Pēc divkāršās lejupslīdes 2008. un 2011. gadā ir atsākusies ES ekonomikas izaugsme. Krīze smagi skāra gandrīz visas dalībvalstis. Tās ietekmē vairs neturpinājās ilgtermiņā novērotais IKP uz vienu iedzīvotāju atšķirību samazinājums starp dalībvalstīm. Tomēr, sākoties ekonomikas atlabšanai, šīs atšķirības atkal sāka mazināties un visās dalībvalstīs atsākās izaugsme, kas bija straujāka valstīs ar zemāku IKP uz vienu iedzīvotāju.
Pirmās atšķirību mazināšanās pazīmes ir vērojamas arī reģionālā līmenī visā ES. Sākot no 2008. gada, reģionālās nodarbinātības un bezdarba līmeņa atšķirības palielinājās, tāpat kā palielinājās atšķirības IKP rādītājos uz vienu iedzīvotāju. Nodarbinātības līmeņa atšķirības sāka mazināties 2014. gadā, savukārt 2015. gadā sāka mazināties arī atšķirības IKP rādītājos uz vienu iedzīvotāju. Tomēr daudzos reģionos IKP uz vienu iedzīvotāju un nodarbinātības līmenis joprojām ir zemāks par pirmskrīzes līmeni.
No 2000. gada līdz 2015. gadam daudzos mazāk attīstītos reģionos IKP uz vienu iedzīvotāju tuvinājās ES vidējam rādītājam, jo tajos bija straujāks produktivitātes pieaugums, tomēr tajos tika zaudētas darbvietas. Ražošanas nozares darbības rādītāji šajos reģionos pārsvarā ir bijuši labi, un tas ir palīdzējis uzņēmumiem konkurēt gan vienotajā tirgū, gan visā pasaulē. Lai nodrošinātu, ka to tuvināšanās turpinās, šiem reģioniem būs jāvirzās augšup vērtības ķēdē, lai sasniegtu darbību līmeni ar augstāku prasmju, tehnoloģiju un inovācijas saturu, jo īpaši tāpēc, ka globalizācijas un tehnoloģiju pārmaiņu iespaidā to ekonomikas sniegums var strauji pasliktināties.