Eiropas Komisija veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors Ksavjē Pratss Monē
Galvenais pārrobežu veselības aprūpes direktīvas mērķis ir nodrošināt visiem ES pilsoņiem vienādu piekļuvi kvalitatīvai veselības aprūpei, kas atbilst viņu īpašajām vajadzībām. Vai tas nozīmētu lūkot pēc otra atzinuma citā dalībvalstī, vai aizvest pie speciālista ES otrā malā bērnu ar retu slimību, iedzīvotājiem ir jābūt garantijai, ka viņi saņems vislabāko iespējamo aprūpi un viņiem nebūs vieniem pašiem jāsedz izmaksas.
Nesen veikta Eirobarometra aptauja apstiprināja, ka viens no papmatuzdevumiem ir gādāt, lai pacienti būtu informēti par iespējām, kas viņiem paveras, un par procedūrām, kuras jāievēro, lai varētu saņemt pārrobežu veselības aprūpi. Tomēr pašlaik mazāk par desmito daļu eiropiešu zina, kur rast noderīgo informāciju, un četras piektdaļas personu uzskata, ka ir slikti informētas par savām tiesībām jautājumā par pārrobežu veselības aprūpi.
Tomēr, kad plānojam ārstēties ārzemēs, rodas svarīgi jautājumi: vai ir vajadzīgs ārsta norīkojums vai iepriekšēja atļauja? Vai tiks kompensētas izmaksas? Vai ar turpmāku medicīnisko uzraudzību var rēķināties pašu mājās vai ārzemēs? Vai profilakses pasākumiem ir segums, īpaši, ja pacienti strādā vienā valstī un dzīvo citā?
Priecājamies paziņot, ka šajā ziņā ir paveikts būtisks posms: tagad visās ES dalībvalstīs ir vismaz viens valsts kontaktpunkts, kurā iedzīvotāji var rast informāciju par savām pacientu tiesībām un izvēles iespējām, kā arī atbildes uz saviem jautājumiem. Katram no šiem kontaktpunktiem ir sava daudzvalodu tīmekļa vietne, un Eiropas Komisija sniedz atbalstu, izskaidrojot ar direktīvu un sociālo nodrošinājumu saistītos jautājumus.
Paralēli mēs mudinām valstu kontaktpunktus strādāt tīklā un dalīties zinātībā un pieredzē, lai parūpētos par caurskatāmību un nodrošinātos pret tiem, kuri varētu negodīgi izmantot pārrobežu veselības aprūpes iespējas, kuras pašreiz ir atvērtākas un taisnīgākas. Vēlākā posmā un atbilstīgi pilsoniskās sabiedrības vēlmēm valsts kontaktpunktu pilnvaras varētu paplašināt, lai tie varētu sniegt arī konkrētāku informāciju, piemēram, par ārstēšanu un par attiecīgu pakalpojumu pieejamību reto slimību pacientiem viņu izcelsmes valstī, vai lai tie veicinātu piekļuvi citu valstu kontaktpunktiem.
