Eiropas Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors Ksavjē Pratss Monē
Zinātnes progresu bieži vien ir grūti panākt, bet kolīdz tas panākts, to pieņem par pašsaprotamu. Kurš atceras, ka bakas nogalināja 300 līdz 500 miljonus — jā, turpat pusmiljardu cilvēku — tikai 20. gadsimtā vien? Piemēram, 1967. gadā, kad PVO izsludināja pasaules baku izskaušanas programmu, bakas smagi skāra 10 līdz 15 miljonus cilvēku, nogalināja divus miljonus, sakropļoja miljonus un 100 000 padarīja aklus. Diemžēl daži, šķiet, ir aizmirsuši, to visu. Šodien rietumu pasaulē bērni nemirst no tādām slimībām kā poliomielīts, un bakas kļuvušas par vēsturiskām atmiņām. Tomēr tas nav burvju rezultāts, kas gūts vienā diennaktī, tas bija iespējams vienīgi, pateicoties tam, ko eksperti uzskata par vienu no lielākajām 20. gadsimta uzvarām sabiedrības veselības jomā: vakcinācijai. Šis panākums nav liedzis atsevišķiem cilvēkiem kļūt arvien skeptiskākiem attiecībā uz vajadzību vakcinēties. Panikas celšana, dramatizēšana plašsaziņas līdzekļos un sensāciju meklēšana apvienojumā ar vakcīnu riska pārspīlēšanu ļāvusi daļai sabiedrības aizmirst par to, cik nozīmīga ir vakcinācija mūsu visu veselības saglabāšanā.
Lai gan profilaktiskā vakcinācija ir sabiedrības veselības efektīvākais instruments, lai pasargātu iedzīvotājus no daudzām infekcijas slimībām, vakcinēšanās līmeņi ES ir zemi, un tie pat pazeminās lielākajā daļā dalībvalstu. Tas ir saistīts ar to, ka tiek pārvērtēts ar vakcināciju saistītais risks, un risks, kas saistīts ar infekcijas slimībām, netiek pienācīgi novērtēts.
Tomēr vakcīnu pieprasījuma samazināšanās nav radījusi pārpalikumu. Faktiski tā ir izraisījusi vakcīnu trūkumu daudzās dalībvalstīs. Pašreiz Eiropā reģistrētu ražotāju ir mazāk, un tiem ir jāapgādā aizvien globalizētāks tirgus, līdz ar to rodas iztrūkums, kas var kļūt kritisks un radīt problēmas veselības drošībā.
Turklāt daudzu valstu vakcinācijas programmās trūkst nopietnas finansiālās plānošanas, un tās cieš no nepietiekamām investīcijām infrastruktūrās un nepietiekamas uzraudzības, kā arī no tā, ka publiskā iepirkuma sistēma ir dārga, neefektīva un neefektīva.
Kaut arī dalībvalstis ir atbildīgas par savu vakcinācijas programmu organizēšanu un īstenošanu, ES var palīdzēt gadījumā, ja ir pārrobežu veselības apdraudējumi, ieskaitot infekcijas slimības. Svarīgs instruments šīs palīdzības sniegšanā ir kopīgs iepirkuma nolīgums, kas ļauj to parakstījušām dalībvalstīm grupveidā iegādāties zāles un panākt vienošanos par labākajām cenām un ātrākajām un lielākajām piegādēm.
Ir iespējams paveikt vairāk, un Komisija pašlaik izskata veidus, kā piesaistīt dalībvalstu uzmanību reālajai nepieciešamībai veicināt vakcināciju un pielikt punktu vakcīnu iztrūkumiem. Nav jāgaida kādas latentas epidēmijas vai slimības parādīšanās atkal. Ir jārīkojas tagad. Mēs vēlētos vēlreiz atgādināt visiem, ka pašreizējais veselības stāvoklis, kuru šodien baudām, ir iespējams tikai, pateicoties vakcinācijas programmām, kuras piemērojām gadu gaitā, dabiskas inficēšanās risks ir lielāks nekā risks, ko rada vakcinācija, un ka riskantākā izvēle vienmēr ir nevakcinēties.
