Statistika par mājokļiem

Dati iegūti: 2015. gada novembrī. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, galvenās tabulas un datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2017. gada martā.

1. diagramma: Iedzīvotāju sadalījums atbilstoši mājokļa veidam 2014. gadā
(% iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (ilc_lvho01)

2. diagramma: Iedzīvotāju sadalījums atbilstoši īpašumtiesību statusam 2014. gadā
(% iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (ilc_lvho02)

3. diagramma: Pārapdzīvotības rādītājs 2014. gadā
(% noteiktu iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (ilc_lvho05a)

4. diagramma: Ļoti slikti sadzīves apstākļi 2013. un 2014. gadā(¹)
(% iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (ilc_mdho06a)

1. tabula: Pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs atbilstoši īpašumtiesību statusam 2014. gadā
(% iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (ilc_lvho07c) un (ilc_lvho07a)

Šajā rakstā sniegts jaunākās statistikas pārskats par mājokļiem Eiropas Savienībā (ES) un EBTA valstīs, īpašu uzmanību pievēršot mājokļu veidiem, īpašumtiesību statusam (īpašumtiesības vai īres tiesības), mājokļu kvalitātei un pieejamībai cenu ziņā.

Pienācīgs mājoklis drošā vidē un par pieņemamu cenu ir pamatvajadzība, un iedzīvotājiem ir uz to tiesības. Šīs vajadzības apmierināšana var mazināt nabadzību un sociālo atstumtību, tomēr daudzās Eiropas valstīs tā vēl aizvien ir būtiska problēma.

Galvenie statistikas rezultāti

Mājokļa veids

2014. gadā četri no desmit ES-28 dalībvalstu iedzīvotājiem mitinājās dzīvokļos, mazliet vairāk nekā viena ceturtdaļa (25,6 %) – dvīņu mājās un mazliet vairāk nekā viena trešdaļa (33,7 %) – savrupmājās (sk. 1. diagrammu). Lielākais dzīvokļos dzīvojošo cilvēku īpatsvars ES dalībvalstīs tika konstatēts Spānijā (66,5 %), Latvijā (65,1 %) un Igaunijā (63,8 %; 2013. gada dati), savukārt lielākais dvīņu mājās dzīvojošo cilvēku īpatsvars bija Nīderlandē (61,2 %), Apvienotajā Karalistē (60,0 %) un Īrijā (58,3 %; 2013. gada dati). Lielākais savrupmājās dzīvojošo cilvēku īpatsvars reģistrēts Horvātijā (72,6 %), Slovēnijā (65,4 %) un Ungārijā (63,0 %); arī Norvēģija (62,4 %) un Serbija (60,5 %; 2013. gada dati) ziņoja par augstu savrupmājās dzīvojošo cilvēku īpatsvaru.

Īpašumtiesību statuss

Vairāk nekā viena ceturtdaļa (27,1 %) ES-28 dalībvalstu iedzīvotāju 2014. gadā mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kura iegādei tika izmantots vēl neatmaksāts kredīts vai hipotekārais aizdevums, bet vairāk nekā divas piektdaļas (43,0 %) iedzīvotāju mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, par kuru netika veikti kredīta vai hipotekārā aizdevuma maksājumi. Tādējādi septiņi no katriem desmit (70,1 %) iedzīvotājiem ES-28 dalībvalstīs mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos, savukārt 19,1 % dzīvoja mājokļos, par kuriem tika maksāta tirgus cenām atbilstoša īre, bet 10,8 % dzīvoja mājokļos, par kuriem tika maksāta samazināta īre vai kuros dzīvošana bija bez maksas.

Vairāk nekā puse katras ES dalībvalsts iedzīvotāju (sk. 2. diagrammu) 2014. gadā mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos – šādu iedzīvotāju īpatsvars svārstījās no 52,4 % Vācijā līdz 96,1 % Rumānijā. Tādējādi nevienā no ES dalībvalstīm īrnieku īpatsvars nav lielāks par to personu īpatsvaru, kas mitinās īpašnieku apdzīvotos mājokļos. Turpretī Šveicē (2013. gada dati) to iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvoja īrētos mājokļos, bija lielāks par to iedzīvotāju īpatsvaru, kas mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos; mājokli īrēja aptuveni 56,0 % iedzīvotāju. Zviedrijā (61,3 %) un Nīderlandē (59,2 %) vairāk nekā puse iedzīvotāju mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kura iegādei tika izmantots vēl neatmaksāts kredīts vai hipotekārais aizdevums; šāda situācija bija vērojama arī Norvēģijā (65,6 %) un Islandē (62,9 %; 2013. gada dati).

To iedzīvotāju īpatsvars, kuri 2014. gadā dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri, 11 ES dalībvalstīs nesasniedza 10,0 % (dati par Igauniju attiecas uz 2013. gadu). Turpretī gandrīz divas piektdaļas iedzīvotāju Vācijā (39,6 %), kā arī gandrīz viena trešdaļa iedzīvotāju Dānijā (36,6 %), Nīderlandē (32,6 %) un Zviedrijā (30,4 %), vairāk nekā viena ceturtdaļa iedzīvotāju Austrijā (27,2 %) un viena piektdaļa iedzīvotāju vai vairāk Luksemburgā (22,0 %) un Grieķijā (20,0 %) dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri. Šveicē tādu iedzīvotāju īpatsvars, kas dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri, bija vēl lielāks un sasniedza 51,8 % (2013. gada dati). Tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvoja mājoklī, par to maksājot samazinātu īres cenu, vai dzīvoja mājoklī bez maksas, visās ES dalībvalstīs bija mazāks par 20,0 %.

Mājokļu kvalitāte

Viens no galvenajiem faktoriem, kas jāņem vērā, novērtējot apstākļu kvalitāti mājoklī, ir pietiekamas platības nodrošinājums. Pārapdzīvotības rādītājs sniedz informāciju par to cilvēku īpatsvaru, kuri dzīvo pārapdzīvotā mājoklī, ko nosaka, ņemot vērā mājsaimniecībā pieejamo istabu skaitu, mājsaimniecības locekļu skaitu, kā arī viņu vecumu un ģimenes stāvokli.

2014. gadā 17,1 % no ES-28 dalībvalstu iedzīvotājiem dzīvoja pārapdzīvotos mājokļos (sk. 3. diagrammu); augstākie pārapdzīvotības rādītāji ES dalībvalstu vidū reģistrēti Rumānijā (52,3 %), Ungārijā (44,6 %), Polijā (44,2 %), Bulgārijā (43,3 %) un Horvātijā (42,1 %); pārapdzīvotības rādītāji virs 50 % tika reģistrēti arī Serbijā un bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā (attiecībā uz abām valstīm reģistrēti 2013. gada dati). Turpretī Beļģijā (2,0 %), Kiprā (2,2 %), Īrijā (2,8 %; 2013. gada dati), Nīderlandē (3,5 %) un Maltā (4,0 %) tika reģistrēti zemākie pārapdzīvotības rādītāji, bet septiņās citās ES dalībvalstīs, kā arī Norvēģijā, Šveicē un Islandē (attiecībā uz pēdējām divām reģistrēti 2013. gada dati) pārapdzīvotos mājokļos mitinājās mazāk nekā 10,0 % attiecīgās valsts iedzīvotāju.

2013. un 2014. gadā lielākais to iedzīvotāju īpatsvara pieaugums, kuri mitinās pārapdzīvotos mājokļos, tika reģistrēts Latvijā, Nīderlandē, Austrijā un Luksemburgā – šo iedzīvotāju īpatsvars palielinājās vismaz par 0,5 procentpunktiem. Turpretī 15 no 26 ES dalībvalstīm, par kurām ir pieejami dati (nav pieejami dati par Igauniju un Īriju), pārapdzīvotības rādītājs samazinājās. Portugālē, Čehijas Republikā, Ungārijā, Slovākijā un Dānijā šis rādītājs 2013. un 2014. gadā samazinājās par vairāk nekā 1,0 procentpunktu.

To iedzīvotāju vidū, kuri pakļauti nabadzības riskam (citiem vārdiem sakot, cilvēki, kas dzīvo mājsaimniecībās, kurās ekvivalentais rīcībā esošais ienākums uz vienu cilvēku ir zemāks par 60 % no vidējā rādītāja attiecīgajā valsī), pārapdzīvotības rādītājs ES-28 dalībvalstīs 2014. gadā bija 30,3 % – aptuveni par 13,2 procentpunktiem augstāks nekā rādītājs attiecībā uz visiem iedzīvotājiem kopumā. Augstākie pārapdzīvotības rādītāji nabadzības riskam pakļauto cilvēku vidū tika reģistrēti Ungārijā (67,4 %), Rumānijā (66,6 %) un Polijā (62,4 %), turklāt arī Slovākijā un Bulgārijā vairāk nekā puse nabadzības riska apdraudēto cilvēku mitinājās pārapdzīvotos mājokļos; 2013. gadā arī bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika (63,1 %) un Serbija (62,3 %) ziņoja par augstiem pārapdzīvotības rādītājiem nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū. Pretēja tendence – zemākie pārapdzīvotības rādītāji nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū reģistrēti Kiprā (4,6 %), Īrijā (4,9 %; 2013. gada dati), Maltā (8,7 %) un Beļģijā (8,9 %); šīs bija vienīgās ES dalībvalstis, kas ziņoja, ka pārapdzīvotos mājokļos mitinās mazāk nekā katrs desmitais nabadzības riska apdraudētais cilvēks (sk. 3. diagrammu), – šāda situācija bija arī Šveicē (9,5 %; 2013. gada dati).

Lai izstrādātu pilnīgāku mājokļa kvalitātes rādītāju, papildus pārapdzīvotībai tiek ņemti vērā vairāki sliktus sadzīves apstākļus raksturojoši aspekti, piemēram, vannas vai tualetes neesamība, caurs mājokļa jumts vai par pārāk tumšu uzskatāms mājoklis. Ļoti sliktu sadzīves apstākļu rādītāju definē kā to cilvēku īpatsvaru, kuri dzīvo mājoklī, kas tiek uzskatīts par pārapdzīvotu un kam tajā pašā laikā piemīt vismaz viens no iepriekš minētajiem sliktus sadzīves apstākļus raksturojošiem aspektiem.

ES-28 dalībvalstīs 2014. gadā kopumā 5,1 % iedzīvotāju saskārās ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem (sk. 4. diagrammu). Pavisam bija piecas ES dalībvalstis, kurās 2014. gadā vairāk nekā desmitā daļa iedzīvotāju saskārās ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem; šis īpatsvars Latvijā sasniedza 16,6 %, bet Ungārijā – 18,1 %, savukārt Rumānijā tas sasniedza augstāko rādītāju – vairāk nekā piektdaļu no visiem iedzīvotājiem (21,4 %). Turpretī Beļģijā, Somijā un Nīderlandē 2014. gadā ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem saskārās mazāk nekā 1,0 % iedzīvotāju. 2013. un 2014. gadā to iedzīvotāju kopējais īpatsvars ES-28 dalībvalstīs, kuri saskārās ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem, samazinājās par 0,1 procentpunktu. Lielākais to iedzīvotāju īpatsvara palielinājums, kuri saskārās ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem, bija vērojams Lietuvā, proti, palielinājums par 1,0 procentpunktu laikposmā no 2013. līdz 2014. gadam. Lielākais samazinājums bija vērojams Rumānijā, Horvātijā, Polijā un Grieķijā, kur ļoti sliktu sadzīves apstākļu rādītājs samazinājās par vismaz 1,0 procentpunktu.

Mājokļu pieejamība cenu ziņā

2014. gadā 11,4 % no ES-28 dalībvalstu iedzīvotājiem dzīvoja mājsaimniecībās, kuru locekļi izdeva par mājokli 40 % vai vairāk no sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma (sk. 1. tabulu). Visaugstākais tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuru izdevumi par mājokli pārsniedza 40 % no viņu ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, bija to cilvēku vidū, kas īrēja mājokli atbilstoši tirgus cenām (27,1 %), bet viszemākais – to cilvēku vidū, kas mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, par kuru netika veikti kredīta vai hipotekārā aizdevuma maksājumi (6,8 %).

ES-28 dalībvalstu vidējais rādītājs neļauj saskatīt ievērojamas atšķirības dalībvalstu starpā – vienā līknes galā bija vairākas dalībvalstis, kurās salīdzinoši maz iedzīvotāju dzīvoja mājsaimniecībās, kuru izdevumi par mājokli pārsniedza 40 % no viņu rīcībā esošā ienākuma, jo īpaši Malta (1,6 %), Kipra (4,0 %), Īrija (4,9 %; 2013. gada dati), Somija un Francija (5,1 % abās valstīs). Otrā līknes galā atradās Grieķija, kurā nedaudz vairāk nekā divas piektdaļas (40,7 %) valsts iedzīvotāju izdeva par mājokli vairāk nekā 40 % no viņu ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, un Vācija (15,9 %), Dānija (15,6 %) un Nīderlande (15,4 %), kur šādā situācijā bija gandrīz sestā daļa iedzīvotāju.

Datu avoti un pieejamība

Šajā rakstā izmantotie dati galvenokārt ir atvasināti no mikrodatiem, kas iegūti pētījumā “ES statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem” (EU-SILC). Atsauces populāciju veido visas privātās mājsaimniecības un to pašreizējie locekļi, kas datu apkopošanas laikā dzīvoja ES dalībvalsts teritorijā; personas, kas dzīvo kolektīvās mājsaimniecībās un institūcijās, ir izslēgtas no mērķa populācijas. ES-28 dalībvalstu kopsavilkuma rādītājs ir atsevišķu valstu rādītāju vidējais svērtais rādītājs, kuru aprēķinot tiek ņemts vērā iedzīvotāju skaits.

Piezīme: datu iegūšanas brīdī (2015. gada novembrī) nebija pieejama informācija par 2014. gadu par Igauniju un Īriju. Tāpēc norādītie ES un eurozonas kopējie rādītāji par 2014. gadu ir aptuvenas aplēses.

Konteksts

ES nav nekādu konkrētu saistību mājokļu jomā; valstu valdības izstrādā savu mājokļu politiku. Taču daudzas ES dalībvalstis saskaras ar līdzīgām problēmām, piemēram, ar jautājumu, kā atjaunot dzīvojamo fondu, kā plānot un ierobežot pilsētu izplešanos, kā veicināt ilgtspējīgu attīstību, kā palīdzēt jauniešu un maznodrošināto iedzīvotāju grupām piekļūt mājokļu tirgum un kā veicināt energoefektivitāti mājīpašnieku vidū.

Tādējādi jautājumiem par sociālajiem mājokļiem, bezpajumtniekiem vai integrāciju ir svarīga nozīme ES sociālās politikas darba kārtībā. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas IV sadaļas 34. pantā ir noteikts, ka, “apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu”. Šajā kontekstā Eiropadomes sanāksmē Nicā (Nice) 2000. gadā tika panākta vienošanās par vairākiem kopīgiem mērķiem ES stratēģijai cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, tostarp diviem mērķiem, kas saistīti ar mājokļiem, proti, “īstenot politiku, kuras mērķis ir nodrošināt visiem piekļuvi pienācīgiem mājokļiem ar atbilstošu sanitāro līmeni, kā arī pamata pakalpojumiem, kas nepieciešami normālai dzīvei, ņemot vērā vietējos apstākļus (elektrība, ūdens, apkure utt.)” un “izveidot politiku, kas cenšas novērst dzīves krīzes, kuras var izraisīt sociālās atstumtības situācijas, piemēram, nonākšanu parādos, izslēgšanu no mācību iestādes un kļūšanu par bezpajumtnieku”. Šī joma tika paplašināta 2010. gadā, kad Komisijas paziņojumā “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību” (COM(2010) 758 galīgā redakcija) tika aprakstītas vairākas darbības, kas palīdzētu līdz 2020. gadam (salīdzinājumā ar 2008. gadu) vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzības risks vai sociālā atstumtība – skatiet arī rakstu par sociālās iekļautības statistiku (angļu valodā).

Skatiet arī

Housing conditions (angļu valodā)
Housing price statistics - house price index (angļu valodā)
Ienākuma sadales statistika
People at risk of poverty or social exclusion (angļu valodā)
Quality of life in Europe - facts and views - material living conditions (angļu valodā)

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Quality of life - Facts and views – statistikas grāmatas (angļu valodā)
Living conditions in Europe — 2014 Edition – statistikas grāmatas (angļu valodā)
European social statistics (2013) – statistikas grāmatas (angļu valodā)
Housing conditions in Europe (2009) – Statistics in focus 4/2011 (angļu valodā)

Galvenās tabulas

Income and living conditions (t_ilc) (angļu valodā), sk.

Living conditions (t_ilc_lv)

Housing conditions (t_ilc_lvho)

Overcrowding rate (t_ilc_lvho_or)

Housing cost burden (t_ilc_lvho_hc)

Material deprivation (t_ilc_md)

Housing deprivation (t_ilc_mdho)

Datubāze

Income and living conditions (ilc) (angļu valodā), sk.

Living conditions (ilc_lv)

Housing conditions (ilc_lvho)

Overcrowding rate (ilc_lvho_or)

Under-occupied dwellings (ilc_lvho_uo)

Housing cost burden (ilc_lvho_hc)

Material deprivation (ilc_md)

Housing deprivation (ilc_mdho)

Cita informācija

Regula Nr. 1177/2003 (2003. gada 16. jūnijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)
Regula Nr. 1553/2005 (2005. gada 7. septembris), ar ko groza Regulu Nr. 1177/2003 par Kopienas statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)
Regula Nr. 1791/2006 (2006. gada 20. novembris), ar ko pielāgo atsevišķas regulas un lēmumus (..) statistikas (..) jomā saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos
Regula Nr. 1157/2010 (2010. gada 9. decembris), ar ko attiecībā uz 2012. gada sekundāro mērķa mainīgo lielumu sarakstu par mājokļa apstākļiem īsteno Regulu Nr. 1177/2003 par Kopienas statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)

Ārējas saites

Eiropas Komisija – Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts – Synthesis report: peer review on sustainable ways of preventing homelessness (2014) (angļu valodā)
Eiropas Komisija – Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts – Employment and social developments in Europe (2013) (angļu valodā)
Eiropas Komisija – Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts – Employment and social situation quarterly review — September 2013 (angļu valodā)
Eiropas Komisija – Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts – Bezpajumtniecība (angļu valodā)
OECD — Housing (angļu valodā)
United Nations — Housing and its environment (angļu valodā)
WHO — Housing (angļu valodā)