Mājokļu statistika

This article has been archived, for updated data see Living conditions in Europe - housing.


Dati izgūti 2020. gada maijā.

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada oktobrī.

Svarīgākais

Lielākā daļa iedzīvotāju visās ES27 dalībvalstīs 2018. gadā mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos — šādu iedzīvotāju īpatsvars svārstījās no 51,4 % Vācijā līdz 96,4 % Rumānijā. ES27 vidējais rādītājs bija 70,0 %.

2018. gadā 17,1 % ES27 iedzīvotāju mitinājās pārapdzīvotos mājokļos. Augstākais līmenis ES27 bija Rumānijā (46,3 %).

ES27 2018. gadā 4,3 % iedzīvotāju bija ļoti slikti sadzīves apstākļi.

Pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas īrniekiem, kas īrē par tirgus cenu, 2018. gadā visaugstākās ES27 bija Grieķijā — 83,1 % no īrniekiem mājoklim tērēja vairāk nekā 40 % no ienākumiem.

[[File:Housing statistics interactive_SILC2020-LV.XLSX]]

Pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs: to mājsaimniecību iedzīvotāju daļa, kas mājoklim tērē vismaz 40 % no sava rīcībā esošā ienākuma, 2018. gads

Šajā rakstā ir sniegts jaunākās statistikas pārskats par mājokļiem Eiropas Savienībā (ES), Apvienotajā Karalistē, trīs EBTA valstīs un četrās kandidātvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot mājokļu veidiem, īpašumtiesību statusam (īpašumtiesības vai īres tiesības), mājokļu kvalitātei un pieejamībai cenu ziņā.

Pienācīgs mājoklis drošā vidē un par pieņemamu cenu ir pamatvajadzība, un daudzi to uzskata par cilvēktiesībām. Šīs vajadzības apmierināšana var mazināt nabadzību un sociālo atstumtību, tomēr daudzās Eiropas valstīs tā vēl aizvien ir būtiska problēma.

Pilns raksts

Mājokļa veids

2018. gadā 46,0 % ES27 iedzīvotāju mitinājās dzīvokļos, gandrīz piektdaļa (18,6 %) — dvīņu mājās, bet vairāk nekā trešdaļa (34,7 %) — savrupmājās (sk. 1. attēlu).

No visām ES dalībvalstīm dzīvokļos dzīvojošo cilvēku īpatsvars 2018. gadā bija vismaz 60,0 % Latvijā (66,2 %), Spānijā (64,9 %), Igaunijā (61,5 %) un Grieķijā (60,6 %), bet nedaudz zem šā līmeņa — Lietuvā (59,5 %); līdzīgs cilvēku īpatsvars dzīvoja dzīvokļos arī Šveicē (62,5 %). Augstākais savrupmājās dzīvojošo cilvēku īpatsvars ES dalībvalstu vidū tika reģistrēts Horvātijā (69,7 %), Slovēnijā (66,2 %), Rumānijā (65,2 %) un Ungārijā (64,6 %); No citām dalībvalstīm vēl tikai Dānijā un Polijā vairums iedzīvotāju mīt savrupmājās. Par augstu savrupmājās dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru ziņoja arī Ziemeļmaķedonija (74,6 %), Serbija (63,6 %) un Norvēģija (57,5 %). Par vislielāko dvīņu mājās dzīvojošo personu īpatsvaru ES dalībvalstīs ziņoja Nīderlande (58,0 %), Īrija (52,1 %), Malta (41,5 %) un Beļģija (40,6 %). Tās bija vienīgās dalībvalstis, kurās divas piektdaļas vai vairāk iedzīvotāju dzīvo dvīņu mājās. Apvienotajā Karalistē šī daļa bija vēl augstāka un sasniedza 60,8 %.

1. attēls. Iedzīvotāju sadalījums atbilstoši mājokļa veidam, 2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_lvho01)

Īpašumtiesību statuss

Ceturtdaļa (24,9 %) ES27 iedzīvotāju 2018. gadā mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kura iegādei izmantota hipotēka vai aizdevums, bet vairāk nekā divas piektdaļas (45,1 %) iedzīvotāju mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kas iegādāts bez aizdevuma vai hipotēkas (sk. 2. attēlu). Tādējādi septiņi no katriem desmit iedzīvotājiem (70,0 %) ES27 mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos, savukārt piektdaļa (20,8 %) dzīvoja mājokļos, par kuriem tika maksāta tirgus cenām atbilstoša īre, bet aptuveni desmitā daļa (9,3 %) dzīvoja mājokļos, par kuriem tika maksāta samazināta īre vai kuros dzīvošana bija bez maksas.

2. attēls. Iedzīvotāju sadalījums atbilstoši īpašumtiesību statusam, 2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_lvho02)

Vairāk nekā puse visu ES dalībvalstu iedzīvotāju 2018. gadā mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos, šādu iedzīvotāju īpatsvars svārstījās no 51,4 % Vācijā līdz 96,4 % Rumānijā. Turpretī Šveicē to iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvoja īrētos mājokļos, bija lielāks par to iedzīvotāju īpatsvaru, kas mitinājās īpašnieka apdzīvotos mājokļos, jo mājokli īrēja aptuveni 57,5 % iedzīvotāju.

Nīderlandē (60,5 %) un Zviedrijā (51,7 %) vairāk nekā puse iedzīvotāju mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kura iegādei tika izmantota hipotēka vai aizdevums; šāda situācija bija vērojama arī Islandē (63,9 %; 2016. gada dati) un Norvēģijā (60,1 %).

To iedzīvotāju īpatsvars, kuri 2018. gadā dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri, 11 ES dalībvalstīs nesasniedza 10,0 %. Turpretī gandrīz divas piektdaļas iedzīvotāju Vācijā (40,8 %) un Dānijā (39,4 %), kā arī vairāk nekā viena trešdaļa iedzīvotāju Zviedrijā (35,0 %), aptuveni trīs desmitdaļas iedzīvotāju Nīderlandē (30,2 %) un Austrijā (29,7 %) un aptuveni viena piektdaļa iedzīvotāju Luksemburgā (23,4 %), Grieķijā (21,3 %) un Beļģijā (19,4 %) dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri. Šveicē tādu iedzīvotāju īpatsvars, kas dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri, bija vēl lielāks un pārsniedza pusi (51,1 %).

Tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvoja mājoklī, par to maksājot samazinātu īres cenu, vai dzīvoja mājoklī bez maksas, visās ES dalībvalstīs un astoņās valstīs, kuras nav ES dalībvalstis un par kurām sniegti dati, bija mazāks par 20,0 %.

Mājokļu kvalitāte

Viens no galvenajiem faktoriem, kas jāņem vērā, novērtējot mājokļu kvalitāti, ir pietiekamas platības nodrošinājums. Pārapdzīvotības rādītājs sniedz informāciju par to cilvēku īpatsvaru, kuri dzīvo pārapdzīvotā mājoklī; pārapdzīvotību nosaka, ņemot vērā mājsaimniecībāpieejamo istabu skaitu, mājsaimniecības locekļu skaitu, kā arī viņu vecumu un ģimenes stāvokli.

2018. gadā 17,1 % ES27 iedzīvotāju mitinājās pārapdzīvotos mājokļos.

Visaugstākais pārapdzīvotības rādītājs ES dalībvalstīs (sk. 3. attēlu) tika reģistrēts Rumānijā (46,3 %), savukārt rādītājs, kas pārsniedz 50 %, tika reģistrēts Melnkalnē (57,7 %; 2017. gada dati) un Serbijā (53,3 %). Kiprā (2,5 %), Īrijā (2,7 %), Maltā (3,4 %), Nīderlandē (4,1 %) un Spānijā (4,7 %) reģistrēti viszemākie pārapdzīvotības rādītāji (visās valstīs zem 5,0 %), bet septiņās citās ES dalībvalstīs, kā arī Apvienotajā Karalistē, Norvēģijā, Šveicē un Islandē (2016. gada dati) pārapdzīvotos mājokļos mitinājās mazāk nekā 10,0 % attiecīgās valsts iedzīvotāju.

3. attēls. Pārapdzīvotības rādītājs, 2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_lvho05a)

To iedzīvotāju vidū, kuri pakļauti nabadzības riskam (citiem vārdiem sakot, cilvēki, kas dzīvo mājsaimniecībās, kurās ekvivalentais rīcībā esošais ienākums uz vienu cilvēku ir mazāks par 60 % no medianālā rādītāja attiecīgajā valstī), pārapdzīvotības rādītājs ES27 2018. gadā bija 28,9 % — aptuveni par 11,8 procentpunktiem augstāks nekā rādītājs attiecībā uz visiem iedzīvotājiem kopumā (sk. 3. attēlu).

Augstākie pārapdzīvotības rādītāji nabadzības riskam pakļauto cilvēku vidū tika reģistrēti Rumānijā (56,4 %), Slovākijā (54,9 %), Bulgārijā (48,7 %) un Polijā (47,7 %). Par augstiem pārapdzīvotības rādītājiem nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū tika ziņots arī Turcijā (70,7 %; 2017. gada dati), Melnkalnē (69,6 %; 2017. gada dati), Ziemeļmaķedonijā un Serbijā (abās 60,6 %). Pretēja tendence — zemākie pārapdzīvotības rādītāji nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū reģistrēti salās, proti, Maltā (7,0 %), Kiprā (5,2 %) un Īrijā (4,2 %). Šīs trīs valstis bija vienīgās ES dalībvalstis, kas ziņoja, ka pārapdzīvotos mājokļos mitinās mazāk nekā katra desmitā nabadzības riskam pakļautā persona; šāda situācija bija vērojama arī Apvienotajā Karalistē (9,8 %).

Mājokļa kvalitātes rādītājā papildus pārapdzīvotībai ir iekļauti vairāki sliktus sadzīves apstākļus raksturojoši aspekti, piemēram, vannas vai tualetes neesība, caurs mājokļa jumts vai par pārāk tumšu uzskatāms mājoklis. Ļoti sliktu sadzīves apstākļu rādītāju definē kā to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri dzīvo mājoklī, kas tiek uzskatīts par pārapdzīvotu un kam tajā pašā laikā piemīt vismaz viens no iepriekš minētajiem sliktus sadzīves apstākļus raksturojošiem aspektiem.

ES27 2018. gadā kopumā 4,3 % iedzīvotāju bija ļoti slikti sadzīves apstākļi

Pavisam bija trīs ES dalībvalstis, kurās 2018. gadā vismaz desmitā daļa iedzīvotāju saskārās ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem — Bulgārijā reģistrēts 10,1 % līmenis, tas bija vēl augstāks Latvijā (14,9 %) un Rumānijā (16,1 %); šāda situācija pastāv arī katrā no kandidātvalstīm, par kurām dati (par 2017. vai 2018. gadu) ir attēloti 4. attēlā. Turpretī Somijā (0,9 %) un Īrijā (0,8 %), kā arī Norvēģijā 2018. gadā ļoti slikti sadzīves apstākļi bija mazāk nekā 1,0 % iedzīvotāju.

4. attēls. Ļoti sliktu sadzīves apstākļu rādītājs, 2017. un 2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_mdho06a)

No 2017. gada līdz 2018. gadam to iedzīvotāju kopējais īpatsvars ES27, kuriem bija ļoti slikti sadzīves apstākļi, nedaudz samazinājās (par 0,2 procentpunktiem). No ES dalībvalstīm par lielāko to iedzīvotāju īpatsvara pieaugumu, kuriem bija ļoti slikti sadzīves apstākļi, ziņoja Francija, kur no 2017. gada līdz 2018. gadam konstatēts palielinājums par 0,6 procentpunktiem, kā arī Dānija, Vācija un Spānija, kur rādītājs palielinājās par 0,5 procentpunktiem. Lielākais samazinājums ES dalībvalstu vidū bija vērojams Ungārijā, kur rādītājs samazinājās par 8,4 procentpunktiem, proti, no 15,9 % uz 7,5 %, lai gan būtu jānorāda, ka ir radies laikrindu pārrāvums. Samazinājums par 1,1–1,5 procentpunktiem tika novērots Slovākijā, Lietuvā, Austrijā, Polijā un Rumānijā. Salīdzinoši liels samazinājums (par 3,4 procentpunktiem) tika novērots arī Serbijā.

Mājokļu pieejamība cenu ziņā

2018. gadā 9,6 % ES27 iedzīvotāju mitinājās mājsaimniecībās, kas vismaz 40 % sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma izlietoja mājoklim

Visaugstākais tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuru izdevumi par mājokli pārsniedza 40 % no viņu ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, bija to cilvēku vidū, kas īrēja mājokli atbilstoši tirgus cenām (25,1 %), bet viszemākais — to cilvēku vidū, kas mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kurš iegādāts, izmantojot aizdevumu vai hipotēku (4,0 %) (sk. 1. tabulu).

1. tabula. Pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs atbilstoši īpašumtiesību statusam, 2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_lvho07c)

ES27 vidējais rādītājs slēpj ievērojamas atšķirības ES dalībvalstu vidū — vienā līknes galā bija vairākas valstis, kurās salīdzinoši maz iedzīvotāju dzīvoja mājsaimniecībās, kuru izdevumi par mājokli 2018. gadā pārsniedza 40 % no viņu rīcībā esošā ienākuma, jo īpaši Malta (1,7 %) un Kipra (2,0 %). Otrā līknes galā divas piektdaļas valsts iedzīvotāju (39,5 %) Grieķijā un nedaudz vairāk kā viena sestdaļa (17,9 %) iedzīvotāju Bulgārijā mājoklim tērēja vairāk nekā 40 % no sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, tādā pašā situācijā bija arī aptuveni viens no septiņiem iedzīvotājiem Dānijā (14,7 %) un Vācijā (14,2 %).

Attiecībā uz īpašumtiesību statusu ar augstāko tādu iedzīvotāju īpatsvaru, kuru mājokļa izdevumi pārsniedza 40 % no viņu rīcībā esošā ienākuma, proti, cilvēkiem, kas īrēja mājokli atbilstoši tirgus cenām, bija arī lielas atšķirības starp ES dalībvalstīm. Sešās dalībvalstīs 2018. gadā vairāk nekā viena trešā daļa iedzīvotāju, kas īrēja mājokli par tirgus cenu, mājoklim iztērēja vairāk nekā 40 % no sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, šim iedzīvotāju īpatsvaram pārsniedzot divas piektdaļas Rumānijā (46,3 %) un Ungārijā (46,9 %), sasniedzot pusi Bulgārijā (50,1 %) un pārsniedzot četras piektdaļas (83,1 %) Grieķijā. Turpretī par zemāko pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītāju tādu īrnieku vidū, kas īrēja mājokli par tirgus cenu, ziņoja Malta (12,1 %), Latvija (11,5 %) un Kipra (11,3 %).

Tabulu un grafiku izejas dati

Datu avoti

Šajā rakstā izmantotie dati galvenokārt ir atvasināti no mikrodatiem, kas iegūti pētījumā “ES statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem” (EU-SILC). EU-SILC apsekojumu veic katru gadu, un tas ir galvenais apsekojums, ar ko nosaka ienākumus un dzīves apstākļus Eiropā. Atsauces populāciju veido visas privātās mājsaimniecības un to pašreizējie locekļi, kas datu apkopošanas laikā dzīvoja ES dalībvalsts teritorijā; personas, kas dzīvokolektīvās mājsaimniecībās un institūcijās, parasti netiek iekļautas mērķa populācijā. ES un eirozonas dati ir valstu iedzīvotāju datu vidējais svērtais rādītājs.

Šā raksta tabulās izmanto šādus apzīmējumus:

Vērtība slīprakstā     datu vērtība ir izteikta kā prognoze, provizoriska vērtība vai aplēse, tādēļ tā var mainīties;
: nav pieejams, konfidenciāla informācija vai neuzticami dati.

Konteksts

Mājokļi ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti dažādos veidos — tie sniedz pajumti, drošību, privātumu un telpu, kurā atpūsties, mācīties, strādāt un dzīvot. Mājokļus var arī skatīt to vietējās vides kontekstā attiecībā uz to ērtu piekļuvi bērnu aprūpei, izglītības iestādēm, nodarbinātībai, atpūtas iespējām, veikaliem, sabiedriskajiem pakalpojumiem u. c. Mājokļa finansēšana gan īres, gan iegādes gadījumā ir nozīmīgs jautājums daudzām mājsaimniecībām un bieži ir saistīts ar mājokļa kvalitāti.

ES nav nekādu konkrētu saistību mājokļu jomā; valstu valdības izstrādā savu mājokļu politiku. Taču daudzas ES dalībvalstis saskaras ar līdzīgām problēmām, piemēram, ar jautājumu, kā atjaunot dzīvojamo fondu, kā plānot un ierobežot pilsētu teritoriju izplešanos, kā veicināt ilgtspējīgu attīstību, kā palīdzēt jauniešu un nelabvēlīgā situācijā esošu iedzīvotāju grupām piekļūt mājokļu tirgum un kā veicināt energoefektivitāti mājīpašnieku vidū.

Jautājumiem par sociālajiem mājokļiem, bezpajumtniekiem vai integrāciju ir svarīga nozīme ES sociālās politikas darba kārtībā. Pamattiesību hartas IV sadaļas 34. pantā ir noteikts, ka, “apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu”. Šajā kontekstā Eiropadomes sanāksmē Nicā 2000. gadā tika panākta vienošanās par vairākiem kopīgiem mērķiem ES stratēģijai cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, tostarp diviem mērķiem, kas saistīti ar mājokļiem, proti, “īstenot politiku, kuras mērķis ir nodrošināt visiem piekļuvi pienācīgiem mājokļiem ar atbilstošu sanitāro līmeni, kā arī pamata pakalpojumiem, kas nepieciešami normālai dzīvei, ņemot vērā vietējos apstākļus (elektrība, ūdens, apkure utt.)” un “izveidot politiku, kas cenšas novērst dzīves krīzes, kuras var izraisīt sociālās atstumtības situācijas, piemēram, nonākšanu parādos, izslēgšanu no mācību iestādes un kļūšanu par bezpajumtnieku”. Šī joma tika paplašināta 2010. gadā, kad Komisijas paziņojumā “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību” (COM(2010) 758 galīgā redakcija) tika aprakstītas vairākas darbības, ar kurām līdz 2020. gadam palīdzētu samazināt to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzības risks vai sociālā atstumtība, vismaz par 20 miljoniem personu (salīdzinājumā ar 2008. gadu), — sk. arī rakstu par cilvēkiem, kurus apdraud nabadzības vai sociālās atstumtības risks.

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites




Living conditions (t_ilc_lv)
Housing conditions (t_ilc_lvho)
Overcrowding rate (t_ilc_lvho_or)
Housing cost burden (t_ilc_lvho_hc)
Material deprivation (t_ilc_md)
Housing deprivation (t_ilc_mdho)
Living conditions (ilc_lv)
Housing conditions (ilc_lvho)
Overcrowding rate (ilc_lvho_or)
Under-occupied dwellings (ilc_lvho_uo)
Housing cost burden (ilc_lvho_hc)
Material deprivation (ilc_md)
Housing deprivation (ilc_mdho)