Archive:Statistika par atkritumiem

Dati iegūti 2015. gada aprīlī. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2017. gada jūlijs Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.'

1. tabula. Mājsaimniecību un saimnieciskās darbības rezultātā radītais atkritumu apjoms, 2012. gads
(tūkstošos tonnu)
Avots: Eurostat (env_wasgen)

1. diagramma. Mājsaimniecību un saimnieciskās darbības rezultātā radītais atkritumu apjoms, ES-28, 2012. gads
(%)
Avots: Eurostat (env_wasgen)

2. diagramma. Atkritumu apjoms, 2012. gads
(kg uz vienu iedzīvotāju)
Avots: Eurostat (env_wasgen)

3. diagramma. Neminerālu atkritumu apjoms, 2004. un 2012. gads
(kg uz vienu iedzīvotāju)
Avots: Eurostat (env_wasgen)

4. diagramma. Neminerālu atkritumu apjoms, ES-28, 2004.–2012. gads
(miljonos tonnu)
Avots: Eurostat (env_wasgen)

2. tabula. Kopējais atkritumu apjoms, 2010. un 2012. gads
(tūkstošos tonnu)
Avots: Eurostat (env_wasgen)

5. diagramma. Bīstamo atkritumu apjoms, 2004. un 2012. gads (¹)
(kg uz vienu iedzīvotāju)
Avots: Eurostat (env_wasgen)

3. tabula. Atkritumu apstrāde, 2012. gads
(tūkstošos tonnu)
Avots: Eurostat (env_wastrt)

4. tabula. Bīstamo atkritumu apstrāde, 2012. gads
(tūkstošos tonnu)
Avots: Eurostat (env_wastrt)

6. diagramma. Atkritumu apstrādes tendences ES-28, 2004.–2012. gads.
(miljonos tonnu)
Avots: Eurostat (env_wastrt)

Šajā rakstā sniegts pārskats par atkritumu rašanās un apstrādes tendencēm Eiropas Savienībā (ES) un vairākās dalībvalstīs, kas nav ES dalībvalstis; tā pamatā ir tikai tādi dati, kas apkopoti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2150/2002 par statistiku attiecībā uz atkritumiem.

Atkritumi, kas Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1. punktā definēti kā „jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”, var liecināt par to, cik milzīgi ir zaudētie resursi gan materiālu, gan enerģijas izteiksmē, turklāt atkritumu apsaimniekošana un apglabāšana var būtiski ietekmēt vidi. Poligoni, piemēram, aizņem teritoriju un var izraisīt gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu, savukārt sadedzināšana var radīt bīstamu gaisu piesārņojošo vielu emisijas, ja tā netiek atbilstīgi reglamentēta.

Tāpēc ES atkritumu apsaimniekošanas mērķis ir samazināt atkritumu radīto ietekmi uz vidi un veselību un uzlabot ES resursu efektīvu izmantošanu. Šīs politikas ilgtermiņa mērķis ir samazināt radīto atkritumu apjomu un gadījumos, kad atkritumu rašanās ir neizbēgama, atbalstīt to kā resursu izmantošanu, kā arī panākt atkritumu plašāku otrreizējo pārstrādi un drošu apglabāšanu.

Galvenie statistikas rezultāti

Kopējais atkritumu apjoms

2012. gadā mājsaimniecību un visu veidu saimnieciskās darbības radītais kopējais atkritumu apjoms ES-28 bija 2515 miljoni tonnu; tas bija nedaudz vairāk salīdzinājumā ar 2010. gadu un 2008. gadu (2460 miljoni tonnu un 2427 miljoni tonnu), bet mazāk nekā 2004. gadā, un iespējams, ka salīdzinoši zemie rādītāji par 2008. gadu un 2010. gadu vismaz daļēji atspoguļo ekonomikas aktivitātes palēninājumu finanšu un ekonomikas krīzes rezultātā. Kā norādīts 1. tabulā, 2012. gadā ES-28 dalībvalstīs bija ievērojamas atšķirības gan atkritumu apjoma, gan tādu darbību izteiksmē, kuras visvairāk veicināja atkritumu rašanos.

1. diagrammā parādīts, kādu daļu kopējā atkritumu apjomā radījusi katra saimnieciskā darbība un mājsaimniecības ES-28 dalībvalstīs 2012. gadā. Būvdarbi un ēku nojaukšana veidoja 33 % no kopējā apjoma (jeb 821 miljonu tonnu), ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde 29 % jeb 734 miljonus tonnu, apstrādes rūpniecība 11 % jeb 270 miljonus tonnu, mājsaimniecības 8 % jeb 213 miljonus tonnu un enerģētika 4 % jeb 96 miljonus tonnu; atlikušie 15 % ir atkritumi, ko rada cita saimnieciskā darbība.

2012. gadā mājsaimniecību un saimnieciskās darbības radīto kopējo atkritumu apjomu var arī izteikt kā attiecību pret iedzīvotāju skaitu (skatīt 2. diagrammu). Vidējais atkritumu apjoms ES-28 dalībvalstīs 2012. gadā bija gandrīz piecas tonnas (4984 kg) uz vienu iedzīvotāju. Tomēr vidējais rādītājs ES-28 dalībvalstīs nerāda ievērojamās atšķirības dažādās ES dalībvalstīs. Par to liecina lielākā un mazākā vidējā vērtība: atkritumu apjoms uz vienu iedzīvotāju Bulgārijā bija 22,1 tonna, bet Horvātijā — 791 kg.

Lielākā daļa (63 %) no kopējā atkritumu apjoma ES-28 dalībvalstīs bija minerālu atkritumi. To relatīvā daļa kopējā atkritumu apjomā ievērojami atšķīrās dažādās ES dalībvalstīs, un tas zināmā mērā varētu liecināt par atšķirīgām ekonomikas struktūrām. Vispārīgi runājot, lielāka dalībvalsts daļa minerālu atkritumu apjomā liecina par apjomīgāku ieguves rūpniecību un karjeru izstrādi dalībvalstī (piem., Bulgārijā, Somijā, Igaunijā, Zviedrijā un Rumānijā) un/vai plašākām būvdarbu un ēku nojaukšanas darbībām (piem., Luksemburgā). Šīs divas darbības radīja 3,0 tonnas no kopējā apjoma, kas ir 3,2 tonnas minerālu atkritumu uz vienu iedzīvotāju, jeb 93,5 % no kopējā minerālu atkritumu apjoma ES-28 dalībvalstīs 2012. gadā.

Neminerālu atkritumu apjoms

2012. gadā ES-28 dalībvalstīs neminerālu atkritumu apjoms bija 922 miljoni tonnu jeb 37 % no kopējā atkritumu apjoma. Izsakot to attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, 2012. gadā ES-28 dalībvalstīs katrs iedzīvotājs vidēji radījis 1,8 tonnas neminerālu atkritumu (skatīt 3. diagrammu). Kaut gan neminerālu atkritumu vispārējais līmenis samazinājies par 3,7 % laikā no 2004. gada līdz 2012. gadam, daudzums uz vienu iedzīvotāju samazinājies par 5,8 % (jo šajā laikā arī palielinājās iedzīvotāju skaits ES).

Starp ES dalībvalstīm neminerālu atkritumu apjoms 2012. gadā bija robežās no vidēji 620 kg uz vienu iedzīvotāju Horvātijā līdz 8,6 tonnām uz vienu iedzīvotāju Igaunijā; Igaunijā lielāko daļu atkritumu veidoja bīstami degšanas atkritumi, bīstamas ķīmiskās nogulsnes, kā arī atlikumi no degslānekļa rafinēšanas un dedzināšanas.

4. diagrammā parādīta neminerālu atkritumu izcelsme un izmaiņas ES-28 dalībvalstīs atbilstoši saimnieciskajai darbībai. 2012. gadā lielāko atkritumu apjomu radīja mājsaimniecības un apstrādes rūpniecības darbības (208,1 miljons tonnu un 200,8 miljoni tonnu). To izmaiņas laikā gaitā atšķīrās: mājsaimniecību radīto atkritumu apjoms 2012. gadā bija līdzīgs apjomam 2004. gadā, savukārt apstrādes rūpniecības radītais atkritumu apjoms šajā periodā samazinājās par 26 %. Attiecīgajā periodā ievērojami samazinājās arī ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes radītais atkritumu apjoms (par 25 %) un lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības radītais atkritumu apjoms (par 49 %), bet strauji palielinājās ūdens un atkritumu apsaimniekošanas radītais atkritumu apjoms (par 61 %) un būvniecības radītais atkritumu apjoms (par 45 %).

Bīstamo atkritumu apjoms

Bīstamie atkritumi var radīt risku cilvēku veselībai un videi, ja netiek nodrošināta to droša apsaimniekošana un apglabāšana. No atkritumu apjoma ES-28 dalībvalstīs 2012. gadā aptuveni 100,7 miljoni tonnu (4,0 % no kopējā apjoma) bija bīstamie atkritumi (skatīt 2. tabulu). Tas bija vidēji 200 kg bīstamo atkritumu uz vienu iedzīvotāju ES-28 dalībvalstīs (no aptuveni 5,0 tonnām kopējo atkritumu uz vienu iedzīvotāju).

Salīdzinājumā ar 2010. gadu 2012. gadā ES-28 dalībvalstīs radīto nebīstamo atkritumu apjoms palielinājās par 2,2 % un bīstamo atkritumu apjoms palielinājās par 3,3 %, bīstamo atkritumu apjomam palielinoties no 97,5 līdz 100,7 miljoniem tonnu. 2012. gadā bīstamo atkritumu daļa kopējā atkritumu apjomā bija mazāka par 10,0 % visās ES dalībvalstīs, izņemot Igauniju, kur šī daļa bija 41,6 % no kopējā apjoma, un Īriju, kur šī daļa bija 10,3 %. Igaunijas lielā bīstamo atkritumu daļa bija galvenokārt saistīta ar enerģijas ražošanu no degslānekļa. Starp dalībvalstīm, kas nav ES dalībvalstis un ir norādītas 2. tabulā, vislielākā bīstamo atkritumu daļa kopējā atkritumu apjomā bija Serbijai (26,3 %), kas bija saistīts ar intensīvo darbību ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes jomā, Bosnijai un Hercegovinai (21,2 %) un Norvēģijai (12,7 %).

5. diagrammā ir norādīts bīstamo atkritumu apjoms uz vienu iedzīvotāju 2004. un 2012. gadā (piezīme: skaitļi ietver visas bīstamo atkritumu kategorijas, tostarp minerālu atkritumus). Īpaši augstie rādītāji par Igauniju, Bulgāriju un Serbiju ir lielā mērā saistīti ar šajās valstīs pieejamo īpašo dabasresursu karjeru izstrādi. Bez šiem īpašajiem gadījumiem 2012. gadā bīstamo atkritumu apjoms ES dalībvalstīs bija robežās no 27 kg uz vienu iedzīvotāju Grieķijā līdz 593 kg uz vienu iedzīvotāju Luksemburgā.

Laikā no 2004. gada līdz 2012. gadam ES-28 dalībvalstīs bīstamo atkritumu apjoms uz vienu iedzīvotāju palielinājās par 11,1 %. Dažās ES dalībvalstīs (piem., Latvijā un Dānijā) lielais pieaugums tika zināmā mērā izlīdzināts ar šādu atkritumu apjoma samazināšanos pārējās 11 dalībvalstīs (piemēram, Kiprā, Portugālē un Rumānijā).

Atkritumu apstrāde

2012. gadā ES-28 dalībvalstīs tika apstrādāti 2303 miljoni tonnu atkritumu; un šajā rādītājā ir iekļauta ES importēto atkritumu apstrāde. 3. tabulā sniegta plašāka informācija par to, kādu veidu atkritumu apstrādes darbības tika izmantotas. Gandrīz puse (48,3 %) no atkritumiem, kas tika apstrādāti ES-28 dalībvalstīs 2012. gadā, tika likvidēti, veicot darbības, kas nav atkritumu sadedzināšana; šādas darbības galvenokārt bija apglabāšana (piem., poligonos), bet arī apglabāšana ieguves vietās un atkritumu izmešana ūdenstilpnēs. Turklāt 45,7 % atkritumu, kas tika apstrādāti ES-28 dalībvalstīs 2012. gadā, tika nosūtīti reģenerācijas veikšanai (bez enerģijas reģenerācijas), kas ietver otrreizējās pārstrādes (36,4 %) un aizbēršanas (9,3 %) darbības: aizbēršana nozīmē izmantot atkritumus izrakumu teritorijā nogāžu labošanai vai drošības nolūkā, vai inženiertehniskām vajadzībām ainavas veidošanai. Atlikušie 6,0 % atkritumu, kas tika apstrādāti ES-28 dalībvalstīs, tika nosūtīti sadedzināšanai: 4,4 % ar enerģijas reģenerāciju un 1,6 % bez enerģijas reģenerācijas. ES dalībvalstīs pastāvēja ievērojamas atšķirības saistībā ar dažādu apstrādes metožu izmantošanu. Dažās dalībvalstīs (piem., Slovēnijā, Itālijā, Beļģijā, Polijā un Vācijā) bija ļoti augsts reģenerācijas līmenis (bez enerģijas reģenerācijas), savukārt citas dalībvalstis (piem., Bulgārija, Rumānija, Grieķija un Malta) deva priekšroku atkritumu apglabāšanai.

Apglabātie bīstamie atkritumi veidoja gandrīz pusi (47,8 %) no ES-28 dalībvalstīs apstrādāto bīstamo atkritumu apjoma 2012. gadā (skatīt 4. tabulu). Aptuveni 10,5 miljoni tonnu (jeb 13,9 %) no visiem bīstamajiem atkritumiem tika sadedzināti vai izmantoti enerģijas reģenerācijai, un 28,8 miljoni tonnu (jeb 38,3 %) tika reģenerēti.

6. diagrammā parādītas atkritumu apstrādes tendences ES-28 dalībvalstīs dalījumā pa galvenajām apstrādes kategorijām laika posmā no 2004. gada līdz 2012. gadam. To apstrādāto atkritumu apjoms, kuri tika apglabāti, 2012. gadā nedaudz samazinājās par (0,4 %) salīdzinājumā ar 2004. gadu. Reģenerēto atkritumu apjoms (bez enerģijas reģenerācijas) palielinājās no 890 miljoniem tonnu 2004. gadā līdz 1053 miljoniem tonnu 2012. gadā jeb par 18,3 %. Tādējādi otrreizēji pārstrādāto atkritumu daļa kopējā apstrādāto atkritumu apjomā palielinājās no 42,1 % 2004. gadā līdz 45,7 % līdz 2012. gadam. Atkritumu sadedzināšana (ar enerģijas reģenerāciju) kopumā palielinājās par 27,4 % laikā no 2004. gada līdz 2012. gadam.

Datu avoti un pieejamība

Lai pārraudzītu atkritumu politikas īstenošanu, jo īpaši atbilstību reģenerācijas un drošas apglabāšanas principiem, ir vajadzīgi ticami statistikas dati par uzņēmumu un privāto mājsaimniecību atkritumu rašanos un apsaimniekošanu. 2002. gadā tika pieņemta Regula (EK) Nr. 2150/2002 par statistiku attiecībā uz atkritumiem, ar ko izveido sistēmu saskaņotai Kopienas statistikai attiecībā uz atkritumiem.

Saskaņā ar regulu, sākot no 2004. pārskata gada, ES dalībvalstīm reizi divos gados jāsniedz dati par atkritumu rašanos, reģenerāciju un apglabāšanu. Dati par atkritumu rašanos un apstrādi patlaban ir pieejami par pieciem pārskata gadiem, proti, 2004., 2006., 2008., 2010. un 2012. gadu. Dati par 2006. gadu par ES-28 dalībvalstīm patlaban netiek izplatīti, bet tiek plānots, ka nākotnē tie būs pieejami.

Konteksts

ES pieeja atkritumu apsaimniekošanai balstās uz trim principiem: atkritumu rašanās novēršana, otrreizēja pārstrāde un atkārtota izmantošana, kā arī galīgās apglabāšanas un pārraudzības uzlabošana. Atkritumu rašanos var novērst, izmantojot tīrākas tehnoloģijas, ekodizainu vai ekoloģiski efektīvākus ražošanas un patēriņa modeļus. Atkritumu rašanās novēršana un otrreizēja pārstrāde, kas ir vērsta uz materiālu tehnoloģiju, var arī samazināt izmantoto resursu ietekmi uz vidi, ierobežojot izejmateriālu ieguvi un pārveidošanu ražošanas procesu gaitā. Ja iespējams, atkritumi, ko nevar nodot otrreizējai pārstrādei vai izmantot atkārtoti, būtu drošā veidā jāsadedzina, poligonus izmantojot tikai kā pēdējo iespēju. Abu metožu īstenošana ir rūpīgi jāpārrauga, jo tās var radīt būtisku kaitējumu videi.

ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijā (angļu val.)un tās seventh environment action programme septītajā vides rīcības programmā (angļu valodā), kurā atkritumu rašanās novēršana un apsaimniekošana ir noteikta par vienu no septiņām tematiskajām stratēģijām ar nosaukumu Ceļā uz resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Tematiska stratēģija atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei (COM(2005) 666 galīgā redakcija), ir uzsvērta saikne starp resursu efektīvu izmantojumu un atkritumu rašanos un apsaimniekošanu. Kopienas politikas mērķis šajā jomā ir atdalīt resursu izmantošanu un atkritumu rašanos no ekonomikas izaugsmes, vienlaikus nodrošinot, ka ilgtspējīgs patēriņš nepārsniedz vides kapacitāti. Lai pārskatītu progresu ES atkritumu politikas īstenošanā, 2010. gadā tika veikts tematiskās stratēģijas novērtējums (COM(2011) 13 galīgā redakcija). Šajā ziņojumā tika konstatēts, ka ir sasniegts progress vairākās jomās, tostarp ir veiktas izmaiņas tiesību aktos, uzlaboti otrreizējās pārstrādes koeficienti, samazināts atkritumu poligonos nonākušo atkritumu daudzums un bīstamo vielu izmantojums dažās atkritumu plūsmās. Tomēr secinājumos tika uzsvērta virkne problēmu, kuras varētu risināt, tostarp negatīvā ietekme uz vidi, ko rada prognozētais atkritumu rašanās pieaugums dažādās neizmantotās iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un progresa trūkums darbavietu radīšanā vides pakalpojumu jomā. Ziņojumā tika izteikti arī aicinājumi noteikt jaunus un vērienīgākus mērķus atkritumu rašanās novēršanas un otrreizējās pārstrādes jomā un virzīties uz tādu mērķu sasniegšanu, kas saistīti ar konkrētiem materiāliem, lai palīdzētu sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķi, kas ir veicināt resursu ziņā efektīvu ekonomiku.