Ikviens var piedzīvot nabadzību kādā savas dzīves posmā. Tomēr dažas cilvēku grupas ir vairāk pakļautas nabadzības riskam, piemēram, ģimenes ar bērniem – īpaši lielas ģimenes un viena vecāka ģimenes, vecāka gadagājuma cilvēki, cilvēki ar invaliditāti un imigranti. Visās kategorijās nabadzība vairāk skar sievietes nekā vīriešus.
Nabadzības ietekme uz cilvēkiem ir daudzveidīga un iet roku rokā ar sociālo atstumtību. Papildus labi zināmajām problēmām, kā nabadzīgi sadzīves apstākļi vai bezpajumtnieka statuss, nabadzīgus cilvēkus visticamāk skar arī:
Lai risinātu šos un citus saistītus jautājumus, ES nodrošina kontekstu kurā dalībvalstis izstrādā savas prioritātes un stratēģijas. Šajā kontekstā tiek ņemts vērā nabadzības multidimensionālais raksturs, īpaši fokusējot uzmanību uz to, lai:
Fakti un skaitļi par nabadzību ES en
Valstu pamatrādītāji 
en
Aptuveni 19 miljoni bērnu visā ES dzīvo nabadzībā. Bērni, kas uzaug nabadzīgās mājsaimniecībās, arī vēlāk savā dzīvē visticamāk paliks nabadzības slazdā, tāpat kā viņu pēcnācēji.
Bērni, kas dzīvo nabadzībā, saskaras ar savstarpēji saistītām grūtībām, tai skaitā nabadzīgiem sadzīves un veselības aprūpes apstākļiem, ierobežotām izglītības iespējām un labas pārtikas un apģērba trūkumu.
Eiropas Padome 2006. gadā bērnu nabadzības izskaušanu noteica par vienu no ES politiskās programmas prioritātēm. Tā rezultātā dalībvalstu valdības apņēmās izveidot stratēģiskas ilgtermiņa pieejas, lai novērstu un izskaustu bērnu nabadzību, ietverot plašu sociālo, kultūras un ekonomikas politiku klāstu.
Tiesības uz mājokli ir pamattiesības, un ikvienam nepieciešama droša, neapdraudēta pajumte. Tomēr tūkstošiem eiropiešu nav pašiem sava mājokļa.
Cilvēki var kļūt par bezpajumtniekiem daudzu iemeslu dēļ – zaudējot darbu vai bēgot no vardarbības mājās. Turklāt daudzi cilvēki, kas dzīvo uz ielām, riskē saslimt ar garīgajām slimībām vai kļūst atkarīgi no narkotikām vai alkohola. Bezpajumtnieki ir starp tiem cilvēkiem, kas sabiedrībā ir visatstumtākie un ievainojamākie.
Bez bezpajumtniecības, arī mājokļa zaudējums vai pārmērīgas mājokļa uzturēšanas izmaksas mājsaimniecības budžetā var radīt turpmāku sociālu atstumtību.
Centieni novērst un cīnīties pret bezpajumtniecību un atstumtību mājokļa jomā koncentrējas uz ES Sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģiju, kuras mērķis ir koordinēt dalībvalstu darbības un iedrošināt dalīties labākajā praksē.
Darbs turpinās, lai ieviestu kopīgu bezpajumtniecības definīciju un izstrādātu tās rādītājus. Iegūstot plašākas zināšanas par šo jautājumu un tā kontekstu, var tikt izstrādāti labāki instrumenti cīņā pret bezpajumtniecību un atstumtību mājokļa ziņā. Šiem instrumentiem jāatbalsta ES un tās dalībvalstis iedarbīgāku politiku ieviešanā, lai palīdzētu bezpajumtniekiem.
Dažas iedzīvotāju grupas ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam, piemēram, ģimenes ar bērniem – īpaši lielas ģimenes un ģimenes, kurās ir tikai viens no vecākiem, vecāka gadagājuma cilvēki, cilvēki ar invaliditāti un imigranti.
Šīs neaizsargātās grupas bieži cieš no zemākiem nodarbinātības rādītājiem, augstākiem skolu neapmeklēšanas rādītājiem, un visticamāk, ka tās būs vairāk finansiāli atstumtas nekā citas sabiedrības grupas.
ES vēlas labāk izprast, kādēļ šīs grupas bieži skar nabadzība un kā tās labāk iekļaut sabiedrībā. Ir nepieciešami kopīgi mērķi un rādītāji, lai skaidri izprastu problēmu. ES veiktie pasākumi ir tikpat daudzveidīgi kā problēmas, ar kurām saskaras šīs grupas.
Mērķis ir uzlabot šo grupu situāciju:
Mūsdienās daudziem eiropiešiem – īpaši tiem, kas piedzīvo nabadzību – nav iespējams piekļūt tādiem finanšu pakalpojumiem kā depozīts un transakciju konts. Viņi arī uzskata, ka ir grūtības iegūt drošus uzkrājumu, kredītu, apdrošināšanas un maksājumu pakalpojumus.
Piekļuve finanšu pakalpojumiem ir būtiska, lai pilsoņi varētu būt ekonomiski un sociāli integrēti mūsdienu sabiedrībā. Tāpat ir arī ar prasību pēc nodarbinātības, ekonomiskās izaugsmes, nabadzības samazināšanas un sociālas iekļaušanas.
Dažos gadījumos cilvēkiem, kas ir ļoti trūcīgi, tiek liegts atvērt bankas kontu, kas noved pie finansiālas atstumtības. Lai risinātu šos jautājumus, ES koordinē politiku un citas darbības starp ieinteresētajām pusēm un dalībvalstu valdībām.
Eiropas Komisija 2009. gadā uzsāka divas sabiedriskās diskusijas, cenšoties ieviest noteikumus, kas nodrošinās to, ka vairumam cilvēku būs piekļuve pamata bankas kontam:
Veiktie pasākumi koncentrējas uz parādu konsultantu pakalpojumu atbalstu, kā arī uz informācijas un mācību programmām.
Pienācīgas kvalitātes nodarbinātība ir vissvarīgākais faktors, lai cilvēku izceltu no nabadzības un sekmētu sociālo iekļaušanu.
Problēma ir tā, ka sabiedrības neaizsargātākajai daļai – vientuļiem vecākiem, imigrantiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, jauniešiem un cilvēkiem ar zemu kvalifikāciju un cilvēkiem ar invaliditāti – parasti ir vismazākās cerības atrast stabilu, pastāvīgu darbu. Viņus arī visticamāk skars tādas ekonomiskās lejupslīdes, kādu šobrīd piedzīvo Eiropa.
ES rīcībā ir virkne rīcības plānu un finanšu instrumentu, lai uzlabotu sociāli atstumto grupu darba perspektīvas. Piemēram, Eiropas Nodarbinātības stratēģija koncentrējas uz to, lai izveidotu vairāk un labākas darbvietas visiem eiropiešiem. Tai pat laikā Eiropas Sociālais fond un citas ES programmas nodrošina finansējumu izglītībai, apmācībām un atbalstam darbvietās, īpaši, lai palīdzētu neaizsargātiem cilvēkiem atrast vai saglabāt darbu.
Veicot kopīgus pasākumus, lai izskaustu nabadzību un sociālo atstumtību, ES iedrošina dalībvalstis izstrādāt aktīvas integrācijas politiku. Aktīva iekļaušana koncentrējas uz to, lai darbā iesaistītu pēc iespējas vairāk cilvēku, nodrošinot to, ka tie, kas nevar iekļūt darba tirgū, saņem praktisku atbalstu, lai varētu dzīvot jēgpilnu dzīvi.
Aktīvā iekļaušana koncentrējas uz trim kopīgiem principiem:
ES iedrošinās aktīvas iekļaušanas izstrādi, koordinējot darbību visā Eiropā un palīdzot dalībvalstīm mācīties vienai no otras.
Mājaslapa