Mājokļu statistika

Dati iegūti 2019. gada jūnijā.

Raksta atjauninājums plānots: 2020. gada oktobrī.

Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Svarīgākais

Lielākā daļa iedzīvotāju katrā ES dalībvalstī 2017. gadā mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos — šādu iedzīvotāju īpatsvars svārstījās no 51,4 % Vācijā līdz 96,8 % Rumānijā.

Vairāk nekā 15 % ES iedzīvotāju 2017. gadā dzīvoja pārapdzīvotos mājokļos; augstākais līmenis dalībvalstīs bija Rumānijā (47,0 %).

Visā ES 2017. gadā 4 % iedzīvotāju bija ļoti slikti sadzīves apstākļi.

Pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas īrniekiem, kas īrē par tirgus cenu, 2017. gadā visaugstākās Eiropas Savienībā bija Grieķijā — 83,9 % no īrniekiem mājoklim tērēja vairāk nekā 40 % no sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma. ES vidējais rādītājs bija 26,3 %.

Pārapdzīvotības rādītājs, 2017. gads

Šajā rakstā ir sniegts jaunākās statistikas pārskats par mājokļiem Eiropas Savienībā (ES), trīs EBTA valstīs un trīs kandidātvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot mājokļu veidiem, īpašumtiesību statusam (īpašumtiesības vai īres tiesības), mājokļu kvalitātei un pieejamībai cenu ziņā.

Pienācīgs mājoklis drošā vidē un par pieņemamu cenu ir pamatvajadzība, un daudzi to uzskata par cilvēktiesībām. Šīs vajadzības apmierināšana var mazināt nabadzību un sociālo atstumtību, tomēr daudzās Eiropas valstīs tā vēl aizvien ir būtiska problēma.

Pilns raksts

Mājokļa veids

1. attēls. Iedzīvotāju sadalījums atbilstīgi mājokļa veidam, 2017. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (ilc_lvho01)

2017. gadā četri no desmit (41,9 %) ES–28 dalībvalstu iedzīvotājiem mitinājās dzīvokļos, mazliet vairāk nekā viena ceturtdaļa (24,0 %) — dvīņu mājās, un mazliet vairāk nekā viena trešdaļa (33,6 %) — savrupmājās (sk. 1. attēlu).

No visām ES dalībvalstīm dzīvokļos dzīvojošo cilvēku īpatsvars bija 60 % vai lielāks Latvijā (66,4 %), Spānijā (66,1 %), Igaunijā (61,8 %) un Grieķijā (60,0 %), un līdzīgs cilvēku īpatsvars dzīvoja dzīvokļos arī Šveicē (63,2 %).
Lielākais savrupmājās dzīvojošo cilvēku īpatsvars reģistrēts Horvātijā (70,7 %), Slovēnijā (65,2 %), Rumānijā (64,7 %) un Ungārijā (63,8 %). Par augstu savrupmājās dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvaru ziņoja arī Ziemeļmaķedonija (74,3 %), Serbija (63,6 %) un Norvēģija (58,5 %).
Par vislielāko dvīņu mājās dzīvojošo personu īpatsvaru ziņoja Apvienotā Karaliste (60,4 %), Nīderlande (58,7 %), Īrija (51,7 %), Beļģija (40,3 %) un Malta (40,0 %). Tās ir vienīgās dalībvalstis, kurās divas piektdaļas vai vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvoja dvīņu mājās.

Īpašumtiesību statuss

Vairāk nekā viena ceturtdaļa (26,5 %) ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju 2017. gadā mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kura iegādei izmantota hipotēka vai kredīts, bet vairāk nekā divas piektdaļas (42,8 %) iedzīvotāju mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kas iegādāts bez kredīta vai hipotēkas (sk. 2. attēls). Tādējādi septiņi no katriem desmit iedzīvotājiem ES–28 dalībvalstīs mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos (69,3 %), savukārt 20,0 % dzīvoja mājokļos, par kuriem tika maksāta tirgus cenām atbilstoša īre, bet 10,7 % dzīvoja mājokļos, par kuriem tika maksāta samazināta īre vai kuros dzīvošana bija bez maksas.

2. attēls. Iedzīvotāju sadalījums atbilstīgi īpašumtiesību statusam, 2017. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (ilc_lvho02)

Vairāk nekā puse katras ES dalībvalsts iedzīvotāju 2017. gadā mitinājās īpašnieku apdzīvotos mājokļos — šādu iedzīvotāju īpatsvars svārstījās no 51,4 % Vācijā līdz 96,8 % Rumānijā. Tādējādi nevienā no ES dalībvalstīm īrnieku īpatsvars nebija lielāks par to personu īpatsvaru, kas mitinās īpašnieku apdzīvotos mājokļos. Turpretī Šveicē to iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvoja īrētos mājokļos, bija lielāks par to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri mitinājās īpašnieka apdzīvotos mājokļos, jo mājokli īrēja aptuveni 58,7 % iedzīvotāju. Nīderlandē (60,7 %) un Zviedrijā (52,2 %) vairāk nekā puse iedzīvotāju mitinājās mājoklī, kurā dzīvoja tā īpašnieks un kura iegādei tika izmantota hipotēka vai aizdevums; tāda pati situācija bija arī Islandē (63,9 %), 2016. gada dati un Norvēģijā (60,5 %).

To cilvēku īpatsvars, kuri 2017. gadā dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri, 11 ES dalībvalstīs bija mazāks nekā 10,0 %. Turpretī gandrīz divas piektdaļas iedzīvotāju Vācijā (40,0 %) un Dānijā (37,7 %), kā arī aptuveni viena trešdaļa iedzīvotāju Zviedrijā (34,0 %), Austrijā (30,1 %) un Nīderlandē (29,8 %) un aptuveni viena piektdaļa iedzīvotāju Grieķijā (21,0 %), Luksemburgā (20,8 %) un Francijā (19,2 %) dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri. Šveicē tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvoja īrētos mājokļos, maksājot par tiem tirgus cenām atbilstošu īri, bija vēl lielāks un nedaudz pārsniedza pusi (50,9 %). Tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvoja mājoklī, par to maksājot samazinātu īres cenu, vai dzīvoja mājoklī bez maksas, visās ES dalībvalstīs un sešās valstīs, kas nav ES dalībvalstis, par kurām norādīti dati, bija mazāks nekā 20,0 %.

Mājokļu kvalitāte

Viens no galvenajiem faktoriem, kas jāņem vērā, novērtējot apstākļu kvalitāti mājoklī, ir pietiekamas platības nodrošinājums. Pārapdzīvotības rādītājs sniedz informāciju par to cilvēku īpatsvaru, kuri dzīvo pārapdzīvotā mājoklī, ko nosaka, ņemot vērā mājsaimniecībāpieejamo istabu skaitu, mājsaimniecības locekļu skaitu, kā arī viņu vecumu un ģimenes stāvokli.

2017. gadā 15,7 % ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju mitinājās pārapdzīvotos mājokļos

3. attēls. Pārapdzīvotības rādītājs, 2017. gads
(% no konkrētās iedzīvotāju grupas)
Avots: Eurostat (ilc_lvho05a)

Visaugstākais pārapdzīvotības rādītājs ES dalībvalstīs (sk. 3. attēlu) tika reģistrēts Rumānijā (47,0 %), savukārt rādītājs, kas pārsniedz 50 %, tika reģistrēts Serbijā (56,2 %). Arī Ziemeļmaķedonijā (46,3 %) un Turcijā (43,7 %) tika reģistrēti salīdzinoši augsti pārapdzīvotības rādītāji. Kiprā un Īrijā (katrā 2,8 %), Maltā (3,0 %), Apvienotajā Karalistē (3,4 %) un Nīderlandē (4,1 %) reģistrēti viszemākie pārapdzīvotības rādītāji, bet astoņās citās ES dalībvalstīs, kā arī Norvēģijā, Šveicē un Islandē pārapdzīvotos mājokļos mitinājās mazāk nekā 10 % attiecīgās valsts iedzīvotāju.

To iedzīvotāju vidū, kuri pakļauti nabadzības riskam (citiem vārdiem sakot, cilvēki, kas dzīvo mājsaimniecībās, kurās ekvivalentais rīcībā esošais ienākums uz vienu cilvēku ir mazāks par 60 % no vidējā rādītāja attiecīgajā valstī), pārapdzīvotības rādītājs ES–28 dalībvalstīs 2017. gadā bija 26,5 % — aptuveni par 10,8 procentpunktiem (pp) augstāks nekā rādītājs attiecībā uz visiem iedzīvotājiem kopumā (sk. 3. attēlu'). Augstākie pārapdzīvotības rādītāji nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū reģistrēti Rumānijā (58,3 %), Slovākijā (55,6 %), Polijā (49,8 %), Bulgārijā (48,6 %) un Latvija (47,0 %). Turcija (70,7 %), Serbija (65,2 %) un Ziemeļmaķedonija (63,7 %) ziņoja par īpaši augstiem pārapdzīvotības rādītājiem savu nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū. Pretēja tendence — zemākie pārapdzīvotības rādītāji nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū reģistrēti Īrijā (7,5 %), Apvienotajā Karalistē (6,4 %), Kiprā (6,0 %) un Maltā (5,9 %). Šīs bija vienīgās ES dalībvalstis, kas ziņoja, ka pārapdzīvotos mājokļos mitinās mazāk nekā katra desmitā nabadzības riskam pakļautā persona.

Lai izstrādātu pilnīgāku mājokļa kvalitātes rādītāju, papildus pārapdzīvotībai tiek ņemti vērā vairāki sliktus sadzīves apstākļus raksturojoši aspekti, piemēram, vannas vai tualetes neesība, caurs mājokļa jumts vai par pārāk tumšu uzskatāms mājoklis. Ļoti sliktu sadzīves apstākļu rādītāju definē kā to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri dzīvo mājoklī, kas tiek uzskatīts par pārapdzīvotu un kam tajā pašā laikā piemīt vismaz viens no iepriekš minētajiem sliktus sadzīves apstākļus raksturojošiem aspektiem.

ES–28 dalībvalstīs 2017. gadā kopumā 4,0 % iedzīvotāju bija ļoti slikti sadzīves apstākļi

4. attēls. Ļoti slikti sadzīves apstākļi, 2016. un 2017. gads
(% no iedzīvotāju skaita)
Avots: Eurostat (ilc_mdho06a)

Bija četras ES dalībvalstis, kurās vairāk nekā desmitajai daļai iedzīvotāju bija ļoti slikti sadzīves apstākļi — Bulgārijā reģistrēts 10,6 % līmenis, tas bija vēl augstāks Latvijā (15,2 %) un Ungārijā (16,2 %), kā arī Rumānijā, kur reģistrēts visaugstākais līmenis, jo gandrīz katram piektajam iedzīvotājam (16,5 %) bija ļoti slikti sadzīves apstākļi (sk. 4. attēlu). Turpretī Nīderlandē (0,9 %), Īrijā (0,8 %) Kiprā (0,8 %) un Somija (0,7 %) 2017. gadā ļoti slikti sadzīves apstākļi bija mazāk nekā 1,0 % iedzīvotāju. 2016. un 2017. gadā to iedzīvotāju kopējais īpatsvars ES–28 dalībvalstīs, kuriem bija ļoti slikti sadzīves apstākļi, nedaudz samazinājās (par 0,7 pp). No dalībvalstīm par lielāko to iedzīvotāju īpatsvara pieaugumu, kuriem bija ļoti slikti sadzīves apstākļi, ziņoja Latvija un Dānija, kurās no 2016. līdz 2017. gadam konstatēts palielinājums attiecīgi par 1,0 un 0,9 pp. Lielākais samazinājums ES dalībvalstu vidū tika reģistrēts Rumānijā (-2,7 pp) un Itālijā (-2,0 pp), bet samazinājums par 0,9 pp tika novērots Čehijā, Portugālē un Apvienotajā Karalistē. Samazinājums par 1,0 pp un 1,9 pp reģistrēts attiecīgi Turcijā un Ziemeļmaķedonijā.

Mājokļu pieejamība cenu ziņā

2017. gadā 10,4 % ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju mitinājās mājsaimniecībās, kas vismaz 40 % sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma izlietoja mājoklim

1. tabulu. Pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs atbilstīgi īpašumtiesību statusam, 2017. gads
(% no konkrētās iedzīvotāju grupas)
Avots: Eurostat (ilc_lvho07c) un (ilc_lvho07a)

To iedzīvotāju īpatsvars, kuru izdevumi par mājokli pārsniedza 40 % no viņu ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, bija visaugstākais tādu cilvēku vidū, kuri īrēja mājokli atbilstoši tirgus cenām (26,3 %), un zemākais — to cilvēku vidū, kuri mitinājās īpašnieka apdzīvotā mājoklī, kas iegādāts, izmantojot kredītu vai hipotēku (4,7 %) (sk. 1. tabulu).

ES–28 dalībvalstu vidējais rādītājs slēpj ievērojamas atšķirības ES dalībvalstu vidū — vienā līknes galā bija vairākas dalībvalstis, kurās salīdzinoši mazs iedzīvotāju īpatsvars dzīvoja mājsaimniecībās, kuru izdevumi par mājokli pārsniedza 40 % no viņu rīcībā esošā ienākuma, jo īpaši Malta (1,4 %) un Kipra (2,8 %). Otrā līknes galā divi no pieciem iedzīvotājiem (39,6 %) Grieķijā un gandrīz viens no pieciem (18,7 %) iedzīvotājiem Bulgārijā mājoklim tērēja vairāk nekā 40 % no sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma; tādā pašā situācijā bija arī aptuveni viens no sešiem iedzīvotājiem Dānijā (15,7 %) un Vācijā (14,5 %).

Attiecībā uz īpašumtiesību statusu ar augstāko iedzīvotāju īpatsvaru, kuru mājokļa izdevumi pārsniedza 40 % no viņu rīcībā esošā ienākuma, proti, cilvēkiem, kas īrēja mājokli atbilstoši tirgus cenām, bija arī lielas atšķirības starp ES dalībvalstīm, no kurām dažas ziņoja par ļoti augstu īpatsvaru 2017. gadā. Deviņās dalībvalstīs vairāk nekā viena trešā daļa iedzīvotāju, kas īrēja mājokli par tirgus cenu, mājoklim iztērēja vairāk nekā 40 % no sava ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma, šim iedzīvotāju īpatsvaram pārsniedzot divas piektdaļas Spānijā (42,1 %), Lietuvā (42,5 %) un Horvātijā (48,6 %), nedaudz vairāk par pusi (51,0 %) Bulgārijā un Rumānijā (60,4 %) un sasniedzot 83,9 % Grieķijā.

Datu avots tabulām un grafikiem

Mājokļu statistika: tabulas un attēli (angļu val.)

Datu avoti

Šajā rakstā izmantotie dati galvenokārt ir atvasināti no mikrodatiem, kas iegūti pētījumā “ES statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem” (EU-SILC). Atsauces populāciju veido visas privātās mājsaimniecības un to pašreizējie locekļi, kas datu apkopošanas laikā dzīvoja ES dalībvalsts teritorijā; personas, kas dzīvo kolektīvās mājsaimniecībās un institūcijās, parasti netiek iekļautas mērķa populācijā. ES–28 dalībvalstu un eirozonas dati ir dalībvalstu iedzīvotāju datu vidējais svērtais rādītājs.

Konteksts

Mājokļi ietekmē mājsaimniecību dzīves kvalitāti dažādos veidos — tie sniedz pajumti, drošību, privātumu un telpu, kurā atpūsties, mācīties un dzīvot. Mājokļus var arī skatīt to vietējās vides kontekstā attiecībā uz to ērtu piekļuvi bērnu aprūpei, izglītības iestādēm, nodarbinātībai, atpūtas iespējām, veikaliem, sabiedriskajiem pakalpojumiem u. c. Mājokļa finansēšana gan īres, gan iegādes gadījumā ir nozīmīgs jautājums daudzām mājsaimniecībām un bieži ir saistīts ar mājokļa kvalitāti.

ES nav nekādu konkrētu saistību mājokļu jomā; valstu valdības izstrādā pašas savu mājokļu politiku. Taču daudzas ES dalībvalstis saskaras ar līdzīgām problēmām, piemēram, ar jautājumu, kā atjaunot dzīvojamo fondu, kā plānot un ierobežot pilsētu izplešanos, kā veicināt ilgtspējīgu attīstību, kā palīdzēt jauniešu un maznodrošināto iedzīvotāju grupām piekļūt mājokļu tirgum un kā veicināt energoefektivitāti mājīpašnieku vidū.

Jautājumiem par sociālajiem mājokļiem, bezpajumtniekiem vai integrāciju ir svarīga nozīme ES sociālās politikas darba kārtībā. Pamattiesību hartas IV sadaļas 34. pantā ir noteikts, ka “apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu”. Šajā kontekstā Eiropadomes sanāksmē Nicā 2000. gadā tika panākta vienošanās par vairākiem kopīgiem mērķiem ES stratēģijai cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību, tostarp diviem mērķiem, kas saistīti ar mājokļiem, proti, “īstenot politiku, kuras mērķis ir nodrošināt visiem piekļuvi pienācīgiem mājokļiem ar atbilstošu sanitāro līmeni, kā arī pamata pakalpojumiem, kas nepieciešami normālai dzīvei, ņemot vērā vietējos apstākļus (elektrība, ūdens, apkure utt.)” un “izveidot politiku, kas cenšas novērst dzīves krīzes, kuras var izraisīt sociālās atstumtības situācijas, piemēram, nonākšanu parādos, izslēgšanu no mācību iestādes un kļūšanu par bezpajumtnieku”. Šī joma tika paplašināta 2010. gadā, kad Komisijas paziņojumā “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību” (COM(2010) 758 final) tika aprakstītas vairākas darbības, lai līdz 2020. gadam palīdzētu samazināt to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzības risks vai sociālā atstumtība, vismaz par 20 miljoniem personu (salīdzinājumā ar 2008. gadu) — sk. arī rakstu par cilvēkiem, kurus apdraud nabadzības vai sociālās atstumtības risks.

Tieša piekļuve

Citi raksti

Tabulas

Datubāze

Tematiskā sadaļa

Publikācijas

Metodika

Tiesību akti

Vizualizācija

Ārējās saites

Living conditions in Europe — housing quality (angļu valoda)
Housing price statistics — house price index (angļu valoda)
Ienākumu nabadzības statistika
Living conditions in Europe — poverty and social exclusion (angļu valoda)
Quality of life indicators — material living conditions (angļu valoda)

Ienākumi un dzīves apstākļi (t_ilc) (angļu valoda), sk.

Dzīves apstākļi (t_ilc_lv)

Sadzīves apstākļi (t_ilc_lvho)

Pārapdzīvotības rādītājs (t_ilc_lvho_or)

Pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas (t_ilc_lvho_hc)

Slikti materiālie apstākļi (t_ilc_md)

Slikti sadzīves apstākļi (t_ilc_mdho)

Ienākumi un dzīves apstākļi (ilc) (angļu valoda), sk.

Dzīves apstākļi (ilc_lv)

Sadzīves apstākļi (ilc_lvho)

Pārapdzīvotības rādītājs (ilc_lvho_or)

Nepietiekami apdzīvoti mājokļi (ilc_lvho_uo)

Pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas (ilc_lvho_hc)

Slikti materiālie apstākļi (ilc_md)

Slikti sadzīves apstākļi (ilc_mdho)

Income and living conditions (angļu valoda)

Ienākumi un dzīves apstākļi (ESMS metadatu datne — ilc_esms) (angļu valoda)
The production of data on homelessness and housing deprivation in the European Union: survey and proposals — 2005 (angļu valoda)

Regula (EK) Nr. 1177/2003 (2003. gada 16. jūnijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)
Regula (EK) Nr. 1553/2005 (2005. gada 7. septembris), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1177/2003 par Kopienas statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)
Regula (ES) Nr. 1157/2010 (2010. gada 9. decembris), ar ko attiecībā uz 2012. gada sekundāro mērķa mainīgo lielumu sarakstu par mājokļa apstākļiem īsteno Regulu Nr. 1177/2003 par Kopienas statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC)