Archive:Atjaunojamo energoresursu enerģijas statistika

Dati iegūti 2019. gada janvārī.

Raksta atjauninājums plānots 2020. gada maijā.

Highlights

2017. gadā atjaunojamā enerģija veidoja 17,5 % no ES patērētās enerģijas ceļā uz 2020. gada mērķi — 20 %.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars transporta darbībās 2017. gadā sasniedza 7,6 %.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars, 2017. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Šajā rakstā sniegta jaunākā statistika par atjaunojamiem energoresursiem Eiropas Savienībā (ES). Atjaunojamie energoresursi ietver vēja enerģiju, saules enerģiju (siltumenerģiju, fotoelementu enerģiju un koncentrētu saules enerģiju), hidroenerģiju, plūdmaiņu enerģiju, ģeotermālo enerģiju, siltumsūkņu uzņemto apkārtējās vides siltumu, biodegvielu un atjaunojamos atkritumus.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana nodrošina daudzus iespējamos ieguvumus, tostarp samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, dažādo energoapgādi un mazina atkarību no fosilā kurināmā tirgiem (jo īpaši naftas un gāzes tirgiem). Atjaunojamo energoresursu nozares izaugsme var arī veicināt nodarbinātību ES, radot jaunas darbvietas jaunajā videi nekaitīgu tehnoloģiju nozarē.

Full article

ES saražotā atjaunojamā enerģija 2007.–2017. gadā pieaugusi par divām trešdaļām

Atjaunojamo energoresursu enerģijas primārās ražošanas apjoms ES 28 dalībvalstīs 2017. gadā bija 226,5 miljoni tonnu naftas ekvivalenta (toe). ES 28 dalībvalstīs saražotās atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoms laikposmā no 2007. gada līdz 2017. gadam palielinājās kopumā par 64,0 %, kas atbilst vidējam pieaugumam par 5,1& % gadā.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā galvenais resurss ES 28 dalībvalstīs bija koksne un citi cietā bioloģiskā kurināmā veidi, kas veidoja 42,0 % no 2017. gadā primārajā atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā izmantotajiem resursiem (skatīt 3. diagrammu). Vēja enerģija pirmo reizi bija otrs nozīmīgākais resurss atjaunojamo energoresursu struktūrā (13,8 % no kopējā apjoma), nākamā bija hidroenerģija (11,4 %). Lai gan biogāzes, šķidro biodegvielu un saules enerģijas izmantošana enerģijas ražošanā saglabājās salīdzinoši zemā līmenī, bija vērojams īpaši straujš šo enerģijas veidu saražotā apjoma pieaugums, kas attiecīgi veidoja 7,4 %, 6,7 % un 6,4 % no ES 28 dalībvalstīs saražotā atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoma 2017. gadā. Vides siltums (ko uztver siltumsūkņi) un ģeotermālā enerģija attiecīgi veidoja 5,0 % un 3,0 % no kopējā apjoma, bet atjaunojamie atkritumi palielinājās līdz 4,4 %. Plūdmaiņu, viļņu un okeāna enerģijas ražošanas līmenis patlaban ir ļoti zems — šīs tehnoloģijas galvenokārt izmanto Francijā un Apvienotajā Karalistē.

1. diagramma. Atjaunojamo energoresursu enerģijas primārā ražošana, ES 28 dalībvalstis, 1990.–2017. gads
(Mtoe)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

Latvijā un Zviedrijā visaugstākais no atjaunojamajiem energoresursiem pieejamās enerģijas īpatsvars

Atjaunojamo energoresursu enerģija veidoja 13,9 % no bruto iekšzemes enerģijas patēriņa ES 28 dalībvalstīs 2017. gadā. Koksne un citu veidu cietais bioloģiskais kurināmais joprojām ir nozīmīgākais resurss atjaunojamo energoresursu struktūrā. 1990. gadā hidroenerģijas un koksnes īpatsvars bija 91,3 %. Tomēr kopš tā laika to pieauguma kopējais relatīvais rādītājs ir bijis daudz mazāks nekā citiem resursiem. Tāpēc to kopējais īpatsvars 2017. gadā samazinājās līdz 53,4 %. Atjaunojamo energoresursu enerģijas bruto iekšzemes patēriņa izmaiņas laika gaitā ir grafiski attēlotas 2. diagrammā (elektroenerģijas ražošanas dati nav normalizēti).

2. diagramma. Atjaunojamo energoresursu bruto iekšzemes patēriņš, ES 28 dalībvalstis, 1990.–2017. gads
(Mtoe)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bruto iekšzemes enerģijas patēriņā (sk. 1. tabulu) bija salīdzinoši augsts Dānijā (32,8 %) un Austrijā (28,9 %) un pārsniedza vienu trešdaļu no iekšzemes patēriņa Latvijā (42,5 %), Zviedrijā (41,2 %), Somijā (34,7 %), kā arī Norvēģijā (45,7 %).

1. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bruto iekšzemes enerģijas patēriņā, 2017. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_bal_s) un (nrg_bal_c)

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru bruto iekšzemes patēriņā nevajadzētu jaukt ar atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā (īpatsvars bruto galapatēriņā ir oficiālais rādītājs, ko uzrauga saistībā ar 2020. gada mērķi, kurš noteikts Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu). Bruto iekšzemes patēriņa un enerģijas bruto galapatēriņa precīzas definīcijas ir sniegtas sadaļā “Datu avoti un pieejamība”.

No 2004. līdz 2017. gadam atjaunojamo energoresursu patēriņš vairāk nekā divkāršojies

ES cenšas panākt, lai līdz 2020. gadam 20 % no tās enerģijas bruto galapatēriņa veidotu atjaunojamo energoresursu enerģija; šis mērķis ir sadalīts ES dalībvalstu starpā atbilstīgi valstu rīcības plāniem (angļu valodā), kas izstrādāti, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas attīstību visās dalībvalstīs. 3. diagrammā redzami jaunākie pieejamie dati par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā un mērķi, kas noteikti 2020. gadam. 2017. gadā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ES 28 dalībvalstīs bija 17,5 %; salīdzinājumam — 2004. gadā tas bija 8,5 %.

Šo pozitīvo tendenci ir sekmējuši juridiski saistošie mērķi, kas attiecas uz atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara palielināšanu un tika noteikti Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu.</newarticle> Lai gan ES kopumā sekmīgi virzās uz 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšanu, dažām dalībvalstīm būs jāvelta papildu pūles, lai izpildītu savas saistības attiecībā uz diviem galvenajiem mērķiem: no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējo īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā (skatīt 3. diagrammu) un no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas konkrēto īpatsvaru transporta nozarē (skatīt 4. diagrammu).

3. diagramma. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars, 2017. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

4. diagramma. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē, 2017. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Pārliecinoši lielākais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā 2017. gadā no ES dalībvalstīm bija Zviedrijā (vairāk nekā puse — 54,5 %), nākamās bija Somija (41,0 %), Latvija (39,0 %), Dānija (35,8 %) un Austrija (32,6 %). Turpretī vismazākais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars reģistrēts Luksemburgā (6,4 %), Nīderlandē (6,6 %), Maltā (7,2 %), Beļģijā (9,1 %), Kiprā (9,9 %) un Apvienotajā Karalistē (10,2 %). Saskaņā ar jaunākajiem pieejamiem datiem par 2017. gadu, lai Francija, Nīderlande un Īrija sasniegtu savus mērķus, katrai no šīm dalībvalstīm jāpalielina atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā vismaz par 5,0 procentpunktiem. Savukārt 11 dalībvalstis jau ir pārsniegušas savu 2020. gada mērķi; mērķu pārsniegums bija īpaši liels Horvātijā, Zviedrijā, Dānijā un Igaunijā.

2. tabulā atspoguļoti dati par visām ziņotājām dalībvalstīm, kā arī indikatīvās līknes vērtības.

2. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā, 2004.–2017. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru veido trīs dažādi komponenti (īpatsvars elektroenerģijas patēriņā, īpatsvars apsildē un dzesēšanā un īpatsvars transporta nozarē). Pārējie šā raksta statistikas dati attiecas uz izmaiņām katrā no šiem komponentiem no 1990. līdz 2017. gadam.

Vēja enerģija kļūst par svarīgāko no atjaunojamiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas avotu

2017. gadā no atjaunojamiem energoresursiem ražotā elektroenerģija veidoja vairāk nekā vienu ceturtdaļu (30,7 %) no kopējā ES 28 dalībvalstu bruto elektroenerģijas patēriņa. Visvairāk izmantotais resurss ir vēja enerģija, un tikai nedaudz mazāk tiek izmantota hidroenerģija (skatīt 5. diagrammu).

5. diagramma. No atjaunojamiem energoresursiem saražotā elektroenerģija (bruto), ES 28 dalībvalstis, 1990.–2017. gads
(TWh)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

Direktīvā 2009/28/EK ietvertie uzskaites noteikumi paredz, ka dati par elektroenerģiju, kas saražota no hidroenerģijas un vēja enerģijas, ir jānormalizē, lai ņemtu vērā ikgadējās klimata svārstības (saistībā ar hidroenerģiju normalizāciju veic pēdējo 15 gadu periodā, bet saistībā ar vēja enerģiju — pēdējo piecu gadu periodā). No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoma pieaugums 2007.–2017. gadā lielā mērā liecina par trīs atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu ES — tie ir vēja enerģija, kā arī saules enerģija un cietais bioloģiskais kurināmais (tostarp atjaunojamie atkritumi). Vēja enerģija 2017. gadā pirmo reizi aizstāja hidroenerģiju kā vienīgo lielāko resursu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanai ES 28 dalībvalstīs. Patiešām, no ūdens iegūtās elektroenerģijas apjoms bija relatīvi līdzīgs apjomam, ko reģistrēja pirms desmit gadiem. Savukārt elektroenerģijas daudzums, ko ES 28 dalībvalstīs ieguva no saules enerģijas un izmantojot vējģeneratorus, 2017. gadā bija attiecīgi 31,6 un 3,5 reizes lielāks nekā 2007. gadā. Tādējādi vēja enerģijas un saules enerģijas īpatsvars no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas kopējā apjomā 2017. gadā palielinājās attiecīgi līdz 37,2 % un 12,3 %. Strauji pieaudzis no saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas apjoms — šādas elektroenerģijas apjoms 2007. gadā bija tikai 3,8 TWh, 2008. gadā tas pārsniedza no ģeotermālās enerģijas saražotās elektroenerģijas apjomu un 2017. gadā sasniedza 119,5 TWh līmeni. Šajā 10 gadu periodā no saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas īpatsvars atjaunojamo energoresursu enerģijas kopējā apjomā ES 28 dalībvalstīs palielinājās no 0,7 % līdz 12,3 %.

Starp ES dalībvalstīm pastāv ļoti lielas atšķirības. Austrijā (72,2 %), Zviedrijā (65,9 %) un Dānijā (60,4 %) vismaz trīs piektdaļas no visas patērētās elektroenerģijas ieguva no atjaunojamiem energoresursiem — galvenokārt izmantojot hidroenerģiju un cieto bioloģisko kurināmo, savukārt Portugālē (54,2 %), un Latvijā (54,4 %) no atjaunojamiem energoresursiem ieguva vairāk nekā pusi no patērētās elektroenerģijas. Turpretī Kiprā, Ungārijā, Luksemburgā un Maltā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bija zemāks nekā 10 % (skatīt 3. tabulu).

3. tabula. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas īpatsvars bruto elektroenerģijas patēriņā, 2004.–2017. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Gandrīz viena piektā daļa no apkurei un dzesēšanai patērētās enerģijas ir saražota no atjaunojamiem energoresursiem

2017. gadā 19,5 % no apsildei un dzesēšanai patērētās enerģijas kopējā apjoma ES 28 dalībvalstīs bija atjaunojamo energoresursu enerģija. Tas ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar 10,4 % 2004. gadā. Šo pieaugumu veicināja plašāks izmantojums rūpniecībā, pakalpojumu nozarē un mājsaimniecībās (būvniecības nozarē). Aerotermālā, ģeotermālā un hidrotermālā siltumenerģija, kas uztverta ar siltumsūkņiem, tiek ņemta vērā, ciktāl dalībvalstis par to ziņojušas. Informācija par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru apsildē un dzesēšanā ir sniegta 4. tabulā.

4. tabula. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars apsildē un dzesēšanā, 2004.–2017. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

2016. gadā transporta nozarē izmantoja 7,6 % no atjaunojamās enerģijas

ES vienojās noteikt kopīgu mērķi — līdz 2020. gadam panākt, ka transporta nozarē atjaunojamo energoresursu enerģijas (ietverot šķidro biodegvielu, ūdeņradi, biometānu, zaļo elektroenerģiju utt.) īpatsvars ir 10 %.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas vidējais īpatsvars transporta nozarē palielinājās no 1,4 % 2004. gadā līdz 7,6 % 2017. gadā. ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģijas relatīvais īpatsvars transporta vajadzībām izmantotās degvielas patēriņā bija no 38,6 % Zviedrijā, 18,8 % Somijā un 9,7 % Austrijā, kas uzskatāmi par augstiem rādītājiem, līdz mazāk nekā 2,0 % Horvātijā, Grieķijā un Igaunijā (skatīt 2. diagrammu).

Dažās ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģiju strauji sāka plašāk izmantot kā transportlīdzekļu degvielu. Tā notika īpaši Īrijā, Luksemburgā, Maltā, Somijā un Zviedrijā.

Plašāka informācija par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru transporta nozarē ir sniegta 5. tabulā.

5. tabula. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē, 2004.–2017. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Transporta vajadzībām kā atjaunojamo energoresursu enerģijas avots visvairāk tiek izmantota šķidrā biodegviela, kas parasti tiek sajaukta ar fosilo kurināmo. 6. diagrammā parādīta šķidrās biodegvielas ražošanas attīstība Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā.

6. diagramma. Šķidrās biodegvielas primārā ražošana, ES 28 dalībvalstis, 1990.–2017. gads
(Mtoe)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

Tā kā ir noteikts saistošs mērķis 2020. gadam, šķidrās biodegvielas ražošanas apjoms ES ir ievērojami palielinājies; visplašāk izmantotā šķidrā biodegviela ir biodīzeļdegviela, nākamais ir biobenzīns un citi šķidrās biodegvielas veidi.

Tabulu un grafiku datu avots

Atjaunojamie energoresursi: tabulas un diagrammas

Datu avoti

Šajā rakstā aplūkotās statistikas pamatā ir dati, kas apkopoti saskaņā ar Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu norādītājiem uzskaites noteikumiem un aprēķināti, pamatojoties uz enerģētikas statistiku, kas apkopota saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1099/2008 par enerģētikas statistiku, kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2017. gada novembrī ar Regulu (ES) 2017/2010.

Jaunākie pieejamie dati par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru ir 2017. pārskata gada dati. Ir pieejami dati par visām ES dalībvalstīm, kā arī par Albāniju, Melnkalni, Serbiju, Turciju, Kosovu ^[1] un Ziemeļmaķedoniju. Kopumā dati ir pilnīgi, jauni un uzticami salīdzināmi starp valstīm.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ir būtisks rādītājs, ar ko novērtē progresu, kurš panākts, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. Šo rādītāju var uzskatīt par aplēsi, ko izmanto, lai uzraudzītu, kā tiek īstenota Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, taču dažās valstīs statistikas sistēma attiecībā uz īpašām atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģijām vēl nav pilnīgi izveidota, lai atbilstu šīs direktīvas prasībām; piemēram, daudzas valstis neziņo datus par siltumsūkņu uztverto apkārtējās vides siltumenerģiju.

Visos aprēķinos ņemti vērā konkrētie Direktīvas 2009/28/EK noteikumi, kas ir spēkā pēc tās grozīšanas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīvu (ES) 2015/1513, ar kuru groza Direktīvu 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti, un Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu.

Būtisks aspekts, kas jāņem vērā, interpretējot datus, ir statistikas pārskatīšana. Jaunākie dati par 2005. gadu mazliet atšķiras no datiem, kas bija pieejami 2007.–2008. gadā, kad tika sagatavota un pieņemta direktīva. Izmaiņas ieviestas pēc to datu kopu pārskatīšanas, ko ziņotājas valstis iesniegušas, atbildot uz ikgadējām aptaujām par enerģētiku. Tika pārskatīti dati par biomasas patēriņu mājsaimniecību sektorā, un atjauninātie Horvātijas dati liecina, ka šajā valstī atjaunojamo energoresursu enerģijas patēriņš pārsniedz tai noteikto 2020. gada mērķi kopš 2004. gada (pirmais gads, par kuru pieejami dati). Tomēr Horvātija nav vienīgais gadījums Pēc Atjaunojamo energoresursu direktīvas pieņemšanas valstis daudz stingrāk uzrauga no atjaunojamiem resursiem iegūto energoproduktu plūsmas savā ekonomikā. Īpaši vērā ņemams gadījums ir biomasas patēriņš, par kuru valstis sākušas veikt jaunus, sīkāk izstrādātus apsekojumus, kas ļauj iegūt vairāk datu par biomasas enerģijas galapatēriņu. Tā rezultātā vairākas valstis pārskata savus datus, un šajās valstīs (piemēram, Horvātijā, Francijā, Lietuvā un Ungārijā) tādējādi palielinās atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara rādītāji.

Bruto iekšzemes enerģijas patēriņš ir kopējais visiem mērķiem izlietoto energoresursu daudzums.

Galapatērētājiem pieejamā enerģija ir kopējais patērētājiem (privātajiem, komerciālajiem un rūpnieciskajiem) pieejamo energoresursu daudzums. Šis rādītājs neietver enerģiju, ko izmanto transformācijas procesos (piemēram, elektroenerģijas stacijās, degvielas rafinēšanas rūpnīcās, domnās). Tas ietver arī energoproduktus, kurus var izmantot ar enerģētiku nesaistītiem mērķiem (piemēram, ķīmiskiem procesiem).

Enerģijas bruto galapatēriņš Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK) ir definēts kā energoresursi, ko enerģijas izmantošanas vajadzībām piegādā rūpniecībai, transporta nozarei, mājsaimniecībām, pakalpojumu (arī publisko pakalpojumu), lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei, tostarp elektroenerģijas un apsildes patēriņš, kas enerģētikas nozarē ir izmantots elektroenerģijas un siltuma ražošanai, kā arī elektroenerģijas un siltuma zudumi sadales un pārvades laikā.

No neatjaunojamiem atkritumiem saražotās enerģijas apjoms tika atņemts no biomasas daļas apsildei un elektroenerģijas ražošanai. Pārvadei pa cauruļvadiem patērētās enerģijas apjoms tika ietverts enerģijas bruto galapatēriņā saskaņā ar Enerģētikas statistikas regulas sektoru klasifikāciju. Lai atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara aprēķinos uzlabotu precizitāti un saskaņotību ar valstu statistiku, tika izmantoti valstīs noteiktie siltumspējas rādītāji, ja tādi bija pieejami, visu energoproduktu daudzumu izsakot enerģijas vienībās nevis standarta siltumspējas vienībās.

Komisija tikai nesen ir izdevusi konkrētas pamatnostādnes par siltumsūkņu enerģijas uzskaiti. Dažas valstis vēl nav uzlabojušas savas statistikas sistēmas, lai pilnā mērā uzskaitītu visu atjaunojamo energoresursu enerģiju (piemēram, atjaunojamo energoresursu enerģiju no siltumsūkņiem). Lai gan datu vākšanas laikā nebija apstiprinātas statistikas metodikas, gadījumos, kad ziņotājas valstis bija iesniegušas pietiekamu informāciju, atjaunojamo energoresursu enerģija no siltumsūkņiem tika ņemta vērā, lai nodrošinātu pilnīgākus datus. Minēto iemeslu dēļ pastāv dažas nelielas atšķirības starp šā raksta datiem un datiem, kas publicēti enerģijas bilancēs.

Eurostat nodrošinātajā enerģētikas statistikā un enerģijas bilancēs netiek nošķirti ilgtspējīgi un neilgtspējīgi atjaunojamie enerģijas avoti. Tos ir iespējams nodalīt ar Eurostat izstrādāto uzskaites rīku (rīks SHARES ^[2], kurā ziņotājām valstīm ir jāsniedz attiecīga papildu informācija. Tāpēc jāatceras, ka — ja vien nav skaidri norādīts citādi — atjaunojamie energoresursi ietver visus atjaunojamos energoresursus — gan tos, kuri atbilst ilgtspējas kritērijiem, gan tos, kuri šādiem kritērijiem neatbilst.

Dati par 2004.–2010. gadu: šajā laikposmā Direktīva 2009/28/EK vēl nebija pieņemta vai bija pieņemta nesen. Vairākumā Eiropas valstu tā nebija transponēta valsts tiesību aktos. Šo gadu rādītājus neizmanto, lai novērtētu leģislatīvo atbilstību indikatīvajai līknei, kas noteikta direktīvas I pielikuma B daļā. Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK) prasīts, novērtējot mērķu izpildi, ņemt vērā tikai biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, kas atbilst ilgtspējas kritērijiem. Tika nolemts attiecībā uz 2004.–2010. gada periodu, aprēķinot atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru, skaitītājā ņemt vērā visu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo.

Dati par 2011. gadu un turpmākajiem gadiem: atbilstību 17. pantam (“Ilgtspējības kritēriji biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem”) novērtē saskaņā ar 18. pantu (“Atbilstības verificēšana attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem”). Sākot no 2011. pārskata gada, valstīm jāziņo tikai par to biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, kuru atbilstību 17. un 18. pantam ir iespējams pilnīgi pierādīt. Attiecīgajā atjaunojamo energoresursu īpatsvarā ieskaita tikai atbilstīgo biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, par ko paziņots. Dažās valstīs biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā patēriņš 2011.–2015. gada periodā nebija sertificēts kā atbilstīgs (ilgtspējīgs), jo Direktīva 2009/28/EK tika īstenota novēloti. Lai gan atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars kopumā kopš 2004. gada pieaug, laikā no 2010. gada līdz 2011. gadam tās īpatsvars transporta nozarē samazinājās. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka vairāku ES valstu ziņojumos vispār nebija minēta atbilstīga biodegviela (2011. gadā valstis ziņoja par biodegvielas izmantošanu, taču tā vai nu vispār nebija atbilstīga, vai atbilstīga bija tikai neliela tās daļa). Tā kā dažas valstis vēl nav pilnīgi īstenojušas visus Atjaunojamo energoresursu direktīvas noteikumus, daži biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā veidi 2011.–2015. gada periodā netiek uzskatīti par atbilstīgiem (ilgtspējīgiem).

Atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas īpatsvars ir no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas attiecība pret valsts elektroenerģijas bruto patēriņu. Kā noteikts Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK), no atjaunojamiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas bruto galapatēriņš ietver no atjaunojamiem energoresursiem saražotu elektroenerģiju. Tas ietver enerģiju, kas saražota hidroelektrostacijās (izņemot elektroenerģiju, kura saražota hidroakumulācijas elektrostacijās, izmantojot ūdeni, kas iepriekš bijis sūknēts kalnup), kā arī elektroenerģiju, kas saražota no cietā bioloģiskā kurināmā / atkritumiem un kas saražota vēja, saules un ģeotermālajās iekārtās. Direktīvā prasīts arī normalizēt datus par tādas elektroenerģijas apjomu, kas saražota no hidroenerģijas un vēja enerģijas. Ņemot vērā noteikto 15 gadu normalizācijas prasību attiecībā uz hidroenerģijas ražošanu un enerģētikas statistikas pieejamību (ES 28 dalībvalstīm no 1990. gada), šā rādītāja garas laikrindas vēl nav pieejamas.

Lai aprēķinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru apsildē un dzesēšanā, no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas galapatēriņu definē kā no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās enerģijas galapatēriņu rūpniecībā, mājsaimniecībās, pakalpojumu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs apsildei un dzesēšanai, kā arī centralizētajai siltumapgādei. Kopējais galapatēriņš apsildei un dzesēšanai ir visu energoproduktu, izņemot elektroenerģiju, galapatēriņš mērķiem, kas nav transporta mērķi, kopā ar siltumenerģijas patēriņu pašu vajadzībām elektroenerģijas un siltumenerģijas stacijās, kā arī siltuma zudumiem tīklos. Precīzāku definīciju sk. SHARES tool manual (angļu valodā).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru transporta nozares degvielas patēriņā aprēķina, pamatojoties uz enerģētikas statistiku atbilstīgi metodikai, kas aprakstīta Direktīvā 2009/28/EK. Visu šķidrās biodegvielas veidu daļa šā rādītāja aprēķinos iekļauta līdz 2010. gadam. No 2011. gada datos par šķidro biodegvielu transporta nozares degvielas patēriņā iekļauj tikai šķidro biodegvielu, kas atbilst Direktīvai 2009/28/EK (citiem vārdiem sakot, atbilst ilgtspējas kritērijiem).

Konteksts

Eiropas Komisija ir pieņēmusi vairākas stratēģijas enerģētikas nozarē, lai izveidotu drošāku un ilgtspējīgāku mazoglekļa ekonomiku. Atjaunojamo energoresursu izmantošana ne tikai palīdz cīnīties pret klimata pārmaiņām, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet arī, visticamāk, nodrošinās lielāku energoapgādes drošību, energoapgādes lielāku daudzveidību, ļaus samazināt gaisa piesārņojumu, kā arī sniegs iespēju radīt darbvietas vides un atjaunojamo energoresursu enerģijas nozarē.

Klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums 2020. gadam, kuru pieņēma 2008. gada decembrī, sniedza jaunu stimulu paplašināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, lai līdz 2020. gadam tie veidotu 20 % no kopējā enerģijas patēriņa, kā arī aicināja samazināt enerģijas patēriņu un siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 %. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu tika noteikts vispārējs mērķis panākt, lai līdz 2020. gadam ES 20 % no patērētās enerģijas tiktu iegūti no atjaunojamiem energoresursiem, turklāt šajā termiņā būtu jāpanāk, lai atjaunojamie energoresursi veidotu arī 10 % no transporta nozarē izmantotās degvielas. Ar direktīvu groza tiesisko regulējumu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas izmantošanas veicināšanai, un tajā izvirzīta prasība, lai valsts rīcības plānā (angļu valodā) tiktu izklāstīts, kā atjaunojamo energoresursu enerģija tiks attīstīta katrā ES dalībvalstī, paredzēti sadarbības mehānismi un noteikti ilgtspējas kritēriji attiecībā uz šķidro biodegvielu (ņemot vērā paustās bažas par tās iespējamo negatīvo ietekmi uz kultūraugu cenām, pārtikas apriti, mežu aizsardzību, bioloģisko daudzveidību, kā arī uz ūdens un augsnes resursiem). Ziņojumu “sustainability of solid and gaseous biofuels used for electricity, heating and cooling” (SWD(2014) 259) (angļu valodā) pieņēma 2014. gada jūlijā.

Eiropas Komisija 2012. gada 6. jūnijā pieņēma paziņojumu “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem — būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012) 271 final), kurā izklāstīti atjaunojamo energoresursu enerģijas politikas risinājumi laikposmam pēc 2020. gada. Paziņojumā arī aicināts īstenot saskaņotāku Eiropas pieeju atbalsta shēmu izveidei un reformai, kā arī plašāk izvērst atjaunojamo energoresursu enerģijas tirdzniecību starp dalībvalstīm. Eiropas Komisija 2014. gada janvārī izvirzīja vairākus enerģētikas un klimata mērķus 2030. gadam (angļu valodā), lai veicinātu privātos ieguldījumus infrastruktūrā un mazoglekļa tehnoloģijās. Viens no galvenajiem ierosinātajiem mērķiem ir panākt, lai līdz 2030. gadam atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars sasniegtu vismaz 27 %. Šos mērķus uzskata par virzību uz priekšu, lai sasniegtu siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķus 2050. gadam, kas ierosināti “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM (2011) 112 final).

Viena no Eiropas Komisijas 10 prioritātēm kas tika izvirzītas 2014. gadā, ir enerģētikas savienība. Iecerēts, ka Eiropas enerģētikas savienība garantēs drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju. Eiropas Komisija 2015. gada februārī paziņojumā (COM(2015) 80 final) darīja zināmas savas ieceres attiecībā uz pamatstratēģiju spēcīgai enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku. Paziņojumā tika ierosināti pieci stratēģijas īstenošanas virzieni, un viens no tiem ir panākt ekonomikas dekarbonizāciju.

ES 2018. gada 11. decembrī pieņēma Direktīvu 2018/2001/ES par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu. Jaunais tiesiskais regulējums ietver saistošu atjaunojamo energoresursu mērķi ES 2030. gadam, proti, 32 % ar klauzulu par turpmāko pārskatīšanu līdz 2023. gadam. Tas lielā mērā veicinās Komisijas politisko prioritāti, ko 2014. gadā izteica Komisijas priekšsēdētājs Junkers, lai Eiropas Savienība kļūtu par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā. Tas ļaus Eiropai saglabāt vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, pārejā uz tīru enerģiju un Parīzes nolīgumā noteikto mērķu sasniegšanā.

Direct access to

Piezīmes

↑ Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244 (1999) un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.
↑ SHARES tool (angļu valodā)

[1] Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244 (1999) un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.

[2] SHARES tool (angļu valodā)

[1]

[2]