Archive:Enerģijas ražošana un imports

Dati iegūti 2018. gada jūlijā.

Raksta atjauninājums plānots 2019. gada decembrī.

Highlights

Saražotās primārās enerģijas apjoms ES 2016. gadā bija par 15 % mazāks nekā pirms desmit gadiem.

2016. gadā Krievija bija ES galvenā jēlnaftas, dabasgāzes un cietā kurināmā piegādātāja.

Development of the production of primary energy (by fuel type), EU-28, 2006-2016

Eiropas Savienības (ES) atkarība no enerģijas importa, jo īpaši no naftas un pēdējā laikā arī no gāzes importa, rada pamatu bažām saistībā ar politiku energoapgādes drošības jomā. Šajā rakstā ir aplūkota primārās enerģijas ražošana ES un situācija, ko radījusi ražošanas un patēriņa starpība, un pieaugošā ES atkarība no trešo valstu enerģijas importa. Vairāk nekā pusi (53,6 %) no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa 2016. gadā nodrošināja importētie enerģijas avoti.

Full article

Primārās enerģijas ražošana samazinājās laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam

Kopējais 2016. gadā saražotās primārās enerģijas apjoms ES 28 dalībvalstīs bija 755 miljoni naftas ekvivalenta tonnu (Mtoe) — sk. 1. tabulu. Tas bija par 1,6 % mazāk nekā iepriekšējā gadā, un tādējādi turpinājās pēdējos gados novērotā vispārējā ražošanas apjoma samazināšanās tendence. Tikai 2010. gads bija galvenais izņēmums, kad ražošanas apjoms palielinājās pēc salīdzinoši lielā enerģijas ražošanas samazinājuma 2009. gadā, ko izraisīja finanšu un ekonomikas krīze. Aplūkojot situāciju ilgākā laikposmā, redzams, ka saražotās primārās enerģijas apjoms 2016. gadā ES 28 dalībvalstīs bija par 14,7 % mazāks nekā pirms desmit gadiem. Vispārējo primārās enerģijas ražošanas apjoma samazināšanās tendenci ES 28 dalībvalstīs vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums un/vai ražotāji uzskata, ka ierobežoto resursu izmantošana nav ekonomiski izdevīga.

2016. gadā augstākais primārās enerģijas ražošanas rādītājs ES dalībvalstu vidū bija Francijā, kur saražoja 17,3 % no ES 28 dalībvalstu kopējā apjoma — nākamās bija Apvienotā Karaliste (15,8 %) un Vācija (15,3 %). Salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem galvenās izmaiņas bija saražotā apjoma samazināšanās par 5,1 un 1,3 procentpunktiem attiecīgi Apvienotajā Karalistē un Dānijā un saražotā apjoma palielināšanās par 2,1 un 1,1 procentpunktu attiecīgi Francijā un Itālijā, bet pārējo dalībvalstu relatīvās daļas izmaiņas nebija lielākas par +/-1,0 procentpunktu. Bez Apvienotās Karalistes un Dānijas vienīgās dalībvalstis, kuru daļas attiecīgajā periodā samazinājās, bija Nīderlande, Vācija, Grieķija, Čehijas Republika un Lietuva.

Absolūtā izteiksmē 15 no ES 28 dalībvalstīm tika reģistrēta saražotās primārās enerģijas apjoma palielināšanās pēdējos 11 gados līdz 2016. gadam. Lielākā saražotā apjoma palielināšanās tika reģistrēta Itālijā (pieaugums par 3,7 Mtoe), kam sekoja Spānija (2,8 Mtoe), Īrija (2,5 Mtoe), Austrija (2,4 Mtoe) un Zviedrija (2,3 Mtoe). Turpretī primārās enerģijas ražošana Apvienotajā Karalistē samazinājās par 66,0 Mtoe, savukārt Vācija (-22,8 Mtoe), Nīderlande (-15,3 Mtoe), Dānija (-14,4 Mtoe) un Polija (-10,4 Mtoe) arī ziņoja par ražošanas līmeņa samazinājumu par vairāk nekā 10 Mtoe.

1. tabula. Saražotās enerģijas apjoms 2006. un 2016. gadā
(miljonos naftas ekvivalenta tonnu)
Avots: Eurostat (nrg_100a)

Primārās enerģijas ražošanā ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā tika izmantots plašs klāsts dažādu enerģijas avotu, no kuriem svarīgākais devums bija kodolenerģijai (28,7 % no kopējā apjoma). Kodolenerģijas nozīme bija īpaši liela Francijā — šajā valstī kodolenerģija veidoja gandrīz 80 % no valstī saražotās primārās enerģijas apjoma, savukārt Beļģijā šis īpatsvars bija precīzi trīs ceturtdaļas, bet Slovākijā — vairāk nekā trīs piektdaļas (62,3 %), bet citās dalībvalstīs kodolenerģijas daļa primārās enerģijas ražošanā bija mazāka par pusi no kopējā apjoma, turklāt pusē ES dalībvalstu kodolenerģija primārās enerģijas ražošanā netika izmantota. Vācijas valdība ir paziņojusi par nodomu līdz 2022. gadam slēgt visus savus kodolreaktorus.

2016. gadā vairāk nekā vienu ceturtdaļu (27,9 %) no primārās enerģijas ražošanas kopējā apjoma ES 28 dalībvalstīs veidoja atjaunojamie energoresursi, cietā kurināmā īpatsvars bija nedaudz mazāks par vienu piektdaļu (17,5 %, galvenokārt ogles), un dabasgāzes īpatsvars bija vēl nedaudz mazāks (14,2 %). Vēl viens būtisks primārās enerģijas ražošanas avots bija jēlnafta (9,8 %) (sk. 1. diagrammu).

1. diagramma. Saražotās primārās enerģijas apjoms ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā
(% no kopējā apjoma, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_100a) un (nrg_107a)

ES 28 dalībvalstīs no atjaunojamiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma pieaugums pārsniedza no citiem enerģijas avotiem iegūtās primārās enerģijas apjoma pieaugumu. Laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam šis pieaugums bija salīdzinoši vienāds, izņemot nelielu ražošanas apjoma samazinājumu 2011. gadā (sk. 2. diagrammu). Šajos vienpadsmit gados no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas apjoms pieauga par 66,5 %, zināmā mērā aizstājot enerģijas ražošanu no citiem energoresursiem. Savukārt no citiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma līmenis samazinājās, un visievērojamākais samazinājums tika reģistrēts dabasgāzei (-41,2 %), jēlnaftai (-39,0 %) un cietajam kurināmajam (-30,8 %), taču kodolenerģijas ražošanas apjoma samazinājums bija mazāks —15,2 %.

2. diagramma. Primārās enerģijas ražošanas attīstība (iedalījums pēc kurināmā veida) ES 28 dalībvalstīs 2006.–2016. gadā
(2006 = 100, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_100a)

ES un tās dalībvalstis visas ir enerģijas neto importētājas

Akmeņogļu, lignīta, jēlnaftas, dabasgāzes un pēdējā laikā arī kodolenerģijas primārās ražošanas apjomu samazināšanās ir radījusi situāciju, ka ES pieprasījuma nodrošināšanā aizvien vairāk paļaujas uz primārās enerģijas importu, tomēr šī situācija stabilizējās pēc finanšu un ekonomikas krīzes. ES 28 dalībvalstu primārās enerģijas importa apjoms 2016. gadā gandrīz par 904 Mtoe pārsniedza eksporta apjomu. Lielākās primārās enerģijas neto importētājas parasti bija ES dalībvalstis ar lielāko iedzīvotāju skaitu, izņemot Poliju (kur joprojām ir vietējās ogļu rezerves). 2006. gadā vienīgā primārās enerģijas neto eksportētāja ES dalībvalstu vidū bija Dānija, taču 2013. gadā Dānijas enerģijas imports pārsniedza eksportu un tādējādi nebija vairs nevienas ES dalībvalsts, kas būtu enerģijas neto eksportētāja (sk. 2. tabulu). Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu lielākās neto importētājas 2016. gadā bija Luksemburga, Malta un Beļģija.

2. tabula. Primārās enerģijas neto imports 2006.–2016. gadā
Avots: Eurostat (nrg_100a) un (demo_pjan)

Pēdējos gados ES 28 dalībvalstīs importētās enerģijas izcelsmes avoti ir mainījušies, tomēr Krievija ir saglabājusi savu stāvokli kā galvenā jēlnaftas un dabasgāzes piegādātāja (lai gan šīs valsts īpatsvars ir nedaudz samazinājies) un ir kļuvusi arī par vadošo cietā kurināmā piegādātāju (sk. 3. tabulu).

3. tabula. Primārās enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis ES 28 dalībvalstīs 2006.–2016. gadā
(% no importa, kura izcelsme ir ārpus ES 28 dalībvalstīm)
Avots: Eurostat (nrg_122a), (nrg_123a) un (nrg_124a)

2016. gadā aptuveni 30,2 % no ES 28 dalībvalstu importētā cietā kurināmā tika piegādāti no Krievijas — tā par galveno cietā kurināmā piegādātāju kļuva 2006. gadā, apsteidzot Dienvidāfriku. 2009. gadā Krievijas cietā kurināmā importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs sasniedza pirmo relatīvo augstāko rādītāju 30,0 % apmērā, pēc tam strauji samazinājās 2010. gadā un atkal palielinājās līdz 28,8 % 2013. gadā. Turpmākajos divos gados Krievijas importa īpatsvars gandrīz nemainījās, bet 2016. gadā sasniedza augstāko līmeni. Laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam Kolumbijas cietā kurināmā importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs dubultojās, palielinoties no 11,7 % līdz 23,4 % no kopējā apjoma. Savukārt Dienvidāfrika bija otra galvenā ES 28 dalībvalstīs importētā cietā kurināmā piegādātāja 2006. gadā (23,1 % no kopējā importa apjoma), taču tās importa īpatsvars 2016. gadā samazinājās līdz 5,1 %.

Krievija bija arī ES 28 dalībvalstīs importētās jēlnaftas galvenā piegādātāja. Tās importa īpatsvars bija 33,8 % 2006. gadā un svārstījās starp 34,8 % (sasniedzot augstāko līmeni, reģistrēts 2011. gadā) un 29,1 % (zemākais īpatsvars, reģistrēts 2015. gadā). 2016. gadā tās īpatsvars bija 31,9 %. Šajā periodā ES 28 dalībvalstīs bija vērojams salīdzinoši lēns no Norvēģijas importētās jēlnaftas īpatsvara kritums — Norvēģijas importa īpatsvars samazinājās no 15,4 % 2006. gadā līdz 12,4 % 2016. gadā. Laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam strauji pieauga ES 28 dalībvalstīm piegādātās jēlnaftas relatīvais īpatsvars, kuru importēja no Irākas (2,8 reizes), Azerbaidžānas (divas reizes) un Nigērijas (1,6 reizes).

Savukārt Krievijas dabasgāzes importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs samazinājās no 39,3 % līdz 31,9 % laikposmā no 2006. līdz 2010. gadam, taču šo tendenci nomainīja pieaugums, un 2013. gadā tika reģistrēts salīdzinoši augstākais 41,1 % līmenis, pēc tam Krievijas dabasgāzes importa īpatsvars samazinājās nedaudz zem 40,0 % līmeņa. 3. tabulā atspoguļoto 11 gadu laikā Norvēģija bija otrais lielākais ES importētās dabasgāzes piegādātājs, un tās īpatsvars lēnām samazinājās no vairāk nekā vienas ceturtdaļas (25,9 % 2006. gadā) līdz nepilnai vienai ceturtdaļai (24,8 % 2016. gadā). Laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam no Nigērijas un Lībijas importētās dabasgāzes īpatsvars ES 28 dalībvalstu kopējā importa apjomā samazinājās gandrīz divas reizes, savukārt no Kataras importētās dabasgāzes īpatsvars palielinājās (3,2 reizes).

Ja lielu daļu importa nodrošina salīdzinoši neliels partneru skaits, var rasties ES primārās enerģijas apgādes apdraudējums. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas (77,1 %) no ES 28 dalībvalstīs importētās dabasgāzes 2016. gadā piegādāja Krievija, Norvēģija un Alžīrija. Līdzīga analīze rāda, ka vairāk nekā divas trešdaļas (68,2 %) no ES 28 dalībvalstīs importētā cietā kurināmā piegādāja Krievija, Kolumbija un Austrālija, savukārt jēlnaftas imports bija nedaudz mazākā mērā koncentrēts galveno piegādātāju starpā — Krievija, Norvēģija un Irāka veidoja 52,6 % no importa ES 28 dalībvalstīs.

Imports nodrošina vairāk nekā pusi no ES 28 dalībvalstīm nepieciešamās enerģijas

ES 28 dalībvalstu atkarība no enerģijas importa palielinājās no nedaudz vairāk par 40 % no bruto enerģijas patēriņa 20. gadsimta deviņdesmitajos gados līdz 53,6 % 2016. gadā (sk. 3. diagrammu). Kopš 2004. gada ES 28 dalībvalstu importētās enerģijas neto apjoms ir bijis lielāks nekā tās primārās enerģijas ražošanas apjoms, citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusi no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa nodrošināja neto imports un energoatkarības līmenis pārsniedza 50,0 %.

2016. gadā energoatkarības līmenis saglabājās 2006. gada līmenī (53,6 %). Šajā laikposmā tika novērotas dažas izmaiņas: 2008. gadā tika sasniegts relatīvi augstākais 54,5 % līmenis, bet 2010. gadā tika reģistrēts zemākais energoatkarības līmenis — 52,7 %. Detalizētāka analīze liecina, ka augstākais līmenis 2016. gadā tika reģistrēts saistībā ar jēlnaftu (87,8 %) un dabasgāzi (70,4 %), savukārt jaunākie pieejamie dati par cietajiem kurināmajiem norādīja uz 40,2 % energoatkarības līmeni.

3. diagramma. Energoatkarības līmenis ES 28 dalībvalstīs 2006.–2016. gadā
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_100a), (nrg_102a) un (nrg_103a)

No 2006. līdz 2016. gadam ES atkarība no dabasgāzes, ko piegādā trešās valstis, palielinājās par 11,1 procentpunktu — ātrāk nekā atkarība no jēlnaftas (pieaugums par 3,9 procentpunktiem). Tajā pašā laikposmā atkarība no cietā kurināmā piegādēm samazinājās par 1,4 procentpunktiem.

Tā kā Dānija vairs nebija neto eksportētāja, tās energoatkarības līmenis — tāpat kā visu pārējo ES dalībvalstu energoatkarības līmenis — 2013. gadā kļuva pozitīvs un saglabājās tāds arī 2016. gadā (sk. 4. diagrammu). Zemākais energoatkarības līmenis 2016. gadā tika reģistrēts Igaunijā, Dānijā, Rumānijā un Polijā. Malta, Kipra un Luksemburga bija (gandrīz) pilnīgi atkarīgas no primārās enerģijas importa — šo valstu atkarības līmenis pārsniedza 96,0 %.

Tendenču analīze laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam liecina, ka Dānija, Apvienotā Karaliste, Lietuva, Nīderlande un Polija kļuva arvien atkarīgākas no enerģijas importa, lai nodrošinātu savu iekšzemes kopējo enerģijas patēriņu, bet šīs tendences var būt lielā mērā saistītas ar primārās enerģijas ražošanas samazinājumu (saistībā ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums). Energoatkarības līmeņa paaugstināšanās — lai gan mazākā mērā — bija vērojama arī Beļģijā, Čehijas Republikā, Grieķijā, Vācijā un Maltā. Visās pārējās ES dalībvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2016. gadam tika reģistrēta energoatkarības līmeņa pazemināšanās — straujākās izmaiņas tika reģistrētas Igaunijā, kur energoatkarības līmenis pazeminājās no 29,2 % līdz 6,8 %. Energoatkarības līmenis par vairāk nekā 10,0 procentpunktiem pazeminājās arī Īrijā, Latvijā, Portugālē un Austrijā, un to veicināja energoefektivitātes uzlabojumi un/vai pāreja uz tādu energoresursu struktūru, kas veicina primārās enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem.

4. diagramma. Energoatkarības līmenis — visi produkti 2006. un 2016. gadā
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (t2020_rd320)

Izejas dati tabulām un diagrammām

Enerģijas ražošana un imports: tabulas un diagrammas (angļu valoda)

Datu avoti

Enerģijas preces, kas tiešā veidā iegūtas no dabas resursiem, dēvē par “primārās enerģijas avotiem”, savukārt enerģijas preces, ko ražo transformācijas iekārtās, izmantojot primārās enerģijas avotus, dēvē par “atvasinātajiem produktiem”. Primārās enerģijas ražošana ietver valsts primārās enerģijas avotu ražošanu un notiek tad, kad tiek izmantoti dabas resursi, piemēram, ogļraktuvēs, jēlnaftas laukos, hidroelektrostacijās vai biodegvielasražošanā. Ja patēriņš ir lielāks par primārās ražošanas apjomu, starpība jānodrošina, importējot primāros vai atvasinātos produktus.

Siltumu, kas reaktorā tiek saražots, skaldot kodolu, uzskata par primāro kodolsiltuma ražošanu, ko dēvē arī par “kodolenerģiju”. To aprēķina, ņemot vērā faktisko saražoto siltumu vai paziņoto bruto saražoto elektroenerģiju, kā arī atomelektrostacijas siltumefektivitāti. Ogļu un lignīta primāro ražošanas apjomu veido iegūtie vai saražotie kurināmā apjomi, kas aprēķināti pēc visām inertās vielas likvidēšanas darbībām.

Viena enerģijas veida pārveidošanu citā, piemēram, elektrības vai siltuma ražošanu termoelektrostacijās vai koksa ražošanu koksa krāsnīs, neuzskata par primāro ražošanu.

Neto importu aprēķina, no importa apjoma atņemot ekvivalento eksporta apjomu. Importu veido visā valsts teritorijā veiktās piegādes, izņemot tranzīta apjomus (jo īpaši pa gāzes un naftas cauruļvadiem), bet eksportu attiecīgi veido visi no valsts teritorijas eksportētie preču apjomi.

Konteksts

Vairāk nekā puse ES 28 dalībvalstu enerģijas tiek iegūta no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un šis apjoms pēdējās desmitgadēs kopumā ir pieaudzis (tomēr ir gūti pierādījumi, kas liecina par to, ka pēdējos gados energoatkarības līmenis ir stabilizējies). Lielu šīs enerģijas daļu ES importē no Krievijas, kuras strīdi ar tranzīta valstīm pēdējos gados ir radījuši piegāžu pārrāvuma draudus. Bažas par piegāžu drošību no Krievijas vēl vairāk pastiprināja konflikts Ukrainā. Tika izstrādāti jauni pasākumi naftas un gāzes tirgiem, lai nodrošinātu, ka visas puses veic efektīvus pasākumus, lai novērstu un mazinātu iespējamu apgādes pārrāvumu sekas, vienlaikus sagatavojot ES dalībvalstīm paredzētus mehānismus, lai sadarbotos visu iespējamo naftas vai gāzes pārrāvumu efektīvai novēršanai, kā arī tika izveidots koordinācijas mehānisms, lai dalībvalstis ārkārtas situācijās varētu reaģēt saskaņoti un nekavējoties.

2010. gada novembrī Eiropas Komisija pieņēma iniciatīvu ar nosaukumu Enerģētika 2020 — Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija (COM(2010) 639 final). Šajā stratēģijā ir noteiktas enerģētikas jomas prioritātes desmit gadu periodam un pasākumi, kas jāveic, lai risinātu virkni problēmu, tostarp lai izveidotu tirgu ar konkurētspējīgām cenām un drošu apgādi, sekmētu tehnoloģiju līderpozīciju nodrošināšanu un īstenotu efektīvas sarunas ar starptautiskiem partneriem (piemēram, uzturētu labas attiecības ar ES ārējiem enerģijas piegādātājiem un enerģijas tranzītvalstīm). Šis darbs ir turpināts, izstrādājot stratēģiju 2030 energy strategy (angļu valoda), kas nodrošina politikas satvaru klimata un enerģētikas politikas jomā laikposmā līdz 2030. gadam, un ceļvedi 2050 energy roadmap (angļu valoda), kas paredz ilgtermiņa mērķi — līdz 2050. gadam par 80–95 % samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Ar Energy Community (angļu valoda) (izveidota 2005. gada oktobrī) starpniecību ES savā iekšējā enerģijas tirgū cenšas integrēt arī kaimiņvalstis. Gan plašai energoresursu struktūrai, gan arī piegādātāju, transportēšanas ceļu un transportēšanas mehānismu daudzveidībai var būt liela nozīme energoapgādes nodrošināšanā. Piemēram, patlaban tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, lai izbūvētu gāzes cauruļvadus, kas savieno Eiropu ar kaimiņvalstīm austrumos un dienvidos. To vidū ir Nord Stream projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Baltijas jūru), ko bija plānots nodot ekspluatācijā 2011. gada novembrī, un cauruļvads Adrijas jūrā (savieno Turciju ar Itāliju, šķērsojot Grieķiju un Albāniju, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona pārvadītu uz ES). Uzticamu partnerību veidošana ar piegādātājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētājvalstīm tiek uzskatīta par iespēju mazināt riskus, kas saistīti ar ES energoatkarību, un 2011. gada septembrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām (COM(2011) 539 final).

Reaģējot uz pastāvīgajām bažām par ES atkarību no enerģijas importa, Eiropas Komisija 2014. gada maijā pieņēma Energy Security Strategy (angļu valoda) (COM(2014) 330 final) kuras mērķis ir nodrošināt stabilu un bagātīgu enerģijas apgādi. Stratēģijā ne tikai tika aplūkoti īstermiņa pasākumi, kurus īstenoja, lai mazinātu ietekmi, ko radīja Krievijas gāzes importa pārtraukums vai traucējumi gāzes importam cauri Ukrainai, bet arī tika risinātas ilgtermiņa apgādes drošības problēmas un piedāvātas darbības piecās jomās, tostarp palielināt enerģijas ražošanu ES un dažādot piegādātājvalstis un maršrutus, kā arī paust vienotu nostāju attiecībā uz ārējo enerģētikas politiku. Eiropas Komisija 2015. gadā publicēja paziņojumu ’’“Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku”’’ (COM(2015) 80 final), kurā tā apgalvoja, ka būtisks elements energoapgādes (jo īpaši gāzes apgādes) drošības nodrošināšanā ir pilnīga to nolīgumu izpilde, kuri saistīti ar enerģijas iegādi no trešām valstīm. Pēc šā paziņojuma 2016. gada februārī tika izstrādāti Eiropas Komisijas priekšlikumi jauniem noteikumiem par ES gāzes apgādes drošību (COM(2016) 52 final) un jauniem noteikumiem par nolīgumiem enerģētikas jomā ES un trešo valstu starpā (COM(2016) 53 final).