Archive:Atjaunojamo energoresursu enerģijas statistika

Dati iegūti 2017. gada jūnijā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2018. gada septembrī.

1. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas primārā ražošana, 2005. un 2015. gads
Avots: Eurostat (nrg_107a)

2. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bruto iekšzemes enerģijas patēriņā, 2015. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_100a) un (nrg_107a)

1. diagramma. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā, 2015. un 2020. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_335a)

2. diagramma. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas īpatsvars, 2005. un 2015. gads
(% no bruto elektroenerģijas patēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_335a)

3. diagramma. No atjaunojamiem energoresursiem saražotā elektroenerģija ES 28 dalībvalstīs, 2005.–2015. gads
Avots: Eurostat (nrg_105a) un (nrg_ind_335a)

4. diagramma. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars transporta vajadzībām izmantotajā degvielas patēriņā, 2005. un 2015. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_335a)

Šajā rakstā sniegta jaunākā statistika par atjaunojamiem energoresursiem Eiropas Savienībā (ES). Atjaunojamie energoresursi ietver vēja enerģiju, saules enerģiju (siltumenerģiju, tostarp koncentrētu saules enerģiju, un fotoelementu enerģiju), hidroenerģiju, plūdmaiņu, viļņu un okeāna enerģiju, ģeotermālo enerģiju, biodegvielas un atjaunojamos atkritumus.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana nodrošina daudzus iespējamos ieguvumus, tostarp samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, dažādo energoapgādi un mazina atkarību no fosilā kurināmā tirgiem (jo īpaši naftas un gāzes tirgiem). Atjaunojamo energoresursu nozares izaugsme var arī veicināt nodarbinātību ES, radot jaunas darbvietas jaunajā videi nekaitīgu tehnoloģiju nozarē.

Galvenie statistikas rezultāti

Primārā ražošana

Atjaunojamo energoresursu primārās ražošanas apjoms ES 28 dalībvalstīs 2015. gadā bija 205 miljoni tonnu naftas ekvivalenta (toe) — 26,7 % no kopējā primārās enerģijas apjoma, kas saražots no visiem energoresursiem. Atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoms, ko saražoja ES 28 dalībvalstīs, laikposmā no 2005. līdz 2015. gadam palielinājās kopumā par 71,0 %, kas atbilst vidējam pieaugumam par 5,5 % gadā. Šādu atjaunojamo energoresursu enerģijas primārās ražošanas strauju pieaugumu var salīdzināt ar situāciju primārās ražošanas nozarē, kur izmanto visus energoresursus, — kopējais saražotais apjoms samazinājās par 15,2 % (vai vidēji par 1,6 % gadā), tādējādi liekot pievērst uzmanību atjaunojamo energoresursu arvien pieaugošajai nozīmei ES energoresursu struktūrā.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā galvenais resurss ES 28 dalībvalstīs 2015. gadā bija cietie biokurināmie un atjaunojamie atkritumi, kas veidoja nedaudz mazāk par divām trešdaļām (63,5 %) no primārajā atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā izmantotajiem resursiem (sk. 1. tabulu). Hidroenerģija bija otrs nozīmīgākais resurss atjaunojamo energoresursu struktūrā (14,3 % no kopējā apjoma), nākamā bija vēja enerģija (12,7 %).Lai gan vēja un saules enerģijas izmantošana enerģijas ražošanā saglabājās salīdzinoši zemā līmenī, bija vērojams īpaši straujš šo enerģijas veidu saražotā apjoma pieaugums — saules enerģija veidoja 6,4 % no ES 28 dalībvalstīs saražotā atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoma 2015. gadā, savukārt ģeotermālā enerģija veidoja 3,2 % no kopējā apjoma. Plūdmaiņu, viļņu un okeāna enerģijas ražošanas līmenis patlaban ir ļoti zems — šīs tehnoloģijas galvenokārt izmanto Francijā un Apvienotajā Karalistē.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas lielākais ražotājs ES 28 dalībvalstu vidū 2015. gadā bija Vācija — tā saražoja 19,0 % no kopējā apjoma; Itālija (11,5 %) un Francija (10,4 %) bija vēl divas ES dalībvalstis, kuru saražotā daļa bija rakstāma ar divciparu skaitli, nākamā bija Zviedrija (9,0 %) un Spānija (8,2 %).

Saražotais atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoms Maltā laikposmā no 2005. gada līdz 2015. gadam palielinājās vidēji par 40,3 % gadā, tomēr kopējais saražotās enerģijas apjoms joprojām bija zemākais ES 28 dalībvalstīs. Šajā periodā vidējais gada pieaugums, kas pārsniedza 10,0 %, tika reģistrēts arī Apvienotajā Karalistē un Beļģijā (abās valstīs 13,0 % gadā), Ungārijā (10,5 %, jāņem vērā, ka Ungārijas dati tika būtiski pārskatīti) un Īrijā (10,4 %); salīdzinoši straujš enerģijas primārās ražošanas no atjaunojamiem energoresursiem pieaugums tika reģistrēts arī Bosnijā un Hercegovinā (14,1 % gadā laikposmā no 2005. gada līdz 2014. gadam). Atjaunojamo energoresursu enerģijas primārās ražošanas izmaiņu rādītājs pārējās ES dalībvalstīs un trešās valstīs bija zemāks par 10,0 % gadā, un saražotais atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoms palielinājās salīdzinoši lēni — vidēji par mazāk nekā 3,0 % gadā, un šāda situācija bija Rumānijā, Horvātijā, Zviedrijā, Latvijā, Somijā, Austrijā un Slovēnijā, kā arī Norvēģijā, Serbijā, Albānijā, Melnkalnē un bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā.

ES dalībvalstīs bija vērojamas būtiskas atjaunojamo energoresursu enerģijas struktūras atšķirības, kuras lielā mērā nosaka dabas resursi un klimatiskie apstākļi. Piemēram, vairāk nekā četras piektdaļas no atjaunojamo energoresursu enerģijas, ko saražoja Maltā (83,1 %), un aptuveni divas trešdaļas no Kiprā saražotā atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoma (66,8 %) ieguva no saules enerģijas. Savukārt gandrīz vienu trešdaļu no atjaunojamo energoresursu enerģijas tādās salīdzinoši kalnainās valstīs kā Zviedrija, Austrija un Slovēnija saražoja, izmantojot hidroenerģiju. Hidroenerģija arī veidoja vairāk nekā vienu trešdaļu no atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā izmantotajiem resursiem Turcijā, Melnkalnē, bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā un Serbijā, savukārt Albānijā hidroenerģijas īpatsvars pārsniedza divas trešdaļas un Norvēģijā sasniedza augstāko līmeni — 90 %. Gandrīz vienu ceturtdaļu (23,2 %) no atjaunojamo energoresursu enerģijas Itālijā saražoja no ģeotermāliem energoresursiem (šajā valstī notiek aktīvi vulkāniskie procesi); šādu energoresursu īpatsvars palielinājās līdz 30,8 % Turcijā un sasniedza augstāko līmeni — 75,8 % — Islandē. Vēja enerģijas relatīvais īpatsvars bija īpaši liels Īrijā (57,6 %) un Dānijā (34,4 %), savukārt Apvienotajā Karalistē un Spānijā vēja enerģija veidoja vairāk nekā vienu ceturtdaļu no atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā izmantotajiem resursiem un Portugālē — gandrīz vienu piektdaļu.

Patēriņš

Atjaunojamo energoresursu enerģija veidoja 13,0 % no bruto iekšzemes enerģijas patēriņa ES 28 dalībvalstīs 2015. gadā (sk. 2. tabulu). Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bruto iekšzemes enerģijas patēriņā bija relatīvi augsts Dānijā (28,4 %), Austrijā (29,0 %) un Somijā (31,6 %) un pārsniedza vienu trešdaļu no iekšzemes patēriņa Latvijā (35,1 %) un Zviedrijā (42,2 %) — šāda situācija bija arī Albānijā (34,3 %), Norvēģijā (44,7 %) un Islandē (84,9 %).

ES cenšas panākt, lai līdz 2020. gadam 20 % no tās enerģijas bruto galapatēriņa veidotu atjaunojamo energoresursu enerģija; šis mērķis ir sadalīts ES dalībvalstu starpā atbilstīgi valstu rīcības plāniem (angļu val.), kas izstrādāti, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas attīstību visās dalībvalstīs. 1. diagrammā redzami pieejamie dati par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā un mērķi, kas noteikti katrai dalībvalstij 2020. gadam. 2015. gadā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ES 28 dalībvalstīs bija 16,7 %.

ES dalībvalstu vidū augstākais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā 2015. gadā tika reģistrēts Zviedrijā (53,9 %), savukārt Somija, Latvija, Austrija un Dānija ziņoja, ka vairāk nekā 30,0 % no to enerģijas galapatēriņa veidoja enerģija, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem. Saskaņā ar jaunākajiem pieejamiem datiem par 2015. gadu, lai Nīderlande, Francija, Īrija, Apvienotā Karaliste un Luksemburga sasniegtu savus mērķus, katrai no šīm dalībvalstīm jāpalielina atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā vismaz par 6,0 procentpunktiem. Savukārt deviņas dalībvalstis jau ir pārsniegušas savu 2020. gada mērķi; mērķu pārsniegums bija īpaši liels Horvātijā, Zviedrijā un Igaunijā.

Elektroenerģija

Jaunākā pieejamā informācija par 2015. gadu (sk. 2. diagrammu) liecina, ka no atjaunojamiem energoresursiem ražotā elektroenerģija veidoja vairāk nekā vienu ceturtdaļu (28,8 %) no valsts elektroenerģijas bruto patēriņa ES 28 dalībvalstīs. Austrijā (70,3 %) un Zviedrijā (65,8 %) vismaz trīs piektdaļas no visas patērētās elektroenerģijas ieguva no atjaunojamiem energoresursiem — galvenokārt izmantojot hidroenerģiju un cietos biokurināmos, savukārt Portugālē (52,6 %), Latvijā (52,2 %) un Dānijā (51,3 %) vairāk nekā pusi no patērētās elektroenerģijas ieguva no atjaunojamiem energoresursiem. Salīdzinot 2005. un 2015. gadu, var konstatēt, ka Igaunijā, Beļģijā, Apvienotajā Karalistē un Polijā tika reģistrēts no atjaunojamiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas daļas straujākais pieaugums — šīs daļa pēdējā desmitgadē, par kuru ir pieejami dati, palielinājās vismaz piecas reizes; jāņem vērā, ka bieži vien pieaugums bija vērojams no sākotnēji zema līmeņa — šāda situācija bija Kiprā un Maltā, kur 2005. gadā elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem neražoja.

No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoma pieaugums 2005.–2015. gadā (sk. 3. diagrammu) lielā mērā liecina par trīs atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu ES, un tie ir vējģeneratoru ražotā enerģija, kā arī saules enerģija un cietie biokurināmie (tostarp atjaunojamie atkritumi). Lai gan hidroenerģija joprojām bija vienīgais lielākais resurss atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanai ES 28 dalībvalstīs 2015. gadā (38,4 % no kopējā apjoma), no šā energoresursa iegūtās elektroenerģijas apjoms bija relatīvi līdzīgs apjomam, ko reģistrēja pirms desmit gadiem, jo ražošanas apjoms kopumā palielinājās par 6,5 %. Savukārt elektroenerģijas daudzums, ko ES 28 dalībvalstīs ieguva no cietajiem biokurināmajiem un izmantojot vējģeneratorus, 2015. gadā bija attiecīgi 2,5 un 4,3 reizes lielāks nekā 2005. gadā; tādējādi vējģeneratoru saražotās un no cietajiem biokurināmajiem iegūtās enerģijas īpatsvars no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas kopējā apjomā 2015. gadā palielinājās attiecīgi līdz 31,3 % un 18,4 %. No saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas apjoma pieaugums bija vēl lielāks — šādas elektroenerģijas apjoms 2005. gadā bija tikai 1,5 TWh, 2008. gadā tas pārsniedza no ģeotermālās enerģijas saražotās elektroenerģijas apjomu un 2015. gadā sasniedza 107,9 TWh līmeni. Šajā 10 gadu periodā no saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas īpatsvars atjaunojamo energoresursu enerģijas kopējā apjomā ES 28 dalībvalstīs palielinājās no 0,3 % līdz 11,2 %. Plūdmaiņu, viļņu un okeāna enerģija veidoja tikai 0,05 % no kopējā elektroenerģijas apjoma, kas iegūts no atjaunojamiem energoresursiem ES 28 dalībvalstīs 2015. gadā.

Transports

2008. gada beigās tika noteikts 10 % mērķis attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru (tostarp šķidrās biodegvielas, ūdeņradis vai zaļā elektroenerģija), kas ES 28 dalībvalstīs jāpanāk līdz 2020. gadam transporta vajadzībām izmantotajā degvielas patēriņā. Atjaunojamo energoresursu vidējais īpatsvars transporta vajadzībām izmantotajā degvielas patēriņā bija 6,7 % 2015. gadā — 3,7 reizes lielāks nekā 2005. gadā (1,8 %).

ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģijas relatīvais īpatsvars transporta vajadzībām izmantotajā degvielas patēriņā bija no 24,0 % Zviedrijā un 22,0 % Somijā (Austrija bija vēl viena dalībvalsts, kurā 2015. gadā šis rādītājs bija rakstāms ar divciparu skaitli — 11,4 %) līdz mazāk nekā 2,0 % Spānijā, Grieķijā un Igaunijā (sk. 4. diagrammu).

Dažās ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģiju sāka strauji izmantot kā transportlīdzekļu degvielu. Šāda situācija īpaši bija vērojama Īrijā, Luksemburgā un Somijā — Īrijā un Luksemburgā atjaunojamo energoresursu īpatsvars palielinājās no 0,1 % 2005. gadā līdz 6,5 % 2015. gadā, savukārt Somijā šajā periodā tas palielinājās no 0,9 % līdz 22,0 %. Arī transportlīdzekļu degvielas patēriņā 2005.–2015. gadā atjaunojamo energoresursu īpatsvars palielinājās vairāk nekā 10 reizes — šāda situācija bija vērojama Dānijā, Portugālē, Grieķijā un Nīderlandē.

Datu avoti un pieejamība

Atjaunojamo energoresursu enerģijas statistiku aprēķina, pamatojoties uz informāciju, ko vāc saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1099/2008 par enerģētikas statistiku, kura pēdējo reizi grozīta 2014. gada aprīlī ar Regulu (ES) Nr. 431/2014; ir pieejama arī tiesību akta konsolidētā versija.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ir būtisks rādītājs, lai novērtētu panākto progresu, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. Šo rādītāju var uzskatīt par aplēsi, ko izmanto, lai uzraudzītu, kā tiek īstenota Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, taču statistikas sistēma dažās valstīs vēl nav pilnīgi izveidota, lai atbilstu šīs direktīvas prasībām attiecībā uz īpašām atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģijām; piemēram, dati par siltumsūkņu uztverto apkārtējās vides siltumenerģiju bieži vien netiek paziņoti. Turklāt, lai aprēķinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru, direktīvā noteikta prasība normalizēt hidroenerģiju un vēja enerģiju, lai izlīdzinātu klimata svārstību ietekmi; ņemot vērā noteikto15 gadu normalizācijas prasību attiecībā uz hidroenerģijas ražošanu un enerģētikas statistikas pieejamību (ES 28 dalībvalstīm no 1990. gada), šā rādītāja garas laikrindas vēl nav pieejamas.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars ir no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas attiecība pret valsts elektroenerģijas bruto patēriņu. Elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem ietver elektroenerģijas ražošanu hidroelektrostacijās (izņemot sūknēšanu), kā arī elektroenerģijas ražošanu no cietajiem biokurināmajiem/atkritumiem un elektroenerģijas ražošanu, izmantojot vēja, saules un ģeotermālās iekārtas.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru transporta nozares degvielas patēriņā aprēķina, pamatojoties uz enerģētikas statistiku atbilstīgi metodikai, kas aprakstīta Direktīvā 2009/28/EK. Visu šķidro biodegvielu daļa šā rādītāja aprēķinos iekļauta līdz 2010. gadam. No 2011. gada datos par šķidrajām biodegvielām transporta nozares degvielas patēriņā iekļauj tikai šķidrās biodegvielas, kuras atbilst Direktīvai 2009/28/EK (citiem vārdiem sakot, atbilst ilgtspējības kritērijiem); tādēļ ir radies 4. diagrammā sniegto datu laikrindu pārrāvums.

Būtu jāņem vērā, ka pēc Atjaunojamo energoresursu direktīvas pieņemšanas ES dalībvalstis stingrāk uzrauga atjaunojamo energoresursu enerģijas preču plūsmas ekonomikā. Viens īpašs gadījums, kuram pievērš pastiprinātu uzmanību, ir saistīts ar biomasas patēriņu — ir sākti jauni, sīkāk izstrādāti apsekojumi, lai dalībvalstis varētu iegūt papildu datus par tādas enerģijas galapatēriņu, kas ražota no biomasas. Tādēļ dažas dalībvalstis pārskata savu statistiku, un attiecīgi vairākās valstīs ir salīdzinoši būtiski palielinājies atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars. Šādi palielinājumi neliecina par papildu atjaunojamo energoresursu enerģijas plūsmām, bet ir pašreizējo plūsmu labākas uzskaites rezultāts. To dalībvalstu vidū, kuras jau ir pārskatījušas savus datus par biomasu, Horvātija, Lietuva un Ungārija ir trīs redzamākie piemēri; jāņem vērā, ka visas trīs valstis pēc šādas pārskatīšanas sasniedza savus 2020. gada mērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu.

Konteksts

Eiropas Komisija ir pieņēmusi vairākas stratēģijas enerģētikas nozarē, lai izveidotu drošāku un ilgtspējīgāku mazoglekļa ekonomiku. Atjaunojamo energoresursu izmantošana ne tikai palīdz cīnīties pret klimata pārmaiņām, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet arī, visticamāk, nodrošinās lielāku energoapgādes drošību, energoapgādes lielāku daudzveidību, ļaus samazināt gaisa piesārņojumu, kā arī sniegs iespēju radīt darbvietas vides un atjaunojamo energoresursu enerģijas nozarē.

Klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums 2020. gadam, kuru pieņēma 2008. gada decembrī, sniedza jaunu stimulu paplašināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, aicinot samazināt enerģijas patēriņu un siltumnīcefekta gāzu emisijas. Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu tika noteikts vispārējs mērķis panākt, lai līdz 2020. gadam ES 20 % no patērētās enerģijas tiktu iegūti no atjaunojamiem energoresursiem, turklāt šajā termiņā būtu jāpanāk, lai atjaunojamie energoresursi veidotu arī 10 % no transporta nozarē izmantotās degvielas. Ar direktīvu groza tiesisko regulējumu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas izmantošanas veicināšanai, un tajā izvirzīta prasība, lai valsts rīcības plānā (angļu val.) tiktu izklāstīts, kā atjaunojamo energoresursu enerģija tiks attīstīta katrā ES dalībvalstī, paredzēts sadarbības mehānismus un noteikti ilgtspējības kritēriji attiecībā uz šķidrajām biodegvielām (ņemot vērā paustās bažas par to iespējamo negatīvo ietekmi uz kultūraugu cenām, pārtikas piegādi, mežu aizsardzību, bioloģisko daudzveidību, kā arī uz ūdens un augsnes resursiem. Eiropas Komisija 2012. gada 6. jūnijā pieņēma paziņojumu “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem — būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012) 271 final), kurā izklāstīti atjaunojamo energoresursu enerģijas politikas risinājumi laikposmam pēc 2020. gada. Paziņojumā arī aicināts īstenot saskaņotāku Eiropas pieeju atbalsta shēmu izveidei un reformai, kā arī plašāk izvērst atjaunojamo energoresursu tirdzniecību starp dalībvalstīm. Eiropas Komisija 2014. gada janvārī izvirzīja vairākus enerģētikas un klimata mērķus 2030. gadam (angļu val.), lai veicinātu privātos ieguldījumus infrastruktūrā un mazoglekļa tehnoloģijās. Viens no galvenajiem ierosinātajiem mērķiem ir panākt, lai līdz 2030. gadam atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars sasniegtu vismaz 27 %. Šos mērķus uzskata par virzību uz priekšu, lai sasniegtu siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķus 2050. gadam, kas ierosināti “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011) 112 galīgā redakcija). Ziņojumu Sustainability of solid and gaseous biofuels used for electricity, heating and cooling (angļu val.) (SWD(2014) 259) pieņēma 2014. gada jūlijā.

Viena no Eiropas Komisijas 10 prioritātēm, kuras tika ierosinātas 2014. gadā, ir Enerģētikas savienība. Šī iniciatīva izstrādāta, lai garantētu drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju. Eiropas Komisija 2015. gada februārī paziņojumā (COM(2015) 80 final) darīja zināmas savas ieceres attiecībā uz pamatstratēģiju spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku. Paziņojumā tika ierosināti pieci stratēģijas īstenošanas virzieni, un viens no tiem ir panākt ekonomikas dekarbonizāciju, īstenojot virkni politikas pasākumu, tostarp, ieviešot valstu mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, izstrādājot ceļvedi virzībai uz zema emisiju līmeņa mobilitāti un nosakot mērķi ES kļūt par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā. Pamatojoties uz to, Eiropas Komisija 2016. gada jūlijā piedāvāja pasākumu kopumu “Paātrināta pāreja uz mazoglekļa ekonomiku” (COM(2016) 500 final).