Archive:Enerģijas ražošana un imports

Dati iegūti 2017. gada jūnijā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2018. gada septembrī.

1. tabula. Enerģijas ražošana, 2005. un 2015. gads
(miljoni tonnu naftas ekvivalenta)
Avots:'’ Eurostat (nrg_100a)

1. diagramma. Primārās enerģijas ražošana ES 28 dalībvalstīs, 2015. gads
(% no kopējā apjoma, ko nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots:'’ Eurostat (nrg_100a) un (nrg_107a)

2. diagramma. Primārās enerģijas ražošanas tendences (iedalījums pēc kurināmā veida), ES 28 dalībvalstis, 2005.–2015. gads
(2005 = 100, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots:'’ Eurostat (nrg_100a)

2. tabula. Primārās enerģijas neto imports, 2005.–2015. gads
Avots:'’ Eurostat (nrg_100a) un (demo_pjan)

3. tabula. Primārās enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis, ES 28 dalībvalstis, 2005.–2015. gads
(% no importa, kura izcelsme ir ārpus ES 28 dalībvalstīm)
Avots: Eurostat (nrg_122a), (nrg_123a) un (nrg_124a)

3. diagramma. Energoatkarības līmenis ES 28 dalībvalstīs, 2005.–2015. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots:'’ Eurostat (nrg_100a), (nrg_102a) un (nrg_103a)

4. diagramma. Energoatkarības līmenis — visi produkti, 2005. un 2015. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām)
Avots:'’ Eurostat (tsdcc310)

Eiropas Savienības (ES) atkarība no enerģijas importa, jo īpaši no naftas un pēdējā laikā arī no gāzes importa, rada nopietnākās bažas, izstrādājot politiku energoapgādes drošības jomā. Šajā rakstā ir aplūkota primārās enerģijas ražošana ES un situācija, ko radījusi ražošanas un patēriņa starpība un tādējādi izraisījusi aizvien lielāku ES atkarību no trešo valstu enerģijas importa. Vairāk nekā pusi (54,0 %) no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa 2015. gadā nodrošināja importētie enerģijas avoti.

Galvenie statistikas rezultāti

Primārā ražošana

Kopējais 2015. gadā saražotās primārās enerģijas apjoms ES 28 dalībvalstīs bija 767 miljoni naftas ekvivalenta tonnu (Mtoe) — sk. 1. tabulu. Tas bija par 0,8 % mazāk nekā iepriekšējā gadā, un tādējādi turpinājās pēdējos gados novērotā ražošanas apjoma samazināšanās vispārējā tendence; tikai 2010. gads bija izņēmums, kad ražošanas apjoms palielinājās pēc salīdzinoši lielā samazinājuma 2009. gadā, ko izraisīja finanšu un ekonomikas krīze. Aplūkojot situāciju ilgākā laikposmā, redzams, ka saražotās primārās enerģijas apjoms 2015. gadā ES 28 dalībvalstīs bija par 15,2 % mazāks nekā pirms desmit gadiem. Vispārējo primārās enerģijas ražošanas apjoma samazināšanās tendenci ES 28 dalībvalstīs vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums un/vai ražotāji uzskata, ka ierobežoto resursu izmantošana nav ekonomiski izdevīga.

2015. gadā augstākais primārās enerģijas ražošanas rādītājs ES dalībvalstu vidū bija Francijā, kur saražoja 17,8 % no ES 28 dalībvalstu kopējā apjoma, — nākamās bija Vācija (15,6 %) un Apvienotā Karaliste (15,4 %). Salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem galvenās izmaiņas bija saražotā apjoma samazināšanās par 7,1 un 1,4 procentpunktiem attiecīgi Apvienotajā Karalistē un Dānijā un saražotā apjoma palielināšanās par 2,8 un 1,4 procentpunktiem attiecīgi Francijā un Itālijā; pārējo dalībvalstu relatīvās daļas nemainījās vairāk par +/-1,0 procentpunktu. Bez Apvienotās Karalistes un Dānijas saražotais apjoms attiecīgajā periodā samazinājās vēl tikai trijās dalībvalstīs — Nīderlandē, Beļģijā un Lietuvā.

Absolūtā izteiksmē saražotās primārās enerģijas apjoma palielināšanās 10 gados līdz 2015. gadam tika reģistrēta pusē ES dalībvalstu. Lielākā saražotā apjoma palielināšanās tika reģistrēta Itālijā (palielinājums par 5,9 Mtoe), Spānijā (3,4 Mtoe), Austrijā (2,2 Mtoe), Portugālē un Igaunijā (abās valstīs 1,7 Mtoe). Turpretī primārās enerģijas ražošana Apvienotajā Karalistē samazinājās par 85,7 Mtoe, savukārt Vācija (-17,0 Mtoe), Dānija (-15,1 Mtoe), Nīderlande (-14,9 Mtoe) un Polija (-10,5 Mtoe) arī ziņoja par ražošanas līmeņa samazinājumu par vairāk nekā 10,0 Mtoe.

Primārās enerģijas ražošanā ES 28 dalībvalstīs 2015. gadā tika izmantots plašs klāsts dažādu enerģijas avotu, no kuriem svarīgākais devuma apjoma ziņā bija kodolenerģijai (28,9 % no kopējā apjoma). Kodolenerģijas nozīme bija īpaši liela Francijā — šajā valstī kodolenerģija veidoja vairāk nekā četras piektdaļas (82,5 %) no valstī saražotās primārās enerģijas apjoma, savukārt Beļģijā šis īpatsvars bija nedaudz mazāks par divām trešdaļām (65,0 %), bet Slovākijā — vairāk nekā trīs piektdaļas (62,6 %); citās dalībvalstīs kodolenerģijas daļa primārās enerģijas ražošanā bija mazāka par pusi no kopējā apjoma, turklāt 14 ES dalībvalstīs kodolenerģija primārās enerģijas ražošanā netika izmantota; Vācijas valdība ir paziņojusi par nodomu līdz 2022. gadam slēgt visus savus kodolreaktorus.

2014. gadā vairāk nekā vienu ceturtdaļu (26,7 %) no primārās enerģijas ražošanas kopējā apjoma ES 28 dalībvalstīs veidoja atjaunojamie energoresursi, cietā kurināmā īpatsvars bija nedaudz mazāks par vienu piektdaļu (18,9 %, galvenokārt ogles), savukārt dabasgāzes īpatsvars bija vēl nedaudz mazāks (14,0 %). Vēl viens būtisks primārās enerģijas ražošanas avots bija jēlnafta (9,8 %) (sk. 1. diagrammu).

ES 28 dalībvalstīs no atjaunojamiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma pieaugums pārsniedza no citiem enerģijas avotiem iegūtās primārās enerģijas apjoma pieaugumu; laikposmā no 2005. gada līdz 2015. gadam šis pieaugums bija salīdzinoši vienāds, izņemot nelielu ražošanas apjoma samazinājumu 2011. gadā (sk. 2. diagrammu). Šajos desmit gados no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas apjoms palielinājās par 71,0 %, zināmā mērā aizstājot enerģijas ražošanu no citiem energoresursiem. Savukārt no citiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma līmenis kopumā šajā periodā samazinājās — lielākais samazinājums tika reģistrēts attiecībā uz jēlnaftu (-43,9 %), dabasgāzi (-43,5 %) un cieto kurināmo (-25,7 %), taču kodolenerģijas ražošanas apjoma samazinājums bija mazāks — 14,1 %.

Imports

Akmeņogļu, lignīta, jēlnaftas, dabasgāzes un pēdējā laikā arī kodolenerģijas primārās ražošanas apjomu samazināšanās ir radījusi situāciju, ka ES pieprasījuma nodrošināšanā aizvien vairāk paļaujas uz primārās enerģijas importu; tomēr šī situācija stabilizējās pēc finanšu un ekonomikas krīzes. ES 28 dalībvalstu primārās enerģijas importa apjoms 2015. gadā aptuveni par 902 Mtoe pārsniedza eksporta apjomu. Lielākās primārās enerģijas neto importētājas parasti bija ES dalībvalstis ar lielāko iedzīvotāju skaitu, izņemot Poliju (kur joprojām ir vietējās ogļu rezerves). 2005. gadā vienīgā primārās enerģijas neto eksportētāja ES dalībvalstu vidū bija Dānija, taču 2013. gadā Dānijas enerģijas imports pārsniedza eksportu, un tādējādi nebija vairs nevienas ES dalībvalsts, kas būtu enerģijas neto eksportētāja (sk. 2. tabulu). Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu lielākās neto importētājas 2015. gadā bija Luksemburga, Malta un Beļģija.

Pēdējos gados ES 28 dalībvalstīs importētās enerģijas izcelsmes avoti ir mainījušies, tomēr Krievija ir saglabājusi savu stāvokli kā galvenā jēlnaftas un dabasgāzes piegādātāja (lai gan šīs valsts īpatsvars ir nedaudz samazinājies) un ir kļuvusi arī par vadošo cietā kurināmā piegādātāju (sk. 3. tabulu).

2015. gadā aptuveni 25,8 % no ES 28 dalībvalstu importētā cietā kurināmā tika piegādāti no Krievijas — tā par galveno cietā kurināmā piegādātāju kļuva 2006. gadā, apsteidzot Dienvidāfriku. Krievijas cietā kurināmā importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs pakāpeniski palielinājās no 20,2 % 2005. gadā līdz salīdzinoši augstam 26,2 % līmenim 2009. gadā, pēc tam strauji samazinājās 2010. gadā un atkal palielinājās līdz 25,9 % 2013. gadā; turpmākajos divos gados Krievijas importa īpatsvars gandrīz nemainījās. Laikposmā no 2005. gada līdz 2015. gadam Kolumbijas un Amerikas Savienoto Valstu cietā kurināmā importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs palielinājās gandrīz divas reizes — Kolumbijas importa īpatsvars palielinājās no 10,0 % līdz 21,3 % no kopējā apjoma, savukārt ASV importa īpatsvars palielinājās no 6,5 % līdz 14,0 % no kopējā importa apjoma. Savukārt Dienvidāfrika bija galvenā ES 28 dalībvalstīs importētā cietā kurināmā piegādātāja 2005. gadā (21,4 % no kopējā importa apjoma) — tās importa īpatsvars līdz 2011. gadam samazinājās līdz 6,9 % un vēlāk stabilizējās.

Krievija bija arī ES 28 dalībvalstīs importētās jēlnaftas galvenā piegādātāja. Tās importa īpatsvars bija 30,5 % 2005. gadā un pakāpeniski palielinājās, sasniedzot augstāko 32,8 % līmeni 2011. gadā, taču pēc tam 2015. gadā samazinājās līdz 27,7 %. Šajā periodā ES 28 dalībvalstīs bija vērojams salīdzinoši lēns no Norvēģijas importētās jēlnaftas īpatsvara samazinājums — Norvēģijas importa īpatsvars samazinājās no 15,6 % 2005. gadā līdz 11,4 % 2015. gadā. Laikposmā no 2005. gada līdz 2015. gadam strauji palielinājās ES 28 dalībvalstīm piegādātās jēlnaftas relatīvais īpatsvars, kuru importēja no Azerbaidžānas (vairāk nekā četras reizes), Irākas (3,7 reizes), Angolas (3,5 reizes) un Nigērijas (2,7 reizes).

Savukārt Krievijas dabasgāzes importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs samazinājās no 34,6 % līdz 26,8 % laikposmā no 2005. gada līdz 2010. gadam, taču šo tendenci nomainīja palielinājums, un 2013. gadā tika reģistrēts salīdzinoši augstākais 32,4 % līmenis, pēc tam Krievijas dabasgāzes importa īpatsvars samazinājās nedaudz zem 30,0 % līmeņa. Desmit gadu laikā, kas parādīti 3. tabulā, Norvēģija bija otrais lielākais ES importētās dabasgāzes piegādātājs, un tās īpatsvars palielinājās no gandrīz vienas piektdaļas (20,2 % 2005. gadā) līdz vairāk nekā vienai ceturtdaļai (25,9 % 2015. gadā). Laikposmā no 2005. gada līdz 2015. gadam no Alžīrijas importētās dabasgāzes īpatsvars ES 28 dalībvalstu kopējā importa apjomā samazinājās gandrīz divas reizes, savukārt no Kataras importētās dabasgāzes īpatsvars gandrīz piecas reizes palielinājās.

Ja lielu daļu importa nodrošina salīdzinoši neliels partneru skaits, var rasties ES primārās enerģijas apgādes apdraudējums. Gandrīz divas trešdaļas (64,1 & nbsp;%) no ES 28 dalībvalstīs importētās dabasgāzes 2015. gadā piegādāja Krievija, Norvēģija un Alžīrija. Līdzīga analīze rāda, ka Krievija, Kolumbija un Amerikas Savienotās Valstis piegādāja 61,0 % no ES 28 dalībvalstīs importētā cietā kurināmā, savukārt jēlnaftas imports bija nedaudz mazākā mērā koncentrēts galveno piegādātāju starpā — Krievija, Norvēģija un Nigērija veidoja 47,1 % no importa ES 28 dalībvalstīs.

ES 28 dalībvalstu atkarība no enerģijas importa palielinājās no nedaudz vairāk par 40 % no bruto enerģijas patēriņa 20. gadsimta deviņdesmitajos gados līdz 54,0 % 2015. gadā (sk. 3. diagrammu). Kopš 2004. gada ES 28 dalībvalstu importētās enerģijas neto apjoms ir bijis lielāks nekā tās primārās enerģijas ražošanas apjoms; citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusi no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa nodrošināja neto imports un energoatkarības līmenis pārsniedza 50,0 %.

2015. gada rādītājs liecināja par energoatkarības līmeņa nelielu pazemināšanos — tas sasniedza relatīvi augstāko 54,5 % līmeni 2008. gadā. Tādējādi ES 28 dalībvalstu energoatkarības līmenis 2013.–2015. gadā paaugstinājās par 0,9 procentpunktiem. Sīkāka analīze liecina, ka augstākais energoatkarības līmenis 2015. gadā tika reģistrēts saistībā ar jēlnaftu (88,8 %) un dabasgāzi (69,1 %), savukārt jaunākie pieejamie dati par cietajiem kurināmajiem norādīja uz 42,8 % energoatkarības līmeni.

Pēdējos desmit gados (no 2005. gada līdz 2015. gadam) ES atkarība no dabasgāzes, ko piegādā trešās valstis, palielinājās par 12,0 procentpunktiem ātrāk nekā atkarība no jēlnaftas (palielinājums par 6,4 procentpunktiem) un cietā kurināmā (palielinājums par 3,4 procentpunktiem) piegādēm.

Tā kā Dānija vairs nebija neto eksportētāja, tās energoatkarības līmenis — tāpat kā visu pārējo ES dalībvalstu energoatkarības līmenis — 2013. gadā kļuva pozitīvs un saglabājās pozitīvs arī 2014. un 2015. gadā (sk. 4. diagrammu). Zemākais energoatkarības līmenis 2015. gadā tika reģistrēts Igaunijā, Dānijā, Rumānijā un Polijā (tās bija vienīgās dalībvalstis, kas ziņoja par energoatkarības līmeni, kas zemāks par 30,0 %). Kipra, Malta un Luksemburga bija (gandrīz) pilnīgi atkarīgas no primārās enerģijas importa — šo valstu atkarības līmenis pārsniedza 90,0 %.

Tendenču analīze laikposmā no 2005. gada līdz 2015. gadam liecina, ka Dānija, Apvienotā Karaliste, Lietuva, Nīderlande un Polija kļuva arvien atkarīgākas no enerģijas importa, lai nodrošinātu savu iekšzemes kopējo enerģijas patēriņu; šīs tendences var būt lielā mērā saistītas ar primārās enerģijas ražošanas samazinājumu (saistībā ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums). Energoatkarības līmeņa paaugstināšanās — lai gan mazākā mērā — bija vērojama arī Beļģijā, Čehijas Republikā, Grieķijā un Vācijā. Visās pārējās ES dalībvalstīs laikposmā no 2005. gada līdz 2015. gadam tika reģistrēta energoatkarības līmeņa pazemināšanās — straujākās izmaiņas tika reģistrētas Igaunijā, kur energoatkarības līmenis pazeminājās no 26,1 % līdz 7,4 %; energoatkarības līmenis par vairāk nekā 10 procentpunktiem pazeminājās arī Latvijā, Bulgārijā, Portugālē, Austrijā un Rumānijā, un to veicināja energoefektivitātes uzlabojumi un/vai pāreja uz tādu energoresursu struktūru, kas veicina primārās enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem.

Datu avoti un pieejamība

Enerģijas preces, kas tiešā veidā iegūtas no dabas resursiem, dēvē par “primārās enerģijas avotiem”, savukārt enerģijas preces, ko ražo transformācijas iekārtās, izmantojot primārās enerģijas avotus, dēvē par “atvasinātajiem produktiem”. Primārās enerģijas ražošana ietver valsts primārās enerģijas avotu ražošanu un notiek tad, kad tiek izmantoti dabas resursi, piemēram, ogļraktuvēs, jēlnaftas laukos, hidroelektrostacijās vai biodegvielas ražošanā. Ja patēriņš ir lielāks par primārās ražošanas apjomu, starpība ir jānodrošina, importējot primāros vai atvasinātos produktus.

Siltumu, kas reaktorā tiek saražots, skaldot kodolu, uzskata par primāro kodolsiltuma ražošanu, ko dēvē arī par “kodolenerģiju”. To aprēķina, ņemot vērā faktisko saražoto siltumu vai paziņoto bruto saražoto elektroenerģiju, kā arī atomelektrostacijas siltumefektivitāti. Ogļu un lignīta primāro ražošanas apjomu veido iegūtie vai saražotie kurināmā apjomi, kas aprēķināti pēc visām darbībām inertas vielas likvidēšanai.

Viena enerģijas veida pārveidošanu citā, piemēram, elektrības vai siltuma ražošanu termoelektrostacijās vai koksa ražošanu koksa krāsnīs, neuzskata par primāro ražošanu.

Neto importu aprēķina, no importa apjoma atņemot ekvivalentu eksporta apjomu. Importu veido visā valsts teritorijā veiktās piegādes, izņemot tranzīta apjomus (jo īpaši pa gāzes un naftas cauruļvadiem); eksportu attiecīgi veido visi no valsts teritorijas eksportētie preču apjomi.

Konteksts

Enerģētiskā drošība

Vairāk nekā puse ES 28 dalībvalstu enerģijas tiek iegūta no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un šis apjoms pēdējās desmitgadēs kopumā ir palielinājies (tomēr ir gūti pierādījumi, kas liecina par to, ka pēdējos gados energoatkarības līmenis ir stabilizējies). Lielu šīs enerģijas daļu ES importē no Krievijas, kuras strīdi ar tranzīta valstīm pēdējos gados ir radījuši piegāžu pārrāvuma draudus. Bažas par piegāžu drošību no Krievijas vēl vairāk pastiprināja konflikts Ukrainā. Tika izstrādāti jauni pasākumi naftas un gāzes tirgiem, lai nodrošinātu, ka visas puses veic efektīvus pasākumus, lai novērstu un mazinātu iespējamu apgādes pārrāvumu sekas, vienlaikus sagatavojot ES dalībvalstīm paredzētus mehānismus, lai sadarbotos efektīvai visu iespējamo naftas vai gāzes pārrāvumu ietekmes novēršanai; tika izveidots koordinācijas mehānisms, lai dalībvalstis ārkārtas situācijās varētu reaģēt saskaņoti un nekavējoties.

Eiropas Komisija 2010. gada novembrī pieņēma iniciatīvu “Enerģētika 2020 – konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija” (COM(2010) 639 galīgā redakcija). Šajā stratēģijā ir noteiktas enerģētikas jomas prioritātes desmit gadu periodam un pasākumi, kas jāveic, lai risinātu virkni problēmu, tostarp lai izveidotu tirgu ar konkurētspējīgām cenām un drošu apgādi, sekmētu tehnoloģiju līderpozīciju nodrošināšanu un īstenotu efektīvas sarunas ar starptautiskiem partneriem (piemēram, uzturētu labas attiecības ar ES ārējiem enerģijas piegādātājiem un enerģijas tranzītvalstīm). Šis darbs ir turpināts, izstrādājot Enerģētikas stratēģiju 2030 (angļu val.), kas nodrošina politikas satvaru klimata un enerģētikas politikas jomā laikposmā līdz 2030. gadam, un ceļvedi 2050 energy roadmap (angļu val.), kas paredz ilgtermiņa mērķi — līdz 2050. gadam par 80–95 % samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Ar Enerģētikas kopienas(angļu val.) (izveidota 2005. gada oktobrī) starpniecību ES savā iekšējā enerģijas tirgū cenšas integrēt arī kaimiņvalstis. Gan plašai energoresursu struktūrai, gan arī piegādātāju, transportēšanas ceļu un transportēšanas mehānismu daudzveidībai var būt būtiska nozīme energoapgādes nodrošināšanā. Piemēram, patlaban tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, lai izbūvētu gāzes cauruļvadus, kas savieno Eiropu ar kaimiņvalstīm austrumos un dienvidos. To vidū ir “Nord Stream” projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Baltijas jūru), ko bija plānots nodot ekspluatācijā 2011. gada novembrī, un cauruļvads Adrijas jūrā (savieno Turciju ar Itāliju, šķērsojot Grieķiju un Albāniju, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona pārvadītu uz ES). Uzticamu partnerību veidošana ar piegādātājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētājvalstīm tiek uzskatīta par iespēju mazināt riskus, kas saistīti ar ES energoatkarību, un 2011. gada septembrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011) 539 galīgā redakcija).

Reaģējot uz pastāvīgajām bažām par ES atkarību no enerģijas importa, Eiropas Komisija 2014. gada maijā pieņēma Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju (COM(2014) 330 final), kuras mērķis ir nodrošināt stabilu un bagātīgu enerģijas apgādi. Tāpat kā īstermiņa pasākumi, kurus īstenoja, lai mazinātu ietekmi, ko radīja Krievijas gāzes importa pārtraukums vai gāzes importa tranzīta traucējumi cauri Ukrainai, stratēģijā paredzēja risināt ilgtermiņa apgādes drošības problēmas un piedāvāja darbības piecās jomās, tostarp palielināt enerģijas ražošanu ES un dažādot piegādātājvalstis un maršrutus, kā arī paust vienotu nostāju attiecībā uz ārējo enerģētikas politiku. Eiropas Komisija 2015. gadā publicēja paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015) 80 final), kurā tā apgalvoja, ka būtisks elements energoapgādes (jo īpaši gāzes apgādes) drošības nodrošināšanā ir pilnīga to nolīgumu izpilde, kuri saistīti ar enerģijas iegādi no trešām valstīm. Pēc šā paziņojuma 2016. gada februārī tika izstrādāti Eiropas Komisijas priekšlikumi pieņemt jaunus noteikumus par ES gāzes apgādes drošību (COM(2016) 52 final) un jaunu noteikumus par nolīgumiem enerģētikas jomā ES un trešo valstu starpā (COM(2016) 53 final).