Archive:Nacionālie konti un IKP

Dati iegūti 2020. gada augustā.

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada novembrī.

This Statistics Explained article has been archived on 30 July 2021.

Highlights

IKP ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā palielinājās sesto gadu pēc kārtas, un arī eurozonā jau sesto gadu pēc kārtas tika reģistrēts palielinājums.

Pēdējo 10 gadu laikā ES 27 dalībvalstīs ir vērojamas atšķirīgas strukturālas pārmaiņas: būvniecības nozares un finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ir samazinājies, savukārt uzņēmējdarbības pakalpojumu īpatsvars — palielinājies.

2019. gadā ES 27 dalībvalstu ekonomikā sesto gadu pēc kārtas reģistrēts ieguldījumu pieaugums.

Reālā IKP pieaugums, 2009.–2019. gads

Nacionālajos kontos ir apkopoti vairāki labi zināmi ekonomikas rādītāji, kas izklāstīti šajā rakstā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk lietotais ekonomikas kopējā apjoma rādītājs, savukārt atvasinātus rādītājus, tādus kā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas, piemēram, izteikts euro vai pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības (izteikts pirktspējas līmenī, PSL), bieži izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni vai uzraudzītu ekonomisko konverģenci vai diverģenci Eiropas Savienībā (ES).

Turklāt īpašu IKP komponentu un saistītu rādītāju attīstība, piemēram, attiecībā uz ekonomikas produkcijas izlaidi, importu un eksportu, iekšzemes (privāto un valsts) patēriņu vai ieguldījumiem, kā arī dati par ienākumu un uzkrājumu sadali var sniegt vērtīgas atziņas par galvenajiem ekonomikas virzītājspēkiem, veidojot pamatu konkrētu ES politikas virzienu izstrādei, uzraudzībai un izvērtēšanai.

Šo rakstu publicē reizi gadā, norādot gada datus. Šajā 2020. gada rakstā aplūkota situācija tikai līdz 2019. gadam. Tādēļ pirmos secinājumus par Covid-19 pandēmijas ietekmi būs iespējams izdarīt tikai 2021. gada rakstā, un pilnu krīzes apmēru varēs atklāt tikai vēlākos izdevumos.

Full article

IKP dinamika ES 27 dalībvalstīs: pieaugums kopš 2014. gada

Pasaules finanšu un ekonomikas krīze 2009. gadā ES 27 dalībvalstīs (ES-27) izraisīja smagu recesiju (sk. 1. attēlu), kurai 2010. gadā sekoja atlabšana. Krīze sākās jau iepriekš Japānā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur negatīva reālā IKP gada izmaiņu dinamika tika reģistrēta jau 2008. gadā — 2009. gadā tā pazeminājās vēl vairāk, taču 2010. gadā šis rādītājs uzlabojās. Turpretī Ķīnā (ieskaitot Honkongu) ekonomikas produkcijas izlaide krīzes laikā turpināja strauji palielināties (gandrīz par 10 % katru gadu), nedaudz palēninājās turpmākajos gados, taču saglabājās ievērojami augstākā līmenī nekā pārējās valstīs, kuru situācija parādīta 1. attēlā.

Krīze ES-27 bija jūtama jau 2008. gadā, kad dalībvalstīs būtiski samazinājās IKP pieauguma temps, kam sekoja reālā IKP kritums par 4,3 % 2009. gadā. Atveseļošanās laikā 2010. gadā ES-27 IKP indekss (pēc ķēdētajiem apjomiem) palielinājās par 2,2 %, un 2011. gadā bija vērojams pieaugums vēl par 1,8 %. Pēc tam 2012. gadā IKP saruka par 0,7 %, sekoja nebūtiskas izmaiņas 2013. gadā, un pozitīva izmaiņu dinamika tika sasniegta 2014. gadā (1,6 %). No 2015. gada līdz 2018. gadam pieaugums bija salīdzinoši stabils — no 2,0 % līdz 2,8 % katru gadu. 2019. gadā pieauguma temps samazinājās — ES-27 reālais IKP pieaugums bija 1,5 %.

Eurozonā (EZ-19) attiecīgie izmaiņu rādītāji bija līdzīgi ES 27 dalībvalstīs reģistrētajiem: 2009. un 2012. gadā reģistrētais samazinājums bija lielāks (-4,5 % un -0,9 %) nekā ES-27, un 2012. gada samazinājums turpinājās arī 2013. gadā (-0,2 %), kamēr ES-27 2013. gadā izmaiņu nebija. Lai gan eurozonā reģistrēts pieaugums katrā no gadiem, kad pieaugums bijis ES-27, pieauguma temps eurozonā parasti bijis par 0,1 vai 0,2 procentpunktiem mazāks. Tādēļ laikposmā no 2009. līdz 2019. gadam reālā IKP pieaugums eurozonā bija nedaudz mazāks nekā ES-27 kopumā.

1. attēls. Reālā IKP izmaiņu dinamika, 2009.–2019. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu)
Avots: Eurostat (naida_10_gdp)

ES dalībvalstīs reālā IKP pieaugums būtiski atšķīrās gan dažādos laikposmos, gan arī ES dalībvalstu starpā (sk. 1. tabulu). Pēc visās ES dalībvalstīs, izņemot Poliju, 2009. gadā novērotās ekonomikas recesijas ekonomikas izaugsme 2010. gadā atsākās 23 dalībvalstīs; 23 dalībvalstīs tā turpinājās arī 2011. gadā. Taču 2012. gadā šī attīstība mainījās, jo mazliet vairāk nekā puse (14) dalībvalstu ziņoja par ekonomikas izaugsmi, savukārt pārējās dalībvalstīs izlaide samazinājās. Vēlāk lielākajā daļā dalībvalstu atkal tika reģistrēta izaugsme — 2013. gadā tādu dalībvalstu skaits, kuras reģistrēja pozitīvu izmaiņu rādītāju, sasniedza 16 un palielinājās līdz 23 dalībvalstīm 2014. gadā un līdz 26 dalībvalstīm 2015. un 2016. gadā. Visās 27 dalībvalstīs 2017. gadā (pirmo reizi kopš 2007. gada) tika reģistrēta pozitīva izmaiņu dinamika, un tā turpinājās arī 2018. un 2019. gadā. Vienīgā dalībvalsts ar negatīvu izmaiņu dinamiku 2015. un 2016. gadā bija Grieķija, kur tika reģistrēts samazinājums par 0,4 % un 0,2 % pēc palielinājuma par 0,7 % 2014. gadā un pieciem secīgiem gadiem (2009.–2013. gads), kad ekonomikas produkcijas izlaide samazinājās.

1. tabula. Reālā IKP izmaiņu dinamika, 2009.–2019. gads
Avots: Eurostat (naida_10_gdp)

Augstākie reālā IKP gada pieauguma tempi 2019. gadā reģistrēti Īrijā (5,6 %), Ungārijā (4,9 %) un Maltā (4,7 %), bet viszemākā izmaiņu dinamika reģistrēta Vācijā (0,6 %) un Itālijā (0,3 %).

Pēdējā desmitgadē vidējais gada IKP pieaugums ir 1,6 % ES-27 un 1,4 % eurozonā

Polijai visā 1. tabulā atspoguļotajā periodā tika pastāvīgi reģistrēti pozitīvi izmaiņu rādītāji. No tabulā iekļautajām trešām valstīm šāda situācija bija arī Albānijā, Kosovā* (2009.–2018. gada dati) un Ķīnā (2009.–2018. gada dati). Beļģija, Bulgārija, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Francija, Lietuva, Malta un Slovākija 2019. gadā pozitīvu gada izmaiņu dinamiku reģistrēja jau desmito reizi pēc kārtas; šāda situācija bija arī Apvienotajā Karalistē, Norvēģijā, Šveicē un Amerikas Savienotajās Valstīs, savukārt Turcija 2018. gadā pozitīvu gada izmaiņu dinamiku reģistrēja devīto reizi pēc kārtas.

Analizējot dinamiku pēdējā desmitgadē, ir skaidrs, ka pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmē ES dalībvalstu ekonomikas kopējie rādītāji pazeminājās. Vidējais pieauguma temps gadā ES-27 un eurozonā (EZ-19) laikā no 2009. gada līdz 2019. gadam bija attiecīgi 1,6 % un 1,4 % (sk. 1. tabulu). Dalībvalstu vidū vislielākais šā rādītāja pieaugums reģistrēts Īrijā (vidējais gada pieaugums ir 6,0 %, kas ietver īpaši lielu pieaugumu 2015. gadā starptautisku uzņēmumu darbības rezultātā), tai seko Malta (5,7 %), Igaunija (3,7 %), Polija (3,6 %) un Lietuva (3,5 %; ir laikrindu pārrāvums). Turpretī Portugālē un Itālijā vidējais pieaugums gadā bija zem 1,0 %, un Grieķijā reālā IKP dinamika no 2009. gada līdz 2019. gadam kopumā bija negatīva.

Bieži valstis tiek salīdzinātas, izmantojot pirktspējas līmeni (PSL), — tās ir koriģētas vērtības, kas atspoguļo cenu līmeņu atšķirības valstu starpā. Jāņem vērā, ka 2. un 3. attēlā, kā arī 2. tabulā norādītie dati ir izteikti faktiskajās cenās, un tos nevajadzētu izmantot izmaiņu dinamikas aprēķiniem inflācijas un valūtas kursa svārstību dēļ.

2019. gadā IKP ES 27 dalībvalstīs sasniedza PSL 13,9 triljonus (PSL 13 900 miljardus) — jāņem vērā, ka attiecībā uz ES-27 viens PSL ir vienāds ar vienu euro. Tādējādi ES-27 IKP, kas izteikts PSL, laikposmā no 2009. līdz 2019. gadam katru gadu atpalika no ASV IKP, kas izteikts PSL (sk. 2. attēlu; jāņem vērā, ka PSL rādītāji ir paredzēti salīdzinājumam valstu starpā, bet ne dažādu laikposmu salīdzināšanai, jo metodisku iemeslu dēļ tos nevar uzskatīt par laikrindu). Interesanti, ka Ķīnā vēsturiski bija zemāks ekonomikas produkcijas izlaides līmenis nekā ES-27 un Amerikas Savienotajās Valstīs, taču šī situācija ir mainījusies, jo Ķīnas ekonomikā ir notikušas straujas pārmaiņas, un tā turpina attīstīties. Ķīnas IKP, kas izteikts PSL, 2013. gadā pirmo reizi sasniedza līmeni, kas augstāks nekā ES-27 reģistrētais. 2016. gadā Ķīnas IKP līmenis (izsakot PSL) bija vienāds ar ASV, un 2017. gadā tas pārsniedza ASV līmeni (kopš tā laika Ķīna šo pozīciju ir saglabājusi).

2. attēls. Nominālais IKP, 2009.–2019. gads
(miljardos PSL)
Avots: Eurostat (prc_ppp_ind)

2019. gadā Vācijas IKP veidoja vairāk nekā vienu piekto daļu no ES-27 IKP, kas izteikts PSL

Eurozonas IKP 2019. gadā veidoja 81,1 % no ES-27 IKP (izsakot PSL), un tas bija mazāk nekā 2009. gadā, kad šis rādītājs bija 83,2 %. 2019. gadā četru lielāko ES-27 dalībvalstu (Vācijas, Francijas, Itālijas un Spānijas) ekonomika kopumā veidoja nedaudz vairāk par trim piektdaļām (60,7 %) no ES-27 IKP, kas ir par 2,0 procentpunktiem mazāk nekā šo valstu IKP daļa pirms desmit gadiem (2009. gadā). Vācija viena pati 2019. gadā veidoja 22,4 % no ES-27 IKP, kas ir vairāk nekā 2009. gadā, kad tās daļa bija 21,5 %. Visu trīs nākamo lielāko dalībvalstu daļa laikā no 2009. gada līdz 2019. gadam samazinājās — Itālijai tā saruka par 1,8 procentpunktiem, Spānijai par 1,0 procentpunktu, Francijai — par 0,1 procentpunktu.

2019. gadā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES 27 dalībvalstīs bija 31 100 EUR

Novērtējot dzīves līmeni, parasti izmanto IKP uz vienu iedzīvotāju jeb, citiem vārdiem sakot, IKP pielāgo ekonomikas lielumam attiecīgās valsts iedzīvotāju skaita ziņā. ES-27 iedzīvotāju skaits 2019. gadā bija 448 miljoni. 2019. gadā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES-27 (faktiskajās cenās) bija 31,1 tūkstotis EUR. PSL izteiktās vērtības ir pielāgotas, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības valstīs. Katras valsts relatīvo stāvokli var izteikt, salīdzinot ar ES-27 vidējo rādītāju, kas atbilst vērtībai 100 (sk. 2. tabulā pa labi). Pamatojoties uz šo rādītāju, augstākā vērtība ES 27 dalībvalstu vidū tika reģistrēta Luksemburgā, kur IKP uz vienu iedzīvotāju (izteikts PSL) 2019. gadā bija aptuveni 2,6 reizes augstāks nekā vidēji ES-27 (tas daļēji skaidrojams ar Beļģijas, Francijas un Vācijas pārrobežu darba ņēmēju ietekmi). Turpretī Bulgārijā IKP uz vienu iedzīvotāju (izteikts PSL) bija tikai mazliet lielāks nekā puse no ES-27 vidējā līmeņa.

2. tabula. Nominālais IKP, 2009. gads un 2017.–2019. gads
Avots: Eurostat (prc_ppp_ind)

PSL rādītāju dinamika pēdējā desmitgadē liecina, ka notika zināma dzīves līmeņa konverģence. Lielākā daļa dalībvalstu, kas pievienojās ES 2004., 2007. vai 2013. gadā, no pozīcijas, kas 2009. gadā bija zemāka par ES-27 vidējo līmeni, 2019. gadā pietuvojās ES-27 vidējam līmenim, lai gan pasaules finanšu un ekonomikas krīzes laikā tās piedzīvoja līmeņa kritumu; sk. 3. attēlu. Kipra bija izņēmums — līmenis, kas bija augstāks par ES-27 vidējo (2009. gadā 106 % no ES-27 vidējā līmeņa), pazeminājās līdz līmenim, kas bija par to zemāks (89 %). No vecajām dalībvalstīm Itālijas un Spānijas rādītāji arī pazeminājās no līmeņa, kas pārsniedz ES-27 vidējo līmeni, līdz līmenim, kas ir par to zemāks. Grieķijas un Portugāles rādītāji noslīdēja vēl vairāk zem ES-27 vidējā līmeņa. Dānijas, Vācijas un Luksemburgas rādītāji palielinājās vēl vairāk virs ES-27 vidējā līmeņa, un īpaši ievērojams palielinājums virs vidējā notika Īrijā. Pārējās ES-15 dalībvalstis — Austrija, Beļģija, Francija, Zviedrija, Somija un Nīderlande — no pozīcijas virs ES-27 vidējā līmeņa 2009. gadā nonāca situācijā, kad to rādītāji 2019. gadā ir tuvāki ES-27 vidējam līmenim (tomēr joprojām virs tā).

3. attēls. Nominālais IKP uz vienu iedzīvotāju, 2009. un 2019. gads
(ES-27 = 100; pamatojoties uz PSL uz vienu iedzīvotāju)
Avots: Eurostat (prc_ppp_ind)

Bruto pievienotā vērtība ES 27 dalībvalstīs pa saimnieciskās darbības veidiem

Gandrīz trīs ceturtdaļas no ES-27 kopējās pievienotās vērtības 2019. gadā nodrošināja pakalpojumu nozare

Vērtējot IKP saistībā ar produkcijas izlaidi, 3. tabulā ir sniegts pārskats par 10 saimnieciskās darbību veidu (kā tie definēti NACE 2. redakcijā) salīdzinošo nozīmi attiecībā uz kopējās bruto pievienotās vērtības bāzes nominālcenās palielināšanu.

Laikposmā no 2009. līdz 2019. gadam rūpniecības īpatsvars ES-27 pievienotajā vērtībā palielinājās par 0,7 procentpunktiem līdz 19,7 %, tādējādi apsteidzot sadales tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozari un kļūstot par lielāko starp norādītajiem 10 saimnieciskās darbības veidiem; sadales tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozares īpatsvars kopējā bruto pievienotajā vērtībā 2009. un 2019. gadā bija vienāds — 19,3 %. Lielākais pieaugums šajā periodā (par 1,1 procentpunktu: no 10,2 % līdz 11,3 %) tika reģistrēts profesionālajiem, zinātniskajiem, tehniskajiem, administratīvajiem un atbalsta pakalpojumiem (turpmāk “uzņēmējdarbības pakalpojumi”), kas kļuva par ceturto lielāko saimnieciskās darbības veidu, apsteidzot darbības ar nekustamo īpašumu. Starp pārējiem saimnieciskās darbības veidiem īpatsvara pieaugums reģistrēts vienīgi informācijas un sakaru pakalpojumiem (pieaugums par 0,3 procentpunktiem līdz 5,0 %) un lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai (pieaugums par 0,1 procentpunktu līdz 1,8 %).

Trešais lielākais saimnieciskās darbības veids (pēc bruto pievienotās vērtības) 2019. gadā bija valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, cilvēku veselības aprūpe un sociālais darbs — tā īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā 2019. gadā samazinājās par 0,6 procentpunktiem līdz 18,7 %. Pārējie saimnieciskās darbības veidi, kuru īpatsvars izlaidē būtiski samazinājās, bija būvniecība (samazinājums par 0,6 procentpunktiem līdz 5,6 %) un finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (samazinājums par 0,7 procentpunktiem līdz 4,5 %). Abu divu atlikušo saimnieciskās darbības veidu īpatsvars izlaidē samazinājās nedaudz: darbību ar nekustamo īpašumu īpatsvars saruka par 0,1 procentpunktu līdz 10,8 %, tādējādi tas no ceturtā lielākā saimnieciskās darbības veida kļuva par piekto lielāko; otrais mazākais īpatsvars (apsteidzot lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību) bija mākslas, izklaides un citiem pakalpojumiem — tas samazinājās par 0,3 procentpunktiem līdz 3,3 %.

3. tabula. Bruto pievienotā vērtība bāzes nominālcenās, 2009. un 2019. gads
(kopējās bruto pievienotās vērtības īpatsvars procentos)
Avots: Eurostat (nama_10_a10)

Pakalpojumu nozare 2019. gadā veidoja 72,9 % no ES-27 kopējās bruto pievienotās vērtības; 2009. gadā tās daļa bija 73,2 %. Pakalpojumu relatīvā nozīme bija īpaši liela Luksemburgā, Maltā, Kiprā, Francijā, Grieķijā, Nīderlandē, Beļģijā un Portugālē — šajās valstīs tie veidoja vismaz trīs ceturtdaļas no kopējās pievienotās vērtības. Turpretī Īrijā, Čehijā, Rumānijā, Polijā, Slovākijā, Slovēnijā un Ungārijā pakalpojumu īpatsvars bija no 61 % līdz 66 %; visās šajās valstīs reģistrēts salīdzinoši liels rūpniecības īpatsvars.

Saimniecisko darbību attīstības atšķirības pēdējā desmitgadē

Strukturālās pārmaiņas vismaz daļēji ir saistītas ar tādām parādībām kā tehnoloģiju attīstība, relatīvo cenu dinamika, ārpakalpojumi un globalizācija, kuru dēļ ražošanas darbības un daži pakalpojumi (tādi, kurus var sniegt attālināti, piemēram, tiešsaistē vai no zvanu centriem) bieži tiek pārvietoti uz reģioniem, kur ir mazākas darbaspēka izmaksas, — gan ES 27 dalībvalstīs, gan arī trešās valstīs. Turklāt vairākus saimnieciskās darbības veidus īpaši ietekmēja pasaules finanšu un ekonomikas krīze un tās sekas, taču lielāko daļu saimnieciskās darbības veidu krīze visvairāk ietekmēja laikposmā no 2007. gada līdz 2009. gadam, t. i., pirms laikrindas, kas parādīta 4. un 5. attēlā.

No 2009. līdz 2014. gadam lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide ES-27 bija mainīga — tās izmaiņu rādītāji bija no -4,7 % līdz 5,4 %. Vēlāk izmaiņas bija mērenākas — 2015. un 2016. gadā reģistrēts kritums par 0,7 % un 1,1 %, un pēc tam no 2017. līdz 2019. gadam trīs reizes novērots salīdzinoši neliels pieaugums (no 0,4 % līdz 1,3 %). Kopumā 2019. gadā izlaide bija par 5,0 % lielāka nekā 2009. gadā. No 2009. līdz 2011. gadam, nozarei atgūstoties no krīzes, ES-27 rūpniecības izlaide palielinājās par 11,9 %, taču laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam tā samazinājās par 2,3 %. Turpmākajos četros gados rūpniecības izlaide palielinājās samērā strauji (gada pieaugums bija no 2,4 % līdz 3,3 %). Sekoja mērenāks pieaugums (1,9 %) 2018. gadā un samazinājums par 0,5 % 2019. gadā. Rūpniecības izlaide 2019. gadā bija par 24,5 % lielāka nekā 2009. gadā. Būvniecība pēc krīzes piedzīvoja dziļāko un ilgāko kritumu; tās izlaide ES-27 no 2009. līdz 2013. gadam samazinājās par 14,9 % (tā bija samazinājusies jau 2008. un 2009. gadā), turklāt šajā periodā tās izlaide samazinājās katru gadu. Tādēļ 2015. gadā būvniecībā reģistrētais 1,6 % palielinājums (pēc tam, kad 2014. gadā izmaiņu nebija) bija pirmais gada pieaugums astoņos gados, un tam sekoja pieaugums par 1,3–3,8 % līdz pat 2019. gadam. Neraugoties uz šo neseno pastāvīgā pieauguma periodu, būvniecības izlaide 2019. gadā bija par 3,4 % mazāka nekā 2009. gadā (un līdz ar to ievērojami mazāka nekā pirms krīzes sākuma).

Divās pakalpojumu nozarēs — informācijas un sakaru pakalpojumos un darbībās ar nekustamo īpašumu — ik gadu no 2009. līdz 2019. gadam reģistrēts pozitīvs gada izmaiņu rādītājs. Līdzīga situācija bija uzņēmējdarbības pakalpojumu nozarē, kur vienīgais izņēmums ir neliels samazinājums par 0,2 % 2012. gadā, kā arī valsts pārvaldes, aizsardzības, izglītības, cilvēku veselības aprūpes un sociālā darba nozarē (izņemot 2012. gadu, kad izmaiņu nebija, un 2013. gadu, kad reģistrēts neliels samazinājums par 0,1 %) un sadales tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē (izņemot samazinājumu par 0,5 % 2013. gadā). No minētajām nozarēm straujākais kopējais palielinājums laikposmā no 2009. līdz 2019. gadam bija informācijas un sakaru nozarē, kuras izlaide 2019. gadā bija par 48,9 % lielāka nekā 2009. gadā. Lēnākais pieauguma temps bija valsts pārvaldes, aizsardzības, izglītības, cilvēku veselības aprūpes un sociālā darba nozarē (kopumā pieaugums par 9,5 %). Abās divās atlikušajās pakalpojumu nozarēs — finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu nozarē un mākslas, izklaides un citu pakalpojumu nozarē — trīs gados no 2009. gada līdz 2019. gadam tika reģistrēts izlaides kritums; kopējais pieaugums abās minētajās nozarēs bija neliels — attiecīgi 5,4 % un 4,8 %.

2019. gadā ES-27 visos saimnieciskās darbības veidos, izņemot rūpniecību, tika konstatēts bruto pievienotās vērtības pieaugums salīdzinājumā ar 2018. gadu. Lielākais pieaugums bija informācijas un sakaru nozarē (3,9 %) un būvniecībā (3,4 %). Rūpniecības izlaide samazinājās par 0,5 %, bet lēnākais pieaugums pārējo saimnieciskās darbības veidu vidū bija lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai (0,4 %).

4. attēls. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES-27, 2009.–2019. gads
(2010. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_a10)

5. attēls. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES-27, 2009.–2019. gads
(2010. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_a10)

Darba ražīgums

Lai izslēgtu inflācijas ietekmi, darba ražīgumu uz vienu nodarbināto var aprēķināt, izmantojot datus, kas pielāgoti cenu izmaiņām. Analīze par darba ražīgumu uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē (pamatojoties uz ķēdētajiem apjomiem) 10 gadu periodā no 2009. gada līdz 2019. gadam ES-27 liecina par pieaugumu lielākajā daļā saimnieciskās darbības veidu, un lielākais ražīguma pieaugums reģistrēts lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (kopumā pieaugums par 30,1 %), rūpniecībā (24,3 %) un informācijas un sakaru pakalpojumu nozarē (22,8 %); sk. 6. attēlu. Jāņem vērā, ka saimnieciskās darbības veidu darba ražīguma līmeņu precīzu salīdzinājumu reālā izteiksmē var analizēt tikai par 2010. pārskata gadu, jo ķēdētos apjomus nevar summēt.

6. attēls. Reālais darba ražīgums, ES-27, 2009., 2014. un 2019. gads
(tūkstošos EUR uz vienu nodarbināto)
Avots: Eurostat (nama_10_a10) un (nama_10_a10e)

Plašāki dati par reālā darba ražīguma izmaiņām, mērot uz vienu nodarbināto vai uz vienu nostrādāto stundu, sniegti 4. tabulā. Darba ražīgums uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē laikposmā no 2009. līdz 2019. gadam palielinājās gandrīz visās ES-27 dalībvalstīs, un tikai reģistrētie dati par Grieķiju liecināja par samazinājumu (par Maltu dati nav pieejami). Tāpat šajā pašā laikposmā darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu palielinājās visās ES-27 dalībvalstīs, izņemot Grieķiju (arī šajā ziņā par Maltu dati nav pieejami). Neiekļaujot dalībvalstis ar laikrindu pārrāvumiem (sk. 4. tabulu), lielākais pieaugums (procentos) abos reālā darba ražīguma rādītājos tika reģistrēts Rumānijā, Bulgārijā, Igaunijā un Latvijā, bet vismazākais (izņemot Grieķiju) — Luksemburgā un Itālijā.

4. tabula. Reālais darba ražīgums, 2009., 2014. un 2019. gads
Avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_a10_e)

Patēriņa izdevumi

Pievēršoties IKP komponentu izmaiņu analīzei izdevumu aspektā, ir redzams, ka visās ES 27 dalībvalstīs galapatēriņa izdevumi no 2009. līdz 2019. gadam apjoma ziņā palielinājās par 10,8 % (sk. 7. attēlu), lai gan bija nelieli samazinājumi 2012. un 2013. gadā. Vispārējās valdības galapatēriņa izdevumi palielinājās nedaudz lēnāk — par 10,0 % no 2009. līdz 2019. gadam. Tajā pašā laikposmā bruto kapitāla veidošanas rādītājs bija salīdzinoši nepastāvīgs — tas palielinājās par 8,2 % laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam, samazinājās gandrīz tikpat lielā mērā (8,1 %) no 2011. līdz 2013. gadam un tad pastāvīgi pieauga līdz pat 2019. gadam, 2013.–2019. gadā palielinoties par 26,9 %. No 2009. līdz 2013. gadam, kā arī 2017. gadā eksporta pieaugums pārsniedza importa pieaugumu, savukārt piecos no sešiem gadiem laikposmā no 2014. līdz 2019. gadam straujāks bija importa pieaugums. Laikposmā no 2009. līdz 2019. gadam eksports palielinājās kopumā par 61,0 %, savukārt imports palielinājās par 55,3 %.

7. attēls. Reālo patēriņa izdevumu, bruto kapitāla veidošanas, eksporta un importa izmaiņas, ES-27, 2009.–2019. gads
(2010. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Pēc 2009. gadā reģistrētā patēriņa izdevumu samazinājuma ES-27 mājsaimniecībās un mājsaimniecības apkalpojošajās bezpeļņas organizācijās (MABO) šis rādītājs atkal palielinājās 2010. gadā (pieaugums par 0,9 % apjoma ziņā) un 2011. gadā (0,3 %), pirms tas atkal samazinājās 2012. gadā (par 0,9 %) un 2013. gadā (par 0,5 %). Pēc tam šie izdevumi palielinājās sešus gadus pēc kārtas, palielinājumam sākotnēji paātrinoties no 1,1 % līdz 2,2 % un vēlāk palēninoties līdz 1,6 % 2019. gadā.

2010. gadā ES-27 vispārējās valdības izdevumu pieauguma temps palēninājās apjoma ziņā, un šī izmaiņu dinamika saglabājās samērā stabila (diapazonā no -0,2 % līdz 0,4 %) no 2011. līdz 2013. gadam, bet nedaudz straujāks pieaugums (no 1,0 % līdz 2,0 %) atjaunojās no 2014. līdz 2019. gadam.

Ieguldījumi

Lai gan 2011. gadā bija vērojams pieaugums (2,0 %), ES-27 bruto pamatkapitāla veidošana pilnīgi neatjaunojās pēc straujā krituma 2009. gadā (-11,3 %), un 2012. un 2013. gadā atgriezās negatīva izmaiņu dinamika. Tomēr bruto pamatkapitāla veidošana ES-27 palielinājās laikposmā no 2014. līdz 2019. gadam, katru gadu pakāpjoties par 2,1–5,6 %.

8. attēls. IKP izdevumu komponentu reālā gada izmaiņu dinamika, ES-27, 2009.–2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju patēriņa izdevumi faktiskajās cenās 2019. gadā veidoja 53,2 % no ES-27 IKP, bruto kapitāla veidošanas daļa bija 22,5 % un vispārējās valdības izdevumu daļa bija 20,6 %, savukārt preču un pakalpojumu ārējais saldo bija 3,8 % (sk. 9. attēlu).

9. attēls. Nominālā IKP izdevumu komponenti, ES-27, 2019. gads
(IKP procentuālā daļa)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp), (tec00009), (tec00010), (tec00011) un (tec00110)

ES 27 dalībvalstīs ir bijusi ļoti atšķirīga ieguldījumu intensitāte (sk. 10. attēlu), un daļēji tas var liecināt par atrašanos dažādos ekonomikas attīstības posmos, kā arī raksturo izaugsmes dinamiku pēdējos gados. 2019. gadā bruto ieguldījumi pamatkapitālā (faktiskajās cenās) veidoja 22,1 % no IKP ES-27 un gandrīz tādu pašu daļu no IKP (22,0 %) eurozonā. Šie ieguldījumi bija pārliecinoši vislielākie Īrijā (45,6 %), un arī Ungārijā (28,6 %), Čehijā (26,2 %) un Igaunijā (26,1 %) to daļa IKP bija virs 25,0 %. Pārliecinoši vismazāko daļu no IKP šie ieguldījumi veidoja Grieķijā (11,4 %).

10. attēls. Bruto pamatkapitāla veidošana faktiskajās tirgus cenās, 2019. gads
(IKP procentuālā daļa)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Lielāko daļu ieguldījumu ES-27 veica privātais sektors (sk. 5. tabulu — 2019. gadā uzņēmumu un mājsaimniecību ieguldījumi veidoja 19,4 % no ES-27 IKP, savukārt publiskā sektora ieguldījumiem šis rādītājs bija 3,0 %). Attiecībā pret IKP augstākais publiskā sektora ieguldījumu īpatsvars pret IKP bija Ungārijā un Kiprā (abās 5,8 %; 2018. gada dati), savukārt augstākais uzņēmējdarbības sektora ieguldījumu īpatsvars tika reģistrēts Īrijā (19,1 %; 2018. gada dati), Čehijā (16,9 %) un Zviedrijā (16,4 %), bet augstākais mājsaimniecību ieguldījumu īpatsvars — Somijā (7,2 %) un Kiprā (7,1 %; 2018. gada dati). Mājsaimniecību ieguldījumi (kā daļa no IKP) 2018. gadā bija ievērojami mazāki nekā 2009. gadā Grieķijā, Kiprā, Spānijā un Īrijā, taču tie bija ievērojami lielāki Rumānijā (2019. gadā salīdzinājumā ar 2009. gadu).

5. tabula. Ieguldījumi faktiskajās tirgus cenās, 2009., 2014. un 2019. gads
(IKP procentuālā daļa)
Avots: Eurostat (nasa_10_ki)

Ienākumi

IKP analīze ES-27 no ienākumu aspekta liecina, ka attiecībā uz ienākumiem no ražošanas procesa sadalījumā pa ražošanas faktoriem dominēja darba ņēmēju atalgojums, kas 2019. gadā veidoja 47,5 % no IKP faktiskajās tirgus cenās. Bruto pamatdarbības pārpalikuma un jauktā ienākuma daļa bija 40,6 % no IKP, savukārt ražošanas un importa nodokļi, atskaitot subsīdijas, veidoja 11,9 % (sk. 11. attēlu). Vismazākais darba ņēmēju atalgojuma īpatsvars IKP bija Īrijā (28,2 %), otrais mazākais — Grieķijā (34,7 %), bet vairāk nekā 50,0 % īpatsvars tika reģistrēts Slovēnijā, Francijā, Dānijā un Vācijā (kur maksimālais īpatsvars sasniedza 53,6 %). Īrijas gadījumā šā īpaši mazā īpatsvara iemesls ir ar globalizāciju saistītās sekas.

11. attēls. Ienākumu sadale faktiskajās tirgus cenās, 2019. gads
(IKP procentuālā daļa)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Līdz 2011. gadam ienākumu agregāti bija atgriezušies iepriekšējā līmenī pēc samazinājuma finanšu un ekonomikas krīzes laikā. Darba ņēmēju atalgojums ES-27 no 2009. līdz 2019. gadam ik gadu palielinājās, šajā laikposmā pieaugot par 30,5 % (faktiskajās cenās). Bruto pamatdarbības pārpalikuma un jauktā ienākuma kopējais palielinājums bija gandrīz tāds pats (pieaugums par 29,9 %); šāds pieaugums tika sasniegts, pateicoties pieaugumam katru gadu, izņemot 2012. gadā. Ienākumi no ražošanas un importa nodokļiem no 2009. līdz 2019. gadam ik gadu palielinājās — kopumā tie pieauga par 43,1 %.

12. attēls. Ienākumu izmaiņas faktiskajās tirgus cenās, ES-27, 2009.–2019. gads
(2009. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Mājsaimniecību patēriņš

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2019. gadā veidoja vismaz pusi no (nominālā) IKP 17 no 27 ES dalībvalstīm; vislielākais to īpatsvars bija Grieķijā (65,2 %) un Kiprā (63,9 %). Turpretī vismazākais mājsaimniecību patēriņa izdevumu īpatsvars bija Luksemburgā (27,8 %), kur toties bija lielākie vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (PSL 23 010) (sk. 6. tabulu) pat pēc korekciju veikšanas atbilstoši cenu līmeņu atšķirībām dalībvalstīs.

6. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, 2009., 2014. un 2019. gads
Avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_pc)

Izņemot Luksemburgu, 2019. gadā vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (izsakot PSL) bija salīdzinoši augsti arī Austrijā (PSL 19 990) un Vācijā (PSL 19 450). Turpretī Bulgārija bija vienīgā no ES 27 dalībvalstīm, kas ziņoja, ka vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju bija mazāki par PSL 10 000.

Analīze par faktiskajām izmaiņām (pamatojoties uz ķēdēto apjomu indeksu) 2014.–2019. gadā vidējos patēriņa izdevumos uz vienu iedzīvotāju, kas izteikti euro, liecina, ka straujākais pieaugums reģistrēts Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā un Lietuvā. Austrijā tika reģistrēts vislēnākais mājsaimniecību patēriņa izdevumu uz vienu iedzīvotāju palielinājums — vidēji par 0,4 % gadā laikposmā no 2014. līdz 2019. gadam; vidējais palielinājums, kas katru gadu bija mazāks nekā 1,0 %, tika reģistrēts arī Luksemburgā (0,5 %) un Grieķijā (0,8 %).

Izejas dati tabulām un diagrammām

National accounts and GDP: tables and figures (angļu val.)

Datu avoti

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS) nodrošina nacionālo kontu veidošanas metodiku ES. Pašreizējā redakcija ESA 2010 (angļu val.) tika pieņemta 2013. gada maijā, un to īsteno kopš 2014. gada septembra. Tā pilnīgi atbilst pasaules līmeņa pamatnostādnēm par nacionālajiem kontiem, 2008 SNA (angļu val.). Jāņem vērā, ka lielākā daļa no ES 27 dalībvalstīm veica salīdzinošo pārskatīšanu no 2019. gada augusta līdz oktobrim. Plašāku informāciju sk. Eurostat tīmekļa vietnē un jo īpaši šajā dokumentā.

IKP un galvenie komponenti

Galvenie nacionālo kontu agregāti tiek veidoti no institucionālo vienību, proti, nefinanšu vai finanšu sabiedrību, vispārējās valdības, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju (MABO), datiem.

Dati par nacionālajiem kontiem satur informāciju par IKP komponentiem, nodarbinātību, galapatēriņa datu agregātiem un uzkrājumiem. Daudzas no šīm mainīgajām vērtībām aprēķina katru gadu un katru ceturksni.

IKP ir galvenais nacionālo kontu mērījums, kas kopumā atspoguļo valsts (vai reģiona) ekonomikas stāvokli. To var aprēķināt, izmantojot dažādas metodes: izlaides metodi, izdevumu metodi un ienākumu metodi.

Analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju, tiek izslēgta absolūtā iedzīvotāju skaita ietekme, atvieglojot dažādu valstu salīdzināšanu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir vispārīgs ekonomikas rādītājs, ko izmanto dzīves līmeņa mērīšanai. Nacionālajā valūtā sniegtos IKP datus var pārrēķināt pirktspējas līmenī (PSL), neizmantojot valūtas maiņas kursus, bet gan izmantojot pirktspējas paritātes (PSP), kas atspoguļo katras valūtas pirktspējas līmeni; šādi tiek izslēgtas valstu savstarpējās cenu līmeņa atšķirības. IKP uz vienu iedzīvotāju apjoma indeksu PSL izsaka attiecībā pret vidējo ES-27 rādītāju (atbilst vērtībai 100). Ja valsts indekss ir augstāks/zemāks par 100, šīs valsts IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir virs/zem ES-27 vidējā rādītāja; šis indekss ir paredzēts valstu savstarpējai salīdzināšanai, nevis salīdzināšanai laika griezumā.

IKP gada izmaiņu rādītāja aprēķins, pamatojoties uz ķēdēto apjomu indeksu (reālās izmaiņas), ļauj salīdzināt ekonomikas attīstības dinamiku gan laika griezumā, gan starp dažāda lieluma ekonomikas sistēmām neatkarīgi no to cenu līmeņa.

Papildu dati

Ekonomikas produkcijas izlaidi var analizēt arī pa saimnieciskās darbības veidiem. Apkopotākajā analīzes līmenī, ko izmanto nacionālajiem kontiem, tiek apzinātas 10 NACE pozīcijas: lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība; rūpniecība; būvniecība; sadales tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi; informācijas un sakaru pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi; darbības ar nekustamo īpašumu; profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi; valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, cilvēku veselības aprūpe un sociālais darbs; māksla, izklaide, atpūta, kā arī citi pakalpojumi un darbības saistībā ar mājsaimniecībām un ārpusteritoriālām organizācijām un iestādēm.

Produkcijas izlaides analīzi pa nozarēm laika griezumā var atvieglot, veicot apjoma mērīšanu (faktiskās izmaiņas) jeb, citiem vārdiem sakot, pazeminot produkcijas izlaides vērtību, lai izslēgtu cenu izmaiņu ietekmi; katrai nozarei šo pazemināšanu veic individuāli, lai ņemtu vērā saistīto produktu cenu izmaiņas.

Cita nacionālo kontu datu kopa tiek izmantota saistībā ar konkurētspējas analīzi, proti, lai iegūtu rādītājus, kas saistīti ar darbaspēka ražīgumu, piemēram, darba ražīguma mērījumu datus. Darba ražīguma mērījumi, kas izteikti PSL, ir īpaši vērtīgi valstu savstarpējai salīdzināšanai. IKP uz vienu nodarbināto nolūks ir sniegt vispārīgu priekšstatu par valstu ekonomikas ražīgumu. Tomēr jāpatur prātā, ka šis mērījums ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras un var, piemēram, pazemināties, ja notiek pāreja no pilna laika darba uz nepilna laika darbu. IKP uz vienu darba stundu sniedz precīzāku ražīguma ainu, jo nepilna laika nodarbinātības biežums dažādās valstīs un saimnieciskās darbībās veidos ir ļoti atšķirīgs.

Gada informācija par mājsaimniecību izdevumiem ir pieejama nacionālajos kontos, kas apkopoti ar makroekonomikas metodi. Alternatīvs avots mājsaimniecību izdevumu analīzei ir mājsaimniecību budžeta apsekojums (MBA) — informācija par mājsaimniecību izdevumiem tiek iegūta, lūdzot mājsaimniecības reģistrēt pirkumus, un ir daudz precīzāka attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kā arī sociālekonomisku analīzi. MBA veic un publicē tikai vienu reizi piecos gados, un pēdējais pārskata gads, par kuru patlaban ir pieejami dati, ir 2015. gads, taču pašreiz vēl nav pieejami dati par divām no ES 27 dalībvalstīm (Dāniju un Franciju).

Konteksts

Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, Eiropas iestādēm, valdībām, centrālajām bankām, kā arī citām ekonomikas un sabiedriskajām iestādēm valsts un privātajā sektorā nepieciešami salīdzināmi un uzticami statistikas dati. Nacionālos kontus var izmantot dažādiem analīzes un vērtēšanas veidiem. Izmantojot starptautiski pieņemtus jēdzienus un definīcijas, iespējams veikt dažādu ekonomiku stāvokļa analīzi, piemēram, par ES dalībvalstu ekonomiku savstarpējo atkarību vai salīdzinājumu starp ES dalībvalstīm un valstīm ārpus ES.

Uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīze

Nacionālo kontu datus, kuros pieejama kvalitatīva īstermiņa statistika, kas nodrošina iespēju novērot makroekonomikas attīstības tendences un pieņemt makroekonomikas politikai svarīgus lēmumus, ļoti bieži izmanto, lai pamatotu Eiropas ekonomikas politikas lēmumus un palīdzētu sasniegt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izvirzītos mērķus. Piemēram, visilgāk un visbiežāk nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai skaitliski izteiktu ekonomikas izaugsmes tempu jeb, vienkārši sakot, IKP pieaugumu. Galvenos nacionālo kontu sistēmas datus izmanto, lai veidotu un novērotu makroekonomikas politiku, bet sīki izstrādātus nacionālo kontu sistēmas datus var izmantot arī sektoru un nozaru politikas izstrādē — īpaši ar ielaides un izlaides tabulu analīzes palīdzību.

Kopš EMS dibināšanas 1999. gadā Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viens no galvenajiem nacionālo kontu lietotājiem. ECB stratēģija cenu stabilitātes risku novērtēšanai ir pamatota ar divām analīzes metodēm, ko dēvē par “diviem pīlāriem”, — ekonomikas analīzi un monetāro analīzi. Daudzi monetārie un finanšu rādītāji tādējādi tiek vērtēti attiecībā pret citiem atbilstīgiem datiem, kas ļauj kombinēt monetāro, finanšu un ekonomikas analīzi, piemēram, galvenajiem nacionālo kontu agregātiem. Tādējādi monetāros un finanšu rādītājus var analizēt visas ekonomikas kontekstā.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts uzrauga ekonomikas attīstību. ES īsteno ikgadēju ekonomikas politikas koordinēšanas ciklu, ko sauc par Eiropas pusgadu. Eiropas Komisija katru gadu padziļināti analizē ES dalībvalstu budžeta, makroekonomikas un strukturālo reformu plānus un sniedz konkrētām valstīm adresētus ieteikumus turpmākajiem 12–18 mēnešiem.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts četras reizes gadā (rudenī, ziemā, pavasarī un vasarā) sagatavo arī Eiropas Komisijas makroekonomikas prognozes (angļu val.), koordinējot tās ar Eiropas pusgada ikgadējo ciklu. Šīs prognozes attiecas uz visām ES dalībvalstīm — gan eurozonas, gan pārējām ES dalībvalstīm —, un tajās bieži iekļauj arī kandidātvalstu un dažu trešo valstu rādītājus.

Nacionālo kontu sistēmas statistikas datus bieži lieto arī valsts finanšu analīzes vajadzībām. ES tika izveidota īpaša programma attiecībā uz EMS piemērojamiem konverģences kritērijiem, no kuriem divi tieši attiecas uz valsts finansēm. Šie kritēriji ir definēti attiecībā uz nacionālo kontu skaitļiem, proti, valdības budžeta deficītu un valsts parādu attiecībā pret valsts IKP. Papildu informāciju skatīt rakstā par valdības finanšu statistiku.

Reģionu, strukturālā un nozaru politika

Līdzīgi kā uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīzei, ES reģionālo un nacionālo kontu datus izmanto arī citu ar politiku saistītu jautājumu risināšanai, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem, strukturālajiem un nozaru jautājumiem.

Izdevumus struktūrfondiem piešķir, daļēji pamatojoties uz reģionālajiem kontiem. Turklāt reģionālo statistiku izmanto, veicot reģionālās un kohēzijas politikas rezultātu ex post novērtējumu.

Ekonomika cilvēku labā ir ES un dalībvalstu stratēģiska prioritāte. Lai stiprinātu šīs stratēģiskās prioritātes, visās ES ekonomikas nozarēs tiek īstenota kopīga politika, bet dalībvalstis īsteno arī savas strukturālās reformas.

Eiropas Komisija, analizējot dažādu savu atbalsta mehānismu efektivitāti un veidojot ilgtermiņa perspektīvu, veic ekonomikas analīzi, tādējādi veicinot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) attīstību. Tajā ietverta izpēte, analīze un ietekmes novērtējumi par tematiem, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku ekonomiku ES un trešās valstīs, daļēji izmantojot lauksaimniecības ekonomiskos kontus.

Mērķu izvirzīšana, standartu noteikšana un iemaksas

ES politikā aizvien biežāk nosaka vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķus, kas var būt gan saistoši, gan nesaistoši. Dažos no tiem IKP tiek izmantots kā standarta mērvienība, piemēram, nosakot mērķi panākt, lai pētniecības un izstrādes izdevumi būtu 3,00 % no IKP (tas ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem).

Nacionālo kontu sistēmu arī izmanto, lai noteiktu ES resursus, pamatojoties uz Padomes lēmumā noteiktajiem pamatnoteikumiem. Kopējo pašu resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai finansētu ES budžetu, nosaka kā kopējos izdevumus, no kuriem atņemti citi ieņēmumi, bet pašu resursu maksimālais apmērs ir saistīts ar ES nacionālo kopienākumu.

Nacionālos kontus izmanto gan iemaksu noteikšanai ES budžetā, gan iemaksu noteikšanai citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Iemaksas ANO budžetā aprēķina, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu, kā arī dažādiem ierobežojumiem un pielāgojumiem.

Analītiķi un prognožu veidotāji

Nacionālos kontus bieži izmanto arī analītiķi un pētnieki, lai izzinātu ekonomikas stāvokli un attīstības tendences. Sociālie partneri, piemēram, uzņēmumu pārstāvji (tirdzniecības asociācijas) vai darbinieku pārstāvji (arodbiedrības), arī interesējas par nacionālajiem kontiem, lai analizētu attīstības tendences, kas ietekmē nozaru savstarpējās attiecības. Cita starpā pētnieki un analītiķi izmanto nacionālos kontus, lai analizētu uzņēmējdarbības ciklus un ilgtermiņa ekonomikas ciklus, kā arī to ietekmi uz ekonomikas, politikas vai tehnoloģijas procesiem.

Direct access to

Piezīmes

*Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244 (1999) un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.