Archive:Iedzīvotāju struktūra un novecošana

Dati izgūti 2020. gada augustā.

Raksta atjauninājums plānots: 2021. gada novembrī.

This Statistics Explained article has been archived on 20 July 2021.

Highlights

2019. gadā vairāk nekā viena piektdaļa (20,3 % %) ES 27 iedzīvotāju bija vecumā 65 vai vairāk gadi.

Tiek prognozēts, ka tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir 80 un vairāk gadi, laikposmā no 2019. gada līdz 2100. gadam ES 27 dalībvalstīs palielināsies divarpus reizes no 5,8 % līdz 14,6 %.

Iedzīvotāju, kuriem ir 65 un vairāk gadu, īpatsvara pieaugums no 2009. gada līdz 2019. gadam

Šajā rakstā ir aplūkota demogrāfiskās novecošanas ietekme Eiropas Savienībā (ES), jo tai turpmākajās desmitgadēs būs ārkārtīgi būtiska nozīme. Pastāvīgi zemie dzimstības koeficienti un garāks paredzamais mūža ilgums ievieš izmaiņas ES 27 dalībvalstu vecuma piramīdā; būtiskākās izmaiņas, iespējams, būs izteikta pāreja uz iedzīvotāju struktūru, kurā ir daudz lielāka gados vecāku iedzīvotāju daļa, un šī tendence jau ir vērojama vairākās ES 27 dalībvalstīs.

Tādējādi darbspējīgā vecuma iedzīvotāju daļa ES 27 dalībvalstīs samazinās, taču palielinās pensionējušos iedzīvotāju relatīvais skaits. Nākamajās desmitgadēs būtiski palielināsies gados vecāku iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. Šī tendence radīs lielāku slogu darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem, kuriem būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošajai sabiedrībai dažādus nepieciešamos pakalpojumus.

Full article

Gados vecāku cilvēku īpatsvars turpina pieaugt

Saskaņā ar aplēsēm 2019. gada 1. janvārī ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaits bija 446,8 miljoni. Visās ES 27 dalībvalstīs kopā 15,2 % no iedzīvotāju kopskaita bija jaunieši (0–14 gadi) (sk. 1. tabulu), savukārt tādu iedzīvotāju īpatsvars, kurus uzskata par darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem (15–64 gadi), bija 64,6 % no iedzīvotāju kopskaita. Vecāku personu (65 vai vairāk gadi) īpatsvars bija 20,3 % (palielinājums par 0,3 procentpunktiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, un palielinājums par 2,9 procentpunktiem salīdzinājumā ar šo rādītāju pirms 10 gadiem).

ES dalībvalstīs lielākais jauniešu īpatsvars no iedzīvotāju kopskaita 2019. gadā tika konstatēts Īrijā (20,5 %), Francijā (18,0 %) un Zviedrijā (17,8 %), savukārt zemākais īpatsvars tika reģistrēts Itālijā (13,2 %), Vācijā (13,6 %), Maltā un Portugālē (abās 13,7 %). Tādu personu īpatsvars, kuras bija 65 vai vairāk gadus vecas, no iedzīvotāju kopskaita bija augstākais Itālijā (22,8 %), Grieķijā (22,0 %), Portugālē un Somijā (abās 21,8 %), savukārt zemākais — Īrijā (14,1 %) un Luksemburgā (14,4 %).

1. tabula. Iedzīvotāju vecuma struktūra pa lielām vecuma grupām, 2009. un 2019. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

Apvienotās Karalistes, EBTA un kandidātvalstu iedzīvotāju struktūra bija līdzīga tai, kuru vispārēji novēroja ES 27, — galvenie izņēmumi bija Islande un Turcija (šo valstu iedzīvotāju struktūra bija līdzīga situācijai Īrijā): šajās divās valstīs jaunākās vecuma grupas īpatsvars bija liels (attiecīgi 19,0 % un 23,4 %), un 65 un vairāk gadus veco personu daļa no iedzīvotāju kopskaita bija salīdzinoši neliela (attiecīgi 14,2 % un 8,8 %). Arī Albānijā un Ziemeļmaķedonijā 65 un vairāk gadus veco iedzīvotāju īpatsvars bija salīdzinoši neliels (abās 14,1 %). Taču sabiedrības novecošanas tendence ir vērojama arī šajās valstīs (sk. 1. attēlu).

1. attēls. Iedzīvotāju, kuriem ir 65 un vairāk gadu, īpatsvara pieaugums no 2009. gada līdz 2019. gadam
(procentpunkti)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

Visaugstākais medianālais vecums ir Itālijā

ES 27 dalībvalstīs iedzīvotāju medianālais vecums paaugstinās, un 2019. gada 1. janvārī tas bija 43,7 gadi (sk. 2. attēlu). Tas nozīmē, ka puse ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju bija vecāki par 43,7 gadiem un otra puse — jaunāki. ES 27 dalībvalstīs medianālais vecums bija no 37,7 gadiem Īrijā līdz 46,7 gadiem Itālijā, un tas apstiprina šajās dalībvalstīs reģistrēto iedzīvotāju struktūru attiecīgi ar salīdzinoši lielāku jaunu un vecu cilvēku īpatsvaru. Medianālais vecums, kas reģistrēts EBTA valstīs un kandidātvalstis 2019. gadā, bija zemāks nekā ES 27 dalībvalstīs, izņemot Lihtenšteinu (44,2 gadi) un Serbiju (43,7 gadi, kas ir vienāds ar ES 27 rādītāju).

2. attēls. Iedzīvotāju medianālais vecums, 2009. un 2019. gads
(gadi)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

Laikposmā no 2009. gada līdz 2019. gadam medianālais vecums ES 27 dalībvalstīs palielinājās par 2,7 gadiem (vidēji par 0,3 gadiem gadā) — no 41,0 gada līdz 43,7 gadiem. Tas palielinājās visās ES 27 dalībvalstīs — par 4,0 vai vairāk gadiem Spānijā, Portugālē, Lietuvā, Grieķijā, Īrijā un Slovākijā, izņemot Zviedriju, kur tas samazinājās (no 40,7 gadiem 2009. gadā līdz 40,5 gadiem 2019. gadā). Albānija piedzīvoja vislielāko medianālā vecuma palielinājumu pēdējos 10 gados — tas palielinājās par 5,6 gadiem, no 31,1 gada 2009. gadā līdz 36,7 gadiem 2019. gadā (sk. 2. attēlu).

Nedaudz vairāk kā trīs personas darbspējīgā vecumā uz katru personu, kurai ir 65 vai vairāk gadi

Apgādājamo īpatsvara koeficientu var izmantot, lai pētītu atbalsta līmeni, ko darbspējīgā vecuma iedzīvotāji sniedz jaunākām un/vai vecākām personām; šo koeficientu izsaka kā jaunāku un/vai vecāku iedzīvotāju daļas relatīvā lieluma attiecību pret darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem. Vecumatkarības koeficients ES 27 dalībvalstīs 2019. gada 1. janvārī bija 31,4 % (sk. 2. tabulu); tas nozīmē, ka uz katru 65 vai vairāk gadus vecu personu bija mazliet vairāk nekā trīs personas darbspējīgā vecumā. Vecumatkarības koeficients ES 27 dalībvalstīs bija diapazonā no 20,7 % Luksemburgā un 21,6 % Īrijā, kur bija gandrīz piecas personas darbspējīgā vecumā uz katru 65 vai vairāk gadus vecu personu, līdz tik augstiem rādītājiem kā 35,7 % Itālijā, 35,1 % Somijā un 34,6 % Grieķijā, kas ir aptuveni trīs darbspējīgā vecuma iedzīvotāji uz vienu 65 vai vairāk gadus vecu personu.

2. tabula. Iedzīvotāju vecuma struktūras rādītāji, 2019. gada 1. janvāris
(%)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

Jaunu apgādājamo īpatsvara koeficients un vecumatkarības koeficients kopā veido apgādājamo īpatsvara koeficientu (to aprēķina kā apgādājamo personu — gan jaunāku, gan arī vecāku — īpatsvara attiecību pret iedzīvotājiem, kurus uzskata par darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem jeb, citiem vārdiem sakot, vecumā no 15 līdz 64 gadiem). 2019. gadā šis rādītājs ES 27 dalībvalstīs bija 54,9 %, kas nozīmē, ka aptuveni uz diviem darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem bija viens apgādājamais. Zemākais apgādājamo īpatsvara koeficients ES 27 dalībvalstu vidū 2019. gadā tika konstatēts Luksemburgā (43,8 %), savukārt augstākais — Francijā (61,5 %).

Kopumā ES 27 dalībvalstīs var novērot tendenci, ka gan vecumatkarības koeficients, gan arī apgādājamo īpatsvara koeficients palielinās. Vecumatkarības koeficients pēdējā desmitgadē ir palielinājies par 5,4 procentpunktiem (no 26,0 % 2009. gadā līdz 31,4 % 2019. gadā), savukārt apgādājamo īpatsvara koeficients tajā pašā periodā ir palielinājies par 5,9 procentpunktiem (no 49,0 % 2009. gadā līdz 54,9 % 2019. gadā).

Līdzšinējās un nākotnes sabiedrības novecošanas tendences ES 27

Sabiedrības novecošana ir ilgstoši novērota tendence, kas aizsākās pirms vairākām desmitgadēm Eiropā. Šī tendence ir redzama iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņās, un par to liecina gados vecāku iedzīvotāju arvien pieaugošais īpatsvars un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju daļas samazināšanās no iedzīvotāju kopskaita.

Iedzīvotāju vecuma piramīdas (sk. 3. un 4. diagrammu) rāda iedzīvotāju sadalījumu pēc dzimuma un pa piecu gadu vecuma grupām. Katra josla atbilst konkrētai dzimuma un vecuma grupai no iedzīvotāju kopskaita (vīrieši un sievietes kopā). ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju vecuma piramīda 2019. gada 1. janvārī ir šaurāka lejasdaļā un iegūst rombveida formu “demogrāfiskā sprādziena” paaudzes kohortu rezultātā, kad vairākās Eiropas valstīs pēc Otrā pasaules kara bija augsti dzimstības koeficienti (šis periods zināms kā “demogrāfiskais sprādziens”). Šajā periodā dzimušās personas tagad palielina pensionēšanās vecuma iedzotāju skaitu, par ko liecina salīdzinājums ar 2004. gada iedzīvotāju piramīdu. “Demogrāfiskā sprādziena” dēļ izliecas iedzīvotāju vecuma piramīdas vidusdaļa, un, kā redzams 3. attēlā, salīdzinājumā ar to darbspējīgā vecuma iedzīvotāju josla un pamatne ir šaurākas.

3. attēls. Iedzīvotāju vecuma piramīdas, ES 27 dalībvalstis, 2004. un 2019. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup)

Tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir 65 un vairāk gadi, palielinās visās ES 27 dalībvalstīs, EBTA valstīs un kandidātvalstīs, kā arī Apvienotajā Karalistē. Pēdējās desmitgades laikā pieaugums svārstās no 5,1 procentpunkta Somijā, 4,7 procentpunktiem Čehijā un 4,5 procentpunktiem Maltā līdz 1,1 procentpunktam Vācijā un 0,4 procentpunktiem Luksemburgā. Pēdējā desmitgadē (2009.–2019. gadā) pieaugums par 2,9 procentpunktiem tika novērots visās ES 27 dalībvalstīs kopā (sk. 1. attēlu). Savukārt iedzīvotāju vecumā līdz 15 gadiem īpatsvars ES 27 dalībvalstīs samazinājās par 0,2 procentpunktiem (sk. 1. tabulu).

Gados vecāku iedzīvotāju relatīvā īpatsvara pieaugumu var skaidrot ar garāku mūža ilgumu — šāda tendence vērojama jau vairākas desmitgades, jo ir palielinājies paredzamais mūža ilgums (sk. mirstības un paredzamā mūža ilguma statistiku); šādu tendenci bieži vien sauc par novecošanu iedzīvotāju vecuma piramīdas virsotnē.

Savukārt pastāvīgi zemais dzimstības līmenis daudzu gadu garumā ir veicinājis sabiedrības novecošanu — samazinās jaundzimušo skaits un attiecīgi arī jauniešu īpatsvars no iedzīvotāju kopskaita (sk. dzimstības statistiku). Šis process ir pazīstams kā novecošana iedzīvotāju vecuma piramīdas pamatnē, un tas ir redzams kā ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju vecuma piramīdu pamatnes sašaurināšanās laikposmā no 2004. gada līdz 2019. gadam.

Lai prognozētu sabiedrības novecošanas tendences nākotnē, tika izstrādātas Eurostat jaunākās iedzīvotāju skaita prognozes par laikposmu no 2019. gada līdz 2100. gadam. Tiek prognozēts, ka ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaits ap 2026. gadu sasniegs augstāko līmeni, proti, 449,3 miljonus, un pēc tam pakāpeniski samazināsies līdz 416,1 miljoniem 2100. gadā.

Iedzīvotāju vecuma piramīdu par 2019. un 2100. gadu salīdzinājums (sk. 4. attēlu) rāda, ka ES 27 dalībvalstīs sabiedrība turpinās novecot. Nākamajās desmitgadēs ievērojami palielināsies gados vecāku cilvēku skaits. Līdz 2100. gadam piramīda iegūs vairāk četrstūra formu, jo būtiski sašaurināsies piramīdas vidusdaļa (45–54 gadus veco iedzīvotāju grupa).

4. attēls. Iedzīvotāju vecuma piramīdas, ES 27 dalībvalstis, 2019. un 2100. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup) un (proj_18np)

Vēl viens sabiedrības novecošanas aspekts ir tas, ka gados vecāki iedzīvotāji pakāpeniski kļūst arvien vecāki, jo ļoti vecu iedzīvotāju relatīvais īpatsvars palielinās straujāk nekā jebkurš cits ES 27 iedzīvotāju vecuma segments. Tiek prognozēts, ka tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir 80 un vairāk gadi, laikposmā no 2019. gada līdz 2100. gadam ES 27 dalībvalstīs palielināsies divarpus reizes no 5,8 % līdz 14,6 % (sk. 5. attēlu).

5. attēls. Iedzīvotāju vecuma struktūra pa lielām vecuma grupām, ES 27 dalībvalstis, 2019.–2100. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) un (proj_18ndbi)

Gaidāms, ka laikposmā no 2019. gada līdz 2100. gadam darbspējīgā vecuma iedzīvotāju daļa samazināsies, savukārt vecāki iedzīvotāji, visticamāk, veidos arvien lielāku daļu no iedzīvotāju kopskaita: līdz 2100. gadam 65 vai vairāk gadus vecie iedzīvotāji veidos 31,3 % no ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita salīdzinājumā ar 20,2 % 2019. gadā. Ņemot vērā izmaiņas iedzīvotāju vecuma grupās, tiek prognozēts, ka ES 27 dalībvalstīs vecumatkarības koeficients palielināsies gandrīz divas reizes no 31,4 % 2019. gadā līdz 57,1 % 2100. gadā, un apgādājamo īpatsvara koeficients palielināsies no 54,9 % 2019. gadā līdz 82,6 % 2100. gadā (sk. 6. attēlu). Paredzams, ka medianālais vecums paaugstināsies par 5,1 gadu, no 43,7 gadiem 2019. gadā līdz 48,8 gadiem 2100. gadā.

6. attēls. Paredzamais apgādājamo īpatsvara un vecumatkarības koeficients, ES 27 dalībvalstis, 2019.–2100. gads
(%)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) un (proj_18ndbi)

Izejas dati tabulām un diagrammām

Iedzīvotāju struktūra un novecošana: tabulas un attēli (angļu val.)

Datu avoti

Eurostat vāc datus no ES dalībvalstīm un citām valstīm, kuras piedalās demogrāfijas datu vākšanā saistībā ar iedzīvotājiem, par situāciju katra gada 1. janvārī. Ieteicamais termins ir “pastāvīgie iedzīvotāji”, un tas attiecas uz konkrētas teritorijas iedzīvotāju skaitu attiecīgā gada 1. janvārī (vai dažos gadījumos iepriekšējā gada 31. decembrī). Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautiskajiem ieteikumiem termina “pastāvīgā dzīvesvieta” definīcijā pamatojas uz 12 mēnešu pārskata periodu — citiem vārdiem sakot, attiecīgās personas ir dzīvojušas savā pastāvīgajā dzīvesvietā vismaz 12 mēnešu nepārtrauktu periodu pirms pārskata datuma vai 12 mēnešu laikā pirms pārskata datuma ir ieradušās pastāvīgajā dzīvesvietā, lai tajā pavadītu vismaz vienu gadu. Taču valstis var paziņot Eurostat iedzīvotāju statistiku, pamatojoties uz datiem, ko tās ieguvušas pēdējā iedzīvotāju skaitīšanā un kas koriģēti atbilstīgi iedzīvotāju skaita izmaiņu komponentiem, kuri izstrādāti pēc pēdējās iedzīvotāju skaitīšanas, vai arī tādus alternatīvus datus par iedzīvotājiem, kuru pamatā ir reģistrēto/likumīgo iedzīvotāju dati.

Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu visās ES dalībvalstīs, EBTA valstīs un ES kandidātvalstīs veica 2011. gadā. Tā ir ierasta prakse, ka valstis pārskata savas ikgadējās iedzīvotāju skaita aplēses pēc tam, kad ir pieejami iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas rezultāti. Iedzīvotāju skaita aplēses, kuru pamatā ir skaitīšanas rezultāti, var radīt iedzīvotāju skaita un struktūras laikrindu pārrāvumus.

Eurostat sniedz informāciju par dažādiem demogrāfiskajiem datiem. Dati par iedzīvotājiem ir pieejami dalījumā pēc dažādām pazīmēm, piemēram, vecuma, dzimuma, ģimenes stāvokļa un iegūtā izglītības līmeņa.

Eurostat sagatavo iedzīvotāju skaita prognozes dalībvalstu līmenī vienu reizi trijos gados. Šīs prognozes ir iespējamie scenāriji, kurus izstrādā, lai sniegtu informāciju par iespējamo iedzīvotāju skaitu un vecuma struktūru, pamatojoties uz pieņēmumiem par dzimstības, paredzamā mūža ilguma un migrācijas tendencēm nākotnē.

Konteksts

Eurostat iedzīvotāju skaita prognozes izmanto Eiropas Komisija, lai analizētu sabiedrības novecošanas iespējamo ietekmi uz publiskajiem izdevumiem. Lielāki sociālie izdevumi, kas saistīti ar sabiedrības novecošanu un kas būs nepieciešami pensijām, veselības aprūpei un institucionālai vai privātai (veselības) aprūpei, visticamāk, radīs lielāku slogu darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem.

Demogrāfiskos datus izmanto vairākās nozīmīgās politikas jomās, jo īpaši sociālās politikas un ekonomikas jomā, lai plānotu darbību un uzraudzītu un izvērtētu programmas, piemēram, lai pētītu sabiedrības novecošanu un tās iespējamo ietekmi uz publisko finanšu ilgtspējību un labklājības nosacījumiem vai lai pētītu demogrāfisko izmaiņu ekonomisko un sociālo ietekmi.