Archive:Valdības finanšu statistika

Dati iegūti 2015. gada 21. aprīlī. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2016. gada janvāra beigas vai februāra sākums. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

1. diagramma. Valsts bilance, 2013. un 2014. gads (¹)
(konsolidētā vispārējās valdības sektora neto aizdevumi vai neto aizņēmumi, % no IKP)
Avots: Eurostat (tec00127)

1. tabula. Valsts bilance un vispārējās valdības parāds, 2011.–2014. gads (¹)
(% no IKP)
Avots: Eurostat (tec00127) un (tsdde410)

2. diagramma. Vispārējās valdības parāds, 2013. un 2014. gads (¹)
(vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds, % no IKP)
Avots: Eurostat (tsdde410)

3. diagramma. Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu attīstība, 2006.–2014. gads (¹)
(% no IKP)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

4. diagramma. Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu attīstība, 2006.–2014. gads (¹)
(miljardos EUR)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

5. diagramma. Vispārējās valdības ieņēmumi un izdevumi, 2014. gads (¹)
(% no IKP)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

6. diagramma. Kopējo ieņēmumu struktūra, 2014. gads (¹)
(% no kopējiem ieņēmumiem)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

7. diagramma. Svarīgākie vispārējās valdības ieņēmumu posteņi, 2014. gads (¹)
(% no kopējiem ieņēmumiem)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

8. diagramma. Kopējo izdevumu struktūra, 2014. gads (¹)
(% no kopējiem izdevumiem)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

9. diagramma. Svarīgākie vispārējās valdības izdevumu posteņi, 2014. gads (¹)
(% no kopējiem izdevumiem)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

10. diagramma. Galvenās nodokļu un sociālo iemaksu kategorijas, ES-28, 2006.–2014. gads (¹)
(% no IKP)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

11. diagramma. Galvenās nodokļu un sociālo iemaksu kategorijas, 2014. gads (¹)
(% no IKP)
Avots: Eurostat (gov_10a_main)

Šajā rakstā aplūkota galveno vispārējās valdības finanšu rādītāju attīstība Eiropas Savienībā (ES) un eurozonā. Īpaša uzmanība pievērsta valsts (vispārējās valdības) budžeta deficītam, vispārējās valdības bruto parādam, vispārējās valdības ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodokļiem un sociālajām iemaksām, kas ir galvenie vispārējās valdības ieņēmumu posteņi.

Šie statistikas dati ir svarīgi dalībvalstu tautsaimniecības stāvokļa rādītāji. Atbilstīgi ES Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) noteikumiem ES dalībvalstis apņēmušās nodrošināt, ka to budžeta deficīts un vispārējās valdības parāds nepārsniedz noteiktu līmeni: dalībvalsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt -3 % no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) un vispārējās valdības parāds nedrīkst pārsniegt 60 % no IKP. Ja dalībvalsts neievēro šos ierobežojumus, tiek sākta t. s. pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Šai procedūrai ir vairāki posmi, tostarp iespēja piemērot sankcijas, lai mudinātu attiecīgo dalībvalsti īstenot atbilstīgus pasākumus situācijas uzlabošanai. Šie paši budžeta deficīta un vispārējās valdības parāda ierobežojumi ir arī kritēriji, kas jāizpilda, lai pievienotos ekonomiskajai un monetārajai savienībai (EMS) un attiecīgi ieviestu euro valūtu. Turklāt Integrēto ekonomikas un nodarbinātības pamatnostādņu jaunākajā pārskatītajā redakcijā (pārskatīšana notika, īstenojot stratēģiju „EIROPA 2020 — Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”) iekļautas pamatnostādnes valsts finanšu kvalitātes un ilgtspējas nodrošināšanai.

Galvenie statistikas rezultāti

Vispārējās valdības budžeta deficīts (konsolidētā vispārējās valdības sektora neto aizņēmumi, izteikti procentos no IKP) 2014. gadā gan ES-28 dalībvalstīs, gan eurozonā (EZ-19) samazinājās salīdzinājumā ar 2013. gadu, savukārt vispārējās valdības parāds palielinājās (gan attiecībā pret IKP, gan absolūtos skaitļos).

Vispārējās valdības budžeta deficīts

ES-28 dalībvalstīs vispārējās valdības budžeta deficīta attiecība pret IKP samazinājās no -3,2 % 2013. gadā līdz -2,9 % 2014. gadā, un EZ-19 dalībvalstīs šis rādītājs samazinājās no -2,9 % līdz -2,4 %. Četrās dalībvalstīs — Dānijā, Vācijā, Igaunijā un Luksemburgā — 2014. gadā bija vispārējās valdības budžeta pārpalikums. 11 ES dalībvalstīs — Bulgārijā, Čehijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Nīderlandē, Austrijā, Rumānijā, Slovākijā un Zviedrijā — 2014. gadā reģistrētais budžeta deficīts nesasniedza -3,0 % no IKP (skatīt 1. diagrammu).

Itālijā 2014. gadā budžeta deficīts bija -3,0 % no IKP. Budžeta deficīta līmenis -3,0 % no IKP 2014. gadā pārsniedza 12 ES dalībvalstīs: lielākais vispārējās valdības budžeta deficīts (procentos no IKP) bija Kiprā (-8,8 %), Spānijā (-5,8 %), Horvātijā un Apvienotajā Karalistē (-5,7 % abās valstīs). No 12 dalībvalstīm, kurās budžeta deficīts pārsniedza -3,0 % no IKP, 10 dalībvalstīs budžeta deficīts bija pārsniedzis -3,0 % visos trijos iepriekšējos gados un attiecīgi visā pārskata periodā, kā norādīts 1. tabulā.

Salīdzinājumā ar 2013. gadu vispārējās valdības budžeta deficīts (attiecībā pret IKP) 2014. gadā samazinājās 10 dalībvalstīs. Divās dalībvalstīs — Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē — budžeta deficīts 2014. gadā bija tāds pats kā 2013. gadā. Igaunijā un Dānijā 2013. gadā bija budžeta deficīts, bet 2014. gadā bija budžeta pārpalikums. Vācijā 2014. gadā budžeta pārpalikums bija nedaudz lielāks nekā 2013. gadā, savukārt Luksemburgā pārpalikums nedaudz samazinājās laikā no 2013. gada līdz 2014. gadam. Pārējās 12 ES dalībvalstīs 2014. gadā bija lielāks budžeta deficīts nekā 2013. gadā.

Vispārējās valdības parāds

Vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP ES-28 dalībvalstīs palielinājās no 85,5 % 2013. gada beigās līdz 86,8 % 2014. gada beigās un EZ-19 dalībvalstīs — no 90,9 % līdz 91,9 %. Pavisam 16 ES dalībvalstīs parāda līmenis pārsniedza 60 % no IKP 2014. gadā. Viszemākā vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2014. gada beigās bija Igaunijā (10,6 %), Luksemburgā (23,6 %) un Bulgārijā (27.6 %); skatīt 2. diagrammu.

Vispārējās valdības parāda attiecība pret IKP 2014. gadā palielinājās 20 ES dalībvalstīs salīdzinājumā ar 2013. gadu, savukārt tā pazeminājās astoņās dalībvalstīs: Īrijā (par 13,5 procentpunktiem no IKP), Polijā (par 5,6 procentpunktiem no IKP), Čehijā, Vācijā, Maltā, Slovākijā, Ungārijā un Luksemburgā. Laikā no 2013. gada līdz 2014. gadam parāda līmenis visstraujāk palielinājās Slovēnijā (par 10,6 procentpunktiem) un Bulgārijā (par 9,3 procentpunktiem).

Vispārējās valdības ieņēmumi un izdevumi

Vispārējās valdības sektora nozīmi ekonomikā var novērtēt, ņemot vērā vispārējās valdības kopējo ieņēmumu un izdevumu procentos izteikto daļu no IKP. ES-28 dalībvalstīs kopējie vispārējās valdības ieņēmumi 2014. gadā bija 45,2 % no IKP (samazinājums salīdzinājumā ar 2013. gadu, kad šis rādītājs bija 45,4 % no IKP), un izdevumi bija 48,1 % no IKP (samazinājums salīdzinājumā ar 2013. gadu, kad šis rādītājs bija 48,6 %). EZ-19 dalībvalstīs kopējie vispārējās valdības izdevumi bija 49,0 % no IKP 2014. gadā (samazinājums salīdzinājumā ar 2013. gadu, kad šis rādītājs bija 49,4 % no IKP) un kopējie ieņēmumi bija 46,6 % no IKP (rādītājs nav mainījies salīdzinājumā ar 2013. gadu); skatīt 3. diagrammu.

Laikā no 2006. gada līdz 2007. gadam gan ES-28, gan EZ-19 dalībvalstīs kopējie izdevumi procentos no IKP samazinājās, un tad laikā no 2007. gada līdz 2009. gadam sekoja straujš rādītāja pieaugums līdz 50,3 % no IKP ES-28 dalībvalstīs 2009. gadā un 50,6 % no IKP EZ-19 dalībvalstīs. Kopējie izdevumi abās valstu grupās samazinājās laikā no 2009. gada līdz 2011. gadam, palielinājās 2012. gadā un lēni samazinājās 2014. gada laikā.

Laikā no 2006. gada līdz 2014. gadam vispārējās valdības kopējie izdevumi absolūtos skaitļos palielinājās lēnāk gan ES-28, gan EZ-19 dalībvalstīs (izņemot nelielu samazinājumu EZ-19 dalībvalstīs laikā no 2010. gada līdz 2011. gadam; skatīt 4. diagrammu). Laikā no 2009. gada līdz 2014. gadam ieņēmumi palielinājās pakāpeniskāk, un rezultātā budžeta deficīts samazinājās. Tomēr laikā no 2008. gada līdz 2009. gadam vispārējās valdības ieņēmumi samazinājās abās valstu grupās: par EUR 378 miljardiem ES-28 dalībvalstīs un par EUR 155 miljardiem EZ-19 dalībvalstīs.

Kaut gan laikā no 2009. gada līdz 2014. gadam ES-28 dalībvalstīs vispārējās valdības izdevumi kopumā palielinājās par EUR 543 miljardiem, vispārējās valdības ieņēmumi šajā valstu grupā palielinājās par EUR 958 miljardiem. Līdzīgā kārtā vispārējās valdības izdevumi EZ-19 dalībvalstīs palielinājās par EUR 264 miljardiem tā paša perioda laikā, bet ieņēmumi palielinājās par EUR 595 miljardiem.

Vispārējās valdības izdevumu un ieņēmu līmenis ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras (skatīt 5. diagrammu). 2014. gadā apvienoto vispārējās valdības izdevumu un ieņēmumu līmenis procentos no IKP (pārsniedzot 100 %) bija visaugstākais šādās ES dalībvalstīs: Dānijā, Somijā, Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Austrijā; arī Norvēģijā līmenis pārsniedza 100 %. Sešās ES dalībvalstīs — Rumānijā, Lietuvā, Latvijā, Īrijā, Bulgārijā un Igaunijā — apvienotais līmenis bija salīdzinoši zems (mazāk nekā 80 % no IKP), un tas bija zems arī Šveicē, kas ir viena no EBTA valstīm.

ES-28 dalībvalstīs svarīgākais vispārējās valdības kopējo ieņēmumu avots ir nodokļi un neto sociālās iemaksas (skatīt 6. diagrammu). 2014. gadā nodokļi veidoja 58,8 % no kopējiem ieņēmumiem ES-28 dalībvalstīs un 55,5 % EZ-19 dalībvalstīs, savukārt neto sociālās iemaksas veidoja 29,8 % no kopējiem ieņēmumiem ES-28 dalībvalstīs un 33,3 % EZ-19 dalībvalstīs. Tirgus izlaide, izlaide pašu galaizlietojumam un maksājumi ārpustirgus ražošanai („pārdošana/maksas” un kapitāla veidošana uz pašu rēķina) veidoja 6,9 % no kopējiem ieņēmumiem gan ES-28, gan EZ-19 dalībvalstīs. Īpašuma ienākums (galvenokārt procenti, dividendes un rente) veidoja 2,2 % no kopējiem ieņēmumiem ES-28 dalībvalstīs un 2,0 % EZ-19 dalībvalstīs.

Katrā ES dalībvalstī dažādo ieņēmumu kategoriju relatīvais nozīmīgums bija atšķirīgs. Piemēram, 2014. gadā nodokļi veidoja mazāk nekā 50 % no vispārējās valdības ieņēmumiem Slovākijā, Lietuvā, Čehijā un Slovēnijā, bet Dānijā to īpatsvars vispārējās valdības kopējos ieņēmumos bija 86,4 % un Zviedrijā — 77,9 % (skatīt 7. diagrammu).

2014. gadā lielāko daļu no vispārējās valdības izdevumiem ES-28 dalībvalstīs veidoja ienākuma pārdale, kas izpaudās kā sociālie pārvedumi naudā vai natūrā (skatīt 8. un 9. diagrammu). Sociālie pārvedumi (sociālie pabalsti un sociālie pārvedumi natūrā — tirgū iegādāta produkcija) veidoja 43,6 % no kopējiem izdevumiem ES-28 dalībvalstīs un 47,1 % EZ-19 dalībvalstīs. Darba ņēmēju atalgojums veidoja 21,4 % no vispārējās valdības izdevumiem ES-28 dalībvalstīs un 21,0 % EZ-19 dalībvalstīs. Starppatēriņš veidoja 13,4 % no kopējiem izdevumiem ES-28 dalībvalstīs un 10,7 % no kopējiem izdevumiem EZ-19 dalībvalstīs. Nomaksātais īpašuma ienākums, kura lielākā daļa ir procentu maksājumi, veidoja 5,3 % no vispārējās valdības izdevumiem ES-28 dalībvalstīs un 5,4 % EZ-19 dalībvalstīs. Bruto pamatkapitāla veidošana (galvenokārt ieguldījumi) veidoja 6,0 % no kopējiem izdevumiem ES-28 dalībvalstīs un 5,5 % EZ-19 dalībvalstīs.

Vispārējās valdības ieņēmumu galvenie veidi ir ienākuma, mantas u. tml. kārtējie nodokļi, ražošanas un importa nodokļi un neto sociālās iemaksas, un 2014. gadā kapitāla nodokļi veidoja tikai 0,3 % no ES-28 dalībvalstu IKP. ES-28 dalībvalstīs 2014. gadā ražošanas un importa nodokļi veidoja 13,5 % no IKP, ienākuma, mantas u. tml. kārtējie nodokļi veidoja 12,9 % no IKP un neto sociālās iemaksas — 13,5 % no IKP. Ieņēmumi no šīm trim nodokļu kategorijām procentos no IKP ES-28 dalībvalstīs palielinājās laikā no 2010. gada līdz 2013. gadam, un visstraujāk pieauga ienākuma, mantas u. tml. kārtējie nodokļi (skatīt 10. diagrammu). Tomēr ekonomikas un finanšu krīzes laikā šajā kategorijā bija vērojams arī visstraujākais samazinājums.

2014. gadā nodokļu ieņēmumu struktūra dažādās ES dalībvalstīs ievērojami atšķīrās (skatīt 11. diagrammu). Atbilstīgi prognozēm tās dalībvalstis, kuras ziņoja par salīdzinoši augstu izdevumu līmeni, arī iekasēja lielākus nodokļus (procentos no IKP). Piemēram, 2014. gadā lielākā ieņēmumu attiecība pret IKP no galvenajām nodokļu un sociālo iemaksu kategorijām bija Dānijā (51,4 %), kā arī Francijā un Beļģijā, kur šī attiecība bija attiecīgi 47,4 % un 46,2 %. Šādu ieņēmumu procentos izteiktā daļa no IKP bija mazāka par 30 % četrās ES dalībvalstīs (Rumānijā, Lietuvā, Bulgārijā un Latvijā), kā arī Šveicē (2013. gada dati).

Datu avoti un pieejamība

Saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras nosacījumiem ES dalībvalstīm tiek noteikta prasība katru gadu līdz 1. aprīlim un 1. oktobrim sniegt Eiropas Komisijai statistikas datus par vispārējās valdības budžeta deficītu un parādu. Eurostat apkopo sīkākus datus par vispārējās valdības finansēm, īstenojot EKS nosūtīšanas programmu (angļu valodā), saskaņā ar kuru tiek sniegti nacionālo kontu dati. Galvenos apkopotos datus par vispārējo valdību Eurostat saņem divreiz gadā, savukārt statistika par vispārējās valdības funkcijām (COFOG) un sīkāki dati par iekasētajiem nodokļiem un veiktajām sociālajām iemaksām tiek nosūtīti attiecīgi viena gada laikā pēc pārskata perioda beigām un deviņu mēnešu laikā pēc pārskata perioda beigām.

Šajā rakstā sniegtie dati attiecas uz galvenajiem vispārējās valdības sektora ieņēmumu un izdevumu posteņiem, kuri ir apkopoti, pamatojoties uz nacionālo kontu (EKS 2010) sistēmu. Starpība starp kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem, tostarp kapitālizdevumiem (jo īpaši bruto pamatkapitāla veidošanai), ir vienāda ar vispārējās valdības neto aizdevumiem/ neto aizņēmumiem, kas ir arī vispārējās valdības nefinanšu kontu balanspostenis.

Vispārējās valdības struktūra

Vispārējās valdības sektoru veido institucionālas vienības, kas ir ārpustirgus ražotāji un kuru produkcija ir paredzēta individuālajam un kolektīvajam patēriņam, un kuras finansē no citos sektoros ietilpstošu vienību obligātajiem maksājumiem, kā arī institucionālās vienības, kas nodarbojas galvenokārt ar nacionālā ienākuma un mantas pārdali (EKS 2010, 2.111. punkts). Vispārējās valdības sektoram ir četri apakšsektori: centrālā valdība, pavalsts valdība (vajadzības gadījumā), vietējā valdība, un sociālās nodrošināšanas fondi (vajadzības gadījumā).

Galveno rādītāju definīcijas

Valsts bilanci definē kā vispārējās valdības neto aizņēmumus/ neto aizdevumus, kas norādīti saistībā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru un izteikti attiecībā pret IKP. Atbilstīgi protokolam par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru vispārējās valdības parāds ir vispārējās valdības sektora bruto parāds, kas nav atmaksāts gada beigās, ko izsaka nominālvērtībā un konsolidē.

Vispārējās valdības galvenos ieņēmumus veido nodokļi, sociālās iemaksas, kā arī ienākums no tirdzniecības un īpašuma. Tie ir definēti EKS 2010, ņemot vērā šādas kategorijas: tirgus izlaide, izlaide pašu gala izlietojumam, maksājumi par ārpustirgus izlaidi, ražošanas un importa nodokļi, citas ražošanas subsīdijas, īpašuma ienākums, ienākuma, mantas u. tml. kārtējie nodokļi, neto sociālās iemaksas, citi kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi.

Galvenie izdevumu posteņi ir (valsts) darbinieku atalgojums, sociālie pabalsti (sociālie pabalsti un sociālie pārvedumi natūrā — vispārējās valdības un MABO tirgū iegādāta produkcija), valsts parāda procenti, subsīdijas un bruto pamatkapitāla veidošana. Vispārējās valdības kopējie izdevumi ir definēti EKS 2010, ņemot vērā šādas kategorijas: starppatēriņš, bruto kapitāla veidošana, darbinieku atalgojums, citi ražošanas nodokļi, subsīdijas, īpašuma ienākums, ienākuma, mantas u. tml. kārtējie nodokļi, sociālie pabalsti, kas nav sociālie pārvedumi natūrā, sociālie pārvedumi natūrā —tirgū iegādāta produkcija, citi kārtējie pārvedumi, korekcija saistībā ar pensiju tiesību pārmaiņām, kapitāla pārvedumi un darījumi ar neražotiem aktīviem.

Vispārējās valdības dati, ko iesniedz, lai EKS 2010 ietvaros sagatavotu vispārējās valdības galvenos apkopotos datus, jākonsolidē attiecībā uz noteiktiem nacionālo kontu darījumiem, un tas nozīmē, ka dati par konkrētiem darījumiem starp vispārējās valdības sektora institucionālām vienībām — īpašuma ienākums, citi kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi — netiek iekļauti vai tiek izslēgti. Par šādiem darījumiem apakšsektora dati būtu jākonsolidē katra apakšsektora ietvaros, nevis starp apakšsektoriem. Tādējādi dati sektora līmenī atbilst apakšsektora datu summai, izņemot par tādiem posteņiem kā īpašuma ienākums, citi kārtēji pārvedumi un kapitāla pārvedumi, kurus konsolidē. Saistībā ar minētajiem posteņiem un attiecīgi kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem apakšsektoru summai būtu jāpārsniedz sektora vērtība.

Nodokļi un sociālās iemaksas atbilst ieņēmumiem, kurus (naudā vai natūrā) uzliek centrālā, pavalsts un vietējā valdība un sociālās nodrošināšanas fondi. Šīs maksas (ko vispārīgi sauc par nodokļiem) tiek apkopotas trīs pamatgrupās un veido šādus posteņus:

ienākuma, mantas u. tml. nodokļi, tostarp visi obligātie maksājumi, ar kuriem vispārējā valdība periodiski apliek uzņēmumu un mājsaimniecību ienākumus un mantu;
ražošanas un importa nodokļi, tostarp visi obligātie maksājumi, ar kuriem vispārējā valdība apliek preču un pakalpojumu ražošanu un importu, darbaspēka algošanu, zemes, ražošanas gaitā izmantotu ēku vai citu īpašumu (aktīvu) īpašumtiesības vai izmantošanu;
neto sociālās iemaksas, tostarp visas darba devēju un mājsaimniecību faktiskās sociālās iemaksas, nosacītās sociālās iemaksas, kas ir pretvērtība sociālajiem pabalstiem, kurus tieši maksā darba devēji, kā arī vēl divi nosacīti posteņi (mājsaimniecību papildu sociālās iemaksas un sociālās apdrošināšanas shēmas pakalpojumu maksas).

Konteksts

Finanšu un ekonomikas krīze daudzām Eiropas valstu valdībām izvirzīja sarežģītus uzdevumus. Lielākās bažas ir saistītas ar valsts pārvaldes spēju atmaksāt parādus un veikt nepieciešamos pasākumus valsts izdevumu kontrolēšanai, vienlaikus cenšoties veicināt ekonomikas izaugsmi.

Stabilitātes un izaugsmes paktā (SIP) iekļauto uzdevumu nolūks ir nodrošināt ES un jo īpaši eurozonas valstu ekonomikas attīstības vispārēju sinhronizāciju. Turklāt SIP mērķis ir neļaut ES dalībvalstīm veikt tādus politikas pasākumus, kuri uz citu dalībvalstu rēķina radītu nepamatotas priekšrocības attiecīgo valstu ekonomikā. SIP ir divi pamatprincipi: budžeta deficīts (plānotais vai faktiskais) nedrīkst pārsniegt -3 % no IKP un parāda attiecība pret IKP nedrīkst pārsniegt 60 % (vai tā būtu jāsamazina līdz šim līmenim). SIP un ES ekonomikas vispārējā pārvaldība tika būtiski nostiprināta 2011. gadā.

Katru gadu ES dalībvalstis sniedz Eiropas Komisijai sīku informāciju par savu ekonomikas politiku un valsts finanšu stāvokli. Eurozonas valstis sniedz šādu informāciju saistībā ar stabilitātes programmas īstenošanu, savukārt pārējās dalībvalstis to veic saistībā ar konverģences programmu. Eiropas Komisija novērtē, vai politika ir salāgota ar panāktajiem ekonomikas, sociālajiem un vides mērķiem un var izteikt valstij brīdinājumu, ja uzskata, ka budžeta deficīta pieaugums kļūst nepieņemams. Ja tā notiek, Padome konstatē, ka pastāv pārmērīgs budžeta deficīts, un tiek noteikts termiņš tā novēršanai.