Archive:Statistikas dati par iedzīvotājiem reģionu līmenī

Dati iegūti: 2015.gada martā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2016. gada novembris.

Kartes var interaktīvi apskatīt Eurostat statistikas atlantā (angļu val.) (sk. Lietotāja rokasgrāmata (angļu val.)).

1. karte. Ārvalstnieki NUTS 3. līmeņa reģionos 2011. gadā (¹)
(% no iedzīvotāju skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

1. attēls. Ārvalstnieku analīze, NUTS 3. līmeņa reģioni, 2011. gads (¹)
(% no iedzīvotāju skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

2. karte. Personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta mainījās gadā pirms tautas skaitīšanas, NUTS 3. līmeņa reģionos 2011. gadā
(% no iedzīvotāju skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

2. attēls. To personu analīze, kuru pastāvīgā dzīvesvieta mainījās gadā pirms tautas skaitīšanas, ņemot vērā to iepriekšējo dzīvesvietu, NUTS 3. līmeņa reģioni, 2011. gads (¹)
(% no iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta mainījās gadā pirms tautas skaitīšanas).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

3. attēls. Vienas personas mājsaimniecību īpatsvara reģionālās atšķirības NUTS 2. līmeņa reģionos 2011. gadā (¹)
(% no visu mājsaimniecību skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

3. karte. Personas, kas ir atraitnes/šķīrušās (vai bijušas līdzīga veida partnerattiecībās) un nav vēlreiz apprecējušās / izveidojušas jaunas reģistrētas partnerattiecības, NUTS 3. līmeņa reģionos 2011. gadā (¹)
(% no iedzīvotāju skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

4. karte. Vientuļo vecāku ģimenes NUTS 3. līmeņa reģionos 2011. gadā (¹)
(% no visu to ģimenes kodolu skaita, kuros reģistrēts vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

5. karte. Precēti pāri NUTS 3. līmeņa reģionos 2011. gadā
(% no visu ģimenes kodolu skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

4. attēls. Pāru analīze NUTS 3. līmeņa reģionos 2011. gadā (¹)
(% no visu pāru skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

5. attēls. To pāru īpatsvara reģionālās atšķirības, ar kuriem dzīvo vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem, NUTS 2. līmeņa reģionos 2011. gadā (¹)
(% no visu ģimenes kodolu skaita).
Avots: https://ec.europa.eu/CensusHub2

Šis raksts ir daļa no statistikas publikāciju apkopojuma, kura pamatā ir Eurostat reģionālās gadagrāmatas publikācija (angļu val.). Tajā aplūkotas demogrāfiskās tendences Eiropas Savienības (ES) reģionos. Raksts sagatavots, izmantojot datus, kas iegūti 2011. gadā veiktajā iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanā (angļu val.), nevis reģionālo demogrāfijas statistiku (kas Eurostat reģionālajā gadagrāmatā izmantota līdz šim).

Tautas skaitīšana ir ļoti sīks datu avots un par atsevišķiem mainīgajiem nodrošina pat pašvaldību līmeņa datus; šā raksta vajadzībām dati apkopoti tā, lai varētu izklāstīt datus par NUTS 2. vai 3. līmeņa reģioniem un, izmantojot kartes, sniegt vispusīgu informāciju par visu ES.

Galvenie statistikas rezultāti

Raksts sagatavots, izmantojot 2011. gadā veiktās iedzīvotāju un mājokļu skatīšanas datus, un tajā ietverti dažādi demogrāfiskie aspekti, galvenokārt aplūkojot privātpersonu ieceļošanu un pārvietošanos ES, vienas personas mājsaimniecības, kā arī dažādu veidu ģimenes vienību veidošanos.

Kopaina — demogrāfiskās tendences ES

Demogrāfiskās pārmaiņas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veido eiropiešu dzīvi. ES 28 dalībvalstīs 2014. gadā bija 507 miljoni pastāvīgo iedzīvotāju. Tas ir nedaudz vairāk par 7 % visas pasaules iedzīvotāju (aptuveni pirms 50 gadiem šis īpatsvars bija gandrīz divreiz lielāks).

Ir būtiski mainījusies ES iedzīvotāju struktūra un profils, daļēji tas ir skaidrojams ar zemākiem auglības rādītājiem, jaunām ģimenes izveides tendencēm, vēlmi saglabāt lielāku personīgo neatkarību, vīriešu un sieviešu pienākumu maiņu, augstāku migrācijas līmeni, lielāku ģeogrāfisko mobilitāti, kā arī mūža ilguma pieaugumu.

Demogrāfisko pārmaiņu rezultātā mainās arī ģimeņu raksturlielumi un ir sarucis vidējais mājsaimniecību lielums, izveidojušies dažādi sadzīves apstākļi (civillaulības vai reģistrētas partnerattiecības) un rekordliels skaits cilvēku dzīvo vieni. Tādējādi tas, kā dzīvojam pašreiz, būtiski atšķiras no situācijas pirms, piemēram, 50 gadiem, un paredzams, ka turpmākajās desmitgadēs būtiskas pārmaiņas turpināsies, piemēram, ES iedzīvotāju turpmākas novecošanas dēļ.

Gaidāms, ka iedzīvotāju skaita pieauguma temps ES 28 dalībvalstīs turpinās palēnināties, tādējādi saskaņā ar prognozēm ES 28 dalībvalstu pastāvīgo iedzīvotāju kopskaits nākamajos 30–40 gados varētu stagnēt un sākt mazināties.

Ārvalstnieki

Mobilitātes pieaugums pēdējo desmitgažu laikā ir veicinājis lielāka migrantu skaita ieplūšanu (starpreģionu migrācija, ES iekšējā migrācija un migrācija ES no trešām valstīm). Daļa migrantu pārceļas, lai uzlabotu savu dzīves līmeni (piemēram, izmantotu labākas nodarbinātības iespējas), savukārt citiem jāpamet savas mājas, piemēram, lai izbēgtu no konflikta un/vai apspiešanas.

Valstiskās piederības definīcija

Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas izpratnē “valstiskā piederība” ir “indivīda un viņa valsts īpaša juridiska saikne, ko iegūst piedzimstot vai naturalizējoties (iesniedzot deklarāciju, izdarot izvēli, apprecoties vai citā veidā) saskaņā ar valsts tiesību aktiem”. Personu, kurai ir divas vai vairākas valstiskās piederības, klasificē tikai pēc vienas valstiskās piederības, ko nosaka šādā secībā:

ziņotājvalsts vai
cita ES dalībvalsts, ja personai nav ziņotājvalsts valstiskās piederības, vai
trešā valsts, ja personai nav citas ES dalībvalsts valstiskās piederības.

Vairāk informācijas sk. Komisijas Regulā (EK) Nr. 1201/2009.

Imigrācija ir viens no visstrīdīgākajām ES aspektiem — atsevišķus reģionus raksturo kā tādus, kas izveidojuši dzīvīgas un daudzveidīgas kopienas, savukārt citi reģioni saskaras ar lielām grūtībām migrantu integrācijas uzlabošanas jomā. Jānorāda, ka, lai gan pastāv atsevišķi migrantu integrācijas reģionālie aspekti, šo jautājumu parasti risina valsts līmenī.

Neto migrācija (imigrantu un emigrantu skaita starpība) kopš 20. gs. 90. gadiem ir bijusi viens no galvenajiem ES iedzīvotāju skaita izmaiņu virzītājfaktoriem. Migrācijai no trešām valstīm parasti piemēro ierobežojumus (piemēram, kvotas) vai īpašus nosacījumus (piemēram, jābūt darba piedāvājumam, noteiktam prasmju vai kvalifikācijas līmenim vai arī iegūtai vietai izglītības iestādē). Starptautiskie migranti varētu uzlabot ekonomikas sniegumu, uzņemoties nekvalificētu vai kvalificētu — ja trūkst kvalificēta darbaspēka, piemēram, veselības aprūpes nozarē, — darbu. Atsevišķās ES dalībvalstīs ir vērojams augstāks neekonomiskās starptautiskās migrācijas līmenis, galvenokārt tas ir saistīts ar ģimenes atkalapvienošanos, mācībām vai humāniem apsvērumiem.

Attiecībā uz ārvalstu iedzīvotājiem jānošķir personas, kas dzimušas citā valstī, un cilvēki, kas ir ārvalstnieki. Turpmāk sniegtā informācija sagatavota, ņemot vērā to ārvalstnieku skaitu, kas 2011. gadā pastāvīgi dzīvoja ES. Jānorāda, ka izklāstītie statistikas dati attiecas uz to ārvalstnieku skaitu, kas ir ES pastāvīgie iedzīvotāji, nevis migrantu daļu vai plūsmu, kas sasniedz ES katru gadu, un ka ārvalstnieki ne vienmēr ir migranti (jo atsevišķās ES dalībvalstīs ir salīdzinoši augsts tajās dzimušo ārvalstnieku īpatsvars).

ES dalībvalstīs dzīvoja gandrīz 32 miljoni ārvalstnieku

ES dalībvalstīs 2011. gadā dzīvoja gandrīz 32 miljoni ārvalstnieku, un viņi veidoja 6,3 % no ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita (1. karte). Aptuveni 60 % ES dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku bija trešo valstu (t. i., valstu, kas nav ES dalībvalstis) pilsoņi, savukārt pārējā daļa bija citu ES dalībvalstu pilsoņi.

UZMANĪBAS CENTRĀ REĢIONI

Rīga, Latvija

Vairākos Baltijas valstu reģionos konstatēts salīdzinoši augsts tādu iedzīvotāju īpatsvars, kas ir trešo valstu pilsoņi. To īpaši apliecina situācija Igaunijas reģionā Kirde-Eesti un Latvijas galvaspilsētā Rīgā. Nedaudz vairāk par ceturtdaļu (25,6 %) Rīgas rezidentu 2011. gadā bija trešo valstu pilsoņi.

©: Alexander Tolstykh / Shutterstock.com

Lielākais ārvalstu izcelsmes iedzīvotāju skaits reģistrēts Vācijā (6,1 miljons), Spānijā un Apvienotajā Karalistē (abās nedaudz vairāk par 5 miljoniem ārvalstnieku), kā arī Itālijā (4 miljoni) un Francijā (3,8 miljoni). Beļģija (1,2 miljoni ārvalstnieku) bija vienīgā no pārējām ES dalībvalstīm, kurā dzīvoja vairāk nekā miljons ārvalstnieku.

Relatīvā izteiksmē lielākais ārvalstu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars ES dalībvalstīs reģistrēts Luksemburgā (42,7 %), Kiprā (20,2 %), Latvijā (16,5 %), Igaunijā (14,8 %), Īrijā (11,8 %), Spānijā (11,2 %), Austrijā (11,1 %) un Beļģijā (10,5 %); pārējās dalībvalstīs divciparu īpatsvars netika reģistrēts. Savukārt skalas pretējā galā ārvalstnieki veidoja mazāk nekā 1 % no iedzīvotāju kopskaita Bulgārijā, Horvātijā, Lietuvā, Polijā, Rumānijā un Slovākijā.

Gandrīz puse Igaunijas ziemeļaustrumu daļas iedzīvotāju bija ārvalstnieki (galvenokārt no trešām valstīm)…

Raksta 1. kartē parādīta ārvalstnieku daļa no iedzīvotāju kopskaita NUTS 3. līmeņa reģionos; ārvalstnieku īpatsvars ES rietumu daļā lielākoties bija augstāks nekā austrumos.

Atsevišķās ES dalībvalstīs ārvalstnieki konkrētos segmentos nereti veidoja lielāku iedzīvotāju skaita īpatsvaru. Tas īpaši redzams reģionā ar augstāko ārvalstnieku īpatsvaru — Kirde-Eesti Igaunijas ziemeļaustrumos, kur gandrīz puse (46,0 %) no pastāvīgo iedzīvotāju kopskaita bija ārvalstnieki. Ārvalstnieku īpatsvars Kirde-Eesti vairāk nekā trīskārt pārsniedza valsts vidējo rādītāju, un gandrīz visi (99,2 %) ārvalstnieki bija trešo valstu, galvenokārt Krievijas, valstspiederīgie (1. attēls).

…savukārt lielākā daļa Luksemburgā dzīvojošo ārvalstnieku bija citu ES dalībvalstu pilsoņi

Luksemburgā (viens reģions šajā analīzes līmenī) bija otrs augstākais ārvalstnieku īpatsvars no iedzīvotāju kopskaita (42,7 %). Tomēr viņiem bija pavisam cita izcelsme — 87,6 % Lielhercogistē dzīvojošo ārvalstnieku bija pārējo ES dalībvalstu pilsoņi.

Četros ES reģionos ārvalstnieku īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā bija 30–40 % — Francijas aizjūras reģionā Guyane (gandrīz visi ārvalstnieki bija no trešām valstīm), Ziemeļīrijas rietumu un dienvidu daļās (gandrīz visi ārvalstnieki bija no citām ES dalībvalstīm), Beļģijas galvaspilsētā Arrondissement De Bruxelles-Capitale / Arrondissement Van Brussel-Hoofdstad (vairākums ārvalstnieku bija no citām ES dalībvalstīm) un Fuerteventura (viena no Kanāriju salām, kurā no trešām valstīm bija ārvalstnieku mazākais vairākums). Trīs šādi reģioni bija arī Šveicē — Genève, Basel-Stadt un Vaud (kantons valsts galējos rietumos, kura galvaspilsēta ir Lausanne) —, katrā no tiem ir ES robeža, un lielākā daļa ārvalstnieku bija no ES dalībvalstīm.

Atsevišķās Eiropas lielākajās pilsētās ārvalstnieki veidoja salīdzinoši augstu iedzīvotāju īpatsvaru

Papildus Beļģijas galvaspilsētas reģionam (sk. iepriekš) septiņos NUTS 3. līmeņa reģionos (vistumšākie reģioni 1. kartē) pastāvīgo iedzīvotāju skaits pārsniedza vienu miljonu un 20–30 % iedzīvotāju bija ārvalstnieki. Šo reģionu vidū bija trīs London un tās apkārtnes reģioni (Inner London — West, Inner London — East, Outer London — West un North West), Paris priekšpilsētas reģions (Seine-Saint-Denis), Austrijas galvaspilsētas reģions Wien, kā arī pa vienam Vācijas (München) un Spānijas (Alicante) reģionam. Alicante un visos trijos London reģionos no citām ES dalībvalstīm bija mazākais ārvalstnieku vairākums. Savukārt mazliet vairāk nekā četras piektdaļas (81,4 %) ārvalstnieku, kas dzīvoja Seine-Saint-Denis, bija no trešām valstīm; arī lielākā daļa Wien (64,6 %) un München (59,8 %) dzīvojošo ārvalstnieku bija trešo valstu pilsoņi.

Personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta mainījās gadā pirms tautas skaitīšanas

Darba iespējas ir tikai viens no iespējamiem iemesliem, kuru dēļ cilvēki nolemj pārcelties. Citi iemesli varētu būt vēlme pārvākties tuvāk ģimenei vai draugiem vai mainīt dzīvesveidu (piemēram, pārvietojoties starp pilsētu un laukiem). Mājokļa vietu, lielumu vai veidu var mainīt arī jaunu ģimenes apstākļu dēļ (piemēram, ģimenes pieauguma, laulības šķiršanas, novecošanas dēļ).

Pastāvīgās dzīvesvietas maiņa

Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanā respondentiem lūdz sniegt informāciju par pašreizējo pastāvīgo dzīvesvietu attiecībā pret pastāvīgo dzīvesvietu gadu pirms skaitīšanas. Tā var iegūt informāciju par iedzīvotāju pārvietošanos atbilstīgi dažādiem kritērijiem:

personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nemainījās (12 mēnešos pirms tautas skaitīšanas);
personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta mainījās (12 mēnešos pirms tautas skaitīšanas);
- kas pārcēlušās tajā pašā ES dalībvalstī;
  - tajā pašā NUTS 3. līmeņa reģionā;
  - no cita NUTS 3. līmeņa reģiona;
- kas pārcēlušās no valsts, kura nav ziņotājdalībvalsts (to, vai šīs personas ieradās no citas ES dalībvalsts vai trešās valsts, nenošķir).

Vairāk informācijas sk. Komisijas Regulā (EK) Nr. 1201/2009.

Līdz finanšu un ekonomikas krīzei pakāpeniski pieauga ES darbaspēka mobilitāte, kas lielā mērā izskaidrojams ar ienākumu un algu atšķirībām (sākumā starp ES dienvidu un ziemeļu dalībvalstīm un nesenāk — starp ES austrumu un rietumu dalībvalstīm). Krīzes ietekmē darbaspēka mobilitāte sākotnēji samazinājās (jo izsīka nodarbinātības iespējas), bet pāris pēdējo gadu laikā to arvien vairāk veicina pieaugošās bezdarba līmeņa atšķirības (galvenokārt starp eurozonas dalībvalstīm).

Darbaspēka mobilitātes līmeni varētu ietekmēt mājokļu tirgi — augsts mājokļu iegādes līmenis un lielas darījumu izmaksas mēdz cilvēkus “iesprostot” un radīt salīdzinoši lielas dzīvesvietas maiņas izmaksas, savukārt reģionos, kur ir lielāks īres mitekļu īpatsvars un/vai mazākas darījumu izmaksas, mājokļu tirgus varētu būt nepastāvīgāks.

Valstu atšķirības, šķiet, ir būtisks faktors, ar ko varētu skaidrot dzīvesvietas maiņas tendences.

Aptuveni 6,4 % no ES 28 dalībvalstu iedzīvotājiem mainīja pastāvīgo dzīvesvietu 12 mēnešos pirms 2011. gada tautas skaitīšanas (2. karte). Interesanti, ka kartē redzamās atšķirības attiecas gandrīz tikai uz ES dalībvalstīm, nevis atsevišķiem reģioniem, tas varētu liecināt, ka valstu darbaspēka un mājokļu tirgi būtiski ietekmē cilvēku pārcelšanos no vienas mājvietas uz citu.

To iedzīvotāju īpatsvars, kuru pastāvīgā dzīvesvieta mainījās gadā pirms tautas skaitīšanas, bija sevišķi augsts Slovākijā un vairākās Apvienotās Karalistes pilsētās. Salīdzinoši augsts tas bija arī gandrīz visā Beļģijā, Dānijā, Francijā, atsevišķās Nīderlandes daļās, Portugālē, Somijā, Zviedrijā, kā arī pārējā Apvienotās Karalistes daļā (ne Ziemeļīrijā); tas pats konstatēts arī Islandē un Norvēģijā.

Lielākais adreses mainītāju skaits nereti reģistrēts galvaspilsētu reģionos

Slovākijā 2011. gadā pastāvīgo dzīvesvietu mainīja vismaz 16 % katra NUTS 3. līmeņa reģiona iedzīvotāju (kā redzams 2. kartes vistumšākajā daļā). Dinamiskākās izmaiņas reģistrētas galvaspilsētas reģionā Bratislavský kraj (dzīvesvietu mainīja 30,7 % iedzīvotāju). Pārējie NUTS 3. līmeņa reģioni, kuros konstatēts augsts īpatsvars, lielākoties bija Apvienotajā Karalistē, un arī tur augstākais īpatsvars reģistrēts galvaspilsētā — gadā pirms 2011. gada tautas skaitīšanas dzīvesvietu mainīja 21,5 % Inner London – West iedzīvotāju.

Jaunieši nereti dzīvo pilsētās vai to apkārtnē, kur ir vairāk izglītības un nodarbinātības iespēju; tas varētu izskaidrot, kāpēc atsevišķās pilsētās ir augstāks adresi mainījušu iedzīvotāju īpatsvars. Patiešām, pārējie Apvienotās Karalistes reģioni, kuros bija liels dzīvesvietu mainījušu cilvēku īpatsvars, bija pilsētu rajoni, t. i., Nottingham, Brighton un Hove, Southampton, Edinburgh, Bristol, Inner London – East, Portsmouth, York, Cardiff (un Vale of Glamorgan), Liverpool, Bournemouth un Poole.

Papildus Slovākijai un Apvienotajai Karalistei bija tikai trīs reģioni, kur 12 mēnešu periodā pirms pēdējās tautas skaitīšanas dzīvesvietu mainīja vismaz 16 % iedzīvotāju. Tie visi bija galvaspilsētu reģioni, t. i., Beļģijas galvaspilsēta Arrondissement de Bruxelles-Capitale / Arrondissement van Brussel-Hoofdstad, Dānijas galvaspilsēta Byen København un Norvēģijas galvaspilsēta Oslo.

Vairākums cilvēku, kas ES mainīja pastāvīgo dzīvesvietu, pārcēlās tajā pašā reģionā…

Sīkāk izstrādāta analīze ir sniegta 2. attēlā, kurā redzami 10 reģioni ar augstāko tādu personu īpatsvaru, kas pārcēlušās uz konkrētu reģionu tajā pašā reģionā vai no citas valsts (citas ES dalībvalsts vai trešās valsts); jānorāda, ka attēlā nav ņemts vērā absolūtais faktiski pārcēlušos cilvēku skaits.

Vidēji aptuveni 56,6 % ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju, kuri mainīja pastāvīgo dzīvesvietu 12 mēnešu periodā pirms 2011. gada tautas skaitīšanas, pārcēlās tajā pašā NUTS 3. līmeņa reģionā. Tikai nedaudz vairāk par vienu trešdaļu (34,3 %) personu, kas mainīja dzīvesvietu, bij no cita tās pašas dalībvalsts reģiona, savukārt mazāk nekā viena desmitdaļa (9,1 %) ieradās no citas valsts.

…šī tendence bija sevišķi izteikta dažādos Portugāles reģionos…

Vairāki Portugāles reģioni ziņoja par ļoti augstu tādu personu īpatsvaru, kuras mainīja dzīvesvietu tajā pašā NUTS 3. līmeņa reģionā. Tā rīkojās gandrīz deviņas desmitdaļas personu (89,9 %), kas mainīja dzīvesvietu autonomajā salas reģionā Açores, savukārt Grande Porto reģistrēts nedaudz zemāks īpatsvars, t. i., 87,0 %. Papildus šim perifērajam aizjūras salas reģionam un metropoles reģionam Porto augstu tādu iedzīvotāju īpatsvaru, kuri bija pārcēlušies tajā pašā reģionā, reģistrēja atsevišķos Portugāles reģionos, ko varētu uzskatīt par lauku reģioniem, piemēram, Alto Alentejo un Alentejo Centra.

Salīdzinoši augsts tādu cilvēku īpatsvars, kuri pārcēlušies tajā pašā reģionā, bija arī divos Somijas reģionos (galvaspilsētas reģionā Helsinki-Uusimaa un Pohjois-Pohjanmaa) un Ungārijas ziemeļaustrumu reģionā Borsod-Abaúj-Zemplén.

…taču jauni iedzīvotāji no citām valstīm sistemātiski bija dzīvesvietu mainījušo personu mazākums

Savukārt 2. attēla lejasdaļā redzami reģioni ar augstāko tādu jaunu iedzīvotāju īpatsvaru, kuri ieradušies no citas valsts; nevienā NUTS 3. līmeņa reģionā, par kuru pieejami dati, šis īpatsvars nesasniedza 50 %.

Šiem reģioniem raksturīga iezīme bija atrašanās ES perifērijā. Pieci no augstākajiem rādītājiem reģistrēti Bulgārijā, tostarp provinces reģionā Sofia (stolitsa) ap Bulgārijas galvaspilsētu — no citas valsts ieradās tikai nedaudz vairāk par vienu trešdaļu (34,9 %) jauno iedzīvotāju, kā arī divos ziemeļu reģionos (Vidin un Ruse) Rumānijas robežas tuvumā; tomēr jānorāda, ka Bulgārijā bija salīdzinoši zems kopējais dzīvesvietu mainījušo iedzīvotāju īpatsvars (aptuveni 2 %). Arī citviet no citas valsts ieradušos jauno iedzīvotāju īpatsvars bija salīdzinoši augsts, piemēram, divos Spānijas reģionos — autonomajā pilsētā Melilla, kur bija augstākais tādu jauno iedzīvotāju īpatsvars (48,3 %), kas pārcēlušies no citas valsts, un Fuerteventura; divos Latvijas reģionos — galvaspilsētā Rīgā un Latgalē, kas atrodas pie Krievijas robežas; kā arī Grieķijas ziemeļu reģionā Drama, kas robežojas ar Bulgāriju.

Vienas personas mājsaimniecības

Ir būtiski mainījies Eiropiešu mājsaimniecību sastāvs un sadzīves apstākļi — viena no vispārsteidzošākajām tendencēm bija to cilvēku skaita pieaugums, kuri dzīvo vieni. Daļēji šīs tendences pamatā ir cilvēku izvēle (viņi vēlas zināmu neatkarību), taču tā skaidrojama arī ar lielāku laulības šķiršanu un laulāto atšķiršanas skaitu, kā arī iedzīvotāju (jo īpaši sieviešu) mūža ilguma pieaugumu — tā dēļ vecāka gadu gājuma cilvēki varētu kļūt par atraitņiem un dzīves pēdējos gadus dzīvot vieni.

Mājsaimniecības statusa definīcija

Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas izpratnē mājsaimniecības statusu nosaka, pamatojoties uz “kopīgas saimniekošanas” koncepciju, no kuras izriet, ka ikviena privāta mājsaimniecība ir:

vai nu vienas personas mājsaimniecība — persona viena dzīvo atsevišķā dzīvojamā vienībā vai kā apakšīrniece apdzīvo atsevišķu istabu (vai istabas) dzīvojamā vienībā, taču neapvienojas ar kādu citu iemītnieku dzīvojamā vienībā, lai veidotu vairāku personu mājsaimniecību (definēta turpmāk), vai arī
vairāku personu mājsaimniecība — divu vai vairāku personu grupa, kas apvienojas un apdzīvo visu dzīvojamo vienību vai tās daļu un apgādā sevi ar pārtiku un, iespējams, citām dzīvei nepieciešamām lietām (grupas dalībnieki var lielākā vai mazākā mērā apvienot savus ienākumus).

Neģimenes mājsaimniecība var būt vienas personas mājsaimniecība (persona dzīvo viena) vai vairāku personu mājsaimniecība bez ģimenes kodola (piemēram, jaunu darba ņēmēju vai studentu grupa, kam ir kopēja mājvieta).

Vairāk informācijas sk. Komisijas Regulā (EK) Nr. 1201/2009.

Gandrīz vienu trešdaļu visu ES mājsaimniecību veidoja personas, kas dzīvo vienas

Vienas personas mājsaimniecības 2011. gadā veidoja gandrīz vienu trešdaļu (31,4 %) no visām mājsaimniecībām ES 28 dalībvalstīs. Raksta 3. attēlā ir redzamas vienas personas mājsaimniecību īpatsvara reģionālās atšķirības NUTS 2. līmeņa reģionos.

Galvaspilsētu reģionos parasti bija augstāks to personu īpatsvars, kuras dzīvo vienas

Visās ES vairāku reģionu dalībvalstīs, izņemot vienu, 2011. gadā galvaspilsētu reģionos reģistrētais vienas personas mājsaimniecību īpatsvars pārsniedza valsts vidējo rādītāju. To īpaši apliecina situācija Berlin un Région de Bruxelles-Capitale / Brussels Hoofdstedelijk Gewest — gandrīz pusi šo reģionu mājsaimniecību veidoja personas, kas dzīvo vienas. Salīdzinoši augsts īpatsvars bija arī Wien, Noord-Holland (tostarp Amsterdam), Helsinki-Uusimaa un Hovedstaden (tostarp Copenhagen), kur vienas personas mājsaimniecības bija 40–45 % no visām mājsaimniecībām. Dažkārt atšķirība starp vienas personas mājsaimniecību īpatsvaru galvaspilsētas reģionā un pārējos tās pašas dalībvalsts reģionos bija tik liela, ka galvaspilsēta bija vienīgais reģions, kur vienas personas mājsaimniecību īpatsvars pārsniedza valsts vidējo rādītāju. Šāda situācija bija Dānijā, Austrijā un Slovākijā, kā arī Norvēģijā. Šajā ziņā netipisks bija Īrijas galvaspilsētas reģions Southern un Eastern, kas bija vienīgais galvaspilsētas reģions, kurā reģistrētais vienas personas mājsaimniecību īpatsvars bija zemāks par valsts vidējo rādītāju.

Personas, kas ir atraitnes vai šķīrušās

Viena no to personu apakškopām, kas dzīvo vienas, ir cilvēki, kas kļuvuši par atraitņiem vai šķīrušies un nav vēlreiz apprecējušies / izveidojuši reģistrētas partnerattiecības. Šāds statuss 2011. gadā bija aptuveni 12,9 % ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju (3. karte). Padziļināta analīze atklāj, ka 7,0 % ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju bija atraitņi (un nebija vēlreiz apprecējušies vai izveidojuši reģistrētas partnerattiecības), savukārt 5,9 % iedzīvotāju bija šķīrušies (un nebija vēlreiz apprecējušies vai izveidojuši reģistrētas partnerattiecības).

Augsts atraitņu un šķīrušos personu īpatsvars Baltijas valstīs un Ungārijā

Raksta 3. kartē redzams, ka atraitņi / šķīrušās personas, kas nebija vēlreiz apprecējušās / izveidojušas cita veida partnerattiecības, bija salīdzinoši liela iedzīvotāju daļa Francijas un Portugāles centrālajā un dienvidu daļā, reģionu grupā no Vācijas austrumu daļas caur Čehijas Republiku, Slovākiju un Ungāriju līdz pat atsevišķām Rumānijas un Bulgārijas daļām, kā arī lielākajā daļā Somijas reģionu un vairākos (nereti mazāk blīvi apdzīvotos) Zviedrijas un Apvienotās Karalistes reģionos. Tomēr lielākais tādu atraitņu / šķīrušos personu īpatsvars, kas nebija vēlreiz stājušās laulībā / izveidojušas cita veida partnerattiecības, reģistrēts Baltijas valstīs un Ungārijā — šāds statuss bija aptuveni piektdaļai iedzīvotāju.

Pēc padziļinātas analīzes var secināt, ka NUTS 3. līmeņa reģions ar augstāko tādu atraitņu / šķīrušos personu īpatsvaru, kas nebija vēlreiz apprecējušās / izveidojušas cita veida partnerattiecībās, bija Igaunijas ziemeļaustrumu reģions Kirde-Eesti. Tas bija vienīgais reģions, kur šāds statuss bija vairāk nekā ceturtdaļai iedzīvotāju. Lielākā daļa pārējo to 26 ES reģionu, kuros vismaz 20 % iedzīvotāju bija atraitņi / šķīrušies un nebija vēlreiz apprecējušies / izveidojuši cita veida partnerattiecības, atradās vai nu Baltijas valstīs, vai arī Ungārijā, tomēr šajā reģionu grupā ietilpa arī Bulgārijas reģions Vidin, Čehijas reģions Karlovarský kraj un Vācijas reģions Pirmasens, Kreisfreie Stadt.

Maltā, Īrijā un Dienviditālijā bija ļoti zems šķirto laulību līmenis

Savukārt daudzos ES dienvidu reģionos, kā arī Īrijā un Polijā to iedzīvotāju īpatsvars, kuri kļuvuši par atraitņiem / šķīrušies un nebija vēlreiz apprecējušies / izveidojuši cita veida partnerattiecības, lielākoties bija zems. Salīdzinoši zemo īpatsvaru vismaz daļēji varētu skaidrot ar tradicionālo reliģisko praksi, sabiedrības spiedienu, iepriekšējiem juridiskajiem ierobežojumiem un ģimenes nozīmi, kā arī šo faktoru iespējamo ietekmi uz šķirto laulību līmeni. Piemēram, Maltā šķīrušies (un vēlreiz neapprecējušies) bija 0,5 % iedzīvotāju, savukārt Īrijā, Itālijā, Grieķijā, Horvātijā, Kiprā, Rumānijā, Polijā un Spānijā šis īpatsvars bija zemāks par 5 %.

Zemākais to atraitņu / šķīrušos personu īpatsvars, kas nebija vēlreiz apprecējušās / izveidojušas cita veida partnerattiecības, reģistrēts Īrijā un Maltā, kā arī atsevišķās Itālijas dienvidu daļās un Francijas aizjūras reģionos. Starp NUTS 3. līmeņa reģioniem zemākais īpatsvars reģistrēts Guyane (2,9 %), savukārt trīs Īrijas reģioni (tostarp galvaspilsēta Dublin) un abi Maltas reģioni ziņoja, ka atraitņi / šķīrušās personas, kas nav vēlreiz apprecējušās / izveidojušas cita veida partnerattiecības, ir 5–6 % no to iedzīvotājiem. Itālijā starp reģioniem ar zemāko īpatsvaru (zem 8 %) bija Bari, Barletta-Andria-Trani un Foggia, kas atrodas Puglia; Caserta un Napoli, kas atrodas Campania, kā arī Crotone, kas atrodas Calabria.

Interesanti, ka, lai gan galvaspilsētu reģionos Groot Amsterdam, Byen København un Arrondissement de Bruxelles-Capitale / Arrondissement van Brussel-Hoofdstad liela iedzīvotāju daļa (vairāk nekā 40 %) dzīvoja vieni, nevienā no šīm galvaspilsētām nebija īpaši augsts tādu atraitņu / šķīrušos personu īpatsvars, kas nebija vēlreiz apprecējušās / izveidojušas cita veida partnerattiecības. Tas varētu liecināt, ka Beļģijas, Dānijas un Nīderlandes galvaspilsētās salīdzinoši liela daļa jaunāku cilvēku dzīvoja vieni, iespējams, tas skaidrojams ar šajās pilsētās pieejamām izglītības un nodarbinātības iespējām.

Ģimenes

Šajā sadaļā sniegta informācija par dažādu ģimenes vienības veidu struktūru. Izplatītākā ģimenes vienība joprojām ir laulība, tomēr ES ir strauji palielinājies šķirto laulību skaits un ir pieaudzis arī vidējais vecums, kādā cilvēki mēdz precēties, jo arvien lielāka daļa jauniešu sāk pieaugušo dzīvi, dzīvojot vieni vai kopā ar citiem cilvēkiem, nevis atstāj vecāku mājas, kad ir gatavi precēties. Lai gan laulība joprojām ir izplatīta, tradicionālajā “nukleārajā ģimenē” (vīrs, sieva un bērni) dzīvojošo cilvēku skaits ir samazinājies, jo arvien lielāku ģimenes vienību īpatsvaru veido reģistrētas partnerattiecības, civillaulības un vientuļo vecāku ģimenes.

Vientuļo vecāku ģimenes

ES 28 dalībvalstīs 2011. gadā bija 15,5 miljoni vientuļo vecāku ģimeņu, kurās dzīvoja vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem, t. i., 11,0 % no visām ģimenēm. Salīdzinoši augsts vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars bija daudzās ES dalībvalstu galvaspilsētās un citās lielajās konurbācijās.

UZMANĪBAS CENTRĀ REĢIONI

Pinhal Interior Sul, Portugāle

Aptuveni 11,0 % no visām ģimenes vienībām, kurās bērni vecumā līdz 25 gadiem joprojām dzīvo pie vecākiem, bija vientuļo vecāku ģimenes. Zemākais vientuļo vecāku īpatsvars reģistrēts iekšzemē, Portugāles centra reģionā Pinhal Interior Sul, kur vientuļo vecāku ģimenes veidoja 4,2 % no visām ģimenēm ar bērniem.

©: Egitaniense / Wikimedia Commons

Rumānijā katra ceturtā vientuļo vecāku ģimene bija vientuļā tēva ģimene

Igaunijā mazāk nekā desmitā daļa (8,8 %) vientuļo vecāku ģimeņu, kurās dzīvo vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem, bija vientuļā tēva ģimenes; šis īpatsvars bija zemākais ES dalībvalstīs. Salīdzinoši zems tādu vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars (mazāk nekā 12 %), ko veido vientuļie tēvi, reģistrēts Kiprā, Īrijā un Polijā.

Savukārt vientuļā tēva ģimenes, kurās dzīvo vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem, veidoja ceturtdaļu (25,3 %) vientuļo vecāku ģimeņu Rumānijā, kur reģistrēts augstākais īpatsvars ES. Salīdzinoši augsts vientuļā tēva ģimeņu īpatsvars bija arī Bulgārijā, Spānijā, Somijā un Zviedrijā.

Vairāk nekā piektdaļa Latvijas ģimeņu bija vientuļo vecāku ģimenes

Augstākais vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars 2011. gadā reģistrēts Baltijas valstīs — 16,1 % un 16,8 % no visām ģimenēm Igaunijā un Lietuvā bija vientuļo vecāku ģimenes, un Latvijā šis rādītājs pieauga līdz 21,9 %. Nākamais augstākais vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars reģistrēts Slovēnijā un Apvienotajā Karalistē, kur vientuļās mātes vai vientuļā tēva ģimenes veidoja nedaudz mazāk par 15 % no visām ģimenēm.

Savukārt Kiprā un Grieķijā vientuļie vecāki, ar kuriem dzīvo vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem, veidoja mazāk nekā 7 % no visām ģimenēm, bet trijās citās ES dienvidu daļas dalībvalstīs, t. i., Itālijā, Portugālē un Spānijā, šādu ģimeņu īpatsvars bija salīdzinoši zemāks (mazāk nekā 10 %). Vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars bija mazāks par 10 % arī ES austrumu daļas dalībvalstīs, proti, Bulgārijā, Horvātijā un Rumānijā, kā arī kaimiņvalstīs Vācijā un Nīderlandē.

Atsevišķās valstīs augstākais vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars reģistrēts lielajās konurbācijās un to apkārtnē…

ES dalībvalstīs diezgan būtiski atšķīrās NUTS 3. līmeņa reģionos reģistrētais vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars. Augstākais tādu vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars, kurās reģistrēts vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem, 2011. gadā konstatēta visos Latvijas reģionos, četros Francijas aizjūras reģionos, kā arī atsevišķos Apvienotās Karalistes pilsētu reģionos (augstākais īpatsvars — Belfast, Inner London – East, Liverpool, Glasgow City, Nottingham un Birmingham). Papildus tam vismaz 18 % (vistumšākie reģioni 4. kartē) liels vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars bija Lietuvas galvaspilsētā Vilniaus apskritis un četros Beļģijas reģionos — galvaspilsētas reģionā Arrondissement de Bruxelles-Capitale / Arrondissement van Brussel-Hoofdstad un trīs Wallonia reģionos, t. i., Mons, Charleroi un Liège.

…savukārt zemākais īpatsvars lielākoties reģistrēts lauku un mazāk apdzīvotos reģionos

Taču visos Grieķijas reģionos vientuļo vecāku ģimenes bija salīdzinoši maza daļa no visām ģimenēm — augstākais īpatsvars, t. i., 8,1 %, reģistrēts galvaspilsētas reģionā Attiki. Patiešām, lielākā daļa to ES reģionu, kur vientuļo vecāku ģimenes bija mazāk nekā 6 % no visām ģimenēm (visgaišākie reģioni 4. kartē), bija Grieķijas reģioni. Tos papildināja divi reģioni Bulgārijas dienvidos (Kardzhali un Smolyan), viens Vācijas reģions (Eichstätt, kas atrodas Bavaria), divi Itālijas reģioni (Agrigento, kas atrodas Sicily, un Barletta-Andria-Trani, kas atrodas Puglia), viens reģions Nīderlandes austrumos (Achterhoek), kā arī četri salīdzinoši attāli un mazāk apdzīvoti reģioni Portugāles ziemeļu/centrālajā daļā (Alto Trás-os-Montes, Pinhal Interior Sul, Serra da Estrela un Beira Interior Norte).

Ģimenes definīcija

Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas izpratnē ģimenes kodols ir divas vai vairākas personas, kuras pieder pie vienas mājsaimniecības un kuras ir saistītas kā vīrs un sieva, kā partneri reģistrētās partnerattiecībās, kā partneri civillaulībā vai kā vecāki un bērns.

Tāpēc šajā rakstā ģimene ir

pāri bez bērniem;
pāris ar vienu vai vairāk bērniem un
vientuļie vecāki ar vienu vai vairāk bērniem.

Tādējādi jēdziens “ģimene” ir ierobežots tādā ziņā, ka ir attiecināms vienīgi uz tiešām (pirmās pakāpes) attiecībām starp vecākiem un bērniem.

Bērns ir paša un adoptēts dēls vai meita, vai padēls vai pameita (neatkarīgi no vecuma), kuram ir pastāvīga dzīvesvieta mājsaimniecībā vismaz pie viena no vecākiem un kuram nav partnera vai paša bērnu tajā pašā mājsaimniecībā. Tautas skaitīšanas izpratnē bērns, kas pārmaiņus uzturas divās mājsaimniecībās (piemēram, ja vecāki ir šķīrušies), par savu “pastāvīgo mājsaimniecību” uzskata to mājsaimniecību, kur viņš/viņa pavada lielāko daļu laika. Dēlu vai meitu, kas dzīvo ar laulāto, ar reģistrētu partneri, ar partneri civillaulībā vai ar vienu vai vairākiem bērniem, neuzskata par bērnu.

Vairāk informācijas sk. Komisijas Regulā (EK) Nr. 1201/2009.

Precēti pāri

Lai gan laulības pārsvars ES ir mazinājies, tā joprojām ir plaši izplatīta. ES 28 dalībvalstīs 2011. gadā aptuveni 71,2 % no visām ģimenēm veidoja precēti pāri. Citiem vārdiem sakot, reģistrētas partnerattiecības, civillaulības un vientuļo vecāku ģimenes bija nedaudz vairāk par ceturtdaļu (28,8 %) no visiem ģimenes kodoliem.

Laulība joprojām bija izplatīta daudzos Vidusjūras reģionos

Raksta 5. kartē redzama laulības izplatība NUTS 3. līmeņa reģionos. Lielākais precēto pāru īpatsvars no ģimeņu kopskaita nereti konstatēts reģionos, kur bija salīdzinoši maz vientuļo vecāku ģimeņu. Kartē vistumšāk iekrāsoti tie reģioni, kur vismaz četras piektdaļas ģimeņu veidoja precētas personas (ar vai bez bērniem). Tādi bija vairāki Vidusjūras reģioni, tostarp Kipra, visi Grieķijas reģioni (izņemot galvaspilsētu Attiki), lielākā Horvātijas piekrastes daļa un Itālijas dienvidi, Maltas salas Gozo un Comino, kā arī Spānijas dienvidu reģions Jaén. Precēti pāri arī veidoja vismaz 80 % no visām ģimenēm vairākos iekšzemes reģionos Portugāles ziemeļu/centrālajā daļā, vairākos Vācijas reģionos, ko varētu uzskatīt par lauku reģioniem, lielā daļā Bulgārijas un Rumānijas, kā arī Polijas dienvidu reģionā Rybnicki.

Savukārt piecos ES 28 dalībvalstu reģionos precēti pāri bija mazāk nekā puse no visām ģimenēm. Trīs no tiem bija Francijas aizjūras teritorijas — viszemākais īpatsvars, t. i., 27,8 %, reģistrēts Guyane, kas atrodas Atlantijas okeāna piekrastē Dienvidamerikā. Abi pārējie reģioni, kur precēto pāru bija mazāk nekā puse no visām ģimenēm, atradās Apvienotajā Karalistē — Inner London – East (46,8 %) un Glasgow City (49,4 %). Salīdzinājumā ar citiem ģimenes veidiem laulība bija diezgan maz izplatīta arī Baltijas valstīs, Zviedrijas ziemeļu daļā un mazākā apmērā arī daudzviet Somijā, Zviedrijas dienvidos, vairākos reģionos Dānijā, Nīderlandē un Beļģijā (dienvidos), lielākajā daļā Francijas un Apvienotās Karalistes, kā arī reģionu pudurī Slovēnijā, Austrijas dienvidos un Ungārijā.

Pāru definīcija

Termins “pāris” iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas izpratnē ietver:

precētus pārus;
pārus reģistrētās partnerattiecībās;
pārus, kas dzīvo civillaulībā.

Tādējādi pāri izveido, kad divas personas (jebkura dzimuma) nolemj dzīvot kopā kā precēts pāris, reģistrētās partnerattiecībās vai civillaulībā (ar jēdzienu “civillaulība” apzīmē situāciju, kad divas personas pieder pie vienas un tās pašas mājsaimniecības un tām ir laulībām līdzīgas attiecības vienai ar otru, un tās nav precējušās vai nav reģistrētās partnerattiecībās viena ar otru).

Daudzas ES dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, ar ko juridiski atzīst partnerattiecības, civillaulības un viendzimuma laulības. Jānorāda, ka izklāstītie dati attiecas uz situāciju 2011. gadā un atsevišķu ES dalībvalstu tiesību akti kopš tā laika var būt mainījušies, tāpēc juridiski atzīto partnerattiecību veidu varētu būt vairāk.

Vairāk informācijas sk. Komisijas Regulā (EK) Nr. 1201/2009.

Raksta 4. attēlā ir redzama ierobežotāka analīze, kuras pamatā ir personas, kas dzīvo kā pāri — salīdzinājumā ar jēdzienu “ģimene” šā jēdziena nozīme ir šaurāka (jo neietver vientuļos vecākus). Attēlā redzami reģioni, kuros trīs pāru veidi, t. i., precēti pāri, pāri reģistrētās partnerattiecībās un pāri, kas dzīvo civillaulībā, veidoja augstāko īpatsvaru no visiem pāriem; jānorāda, ka sniegtajos datos nav ņemta vērā pāru relatīvā nozīme iedzīvotāju kopskaitā.

Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs salīdzinoši augsts pāru īpatsvars izvēlas dzīvot civillaulībā

Augstākais civillaulībā dzīvojošu pāru īpatsvars lielākoties konstatēts Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs. Civillaulībā 2011. gadā dzīvoja vairāk nekā trešdaļa visu pāru vairākos Igaunijas un Zviedrijas reģionos, kā arī Dānijas galvaspilsētā Byen København. Šāds rādītājs konstatēts arī Spānijas salas reģionā Fuerteventura un Francijas aizjūras teritorijā Guyane — vienīgajā NUTS 3. līmeņa reģionā, kas ziņoja, ka civillaulībā dzīvo lielākā daļa, t. i., aptuveni 55,4 %, pāru.

Augstākais reģistrēto partnerattiecību īpatsvars konstatēts Beļģijas reģionos — tie visi atradās Wallonia. Beļģijā reģistrētas partnerattiecības (cohabitation légale / wettelijke samenwoning) drīkst noslēgt viendzimuma pāri, pretēju dzimumu pāri, kā arī personas, kas nolemj dzīvot kopā bez seksuālām attiecībām (piemēram, radinieki). Augstākais reģistrēto partnerattiecību īpatsvars, t. i., nedaudz virs 8 %, reģistrēts trīs Ardennes reģionos — Marche-en-Famenne, Neufchâteau un Dinant.

Laulības kā ģimenes vienības relatīvā nozīme zināmā mērā ir skaidrojama ar to, ka pāriem ir pieejami alternatīvi partnerattiecību veidi, kā arī ar kultūru atšķirībām. Pārliecinošs precēto pāru vairākums reģistrēts daudzos Grieķijas un Polijas reģionos — trijos Polijas dienvidaustrumu reģionos, t. i., Krośnieński, Nowosądecki un Tarnowski, to īpatsvars pārsniedza 99 %.

Pāri ar bērniem

Raksta 5. attēlā analizēti precēti pāri un pāri reģistrētās partnerattiecībās, ar kuriem dzīvo vismaz viens bērns vecumā līdz 25 gadiem. Attēlam ir divas daļas, un tajās parādīts, kā šīs iedzīvotāju apakšgrupas īpatsvars no ģimeņu kopskaita atšķiras dažādos reģionos.

Laulība joprojām bija visizplatītākā ģimenes vienība, kurā aug bērni

Precēti pāri, kam ir vismaz viens bērns, 2011. gadā veidoja 33,2 % no visām ģimenēm ES 28 dalībvalstīs, šis rādītājs vairāk nekā pieckārt pārsniedza to civillaulībā dzīvojošo pāru īpatsvaru, kam ir vismaz viens bērns (5,6 % no visām ģimenēm).

Lai gan ārlaulībā dzimušu bērnu īpatsvars ir pieaudzis, laulība joprojām ir visizplatītākā ģimenes vienība, kurā aug bērni. Precēti pāri, ar kuriem dzīvo vismaz viens bērns, 2011. gadā veidoja vairāk nekā 40 % no visām ģimenēm Polijā, Luksemburgā, Horvātijā, Īrijā, Maltā un Kiprā (kas ziņoja par augstāko īpatsvaru, t. i., 45,5 %). Savukārt vairāk nekā 10 % no visām ģimenēm Francijā, Zviedrijā un Igaunijā, kā arī Islandē un Norvēģijā bija civillaulībā dzīvojoši pāri, ar kuriem dzīvo vismaz viens bērns. Igaunijā precētu pāru, kam ir vismaz viens bērns, bija par 1,7 reizēm vairāk nekā ģimeņu, ko veidoja civillaulībā dzīvojoši pāri, kam ir vismaz viens bērns; šis rādītājs bija salīdzinoši zems arī Zviedrijā, Francijā, Bulgārijā, Slovēnijā, Somijā, Latvijā un Dānijā. Savukārt Grieķijā to precēto pāru skaits, kam ir vismaz viens bērns, vairāk nekā simtkārt pārsniedza to ģimeņu skaitu, ko veido civillaulībā dzīvojoši pāri, kam ir vismaz viens bērns; Kiprā un Maltā šis rādītājs nedaudz pārsniedza 30.

Kā redzams 5. attēlā, galvaspilsētu reģionos saistībā ar ģimenes vienībām, kurās aug bērni, konstatētas dažādas tendences. To ES dalībvalstu galvaspilsētu reģionos, kurās laulība joprojām bija salīdzinoši izplatīta (piemēram, Itālijā un Portugālē), tādu precētu pāru īpatsvars, ar kuriem dzīvo vismaz viens bērns, bija tuvs valsts vidējam rādītājam vai par to zemāks. Savukārt to ES dalībvalstu galvaspilsētu reģionos, kurās laulība ir salīdzinoši mazāk izplatīta (piemēram, Francijā un Zviedrijā), to precēto pāru īpatsvars, ar kuriem dzīvo vismaz viens bērns, galvaspilsētās pārsniedza valsts vidējo rādītāju.

Datu avoti un pieejamība

Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu ES dalībvalstīs parasti veic ik pēc desmit gadiem. Šeit izklāstītās informācijas pamatā ir dati, ko dalībvalstis sagatavojušas 2011. gada ES tautas skaitīšanas datu vākšanai; tie nav salīdzināti ar iepriekšējo tautas skaitīšanu rezultātiem.

Plašākā mērogā iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas mērķis ir nodrošināt skaitliskus datus par visiem iedzīvotājiem un mājsaimniecībām konkrētā teritorijā. To arī izmanto, lai vāktu informāciju par indivīdu, ģimeņu, mājsaimniecību un to mājokļu galvenajām iezīmēm jeb, citiem vārdiem sakot, dažādu ģeogrāfisko, demogrāfisko, sociālo un ekonomisko informāciju. Tradicionāli skaitīšanu veica, personīgi uzskaitot katra mājokļa iemītniekus. Tomēr pēdējās desmitgadēs daudzas ES dalībvalstis individuālu tautas skaitīšanas datu vākšanu sāk aizstāt ar tautas skaitīšanas statistiku, kuras pamatā ir administratīvi datu avoti un apsekojumu izlases.

Tautas skaitīšana sniedz iespēju gūt vispusīgu un precīzu priekšstatu par iedzīvotājiem un mājsaimniecībām. Tas ir vērā ņemams pasākums un nodrošina unikālu datu avotu, kas ļoti noder politikas izstrādē, jo tiek vākti salīdzināmi dati par nelielām teritorijām (pašvaldībām), kurus var apkopot augstākā līmenī, izveidojot arī reģionu, valstu un starptautisku datu apkopojumus. Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas rezultāti patiešām ir unikāli, jo sniedz sīki izstrādātu informāciju pat individuālu pašvaldību līmenī un vienlaicīgi ar tiem var izveidot dažādu mainīgo šķērstabulas.

Lielas sniegtās informācijas daļas pamatā ir jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” — vieta, kurā persona parasti pavada dienas atpūtas daļu, neņemot vērā īslaicīgu prombūtni izklaides, brīvdienu pavadīšanas, draugu un radinieku apciemošanas, darīšanu, ārstniecības vai svētceļojumu nolūkā. Cilvēkus uzskata par reģiona “pastāvīgajiem iedzīvotājiem”, ja viņi tajā pastāvīgi dzīvojuši vismaz 12 mēnešu ilgu laikposmu pirms iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas pārskata perioda vai ieradušies 12 mēnešu laikā pirms skaitīšanas un norāda, ka ir paredzējuši reģionā pavadīt vismaz vienu gadu.

Piezīme. Rakstā izklāstītie apkopotie dati par ES 28 valstīm iegūti, izmantojot pieejamos iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas valstu rādītājus. Tāpēc tie neatspoguļo konkrētu pārskata datumu, un to pamatā ir katrā ES dalībvalstī veiktās tautas skaitīšanas pārskata periods.

Skaitīšanas centrs — iespēja tiešsaistē piekļūt gandrīz vienam miljardam datu punktu

Lai veiktu iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu, bija vajadzīga apjomīga plānošana un cieša Eurostat un valstu statistikas iestāžu sadarbība, un šīs skaitīšanas mērķis ir veicināt, ka iegūto statistiku iespējami plaši izmanto kā galveno Eiropas sociālās statistikas resursu. Ņemot to vērā, Eurostat izveidoja skaitīšanas centru — tiešsaistes lietojumprogrammu, kurā var piekļūt 32 Eiropas valstīs veiktas skaitīšanas datiem.

Skaitīšanas centrs sniedz cilvēkiem iespēju uzzināt vairāk par savu dzīves vietu — tajā iespējams iegūt gan valsts vai reģionāla līmeņa informāciju, gan arī ziņas par konkrētu pilsētu vai pašvaldību.

Skaitīšanas centrs ir vienots kontaktpunkts, kurā piekļūt katrā ES dalībvalstī un EBTA dalībvalstī glabātajiem iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas datiem. Saskarnē lietotāji var pielāgot datu izgūšanu savām vajadzībām, norādot, kādas šķērstabulas vēlas izveidot no sīki izstrādātajām datu kopām, ko nodrošina katra valsts statistikas iestāde. Skaitīšanas centrs ir pieejams internetā, un to ikviens var izmantot bez maksas; tas ir vienkārši lietojams un daudzpusīgs rīks, kas sniedz piekļuvi gandrīz vienam miljardam datu punktu par 125 000 dažādu pašvaldību.

Eurostat sagatavos publikāciju, kuras pamatā būs apjomīga iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas datu izlase; to paredzēts publicēt 2015. gada otrajā pusgadā.

Skaitīšanas centrs pieejams vietnē http://ec.europa.eu/CensusHub2 (angļu val.).

Juridiskais pamats

2011. gada tautas skaitīšanas vajadzībām, pamatojoties uz starptautiskajām pamatnostādnēm un ieteikumiem (angļu val.), ko sagatavoja Apvienoto Nāciju Organizācija, Eurostat un katras valsts statistikas iestāde, Eiropas tiesību aktos noteica sīki izstrādātu saskaņotu datu kopumu, kas jāsavāc katrā ES dalībvalstī.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 763/2008 par iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu ir uzskaitīti skaitīšanā aptveramie temati, izmantojamās nosūtīšanas procedūras un veicamie kvalitātes novērtējumi. Taču šī regula attiecas uz izvaddatu, nevis ievaddatu saskaņošanu, un katra ES dalībvalsts drīkstēja pati izvērtēt, kā veikt skaitīšanu, kā arī noteikt tās apstākļiem piemērotākos datu avotus, metodes un tehnoloģiju. Tomēr, lai īstenotu mērķi — iegūt salīdzināmus datus —, bija jāizpilda konkrēti nosacījumi, kas tika sīki izklāstīti īstenošanas regulu kopumā. Eiropas Komisijas Regulā (EK) Nr. 1201/2009 ir paredzētas skaitīšanas tematu (mainīgo) definīcijas un tehniskās specifikācijas, kā arī vajadzīgais sadalījums (piemēram, atrašanās vietu, dzimumu, ģimenes stāvokļa un profesiju klasifikācija); Eiropas Komisijas Regulā (ES) Nr. 519/2010 ir sīki norādīts, kādi izvaddati jānosūta Eiropas Komisijai, lai izpildītu noteikto statistikas datu programmu (tabulas), savukārt Eiropas Komisijas Regulā (ES) Nr. 1151/2010 paredzēts juridiskais pamats tāda kvalitātes ziņojuma nosūtīšanai, kurā sistemātiski aprakstīti izmantotie datu avoti un iegūto tautas skaitīšanas rezultātu kvalitāte. Vairāk informācijas par tautas skaitīšanas juridisko pamatu sk. vietnē http://ec.europa.eu/eurostat/web/population-and-housing-census/legislation (angļu val.).

Reģionālā demogrāfiskā statistika

Lai gan šajā Eurostat reģionālajā gadagrāmatā tā nav sniegta, Eurostat apkopo dažādu reģionālo demogrāfisko statistiku, kas ietver datus par iedzīvotāju skaitu, kā arī datus par dažādiem demogrāfiskiem notikumiem, kas ietekmē iedzīvotāju skaitu, struktūru un konkrētas iezīmes. Šos datus var izmantot dažādām plānošanas, uzraudzības un vērtēšanas darbībām dažādās nozīmīgās sociālās un ekonomikas politikas jomās, piemēram, lai

analizētu sabiedrības novecošanu un tās ietekmi uz ilgtspējību un labklājību;
izvērtētu demogrāfisko pārmaiņu ietekmi uz ekonomiku;
aprēķinātu koeficientus un rādītājus “uz vienu iedzīvotāju”, piemēram, reģionālo iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, ko var izmantot, lai piešķirtu struktūrfondus ekonomiski mazāk attīstītiem reģioniem;
izstrādātu un uzraudzītu imigrācijas un patvēruma sistēmas.

Iedzīvotāju statistikas vākšanas juridiskais pamats ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1260/2013 par Eiropas demogrāfijas statistiku un īstenošanas Regulā (ES) Nr. 205/2014. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 862/2007 paredzēts juridiskais pamats Kopienas statistikas vākšanai attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību, un to papildina īstenošanas Regula (ES) Nr. 351/2010. Vairāk informācijas sk. Eurostat tīmekļa vietnes (angļu val.) īpašajā sadaļā.

Statistikas datus par iedzīvotāju skaita pārmaiņām un iedzīvotāju struktūru arvien biežāk izmanto, lai sniegtu atbalstu politikas izstrādē un nodrošinātu iespēju uzraudzīt demogrāfiskās tendences politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā vai kultūras kontekstā. Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par Demogrāfiskām izmaiņām un to ietekmi uz ES turpmāko kohēzijas politiku (2013/C 153 E/02), kurā uzsvēra, ka demogrāfiskās izmaiņas reģionos būtu jāuzskaita statistiski un ka demogrāfiskās izmaiņas būtu uzskatāmas par transversālo mērķi turpmākajā kohēzijas politikā.

Konteksts

Nākamajās desmitgadēs demogrāfiskajām izmaiņām ES, visticamāk, būs liela nozīme, jo lielākā daļa modeļu, kuros aplūkotas nākotnes demogrāfijas tendences, liecina, ka pastāvīgi zemo auglības rādītāju un pieaugoša mūža ilguma dēļ ES sabiedrība turpinās novecot.

Lai gan migrācijai ir būtiska nozīme ES dalībvalstu iedzīvotāju skaita dinamikā, maz ticams, ka migrācija vien novērsīs sabiedrības novecošanas tendenci, kas vērojama daudzviet ES.

Paredzams, ka sociālajām un ekonomiskajām sekām, kas saistītas ar sabiedrības novecošanu, būs būtiska ietekme Eiropā gan dalībvalstu, gan arī reģionu līmenī. Piemēram, zemo auglības rādītāju dēļ samazināsies skolēnu un studentu skaits izglītības sistēmā, samazināsies arī to personu darbspējīgā vecumā skaits, kas atbalsta pārējo sabiedrības daļu, kā arī palielināsies vecu cilvēku īpatsvars (daļai šo personu būs nepieciešama papildu infrastruktūra, veselības aprūpes pakalpojumi un pielāgoti mājokļi). Šīs strukturālās demogrāfiskās izmaiņas var ietekmēt valdību spēju gūt nodokļu ieņēmumus, līdzsvarot valsts finanses vai nodrošināt atbilstīgas pensijas un veselības aprūpes pakalpojumus.

Starp reģioniem, kuros paredzamas lielākās demogrāfiskās problēmas, ir nomaļi, lauku un postindustriālie reģioni, kur iedzīvotāju skaits, visticamāk, samazināsies. Demogrāfisko izmaiņu teritoriālo dimensiju īpaši ilustrē:

austrumu–rietumu efekts — daudzas dalībvalstis, kas pievienojušās ES kopš 2004. gada, joprojām cenšas sasniegt pārējo dalībvalstu attīstības līmeni;
ziemeļu–dienvidu efekts — starp Vidusjūras reģioniem un mērenākiem reģioniem ES ziemeļos un dienvidos nereti pastāv būtiskas atšķirības;
dalījums pilsētu un lauku reģionos — lielākā daļa pilsētu reģionu joprojām ziņo par iedzīvotāju skaita pieaugumu, taču pastāvīgo iedzīvotāju skaits daudzos lauku reģionos samazinās;
galvaspilsētas reģiona efekts — galvaspilsētas un daži reģioni ap tām (piemēram, ap divām galvenajām ES metropolēm, proti, Parīzi un Londonu) atspoguļo “pievilkšanas spēku”, kas saistīts ar arvien pieaugošām nodarbinātības iespējām;
vairāku valstu līmenī vērojamās reģionālās atšķirības, kas var ietekmēt reģionālo konkurētspēju un kohēziju, piemēram, atšķirības Vācijā un Turcijā (starp austrumu un rietumu reģioniem) vai Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē (starp ziemeļu un dienvidu reģioniem).

Politikas izstrāde

Ņemot vērā turpmākās demogrāfiskās tendences, nav pārsteigums, ka politikas veidotāji ir pievērsušies dažādu jautājumu risināšanai. Eiropas Komisija pieņēma Paziņojumu (COM(2006) 571) “Eiropas demogrāfiskā nākotne — Kā pārvērst problēmu par iespēju”, kurā uzsvērti pieci galvenie politiskie risinājumi:

demogrāfiskas atjaunošanās veicināšana — nodrošināt labākus apstākļus ģimenēm un uzlabot darba un ģimenes dzīves līdzsvaru;
nodarbinātības veicināšana — nodrošināt vairāk darbvietu un garāku un kvalitatīvāku darba dzīvi;
produktīvāka un konkurētspējīgāka Eiropa — palielināt ražīgumu un ekonomikas rezultātus, ieguldot izglītībā un pētniecībā;
migrantu uzņemšana un integrācija Eiropā;
noturīgu publisko finanšu nodrošināšana, lai garantētu pienācīgas pensijas, sociālo aizsardzību, veselības aizsardzību un ilgtermiņa aprūpi.

Stratēģija “Eiropa 2020”

Papildus iepriekš minētajam uz demogrāfiskajām problēmām, jo īpaši demogrāfisko novecošanu, attiecas arī lielākā daļa no stratēģijas “Eiropa 2020” septiņām pamatiniciatīvām. Pamatiniciatīva Inovācijas savienība (angļu val.) sniedz publiskām iestādēm un privātpersonām iespēju dažādos teritoriālos līmeņos sadarboties dažādu problēmu risināšanā, un 2011. gadā sāka darboties Eiropas Inovācijas partnerība aktīvām un veselīgām vecumdienām (angļu val.) — tās mērķis ir līdz 2020. gadam palielināt eiropiešu vidējo veselīgas dzīves ilgumu par diviem gadiem. Cita pamatiniciatīva — Digitālā programma (angļu val.) — sekmē digitālo līdzekļu lietošanas prasmes un pieejamību gados vecākiem sabiedrības locekļiem, savukārt ES Jaunu prasmju un darbvietu programma atbalsta darba dzīves paildzināšanu, izmantojot mūžizglītību un veicinot veselīgas un aktīvas vecumdienas. Visbeidzot, Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību pievēršas sociālās aizsardzības un pensiju sistēmu pietiekamībai un ilgtspējībai, nepieciešamībai nodrošināt pienācīgu ienākumu atbalstu vecumdienās un veselības aprūpes sistēmu pieejamību.

Migrācija

Eiropas Komisija 2015. gada maijā iepazīstināja ar Eiropas programmu migrācijas jomā (angļu val.), kurā uzskaitīti tūlītēji pasākumi, ar ko reaģēt uz migrantu un patvēruma meklētāju pieplūdumu Vidusjūras reģionā, kā arī paredzēti dažādi politiskie risinājumi migrācijas ilgtermiņa pārvaldībai ES. Programmā atzīts, ka ir jāreaģē uz humānajām krīzēm, taču arī meklēti veidi, kā palielināt atpakaļnosūtīto nelikumīgo migrantu skaitu, vienlaicīgi nodrošinot pastāvīgas tiesības uz patvēruma pieprasīšanu.

Tajā ir noteikti četri ES migrācijas politikas rīcības līmeņi, proti:

jauna likumīgas migrācijas politika — saglabāt ES pievilcību migrantiem, tas ir, pārskatīt migrantu integrācijas politikas prioritātes, pārvaldīt migrāciju, īstenojot dialogu un partnerības ar trešām valstīm, kā arī modernizēt zilās kartes (angļu val.) shēmu, kas paredzēta labi izglītotiem trešo valstu valstspiederīgajiem;
nelikumīgas migrācijas stimulu samazināšana — nostiprināt Frontex (angļu val.) nozīmi, jo īpaši saistībā ar migrantu atpakaļnosūtīšanu;
robežu pārvaldība — palīdzēt stiprināt trešo valstu spēju pārvaldīt savas robežas;
spēcīga kopējā patvēruma politika — nodrošināt pilnīgu un saskaņotu kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (angļu val.) īstenošanu.