Archive:Statistikas dati par iedzīvotājiem reģionu līmenī

Dati iegūti: 2016. gada marta. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, galvenās tabulas un datubāze.

This Statistics Explained article has been archived - for recent articles on Population statistics at regional level see Here.

Interaktīvās kartes var apskatīt Eurostat statistikas atlantā (sk. lietotāja rokasgrāmatu (angļu val.)).

1. karte. Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums sadalījumā pa NUTS 2 reģioniem, 2014. gads (1)
(gadi)
Avots: Eurostat (demo_r_mlifexp) un (demo_mlexpec)
1. diagramma. Jaundzimušo vidējā paredzamā mūža ilguma atšķirības pēc dzimuma sadalījumā pa NUTS 2 reģioniem, 2014. gads (1)
(sieviešu un vīriešu paredzamā mūža ilguma atšķirība gados)
Avots: Eurostat (demo_r_mlifexp) un (demo_mlexpec)
2. diagramma. Kopējā iedzīvotāju skaita sadalījums pa lielām vecuma grupām izvēlētos NUTS 3 reģionos, 2015. gada 1. janvāris (1)
(%)
Avots: Eurostat (demo_r_pjangrp3) un (demo_pjangroup)
2. karte. Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju (20–64 gadu vecumā) procentuālā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita sadalījumā pa NUTS 3 reģioniem, 2015. gada 1. janvāris (1)
(%)
Avots: Eurostat (demo_r_pjangrp3) un (demo_pjangroup)
3. karte. Kopējā iedzīvotāju skaita izmaiņu vispārīgais rādītājs sadalījumā pa NUTS 3 reģioniem, 2014. gads (1)
(uz 1 000 iedzīvotājiem)
Avots: Eurostat (demo_r_gind3) un (demo_gind)
4. karte. Migrācijas saldo vispārīgais rādītājs (kurā ņemta vērā statistiskā korekcija) sadalījumā pa NUTS 3 reģioniem, 2014. gads (1)
(uz 1 000 iedzīvotājiem)
Avots: Eurostat (demo_r_gind3) un (demo_gind)
3. diagramma. Dzimstības vispārīgais rādītājs sadalījumā pa NUTS 2 reģioniem, 2014. gads (1)
(dzīvi dzimušo skaits uz 1 000 iedzīvotājiem)
Avots: Eurostat (demo_r_gind3) un (demo_gind)
4. diagramma. Kopējais auglības rādītājs sadalījumā pa NUTS 2 reģioniem, 2014. gads (1)
(vidējais dzīvi dzimušo skaits sievietei)
Avots: Eurostat (demo_r_frate2)
5. karte. Kopējais auglības līmenis sadalījumā pa NUTS 3 reģioniem, 2014. gads (1)
(vidējais dzīvi dzimušo skaits sievietei)
Avots: Eurostat (demo_r_frate3) un (demo_find)
5. diagramma. Mirstības vispārīgais rādītājs sadalījumā pa NUTS 2 reģioniem, 2014. gads (1)
(mirušo skaits uz 1 000 iedzīvotājiem)
Avots: Eurostat (demo_r_gind3) un (demo_gind)

Šis raksts ir daļa no statistikas rakstu apkopojuma, kura pamatā ir Eurostat reģionālās gadagrāmatas publikācija. Tajā aplūkotas demogrāfiskās tendences Eiropas Savienības (ES) reģionos.

Reģionālā demogrāfijas statistika ir viena no dažām jomām, kurā par katru ES dalībvalsti tiek apkopota un publicēta sīka NUTS 3 līmeņa informācija. Jaunākā informācija, kas bija pieejama raksta tapšanas laikā, attiecās uz demogrāfiskiem dzīves notikumiem (dzīvi dzimušajiem un mirušajiem), kā arī virkni demogrāfisku rādītāju galvenokārt par laiku līdz 2014. gada beigām; dati par iedzīvotāju skaitu un struktūru bija pieejami par 2015. gada janvāri.

Eurostat reģionālās gadagrāmatas ievadā ir sniegta iedzīvotāju kopuma analīze pēc urbanizācijas līmeņa. Atsevišķā rakstā ir analizētas iedzīvotāju kopuma izmaiņu prognozes pa reģioniem līdz 2050. gadam.

Galvenie statistikas rezultāti

Paredzamais mūža ilgums

Pēdējo 50 gadu laikā jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums ES vidēji palielinājies aptuveni par 10 gadiem, un tā galvenais iemesls ir sociālekonomisko un vides apstākļu, kā arī ārstēšanas un aprūpes uzlabojumi. Raksta 1. kartē ir atspoguļots jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums NUTS 2 reģionos 2014. gadā.

Paredzams, ka 2014. gadā dzimis Eiropas iedzīvotājs varētu nodzīvot vidēji līdz 80,9 gadiem.

Kā redzams 1. kartē, ES 28 valstīs 2014. gadā jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums bija 80,9 gadi. Četrdesmit piecos 2. līmeņa reģionos jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums bija 83,0 vai vairāk gadu. Šie reģioni ir izvietoti tikai septiņās ES dalībvalstīs, kā arī Šveicē: 16 reģioni Itālijā, 11 reģioni Spānijā, 8 reģioni Francijā, 2 reģioni Apvienotajā Karalistē, 1 reģions Austrijā, Grieķijā un Somijā un 5 reģioni Šveicē. Lielākais paredzamais mūža ilgums 2014. gadā (2. līmeņa reģionos) tika reģistrēts Spānijas galvaspilsētas reģionā Comunidad de Madrid — 84,9 gadi.

Turpretī piecdesmit astoņos 2. līmeņa reģionos vidējais paredzamais mūža ilgums bija mazāks par 78,0 gadiem (1. kartē iekrāsoti visgaišāk oranžajā krāsā). Lielākā daļa šo reģionu atrodas ES austrumu dalībvalstīs — Bulgārijā, Čehijas Republikā, Horvātijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā un Slovākijā —, kā arī Turcijā. Pārējie ES 28 reģioni, kuros reģistrētais paredzamais mūža ilgums bija mazāks par 78,0 gadiem, ir visas trīs Baltijas dalībvalstis (katra valsts šajā detalizācijas līmenī ir atsevišķs reģions) un abi autonomie Portugāles reģioni regiõe autónoma da Madeira un regiõe autónoma dos Açores, un šāds rādītājs tika reģistrēts arī Melnkalnē, bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā (katra valsts šajā detalizācijas līmenī ir atsevišķs reģions) un Serbijā (valsts līmeņa dati). Mazākais jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums 2014. gadā (2. līmeņa reģionos) bija 73,0 gadi. Šis rādītājs tika reģistrēts Bulgārijas reģionā Severozapaden, kas ir visnabadzīgākais ES 28 reģions (pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz 1 iedzīvotāju pēc pirktspējas līmeņa (PSL)). Tādējādi atšķirība starp paredzamo mūža ilgumu reģionos Severozapaden un Comunidad de Madrid bija 11,9 gadi.

Ir svarīgi ņemt vērā, ka, lai gan 1. kartē sniegta informācija par visu iedzīvotāju kopumu, joprojām vērojamas būtiskas vīriešu un sieviešu paredzamā mūža ilguma atšķirības, lai gan ir pierādījumi, ka šī atšķirība starp dzimumiem lielākajā daļā ES dalībvalstu pakāpeniski mazinās. Atšķirība starp sieviešu un vīriešu paredzamo mūža ilgumu ES 28 bija 5,5 gadi: paredzamais mūža ilgums 2014. gadā dzimušām sievietēm bija 83,6 gadi, bet vīriešiem 78,1 gads. 1. diagrammā ir atspoguļotas sieviešu un vīriešu paredzamā mūža ilguma atšķirības 2. līmeņa reģionos. Starpība starp dzimumu atšķirību augstāko un zemāko rādītāju katrā valstī bija diezgan neliela, lai gan bija arī izņēmumi, kuru iemesls bieži vien bija viena izlecošā vērtība, piemēram, diezgan mazās atšķirības Somijas reģionā Åland, Slovākijas reģionā Bratislavský kraj un Čehijas Republikas reģionā Praha.

Iedzīvotāju struktūra un demogrāfiskā novecošana

2015. gada sākumā ES 28 dzīvoja 508,5 miljoni iedzīvotāju. Visās ES 28 dalībvalstīs kopā 2015. gada 1. janvārī 20,9 % no kopējā iedzīvotāju skaita bija jaunākas personas (0–19 gadu), trīs piektdaļas (60,2 %) bija darbspējīgā vecuma iedzīvotāji (20–64 gadi) (sīkāka informācija par šo apakšgrupu ir sniegta rakstā par darba tirgu) un aptuveni 18,9 % no visiem iedzīvotājiem bija veci cilvēki (65 un vairāk gadu). Ņemiet vērā, ka ES 28 iedzīvotāju struktūras analīzē izmantotās minētās vecuma grupas ir koriģētas (salīdzinājumā ar iepriekšējiem Eurostat reģionālās gadagrāmatas izdevumiem), lai atbilstu vecuma grupai, kas izmantota stratēģijas “Eiropa 2020” mērķim attiecībā uz nodarbinātības līmeni (20–64 gadi).

Sīkāk analizējot lielo darbspējīgā vecuma iedzīvotāju grupu, var konstatēt, ka 12,2 % iedzīvotāju bija vecumā no 20 līdz 34 gadiem (šī vecuma grupa ir izmantota dažu rādītāju aprēķināšanai rakstā par izglītību un apmācību), 28,6 % bija vecumā no 35 līdz 54 gadiem un 12,8 % iedzīvotāju bija vecumā no 55 līdz 64 gadiem.

Demogrāfiskās struktūras atsevišķās ES dalībvalstīs nereti raksturo nestandarta tendences, kas var ietekmēt reģionu konkurētspēju un kohēziju. Reizēm šīs atšķirības ir diezgan acīmredzamas, kā tas ir, piemēram, Vācijā (šajā valstī bieži vien vērojams kontrasts starp austrumu un rietumu reģioniem), Francijā (ziemeļaustrumi un dienvidrietumi), Itālijā (ziemeļi un dienvidi) un Turcijā (austrumi un rietumi). Šīs atšķirības var būt veicinājuši ļoti dažādi faktori, tostarp klimats, ainava, vēsturiskās, politiskās, sociālās un ekonomiskās norises.

Aizjūras un pilsētu reģionu iedzīvotāju vidējais vecums lielākoties bija mazāks…

2. diagrammā ir atspoguļota informācija par 10 NUTS 3. līmeņa reģioniem ES, kuros bija vislielākā jaunāku iedzīvotāju (jaunāki par 20 gadiem) proporcionālā daļa, 10 NUTS 3. līmeņa reģioniem ES, kuros bija vislielākā darbspējīgā vecuma iedzīvotāju (20–64 gadi) procentuālā daļa (šī grupa sadalīta sīkāk 20–34 gadus veco iedzīvotāju grupā (tajā ietverti arī iedzīvotāji, kas vēl saņem izglītību), 35–54 gadus veco iedzīvotāju grupā (tajā ietverti arī iedzīvotāji, kas audzina bērnus) un 55–64 gadus veco iedzīvotāju grupā (tajā ietverti arī pensionējušies iedzīvotāji)), un 10 NUTS 3. līmeņa reģioniem ES, kuros bija vislielākā vecu cilvēku (65 un vairāk gadu) proporcionālā daļa; šie dati ir par 2015. gada 1. janvāri.

Vairums NUTS 3. līmeņa reģionu ES, kuros bija vislielākais gados jaunu cilvēku īpatsvars, atradās dalībvalstīs, kurās reģistrēti visaugstākie dzimstības un auglības rādītāji (auglības rādītājus skatīt 5. kartē), kā rezultātā palielinās jaunāku personu relatīvais nozīmīgums iedzīvotāju kopumā. Tas īpaši redzams vairākos Īrijas un Francijas reģionos, piemēram, Francijas aizjūras reģionos Guyane un La Réunion vai piepilsētas reģionos Parīzes tuvumā. Lielā mērā urbanizētu reģionu vecuma struktūrā var būt lielāks gados jaunu un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvars, kā iemesls ir tā sauktais “pievilkšanas efekts”, kas saistīts ar lielākām nodarbinātības iespējām, kuras piesaista gan iekšējos migrantus (no dažādiem tās pašas valsts reģioniem), gan arī starptautiskos migrantus (no citām dalībvalstīm un trešām valstīm).

… savukārt dažos galvaspilsētu reģionos bija īpaši liels darbspējīgā vecuma iedzīvotāju relatīvais nozīmīgums …

Vairums no pirmajiem 10 NUTS 3. līmeņa reģioniem ES, kuros lielākā daļa no iedzīvotāju kopskaita bija darbspējīgā vecuma iedzīvotāji, bija galvaspilsētu reģioni, seši no tiem atradās Inner London (Apvienotajā Karalistē) un pa vienam Dānijā (Byen København) un Rumānijā (Bucureşti). Atlikušajos 2 no pirmajiem 10 reģioniem — Spānijas salu reģionos Eivissa, Formentera (Baleāru salās) un Fuerteventura (Kanāriju salās) — bija relatīvi neliels 20–34 gadus vecu iedzīvotāju īpatsvars (salīdzinājumā ar šajā sarakstā iekļautajiem galvaspilsētu reģioniem), kā iemesls, iespējams, ir tas, ka jaunieši iegūst izglītību Spānijas cietzemē, un lielāka 35–54 un 55–64 gadus vecu iedzīvotāju proporcija.

2. kartē ir sniegta visaptveroša analīze par darbspējīgā vecuma iedzīvotāju proporcionālo daļu 3. līmeņa reģionos. 306 no 1482 norādītajiem reģioniem (par Albāniju un Serbiju izmantoti valsts līmeņa dati) darbspējīgā vecuma iedzīvotāju īpatsvars bija vismaz 62 %, turklāt 61 no šiem reģioniem šī proporcija bija 65 % vai lielāka. Daudzi no šiem reģioniem atrodas galvaspilsētās vai citās lielās pilsētās, galvenokārt Apvienotajā Karalistē, Polijā, Rumānijā, Slovākijā un Vācijā, bet to vidū ir arī reģioni Sofia (stolitsa) Bulgārijā un Oslo Norvēģijā. Šī procentuālā daļa bija relatīvi liela arī trijos no astoņiem bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas statistikas reģioniem.

… un lielākajā daļā ES reģionu ir palielinājies vecu cilvēku relatīvais nozīmīgums

Lielākajā daļā ES reģionu ir vērojama pakāpeniska vecu cilvēku relatīvās daļas palielināšanās, ko nosaka mūža ilguma ievērojama un pastāvīga palielināšanās, kā arī tas, ka pensionējas personas, kas dzimušas dzimstības uzplaukuma laikā pēc Otrā pasaules kara. Reģioni, kuros ir vislielākais vecu cilvēku īpatsvars, bieži vien ir salīdzinoši attāli un mazapdzīvoti lauku apgabali, kuros darbspējīgā vecuma iedzīvotāju mazais īpatsvars vismaz daļēji var būt saistīts ar nodarbinātības un izglītības iespēju trūkumu, kas mudina jaunākas paaudzes atstāt reģionu, lai meklētu darbu vai turpinātu izglītoties.

Vecu cilvēku proporcionālā daļa no kopējā iedzīvotāju skaita bija īpaši liela vairākos lauku un attālos reģionos Grieķijā, Spānijā, Francijā un Portugālē, kā arī vairākos reģionos Austrumvācijā. Grieķijas centrālajā vidienes reģionā Evrytania veci cilvēki 2015. gada 1. janvārī veidoja vairāk nekā vienu trešdaļu (33,7 %) no kopējā iedzīvotāju skaita, kas bija augstākais rādītājs ES. Spānijas ziemeļrietumu reģions Ourense bija otrs NUTS 3 līmeņa reģions ES, kurā vecu cilvēku īpatsvars bija lielāks par 30 % no kopējā iedzīvotāju skaita, un tas bija viens no 3 Spānijas reģioniem to 10 ES reģionu vidū, kur reģistrēts visaugstākais (vismaz 28,5 %) vecu cilvēku īpatsvars no attiecīgo reģionu kopējā iedzīvotāju skaita.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Laikposmā no 1960. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 1. janvārim iedzīvotāju skaits ES 28 ik gadu palielinājās, un kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums bija 101,7 miljoni iedzīvotāju, kas atbilst ikgadējam pieaugumam par 0,4 %. Vēsturiski iedzīvotāju skaita pieaugums ES lielā apmērā ir atspoguļojis nevis migrācijas tendences, bet gan iedzīvotāju skaita dabisko izmaiņu (starpība starp kopējo dzimušo personu skaitu un kopējo mirušo personu skaitu) tendences. Padziļināta analīze norāda uz to, ka visaugstākais iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums visās ES 28 dalībvalstīs kopā bija 1964. gadā, kad reģistrētais dzimušo skaits bija par 3,6 miljoniem lielāks nekā mirušo skaits. Pēc tam dzimstības rādītāji pakāpeniski samazinājās un paredzamais mūža ilgums pakāpeniski palielinājās, kā rezultātā palēninājās iedzīvotāju skaita dabiskā pieauguma temps. Līdz 2003. gadam iedzīvotāju skaita dabiskajā pieaugumā ES 28 dalībvalstīs gandrīz bija panākts līdzsvars, jo dzimušo skaits pārsniedza mirušo skaitu mazāk nekā par 100 000. Pēc tam dzimstības līmenis un iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums vairākās ES dalībvalstīs atkal nedaudz palielinājās, tomēr, sākoties finanšu un ekonomikas krīzei, šī tendence kopumā mainījās uz pretējo pusi: 2008.–2013. gadā iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums no 578 000 nokritās līdz 82 000, lai gan 2014. gadā atkal palielinājās līdz 191 000.

2014. gadā vislielākais iedzīvotāju skaita pieaugums tika reģistrēts Londonas austrumu reģionā Tower Hamlets un reģionā Ilfov, kas ieskauj Rumānijas galvaspilsētu

3. kartē ir uzrādīts kopējā iedzīvotāju skaita izmaiņu vispārīgais rādītājs par 2014. gadu. Šo izmaiņu pamatā ir dabiskās izmaiņas apvienojumā ar migrācijas saldo laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 1. janvārim. Šajā laikposmā ES 28 iedzīvotāju skaits pieauga par 1,3 miljoniem jeb par 2,5 uz 1 000 iedzīvotājiem. No 1341 NUTS 3 reģiona, kā dati ir attēloti 3. kartē (nav datu par Francijas reģionu Mayotte), vairāk ES reģionu (806 reģioni) ziņoja par iedzīvotāju skaita pieaugumu nekā par tā samazinājumu (530 reģionu). Piecos reģionos iedzīvotāju skaits nebija mainījies.

Vistumšāk zilajā krāsā ir iekrāsoti tie 238 NUTS 3. līmeņa reģioni, kuros vidējais iedzīvotāju skaita pieaugums 2014. gadā bija vismaz 8,0 uz 1 000 iedzīvotājiem. 32 no šiem reģioniem iedzīvotāju skaits pieauga vismaz par 15,0 uz 1 000 iedzīvotājiem. Vislielākais iedzīvotāju skaita pieaugums tika reģistrēts Londonas reģionā Tower Hamlets (33,0 uz 1 000 iedzīvotājiem), bet otrais lielākais — reģionā Ilfov (30,6 uz 1 000 iedzīvotājiem), kas ieskauj Rumānijas galvaspilsētu Bukaresti. 13 no šiem 32 reģioniem ar visaugstāko iedzīvotāju skaita pieauguma vispārīgo rādītāju atrodas Apvienotajā Karalistē — 4 Outer London un 6 Inner London; 9 reģioni atrodas Vācijā, cita starpā galvaspilsētai Berlīnei blakus esošajā Brandenburgā (Potsdam, Kreisfreie Stadt), bet ne pašā galvaspilsētā. Pieci reģioni ir izvietoti Dānijas, Īrijas, Luksemburgas, Austrijas un Zviedrijas galvaspilsētu reģionos. Pārējo reģionu vidū bija vēl viens Austrijas reģions (Innsbruck), Francijas aizjūras reģions Guyane, divi Spānijas salu reģioni (Fuerteventura un Eivissa, Formentera), kā arī reģions Ilfov.

Daudzi no reģioniem, kuros iedzīvotāju skaits samazinās, atrodas austrumu un dienvidu dalībvalstīs

17 NUTS 3. līmeņa reģionos 2014. gadā iedzīvotāju skaits bija samazinājies vairāk nekā par 15,0 uz 1 000 iedzīvotājiem. Vairākums šo reģionu atrodas Bulgārijā (septiņi reģioni), Horvātijā (trīs reģioni) un Portugālē (divi reģioni), un pa vienam reģionam — Vācijā, Grieķijā, Latvijā, Lietuvā un Rumānijā. NUTS 3. līmeņa reģions, kurā reģistrēts vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums (24,9 uz 1 000 iedzīvotājiem), ir Grieķijas reģions Kentrikos Tomeas Athinon; otrs reģions, kurā reģistrētais iedzīvotāju skaita samazinājums bija vismaz 20,0 uz 1 000 iedzīvotājiem, ir Bulgārijas reģions Vidin.

Raugoties plašākā mērogā uz 268 NUTS 3. līmeņa reģioniem ES, kuros iedzīvotāju skaits 2014. gadā samazinājās vairāk nekā par 4,0 uz 1 000 iedzīvotājiem (vistumšāk oranžajā krāsā iekrāsotā daļa 3. kartē), var secināt, ka tie lielākoties izvietoti vairākos apgabalos: Baltijas dalībvalstīs; Dienvidaustrumeiropā — puslokā, kas sākas Horvātijā, turpinās caur Ungāriju, Rumāniju un Bulgāriju un beidzas Grieķijā; vairāki reģioni atrodas Pireneju pussalā; daudzi reģioni ir Austrumvācijā. Arī vairākās citās valstīs bija daži reģioni, kuros iedzīvotāju skaits samazinājās vairāk nekā par 4,0 uz 1 000 iedzīvotājiem, tostarp 22 reģioni, kas aptvēra lielāko daļu Itālijas teritorijas.

EBTA un kandidātvalstu reģionu vidū lielākās iedzīvotāju skaita pieauguma atšķirības reģistrētas Turcijas reģionos

Kā norādīts 3. kartē, 2014. gadā vairākumā EBTA un kandidātvalstu 3. līmeņa reģionos bija vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums (par Albāniju un Serbiju izmantoti valsts līmeņa dati) — šāda tendence reģistrēta 115 reģionos, bet pretēja tikai 25 reģionos. Visos EBTA valstu reģionos iedzīvotāju skaits pieauga. Relatīvi straujākais iedzīvotāju skaita pieaugums reģistrēts Oslo (Norvēģijas galvaspilsēta) un Freiburg (Šveices rietumi).

Kandidātvalstīs situācija nebija tik vienmērīga — Albānijā un Serbijā (valsts līmeņa dati), pusē no 8 bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas reģioniem un 19 Turcijas reģionos, kuru lielākā daļa atrodas Turcijas centrālajā un ziemeļaustrumu daļā, iedzīvotāju skaits samazinājās. Iedzīvotāju skaita kritumam minētajos Turcijas reģionos var pretstatīt ļoti augstos iedzīvotāju skaita pieauguma rādītājus citās valsts daļās. Turcijā patiešām iedzīvotāju skaita izmaiņu atšķirības bija lielākas nekā pārējos 3. līmeņa reģionos — iedzīvotāju skaita pieauguma vispārīgais rādītājs bija no –39,3 uz 1 000 iedzīvotājiem (zemākais rādītājs) Çankiri reģionā (netālu no galvaspilsētas Ankaras) līdz 63,8 uz 1 000 iedzīvotājiem (augstākais rādītājs) Bayburt reģionā (ziemeļaustrumos). Ievērojamās atšķirības iedzīvotāju skaita izmaiņu rādītājos Turcijas reģionos bieži vien var saistīt ar iekšējās migrācijas tendencēm — migrantu plūsmas virziens lielākoties ir no austrumu uz rietumu reģioniem.

Kopš 1985. gada ES 28 dalībvalstīs pastāvīgi vērojams pozitīvs migrācijas saldo

Kopējā iedzīvotāju skaita izmaiņas ietekmē divi komponenti, kas mijiedarbojas: iedzīvotāju skaita dabiskās izmaiņas un migrācijas saldo, kurā ņemta vērā statistiskā korekcija (turpmāk vienkārši “migrācijas saldo”). Šie komponenti kopā var sekmēt iedzīvotāju skaita pieaugumu vai iedzīvotāju skaita kritumu, vai arī, ja to tendences ir pretējas, tie var zināmā apmērā mazināt viens otra ietekmi.

Vēsturiski migrācijas tendences 20. gadsimta 60. gados bija salīdzinoši līdzsvarotas, un līdz 1970. gadam migrācijas saldo bija negatīvs — no ES 28 dalībvalstīm uz citiem galamērķiem visā pasaulē bija emigrējušas par 707 028 personām vairāk, nekā imigrējušas dalībvalstīs; tas bija lielākais negatīvais migrācijas saldo laikposmā no 1961. līdz 2014. gadam. Nākamais negatīvā migrācijas saldo posms, kad ES 28 dalībvalstis atstāja vairāk personu, nekā tajās imigrēja, bija no 1982. gada līdz 1984. gadam (recesijas periods); pēc tam imigrantu skaits pastāvīgi bija lielāks par emigrantu skaitu. Sākot no 1988. gada, izņemot 1991. un 1997. gadu, migrācijas saldo bija pozitīvs, ik gadu imigrantu skaitam par pusmiljonu pārsniedzot emigrantu skaitu, un kopumā laikposmā no 1988. gada līdz 2014. gadam 10 no 27 gadiem migrācijas saldo bija pozitīvs, imigrantu skaitam pārsniedzot emigrantu skaitu par miljonu personu. 2003. gadā ES 28 dalībvalstīs imigrantu skaits pārsniedza emigrantu skaitu par 1,8 miljoniem personu, bet pēc tam pozitīva migrācijas saldo radītais iedzīvotāju skaita pieaugums samazinājās tikai līdz 712 000 tūkstošiem personu 2011. gadā. 2013. gadā migrācijas saldo palielinājās līdz 1,7 miljoniem, un 2014. gadā tas saglabājās lielāks par miljonu.

Pozitīvais migrācijas saldo ir īpaši augsts daudzos Vācijas reģionos

4. kartē ir uzrādīts vispārīgais migrācijas saldo 2014. gadā — vidēji 2,2 uz 1 000 iedzīvotājiem ES 28. 3. un 4. karte ir līdzīgas, kas liecina par migrācijas tendenču un kopējā iedzīvotāju skaita izmaiņu ciešo savstarpējo saikni, kuru pastiprina tas, ka iedzīvotāju skaita dabisko izmaiņu rādītājs bija gandrīz līdzsvarots daudzos ES reģionos.

Visvairāk reģionu, kuros 2014. gadā bija pozitīvs migrācijas saldo (imigranti no citiem tās pašas dalībvalsts reģioniem, no citiem ES reģioniem vai no trešām valstīm), atrodas daudzās Vācijas daļās. Vācijā atrodas 12 no 19 reģioniem, kuros migrācijas saldo bija vismaz 15,0 uz 1 000 iedzīvotājiem. Ja lūkojas plašāk uz 217 reģioniem, kuros migrācijas saldo bija vismaz 8,0 uz 1 000 iedzīvotājiem (vistumšāk zilajā krāsā iekrāsotā daļa 4. kartē), redzams, ka Vācijas reģionu skaits pieauga līdz 147; tomēr arī Apvienotā Karaliste (26 reģioni), Francija (11 reģionu), Austrija (10 reģionu) un Zviedrija (9 reģioni) bija bieži migrantu galamērķi.

Vislielākais migrantu pieplūdums tika reģistrēts Rumānijas reģionā Ilfov, kurā migrācijas saldo vispārīgais rādītājs bija 29,8 uz 1 000 iedzīvotājiem. Nākamie četri augstākie migrācijas saldo rādītāji tika reģistrēti Vācijas reģionos Landshut (Kreisfreie Stadt), Suhl (Kreisfreie Stadt), Leipzig (Kreisfreie Stadt), Gießen (Landkreis): 21,8–23,9 uz 1 000 iedzīvotājiem. Pēdējais NUTS 3 reģions, kurā migrācijas saldo vispārīgais rādītājs pārsniedza 20,0 uz 1 000 iedzīvotājiem, bija Tower Hamlets Londonā, tomēr arī reģionu Luxembourg (19,9) un Frankfurt am Main (Kreisfreie Stadt) (19,2) rādītājs gandrīz sasniedza šo robežu.

Visos četros Grieķijas galvaspilsētas reģionos 2014. gadā migrācijas saldo bija negatīvs

2014. gadā 430 ES 28 NUTS 3. līmeņa reģionos migrācijas saldo bija negatīvs (proti, reģionu atstāja vairāk personu, nekā tajā ieradās) un 117 no tiem vispārīgais rādītājs bija zemāks par –4,0 uz 1 000 iedzīvotājiem. Šie reģioni ir izvietoti Slovēnijā, Horvātijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Grieķijā un Kiprā (atsevišķs reģions šajā detalizācijas līmenī) Austrumeiropā un Dienvideiropā, kā arī Baltijas dalībvalstīs Ziemeļeiropā, vairāki reģioni atrodas Pireneju pussalā, lielā daļā Īrijas un arī citur, un reģionu vidū ir arī Île de France un tam blakus esošais reģions Champagne-Ardenne Francijā. Šo reģionu skaitā bija astoņi galvaspilsētu reģioni, tostarp visi četri Grieķijas galvaspilsētas Atēnu reģioni, viens Inner London reģions, kā arī reģioni Paris, Bucureşti un Cyprus. Vislielākais negatīvais migrācijas saldo vispārīgais rādītājs tika reģistrēts Īrijas reģionā Border un Grieķijas galvaspilsētas reģionā Kentrikos Tomeas Athinon, kur migrācijas saldo rādītājs noslīdēja līdz –21,1 uz 1 000 iedzīvotājiem.

REĢIONS UZMANĪBAS CENTRĀ

Border, Īrija

Dkit1 1024x768.jpg

NUTS 3. līmeņa reģions ES, kurā migrācijas saldo vispārīgais rādītājs bija viszemākais, ir Īrijas reģions Border: 2014. gadā tā migrācijas saldo vispārīgais rādītājs (starpība starp imigrācijas un emigrācijas rādītāju) bija –21,1 uz 1 000 iedzīvotājiem.

©: Scollonp

EBTA un kandidātvalstīs migrācijas saldo 2014. gadā bija vērojamas pretējas tendences (par Albāniju un Serbiju pieejami tikai valsts līmeņa dati). Viskrasākās atšķirības bija vērojamas Turcijā: 22 tās 3. līmeņa reģionos negatīvais migrācijas saldo bija mērāms divciparu skaitļos, viszemākais tas bija reģionā Çankiri (uz ziemeļaustrumiem no Ankaras), kur tas nokritās līdz –43,3 uz 1 000 iedzīvotājiem. Turpretī 11 Turcijas 3. līmeņa reģionos divciparu skaitļos bija mērāms pozitīvais migrācijas saldo, kas visaugstākais (54,1 uz 1 000 iedzīvotājiem) bija reģionā Bayburt (Turcijas ziemeļaustrumos). Migrācijas saldo bija pozitīvs arī visos EBTA 3. līmeņa reģionos, kuru vidū visaugstākais rādītājs (14,6 uz 1 000 iedzīvotājiem) bija Šveices rietumu reģionā Freiburg.

Dzimstības un auglības rādītāji

Sievietēm ES ir mazāk bērnu, un tas veicina iedzīvotāju skaita dabiskā pieauguma palēnināšanos un pat dabisko samazināšanos (mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu); pārskatu par to, kā demogrāfiskās izmaiņas, paredzams, ietekmēs ES reģionu iedzīvotāju kopumu, skatiet rakstā par iedzīvotāju kopuma izmaiņu prognozēm.

Šajā iedaļā sniegta informācija par reģionālajiem vispārīgajiem dzimstības rādītājiem (dzimušo skaita attiecība pret vidējo iedzīvotāju skaitu, kas izteikta uz 1 000 iedzīvotājiem) un auglības rādītājiem (vidējais dzimušo bērnu skaits sievietei). ES 28 dalībvalstu dzimstības vispārīgais rādītājs 2014. gadā bija 10,1 dzimušie uz 1 000 iedzīvotājiem. ES dalībvalstu vidū visaugstākais dzimstības vispārīgais rādītājs — 14,6 dzimušie uz 1 000 iedzīvotājiem — bija Īrijā, un arī Francijā (12,4 dzimušie), Apvienotajā Karalistē (12,0 dzimušie) un Zviedrijā (11,9 dzimušie) šis rādītājs bija salīdzinoši augsts. Viszemākie dzimstības vispārīgie rādītāji — 10,0 vai mazāk dzimušo uz 1 000 iedzīvotājiem — bija lielākajā daļā Austrumeiropas (Bulgārijā, Horvātijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā), Dienvideiropā (Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Maltā un Portugālē), kā arī Vācijā un Austrijā.

Daži no augstākajiem dzimstības vispārīgajiem rādītājiem ES tika reģistrēti Beļģijas, Īrijas, Francijas un Apvienotās Karalistes galvaspilsētu reģionos

3. diagrammā ir atspoguļoti NUTS 2. līmeņa reģionu dzimstības vispārīgie rādītāji 2014. gadā. Visās attēlotajās ES dalībvalstīs un trešās valstīs, kuras veido vairāki reģioni, galvaspilsētas reģionā dzimstības vispārīgais rādītājs bija augstāks par valsts vidējo rādītāju. Dažās dalībvalstīs, piemēram, Čehijas Republikā, Polijā un Ungārijā, tika reģistrēti ļoti vienlīdzīgi reģionālie dzimstības vispārīgie rādītāji. Citās valstīs tie bija dažādāki, nereti tāpēc, ka vienā vai dažos reģionos rādītājs bija īpaši augsts: Beļģijā dzimstības vispārīgais rādītājs bija augstāks par valsts vidējo rādītāju tikai galvaspilsētas reģionā Région de Bruxelles-Capitale / Brussels Hoofdstedelijk Gewest, savukārt Spānijā un Francijā ievērojami augstāki rādītāji nekā visos citos šo dalībvalstu reģionos bija nomaļajos reģionos Ciudad Autónoma de Melilla un Ciudad Autónoma de Ceuta (Spānija) un Guyane un La Réunion (Francija). Patiesībā tieši reģionos Guyane, Ciudad Autónoma de Melilla un La Réunion tika reģistrēti trīs visaugstākie ES reģionu dzimstības vispārīgie rādītāji; nākamie augstākie rādītāji bija trīs galvaspilsētu reģionos — Inner London — East, Région de Bruxelles-Capitale / Brussels Hoofdstedelijk Gewest un Île de France —, kuros visos, tāpat kā reģionā Outer London — West and North West, rādītājs bija 15,0 vai vairāk dzimušo uz 1 000 iedzīvotājiem.

Reģioni ar pieciem viszemākajiem dzimstības vispārīgajiem rādītājiem (mazāk nekā 7,0 dzimušie uz 1 000 iedzīvotājiem 2014. gadā) ir izvietoti dienvidu dalībvalstīs — pa diviem Itālijā un Portugālē un viens Spānijā. Viszemākais rādītājs tika reģistrēts Spānijas ziemeļrietumu reģionā Principado de Asturias (6,3 dzimušie uz 1 000 iedzīvotājiem).

EBTA valstu 2. līmeņa reģionos 2014. gadā dzimstības vispārīgais rādītājs lielākoties bija robežās no 10,0 līdz 15,0 dzimušajiem uz 1 000 iedzīvotājiem. Vienīgie izņēmumi bija reģions Hedmark og Oppland (Norvēģijas dienvidaustrumi) un trīs Šveices reģioni — Espace Mittelland, Ostschweiz un Ticino; visos četros reģionos dzimstības vispārīgais rādītājs bija zemāks par 10,0 dzimušajiem uz 1 000 iedzīvotājiem.

Arī kandidātvalstīs (par Albāniju un Serbiju izmantoti valsts līmeņa dati) dzimstības vispārīgais rādītājs bija 10,0–15,0 dzimušo uz 1 000 iedzīvotājiem, izņemot 14 Turcijas 2. līmeņa reģionus, kuros dzimstības vispārīgais rādītājs bija augstāks. Turcijas dienvidu reģionā Şanliurfa (Dijarbakira) tas palielinājās līdz 30,8 dzimušajiem uz 1 000 iedzīvotājiem.

21. gs. pirmajā desmitgadē auglības rādītāji ir samazinājušies

Šā gadsimta sākumā ES 28 kopējais auglības rādītājs samazinājās. 2001. un 2002. gadā tas bija 1,46 dzīvi dzimušie sievietei, tomēr līdz 2010. gadam tas palielinājās, sasniedzot 1,62, pirms 2013. gadā atkal saruka līdz 1,54, un tad 2014. gadā rādītājs atkal pieauga līdz 1,58. Pasaules attīstītajās valstīs kopējais auglības rādītājs 2,10 dzīvi dzimušo sievietei tiek uzskatīts par dabiskās ataudzes rādītāju jeb, citiem vārdiem sakot, līmeni, kurā iedzīvotāju skaits saglabājas stabils ilgtermiņā, ja nenotiek imigrācija vai emigrācija.

Augstākie auglības rādītāji ES dalībvalstīs 2014. gadā tika reģistrēti Francijā (2,01 dzīvi dzimušais sievietei), kā arī Īrijā (1,94), Zviedrijā (1,88) un Apvienotajā Karalistē (1,81). Auglības rādītāji bieži vien bija augstāki dalībvalstīs, kur ģimene kā struktūra ir relatīvi vāja (laulībā stājušies neliela daļa iedzīvotāju, un liela daļa bērnu dzimuši neprecētiem vecākiem), salīdzinoši plaši izplatīta pāru nestabilitāte (relatīvi augsts šķirto laulību līmenis) un augsta sieviešu dalība darba tirgū. 13 ES dalībvalstīs auglības rādītājs bija 1,50 vai mazāk dzīvi dzimušo sievietei; viszemākais rādītājs tika reģistrēts Portugālē (1,23 dzīvi dzimušie sievietei).

Reģionu auglības rādītāju atšķirības var būt saistītas ar vairākiem faktoriem, tostarp iedzīvotāju sociālekonomisko struktūru (piem., iegūtās izglītības līmeni, profesionālo statusu, ienākumiem vai vecumu), dzīvesvietu (piem., infrastruktūras un bērnu aprūpes iestāžu pieejamību vai mājokļu tirgu) vai ar kultūru saistītiem faktoriem (piem., reliģisko pārliecību un paražām, attieksmi pret bērna laišanu pasaulē gadījumos, kad pāris nav precēts, vai attieksmi pret kontracepciju). 2. līmeņa reģionu auglības rādītāji ir uzrādīti 4. diagrammā, kura, tāpat kā 3. diagramma, ir ļoti viendabīga, jo 2014. gadā lielākajā daļā reģionu vienā un tajā pašā ES dalībvalstī reti konstatēti līmeņi, kas būtiski atšķiras no valsts vidējā rādītāja. Arī šajā ziņā Spānijas nomaļais reģions Ciudad Autónoma de Melilla, tāpat kā Francijas aizjūras reģioni Guyane, La Réunion, Guadeloupe un Martinique, bija izņēmums; šie bija vienīgie NUTS 2. līmeņa reģioni, kuros 2014. gadā reģistrētie kopējās auglības rādītāji bija augstāki par dabiskās ataudzes rādītāju (2,10).

EBTA valstu datu analīze apstiprina, ka tajās visu 2. līmeņa reģionu auglības rādītāji bija zemāki par dabiskās ataudzes līmeni. Šāda situācija bija arī kandidātvalstīs (par Albāniju un Serbiju izmantoti valsts līmeņa dati), izņemot Turciju. Turcijā bija krasa atšķirība starp rietumu reģioniem (relatīvi zemi auglības rādītāji) un austrumu reģioniem (daudz augstāki rādītāji), piemēram, viszemākais auglības rādītājs (1,59 dzīvi dzimušie sievietei) tika reģistrēts Melnās jūras piekrastes reģionos Zonguldak, Karabük un Bartin, savukārt visaugstākais rādītājs (3,91 dzīvi dzimušais sievietei) — reģionā Şanliurfa (Dijarbakira), kurā tika reģistrēts arī visaugstākais dzimstības vispārīgais rādītājs Turcijā (sk. iepriekš).

Visaugstākie auglības rādītāji reģistrēti lielākoties Francijas un Apvienotās Karalistes reģionos

5. kartē auglības rādītājs uzrādīts izvērstāk — sadalījumā pa NUTS 3 reģioniem. Visaugstākie rādītāji 2014. gadā tika reģistrēti Francijas aizjūras reģionā Guyane (3,50 dzīvi dzimušo sievietei) un Spānijas nomaļajā teritorijā Ciudad Autónoma de Melilla (2,70). Nākamie augstākie rādītāji reģistrēti reģionos Seine-Saint-Denis (Francijas galvaspilsētas tuvumā) un vēl vienā Francijas aizjūras reģionā — La Réunion. Auglības rādītājs pārsniedza 2,10 kopumā 34 NUTS 3. līmeņa reģionos, no kuriem vairāk nekā puse (kopā 20) atrodas Francijā un vairāk nekā ceturtdaļa (9) — Apvienotajā Karalistē. Situācija ir līdzīga arī 186 NUTS 3. līmeņa reģionos, kuros reģistrētais auglības rādītājs ir vismaz 1,90 (vistumšāk oranžajā krāsā iekrāsotā daļa 5. kartē), jo nedaudz vairāk nekā trīs ceturtdaļas šo reģionu atrodas Francijā vai Apvienotajā Karalistē, lai gan šajā reģionu kopumā ir ietverti arī 6 no 8 Īrijas reģioniem un 10 no 21 Zviedrijas reģiona.

REĢIONS UZMANĪBAS CENTRĀ

Douro, Portugāle

1280px-Douro.jpg

Pasaules attīstītajās valstīs auglības rādītājs 2,10 dzīvi dzimušo sievietei tiek uzskatīts par dabiskās ataudzes rādītāju, citiem vārdiem sakot, līmeni, kurā iedzīvotāju skaits saglabājas stabils ilgtermiņā, ja nenotiek imigrācija vai emigrācija. Auglības rādītāji ES reģionos lielākoties ir daudz zemāki, piemēram, Douro ir viens no četriem Portugāles NUTS 3. līmeņa reģioniem, kuros 2014. gadā reģistrētais auglības rādītājs bija zemāks par 1,0 dzīvi dzimušo sievietei.

©: Aires Almeida

Savukārt viszemākie auglības rādītāji (zemāki par 1,35) galvenokārt tika reģistrēti Vācijā, kā arī austrumu un dienvidu dalībvalstīs, jo īpaši Kiprā (atsevišķs reģions šajā detalizācijas līmenī), Portugālē (22 no 25 reģioniem), Spānijā (37 no 59 reģioniem), Slovākijā (5 no 8 reģioniem) un Polijā (42 no 72 reģioniem), mazākā apmērā arī Grieķijā un Itālijā.

2014. gadā reģistrētais auglības rādītājs nevienā no EBTA valstu 3. līmeņa reģioniem nepārsniedza 2,10, kaut gan četros Norvēģijas reģionos, vienā Šveices un vienā Islandes reģionā reģistrētais auglības rādītājs bija augstāks par 1,90, no tiem visaugstākais rādītājs (2,03) bija Islandes reģionā Landsbyggð.

Attiecībā uz kandidātvalstīm (par Albāniju un Serbiju izmantoti valsts līmeņa dati) trijos no astoņiem bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas reģioniem 2014. gadā reģistrētais auglības rādītājs bija zemāks par 1,35. Turpretī 29 Turcijas reģionos auglības rādītājs pārsniedza 2,10 un vēl 13 reģionos tas bija 1,90 vai augstāks. Divi visaugstākie rādītāji 2014. gadā tika reģistrēti Turcijas rietumu reģionos Şanliurfa (4,52) un Sirnak (4,22). Šie relatīvi augstie auglības rādītāji krasi atšķiras no tiem, kas reģistrēti vairumā Turcijas rietumu reģionu, kuros auglības rādītājs lielākoties bija robežās no 1,5 līdz 1,9 dzīvi dzimušajiem sievietei (šie rādītāji ir līdzīgāki visā ES reģistrētajiem).

Mirstības rādītāji

ES 28 kopumā 2014. gadā miruši 4,94 miljoni cilvēku, kas ir par 1,1 % mazāk nekā 2013. gadā. ES 28 mirstības vispārīgais rādītājs 2014. gadā bija 9,7 mirušie uz 1 000 iedzīvotājiem, sākot no 15,1 Bulgārijā, 14,3 Latvijā un 13,7 Lietuvā, līdz mazāk nekā 8,0 mirušajiem uz 1 000 iedzīvotājiem Maltā, Luksemburgā, Īrijā un Kiprā.

Mirstības vispārīgais rādītājs parasti atspoguļo iedzīvotāju struktūru (vecu cilvēku mirstība ir lielāka), kā arī iespēju saslimt ar konkrētu slimību vai nomirt ārēja cēloņa izraisītā nāvē. Reģionālā statistika par dažiem nāves cēloņiem — asinsrites slimībām un vēzi — ir sniegta rakstā par veselību.

5. diagrammā ir atspoguļotas mirstības rādītāja atšķirības starp 2. līmeņa reģioniem. To var salīdzināt ar 3. diagrammu, kurā ir līdzīgi analizēts dzimstības vispārīgais rādītājs, un secināt, ka kopumā mirstības vispārīgais rādītājs pa reģioniem atšķiras vairāk nekā dzimstības vispārīgais rādītājs. Čehijas Republikas reģionos reģistrētie mirstības rādītāji bija visvienveidīgākie, savukārt Spānijas, Francijas un Apvienotās Karalistes reģionos bija vērojamas daudz lielākas atšķirības; arī Turcijas reģionu mirstības rādītāji bija relatīvi neviendabīgi. Gandrīz visās dalībvalstīs, kuras veido vairāki reģioni, mirstības vispārīgais rādītājs galvaspilsētas reģionā bija zemāks par valsts vidējo rādītāju; vienīgie izņēmumi bija Horvātija, Polija un Slovēnija. Tāda pati situācija bija arī Šveicē.

2014. gadā četros Bulgārijas reģionos tika reģistrēti visaugstākie mirstības vispārīgie rādītāji ES, proti, no 14,5 līdz 19,8 mirušajiem uz 1 000 iedzīvotājiem. Visaugstākais mirstības vispārīgais rādītājs tika reģistrēts ziemeļu reģionā Severozapaden, kurā reģistrēts arī viszemākais paredzamā mūža ilguma rādītājs. Viszemākais mirstības vispārīgais rādītājs bija Francijas aizjūras reģionā Guyana: 3,1 mirušais uz 1 000 iedzīvotājiem; tikpat zems mirstības rādītājs tika reģistrēts arī Turcijas reģionā Mardin, Batman, Sirnak, Siirt. Pie ES reģioniem, kuros ir zems mirstības rādītājs, vēl pieskaitāmi reģioni Inner London — East (4,3) un Inner London — West (4,7). Zemi mirstības vispārīgie rādītāji bija arī vairākos citos galvaspilsētu reģionos, piemēram, Francijas, Īrijas, Spānijas, Luksemburgas (atsevišķs reģions šajā detalizācijas līmenī), Zviedrijas un Somijas galvaspilsētas reģionā.

Zīdaiņu mirstība

Pēdējos gados paredzamā mūža ilgums ES ir ievērojami pieaudzis ne vien tāpēc, ka cilvēki dzīvo aizvien ilgāk, bet, iespējams, arī tāpēc, ka ir samazinājusies zīdaiņu mirstība. ES 28 2014. gadā, nesasnieguši 1 gada vecumu, nomira aptuveni 19 100 bērnu. To var izteikt ar zīdaiņu mirstības rādītāju 3,7 mirušie uz 1 000 dzīvi dzimušajiem; pirms 10 gadiem šis rādītājs bija 5,3, bet pirms 50 gadiem — 32,8.

6. diagrammā ir atspoguļots zīdaiņu mirstības rādītājs NUTS 2. līmeņa reģionos 2014. gadā. Dažās ES dalībvalstīs, piemēram, Slovākijā, Somijā, Francijā un Austrijā, zīdaiņu mirstības rādītājos pa reģioniem bija vērojamas īpaši lielas atšķirības; relatīvi lielo atšķirību iemesls Somijā ir īpašā situācija salu reģionā Åland, kurā nebija nomiris neviens bērns, kas jaunāks par vienu gadu (tātad zīdaiņu mirstības rādītājs bija 0,0). ES reģions ar otru zemāko (pēc reģiona Åland) rādītāju (0,7) bija Austrijas rietumu reģions Vorarlberg. Savukārt trīs Austrumeiropas reģionos — Sud-Est (Rumānija), Yugoiztochen (Bulgārija) un Východné Slovensko (Slovākija) — reģistrētais mirstības rādītājs bija vismaz 10,0 mirušo uz 1 000 dzīvi dzimušajiem. Piecās no dalībvalstīm, kurās ir vairāki reģioni, — Horvātijā, Portugālē, Spānijā, Nīderlandē un Austrijā — galvaspilsētas reģionā reģistrētais zīdaiņu mirstības rādītājs bija augstāks par valsts vidējo rādītāju; tāda pati situācija bija arī Norvēģijā.

Islande, Lihtenšteina un visi septiņi Norvēģijas 2. līmeņa reģioni bija tie EBTA valstu reģioni, kuros zīdaiņu mirstības rādītājs bija zemāks par ES 28 vidējo rādītāju. Šveicē vidējais zīdaiņu mirstības rādītājs bija nedaudz augstāks par ES 28 vidējo rādītāju, lai gan reģionos Région lémanique, Espace Mittelland un Ticino tas bija zemāks.

Kandidātvalstīs zīdaiņu mirstības rādītāji bija augstāki (par Albāniju un Serbiju izmantoti valsts līmeņa dati) — robežās no 4,9 mirušajiem uz 1 000 dzīvi dzimušajiem Melnkalnē (atsevišķs reģions šajā detalizācijas līmenī) līdz 11,1 mirušajam uz 1 000 dzīvi dzimušajiem Turcijā. Turcijas reģionos bija liela starpība starp augstāko un zemāko zīdaiņu mirstības rādītāju — zemākais rādītājs bija 7,0 mirušie uz 1 000 dzīvi dzimušajiem galvaspilsētas reģionā Ankara, bet augstākais rādītājs bija 16,9 mirušie uz 1 000 dzīvi dzimušajiem dienvidu reģionā Gaziantep, Adiyaman, Kilis.

Datu avoti un pieejamība

Eurostat vāc plašu reģionālās demogrāfijas statistikas datu klāstu, tostarp datus par iedzīvotāju skaitu un dažādām demogrāfiskām izmaiņām, kas ietekmē iedzīvotāju kopuma lielumu, struktūru un īpatnības. Šos datus var izmantot dažādām plānošanas, uzraudzības un vērtēšanas darbībām dažādās svarīgās sabiedriski ekonomiskās politikas jomās, piemēram, lai

  • analizētu sabiedrības novecošanu un tās ietekmi uz ilgtspēju un labklājību;
  • izvērtētu demogrāfisko izmaiņu ietekmi uz ekonomiku;
  • aprēķinātu koeficientus un rādītājus uz vienu iedzīvotāju, piemēram, reģionālo iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, ko var izmantot, lai piešķirtu struktūrfondu līdzekļus ekonomiski mazāk attīstītiem reģioniem;
  • izstrādātu un uzraudzītu imigrācijas un patvēruma sistēmas.

Iedzīvotāju statistikas vākšanas juridiskais pamats ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1260/2013 par Eiropas demogrāfijas statistiku un tās īstenošanas Regula (ES) Nr. 205/2014. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 862/2007, kā arī īstenošanas Regulā (ES) Nr. 351/2010 ir paredzēta Kopienas statistikas vākšana par migrāciju un starptautisko aizsardzību.

Sīkāku informāciju skatiet Eurostat tīmekļa vietnes īpašajā sadaļā par iedzīvotāju kopuma izmaiņu prognozēm.

Statistikas datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām un iedzīvotāju kopuma struktūru arvien biežāk izmanto politikas veidošanā un lai nodrošinātu iespēju uzraudzīt demogrāfiskās tendences politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā vai kultūras kontekstā. Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par demogrāfiskām izmaiņām un to ietekmi uz ES turpmāko kohēzijas politiku (2013/C 153 E/02), kurā uzsvēra, ka demogrāfiskās izmaiņas reģionos būtu jāuzskaita statistiski un ka demogrāfiskās izmaiņas būtu uzskatāmas par horizontālo mērķi turpmākajā kohēzijas politikā.

NUTS

Šajā rakstā uzrādīto datu pamatā ir tikai un vienīgi NUTS 2013. gada versija.

Rādītāju definīcijas

Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums ir varbūtējais gadu skaits, kādu jaundzimis bērns vidēji nodzīvos, ja tā dzīves laikā mirstības apstākļi būs tādi paši kā šobrīd.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas ir atšķirība starp iedzīvotāju skaitu laikposma (piem., viena kalendārā gada) beigās un sākumā. Pozitīvas iedzīvotāju skaita izmaiņas sauc par iedzīvotāju skaita pieaugumu, bet negatīvas iedzīvotāju skaita izmaiņas — par iedzīvotāju skaita samazinājumu. Iedzīvotāju skaita izmaiņām ir divi komponenti.

  • Dabiskās izmaiņas, ko aprēķina kā starpību starp dzīvi dzimušo skaitu un mirušo skaitu. Pozitīvas dabiskās izmaiņas, ko sauc arī par dabisko pieaugumu, ir tad, ja dzīvi dzimušo skaits pārsniedz mirušo skaitu. Negatīvas dabiskās izmaiņas, ko sauc arī par dabisko samazinājumu, ir tad, ja dzīvi dzimušo skaits ir mazāks par mirušo skaitu.
  • Migrācijas saldo, kurā ņemta vērā statistiskā korekcija, aprēķina kā starpību starp iedzīvotāju skaita kopējām izmaiņām un dabiskajām izmaiņām; tādēļ statistikas datus par migrācijas saldo ietekmē visas statistiskās neprecizitātes abos šā vienādojuma komponentos, jo īpaši iedzīvotāju skaita izmaiņās. Migrācijas saldo, kurā ņemta vērā statistiskā korekcija, papildus starpībai starp imigrāciju un emigrāciju var ietvert citas iedzīvotāju skaita izmaiņas, kuras novērotas starp divu secīgu gadu 1. janvāri un kuras nevar attiecināt uz dzimušajiem, mirušajiem, imigrāciju vai emigrāciju.

Izmaiņu vispārīgos rādītājus aprēķina par kopējā iedzīvotāju skaita izmaiņām, iedzīvotāju skaita dabiskajām izmaiņām un migrācijas saldo, kurā ņemta vērā statistiskā korekcija. Visos gadījumos izmaiņu līmenis gada laikā tiek salīdzināts ar attiecīgā apgabala iedzīvotāju skaita vidējo rādītāju tajā pašā gadā, un šo attiecību izsaka uz 1 000 iedzīvotājiem.

Demogrāfisku dzīves notikumu (dzimšanas un miršanas) vispārīgos rādītājus definē kā demogrāfisko notikumu skaita attiecību pret vidējo iedzīvotāju skaitu reģionā tajā pašā gadā un arī izsaka uz 1 000 iedzīvotājiem.

Kopējo auglības rādītāju definē kā vidējo to bērnu skaitu, kas būtu dzimuši sievietei viņas mūža laikā, ja savos reproduktīvajos gados viņa atbilstu savam vecumam atbilstīgajiem auglības rādītājiem, kādi ir noteikti attiecīgā gadā.

Zīdaiņu mirstības rādītāju definē kā mirušo zīdaiņu (bērnu, kas jaunāki par vienu gadu) skaita attiecību pret attiecīgajā reģionā tajā pašā gadā dzīvi dzimušo skaitu un izsaka uz 1 000 dzīvi dzimušajiem.

Konteksts

Nākamajās desmitgadēs demogrāfiskajām izmaiņām ES, visticamāk, būs liela nozīme, jo lielākā daļa modeļu, kuros aplūkotas iedzīvotāju kopuma izmaiņu nākotnes tendences, liecina, ka aizvien zemo auglības rādītāju un ilgāka mūža dēļ ES sabiedrība turpinās novecot.

Lai gan migrācijai ir liela nozīme ES dalībvalstu iedzīvotāju kopuma izmaiņās, visticamāk, ar migrāciju vien nepietiks, lai novērstu daudzviet Eiropas Savienībā vērojamo sabiedrības novecošanas tendenci.

Paredzams, ka sabiedrības novecošanas sociālajām un ekonomiskajām sekām būs būtiska ietekme Eiropā gan dalībvalstu, gan arī reģionu līmenī. Piemēram, zemo auglības rādītāju dēļ samazināsies skolēnu un studentu skaits izglītības sistēmā, būs arī mazāk darbspējīgā vecuma personu, kas atbalstītu pārējo sabiedrības daļu, kā arī palielināsies vecu cilvēku īpatsvars (daļai šo personu būs nepieciešama papildu infrastruktūra, veselības aprūpes pakalpojumi un pielāgoti mājokļi). Šīs strukturālās demogrāfiskās izmaiņas varētu ietekmēt valdību spēju palielināt nodokļu ieņēmumus, līdzsvarot valsts finanses vai nodrošināt atbilstīgas pensijas un veselības aprūpes pakalpojumus.

Paredzams, ka vislielākās demogrāfiskās problēmas būs cita starpā nomaļos, lauku un postindustriālos reģionos, kur iedzīvotāju skaits, visticamāk, samazināsies. Teritoriālā plānā demogrāfisko izmaiņas īpaši uzskatāmi ilustrē:

  • austrumu/rietumu efekts: daudzas dalībvalstis, kas pievienojušās ES kopš 2004. gada, joprojām cenšas panākt pārējās;
  • ziemeļu/dienvidu efekts: bieži vien ir ievērojamas atšķirības starp Vidusjūras reģioniem un mērenākā klimata ES ziemeļu un rietumu reģioniem;
  • plaisa starp pilsētu un lauku reģioniem: lielākā daļa pilsētu reģionu aizvien ziņo par iedzīvotāju skaita pieaugumu, taču iedzīvotāju skaits daudzos lauku apgabalos samazinās;
  • galvaspilsētas reģiona efekts: galvaspilsētām un dažiem to apkārtējiem reģioniem (piem., ap abām ES globālajām metropolēm Parīzi un Londonu) ir “pievilkšanas efekts”, kas saistīts ar lielākām nodarbinātības iespējām;
  • vairāki piemēri valsts līmenī vērojamām reģionālām atšķirībām, kam ir potenciāls ietekmēt reģionālo konkurētspēju un kohēziju; tādas ir, piemēram, Vācijā un Turcijā (starp austrumu un rietumu reģioniem) un Francijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē (starp ziemeļu un dienvidu reģioniem).

Politikas izstrāde

Nav pārsteidzoši, ka politikas veidotāji, nobažījušies par demogrāfiskajām izmaiņām nākotnē, ir pievērsušies vairāku jautājumu risināšanai. Eiropas Komisija ir pieņēmusi paziņojumu “Eiropas demogrāfiskā nākotne — kā pārvērst problēmu par iespēju” (COM(2006) 571 galīgā redakcija), kurā uzsvērti pieci galvenie politiskie risinājumi:

  • veicināt demogrāfisku atjaunošanos, radot labākus apstākļus ģimenēm un uzlabojot līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi;
  • veicināt nodarbinātību, radot vairāk darbvietu un nodrošinot garāku un kvalitatīvāku darba dzīvi;
  • uzlabot ES produktivitāti un dinamiskumu, veicot ieguldījumus izglītībā un pētniecībā un tādējādi palielinot produktivitāti un ekonomikas rezultātus;
  • uzņemt un integrēt migrantus Eiropas Savienībā;
  • nodrošināt noturīgas publiskās finanses, lai garantētu pienācīgas pensijas, sociālo nodrošinājumu, kā arī veselības un ilgtermiņa aprūpi.

“Eiropa 2020”

Papildus iepriekš minētajam uz demogrāfiskajām problēmām, jo īpaši demogrāfisko novecošanu, attiecas arī lielākā daļa no stratēģijas “Eiropa 2020” septiņām pamatiniciatīvām. Pamatiniciatīva “Inovācijas savienība” sniedz publiskā un privātā sektora dalībniekiem iespēju sadarboties dažādos teritoriālos līmeņos dažādu problēmu risināšanā, un 2011. gadā sāka darboties Eiropas Inovācijas partnerība aktīvām un veselīgām vecumdienām, kuras mērķis ir līdz 2020. gadam palielināt Eiropas iedzīvotāju vidējo veselīgas dzīves ilgumu par diviem gadiem. Cita pamatiniciatīva — “Digitālā programma” — uzlabo digitālo līdzekļu lietošanas prasmes un pieejamību gados vecākiem sabiedrības locekļiem, savukārt ES Jaunu prasmju un darbavietu programma palīdz paildzināt darba dzīvi, izmantojot mūžizglītību un veicinot veselīgas un aktīvas vecumdienas. Visbeidzot, Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību pievēršas sociālās aizsardzības un pensiju sistēmu pietiekamībai un ilgtspējai, kā arī nepieciešamībai nodrošināt pienācīgu ienākumu atbalstu vecumdienās un veselības aprūpes sistēmu pieejamību.

Migrācija

Eiropas Komisija 2015. gada maijā iepazīstināja ar Eiropas programmu migrācijas jomā, kurā uzskaitīti tūlītēji pasākumi, ar ko reaģēt uz migrantu un patvēruma meklētāju pieplūdumu no Vidusjūras reģiona, kā arī paredzēti dažādi politiskie risinājumi imigrācijas pārvaldībai Eiropas Savienībā ilgākā termiņā. Programmā atzīts, ka ir jāreaģē uz humānajām krīzēm, taču arī meklēti veidi, kā palielināt atpakaļnosūtīto nelikumīgo migrantu skaitu, vienlaikus nodrošinot pastāvīgas tiesības uz patvēruma pieprasīšanu.

Programmā ir noteikti četri ES migrācijas politikas rīcības līmeņi, proti:

  • jauna likumīgas migrācijas politika — saglabāt ES kā pievilcīgu galamērķi migrantiem, jo īpaši pārskatot migrantu integrācijas politikas prioritātes, migrācijas pārvaldībā izmantojot dialogu un partnerības ar trešām valstīm, kā arī modernizējot zilās kartes shēmu, kas paredzēta labi izglītotiem trešo valstu valstspiederīgajiem;
  • nelikumīgas migrācijas stimulu samazināšana — nostiprināt Frontex nozīmi, jo īpaši migrantu atpakaļnosūtīšanā;
  • robežu pārvaldība — palīdzēt stiprināt trešo valstu spēju pārvaldīt savas robežas;
  • spēcīga kopējā patvēruma politika — nodrošināt pilnīgu un saskaņotu kopējās Eiropas patvēruma sistēmas īstenošanu.

Saistībā ar migrantu krīzi lielākajā daļā 2015. gada un 2016. gada pirmajā ceturksnī Eiropas Komisija 2016. gada martā iepazīstināja ar priekšlikumiem par Ārkārtas palīdzības instrumentu Eiropas Savienībā. Šā plāna ietvaros tiktu piešķirts atbalsts aptuveni EUR 700 miljonu apmērā (trīs gadu laikā), lai palīdzētu novērst humāno krīzi un spētu ātrāk nodrošināt Eiropas Savienībā esošajiem bēgļiem nepieciešamo pārtiku, patvērumu un veselības aprūpi.

Skatiet arī

Papildu informācija no Eurostat

Datu vizualizācija

Publikācijas

Galvenās tabulas

Regional demographic statistics (t_reg_dem)
Crude rates of population change by NUTS 2 region (tgs00099)
Population on 1 January by NUTS 2 region (tgs00096)

Datubāze

Regional demographic statistics (reg_dem)
Population and area (reg_dempoar)
Fertility (reg_demfer)
Mortality (reg_demmor)
Regional data (demopreg)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

  • Population (angļu val.) (ESMS metadatu fails — demo_pop_esms)

Izejas dati tabulām, diagrammām un kartēm (MS Excel)

Ārējas saites