Archive:Valdības finanšu statistika

2014. gada 21. oktobra dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2015. gada jūlija beigās.

1 .diagramma: Valsts bilance 2012. un 2013. gadā (¹)
(konsolidētā vispārējās valdības sektora neto aizņēmumi vai aizdevumi, % no IKP) — informācijas avots: Eurostat (tec00127)

1. tabula: Valsts bilance un vispārējās valdības parāds, 2010.–2013. gads (¹)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (tec00127) un (tsdde410)

2. diagramma: Vispārējās valdības parāds, 2012. un 2013. gads (¹)
(vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds, % no IKP) — informācijas avots: Eurostat (tsdde410)

3. diagramma: Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu tendences, 2010.–2013. gads (¹)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

4. diagramma: Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu tendences, 2010.–2013. gads (¹)
(mljrd. EUR) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

5. diagramma: Valdības ieņēmumi un izdevumi, 2013. gads (¹)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

6. diagramma: Kopējo ieņēmumu struktūra, 2013. gads (¹)
(% no kopējiem ieņēmumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

7. diagramma: Svarīgākie valdības ieņēmumu posteņi, 2013. gads (¹)
(% no kopējiem ieņēmumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

8. diagramma: Kopējo izdevumu struktūra, 2013. gads (¹)
(% no kopējiem izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

9. diagramma: Svarīgākie valdības izdevumu posteņi, 2013. gads (¹)
(% no kopējiem izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

10. diagramma: Galvenās nodokļu un sociālo iemaksu kategorijas, ES-28, 2010.–2013. gads (¹)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

11. diagramma: Galvenās nodokļu un sociālo iemaksu kategorijas, 2013. gads (¹)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_10a_main)

Šajā rakstā ir aplūkotas valdības finanšu galveno rādītāju attīstības tendences Eiropas Savienībā (ES) un eurozonā (EZ-18). Īpaša uzmanība pievērsta valsts (vispārējās valdības) budžeta deficītam, vispārējās valdības bruto parādam, ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodokļiem un sociālajām iemaksām, kas ir galvenie valdības ieņēmumu posteņi.

Šie statistikas dati ir svarīgi dalībvalstu ekonomikas stāvokļa rādītāji. Atbilstīgi ES Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) noteikumiem ES dalībvalstis apņēmušās nodrošināt, ka to budžeta deficīts un parāds nepārsniedz noteiktas robežvērtības — dalībvalsts valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt -3 % no tās iekšzemes kopprodukta (IKP), bet valdības parāds nedrīkst būt lielāks par 60 % no IKP. Ja dalībvalsts šos ierobežojumus neievēro, tiek sākta tā dēvētā “pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra”. Šai procedūrai ir vairāki posmi (tostarp iespēja noteikt sankcijas), lai mudinātu attiecīgo dalībvalsti īstenot atbilstīgus situācijas uzlabošanas pasākumus. Minētās deficīta un parāda robežvērtības izmanto arī kā Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) kritērijus un tādējādi arī kā kritērijus, kas jāizpilda, lai pievienotos eurozonai. Turklāt Integrēto ekonomikas un nodarbinātības pamatnostādņu jaunākajā pārskatītajā redakcijā (pārskatīšana notika, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020” — Eiropas gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģiju) ir iekļautas pamatnostādnes publisko finanšu kvalitātes un ilgtspējas nodrošināšanai.

Galvenie statistikas rezultāti

Valdības budžeta deficīts (konsolidētā vispārējās valdības sektora neto aizņēmumi, izteikti kā daļa no IKP) 2013. gadā gan ES-28, gan eurozonā (EZ-18), salīdzinot ar situāciju 2012. gadā, samazinājās, savukārt vispārējās valdības parāda apjoms palielinājās (gan attiecībā pret IKP, gan absolūtos skaitļos).

Valdības budžeta deficīts

ES-28 dalībvalstu valdību budžeta deficīta attiecība pret IKP samazinājās no -4,2 % 2012. gadā līdz -3,2 % 2013. gadā, savukārt eurozonā (EZ-18) šī attiecība no -3,6 % samazinājās līdz -2,9 %. Luksemburgā un Vācijā 2013. gadā reģistrēts neliels budžeta pārpalikums. 16 ES dalībvalstīs, proti, Beļģijā, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Dānijā, Igaunijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Nīderlandē, Austrijā, Rumānijā, Slovākijā, Somijā un Zviedrijā deficīts 2013. gadā nepārsniedza -3,0 % no IKP (sk. 1. diagrammu).

Budžeta deficīta attiecība 2013. gadā bija lielāka par -3,0 % no IKP 10 ES dalībvalstīs — lielākais budžeta deficīts (izteikts procentos no IKP) tika reģistrēts Slovēnijā (-14,6 %), Grieķijā (-12,2 %) un Spānijā (-6,8 %). Visās 10 dalībvalstīs, kurās budžeta deficīta attiecība bija lielāka par -3,0 % no IKP, budžeta deficīts, kas pārsniedz -3,0 %, tika reģistrēts arī visos trijos iepriekšējos gados, tātad visā pārskata periodā, kas redzams 1. tabulā.

Vispārējās valdības budžeta deficīts (attiecība pret IKP) 2013. gadā, salīdzinot ar 2012. gadu, samazinājās 17 dalībvalstīs. Vienā dalībvalstī (Vācijā) 2013. gadā un 2012. gadā reģistrēts tāds pats pārpalikums, savukārt Luksemburgā reģistrētais pārpalikums 2013. gadā nedaudz palielinājies. Pārējās deviņās ES dalībvalstīs 2013. gadā reģistrēts lielāks deficīts, nekā 2012. gadā.

Valdības parāds

ES-28 dalībvalstīs valdības parāda attiecība pret IKP palielinājās no 83,5 % 2012. gada beigās līdz 85,4 % 2013. gada beigās, savukārt eurozonā (EZ-18) šī attiecība no 89,0 % palielinājās līdz 90,9 %. 16 ES dalībvalstis ziņoja, ka 2013. gadā to parāds pārsniedza 60 % no IKP. Mazākā valsts parāda attiecība pret IKP 2013. gada beigās reģistrēta Igaunijā (10,1 %), Bulgārijā (18,3 %) un Luksemburgā (23,6 %) ― sk. 2. diagrammu.

Salīdzinot ar situāciju 2012. gadā, valdības parāda attiecība pret IKP 2013. gadā palielinājās 22 ES dalībvalstīs, bet sešās dalībvalstīs — Dānijā, Vācijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā un Austrijā — šī attiecība samazinājās. Vislielākais parāda attiecības pieaugums no 2012. gada līdz 2013. gadam tika konstatēts Kiprā (22,7 procentpunkti), Grieķijā (18,0 procentpunkti), Slovēnijā (17,0 procentpunkti) un Horvātijā (17,0 procentpunkti).

Valdības ieņēmumi un izdevumi

Vispārējās valdības sektora nozīmi ekonomikā var novērtēt, ņemot vērā vispārējās valdības kopējo ieņēmumu un izdevumu procentuālo daļu no IKP. ES-28 dalībvalstīs kopējie valdību ieņēmumi 2013. gadā bija 45,3 % no IKP (pieaugums, salīdzinot ar 44,6 % no IKP 2012. gadā), bet izdevumi — 48,5 % no IKP (samazinājums, salīdzinot ar 48,9 % 2012. gadā). Eurozonā (EZ-18) kopējie vispārējo valdību izdevumi 2013. gadā bija 49,4 % no IKP, bet kopējie ieņēmumi — 46,5 % no IKP — sk. 3. diagrammu.

No 2010. gada līdz 2013. gadam gan ES, gan eurozonā vispārējās valdības kopējie izdevumi absolūtos skaitļos lēni palielinājās (sk. 4. diagrammu). No 2010. gada līdz 2013. gadam ieņēmumi palielinājās vienmērīgākā tempā. Attiecīgajā laikposmā ES-28 kopējie vispārējo valdību izdevumi palielinājās par EUR 184 mljrd. (= EUR 184 000 milj.), savukārt ES-28 kopējie vispārējo valdību ieņēmumi palielinājās par EUR 565 mljrd.

Vispārējās valdības izdevumu un ieņēmumu apjoms ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras (sk. 5. diagrammu). Apvienoto valdības izdevumu un ieņēmumu lielākā procentuālā vērtība no IKP (kas pārsniedz 100 %) 2013. gadā ES dalībvalstīs reģistrēta Somijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā, Beļģijā, Zviedrijā, Slovēnijā un Austrijā. Grieķijā un Slovēnijā īpaši augstais valdības izdevumu līmenis lielā mērā skaidrojams ar valsts atbalstu finanšu iestādēm. Par salīdzinoši zemu apvienoto rādītāju (mazāk par 80 % no IKP) ziņoja astoņas dalībvalstis: Rumānija, Lietuva, Latvija, Īrija, Bulgārija, Igaunija, Kipra un Slovākija.

ES-28 dalībvalstīs svarīgākais vispārējās valdības kopējo ieņēmumu avots ir nodokļi un neto sociālās iemaksas (sk. 6. diagrammu). Nodokļu iemaksas ES-28 valstīs 2013. gadā veidoja 58,4 % no kopējiem ieņēmumiem, eurozonā (EZ-18) — 55,4 %, bet neto sociālās iemaksas ES-28 — 29,8 % no kopējiem ieņēmumiem, eurozonā (EZ-18) — 33,2 %. Analizējot katru dalībvalsti atsevišķi, ievērojami atšķīrās dažādu ieņēmumu kategoriju relatīvā nozīme. Piemēram, nodokļu iemaksas Slovākijā, Nīderlandē, Čehijas Republikā, Lietuvā un Slovēnijā 2013. gadā veidoja mazāk nekā 50 % no valdības ieņēmumiem, savukārt Dānijas valdības kopējos vispārējos ieņēmumos tās nodrošināja 85,3 % un Zviedrijas — 76,9 % (sk. 7. diagrammu).

ES-28 dalībvalstu izdevumu lielāko daļu 2013. gadā veidoja ienākumu pārdale, kas izpaudās kā sociālie pārvedumi naudā vai natūrā (sk. 8. un 9. diagrammu). Sociālie pārvedumi (sociālie pabalsti un sociālie pārvedumi natūrā — tirgū iegādāta produkcija) veidoja 43,3 % no kopējiem izdevumiem ES-28 un 46,5 % eurozonā (EZ-18). Darba ņēmēju atalgojumam ES-28 valstīs tika atvēlēti 21,4 % valdības izdevumu (21,0 % eurozonā (EZ-18)). Nomaksātais īpašuma ienākums, kura lielākā daļa ir procentu maksājumi, veidoja 5,6 % no ES-28 valdību izdevumiem (5,7 % eurozonā (EZ-18)).

Galvenie valdības ieņēmumu veidi ir kārtējie ienākuma, mantas utml. nodokļi, ražošanas un importa nodokļi, kā arī neto sociālās iemaksas, bet kapitāla nodokļi 2013. gadā veidoja tikai 0,3 % no ES-28 valstu IKP. 2013. gadā ES- 28 ražošanas un importa nodokļi veidoja 13,3 % no IKP, kārtējie ienākuma, mantas utml. nodokļi veidoja 12,8 % no IKP un neto sociālās iemaksas — 13,5 % no IKP. Minēto triju nodokļu kategoriju īpatsvars IKP 2010.–2013. gadā palielinājās, un visvairāk pieauga kārtējie ienākuma, mantas u. c. nodokļi (sk. 10 diagrammu).

Nodokļu ieņēmumu struktūra ES dalībvalstīs 2013. gadā ievērojami atšķīrās (sk. 11. diagrammu). Kā varētu prognozēt, tās valstis, kas informēja par salīdzinoši lielu izdevumu apjomu, arī iekasēja lielākus nodokļus (attiecībā pret IKP). Piemēram, 2013. gadā lielākā ieņēmumu attiecība pret IKP no galvenajām nodokļu kategorijām un sociālajām iemaksām bija 48,6 % no IKP, un tā tika reģistrēta Dānijā, nākamās lielākās attiecības reģistrētas Francijā un Beļģijā (attiecīgi 47,1 % un 46,2 %). Trijās dalībvalstīs — Lietuvā, Rumānijā un Bulgārijā — šādu ienākumu attiecība pret IKP bija mazāka par 30 %.

Datu avoti un pieejamība

Saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras noteikumiem ES dalībvalstīm līdz katra gada 1. aprīlim un 1. oktobrim ir jāiesniedz Eiropas Komisijai statistikas dati par valdības budžeta deficītu un parādu. Sīkākus datus par valdību finansēm Eurostat nodrošina arī, īstenojot EKS nosūtīšanas programmu (angļu val.), saskaņā ar kuru tiek iesniegti dati par nacionālajiem kontiem. Par vispārējo valdību apkopotos galvenos kopējos rādītājus Eurostat saņem divas reizes gadā, savukārt statistika par valdības funkcijām (COFOG) un sīka informācija par ieņēmumiem no nodokļiem un sociālajām iemaksām būtu attiecīgi jānosūta viena gada laikā pēc pārskata perioda beigām un deviņu mēnešu laikā pēc pārskata perioda beigām.

Šajā rakstā izklāstītie dati attiecas uz galvenajiem vispārējās valdības ieņēmumu un izdevumu posteņiem, ko apkopo, īstenojot nacionālo kontu (EKS 2010) sistēmu. Kopējo ieņēmumu un kopējo izdevumu — tostarp kapitālizdevumu (jo īpaši bruto pamatkapitāla veidošanas) — starpība ir vienāda ar vispārējās valdības neto aizdevumiem / neto aizņēmumiem, kas ir arī valdības nefinanšu kontu balanspostenis.

Vispārējās valdības struktūra

Vispārējās valdības sektors ietver institucionālās vienības, kas ir ārpustirgus ražotāji, kuru produkcija ir paredzēta individuālajam un kolektīvajam patēriņam, un kuras finansē no citos sektoros ietilpstošu vienību obligātajiem maksājumiem, kā arī institucionālās vienības, kas galvenokārt nodarbojas ar nacionālā ienākuma un mantas pārdali (EKS 2010, 2.111. punkts). Vispārējās valdības sektoram ir četri apakšsektori: centrālā valdība, pavalsts valdība (vajadzības gadījumā), vietējā valdība un sociālās nodrošināšanas fondi (vajadzības gadījumā).

Galveno rādītāju definīcijas

Valsts bilanci definē kā vispārējās valdības neto aizdevumus / neto aizņēmumus, par kuriem informē saistībā ar pārmērīga valsts budžeta deficīta novēršanas procedūru un kurus norāda kā attiecību pret IKP. Saskaņā ar protokolu par pārmērīga valsts budžeta deficīta novēršanas procedūru valdības parāds ir vispārējās valdības sektora bruto parāds gada beigās, ko mēra kā nominālo vērtību un konsolidē.

Vispārējās valdības galvenos ieņēmumus veido nodokļi un sociālās iemaksas, kā arī ienākums no tirdzniecības un īpašuma. EKS 2010 tos definē, izmantojot šādu kategoriju sarakstu: tirgus izlaide, izlaide pašu galapatēriņam, maksājumi par ārpustirgus izlaidi, ražošanas un importa nodokļi, citas ražošanas subsīdijas, īpašuma ienākums, ienākuma, mantas utml. kārtējie nodokļi, neto sociālās iemaksas, citi kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi.

Galvenie izdevumu posteņi ir (valsts) darbinieku atalgojums, sociālie pabalsti (sociālie pabalsti un sociālie pārvedumi natūrā — vispārējās valdības un MABO tirgū iegādāta produkcija), valsts parāda procentu maksājumi, subsīdijas un bruto pamatkapitāla veidošana. Vispārējās valdības kopējos izdevumus definē, atsaucoties uz EKS 2010 kategoriju sarakstu: starppatēriņš, bruto pamatkapitāla veidošana, darbinieku atalgojums, citi ražošanas nodokļi, subsīdijas, īpašuma ienākums, ienākuma, mantas utml. kārtējie nodokļi, sociālie pabalsti, kas nav sociālie pārvedumi natūrā, sociālie pārvedumi natūrā – tirgū iegādāta produkcija, citi kārtējie pārvedumi, korekcija saistībā ar pensiju tiesību pārmaiņām, kapitāla pārvedumi un darījumi ar neražotiem aktīviem.

Vispārējās valdības dati, ko iesniedz, lai EKS 2010 satvarā sagatavotu galvenos vispārējās valdības agregātus, ir jākonsolidē, t. i., tajos netiek iekļauti vai arī no tiem tiek izslēgti dati par konkrētiem darījumiem starp vispārējās valdības institucionālajām vienībām (īpašuma ienākums, citi kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi). Attiecībā uz minētajiem darījumiem apakšsektoru dati būtu jākonsolidē katrā apakšsektorā, bet ne starp apakšsektoriem. Tāpēc sektora līmeņa datiem būtu jāatbilst apakšsektora datu summai, izņemot attiecībā uz tādiem posteņiem kā “īpašuma ienākums”, “citi kārtējie pārvedumi” un “kapitāla pārvedumi”, kurus konsolidē. Attiecībā uz norādītajiem posteņiem un tādējādi arī kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem apakšsektoru summai būtu jāpārsniedz sektora vērtība.

Nodokļi un sociālās iemaksas atbilst ieņēmumiem, ko (naudā vai natūrā) iekasē centrālā valdība, pavalsts valdība, vietējā valdība un sociālās nodrošināšanas fondi. Šīs nodevas (parasti tās dēvē par nodokļiem) ir klasificētas trīs pamatgrupās un iekļautas šādos posteņos:

ienākuma, mantas utml. nodokļi, ieskaitot visus obligātos maksājumus, ar ko vispārējā valdība periodiski apliek uzņēmumu un mājsaimniecību ienākumu un mantu;
ražošanas un importa nodokļi, ieskaitot visus obligātos maksājumus, ar ko vispārējā valdība apliek preču un pakalpojumu ražošanu un importēšanu, darbaspēka nodarbināšanu, zemes, ēku vai citu ražošanā izmantotu aktīvu īpašumtiesības vai izmantošanu;
neto sociālās iemaksas, ieskaitot visas darba devēju un darba ņēmēju faktiskās sociālās iemaksas, nosacītās sociālās iemaksas, kas ir pretējais ieraksts citiem sociālajiem pabalstiem, ko darba devēji maksā tieši, kā arī divi papildu nosacītie posteņi (mājsaimniecību papildu sociālās iemaksas un sociālās apdrošināšanas shēmas pakalpojumu maksas).

Konteksts

Finanšu un ekonomikas krīze daudzām Eiropas valdībām ir izvirzījusi sarežģītus uzdevumus. Lielākās bažas ir saistītas ar to, vai valstu pārvaldes spēs atmaksāt parādus un īstenot vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu valsts izdevumu kontroli, vienlaikus mēģinot sekmēt ekonomikas izaugsmi.

Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) noteikumu uzdevums ir nodrošināt ES un īpaši eurozonas dalībvalstu ekonomikas attīstības vispārēju sinhronizāciju. Turklāt SIP mērķis ir nepieļaut tādu politisko pasākumu īstenošanu dalībvalstīs, kas uz citu dalībvalstu rēķina radītu nepamatotas priekšrocības attiecīgo dalībvalstu ekonomikās. SIP ir divi pamatprincipi: deficīts (plānotais vai faktiskais) nedrīkst pārsniegt -3 % no IKP un parāda attiecība pret IKP nedrīkst būt lielāka par (vai tā būtu jāsamazina līdz) 60 %. SIP un ES ekonomikas vispārējā pārvaldība tika nostiprināta 2011. gadā.

Katru gadu ES dalībvalstis iesniedz Eiropas Komisijai sīku informāciju par to ekonomikas politiku un publisko finanšu stāvokli. Eurozonas dalībvalstis šo informāciju iesniedz saistībā ar stabilitātes programmu īstenošanu, bet pārējās dalībvalstis to sniedz, īstenojot konverģences programmas. Eiropas Komisija izvērtē, vai dalībvalstu politika atbilst noteiktajiem ekonomikas, sociālajiem un vides mērķiem, un var nolemt izteikt brīdinājumu, ja uzskata, ka deficīta pieaugums ir nepieņemams. Ja tiek izteikts brīdinājums, Padome var konstatēt pārmērīgu valsts budžeta deficītu, un tādā gadījumā ir jānosaka termiņš, kurā budžeta deficīts jānovērš.