Archive:Enerģijas ražošana un imports

Dati iegūti: 2016. gada jūlija. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2017. gada decembrī. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

1. tabula. Enerģijas ražošana 2004. un 2014. gadā
(miljoni tonnu naftas ekvivalenta).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a)

1. diagramma. Primārās enerģijas ražošana ES 28 dalībvalstīs 2014. gadā
(% no kopējā apjoma, ko nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a) un (nrg_107a)

2. diagramma. Primārās enerģijas ražošanas attīstība
(iedalījums pēc kurināmā veida), ES 28 dalībvalstis, 2004.–2014. gads
(2004 = 100, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a)

2. tabula. Primārās enerģijas neto imports, 2004.–2014. gads.
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a) un (demo_pjan)

3. tabula. Primārās enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis, ES 28 dalībvalstis, 2004.–2014. gads
(% no importa, kura izcelsme ir ārpus ES 28 dalībvalstīm).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_122a), (nrg_123a) un (nrg_124a)

3. diagramma. Energoatkarības līmenis ES 28 dalībvalstīs, 2004.–2014. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a), (nrg_102a) un (nrg_103a)

4. diagramma. Energoatkarības līmenis — visi produkti, 2014. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (tsdcc310)

Eiropas Savienības (ES) atkarība no enerģijas importa, jo īpaši no naftas un pēdējā laikā arī no gāzes importa, rada nopietnākās bažas, izstrādājot politiku energoapgādes drošības jomā. Šajā rakstā ir aplūkota primārās enerģijas ražošana ES un situācija, ko radījusi ražošanas un patēriņa starpība, tādējādi izraisot aizvien lielāku ES atkarību no trešo valstu enerģijas importa. Vairāk nekā pusi (53,5& %) no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa 2014. gadā patiešām nodrošināja importētie enerģijas avoti.

Galvenie statistikas rezultāti

Primārā ražošana

Kopējais 2014. gadā saražotās primārās enerģijas apjoms ES 28 dalībvalstīs bija 771 miljons tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe). Tādējādi turpinājās pēdējos gados novērotā apjoma samazināšanās vispārējā tendence; tikai 2010. gads bija izņēmums, kad enerģijas ražošanas apjoms palielinājās pēc salīdzinoši lielā samazinājuma 2009. gadā, kas bija vērojams vienlaikus ar finanšu un ekonomikas krīzi. Aplūkojot situāciju ilgākā laikposmā, redzams, ka saražotās primārās enerģijas apjoms 2014. gadā ES 28 dalībvalstīs bija par 17,3 % mazāks nekā pirms desmit gadiem. Vispārējo primārās enerģijas ražošanas apjoma samazināšanās tendenci ES 28 dalībvalstīs vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums un/vai ražotāji uzskata, ka ierobežoto resursu izmantošana nav ekonomiski izdevīga.

2014. gadā augstākais primārās enerģijas ražošanas rādītājs ES dalībvalstu vidū bija Francijā, kur saražoja 17,6 % no ES 28 dalībvalstu kopējā apjoma, nākamās bija Vācija (15,6 %) un Apvienotā Karaliste (14,0 %). Salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem galvenās pārmaiņas izraisīja saražotā apjoma krasa samazināšanās Apvienotajā Karalistē zem 24,1 % — sk. 1. tabulu. Saražotais apjoms šajā laikposmā samazinājās arī Dānijā (-1,3 procentpunkti) un Lietuvā (-0,4 procentpunkti); savukārt saražotais apjoms nemainījās Grieķijā, Kiprā un Maltā.

Absolūtā izteiksmē saražotās primārās enerģijas apjoma palielināšanās 10 gados līdz 2014. gadam tika reģistrēta pusē ES dalībvalstu. Lielākā saražotā apjoma palielināšanās tika reģistrēta Itālijā (7,6 Mtoe), savukārt Spānijā, Somijā, Austrijā, Portugālē un Igaunijā reģistrētais palielinājums bija no 2,0 līdz 2,5 Mtoe. Turpretī primārās enerģijas ražošana Apvienotajā Karalistē samazinājās par 116,7 Mtoe, savukārt Vācija (-16,9 Mtoe), Dānija (-15,1 Mtoe) un Polija (-11,2 Mtoe) bija vēl trīs ES dalībvalstis, kas ziņoja par primārās enerģijas ražošanas līmeņa samazinājumu par vairāk nekā 10,0 Mtoe.

Primārās enerģijas ražošanā ES 28 dalībvalstīs 2014. gadā tika izmantots plašs klāsts dažādu enerģijas avotu, no kuriem svarīgākais devuma apjoma ziņā bija kodolenerģija (29,4 % no kopējā apjoma). Kodolenerģijas nozīme bija īpaši liela Francijā — šajā valstī kodolenerģija veidoja vairāk nekā četras piektdaļas (82,8 %) no valstī saražotās primārās enerģijas apjoma, savukārt Beļģijā šis īpatsvars bija nedaudz mazāks par trim ceturtdaļām (71,2 %), bet Slovākijā — gandrīz divas trešdaļas (64,1 %); citās dalībvalstīs kodolenerģijas daļa primārās enerģijas ražošanā bija mazāka par pusi no kopējā apjoma, turklāt 14 ES dalībvalstīs kodolenerģija primārās enerģijas ražošanā netika izmantota; Vācijas valdība ir paziņojusi par nodomu līdz 2022. gadam slēgt visus savus kodolreaktorus.

2014. gadā aptuveni vienu ceturtdaļu (25,5 %) no primārās enerģijas ražošanas kopējā apjoma ES 28 dalībvalstīs veidoja atjaunojamie energoresursi, cietā kurināmā daļa bija nedaudz mazāka par vienu piektdaļu (19,4 %, galvenokārt ogles), savukārt dabasgāzes daļa bija vēl nedaudz mazāka (15,2 %). Vēl viens būtisks primārās enerģijas ražošanas avots bija jēlnafta (9,1 %) (sk. 1. diagrammu).

No atjaunojamiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma pieaugums pārsniedza no citiem enerģijas avotiem iegūtās primārās enerģijas apjoma pieaugumu; laikposmā no 2004. gada līdz 2014. gadam šis pieaugums bija salīdzinoši vienāds, izņemot nelielu ražošanas apjoma samazinājumu 2011. gadā (sk. 2. diagrammu). Šajos desmit gados no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas apjoms kopumā palielinājās par 73,1 %. Savukārt no citiem enerģijas avotiem saražotās primārās enerģijas apjoma līmenis kopumā šajā periodā samazinājās — lielākais samazinājums tika reģistrēts attiecībā uz jēlnaftu (-52,0 %), dabasgāzi (-42,9 %) un cieto kurināmo (-25,5 %), taču kodolenerģijas ražošanas apjoma samazinājums bija mazāks— 13,1 % apmērā.

Imports

Akmeņogļu, lignīta, jēlnaftas, dabasgāzes un pēdējā laikā arī kodolenerģijas primārās ražošanas apjomu samazināšanās ir radījusi situāciju, ka ES pieprasījuma nodrošināšanā aizvien vairāk paļaujas uz primārās enerģijas importu; tomēr šī situācija stabilizējās pēc finanšu un ekonomikas krīzes. ES 28 dalībvalstu primārās enerģijas importa apjoms 2014. gadā aptuveni par 881 Mtoe pārsniedza eksporta apjomu. Lielākās primārās enerģijas neto importētājas parasti bija ES dalībvalstis ar lielāko iedzīvotāju skaitu, izņemot Poliju (kur joprojām ir vietējās ogļu rezerves). 2004. gadā vienīgā primārās enerģijas neto eksportētāja ES dalībvalstu vidū bija Dānija, taču 2013. gadā Dānijas enerģijas imports pārsniedza eksportu un tādējādi nebija vairs nevienas ES dalībvalsts, kas būtu enerģijas neto eksportētāja (sk. 2. tabulu). Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu lielākās neto importētājas 2014. gadā bija Luksemburga, Malta un Beļģija.

Lai gan Krievija ir saglabājusi savu stāvokli kā galvenā jēlnaftas un dabasgāzes piegādātāja un ir kļuvusi arī par vadošo cietā kurināmā piegādātāju, pēdējos gados ES 28 dalībvalstīs importētās enerģijas izcelsmes avoti ir mainījušies (sk. 3. tabulu). 2014. gadā aptuveni 29,0 % no ES 28 dalībvalstu importētās jēlnaftas tika piegādāti no Krievijas — tā par galveno cietā kurināmā piegādātāju kļuva 2006. gadā, apsteidzot Dienvidāfriku, 2004. gadā — Austrāliju, bet 2002. gadā — Kolumbiju. Krievijas cietā kurināmā importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs palielinājās no 18,0 % 2004. gadā līdz 30,0 % 2009. gadā, 2012. gadā tas nedaudz samazinājās līdz 25,7 %, bet 2014. gadā atkal palielinājās, sasniedzot 29,0 %. Turpretī no 2004 gada līdz 2010. gadam no Krievijas importētās dabasgāzes īpatsvars ES 28 dalībvalstu kopējā dabasgāzes importa apjomā samazinājās no 43,6 % līdz 32,1 %, taču šo tendenci nomainīja palielinājums, sasniedzot 37,5 % 2014. gadā. Desmit gadu laikā, kas parādīti 3. tabulā, Norvēģija bija otrais lielākais ES importētās jēlnaftas un dabasgāzes piegādātājs.

Ja lielu daļu importa nodrošina salīdzinoši neliels partneru skaits, var rasties ES primārās enerģijas apgādes apdraudējums. Vairāk nekā divas trešdaļas (69,1 %) no ES 28 dalībvalstīs importētās dabasgāzes 2014. gadā piegādāja Krievija vai Norvēģija, tādējādi importa avotu koncentrācija bija palielinājusies salīdzinājumā ar 2010. gadu, kad šīs divas valstis nodrošināja 59,6 % no dabasgāzes importa apjoma. Līdzīga analīze rāda, ka 2014. gadā Krievija un Norvēģija piegādāja arī 43,5 % no ES 28 dalībvalstīs importētās jēlnaftas (salīdzinoši lielu daļu piegādāja arī Nigērija, Saūda Arābija un Kazahstāna), savukārt 70,7 % no ES 28 dalībvalstīs importētā cietā kurināmā ieveda no Krievijas, Kolumbijas un Amerikas Savienotajām Valstīm. No 2004. gada līdz 2014. gadam bija vērojamas atsevišķas pazīmes, kas liecināja par jaunu partnervalstu izvirzīšanos. Proti, tas attiecās uz jēlnaftas importu no Nigērijas, Kazahstānas, Azerbaidžānas un Irākas un dabasgāzes importu no Kataras un Lībijas.

ES 28 dalībvalstu atkarība no enerģijas importa palielinājās no mazāk nekā 40 % no bruto iekšzemes enerģijas patēriņa 20. gadsimta astoņdesmitajos gados līdz 53,5 % 2014. gadā (sk. 3. tabulu). Pēdējais rādītājs iezīmēja nelielu atkarības līmeņa pazemināšanas, kas 2008. gadā sasniedza augstāko līmeni, proti, 54,5 %. Augstākais energoatkarības līmenis 2014. gadā tika reģistrēts jēlnaftai (88,2 %) un dabasgāzei (67,4 %). Pēdējos desmit gados (no 2004. gada līdz 2014. gadam) ES atkarība no dabasgāzes, ko piegādā trešās valstis, palielinājās par 13,8 procentpunktiem ātrāk nekā atkarība no jēlnaftas (7,5 procentpunkti) un cietā kurināmā (7,4 procentpunkti) piegādēm. Kopš 2004. gada ES 28 dalībvalstu importētās enerģijas neto apjoms ir bijis lielāks nekā tās primārās enerģijas ražošanas apjoms; citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusi no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa nodrošināja neto imports.

Tā kā Dānija vairs nebija neto eksportētāja, tās energoatkarības līmenis — tāpat kā visu pārējo ES dalībvalstu energoatkarības līmenis — 2013. gadā kļuva pozitīvs un saglabājās pozitīvs arī 2014. gadā (sk. 4. diagrammu). Zemākais energoatkarības līmenis 2014. gadā tika reģistrēts Igaunijā, Dānijā, Rumānijā un Polijā (tās bija vienīgās dalībvalstis, kas ziņoja par atkarības līmeni, kurš zemāks par 30,0 %). Malta, Luksemburga un Kipra bija (gandrīz) pilnīgi atkarīgas no primārās enerģijas importa — šo valstu atkarības līmenis pārsniedza 90 %.

Datu avoti un pieejamība

Enerģijas preces, kas tiešā veidā iegūtas no dabas resursiem, dēvē par “primārās enerģijas avotiem”, savukārt enerģijas preces, ko ražo, izmantojot primārās enerģijas avotus, dēvē par “atvasinātajiem produktiem”. Primārās enerģijas ražošana ietver valsts primārās enerģijas avotu ražošanu un notiek tad, kad tiek izmantoti dabas resursi, piemēram, ogļraktuvēs, jēlnaftas laukos, hidroelektrostacijās vai biodegvielas ražošanā. Ja patēriņš ir lielāks par primārās ražošanas apjomu, starpība ir jānodrošina, importējot primāros vai atvasinātos produktus.

Siltumu, kas reaktorā tiek saražots, skaldot kodolu, uzskata par primāro kodolsiltuma ražošanu, ko dēvē arī par “kodolenerģiju”. To aprēķina, ņemot vērā faktisko saražoto siltumu vai paziņoto bruto saražoto elektroenerģiju, kā arī atomelektrostacijas siltumefektivitāti. Ogļu un lignīta primāro ražošanas apjomu veido iegūtie vai saražotie kurināmā apjomi, kas aprēķināti pēc visām darbībām inertas vielas likvidēšanai.

Viena enerģijas veida pārveidošanu citā, piemēram, elektrības vai siltuma ražošanu termoelektrostacijās vai koksa ražošanu koksa krāsnīs, neuzskata par primāro ražošanu.

Neto importu aprēķina, no importa apjoma atņemot ekvivalentu eksporta apjomu. Importu veido visā valsts teritorijā veiktās piegādes, izņemot tranzīta apjomus (jo īpaši pa gāzes un naftas cauruļvadiem); eksportu attiecīgi veido visi no valsts teritorijas eksportētie preču apjomi.

Konteksts

Energoapgādes drošība

Vairāk nekā puse ES 28 dalībvalstu enerģijas tiek iegūta no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un šis apjoms pēdējās desmitgadēs kopumā ir palielinājies (tomēr ir gūti pierādījumi, kas liecina par to, ka pēdējos gados atkarības līmenis ir stabilizējies). Lielu šīs enerģijas daļu ES importē no Krievijas, kuras strīdi ar tranzīta valstīm pēdējos gados ir radījuši piegāžu pārrāvuma draudus. Bažas par piegādes drošību no Krievijas vēl vairāk ir pastiprinājis konflikts Ukrainā.

Reaģējot uz Krievijas un Ukrainas gāzes krīzi 2009. gada janvārī, tika pārskatīts tiesiskais regulējums par apgādes drošību, un 2009. gada septembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Direktīvu 2009/119/EK, ar ko ES dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves. Šie pasākumi naftas un gāzes tirgiem tika izstrādāti, lai nodrošinātu, ka visas puses veic efektīvus pasākumus nolūkā novērst un mazināt iespējamu apgādes pārrāvumu sekas, vienlaikus sagatavojot dalībvalstīm paredzētus mehānismus, lai sadarbotos un efektīvi novērstu visu iespējamo naftas vai gāzes pārrāvumu ietekmi; tika izveidots koordinācijas mehānisms, lai dalībvalstis ārkārtas situācijās varētu reaģēt saskaņoti un nekavējoties.

Eiropas Komisija 2010. gada novembrī pieņēma iniciatīvu “Enerģētika 2020. Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija” (COM(2010) 639 galīgā redakcija). Šajā stratēģijā ir noteiktas enerģētikas jomas prioritātes desmit gadu periodam un pasākumi, kas jāveic, lai risinātu virkni problēmu, tostarp — lai izveidotu tirgu ar konkurētspējīgām cenām un drošu apgādi, sekmētu tehnoloģiju līderpozīciju nodrošināšanu un īstenotu efektīvas sarunas ar starptautiskiem partneriem. Viena no prioritātēm ir uzturēt labas attiecības ar ES ārējiem enerģijas piegādātājiem un enerģijas tranzītvalstīm. Šis darbs turpināts, izstrādājot stratēģiju 2030 energy strategy (angļu val.), kas nodrošina politikas satvaru klimata un enerģētikas politikas jomā laikposmam līdz 2030. gadam, un ceļvedi 2050 energy roadmap (angļu val.), kurš paredz ilgtermiņa mērķi — līdz 2050. gadam par 80–95 % samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Ar Enerģētikas kopienas Energy Community (angļu val.) (izveidota 2005. gada oktobrī) starpniecību ES savā iekšējā enerģijas tirgū cenšas integrēt arī kaimiņvalstis. Gan plašai energoresursu struktūrai, gan arī piegādātāju, transportēšanas ceļu un transportēšanas mehānismu daudzveidībai var būt būtiska nozīme energoapgādes nodrošināšanā. Uzticamu partnerību veidošana ar piegādātājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētājvalstīm tiek uzskatīta par iespēju mazināt riskus, kas saistīti ar ES energoatkarību, un 2011. septembrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011) 539 galīgā redakcija).

Patlaban tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, lai izbūvētu gāzes cauruļvadus, kas savieno Eiropu ar kaimiņvalstīm austrumos un dienvidos. To vidū ir “Nord Stream” projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Baltijas jūru), kas tika nodots ekspluatācijā 2011. gada novembrī, un cauruļvads Adrijas jūrā (savieno Turciju ar Itāliju, šķērsojot Grieķiju un Albāniju, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona pārvadītu uz ES).

Reaģējot uz pastāvīgajām bažām par ES atkarību no enerģijas importa, Eiropas Komisija 2014. gada maijā pieņēma Eiropas Enerģētiskās drošības stratēģiju Energy Security Strategy (angļu valodā) (COM(2014) 330 final), kuras mērķis ir nodrošināt stabilu un bagātīgu enerģijas apgādi. Tāpat kā īstermiņa pasākumi, kurus īstenoja, lai mazinātu ietekmi, ko radīja Krievijas gāzes importa pārtraukums vai gāzes importa tranzīta traucējumi cauri Ukrainai, stratēģija paredzēja risināt ilgtermiņa apgādes drošības problēmas un piedāvāja darbības piecās jomās, tostarp palielināt enerģijas ražošanu ES un dažādot piegādātājvalstis un maršrutus, kā arī paust vienotu nostāju attiecībā uz ārējo enerģētikas politiku.