Archive:Enerģijas ražošana un imports

Dati iegūti: 2015.gada maija. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2016. gada augustā.

1. tabula. Enerģijas ražošana 2003. un 2013. gadā
(miljoni naftas ekvivalenta tonnu).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a)

1. diagramma. Primārās enerģijas ražošana ES 28 dalībvalstīs 2013. gadā
(% no kopējā apjoma, ko nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a) un (nrg_107a)

2. diagramma. Primārās enerģijas ražošanas attīstība
(iedalījums pēc kurināmā veida), ES 28 dalībvalstis, 2003.–2013. gads
(2003 = 100, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a)

2. tabula. Primārās enerģijas neto imports 2003.–2013. gadā.
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a) un (demo_pjan)

3. tabula. Primārās enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis, ES 28 dalībvalstis, 2003.–2013. gads
(% no importa, kura izcelsme ir ārpus ES 28 dalībvalstīm).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_122a), (nrg_123a) un (nrg_124a)

4. tabula. Energoatkarības līmenis, ES 28 dalībvalstis, 2003.–2013. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a), (nrg_102a) un (nrg_103a)

3. diagramma. Energoatkarības līmenis — visi produkti, 2013. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām).
Informācijas avots: Eurostat (tsdcc310)

Ar energoapgādes drošību saistīto politikas jautājumu pamatā ir Eiropas Savienības (ES) atkarība no enerģijas importa, jo īpaši no naftas un pēdējā laikā — arī gāzes piegādes. Šajā rakstā ir aplūkota primārās enerģijas ražošana ES un situācija, ko radījusi ražošanas un patēriņa starpība, tādējādi izraisot aizvien lielāku ES atkarību no trešo valstu enerģijas importa. Vairāk nekā pusi (53,2 %) no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa 2013. gadā nodrošināja importētie enerģijas avoti.

Galvenie statistikas rezultāti

Primārā ražošana

Kopējais 2013. gadā saražotās primārās enerģijas apjoms ES 28 dalībvalstīs bija 790 miljoni naftas ekvivalenta tonnu (toe). Tādējādi turpinājās pēdējos gados novērotā apjoma samazināšanās vispārējā tendence; tikai 2010. gads bija izņēmums, kad ražošanas apjoms palielinājās pēc salīdzinoši lielā samazinājuma 2009. gadā, ko izraisīja finanšu un ekonomikas krīze. Aplūkojot situāciju ilgākā laikposmā, redzams, ka saražotās primārās enerģijas apjoms 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs bija par 15,4 % mazāks nekā pirms desmit gadiem. Vispārējo primārās enerģijas ražošanas apjoma samazināšanās tendenci ES 28 dalībvalstīs vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums un/vai ražotāji uzskata, ka ierobežoto resursu izmantošana nav ekonomiski izdevīga.

2013. gadā augstākais primārās enerģijas ražošanas rādītājs ES dalībvalstu vidū bija Francijā, kur saražoja 17,1 % no ES 28 dalībvalstu kopējā apjoma, — nākamās ir Vācija (15,3 %) un Apvienotā Karaliste (13,9 %). Salīdzinot ar situāciju pirms desmit gadiem, galvenās pārmaiņas izraisīja saražotā apjoma krasa samazināšanās Apvienotajā Karalistē zem 26,2 % — sk. 1. tabulu. Saražotais apjoms šajā laikposmā samazinājās arī Dānijā (-0,9 procentpunkti) un Lietuvā (-0,4 procentpunkti). Absolūtā izteiksmē lielākā saražotās primārās enerģijas apjoma palielināšanās 10 gados līdz 2013. gadam tika reģistrēta Nīderlandē (līdz 11 miljoniem toe), Itālijā (9,1 miljons toe) un Zviedrijā (4,3 miljoni toe). Turpretī primārās enerģijas ražošana Apvienotajā Karalistē samazinājās par 135,4 miljoniem toe, savukārt Vācija (-14,3 miljoni toe) un Dānija (-11,6 miljoni toe) bija vēl divas ES dalībvalstis, kuras ziņoja par ražošanas līmeņa samazinājumu, kas izteikts ar divciparu skaitli.

Primārās enerģijas ražošanā ES 28 dalībvalstīs 2013. gadā tika izmantots plašs klāsts dažādu enerģijas avotu, no kuriem svarīgākais devuma apjoma ziņā bija kodolenerģija (28,7 % no kopējā apjoma). Kodolenerģijas nozīme īpaši liela bija Francijā — šajā valstī kodolenerģija veidoja vairāk nekā četras piektdaļas no valstī saražotās primārās enerģijas apjoma, savukārt Beļģijā šis īpatsvars bija trīs ceturtdaļas, taču Slovākijā — gandrīz divas trešdaļas; citās valstīs šis īpatsvars bija mazāks par pusi, un 14 ES dalībvalstīs kodolenerģija netika izmantota. Aptuveni vienu ceturtdaļu no primārās enerģijas ražošanas kopējā apjoma ES 28 dalībvalstīs veidoja atjaunojamie energoresursu avoti (24,3 %), cietā kurināmā daļa bija nedaudz mazāka par vienu piektdaļu (19,7 %, galvenokārt ogles), savukārt dabasgāzes daļa bija vēl nedaudz mazāka (16,7 %). Vēl viens būtisks primārās enerģijas ražošanas avots bija jēlnafta (9,1 %) (sk. 1. diagrammu).

Tādējādi no atjaunojamiem energoresursu avotiem iegūtās primārās enerģijas daļas pieaugums bija lielāks nekā no citiem avotiem iegūtās primārās enerģijas daļas pieaugums; no 2003. gada līdz 2013. gadam šā apjoma pieaugums bija salīdzinoši stabils, tas nedaudz samazinājās 2011. gadā (sk. 2. diagrammu). Šajos desmit gados no atjaunojamiem energoresursu avotiem saražotās enerģijas apjoms kopumā palielinājās par 88,4 %. Savukārt lielākais primārās enerģijas ražošanas apjoma samazinājums tiks reģistrēts attiecībā uz jēlnaftu (-54,0 %), dabasgāzi (-34,6 %) un cieto kurināmo (-24,9 %), kodolenerģijas ražošanas apjoms samazinājās tikai nedaudz — 12,0 % apmērā.

Imports

Akmeņogļu, lignīta, jēlnaftas, dabasgāzes un pēdējā laikā arī kodolenerģijas primārās ražošanas apjomu samazināšanās ir radījusi situāciju, ka ES pieprasījuma nodrošināšanā aizvien vairāk paļaujas uz primārās enerģijas importu; tomēr finanšu un ekonomikas krīze šo situāciju stabilizēja. ES 28 dalībvalstu primārās enerģijas importa apjoms 2013. gadā aptuveni par 909 miljoniem toe pārsniedza eksporta apjomu. Lielākās primārās enerģijas neto importētājas parasti bija ES dalībvalstis ar lielāko iedzīvotāju skaitu, izņemot Poliju (kur ir vietējās ogļu rezerves). No 2004. gada vienīgā primārās enerģijas neto eksportētāja ES dalībvalstu vidū ir bijusi Dānija, taču 2013. gadā Dānijas enerģijas imports pārsniedza eksportu, un tādējādi nebija vairs nevienas ES dalībvalsts, kas būtu enerģijas neto eksportētāja (sk. 2. tabulu). Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu lielākās neto importētājas 2013. gadā bija Luksemburga, Malta un Beļģija.

Tā kā Krievija ir saglabājusi savu stāvokli kā galvenā jēlnaftas un dabasgāzes piegādātāja un kļuvusi par vadošo cietā kurināmā piegādātāju, pēdējos gados ES 28 dalībvalstīs importētās enerģijas izcelsmes avoti ir mainījušies (sk. 3. tabulu). Aptuveni 33,5 % no ES 28 dalībvalstu importētās jēlnaftas 2013. gadā tika piegādāti no Krievijas — nedaudz mazāk par 2010. un 2012. gadā reģistrēto procentuālo daļu. Krievija 2006. gadā kļuva par galveno cietā kurināmā piegādātāju, apsteidzot Dienvidāfriku, 2004. gadā — Austrāliju, bet 2002. gadā — Kolumbiju. Krievijas cietā kurināmā importa īpatsvars ES 28 dalībvalstīs palielinājās no 13,2 % 2003. gadā līdz 30,0 % 2009. gadā, 2012. gadā tas nedaudz samazinājās līdz 25,9 %, bet 2013. gadā atkal palielinājās, sasniedzot 28,8 %. Turpretī no 2003. gada līdz 2010. gadam no Krievijas importētās dabasgāzes īpatsvars ES 28 dalībvalstu kopējā dabasgāzes importa apjomā samazinājās no 44,8 % līdz 30,1 %, taču šo tendenci nomainīja palielinājums, sasniedzot 39,3 % 2013. gadā. Desmit gadu laikā, kas parādīti 3. tabulā, Norvēģija bija otrais lielākais ES importētās jēlnaftas un dabasgāzes piegādātājs.

Ja lielu daļu importa nodrošina salīdzinoši neliels partneru skaits, var rasties ES primārās enerģijas apgādes apdraudējums. Vairāk nekā divas trešdaļas (69,1 %) no ES 28 dalībvalstīs importētās dabasgāzes 2013. gadā piegādāja Krievija vai Norvēģija, tādējādi importa avotu koncentrācija bija palielinājusies salīdzinājumā ar diviem iepriekšējiem gadiem, jo 2011. gadā šīs divas valstis nodrošināja 59,6 %, bet 2012. gadā — 63,7 % no dabasgāzes importa apjoma. Līdzīga analīze parāda, ka 53,8 % no 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs importētās jēlnaftas piegādāja Krievija, Norvēģija un Saūda Arābija, savukārt 73,1 % no importētā akmeņogļu apjoma ieveda no Krievijas, Kolumbijas un Amerikas Savienotajām Valstīm. No 2003. gada līdz 2013. gadam bija vērojamas atsevišķas pazīmes, kas liecināja par jaunu partnervalstu izvirzīšanos, lai gan to importa apjomi saglabājās salīdzinoši nelieli. Proti, tas attiecās uz jēlnaftas importu no Nigērijas, Kazahstānas, Azerbaidžānas un Irākas un dabasgāzes importu no Kataras un Lībijas.

ES 28 dalībvalstu atkarība no enerģijas importa palielinājās no mazāk nekā 40 % no bruto enerģijas patēriņa 20. gadsimta astoņdesmitajos gados līdz 53,2 % 2013. gadā (sk. 4. tabulu). Pēdējais rādītājs iezīmēja nelielu atkarības līmeņa pazemināšanas, kas kopš 2008. gada bija saglabājies 54,7 % apmērā. Augstākais energoatkarības līmenis 2013. gadā tika reģistrēts jēlnaftai (88,4 %) un dabasgāzei (65,3 %). Pēdējos desmit gados (no 2003. gada līdz 2013. gadam) ES atkarība no dabasgāzes, ko piegādā trešās valstis, palielinājās par 13,3 procentpunktiem ātrāk nekā atkarība no jēlnaftas (9,9 procentpunkti) un cietā kurināmā (9,2 procentpunkti) piegādēm. Kopš 2004. gada ES 28 dalībvalstu importētās enerģijas neto apjoms ir bijis lielāks nekā tās primārās enerģijas ražošanas apjoms; citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusi no ES 28 dalībvalstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa nodrošināja neto imports.

Tā kā Dānija vairs nebija neto eksportētāja, tās energoatkarības līmenis 2013. gadā — tāpat kā visu pārējo ES dalībvalstu energoatkarības līmenis — bija pozitīvs (sk. 3. diagrammu). Zemākais energoatkarības līmenis tika reģistrēts Igaunijā, Dānijā, Rumānijā, Polijā, Nīderlandē un Čehijā (tās bija vienīgās dalībvalstis, kas ziņoja par atkarības līmeni, kurš zemāks par 30,0 %). Malta, Luksemburga un Kipra bija (gandrīz) pilnīgi atkarīgas no primārās enerģijas importa.

Datu avoti un pieejamība

Enerģijas preces, kas tiešā veidā iegūtas no dabas resursiem, dēvē par “primārās enerģijas avotiem”, savukārt enerģijas preces, ko ražo, izmantojot primārās enerģijas avotus, dēvē par “atvasinātajiem produktiem”. Primārās enerģijas ražošana ietver valsts primārās enerģijas avotu ražošanu un notiek tad, kad tiek izmantoti dabas resursi, piemēram, ogļraktuvēs, jēlnaftas laukos, hidroelektrostacijās vai biodegvielas ražošanā. Ja patēriņš ir lielāks par primārās ražošanas apjomu, starpība ir jānodrošina, importējot primāros vai atvasinātos produktus.

Siltumu, kas reaktorā tiek saražots, skaldot kodolu, uzskata par primāro kodolsiltuma ražošanu, ko dēvē arī par “kodolenerģiju”. To aprēķina, ņemot vērā faktisko saražoto siltumu vai paziņoto bruto saražoto elektroenerģiju, kā arī atomelektrostacijas siltumefektivitāti. Ogļu un lignīta primāro ražošanas apjomu veido iegūtie vai saražotie kurināmā apjomi, kas aprēķināti pēc visām darbībām inertas vielas likvidēšanai.

Viena enerģijas veida pārveidošanu citā, piemēram, elektrības vai siltuma ražošanu termoelektrostacijās vai koksa ražošanu koksa krāsnīs, neuzskata par primāro ražošanu.

Neto importu aprēķina, no importa apjoma atņemot ekvivalentu eksporta apjomu. Importu veido visas valstī veiktās piegādes, izņemot tranzīta apjomus (jo īpaši pa gāzes un naftas cauruļvadiem); eksportu attiecīgi veido visi no valsts eksportētie preču apjomi.

Konteksts

Energoapgādes drošība

Vairāk nekā puse ES 28 dalībvalstu enerģijas tiek iegūta no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un šis apjoms aizvadītajos desmit gados kopumā ir palielinājies. Lielu šīs enerģijas daļu importē no Krievijas, kuras strīdi ar tranzīta valstīm pēdējos gados ir radījuši piegāžu pārrāvuma draudus. Bažas par piegāžu drošību no Krievijas vēl vairāk ir pastiprinājis konflikts Ukrainā.

Reaģējot uz Krievijas un Ukrainas gāzes krīzi 2009. gada janvārī, tika pārskatīts tiesiskais regulējums par apgādes drošību, un 2009. gada septembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Direktīvu 2009/119/EK, ar ko ES dalībvalstīm uzliek pienākumu uzturēt jēlnaftas un/vai naftas produktu obligātas rezerves. Šie pasākumi naftas un gāzes tirgiem tika izstrādāti, lai nodrošinātu, ka visas puses veic efektīvus pasākumus nolūkā novērst un mazināt iespējamu apgādes pārrāvumu sekas, vienlaikus sagatavojot dalībvalstīm paredzētus mehānismus, lai sadarbotos efektīvai visu iespējamo naftas vai gāzes pārrāvumu ietekmes novēršanai; tika izveidots koordinācijas mehānisms, lai dalībvalstis ārkārtas situācijās varētu reaģēt saskaņoti un nekavējoties.

Eiropas Komisija 2010. gada novembrī pieņēma iniciatīvu “Enerģētika 2020 — stratēģija konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un drošai enerģijai” (COM(2010) 639). Šajā stratēģijā ir noteiktas enerģētikas jomas prioritātes desmit gadu periodam un pasākumi, kas jāveic, lai risinātu virkni problēmu, tostarp — lai izveidotu tirgu ar konkurētspējīgām cenām un drošu apgādi, sekmētu tehnoloģiju līderpozīciju nodrošināšanu un īstenotu efektīvas sarunas ar starptautiskiem partneriem. Viena no prioritātēm ir uzturēt labas attiecības ar ES ārējiem enerģijas piegādātājiem un enerģijas tranzītvalstīm. Ar Enerģētikas kopienas (izveidota 2005. gada oktobrī) starpniecību ES savā iekšējā enerģijas tirgū cenšas integrēt arī kaimiņvalstis. Gan plašai energoresursu struktūrai, gan arī piegādātāju, transportēšanas ceļu un transportēšanas mehānismu daudzveidībai var būt būtiska nozīme energoapgādes nodrošināšanā. Uzticamu partnerību veidošana ar piegādātājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētājvalstīm tiek uzskatīta par iespēju mazināt riskus, kas saistīti ar ES energoatkarību, un 2011. gada septembrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011) 539).

Patlaban tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, lai izbūvētu gāzes cauruļvadus, kas savieno Eiropu ar kaimiņvalstīm austrumos un dienvidos. To vidū ir “Nord Stream” projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Baltijas jūru), ko bija plānots nodot ekspluatācijā 2011. gada novembrī, un cauruļvads Adrijas jūrā (savieno Turciju ar Itāliju, šķērsojot Grieķiju un Albāniju, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona pārvadītu uz ES).

Reaģējot uz pastāvīgajām bažām par ES atkarību no enerģijas importa, Eiropas Komisija 2014. gada maijā pieņēma Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju (COM(2014) 330), kuras mērķis ir nodrošināt stabilu un bagātīgu enerģijas apgādi. Tāpat kā īstermiņa pasākumi, kurus īstenoja, lai mazinātu ietekmi, ko radīja Krievijas gāzes importa pārtraukums vai gāzes importa tranzīta traucējumi cauri Ukrainai, stratēģija paredzēja risināt ilgtermiņa apgādes drošības problēmas un piedāvāja darbības piecās jomās, tostarp palielināt enerģijas ražošanu ES un dažādot piegādātājvalstis un maršrutus, kā arī paust vienotu nostāju attiecībā uz ārējo enerģētikas politiku.