Archive:Nacionālie konti un IKP

Dati iegūti 2019. gada augustā.

Raksta atjauninājums plānots: 2020. gada novembrī.

Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Highlights

IKP ES–28 dalībvalstīs 2018. gadā palielinājās sesto gadu pēc kārtas , savukārt palielinājums eirozonā tika reģistrēts jau piekto gadu pēc kārtas.

Pēdējo 10 gadu laikā ES–28 dalībvalstīs ir vērojamas atšķirīgas strukturālas pārmaiņas: būvniecības nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ir samazinājies, savukārt darījumdarbības pakalpojumu īpatsvars — palielinājies.

2018. gadā ES–28 dalībvalstu ekonomikā piekto gadu pēc kārtas reģistrēts ieguldījumu pieaugums.

Reālā IKP pieaugums, 2008.–2018. gads

Nacionālajos kontos ir apkopoti vairāki labi zināmi ekonomikas rādītāji, kas izklāstīti šajā rakstā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk lietotais ekonomikas kopējā apjoma rādītājs, savukārt atvasinātus rādītājus, tādus kā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas, piemēram, izteikts eiro vai pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības (izteikts pirktspējas līmenī, PSL), bieži izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni vai uzraudzītu ekonomisko konverģenci vai diverģenci Eiropas Savienībā (ES).

Turklāt īpašu IKP komponentu un saistītu rādītāju izstrāde, piemēram, attiecībā uz ekonomikas produkcijas izlaidi, importu un eksportu, iekšzemes (privāto un valsts) patēriņu vai ieguldījumiem, kā arī dati par ienākumu un uzkrājumu sadali var sniegt vērtīgas atziņas par ekonomikas virzītājspēkiem, veidojot pamatu konkrētu ES politikas jomu izstrādei, uzraudzībai un izvērtēšanai.

Full article

IKP dinamika ES–28 dalībvalstīs: pieaugums kopš 2013. gada

Pasaules finanšu un ekonomikas krīze 2009. gadā ES–28 dalībvalstīs izraisīja smagu recesiju (sk. 1. attēlu), kurai 2010. gadā sekoja atlabšana. Krīze sākās jau iepriekš Japānā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur negatīva reālā IKP gada izmaiņu dinamika tika reģistrēta jau 2008. gadā — 2009. tā pazeminājās vēl vairāk, taču 2010. gadā šis rādītājs uzlabojās. Turpretī Ķīnā (ieskaitot Honkongu) ekonomikas produkcijas izlaide krīzes laikā turpināja strauji palielināties (gandrīz par 10 % katru gadu), nedaudz palēninājās turpmākajos gados, taču saglabājās ievērojami augstākā līmenī salīdzinājumā ar ekonomikas situāciju citās valstīs, kā redzams 1. attēlā.

Krīze ES–28 dalībvalstīs bija jūtama jau 2008. gadā, kad tajās būtiski samazinājās IKP pieauguma temps, kam sekoja reālā IKP kritums par 4,3 % 2009. gadā. Atveseļošanās laikā ES–28 dalībvalstīs IKP indekss (pamatojoties uz ķēdes apjomiem) palielinājās par 2,1 % 2010. gadā, un 2011. gadā bija vērojams pieaugums vēl par 1,7 %. Vēlāk 2012. gadā IKP samazinājās par 0,4 %, taču pēc tam pakāpeniski tika reģistrēta arvien augstāka pozitīva izmaiņu dinamika — 2013. gadā (0,3 %), 2014. gadā (1,8 %) un 2015. gadā (2,3 %). Sākot no 2015. gada, pieaugums bija salīdzinoši stabils — no 2,0 % līdz 2,5 % katru gadu līdz pat 2018. gadam.

Eirozonā (EZ–19 dalībvalstīs) līdz 2011. gadam attiecīgie izmaiņu dinamikas rādītāji bija ļoti līdzīgi rādītājiem ES–28 dalībvalstīs reģistrētajiem, taču reģistrētais samazinājums 2012. gadā bija lielāks (-0,9 %) nekā ES–28 dalībvalstīs un saglabājās līdz 2013. gadam (-0,2 %). Laikposmā no 2014. līdz 2018. gadam reālā IKP pieaugums eirozonā bija nedaudz mazāks nekā ES–28 dalībvalstīs kopumā.

1. attēls. Reālā IKP izmaiņu dinamika, 2008.–2018. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu)
Informācijas avots: Eurostat (naida_10_gdp)

ES dalībvalstīs reālā IKP pieaugums būtiski atšķīrās gan dažādos laikposmos, gan arī ES dalībvalstu starpā (sk. 1 tabulu). Pēc ekonomikas izaugsmes samazināšanās 2009. gadā visās ES dalībvalstīs, izņemot Poliju, ekonomikas izaugsme 2010. gadā atsākās 23 dalībvalstīs (un saglabājās nemainīgs Spānijā) un 24 dalībvalstīs turpinājās arī 2011. gadā. Tomēr 2012. gadā šī attīstība mainījās, jo puse (14) dalībvalstu ziņoja par ekonomikas izaugsmi, savukārt Bulgārijā saimnieciskās darbības līmenis nebija mainījies un pārējās dalībvalstīs izlaide samazinājās. Pēc tam lielākajā daļā dalībvalstu atkal tika reģistrēta izaugsme — 2013. gadā tādu dalībvalstu skaits, kurās reģistrēta pozitīva izmaiņu dinamika, sasniedza 17 un palielinājās līdz 25 dalībvalstīm 2014. gadā un līdz 27 dalībvalstīm 2015. un 2016. gadā, savukārt 2017. gadā (pirmo reizi kopš 2007. gada) un 2018. gadā pozitīva izmaiņu dinamika tika reģistrēta visās 28 dalībvalstīs. Vienīgā valsts ar negatīvu izmaiņu dinamiku 2015. un 2016. gadā bija Grieķija, kur tika reģistrēts samazinājums par 0,4 % un 0,2 % pēc palielinājuma par 0,7 % 2014. gadā un sešiem secīgiem gadiem (2008.–2013. gads), kad ekonomikas produkcijas izlaide samazinājās.

1. tabula. Reālā IKP izmaiņu dinamika, 2008.–2018. gads
Informācijas avots: Eurostat (naida_10_gdp)

Augstākie reālā IKP gada pieauguma tempi 2018. gadā reģistrēti Īrijā (8,2 %) un Maltā (6,7 %), savukārt viszemākā izmaiņu dinamika reģistrēta Somijā, Francijā (abās 1,7 %), Dānijā (1,5 %), Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Beļģijā (visās 1,4 %) un Itālijā (0,9 %).

Pēdējā desmitgadē vidējais gada IKP pieaugums ir 1,0 % ES–28 dalībvalstīs un 0,8 % eirozonā.

Polijā pastāvīgi tika reģistrēta pozitīva izmaiņu dinamika visā 1. tabulā norādītajā periodā; no tabulā iekļautajām trešām valstīm šāda situācija bija arī Albānijā, Kosovā ^[1] (dati par 2008.–2017. gadu) un Ķīnā (dati par 2008.–2016. gadu). Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Igaunija, Īrija, Lietuva, Malta, Slovākija un Vācija 2018. gadā pozitīvu gada izmaiņu dinamiku reģistrēja jau devīto reizi pēc kārtas; šāda situācija bija arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Norvēģijā un Šveicē, savukārt Turcija pozitīvu gada izmaiņu dinamiku astoto reizi pēc kārtas reģistrēja 2017. gadā.

Analizējot dinamiku pēdējā desmitgadē, ir skaidrs, ka pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmē ES dalībvalstu ekonomikas kopējie rādītāji pazeminājās. Vidējais pieauguma temps gadā ES–28 dalībvalstīs un eirozonā (EZ–19 dalībvalstīs) laikposmā no 2008. gada līdz 2018. gadam bija attiecīgi 1,0 % un 0,8 % (sk. 1. tabulu). Spriežot pēc šā rādītāja, augstākais pieauguma rādītājs dalībvalstu vidū tika reģistrēts Īrijā (gada vidējais pieaugums par 5,0 %), Maltā (4,8 %) un Polijā (3,4 %). Savukārt Grieķijā, Itālijā un Horvātijā reālā IKP dinamika no 2008. gada līdz 2018. gadam kopumā bija negatīva.

2018. gadā Vācijas IKP veidoja vienu piekto daļu no ES–28 dalībvalstu IKP, kas izteikts PSL.

Bieži vien valstis tiek salīdzinātas, izmantojot pirktspējas līmeni (PSL), kas koriģē vērtības, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības valstu starpā. Jāņem vērā, ka 2. un 3. attēlā, kā arī 2. tabulā norādītie dati ir izteikti faktiskajās cenās, un tos nevajadzētu izmantot izmaiņu dinamikas aprēķiniem inflācijas un valūtas kursa svārstību dēļ.

2018. gadā IKP ES–28 dalībvalstīs sasniedza PSL 15,9 triljoni (PSL 15 900 miljardi) — jāņem vērā, ka attiecībā uz ES–28 dalībvalstīm viens PSL ir vienāds ar vienu eiro. Tādējādi ES–28 dalībvalstu IKP, kas izteikts PSL, visus gadus laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam bija lielāks nekā Amerikas Savienotajās Valstīs (kā norādīts 2. attēlā). ^[2]. Interesanti, ka Ķīnā vēsturiski bija zemāks ekonomikas produkcijas izlaides līmenis nekā ES–28 dalībvalstīs vai Amerikas Savienotajās Valstīs, taču šī situācija ir mainījusies, jo Ķīnas ekonomikā ir notikušas straujas pārmaiņas, un tā turpināja attīstīties. 2013. gadā Ķīnas IKP, kas izteikts PSL, pirmo reizi bija tāds pats kā Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrētais līmenis, un 2015. gadā Ķīnas ekonomikas produkcijas izlaide sasniedza līmeni, kas bija augstāks par ES–28 dalībvalstīs reģistrēto līmeni (šāda situācija Ķīnā ir saglabājusies).

2. attēls. Nominālais IKP, 2008.–2018. gads
(miljardos PSL)
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind)

Eirozonas IKP 2018. gadā veidoja 70,5 % no ES–28 dalībvalstu IKP (izsakot PSL), un tas bija mazāk nekā 2008. gadā, kad šis rādītājs bija 72,2 %. 2018. gadā piecu lielāko ES dalībvalstu (Vācijas, Francijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Spānijas) ekonomika kopumā veidoja nedaudz mazāk par divām trešdaļām (66,4 %) no ES–28 dalībvalstu IKP, kas ir par 1,5 procentpunktiem mazāk nekā šo valstu IKP daļa pirms desmit gadiem (2008. gadā). Vācija viena pati 2018. gadā veidoja 19,9 % no ES–28 dalībvalstu IKP, kas ir vairāk nekā 2008. gadā, kad šis līmenis bija 18,9 %.

2018. gadā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES–28 dalībvalstīs bija 30 900 EUR.

Novērtējot dzīves līmeni, parasti izmanto IKP uz vienu iedzīvotāju jeb, citiem vārdiem sakot, IKP pielāgo ekonomikas lielumam attiecīgās valsts iedzīvotāju skaita ziņā. 2018. gadā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES–28 dalībvalstīs (faktiskajās cenās) bija 30,9 tūkstoši EUR. PSL izteiktās vērtības ir pielāgotas, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības valstīs. Katras valsts relatīvo stāvokli var izteikt, salīdzinot ar vidējo rādītāju ES–28 dalībvalstīs, kas atbilst vērtībai 100 (sk. 2. tabulā pa labi). Pamatojoties uz šo, augstākā vērtība ES dalībvalstīs tika reģistrēta Luksemburgā, kur IKP uz vienu iedzīvotāju 2018. gadā bija aptuveni 2,5 reizes augstāks nekā ES–28 dalībvalstu vidējais rādītājs (tas daļēji skaidrojams ar Beļģijas, Francijas un Vācijas pārrobežu darba ņēmēju ietekmi). Savukārt Bulgārijā IKP uz vienu iedzīvotāju (izteikts PSL) bija uz pusi mazāks nekā ES–28 dalībvalstu vidējais līmenis.

2. tabula. Nominālais IKP, 2008. gads un 2016.–2018. gads
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind)

PSL rādītāju dinamika pēdējā desmitgadē liecina, ka notika zināma dzīves līmeņa konverģence. Lielākā daļa dalībvalstu, kas pievienojās ES 2004., 2007. vai 2013. gadā, no pozīcijas, kas 2008. gadā bija zemāka par vidējo līmeni ES–28 dalībvalstīs, pietuvojās ES–28 dalībvalstu vidējam līmenim 2018. gadā, lai gan pasaules finanšu un ekonomikas krīzes laikā tās piedzīvoja līmeņa kritumu. Horvātija, Slovēnija un Kipra bija izņēmumi — Horvātija šajā laikposmā nemainīgi atpalika no ES–28 dalībvalstu vidējā līmeņa, Slovēnijā šis līmenis vēl vairāk attālinājās no ES–28 dalībvalstu vidējā līmeņa (tāda pati situācija bija Grieķijā un Portugālē starp ES–15 dalībvalstīm) (sk. 3. attēlu), un Kiprā (tāpat kā Itālijā un Spānijā starp ES–15 dalībvalstīm) līmenis, kas bija augstāks par vidējo ES–28 dalībvalstīs, pazeminājās līdz līmenim, kas bija zemāks par to. Savukārt Īrijā, Vācijā, Austrijā, Dānijā un Beļģijā šis līmenis turpināja paaugstināties salīdzinājumā ar ES–28 dalībvalstu vidējo rādītāju, un 2018. gada situācijas salīdzinājums ar 2008. gadu liecina, ka vairākas citas ES–15 dalībvalstis, proti, Nīderlande, Somija, Luksemburga, Apvienotā Karaliste, Zviedrija un Francija, no līmeņa, kas 2008. gadā bija augstāks par ES–28 dalībvalstu vidējo rādītāju, 2018. gadā pietuvojās ES–28 dalībvalstu vidējam rādītājam, taču joprojām bija augstāks par to.

3. attēls. Nominālais IKP uz vienu iedzīvotāju, 2008. un 2018. gads
(ES–28 = 100; pamatojoties uz PSL uz vienu iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind)

Bruto pievienotā vērtība ES pa saimnieciskās darbības veidiem

Aptuveni trīs ceturtdaļas no ES–28 dalībvalstu kopējās pievienotās vērtības 2018. gadā nodrošināja pakalpojumu nozare.

Vērtējot IKP saistībā ar produkcijas izlaidi, 3. tabulā ir sniegts pārskats par 10 saimnieciskās darbību veidu (kā tie definēti NACE 2. redakcijā) salīdzinošo nozīmi attiecībā uz kopējās bruto pievienotās vērtības bāzes nominālcenās palielināšanu. Laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam rūpniecības īpatsvars ES–28 dalībvalstu pievienotajā vērtībā samazinājās par 0,3 procentpunktiem līdz 19,5 %, tomēr joprojām nedaudz apsteidza tādas nozares kā izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, kuru īpatsvars kopējā bruto pievienotajā vērtībā 2008. gadā un 2018. gadā bija vienāds (19,1 %). Savukārt valsts pārvaldes, aizsardzības, izglītības, veselības un sociālā darba nozaru īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā palielinājās par 0,4 procentpunktiem un 2018. gadā sasniedza 18,5 %. Nākamās lielākās saimnieciskās darbības 2018. gadā (izteiktas bruto pievienotajā vērtībā) bija profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi (turpmāk “darījumdarbības pakalpojumi”) (11,2 %; to īpatsvars laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam palielinājās par 0,9 punktiem), ar nekustamo īpašumu saistītās darbības (11,1 %; samazinājums par 0.1 punktu), tad būvniecība (5,6 %; samazinājums par 0,8 punktiem), informācijas un komunikācijas pakalpojumi (5,1 %; palielinājums par 0,2 punktiem) un finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (4,8 %; samazinājums par 0,4 punktiem). Mazāko ieguldījumu deva mākslas, izklaides un citi pakalpojumi (3,4 %; bez izmaiņām) un lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība (1,6 %; samazinājums par 0,1 punktu).

3. tabula. Bruto pievienotā vērtība bāzes nominālcenās, 2008. un 2018. gads
(kopējās bruto pievienotās vērtības īpatsvars procentos)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

Pakalpojumi 2018. gadā veidoja 73,2 % no ES–28 dalībvalstu kopējās bruto pievienotās vērtības salīdzinājumā ar 72,2 % 2008. gadā. Pakalpojumu relatīvā nozīme bija īpaši liela Luksemburgā, Maltā, Kiprā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Grieķijā, Nīderlandē, Beļģijā, Portugālē un Dānijā — šajās valstīs tie veidoja vismaz trīs ceturtdaļas no kopējās pievienotās vērtības. Turpretī Īrijā, Slovākijā un Čehijā pakalpojumu īpatsvars bija gandrīz trīs piektdaļas (visās šajās valstīs reģistrēts salīdzinoši liels rūpniecības īpatsvars).

Saimniecisko darbību attīstības atšķirības pēdējā desmitgadē

Strukturālās pārmaiņas vismaz daļēji ir saistītas ar tādām parādībām kā tehnoloģiju attīstība, relatīvo cenu dinamika, ārpakalpojumi un globalizācija, kuru dēļ ražošanas darbības un daži pakalpojumi (tādi, kurus var sniegt attālināti, piemēram, tiešsaistē vai no zvanu centriem) bieži tiek pārvietoti uz reģioniem, kur ir mazākas darbaspēka izmaksas, — gan ES dalībvalstīs, gan arī trešās valstīs. Turklāt vairākus saimnieciskās darbības veidus īpaši ietekmēja pasaules finanšu un ekonomikas krīze un tās sekas. Straujāko kritumu no 2008. līdz 2009. gadam piedzīvoja rūpniecība, kuras pievienotā vērtība ES–28 dalībvalstīs samazinājās kopumā par 11,4 % (apjoma ziņā) (tā jau bija nedaudz samazinājies no 2007. līdz 2008. gadam). ES–28 dalībvalstu rūpniecības produkcijas izlaide samazinājās vēl par 2,3 % laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam, pirms sākās salīdzinoši straujš pieaugums nākamajos četros gados (pieaugums attiecīgi par 2,5 % un 3,1 % gadā), kam sekoja mērenāks pieaugums (1,8 %) 2018. gadā. Būvniecība piedzīvoja dziļāko un ilgāko kritumu; tās izlaide ES–28 dalībvalstīs no 2008. līdz 2013. gadam samazinājās par 18,1 % (tā bija samazinājusies jau 2008. gadā), turklāt šajā periodā tās izlaide samazinājās katru gadu. Tādēļ 2014. gadā būvniecībā reģistrētais 1,3 % palielinājums bija pirmais gada pieaugums septiņos gados, kam sekoja pieaugums par 1,6 %–4,2 % līdz pat 2018. gadam. Darījumdarbības pakalpojumu, kā arī izplatīšanas tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu darbībās 2009. gadā arī bija vērojams salīdzinoši liels ES–28 dalībvalstu pievienotās vērtības samazinājums — attiecīgi par 7,0 % un 5,8 %, taču pēc tam ikgadējā izmaiņu dinamika bija pozitīva katru gadu līdz 2018. gadam (izņemot izplatīšanas tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumus, attiecībā uz kuriem 2013. gadā bija vērojams mērens samazinājums par 0,1 %). Pēc salīdzinoši stabila līmeņa (bez izmaiņām) 2009. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide ES–28 dalībvalstīs 2010. gadā samazinājās par 3,9 % un vēlreiz — 2012. gadā — par 5,5 %; pēc pieauguma par 3,8 % 2013. gadā un 6,1 % 2014. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide samazinājās par 0,9 % 2015. gadā un vēlreiz samazinājās 2016. gadā, bet pēc tam sekoja pieaugums 2017. gadā (par 2,1 %) un 2018. gadā (par 0,6 %). Divos saimnieciskās darbības veidos, kas atspoguļoti 4. un 5. attēlā, netika reģistrēts ikgadējs pievienotās vērtības samazinājums nevienā apskatītā perioda gadā — tās ir darbības ar nekustamo īpašumu, kā arī valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselība un sociālais darbs. Interesanti, ka, neraugoties uz to, ka pievienotā vērtība ES–28 dalībvalstīs attiecībā uz darbībām ar nekustamo īpašumu palielinājās katru gadu visā aplūkotajā periodā (kaut arī šis palielinājums bija samērā neliels), ar nekustamo īpašumu saistīto darbību kopējais īpatsvars kopējā bruto pievienotajā vērtībā nedaudz samazinājās.

2018. gadā ES–28 dalībvalstīs visos saimnieciskās darbības veidos tika konstatēts bruto pievienotās vērtības pieaugums salīdzinājumā ar 2017. gadu. Lielākais pieaugums bija informācijas un sakaru darbību nozarē (4,7 %), būvniecības nozarē (3,6 %) un darījumdarbības pakalpojumu nozarē (3,3 %).

4. attēls. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES–28 dalībvalstis, 2008.–2018. gads
(2010. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

5. attēls. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES–28 dalībvalstis, 2008.–2018. gads
(2010. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

Darba ražīgums

Lai novērstu inflācijasietekmi, darba ražīgumu uz vienu nodarbināto var aprēķināt, izmantojot datus, kas pielāgoti cenu izmaiņām. Analīze par darba ražīgumu uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē (pamatojoties uz ķēdes apjomiem) 10 gadu periodā no 2008. gada līdz 2018. gadam liecina par pieaugumu lielākajā daļā saimniecisko darbību ES–28 dalībvalstīs, un lielākais ražīguma pieaugums reģistrēts lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarē (kopumā līdz 28,0 %), informācijas un sakaru pakalpojumu nozarē (17,5 %) un rūpniecības nozarē (16,3 %) — sk. 6. attēlu. Jāņem vērā, ka saimniecisko darbību darba ražīguma līmeņu precīzu salīdzinājumu reālā izteiksmē var analizēt tikai par 2010. pārskata gadu, jo ķēdes apjomus nevar summēt.

6. attēls. Reālais darba ražīgums, ES–28 dalībvalstis, 2008., 2013. un 2018. gads
(tūkstošos EUR uz vienu nodarbināto)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10) un (nama_10_a10e)

Plašāki dati par reālā darba ražīguma izmaiņām, mērot uz vienu nodarbināto vai uz vienu nostrādāto stundu, sniegti 4. tabulā. Darba ražīgums uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam palielinājās gandrīz visās ES dalībvalstīs, un tikai reģistrētie dati par Somiju, Itāliju, Luksemburgu un Grieķiju liecināja par samazinājumu (par Maltu dati nav pieejami). Šajā pašā laikposmā darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu palielinājās visās ES dalībvalstīs, izņemot Luksemburgu un Grieķiju (arī šajā ziņā par Maltu dati nav pieejami). Neiekļaujot dalībvalstis ar laikrindu pārtraukumiem (sk. 4. tabulu), lielākais pieaugums (procentos) abos reālā darba ražīguma mērījumos tika reģistrēts Bulgārijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Rumānijā un Slovākijā.

4. tabula. Reālais darba ražīgums, 2008., 2013. un 2018. gads
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_a10_e)

Patēriņa izdevumi

Pievēršoties IKP komponentu izmaiņu analīzei izdevumu aspektā, ir redzams, ka visās ES–28 dalībvalstīs galapatēriņa izdevumi no 2008. līdz 2018. gadam apjoma ziņā palielinājās par 8,8 % (sk. 7. attēlu), lai gan bija nelieli samazinājumi 2009. un 2012. gadā. Vispārējās valdības galapatēriņa izdevumi palielinājās nedaudz straujāk — par 9,8 % no 2008. līdz 2018. gadam. Tajā pašā laikposmā bruto kapitāla veidošanas rādītājs bija salīdzinoši nepastāvīgs — tas strauji samazinājās 2009. gadā, savukārt laikposmā no 2010. līdz 2013. gadam tas bija svārstīgs un pēc tam līdz 2018. gadam palielinājās. Vairumā gadu eksporta pieaugums pārsniedza importa pieaugumu — izņēmumi bija 2009. gads un 2014.–2016. gads; laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam eksports palielinājās kopumā par 36,3 %, savukārt imports palielinājās par 30,1 %.

7. attēls. Reālo patēriņa izdevumu, bruto pamatkapitāla veidošanas, eksporta un importa izmaiņas, ES–28 dalībvalstis, 2008.–2018. gads
(2010. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Pēc patēriņa izdevumu samazinājuma ES–28 dalībvalstīs 2009. gadā mājsaimniecībās un mājsaimniecības apkalpojošajās bezpeļņas organizācijās (MABO) šis rādītājs atkal palielinājās 2010. gadā (par 0,8 % apjoma ziņā) un nemainījās 2011. gadā (0,0 %), pirms tas atkal samazinājās 2012. gadā (-0,6 %) un 2013. gadā (-0,1 %). Pēc tam šie izdevumi palielinājās piecus gadus pēc kārtas, palielinājumam sākotnēji paātrinoties no 1,2 % līdz 2,4 % un vēlāk palēninoties līdz 1,6 %.

2010. gadā izaugsmes temps ES–28 dalībvalstīs attiecībā uz vispārējās valdības izdevumiem palēninājās apjoma ziņā, un šī izmaiņu dinamika saglabāja relatīvu stabilitāti (diapazonā no -0,1 % līdz 0,4 %) no 2011. līdz 2013. gadam, bet nedaudz straujāka izaugsme (no 1,0 % līdz 1,7 %) atjaunojās no 2014. līdz 2018. gadam.

Ieguldījumi

Lai gan 2011. gadā bija vērojams neliels pieaugums (1,9 %), ES–28 dalībvalstīs bruto pamatkapitāla veidošana pilnīgi neatjaunojās pēc straujā krituma 2009. gadā (-11,7 %) un saglabājās negatīva izmaiņu dinamika 2012. un 2013. gadā, tomēr bruto pamatkapitāla veidošana ES–28 dalībvalstīs palielinājās laikposmā no 2014. līdz 2018. gadam, katru gadu pakāpjoties par 2,3 %–4,9 %.

8. attēls. IKP izdevumu komponentu reālā gada izmaiņu dinamika, ES–28 dalībvalstis, 2008.–2018. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju patēriņa izdevumi faktiskajās cenās 2018. gadā veidoja 55,4 % no ES–28 dalībvalstu IKP, savukārt bruto pamatkapitāla veidošanas daļa bija 21,1 %, un vispārējās valdības izdevumu daļa bija 20,1 %, savukārt preču un pakalpojumu ārējais saldo bija 3,4 % (sk. 9. attēlu).

9. attēls. Nominālā IKP izdevumu komponenti, ES–28 dalībvalstis, 2018. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp), (tec00009), (tec00010), (tec00011) un (tec00110)

ES dalībvalstīs ir bijusi ļoti atšķirīga ieguldījumu intensitāte (sk. 10. attēlu), un daļēji tas var liecināt par atrašanos dažādos ekonomikas attīstības posmos, kā arī raksturo izaugsmes dinamiku pēdējos gados. 2018. gadā bruto ieguldījumi pamatkapitālā (faktiskajās cenās) veidoja 20,5 % no IKP ES–28 dalībvalstīs un 20,9 % no IKP eirozonā. Šie ieguldījumi bija vislielākie Čehijā, Ungārijā un Zviedrijā (visās 25,5 %) un vismazākie Grieķijā (11,1 %).

10. attēls. Bruto pamatkapitāla veidošana faktiskajās tirgus cenās, 2018. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Lielāko daļu ieguldījumu ES–28 dalībvalstīs veica privātais sektors (sk. 5. tabulu) — 2018. gadā uzņēmumu un mājsaimniecību ieguldījumi veidoja 18,1 no ES–28 dalībvalstu IKP, savukārt attiecībā uz publiskā sektora ieguldījumiem šis rādītājs bija 2,9 %. Relatīvā izteiksmē Igaunijā (5,4 %; 2017. gada dati) un Zviedrijā (4,8 %) bija augstākais publiskā sektora ieguldījumu īpatsvars, savukārt augstākais darījumdarbības sektora ieguldījumu īpatsvars tika reģistrēts Īrijā (19,7 %; 2017. gada dati), Zviedrijā (17,4 %) un Čehijā (16,7 %; 2017. gada dati), un augstākais mājsaimniecību ieguldījumu īpatsvars bija Kiprā (6,8 %; 2017. gada dati) un Somijā (6,7 %). Mājsaimniecību ieguldījumi (kā daļa no IKP) 2017. gadā bija ievērojami mazāki nekā 2008. gadā Grieķijā, Īrijā, Kiprā, Spānijā un Latvijā, taču tie bija ievērojami lielāki Bulgārijā (2016. gadā salīdzinājumā ar 2008. gadu); Apvienotā Karaliste, Vācija, Somija, Zviedrija un Lietuva bija vienīgās ES dalībvalstis, kas ziņoja par mājsaimniecību ieguldījumu pieaugumu attiecībā pret IKP laikposmā no 2008. līdz 2017. gadam (2018. gadam attiecībā uz Somiju un Zviedriju).

5. tabula. Ieguldījumi faktiskajās tirgus cenās, 2008., 2013. un 2018. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nasa_10_ki)

Ienākumi

IKP analīze ES–28 dalībvalstīs no ienākumu aspekta liecina, ka attiecībā uz ienākumiem no ražošanas procesa sadalījumā pa ražošanas faktoriem dominēja darba ņēmēju atalgojums, kas 2018. gadā veidoja 47,6 % no nominālā IKP. Bruto darbības rezultāta un jauktā ienākuma daļa bija 40,5 % no IKP, savukārt ražošanas nodokļi un imports, no kā atskaitītas subsīdijas, veidoja 11,9 % (sk. 11. attēlu). Īrijā darba ņēmēju atalgojums veidoja mazāko daļu no IKP (28,8 %), nākamā bija Grieķija (33,4 %), savukārt vairāk nekā 50,0 % īpatsvars tika reģistrēts Luksemburgā, Vācijā, Francijā un Dānijā (kur maksimālais īpatsvars sasniedza 52,4 %). Īrijas gadījumā šā īpaši mazā īpatsvara iemesls ir ar globalizāciju saistītās sekas.

11. attēls. Ienākuma sadale faktiskajās tirgus cenās, 2018. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

12. attēlā (datu pamatā ir faktiskās tirgus cenas) redzams, ka ienākumu apkopotie rādītāji līdz 2011. vai 2013. gadam bija atgriezušies iepriekšējā līmenī pēc samazinājuma finanšu un ekonomikas krīzes laikā. Darba ņēmēju atalgojums 2009. gadā ES–28 dalībvalstīs samazinājās par 2,8 %, bet 2018. gadā bija par 23,0 % augstāks nekā attiecīgais līmenis, kas reģistrēts 2008. gadā.

Attiecībā uz bruto darbības rezultātu un jaukto ienākumu 2008. gadā ES–28 dalībvalstīs bija vērojams tikai neliels pieaugums, kam sekoja samazinājums par 8,2 % 2009. gadā; līdz 2013. gadam šis ienākuma apkopotais rādītājs bija atgriezies līmenī, kas bija tuvs pirmskrīzes augstākajam punktam (2008. gadā), un līdz 2018. gadam bija par 17,6 % augstāks par šo augstāko punktu.

Ražošanas nodokļi un imports, no kā atskaitītas subsīdijas, samazinājās ES–28 dalībvalstīs, sākot jau ar 2008. gadu (samazinājums par 3,1 %), un pieauga 2009. gadā (samazinājums par 9,2 %); līdz 2011. gadam zaudētais bija atgūts ar uzviju, un 2018. gadā šis ienākuma apkopotais rādītājs par 29,0 % pārsniedza tā līmeni 2008. gadā (un par 25,1 % tā pirmskrīzes maksimālo līmeni 2007. gadā).

12. attēls. Ienākumu izmaiņas faktiskajās tirgus cenās, ES–28 dalībvalstis, 2008.–2018. gads
(2008. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Mājsaimniecību patēriņš

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2018. gadā veidoja vismaz pusi no (nominālā) IKP 17 dalībvalstīs no 28 ES dalībvalstīm; vislielākais to īpatsvars bija Kiprā (66,5 %) un Grieķijā (65,3 %). Savukārt vismazākie mājsaimniecību patēriņa izdevumi bija Luksemburgā (28,7 %), kur toties bija lielākie vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (PSL 22 600) (sk. 6. tabulu) pat pēc korekciju veikšanas, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības dalībvalstīs.

6. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, 2008., 2013. un 2018. gads
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_pc)

Izņemot Luksemburgu, 2018. gadā vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (izsakot PSL) bija salīdzinoši augsti arī Apvienotajā Karalistē (PSL 20 400), Austrijā (PSL 19 500) un Vācijā (PSL 19 300). Turpretī Bulgārija bija vienīgā ES dalībvalsts, kas ziņoja, ka vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju bija mazāki par PSL 10 000.

Analīze par faktiskajām izmaiņām (pamatojoties uz ķēdes apjomu indeksu) 2013.–2018. gadā vidējos patēriņa izdevumos uz vienu iedzīvotāju, kas izteikti eiro, liecina, ka straujākais pieaugums tika reģistrēts Rumānijā, Lietuvā, Bulgārijā un Ungārijā. Austrijā tika reģistrēts vislēnākais mājsaimniecību patēriņa izdevumu uz vienu iedzīvotāju palielinājums — vidēji par 0,1 % gadā visā laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam —, savukārt vidējais palielinājums, kas katru gadu bija mazāks nekā 1,0 %, tika reģistrēts arī Beļģijā, Luksemburgā, Francijā un Grieķijā.

Izejas dati tabulām un diagrammām

National accounts and GDP: tables and figures (angļu val.)

Datu avoti

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS) nodrošina nacionālo kontu veidošanas metodiku ES. Pašreizējā redakcija ESA 2010 (angļu val.) tika pieņemta 2013. gada maijā, un to īsteno kopš 2014. gada septembra. Tā pilnīgi atbilst pasaules līmeņa pamatnostādnēm par nacionālajiem kontiem, 2008 SNA (angļu val.). Lūdzu, ņemiet vērā, ka lielākā daļa ES dalībvalstu veic salīdzinošo pārskatīšanu no 2019. gada augusta līdz oktobrim. Plašāku informāciju sk. Eurostat tīmekļa vietnē un jo īpaši šajā dokumentā.

IKP un galvenie komponenti

Galvenie nacionālo kontu agregāti tiek veidoti no institucionālo vienību, proti, nefinanšu vai finanšu korporāciju, vispārējās valdības, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju (MABO), datiem.

Dati par nacionālajiem kontiem satur informāciju par IKP komponentiem, nodarbinātību, galīgajiem patēriņa datu agregātiem un uzkrājumiem. Daudzas no šīm mainīgajām vērtībām aprēķina katru gadu un katru ceturksni.

IKP ir galvenais nacionālo kontu mērījums, kas apkopo datus par valsts (vai reģiona) ekonomikas stāvokli. To var aprēķināt, izmantojot dažādas metodes: izlaides metodi; izdevumu metodi un ienākumu metodi.

Analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju, tiek izslēgta absolūtā iedzīvotāju skaita ietekme, atvieglojot dažādu valstu salīdzināšanu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir vispārīgs ekonomikas rādītājs, ko izmanto dzīves līmeņa mērīšanai. Nacionālajā valūtā sniegtos IKP datus var pārrēķināt pirktspējas līmenī (PSL), neizmantojot valūtas maiņas kursus, bet gan izmantojot pirktspējas paritātes (PSP), kas atspoguļo katras valūtas pirktspējas līmeni; šādi tiek izslēgtas valstu savstarpējās cenu līmeņa atšķirības. IKP uz vienu iedzīvotāju apjoma indeksu PSL izsaka attiecībā pret vidējo rādītāju ES–28 dalībvalstīs (atbilst vērtībai 100). Ja valsts indekss ir augstāks/zemāks par 100, šīs valsts IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir virs/zem ES–28 dalībvalstu vidējā rādītāja; šis indekss ir paredzēts valstu savstarpējai salīdzināšanai, nevis salīdzināšanai noteiktā periodā.

Ikgadējā IKP pieauguma aprēķins, pamatojoties uz ķēdes apjoma indeksu (reālās izmaiņas), ļauj salīdzināt ekonomikas attīstības dinamiku gan laika griezumā, gan starp dažāda lieluma ekonomikas sistēmām neatkarīgi no to cenu līmeņa.

Papildu dati

Ekonomikas produkcijas izlaidi var analizēt arī pa saimnieciskās darbības veidiem. Apkopotākajā analīzes līmenī, ko izmanto nacionālajiem kontiem, tiek apzinātas 10 NACE pozīcijas: lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība; rūpniecība; būvniecība; izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi; informācijas un sakaru pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi; darbības ar nekustamo īpašumu; profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi; valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselība un sociālais darbs; māksla, izklaide, atpūta, kā arī citi pakalpojumi un darbības saistībā ar mājsaimniecībām un ārpusteritoriālām organizācijām un iestādēm.

Produkcijas izlaides analīzi pa nozarēm laika griezumā var atvieglot, veicot apjoma mērīšanu (faktiskās izmaiņas) jeb, citiem vārdiem sakot, pazeminot produkcijas izlaides vērtību, lai novērstu cenu izmaiņu ietekmi; katrai nozarei šo pazemināšanu veic individuāli, lai ņemtu vērā saistīto produktu cenu izmaiņas.

Cita nacionālo kontu datu kopa tiek izmantota saistībā ar konkurētspējas analīzi, proti, lai iegūtu rādītājus, kas saistīti ar darbaspēka ražīgumu, piemēram, darba ražīguma mērījumu datus. Darba ražīguma mērījumi, kas izteikti PSL, ir īpaši vērtīgi valstu savstarpējai salīdzināšanai. IKP uz vienu nodarbināto nolūks ir sniegt vispārīgu priekšstatu par valstu ekonomikas ražīgumu. Tomēr jāpatur prātā, ka šis mērījums ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras un var, piemēram, pazemināties, ja notiek pāreja no pilna laika darba uz nepilna laika darbu. IKP uz vienu darba stundu sniedz precīzāku ražīguma ainu, jo nepilna laika nodarbinātības gadījumi dažādās valstīs un saimnieciskās darbībās veidos ir ļoti atšķirīgi.

Gada informācija par mājsaimniecību izdevumiem ir pieejama nacionālajos kontos, kas apkopoti ar makroekonomikas metodi. Alternatīvs avots mājsaimniecību izdevumu analīzei ir mājsaimniecību budžeta apsekojums (MBA) — informācija par mājsaimniecību izdevumiem tiek iegūta, lūdzot mājsaimniecības reģistrēt pirkumus, un ir daudz precīzāka attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kā arī sociālekonomisku analīzi. MBA veic un publicē tikai vienu reizi piecos gados, un pēdējais pārskata gads, par kuru patlaban ir pieejami dati, ir 2015. gads, taču pašreiz vēl nav pieejami dati par divām ES dalībvalstīm (Dāniju un Franciju).

Konteksts

Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, Eiropas iestādēm, valdībām, centrālajām bankām, kā arī citām ekonomikas un sabiedriskajām iestādēm valsts un privātajā sektorā nepieciešami salīdzināmi un uzticami statistikas dati. Nacionālos kontus var izmantot dažādiem analīzes un vērtēšanas veidiem. Izmantojot starptautiski pieņemtus jēdzienus un definīcijas, iespējams veikt dažādu ekonomiku stāvokļa analīzi, piemēram, par ES dalībvalstu ekonomiku savstarpējo atkarību vai salīdzinājumu starp ES dalībvalstīm un valstīm ārpus ES.

Darījumdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīze

Nacionālo kontu datus, kuros pieejama kvalitatīva īstermiņa statistika, kas nodrošina iespēju novērot makroekonomikas attīstības tendences un pieņemt makroekonomikas politikai svarīgus lēmumus, ļoti bieži izmanto, lai pamatotu Eiropas ekonomikas politikas lēmumus un palīdzētu sasniegt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izvirzītos mērķus. Piemēram, visilgāk un visbiežāk nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai skaitliski izteiktu ekonomikas izaugsmes tempu jeb, vienkārši sakot, IKP pieaugumu. Galvenos nacionālo kontu sistēmas datus izmanto, lai veidotu un novērotu makroekonomikas politiku, bet sīki izstrādātus nacionālo kontu sistēmas datus var izmantot arī sektoru un nozaru politikas izstrādē — īpaši ar ielaides un izlaides tabulu analīzes palīdzību.

Kopš EMS dibināšanas 1999. gadā Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viens no galvenajiem nacionālo kontu lietotājiem. ECB stratēģija cenu stabilitātes risku novērtēšanai ir pamatota ar divām analīzes metodēm, ko dēvē par “diviem pīlāriem”, — ekonomikas analīzi un monetāro analīzi. Daudzi monetārie un finanšu rādītāji tādējādi tiek vērtēti attiecībā pret citiem atbilstīgiem datiem, kas ļauj kombinēt monetāro, finanšu un ekonomikas analīzi, piemēram, galvenos nacionālo kontu rādītājus. Tādējādi monetāros un finanšu rādītājus var analizēt visas ekonomikas kontekstā.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts uzrauga ekonomikas attīstību. ES īsteno ikgadēju ekonomikas politikas koordinēšanas ciklu, ko sauc par Eiropas pusgadu. Eiropas Komisija katru gadu padziļināti analizē ES dalībvalstu budžeta, makroekonomikas un strukturālo reformu plānus un sniedz konkrētām valstīm adresētus ieteikumus turpmākajiem 12–18 mēnešiem.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts četras reizes gadā (rudenī, ziemā, pavasarī un vasarā) sagatavo arī Eiropas Komisijas makroekonomikas prognozes (angļu val.), koordinējot tās ar Eiropas pusgada ikgadējo ciklu. Šīs prognozes attiecas uz visām ES dalībvalstīm — gan eirozonas, gan pārējām ES dalībvalstīm —, un tajās bieži iekļauj arī kandidātvalstu un dažu trešo valstu rādītājus.

Nacionālo kontu sistēmas statistikas datus bieži lieto arī valsts finanšu analīzes vajadzībām. ES tika izveidota īpaša programma attiecībā uz EMS piemērojamiem konverģences kritērijiem, no kuriem divi tieši attiecas uz valsts finansēm. Šie kritēriji ir definēti attiecībā uz nacionālo kontu skaitļiem, proti, valdības deficītu un valdības parādu attiecībā pret valsts IKP. Papildu informāciju skatīt rakstā par valdības finanšu statistiku.

Reģionu, strukturālā un nozaru politika

Līdzīgi kā darījumdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīzei, ES reģionālo un nacionālo kontu datus izmanto arī citu ar politiku saistītu jautājumu risināšanai, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem, strukturālajiem un nozaru jautājumiem.

Izdevumus strukturālajiem fondiem piešķir, daļēji pamatojoties uz reģionālajiem kontiem. Turklāt reģionālo statistiku izmanto, veicot reģionālās un kohēzijas politikas rezultātu ex post novērtējumu.

Izaugsmes, jaunu darbvietu izveides un ieguldījumu veicināšana ir gan ES, gan dalībvalstu stratēģiskā prioritāte (angļu val.). Lai stiprinātu šīs stratēģiskās prioritātes, visās ES ekonomikas nozarēs tiek īstenota kopīga politika, bet dalībvalstis īsteno arī savas strukturālās reformas.

Eiropas Komisija, analizējot dažādu savu atbalsta mehānismu efektivitāti un veidojot ilgtermiņa perspektīvu, veic ekonomikas analīzi, tādējādi veicinot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) attīstību. Tajā ietverta izpēte, analīze un ietekmes novērtējumi par tematiem, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku ekonomiku ES un trešās valstīs, daļēji izmantojot lauksaimniecības ekonomiskos kontus.

Mērķu izvirzīšana, standartu noteikšana un iemaksas

ES politikā aizvien biežāk nosaka vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķus, kas var būt gan saistoši, gan nesaistoši. Dažos no tiem IKP tiek izmantots kā standarta mērvienība, piemēram, nosakot mērķi panākt, lai pētniecības un izstrādes izdevumi būtu 3,00 % no IKP (tas ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem).

Nacionālo kontu sistēmu arī izmanto, lai noteiktu ES resursus, pamatojoties uz Padomes lēmumā noteiktajiem pamatnoteikumiem. Kopējo pašu resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai finansētu ES budžetu, nosaka kā kopējos izdevumus, no kuriem atņemti citi ieņēmumi, bet pašu resursu maksimālais apmērs ir saistīts ar ES nacionālo kopienākumu.

Nacionālos kontus izmanto gan iemaksu noteikšanai ES budžetā, gan iemaksu noteikšanai citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Iemaksas ANO budžetā aprēķina, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu, kā arī dažādiem ierobežojumiem un pielāgojumiem.

Analītiķi un prognožu veidotāji

Nacionālos kontus bieži izmanto arī analītiķi un pētnieki, lai izzinātu ekonomikas stāvokli un attīstības tendences. Sociālie partneri, piemēram, uzņēmumu pārstāvji (tirdzniecības asociācijas) vai darbinieku pārstāvji (arodbiedrības), arī interesējas par nacionālajiem kontiem, lai analizētu attīstības tendences, kas ietekmē nozaru savstarpējās attiecības. Cita starpā pētnieki un analītiķi izmanto nacionālos kontus, lai analizētu darījumdarbības ciklus un ilgtermiņa ekonomikas ciklus, kā arī to ietekmi uz ekonomikas, politikas vai tehnoloģijas procesiem.

Piezīmes

↑ Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244/1999 un Starptautiskās Tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.
↑ Tomēr jāņem vērā, ka PSL rādītāji ir paredzēti valstu salīdzināšanai, nevis salīdzināšanai noteiktā periodā, jo tos nevar uzskatīt par laikrindām metodisku apsvērumu dēļ.