Archive:Statistika par nāves cēloņiem

Dati iegūti: 2016. gada maijā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2017. gada augustā. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Šajā rakstā ir sniegts pārskats par jaunākajiem statistikas datiem saistībā ar nāves cēloņiem Eiropas Savienībā (ES). Attiecinot visus iedzīvotāju nāves gadījumus uz nāves pamatcēloni, ir iespējams izvērtēt riskus, kas saistīti ar nāves gadījumiem no dažādām specifiskām slimībām un citiem cēloņiem; šos skaitļus pēc tam var sīkāk analizēt pēc vecuma, dzimuma, valsts, kur iestājusies nāve/mirušā dzīvesvietas valsts un reģiona (NUTS 2. līmenis), izmantojot standartizētos mirstības rādītājus.

1. tabula: Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs, 2013. gads
(uz 100 000 iedzīvotāju)
— informācijas avots: Eurostat (hlth_cd_asdr2)

1. diagramma: Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju, vīrieši, ES-28, 2004.-2013. g. (¹)
(2009 = 100)
— informācijas avots:'’ Eurostat (hlth_cd_asdr) un (hlth_cd_asdr2)

2. diagramma: Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju, sievietes, ES-28, 2004.-2013. gads (¹)
(2009 = 100)
'’— informācijas avots:'’ Eurostat (hlth_cd_asdr) un (hlth_cd_asdr2)

3. diagramma: Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs, ES-28, 2013. g. (¹)
(uz 100 000 iedzīvotāju)
— informācijas avots:'’ Eurostat (hlth_cd_asdr2)

4. diagramma: Nāves gadījumu skaits no sirds išēmiskajām slimībām — standartizētais mirstības rādītājs, 2013. g. (¹)
(uz 100 000 iedzīvotāju)
— informācijas avots:'’ Eurostat (hlth_cd_asdr2)

5. diagramma: Nāves gadījumu skaits no pašnāvībām — standartizētais mirstības rādītājs, 2013. gads (¹)
(uz 100 000 iedzīvotāju)
— informācijas avots:'’ Eurostat (hlth_cd_asdr2)

2. tabula: Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs, par 65 gadiem jaunāki cilvēki, 2013. g.
(uz 100 000 iedzīvotāju, kam vēl nav 65 gadu)
— informācijas avots:'’ Eurostat (hlth_cd_asdr2)

6. diagramma: Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju, kam vēl nav 65 gadu, ES-28, 2004.-2013. gads (¹)
(2009 = 100)
— informācijas avots:'’ Eurostat (hlth_cd_asdr) un (hlth_cd_asdr2)

Galvenie statistikas rezultāti

Jaunāko aplēšu informācija no ES-28 dalībvalstīm par nāves cēloņiem ir pieejama par 2013. gada pārskata periodu. 1. tabulā ir parādīts, ka asinsrites sistēmas slimības un vēzis (ļaundabīgas neoplazmas) bija galvenie nāves cēloņi ES dalībvalstīs.

Standartizētajiem mirstības rādītājiem no vēža, sirds išēmiskās slimības un satiksmes negadījumiem laika posmā no 2004. līdz 2013. gadam bija tendence samazināties

Laika posmā no 2004. līdz 2013. gadam ES-28 dalībvalstīs bija novērojams 11,0 % liels standartizēto mirstības no vēža rādītāju samazinājums vīriešiem un 5,9 % rādītāju samazinājums sievietēm — sk. 1. un 2. diagrammu. Lielāks samazinājums tika reģistrēts nāves gadījumiem no sirds išēmiskās slimības, kur mirstības rādītāji samazinājās par 30,6 % vīriešiem un 33,4 % sievietēm, savukārt vēl lielāks samazinājums tika reģistrēts nāves gadījumiem transporta negadījumu rezultātā, kur rādītāji samazinājās par 45,3 % vīriešiem un par 47,0 % sievietēm. Standartizētais mirstības rādītājs no krūts vēža samazinājās par 10,1 % sievietēm, un šīs izmaiņas bija lielākas nekā vidēji no vēža. Turpretī mirstības rādītāji nervu sistēmas slimībām vīriešiem pieauga par 18,9 %, bet sievietēm par 25,1 %. Attiecībā uz plaušu vēzi (tostarp trahejas un bronhu vēzi) ir vērojamas atšķirīgas tendences: vīriešiem standartizētais mirstības rādītājs samazinājās par 20,8 %, savukārt sievietēm tas pieauga par 71,9 %.

Standartizētais mirstības rādītājs sirds išēmiskajai slimībai 2013. gadā ES-28 dalībvalstīs bija 132 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju

Asinsrites sistēmas slimības ietver tādas saslimšanas, kas ir saistītas ar augstu asinsspiedienu, holesterīnu, diabētu un smēķēšanu; visbiežākais nāves cēlonis saistībā ar asinsrites sistēmas slimībām ir no sirds išēmiskās slimības un cerebrovaskulārās slimības; mirstība no sirds išēmiskajām slimībām 2013. gadā bija cēlonis 132 nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju ES-28 valstīs. ES dalībvalstis ar visaugstākajiem standartizētajiem mirstības rādītājiem no sirds išēmiskās slimības bija Lietuva, Latvija, Slovākija, Ungārija un Čehijas Republika — tajās visās 2013. gadā bija vairāk nekā 350 nāves gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju. Pretēja tendence bija vērojama ir Francijā, Portugālē, Nīderlandē, Spānijā, Beļģijā, Dānijā, Luksemburgā un Grieķijā, kā arī Lihtenšteinā, kurās 2013. gadā bija zemākie standartizētie mirstības rādītāji no sirds išēmiskās slimības — mazāk nekā 100 nāves gadījumi uz — 100 000 iedzīvotāju.

Ungārija ziņoja par visaugstāko standartizēto mirstības rādītāju attiecībā uz plaušu vēzi un zarnu vēzi

Mirstība no vēža 2013. gadā ES-28 dalībvalstīs bija galvenais nāves cēlonis, proti, vidēji 265 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Visbiežāk izplatītās vēža formas — kurām visām standartizētais mirstības rādītājs pārsniedz 10 nāves gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju — ietvēra šādas ļaundabīgas neoplazmas: traheju, bronhu un plaušu; resnās zarnas, rektosigmoidālās daļas, taisnās zarnas, ānusa un anālā kanāla; krūts; aizkuņģa dziedzera; kuņģa un plaušu, un žultsceļu.

Ungārija, Horvātija, Slovākija, Slovēnija, Dānija un Latvija bija vēža visvairāk skartās valstis 2013. gadā — ar 300 vai vairāk nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. Ungārija ziņoja par ES dalībvalstīs 2013. gadā visaugstāko standartizēto mirstības rādītāju no plaušu vēža (89 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), tai sekoja Dānija (72 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), Polija (68 uz 100 000 iedzīvotāju) un Nīderlande (68 uz 100 000 iedzīvotāju); Serbija arī ziņoja par standartizēto mirstības rādītāju 70 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Augstākais standartizētais mirstības rādītājs no zarnu vēža tika konstatēts Ungārijā — 56 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, bet Slovākijā un Horvātijā tika reģistrēts standartizētais mirstības rādītājs — 50 vai vairāk nāves gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju.

Elpošanas orgānu slimības bija trešais biežākais nāves cēlonis ES-28 dalībvalstīs

Pēc asinsrites slimībām un vēža, elpošanas orgānu slimības bija trešais biežākais nāves cēlonis ES-28 dalībvalstīs, kur 2013. gadā bija vidēji 83 nāves gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju. Šajā slimību grupā visbiežākais nāves cēlonis bija elpošanas orgānu slimības, kurām sekoja pneimonija. Elpošanas orgānu slimības ir ar vecumu saistītas saslimšanas, kur lielākais nāves gadījumu skaits ir vērojams 65 gadus vecu vai vecāku cilvēku vidū.

Augstākie standartizētie mirstības rādītāji no elpošanas orgānu slimībām ES dalībvalstu vidū tika reģistrēti Apvienotajā Karalistē (144 uz 100 000 iedzīvotāju), Īrijā (131 uz 100 000 iedzīvotāju), Dānijā (128 uz 100 000 iedzīvotāju) un Portugālē (124 uz 100 000 iedzīvotāju).

Somijā bija līdz šim augstākais standartizētais mirstības rādītājs no neiroloģiskajām slimībām

Kā minēts iepriekš, standartizētie mirstības rādītāji no neiroloģiskajām slimībām pēdējos gados ir auguši. Vispārējais rādītājs ES-28 dalībvalstīm 2013. gadā bija 38 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Somijā bija no visām ES dalībvalstīm visaugstākais neiroloģisko slimību rādītājs, kur konstatētie 141 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju bija vairāk nekā divas reizes augstāks rādītājs nekā nākamais augstākais rādītājs, kas tika konstatēts Nīderlandē — 56 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju.

Zemākie standartizētie mirstības rādītāji no pašnāvībām bija Grieķijā un Maltā

Ārējie nāves cēloņi cita starpā ietver nāves gadījumus, kas izriet no tīša paškaitējuma (pašnāvības) un satiksmes negadījumiem. Lai gan pašnāvības nav skaitliski nozīmīgs nāves gadījumu cēlonis, un dati dažās ES dalībvalstīs netiek pietiekami uzskaitīti, tās bieži vien uzskata par svarīgu rādītāju problēmām, kuras ir jārisina vai jāizskata sabiedrībā. ES-28 dalībvalstīs 2013. gadā bija vidēji 11,7 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kuru iemesls ir bijusi pašnāvība. Zemākie standartizētie mirstības rādītāji no pašnāvībām 2013. gadā tika reģistrēti Grieķijā (4,8 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un Maltā (5,1), un salīdzinoši zemi rādītāji — mazāk nekā 8 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju — tika reģistrēti arī Kiprā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē, kā arī Turcijā un Lihtenšteinā. Standartizētais mirstības rādītājs no pašnāvībām Lietuvā (36,1 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) bija trīs reizes augstāks nekā vidēji ES-28 dalībvalstīs, savukārt šis rādītājs Slovēnijā un Ungārijā (attiecīgi 21,7 un 21,2 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) bija gandrīz divas reizes augstāks nekā vidēji ES.

Zemākie standartizētie mirstības rādītāji no satiksmes negadījumiem bija Apvienotajai Karalistei

Lai gan satiksmes gadījumi notiek ik dienas, to izraisīto nāves gadījumu biežums ES-28 dalībvalstīs 2013. gadā (standartizētais mirstības rādītājs 5,9 uz 100 000 iedzīvotāju) bija zemāks nekā pašnāvību biežums. Rumānijā, Lietuvā, Polijā un Horvātijā 2013. gadā bija visaugstākie standartizētie mirstības rādītāji (10,0 vai vairāk nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) no satiksmes negadījumiem, savukārt Apvienotajā Karalistē tika reģistrēti 2,7 nāves gadījumi no satiksmes negadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. Ārpuskopienas valstu vidū, kuras minētas 1. tabulā, Lihtenšteinā tika reģistrēta salīdzinoši zema mirstība no satiksmes negadījumiem (2,3 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), un rādītāji citās EBTA valstīs (par kurām ir pieejami dati) arī bija zem ES-28 vidējā.

Standartizētie mirstības rādītāji par gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem vīriešiem bija augstāki nekā sievietēm

Vienīgais izņēmums bija krūts vēzis, un ES-28 dalībvalstīs 2013. gadā standartizētie mirstības rādītāji no nāves cēloņiem vīriešiem bija augstāki nekā sievietēm — sk. 3. diagrammu. Standartizētie mirstības rādītāji no pārmērīgas alkohola lietošanas, tīša paškaitējuma un narkotiku atkarības bija aptuveni četras reizes augstāki vīriešiem nekā sievietēm, turpretī mirstības rādītāji no plaušu vēža vīriešiem bija gandrīz trīs reizes augstāki nekā sievietēm.

Kaut arī nāves gadījumu skaits no vēža parasti bija augstāks vīriešiem nekā sievietēm, tomēr ir vairākas vēža formas, kuras ir īpaši izplatītas kādam no dzimumiem, piemēram, krūts vēzis sievietēm, kamēr dažas vēža formas var būt tikai vienam dzimumam, kā dzemdes vēzis sievietēm vai prostatas vēzis vīriešiem. Krūts vēža mirstības rādītājs 2013. gadā ES-28 dalībvalstīs bija 33,2 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotājām sievietēm. Augstākie rādītāji tika reģistrēti Horvātijā (41,3 uz 100 000 iedzīvotājām sievietēm) un Maltā (40,5 uz 100 000 iedzīvotājām sievietēm). Pretēja tendence — ar mazāk nekā 30,0 nāves gadījumiem no krūts vēža uz 100 000 iedzīvotājām sievietēm 2013. gadā — tika novērota Spānijā, Portugālē, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, kā arī Turcijā un Norvēģijā.

Baltijas valstis ziņoja par visaugstāko sirds išēmiskās slimības izraisītu nāves gadījumu skaitu vīriešu vidū

Nāves gadījumu skaits no sirds išēmiskās slimības katrā no ES dalībvalstīm sistemātiski bija augstāks vīriešiem — sk. 4. diagrammu. Augstākie standartizētie mirstības rādītāji no šīm slimībām vīriešu vidū tika reģistrēti Lietuvā un Latvijā, un līdz ar Igauniju visās trijās Baltijas dalībvalstīs kopā tika reģistrētas lielākās dzimumu atšķirības. Zemākais nāves gadījumu biežums no sirds išēmiskās slimības gan vīriešiem, gan sievietēm tika reģistrēts Francijā.

Līdzīgā veidā arī standartizētie mirstības rādītāji no pašnāvībām sistemātiski bija augstāki vīriešiem nekā sievietēm — sk. 5. diagrammu. Lielākās dzimumu atšķirības bija Lietuvā, kur šis rādītājs vīriešiem bija 66,3 uz 100 000 iedzīvotāju salīdzinājumā ar sievietēm — 11,7 uz 100 000 iedzīvotāju. Tomēr, izmantojot vienkāršu attiecību starp rādītājiem attiecībā uz vīriešiem un sievietēm, bija redzams, ka Maltā rādītājs vīriešiem (9,7 uz 100 000 iedzīvotāju) bija 24 reizes augstāks nekā rādītājs sievietēm (0,4 uz 100 000 iedzīvotāju). Šī attiecība dzimumu starpā salīdzinoši augsta bija arī Kiprā un Slovākijā (attiecīgi 8,5 un 7,4 reizes lielāka vīriešiem) un Polijā (7,1), bet viszemākā tā bija Luksemburgā, kur standartizētais mirstības rādītājs no pašnāvībām vīriešiem bija 1,9 reizes lielāks nekā sievietēm.

Analīze pēc vecuma

Cilvēkiem vecumā līdz 65 gadiem galvenie nāves cēloņi bija nedaudz atšķirīgi pēc to relatīvā nozīmīguma (sk. 2. tabulu). Vēzis bija acīmredzamākais nāves cēlonis šajā vecuma grupā — un 2013. gadā vidējais standartizētais mirstības rādītājs ES-28 valstīs bija 80,8 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju — kam sekoja asinsrites sistēmas slimības. Pretēji datiem par visiem iedzīvotājiem elpošanas sistēmas slimības neparādījās starp trim visbiežākajiem iedzīvotāju, kas ir jaunāki par 65 gadiem, nāves cēloņiem: piemēram, standartizētais mirstības rādītājs no elpošanas sistēmas slimībām bija zemāks nekā nekā pašnāvību izraisītu nāves gadījumu skaits.

ES-28 dalībvalstīs mirstības rādītāji personām jaunākām par 65 gadiem samazinājās laika posmā no 2004. līdz 2013. gadam attiecībā uz katru no galvenajiem nāves cēloņiem, izņemot plaušu vēzi, kā norādīts 6. diagrammā. Tas jo īpaši attiecas uz satiksmes negadījumiem un sirds išēmiskajām slimībām, kur nāves gadījumu skaits ir samazinājies par attiecīgi 31,2 % un 26,3 %.

Datu avoti un pieejamība

Statistika par nāves cēloņiem sniedz informāciju par mirstības tendencēm, sniedzot ziņas par nāves gadījumu pamata cēloņu izmaiņām laika gaitā. Šis avots ir sīkāk apskatīts papildinformācijas rakstā, kas sniedz informāciju par datu tvērumu, to juridisko pamatu, izmantotajām metodēm, kā arī saistītajiem jēdzieniem un definīcijām.

Eurostat sāka vākt un izplatīt datus par mirstību 1994. gadā. Šobrīd datus analizē pēc:

Eurostat publicētajā Eiropas Nāves cēloņu sarakstā, kurā uzskaitīti 86 nāves cēloņi, pamatojoties uz Starptautisko slimību un veselības problēmu klasifikatora (SSK), ko izstrādā un uztur Pasaules Veselības organizācija (PVO);
dzimuma;
vecuma;
un ģeogrāfiskā reģiona (NUTS 2. līmenis).

Ikgadējie dati tiek sniegti absolūtajos skaitļos — kā vispārējās mirstības rādītāji un standartizētie mirstības rādītāji. Tā kā lielākā daļa nāves cēloņu būtiski atšķiras atkarībā no vecuma un dzimuma, tad, izmantojot standartizētos mirstības rādītājus, tiek uzlabota salīdzināmība laikā un starp valstīm, jo tos var izmērīt neatkarīgi no iedzīvotāju vecuma struktūras.

2011. gada aprīlī tika pieņemta Eiropas Komisijas Regula Nr. 328/2011 par statistiku par nāves cēloņiem, kurā ir sīki aprakstīti mainīgie lielumi, analīze (iedalījums) un metadati, kurus visām ES dalībvalstīm ir pienākums sniegt.

Konkrētas valstīm paredzētas piezīmes par šo datu apkopojumu skatīt šajā papildinformācijas dokumentā.

Datu avoti

Statistika par nāves cēloņiem ir balstīta uz „diviem pīlāriem”: medicīniska rakstura informāciju miršanas apliecībās, kuru var izmantot par pamatu, lai noskaidrotu nāves cēloni; un nāves cēloņu kodēšanu saskaņā ar PVO-SSK sistēmu. Visiem nāves gadījumiem iedzīvotāju vidū tiek identificēts nāves pamatcēlonis, citiem vārdiem sakot, „slimība vai ievainojums, ar ko sākās tieši nāvi izraisošā slimības norise, vai nelaimes gadījuma apstākļi vai vardarbība, kas radīja nāvējošo ievainojumu” (Pasaules Veselības asamblejas pieņemtā definīcija).

Nāves cēloņu statistikas derīgums un uzticamība zināmā mērā atkarīga no tā, cik kvalitatīvus datus ir snieguši ārsti, apstiprinot nāves cēloni. Neprecizitātes var rasties vairāku iemeslu dēļ, tostarp:

kļūdām, izsniedzot miršanas apliecību;
ar slimības diagnozi saistītu problēmu dēļ;
problēmām, izvēloties galveno nāves cēloni;
nāves cēloņa koda norādīšana.

Dažkārt rodas neskaidrības par nāves cēloni: papildus slimībai, kas tieši izraisīja nāvi, medicīniskajos datos uz miršanas apliecības ir jānorāda arī kauzālā notikumu secība, kas ir saistīta ar mirušā ciešanām. Pastāv iespēja norādīt arī citus ar veselību saistītus apstākļus, kas nebija saistīti ar nāvi izraisījušo slimību, bet tiem ir bijusi nelabvēlīga ietekme uz slimības gaitu un tādējādi tie ir veicinājuši letālu iznākumu. Jā, patiesi, dažkārt izskan kritika, vai ir pamatoti kā nāves cēloni norādīt tikai vienas slimības kodu, ņemot vērā arvien pieaugošo mūža ilgumu un saistīto saslimstību izmaiņām. Norādīt tikai vienu no vairākiem iespējamiem nāves cēloņiem lielākajai daļai mirušo, kas ir 65 gadus veci un vecāki, varētu būt diezgan maldinoši. Tāpēc vairākas ES dalībvalstis jau izvērtē iespēju izmantot vairākcēloņu kodējumu. Eurostat ir atbalstījis ES dalībvalstis centienos izveidot kopīgu automatizētu kodēšanas sistēmu, kuras nosaukums ir IRIS, lai uzlabotu nāves cēloņu datu salīdzināmību Eiropā.

Pārskatītais Eiropas standarta populācijas jēdziens

Nāves gadījumu skaitu, kuri radušies kāda konkrēta nāves cēloņa rezultātā, var izteikt attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Standarta (nevis vispārējo) mirstības rādītāju var noteikt neatkarīgi no iedzīvotāju vecuma un dzimuma struktūras: to dara, jo lielākā daļa nāves cēloņu būtiski atšķiras atkarībā pēc vecuma un dzimuma, un standartizācija atvieglo mirstības rādītāju salīdzināšanu laikā un starp valstīm.

Eiropas standarta populācijas jēdzienu izmanto, lai standartizētu vispārējos mirstības rādītājus laika posmā līdz 1976. gadam, un tas bija nepieciešams, lai pielāgotos ES iedzīvotāju vecumstruktūras izmaiņām, kuras ir novērojamas kopš pagājušā gadsimta 70. gadu vidus. Pārskatītā Eiropas standartpopulācija (ESP) tika saskaņota ar dalībvalstīm un ietver ES-27 dalībvalstis un EBTA valstis, pamatojoties uz prognozēm par iedzīvotāju skaitu, kas tika izteiktas 2010. gadā par periodu no 2011.-2030. gadam; tā tiek izmantota kopš 2013. gada vasaras.

Konteksts

Statistika par nāves cēloņiem, kas ir vienas no vecākajām pieejamajām medicīniskās statistikas ziņām, sniedz informāciju par attīstību laikā un nāves cēloņu atšķirībām starp dažādām ES dalībvalstīm. Šiem statistikas datiem ir ļoti liela nozīme vispārējās informācijas sistēmā saistībā ar veselības stāvokli ES. To var izmantot, lai noteiktu, kādi profilaktiskie un ārstniecības pasākumi vai kādi ieguldījumi izpētē varētu palielināt iedzīvotāju mūža ilgumu.

Tā kā trūkst visaptverošas Eiropas saslimstības statistikas, dati par nāves cēloņiem bieži tiek izmantoti kā līdzeklis, lai novērtētu veselības sistēmas Eiropas Savienībā, un arī tos var izmantot uz pierādījumiem balstītas veselības politikas izstrādei.

ES veicina visaptverošas pieejas izmantošanu, lai apkarotu smagās un hroniskās slimības, veicot saskaņotu rīcību attiecībā uz riska faktoriem visās nozarēs kopā ar centieniem stiprināt veselības sistēmas, lai uzlabotu profilaksi un kontroli, proti:

padarot valstu statistiku maksimāli uzticamu un salīdzināmu, lai tā varētu kalpot kā labs ceļvedis politikas efektivitātes nodrošināšanā;
atbalstot kampaņas, kuras ir saistītas ar sabiedrības izpratnes veicināšanu un slimību profilaksi, kas būs mērķtiecīgi vērstas uz augsta riska grupām un indivīdiem;
sistemātiski integrējot politiku un rīcību, lai mazinātu nevienlīdzību veselības aprūpes jomā;
nodrošinot partnerību saistībā ar konkrētām slimībām, piemēram, vēzi.