Archive:Enerģijas ražošana un imports

2014. gada marta un maija dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2015. gada novembrī. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

1. tabula. Enerģijas ražošana, 2002. un 2012. gads
(miljoni naftas ekvivalenta tonnu) — informācijas avots: Eurostat. (ten00076), (ten00080), (ten00077), (ten00079), (ten00078) un (ten00081)

1. diagramma. Primārās enerģijas ražošana ES-28, 2012. gads
(% no kopējā apjoma, ko nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām) — informācijas avots: Eurostat. (ten00080), (ten00077), (ten00079), (ten00078), (ten00081) un (nrg_107a)

2. diagramma. Primārās enerģijas ražošanas attīstība
(iedalījums pēc kurināmā veida), ES-28, 2002.–2012. gads
(2002 = 100, nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām) — informācijas avots: Eurostat. (ten00076), (ten00081), (ten00080), (ten00079), (ten00078) un (ten00077)

2. tabula. Primārās enerģijas neto imports, 2002.–2012. gads — informācijas avots: Eurostat (nrg_100a) and (tps00001)

3. tabula. Primārās enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis, ES-28, 2002.–2012. gads
(% no importa, kura izcelsme ir ārpus ES-28) — informācijas avots: Eurostat (nrg_122a), (nrg_123a) un (nrg_124a)

4. tabula. Energoatkarības līmenis, ES-28, 2002.–2012. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām) — informācijas avots: Eurostat (nrg_100a), (nrg_102a) un (nrg_103a)

3. diagramma. Energoatkarības līmenis — visi produkti, 2012. gads
(% no neto importa iekšzemes kopējā enerģijas patēriņā un cisternās; nosaka pēc naftas ekvivalenta tonnām) — informācijas avots: Eurostat (tsdcc310) un (nrg_100a)

Ar energoapgādes drošību saistīto politikas jautājumu pamatā ir Eiropas Savienības (ES) atkarība no enerģijas importa, jo īpaši no naftas un pēdējā laikā — arī gāzes piegādes. Šajā rakstā ir aplūkota primārās enerģijas ražošana ES un situācija, ko radījusi ražošanas un patēriņa starpība, tādējādi izraisot aizvien lielāku ES atkarību no trešo valstu enerģijas importa. Vairāk nekā pusi (53,4 %) no ES-28 bruto iekšzemes enerģijas patēriņa 2012. gadā nodrošināja importētie enerģijas avoti.

Galvenie statistikas rezultāti

Primārā ražošana

Kopējais 2012. gadā saražotās primārās enerģijas apjoms ES-28 bija 794,3 miljoni [[Glossary:Tonnes of oil equivalent (toe)|naftas ekvivalenta tonnu (toe)]. Tādējādi turpinājās pēdējos gados novērotā apjoma samazināšanās vispārējā tendence; tikai 2010. gads bija izņēmums, kad ražošanas apjoms palielinājās pēc salīdzinoši lielā samazinājuma 2009. gadā, ko izraisīja finanšu un ekonomikas krīze. Aplūkojot situāciju ilgākā laikposmā, redzams, ka saražotās primārās enerģijas apjoms 2012. gadā ES-28 valstīs bija par 15,7 % mazāks nekā pirms desmit gadiem. Vispārējo ražošanas apjoma samazināšanās tendenci ES-28 vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums un/vai ražotāji uzskata, ka ierobežoto resursu izmantošana nav ekonomiski izdevīga.

Augstākais primārās enerģijas ražošanas rādītājs dalībvalstu vidū bija Francijā, kur tika saražoti 16,8 % no ES-28 valstu kopējā apjoma, nākamās ir Vācija (15,6 %) un Apvienotā Karaliste (14,6 %). Salīdzinot ar situāciju pirms desmit gadiem, galvenās pārmaiņas izraisīja saražotā apjoma krasa samazināšanās Apvienotajā Karalistē zem 27,1 % — sk. 1. tabulu. Saražotais apjoms šajā laikposmā samazinājās arī Dānijā (-0,6 procentpunkti) un Lietuvā (-0,4 procentpunkti). Absolūtā izteiksmē lielākā saražotās primārās enerģijas apjoma palielināšanās 10 gados līdz 2012. gadam tika reģistrēta Itālijā un Zviedrijā (abās līdz 4,4 miljoniem toe), kā arī Nīderlandē (līdz 4,3 miljoniem toe).

Primārās enerģijas ražošanā ES-28 valstīs 2012. gadā tika izmantots plašs klāsts dažādu enerģijas avotu, no kuriem svarīgākais bija kodolenerģija (28,7 % no kopējā apjoma); kodolenerģijas nozīme īpaši liela bija Francijā, Beļģijā un Slovākijā — šajās valstīs kodolenerģija veidoja vairāk nekā pusi no valstī saražotās primārās enerģijas apjoma. Aptuveni piekto daļu no ES-28 primārās enerģijas ražošanas kopējā apjoma veidoja atjaunojamie energoresursu avoti (22,3 %), cietais kurināmais (20,9 %, galvenokārt ogles), savukārt dabasgāzes daļa bija nedaudz mazāka (16,8 %), bet atlikušo daļu veidoja jēlnafta (8,9 %) (sk. 1. diagrammu).

Tādējādi no atjaunojamiem energoresursu avotiem iegūtā primārās enerģijas daļa bija lielāka par primārās enerģijas daļu, kas iegūta no citiem avotiem. No 2002. gada līdz 2012. gadam apjoma pieaugums primārai enerģijai, kas iegūta, izmantojot atjaunojamus energoresursu avotus, bija salīdzinoši stabils, tas nedaudz samazinājās 2011. gadā (sk. 2. diagrammu). Šajos desmit gados no atjaunojamiem energoresursu avotiem saražotās enerģijas apjoms kopumā palielinājās par 81,3 %. Lielākais primārās enerģijas ražošanas apjoma samazinājums tika reģistrēts attiecībā uz jēlnaftu (-53,5 %), dabasgāzi (-35,4 %) un cieto kurināmo (-20,7 %), kodolenerģijas ražošanas apjoms samazinājās tikai nedaudz — 10,9 % apmērā.

Imports

Akmeņogļu, lignīta, jēlnaftas, dabasgāzes un pēdējā laikā arī kodolenerģijas primārās ražošanas apjomu samazināšanās ir radījusi situāciju, ka ES pieprasījuma nodrošināšanai aizvien vairāk paļaujas uz primārās enerģijas importu; tomēr finanšu un ekonomikas krīze šo situāciju stabilizēja. ES-28 primārās enerģijas importa apjoms 2012. gadā aptuveni par 922,8 miljoniem toe pārsniedza eksporta apjomu. Lielākās primārās enerģijas neto importētājas parasti bija ES dalībvalstis ar lielāko iedzīvotāju skaitu, izņemot Apvienoto Karalisti un Poliju (kur ir vietējās naftas/dabasgāzes un ogļu rezerves). No 2004. gada vienīgā primārās enerģijas neto eksportētāja ES dalībvalstu vidū ir bijusi Dānija (sk. 2. tabulu).

Tā kā Krievija ir saglabājusi savu stāvokli kā galvenā jēlnaftas un dabasgāzes piegādātāja un kļuvusi par vadošo akmeņogļu piegādātāju, pēdējos gados ES-28 valstīs importētās enerģijas izcelsmes avoti ir strauji mainījušies (sk. 3. tabulu). Aptuveni 33,7 % no ES-28 valstu importētās jēlnaftas 2012. gadā tika piegādāti no Krievijas, nedaudz mazāk par procentuālo daļu, kas reģistrēta 2010. (34,7 %) un 2011. gadā (34,8 %). Krievija 2006. gadā kļuva par galveno akmeņogļu piegādātāju, apsteidzot Dienvidāfriku, 2004. gadā — apsteidzot Austrāliju, bet 2002. gadā — Kolumbiju. Krievijas akmeņogļu piegāžu īpatsvars ES-28 cietā kurināmā importa kopējā apjomā palielinājās no 13,1 % 2002. gadā līdz 30,0 % 2009. gadā, bet līdz 2012. gadam tas nedaudz samazinājās 25,9 %. Neraugoties uz šo apjoma samazināšanos, Krievija 2012. gadā joprojām bija galvenā akmeņogļu importētāja ES, tikai nedaudz apsteidzot Kolumbiju (23,7 %) un Amerikas Savienotās Valstis (23,0 %). Turpretī no 2002. gada līdz 2010. gadam no Krievijas importētās dabasgāzes īpatsvars ES-28 valstu kopējā dabasgāzes importa apjomā samazinājās no 45,2 % līdz 29,5 %, taču šo tendenci nomainīja palielinājums 2011. un 2012. gadā. No Kataras importētās dabasgāzes īpatsvars ES-28 dalībvalstīs no mazāk nekā 1 % 2002. gadā palielinājās līdz 11,0 % 2011. gadā, tad atkal samazinājās līdz 8,4 % 2012. gadā.

Ja lielu daļu importa nodrošina salīdzinoši neliels partneru skaits, var rasties ES primārās enerģijas apgādes apdraudējums. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas (76,8 %) no ES-28 valstīs importētās dabasgāzes 2012. gadā piegādāja Krievija, Norvēģija un Alžīrija, tādējādi importa avotu koncentrācija bija palielinājusies, salīdzinot ar diviem iepriekšējiem gadiem, jo 2010. gadā šīs trīs valstis nodrošināja 71,0 %, bet 2011. — 72,0 % no dabasgāzes importa apjoma. Līdzīga analīze parāda, ka 53,6 % no 2012. gadā ES-28 valstu importētās jēlnaftas piegādāja Krievija, Norvēģija un Saūda Arābija, savukārt 72,6 % no importētā akmeņogļu apjoma ieveda no Krievijas, Kolumbijas un Amerikas Savienotajām Valstīm. No 2002. gada līdz 2012. gadam bija vērojamas atsevišķas pazīmes, kas liecināja par jaunu partnervalstu izvirzīšanos, lai gan to importa apjomi saglabājās salīdzinoši nelieli. Proti, tas attiecās uz jēlnaftas importu no Nigērijas, Azerbaidžānas un Kazahstānas un dabasgāzes importu no Kataras.

ES-28 valstu atkarība no enerģijas importa pialielinājās no mazāk nekā 40 % no bruto enerģijas patēriņa 20. gadsimta astoņdesmitajos gados līdz 53,4 % 2012. gadā (sk. 4. tabulu). Pēdējais rādītājs iezīmēja otru nelielu atkarības līmeņa pazemināšanos, kas kopš 2008. gada bija saglabājusies 54,7 % līmenī. Augstākais energoatkarības līmenis 2012. gadā tika reģistrēts jēlnaftai (88,2 %) un dabasgāzei (65,8 %). Pēdējos desmit gados (no 2002. gada līdz 2012. gadam) atkarība no dabasgāzes (14,9 procentpunkti) un jēlnaftas (11,9 procentpunkti), ko piegādā valstis ārpus ES, ir palielinājusies ātrāk nekā atkarība no cietā kurināmā (8,9 procentpunkti) piegādēm. No 2004. gada ES-28 importētās enerģijas neto apjoms ir bijis lielāks nekā tās primārās enerģijas ražošanas apjoms, vairāk nekā pusi no ES-28 valstu bruto iekšzemes enerģijas patēriņa nodrošināja neto imports.

Tā kā Dānija bija neto eksportētāja, 2012. gadā tā bija vienīgā ES-28 valsts ar negatīvu energoatkarības līmeni (sk. 3. diagrammu). Citu dalībvalstu vidū zemākais atkarības līmenis tika reģistrēts Igaunijā, Rumānijā, Čehijas Republikā un Zviedrijā (tās bija vienīgās valstis, kas ziņoja par atkarības līmeni, kurš zemāks par 30,0 %); tajā pašā laikā Malta, Luksemburga un Kipra bija (gandrīz) pilnīgi atkarīgas no primārās enerģijas importa.

Datu avoti un pieejamība

Enerģijas preces, kas tiešā veidā iegūtas no dabas resursiem, dēvē par “primārās enerģijas avotiem”, savukārt enerģijas preces, ko ražo, izmantojot primārās enerģijas avotus, dēvē par “atvasinātajiem produktiem”. Primārās enerģijas ražošana ietver valsts primārās enerģijas avotu ražošanu un notiek tad, kad tiek izmantoti dabas resursi, piemēram, ogļraktuvēs, jēlnaftas laukos, hidroelektrostacijās vai biodegvielas ražošanā. Ja patēriņš ir lielāks par primārās ražošanas apjomu, starpība ir jānodrošina, importējot primāros vai atvasinātos produktus.

Siltumu, kas reaktorā tiek saražots, skaldot kodolu, uzskata par primāro kodolsiltuma ražošanu, ko dēvē arī par “kodolenerģiju”. To aprēķina, ņemot vērā faktisko saražoto siltumu vai paziņoto bruto saražoto elektroenerģiju, kā arī atomelektrostacijas siltumefektivitāti. Ogļu un lignīta primāro ražošanas apjomu veido iegūtie vai saražotie kurināmā apjomi, kas aprēķināti pēc visām darbībām inertas vielas likvidēšanai.

Viena enerģijas veida pārveidošanu citā, piemēram, elektrības vai siltuma ražošanu termoelektrostacijās vai koksa ražošanu koksa krāsnīs, neuzskata par primāro ražošanu.

Neto importu aprēķina, no importa apjoma atņemot ekvivalentu eksporta apjomu. Importu veido visas valstī veiktās piegādes, izņemot tranzīta apjomus (jo īpaši pa gāzes un naftas cauruļvadiem); eksportu attiecīgi veido visi no valsts teritorijas eksportētie preču apjomi.

Konteksts

Vairāk nekā puse ES-28 valstu enerģijas tiek iegūta no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un šis apjoms aizvadītajos desmit gados kopumā ir palielinājies. Lielu šīs enerģijas daļu importē no Krievijas, kuras strīdi ar tranzīta valstīm pēdējos gados ir radījuši piegāžu pārrāvuma draudus; piemēram, 2009. gada 6.–20. janvārī tika pārtraukta gāzes plūsma no Krievijas caur Ukrainu.

Eiropas Komisija 2008. gada novembrī pieņēma otro stratēģisko enerģijas pārskatu second strategic energy review (angļu val.). Tajā tika aplūkots, kā ES varētu samazināt atkarību no importētās enerģijas, tādējādi uzlabojot apgādes drošību, kā arī samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas. Pārskatā tika pausts atbalsts dalībvalstu solidaritātei enerģētikas jomā, ierosināts rīcības plāns, lai nodrošinātu ilgtspējīgu energoapgādi, un pieņemts tādu priekšlikumu kopums par energoefektivitāti, kuru mērķis ir panākt enerģijas ietaupījumus svarīgākajās jomās, piemēram, saistībā ar ēkām un enerģiju patērējošiem produktiem.

Reaģējot uz 2009. gada janvāra Krievijas un Ukrainas gāzes krīzi, tika pārskatīts tiesiskais regulējums saistībā ar apgādes drošību, un 2009. gada septembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Direktīvu 2009/119/EK, ar ko dalībvalstīm tika uzlikts pienākums uzturēt obligātas jēlnaftas un/vai naftas produktu rezerves. Šie pasākumi naftas un gāzes tirgiem tika izstrādāti, lai nodrošinātu, ka visas puses veic efektīvus pasākumus nolūkā novērst un mazināt iespējamu apgādes pārrāvumu sekas, vienlaikus sagatavojot dalībvalstīm paredzētus mehānismus, lai sadarbotos efektīvai visu iespējamo naftas vai gāzes pārrāvumu ietekmes novēršanai; tika izveidots koordinācijas mehānisms, lai dalībvalstis ārkārtas situācijās varētu reaģēt saskaņoti un nekavējoties.

Energoapgādes nodrošināšanā svarīga nozīme var būt tādiem elementiem kā plašai enerģijas avotu daudzveidībai un dažādiem piegādātājiem, transporta ceļiem un transportēšanas mehānismiem. Uzticamu partnerattiecību veidošana ar piegādātājām, tranzīta un patērētājām valstīm tiek uzskatīta par veidu, kā samazināt ar ES energoatkarības līmeni saistīto risku, un 2011. gada septembrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011) 539 galīgā redakcija).

Eiropas Komisija 2010. gada novembrī pieņēma iniciatīvu “Enerģētika 2020 — stratēģija konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un drošai enerģijai” (COM(2010) 639 galīgā redakcija). Šajā stratēģijā ir noteiktas enerģētikas jomas prioritātes desmit gadu periodam un pasākumi, kas jāveic, lai risinātu virkni problēmu, tostarp — lai izveidotu tirgu ar konkurētspējīgām cenām un drošu apgādi, sekmētu tehnoloģiju līderpozīciju nodrošināšanu un īstenotu efektīvas sarunas ar starptautiskiem partneriem.

Tajā pašā mēnesī Eiropas Komisija pieņēma iniciatīvu “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam. Projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (COM(2010) 677 galīgā redakcija). Šajā paziņojumā ir noteikti ES prioritārie koridori elektrības, gāzes un naftas transportēšanai. Ir piedāvāts arī instrumentu kopums, lai varētu laikus izveidot šīs prioritārās infrastruktūras.

Pašlaik tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, lai izbūvētu gāzes cauruļvadus, kas savieno Eiropu ar kaimiņvalstīm austrumos un dienvidos. To vidū ir “Nord Stream” projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Baltijas jūru), ko bija plānots nodot ekspluatācijā 2011. gada novembrī, “South Stream” projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Melno jūru), ko plānots pabeigt līdz 2015. gadam, kā arī cauruļvads Adrijas jūrā (savieno Turciju ar Itāliju, šķērsojot Grieķiju un Albāniju, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona pārvadītu uz ES).