Archive:Valdības finanšu statistika

2014. gada 23. aprīļa dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Plānots atjaunināt 2014. gada novembrī.

1. diagramma. Valsts bilance,2012. un 2013. gads (1. cet.)
(neto aizņēmumi vai aizdevumi no konsolidētā vispārējās valdības budžeta, % no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (tec00127)

1. tabula. Valsts bilance un vispārējās valdības parāds, 2010.–2013. gads (1. cet.)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (tec00127) un (tsdde410)

2. diagramma. Vispārējās valdības parāds, 2012. un 2013. gads (1. cet.)
(vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds, % no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (tsdde410)

3. diagramma. Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu attīstības tendences, 2003.–2013. gads (1. cet.)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

4. diagramma. Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu attīstības tendences, 2003.–2013. gads (1. cet.)
(EUR 1000 miljoni) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

5. diagramma. Valdības ieņēmumi un izdevumi, 2013. gads (1. cet.)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

6. diagramma. Kopējo ieņēmumu struktūra, 2013. gads (1. cet.)
(% no kopējiem ieņēmumiem) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

7. diagramma. Valdības ieņēmumu galvenie avoti, 2013. gads (1. cet.)
(% no kopējiem ieņēmumiem) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

8. diagramma. Kopējo izdevumu struktūra, 2013. gads (1. cet.)
(% no kopējiem izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

9. diagramma. Galvenie valdības izdevumu posteņi, 2013. gads (1. cet.)
(% no kopējiem izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

10. diagramma. Vispārējās valdības izdevumu sadalījums atbilstīgi valdības funkciju klasifikācijai, 2012. gads (1. cet.)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_exp)

11. diagramma. Galvenās nodokļu un sociālās nodrošinājuma iemaksu kategorijas, ES-27, 2003.–2013. gads (1. cet.)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

12. diagramma. Galvenās nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksu kategorijas, 2013. gads (1. cet.)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (gov_a_main)

Šajā rakstā ir aplūkotas valdības finanšu galveno rādītāju attīstības tendences Eiropas Savienībā (ES) un eurozonā (EZ-18). Īpaša uzmanība pievērsta valsts (vispārējās valdības) budžeta deficītam, vispārējās valdības bruto parādam, ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodokļiem un sociālā nodrošinājuma iemaksām, kas ir galvenie valdības ieņēmumu avoti.

Šie statistikas dati ir svarīgi dalībvalstu ekonomikas stāvokļa rādītāji, un atbilstīgi ES Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) noteikumiem dalībvalstis apņēmušās nodrošināt, ka to budžeta deficīts un parāds nepārsniedz noteiktas robežvērtības — dalībvalsts valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt -3 % no tās iekšzemes kopprodukta (IKP), bet valdības parāds nedrīkst būt lielāks par 60 % no IKP. Ja dalībvalsts šos ierobežojumus neievēro, tiek sākta tā dēvētā “pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra”. Šai procedūrai ir vairāki posmi (tostarp iespēja noteikt sankcijas), lai mudinātu attiecīgo dalībvalsti īstenot atbilstīgus situācijas uzlabošanas pasākumus. Minētās deficīta un parāda robežvērtības izmanto arī kā Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) kritērijus un tādējādi arī kā kritērijus, kas jāizpilda, lai pievienotos eurozonai. Turklāt Integrēto ekonomikas un nodarbinātības pamatnostādņu jaunākajā pārskatītajā redakcijā (pārskatīšana notika, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020” — Eiropas gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģiju) ir iekļautas pamatnostādnes publisko finanšu kvalitātes un ilgtspējas nodrošināšanai.

Galvenie statistikas rezultāti

Valdības budžeta deficīts (konsolidētā vispārējās valdības sektora neto aizņēmumi, izteikti kā IKP daļa) 2013. gadā gan ES-28, gan eurozonā (EZ-18), salīdzinot ar situāciju 2012. gadā, samazinājās, savukārt vispārējās valdības parāda apjoms palielinājās.

Valdības budžeta deficīts

ES-28 dalībvalstu valdību budžeta deficīta attiecība pret IKP samazinājās no -3,9 % 2012. gadā līdz -3,3 % 2013. gadā, savukārt eurozonā (EZ-18) šī attiecība no -3,7 % samazinājās līdz -3,0 %. Luksemburgā valdības budžeta deficīts 2013. gadā nedaudz palielinājās, toties Vācijā saglabājās tuvu līdzsvara stāvoklim. Turklāt 16 ES dalībvalstīs, proti, Beļģijā, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Dānijā, Igaunijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Nīderlandē, Austrijā, Rumānijā, Slovākijā, Somijā un Zviedrijā deficīts 2013. gadā nepārsniedza -3,0 % no IKP (sk. 1. diagrammu).

Budžeta deficīta attiecība 2013. gadā bija lielāka par -3,0 % no IKP 10 ES dalībvalstīs — lielākais budžeta deficīts (izteikts procentos no IKP) tika reģistrēts Slovēnijā (-14,7 %), Grieķijā (-12,7 %), Īrijā (-7,2 %) un Spānijā (-7,1 %). Visās 10 dalībvalstīs, kurās budžeta deficīta attiecība bija lielāka par -3,0 % no IKP, budžeta deficīts, kas pārsniedz -3,0 %, tika reģistrēts arī katrā no trim iepriekšējiem gadiem, tātad visā pārskata periodā, kas redzams 1. tabulā.

Valdības budžeta deficīts (attiecība pret IKP) 2013. gadā, salīdzinot ar 2012. gadu, samazinājās 17 dalībvalstīs. Divās dalībvalstīs — Igaunijā un Itālijā — 2013. un 2012. gadā valdības budžeta deficīts bija vienāds. Luksemburgā līdzsvaru nomainīja neliels pārpalikums. Vācijā nelielais pārpalikums 2012. gadā tika līdzsvarots 2013. gadā, toties pārējās septiņās dalībvalstīs 2013. gadā deficīts bija daudz lielāks nekā 2012. gadā.

Valdības parāds

ES-28 dalībvalstīs valdības parāda attiecība pret IKP palielinājās no 85,2 % 2012. gada beigās līdz 87,1 % 2013. gada beigās, savukārt eurozonā (EZ-18) tā no 90,7 % palielinājās līdz 92,6 %. 16 ES dalībvalstis ziņoja, ka 2013. gadā to parāds pārsniedz 60 % no IKP. Mazākā valsts parāda attiecība pret IKP 2013. gada beigās tika reģistrēta Igaunijā (10,0 %), Bulgārijā (18,9 %) un Luksemburgā (23,1 %) — sk. 2. diagrammu.

Salīdzinot ar situāciju 2012. gadā, valdības parāda attiecība pret IKP 2013. gadā palielinājās 22 ES dalībvalstīs, bet sešās dalībvalstīs — Čehijas Republikā, Dānijā, Vācijā, Latvijā, Lietuvā un Ungārijā — šī attiecība samazinājās. Vislielākais parāda attiecības pieaugums no 2012. gada līdz 2013. gadam tika konstatēts Slovēnijā (17,3 procentpunkti), Grieķijā (17,9 procentpunkti) un Kiprā (25,1 procentpunkts).

Valdības ieņēmumi un izdevumi

Vispārējās valdības sektora nozīmi ekonomikā var novērtēt, ņemot vērā vispārējās valdības kopējo ieņēmumu un izdevumu procentuālo daļu no IKP. ES-28 dalībvalstīs kopējie valdību ieņēmumi 2013. gadā bija 45,7 % no IKP (pieaugums, salīdzinot ar 45,4 % no IKP 2012. gadā), bet izdevumi — 49,0 % no IKP (samazinājums, salīdzinot ar 49,3 % 2012. gadā). Eurozonā (EZ-18) kopējie vispārējo valdību izdevumi 2012. gadā bija 49,7 % no IKP, bet kopējie ieņēmumi — 46,7 % no IKP — sk. 3. diagrammu.

Gan ES, gan eurozonā vispārējās valdības kopējie izdevumi absolūtos skaitļos laikposmā no 2003. gada līdz 2013. gadam pastāvīgi palielinājās (sk. 4. diagrammu). Savukārt no 2010. gada līdz 2011. gadam gan ES, gan eurozonā vispārējās valdības kopējie izdevumi absolūtos skaitļos nedaudz mazinājās. Līdz 2008. gadam pastāvīgi palielinājās arī ES un eurozonas ieņēmumi, 2009. gadā samazinājās, bet 2010. gadā atkal palielinājās. Kopējie ieņēmumi 2011. gadā pārsniedza pirmskrīzes līmeni gan ES, gan eurozonas valstīs.

Vispārējās valdības izdevumu un ieņēmumu apjoms ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras (sk. 5. diagrammu). Apvienoto valdības izdevumu un ieņēmumu lielākā procentuālā vērtība no IKP (kas pārsniedz 100 %) 2013. gadā bija Somijā, Dānijā, Francijā, Beļģijā, Zviedrijā, Grieķijā, Slovēnijā un Austrijā, kā arī Norvēģijā (no EBTA valstīm). Grieķijā un Slovēnijā īpaši augstais valdības izdevumu līmenis lielā mērā skaidrojams ar valsts atbalstu finanšu iestādēm. Par salīdzinoši zemu apvienoto rādītāju (mazāk par 80 % no IKP) ziņoja astoņas dalībvalstis: Lietuva, Rumānija, Latvija, Slovākija, Bulgārija, Igaunija, Īrija un Polija, savukārt par zemāko rādītāju EBTA valstīs informēja Šveice.

ES-28 dalībvalstīs svarīgākais vispārējās valdības kopējo ieņēmumu avots ir nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksas (sk. 6. diagrammu). Nodokļu iemaksas ES-28 valstīs 2013. gadā veidoja 58,7 % kopējiem ieņēmumiem, eurozonā (EZ-18) — 55,7 %, bet sociālā nodrošinājuma iemaksas ES-28 — 30,7 % no kopējiem ieņēmumiem, eurozonā (EZ-18) — 34,1 %. Analizējot katru dalībvalsti atsevišķi, ievērojami atšķiras dažādu ieņēmumu kategoriju relatīvā nozīme. Piemēram, nodokļu iemaksas Slovākijā, Čehijas Republikā, Nīderlandē, Grieķijā un Lietuvā 2013. gadā veidoja mazāk par 50 %, no valdības ieņēmumiem, savukārt Dānijas valdībai tās nodrošināja 86,5 % valsts ieņēmumu (sk. 7. diagrammu).

ES-28 dalībvalstu izdevumu lielāko daļu 2013. gadā veidoja ienākumu pārdale, kas izpaudās kā sociālo pabalstu pārvedumi naudā vai natūrā (sk. 8. un 9. diagrammu). Sociālo pabalstu pārvedumi veidoja 44,4 % no ES-28 kopējiem izdevumiem, bet eurozonā (EZ-18) — 47,7 %. Darba ņēmēju atalgojumam ES-28 valstīs tika atvēlēti 21,6 % valdības izdevumu, bet 21,0 % eurozonā (EZ-18). Nomaksātais īpašuma ienākums, kura lielākā daļa ir procentu maksājumi, veidoja 5,7 % no ES-28 valstu valdību izdevumiem (5,8 % eurozonā (EZ-18)).

Vispārējās valdības izdevumus var analizēt daudz sīkāk, izmantojot valdības funkciju klasifikāciju (COFOG) — sk. 10. diagrammu. Visās ES dalībvalstīs valdības izdevumu lielāko daļu 2012. gadā veidoja social protection (angļu val.) sociālās aizsardzības pasākumi (izņemot Kipru, kur vispārējās valdības dienesti bija vienlīdz nozīmīgi) — ES-28 vidējais rādītājs bija 19,9 % no IKP. Sociālās aizsardzības funkcijai atvēlētie izdevumi bija diapazonā no 25,2 % no IKP Dānijā, 24,8 % Somijā un 24,4 % Francijā līdz 11,3 % Latvijā; Islandē šī daļa bija 11,2 %. Nākamās COFOG funkciju jomas, vērtējot pēc to relatīvā nozīmīguma ES-28 dalībvalstīs, bija veselības aizsardzība (7,3 % no IKP), vispārējās valdības dienesti (6,7 %) un izglītība (5,3 %). ES-28 izdevumi ekonomikas lietu jomā 2012. gadā bija 4,1 % no IKP, savukārt aizsardzības, sabiedriskās kārtības un drošības, vides aizsardzības, mājokļu un komunālo pakalpojumu, kā arī atpūtas, reliģijas un kultūras funkciju izpildei tika atvēlēti mazāk nekā 2 % no IKP (visas minētās funkcijas 10. diagrammā ir apvienotas pozīcijā “Citas”).

Galvenie valdības ieņēmumu veidi ir kārtējie ienākuma, mantas u. c. nodokļi, ražošanas un importa nodokļi, kā arī sociālā nodrošinājuma iemaksas, bet kapitāla nodokļi 2013. gadā veidoja tikai 0,3 % no ES-28 valstu IKP. Laikposmā no 2007. gada līdz 2009. gadam ES-28 bija vērojams sociālā nodrošinājuma iemaksu relatīvās ietekmes pieaugums, tomēr 2010. gadā šī tendence krasi mainījās, un sociālā nodrošinājuma iemaksu apjoms no 2010. gada līdz 2013. gadam gandrīz nemainījās (14,0 % no IKP 2012. un 2013. gadā, bet 13,9 % no IKP 2010. un 2011. gadā). Kārtējo ienākuma, mantas nodokļu u. c. nodokļu relatīvā ietekme laikposmā samazinājās no 13,6 % 2007. gadā līdz 12,3 % 2010. gadā, bet 2013. gadā palielinājās līdz 13,2 % no IKP. Ražošanas un importa nodokļu apjoms palielinājās no zemākā punkta 12,7 % 2009. gadā, līdz 2013. apstājās pie 13,4 % no IKP (sk. 11. diagrammu).

Nodokļu ieņēmumu struktūra ES dalībvalstīs 2013. gadā ievērojami atšķīrās (sk. 12. diagrammu). Kā varētu prognozēt, tās valstis, kas informēja par salīdzinoši lielu izdevumu apjomu, arī iekasēja lielākus nodokļus (kā daļu no IKP). Piemēram, 2013. gadā lielākais galveno nodokļu kategoriju un sociālā nodrošinājuma iemaksu ienesīgums bija 50,2 % no IKP, un tas reģistrēts Dānijā, nākamās lielākās daļas tika konstatētas Francijā un Beļģijā (attiecīgi 47,5 % un 47,3 %), savukārt četrās dalībvalstīs — Lietuvā (kur reģistrēta mazākā daļa, t. i., 27,3 no IKP), Rumānijā, Latvijā un Bulgārijā — šo ienākumu daļa no IKP bija mazāka par 30 %. Arī Šveicē reģistrētā daļa bija mazāka par 30 %.

Datu avoti un pieejamība

Saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras noteikumiem ES dalībvalstīm līdz katra gada 1. aprīlim un 1. oktobrim ir jāiesniedz Eiropas Komisijai statistikas dati par savas valdības budžeta deficītu un parādu. Sīkākus datus par valdību finansēm Eurostat nodrošina arī, īstenojot EKS nodošanas programmu ESA transmission programme (angļu val.), saskaņā ar kuru tiek iesniegti dati par nacionālajiem kontiem. Galvenos par vispārējo valdību apkopotos kopējos rādītājus Eurostat saņem divas reizes gadā, savukārt statistika par valdības funkcijām (COFOG) un sīka informācija par ieņēmumiem no nodokļiem un sociālā nodrošinājuma iemaksām būtu jānosūta attiecīgi viena gada laikā pēc pārskata perioda beigām un deviņu mēnešu laikā pēc pārskata perioda beigām.

Šajā rakstā izklāstītie dati attiecas uz galvenajiem vispārējās valdības ieņēmumu un izdevumu posteņiem, ko apkopo, īstenojot nacionālo kontu (EKS 95) sistēmu. Kopējo ieņēmumu un kopējo izdevumu — tostarp kapitālizdevumu (jo īpaši bruto pamatkapitāla veidošanai) — starpība ir vienāda ar vispārējās valdības neto aizdevumiem / neto aizņēmumiem, kas ir arī valdības nefinanšu kontu atlikuma postenis.

Vispārējās valdības struktūra

Vispārējās valdības sektorā iekļautas visas institucionālās struktūras, kuru darbības rezultāti ir paredzēti individuālam un kolektīvam patēriņam un kuras galvenokārt finansē no obligātajiem maksājumiem, ko veic citu nozaru struktūras, un/vai visas institucionālās struktūras, kas ir galvenokārt iesaistītas valsts ienākuma un bagātības pārdalē. Vispārējās valdības sektoram ir četras apakšnozares: centrālā valdība, pavalsts valdība (ja tāda ir), pašvaldība un sociālās aizsardzības fondi (ja tādi ir).

Galveno rādītāju noteikšana

Valsts bilanci definē kā vispārējās valdības neto aizdevumus / neto aizņēmumus, par kuriem informē saistībā ar pārmērīga valsts budžeta deficīta novēršanas procedūru un kurus norāda kā attiecību pret IKP. Saskaņā ar protokolu par pārmērīga valsts budžeta deficīta novēršanas procedūru valdības parāds ir vispārējās valdības sektora bruto parāds gada beigās, ko mēra kā nominālo vērtību un konsolidē.

Vispārējās valdības galvenos ieņēmumus veido nodokļi un sociālā nodrošinājuma iemaksas, kā arī ienākums no tirdzniecības un īpašuma. EKS 95 tos definē, izmantojot šādu kategoriju sarakstu: tirgus izlaide, izlaide pašu galalietojumam, maksājumi citai ārpustirgus izlaidei, nodokļi par ražošanu un importu, citas ražošanas subsīdijas, saņemamais īpašuma ienākums, kārtējie nodokļi par ienākumu, mantu u. c., sociālā nodrošinājuma iemaksas, citi kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi.

Galvenie izdevumu posteņi ir (valsts) darbinieku atalgojums, sociālie pabalsti, valsts parāda procentu maksājumi, subsīdijas un bruto pamatkapitāla veidošana. Vispārējās valdības kopējie izdevumi EKS 95 tiek definēti, izmantojot šādu kategoriju sarakstu: starppatēriņš, bruto kapitāla veidošana, darbinieku atalgojums, citi nodokļi par ražošanu, subsīdijas, maksājamais īpašuma ienākums, kārtējie nodokļi par ienākumu un mantu, sociālie pabalsti, atsevišķu sociālo pabalstu pārvedumi, citi kārtējie pārvedumi, atsevišķas korekcijas, kapitāla pārvedumi, kā arī ar neražotiem aktīviem saistīti darījumi.

Vispārējās valdības dati, ko iesniedz, lai EKS 95 sagatavotu kopējos rādītājus par vispārējo valdību un vispārējās valdības izdevumiem konkrētām funkcijām, ir jākonsolidē, t. i., tajos netiek iekļauti vai arī no tiem tiek izslēgti dati par konkrētiem vispārējās valdības institucionālo struktūru darījumiem: par “īpašuma ienākumu”, “citiem kārtējiem pārvedumiem” un “kapitāla pārvedumiem”. Apakšnozaru dati būtu jākonsolidē nevis starp apakšnozarēm, bet gan katrā apakšnozarē. Tāpēc nozares datiem būtu jāatbilst apakšnozares datu summai, izņemot attiecībā uz tādiem posteņiem kā “īpašuma ienākums”, “citi kārtējie pārvedumi” un “kapitāla pārvedumi”, kurus konsolidē. Attiecībā uz norādītajiem posteņiem un tādējādi arī kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem apakšnozaru datu summai būtu jāpārsniedz nozares datu vērtības summa.

Nodokļi un sociālā nodrošinājuma iemaksas ir ieņēmumi, ko (naudā vai natūrā) iekasē centrālā valdība, pavalsts valdība, vietējā valdība un sociālās aizsardzības fondi. Šīs nodevas (parasti tās dēvē par nodokļiem) ir klasificētas trīs pamatgrupās un iekļautas šādās pozīcijās:

nodokļi par ienākumu, mantu u. c., tostarp visi obligātie maksājumi, ko vispārējā valdība periodiski iekasē par uzņēmumu un mājsaimniecību ienākumu un mantu;
nodokļi par ražošanu un importu, tostarp visi obligātie maksājumi, ko vispārējā valdība iekasē par preču un pakalpojumu ražošanu un importu, darbaspēka nodarbināšanu, zemes, ēku vai citu ražošanā izmantotu aktīvu īpašumtiesībām vai izmantošanu;
sociālā nodrošinājuma iemaksas, tostarp visas darba devēju un darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma iemaksas, kā arī nosacītās sociālās iemaksas, kas ir ekvivalentas sociālajiem pabalstiem, kurus tieši maksā darba devēji.

Konteksts

Finanšu un ekonomikas krīze daudzām Eiropas valdībām ir izvirzījusi sarežģītus uzdevumus. Galvenās problēmas saistītas ar valstu administrāciju spēju atmaksāt parādu, veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu valsts izdevumu kontroli, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi.

Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) noteikumu uzdevums ir nodrošināt ES un īpaši eurozonas dalībvalstu ekonomikas attīstības vispārēju sinhronizāciju. Turklāt SIP izstrādes mērķis ir nepieļaut tādu politisko pasākumu īstenošanu dalībvalstīs, kas radītu attiecīgās dalībvalsts ekonomikai priekšrocības uz citu dalībvalstu rēķina. SIP ir divi pamatprincipi: deficīts (plānotais vai faktiskais) nedrīkst pārsniegt -3 % no IKP, un parāda attiecība pret IKP nedrīkst būt lielāka par (vai tā būtu jāsamazina līdz) 60 %. Būtiska SIP, kā arī vispārējās ES ekonomikas pārvaldības nostiprināšana notika 2011. gadā.

Katru gadu dalībvalstis iesniedz Eiropas Komisijai sīku informāciju par to ekonomikas politiku un situāciju publisko finanšu jomā. Eurozonas dalībvalstis šo informāciju iesniedz saistībā ar stabilitātes programmu īstenošanu, bet pārējās dalībvalstis to sniedz, īstenojot konverģences programmas. Eiropas Komisija izvērtē, vai dalībvalstu politika atbilst noteiktajiem ekonomikas, sociālajiem un vides mērķiem, un var nolemt izteikt brīdinājumu, ja uzskata, ka deficīta pieaugums ir nepieņemams. Ja tiek izteikts brīdinājums, Padome var konstatēt pārmērīgu valsts budžeta deficītu, un tādā gadījumā ir jānosaka termiņš, kurā budžeta deficīts jānovērš.