Archive:Migrācijas un migrantu statistika

Dati iegūti 2020. gada maijā.

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada jūlijā.

This Statistics Explained article has been archived on 2 April 2021.

Highlights

2018. gadā ES no valstīm, kas nav ES 27 dalībvalstis, ieradās 2,4 miljoni imigrantu.

2019. gada 1. janvārī 21,8 miljoni (4,9 %) no 446,8 miljoniem ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju bija trešo valstu pilsoņi.

2018. gadā ES 27 dalībvalstis piešķīra pilsonību 672 tūkstošiem personu.

Imigranti, 2018. gads

Šajā rakstā ir izklāstīta Eiropas Savienības (ES) statistika par starptautisko migrāciju (tās plūsmām), pilsoņu un ārvalstnieku skaitu populācijā un dati par pilsonības iegūšanu. Migrāciju ietekmē ekonomisko, vides, politisko un sociālo faktoru kopums — vai nu migranta izcelsmes valstī (dzinējfaktori) vai galamērķa valstī (pievilcējfaktori). Tiek uzskatīts, ka ES relatīvā ekonomiskā labklājība un politiskā stabilitāte vēsturiski ir bijis būtisks imigrācijas pievilcējfaktors.

Galamērķa valstīs starptautisko migrāciju var izmantot par instrumentu īpašu darbaspēka deficīta problēmu risināšanai darba tirgū. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka ar migrāciju vien nebūs iespējams mainīt pašreizējo sabiedrības novecošanas tendenci, kas ir vērojama daudzos ES reģionos.

Full article

Migrācijas plūsmas: 2018. gadā no trešām valstīm ES 27 valstīs imigrēja 2,4 miljoni cilvēku

Kopskaitā 2018. gadā 3,9 miljoni cilvēku imigrēja kādā no ES 27 dalībvalstīm un 2,6 miljoni emigrantu atstāja kādu no ES 27 dalībvalstīm. Tomēr šie kopējie rādītāji neatspoguļo migrācijas plūsmas uz ES 27 dalībvalstīm un no tām kopumā, jo tie ietver arī plūsmas starp dažādām ES 27 dalībvalstīm. 2018. gadā ES 27 dalībvalstīs no ārpussavienības valstīm imigrēja aptuveni 2,4 miljoni cilvēku, bet no ES 27 dalībvalstīm uz ārpussavienības valstīm emigrēja aptuveni 1,1 miljons cilvēku. Sk. 1. diagrammu. Turklāt 1,4 miljoni cilvēku, kuri iepriekš bija uzturējušies kādā no ES 27 dalībvalstīm, migrēja uz citu dalībvalsti.

1. diagramma. Imigranti no ārpussavienības valstīm un emigranti uz ārpussavienības valstīm, ES 27 dalībvalstis, 2013.–2018. g.
(miljoni)
Avots: Eurostat (migr_imm12prv) un (migr_emi5nxt)

Vācija: lielākais imigrantu un emigrantu skaits

Par vislielāko kopējo imigrantu skaitu 2018. gadā ziņoja Vācija (893,9 tūkstoši), Spānija (643,7 tūkstoši), Francija (386,9 tūkstoši) un Itālija (332,3 tūkstoši). Arī vislielākais paziņotais emigrantu skaits 2018. gadā bija Vācijai (540,4 tūkstoši); tai sekoja Spānija (309,5 tūkstoši), Francija (341,4 tūkstoši), Rumānija (231,7 tūkstoši) un Polija (189,8 tūkstoši). Saskaņā ar ziņojumiem kopumā 22 no 27 ES dalībvalstīm 2018. gadā imigrācija bija lielāka nekā emigrācija, bet Bulgārijā, Horvātijā, Latvijā, Lietuvā un Rumānijā emigrantu skaits pārsniedza imigrantu skaitu.

1. tabula. Imigrācija pēc pilsonības, 2018. gads
Avots: Eurostat (migr_imm1ctz)

Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu visaugstākais imigrācijas rādītājs 2018. gadā bija Maltā (55 imigranti uz 1000 iedzīvotājiem) un nākamais augstākais — Luksemburgā (41 imigrants uz 1000 iedzīvotājiem). Sk. 2. diagrammu. Augstākie emigrācijas rādītāji 2018. gadā bija Luksemburgā (23 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem), Maltā (19 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem), Kiprā (18 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem) un Rumānijā (12 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem).

2. diagramma. Imigranti, 2018. gads
(uz 1000 iedzīvotājiem)
Avots: Eurostat (migr_imm1ctz) un (migr_pop1ctz)

Augstākais valstspiederīgo imigrantu īpatsvars ir Rumānijā, zemākais — Luksemburgā

Vislielākais relatīvais valstspiederīgo imigrantu (to imigrantu, kam ir tās ES dalībvalsts (no 27 dalībvalstīm) pilsonība, uz kuru tie migrēja) īpatsvars kopējā imigrantu skaitā 2018. gadā bija Rumānijā (82 % no visiem imigrantiem), Slovākijā (60 %), Lietuvā (57 %), Polijā (55 %) un Bulgārijā (55 %). Šīs bija vienīgās starp ES 27 dalībvalstīm, kurās imigrējušie valstspiederīgie veidoja vairāk nekā pusi no kopējā imigrantu skaita. Sk. 3. diagrammu. Savukārt Luksemburgā valstspiederīgo imigrācija 2018. gadā veidoja ne vairāk kā 5 % no tās kopējās imigrācijas.

3. diagramma. Imigrantu sadalījums pēc pilsonības, 2018. gads
(% no visiem imigrantiem)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

Informāciju par pilsonību bieži izmanto, lai pētītu ārvalstu izcelsmes imigrantus. Tomēr, tā kā cilvēks dzīves laikā pilsonību var mainīt, ir lietderīgi analizēt arī informāciju pēc dzimšanas valsts. Visaugstākais valstī dzimušo imigrantu relatīvais īpatsvars kopējā imigrantu skaitā bija Bulgārijā un Lietuvā (abās 51 % no visiem imigrantiem), kā arī Rumānijā (43 %) un Igaunijā (40 %). Savukārt Luksemburga ziņoja par salīdzinoši nelielu valstī dzimušo imigrantu īpatsvaru, proti, 2018. gadā tādi bija mazāk nekā 5 % no visiem imigrantiem.

2. tabula. Imigrācija pēc dzimšanas valsts, 2018. gads
Avots: Eurostat (migr_imm3ctb)

Agrākā dzīvesvieta: 2018. gadā ES 27 dalībvalstīs ieradās 2,4 miljoni imigrantu

Analizējot migrāciju pēc agrākās dzīvesvietas valsts, redzams, ka vislielākais to imigrantu īpatsvars, kuri nāk no kādas citas no ES 27 dalībvalstīm, bija Luksemburgā (93 % no kopējā imigrantu skaita 2018. gadā), tai sekoja Slovākija (65 %) un Austrija (62 %); salīdzinoši mazs īpatsvars bija Spānijā (19 % no visiem imigrantiem), kā arī Itālijā un Slovēnijā (abās 20 %). Sk. 3. tabulu.

3. tabula. Imigrācija pēc agrākās dzīvesvietas valsts, 2018. gads
Avots: Eurostat (migr_imm5prv)

Aplūkojot 2018. gadā ES 27 dalībvalstīs ieradušos imigrantu sadalījumu pēc dzimuma, var secināt, ka imigrējušo vīriešu bija nedaudz vairāk par imigrējušajām sievietēm (attiecīgi 54 % un 46 %). Dalībvalsts, kurā reģistrēts lielākais imigrējušo vīriešu īpatsvars, bija Horvātija (75 %); savukārt par vislielāko imigrantu sieviešu īpatsvaru ziņoja Portugāle (53 %).

4. diagramma. Imigrantu sadalījums pēc dzimuma, 2018. gads
(% no visiem imigrantiem)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

Puse imigrantu bija vecumā zem 29 gadiem

ES 27 dalībvalstīs 2018. gadā iebraukušie imigranti vidēji bija daudz jaunāki nekā viņu galamērķa valsts vietējie iedzīvotāji kopumā. ES 27 dalībvalstu visu iedzīvotāju vidējais vecums 2019. gada 1. janvārī bija 43,7 gadi, bet 2018. gadā ES 27 dalībvalstīs ieradušos imigrantu vidējais vecums bija 29,2 gadi.

5. diagramma. Imigrantu vecumsastāvs pēc pilsonības, ES, 2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

Migrantu skaits: 2019. gada 1. janvārī ES 27 dalībvalstīs dzīvo 21,8 miljoni trešo valstu pilsoņu

2019. gada 1. janvārī ES dalībvalstīs dzīvoja 21,8 miljoni cilvēku ar ārpussavienības valsts pilsonību — šis skaits atbilst 4,9 % no ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita. Turklāt 2019. gada 1. janvārī ES 27 dalībvalstīs dzīvoja kopskaitā 13,3 miljoni cilvēku, kuriem bija kādas citas ES dalībvalsts pilsonība.

Absolūtā izteiksmē vislielākais ES 27 dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku skaits 2019. gada 1. janvārī bija Vācijā (10,1 miljons cilvēku), Itālijā (5,3 miljoni), Francijā (4,9 miljoni) un Spānijā (4,8 miljoni). Ārvalstnieki šajās četrās dalībvalstīs kopumā veidoja 71 % no kopējā visās ES 27 dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku skaita, un šajās četrās dalībvalstīs arī dzīvoja 58 % no visiem ES 27 dalībvalstu iedzīvotājiem.

4. tabula. Ārvalstnieki pēc pilsonības grupas, 2019. gada 1. janvāris
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

Ārvalstnieku populāciju lielākajā daļā ES 27 dalībvalstu veido ārpussavienības valstu pilsoņi

2019. gada 1. janvārī no ES 27 dalībvalstīm Beļģija, Īrija, Luksemburga, Austrija un Slovākija bija tās, kurās ārvalstnieki lielākoties bija citas ES dalībvalsts pilsoņi. Tas ļauj secināt, ka vairākumā no ES 27 dalībvalstīm lielākā daļa ārvalstnieku bija ārpussavienības valstu pilsoņi (sk. 5. tabulu). Latvijā un Igaunijā ārpussavienības valstu pilsoņu īpatsvars ir īpaši liels tāpēc, ka tajās ir daudz nepilsoņu (tie galvenokārt ir bijušās Padomju Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo šajās valstīs un nav ieguvuši nevienas citas valsts pilsonību).

6. diagramma. Ārvalstnieku īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū, 2019. gada 1. janvāris
(%)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

Augstākais ārvalstnieku īpatsvars ir Luksemburgā, zemākais — Rumānijā

Relatīvā izteiksmē starp ES 27 dalībvalstīm vislielākais ārvalstnieku īpatsvars bija Luksemburgā, kur ārvalstnieki bija 47 % no iedzīvotāju kopskaita. Liels ārvalstnieku īpatsvars (10 % vai vairāk no iedzīvotāju kopskaita) bija arī Kiprā, Maltā, Austrijā, Igaunijā, Latvijā, Īrijā, Beļģijā, Vācijā un Spānijā. Turpretī Polijā (0,8 %) un Rumānijā (0,6 %) ārvalstnieki veidoja mazāk nekā 1 % no iedzīvotāju skaita. Visaugstākais ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju relatīvais īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā bija Luksemburgā (47 % no iedzīvotāju kopskaita), un augsts tas bija arī Kiprā (21 %) un Maltā (20 %). Turpretī Polija ziņoja, ka ārvalstīs dzimušu iedzīvotāju īpatsvars ir neliels: 2019. gada 1. janvārī ārvalstīs dzimušie veidoja 2 % no iedzīvotāju kopskaita; ārvalstīs dzimušo īpatsvars bija neliels arī Bulgārijā (2,5 %), Rumānijā (3,2 %) un Slovākijā (3,6 %).

5. tabula. Ārvalstīs dzimušie iedzīvotāji pēc dzimšanas valsts, 2019. gada 1. janvāris
Avots: Eurostat (migr_pop3ctb)

6. tabulā sniegts kopsavilkums par piecām galvenajām ārvalstu pilsoņu un ārvalstīs dzimušo personu grupām ES 27 dalībvalstīs, Apvienotajā Karalistē un EBTA valstīs (pēc pieejamajiem datiem).

6. tabula. Visizplatītākās ārvalstu pilsoņu / ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju pilsonības un dzimšanas valstis, 2019. gada 1. janvāris
(absolūtos skaitļos un procentos no ārvalstu pilsoņu / ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz) un (migr_pop3ctb)

Rumānijas, Polijas, Itālijas un Portugāles pilsoņi bija četras lielākās to ES 27 dalībvalstu pilsoņu grupas, kas 2019. gadā dzīvoja citās ES dalībvalstīs (sk. 7. diagrammu).

7. diagramma. To ES 27 dalībvalstu pilsoņu skaits, kuru parastā dzīvesvieta ir kāda cita no ES 27 dalībvalstīm, 2019. gada 1. janvāris
(miljoni)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

Ārvalstu pilsoņi ir gados jaunāki nekā valstspiederīgie

Iedzīvotāju vecumsastāva analīze liecina, ka ES 27 dalībvalstīs kopumā ārvalstnieki bija jaunāki nekā attiecīgo valstu pilsoņi. Salīdzinot ārvalstnieku sadalījumu pēc vecuma ar valsts pilsoņu sadalījumu pēc vecuma, var secināt, ka ārvalstnieku vidū ir proporcionāli vairāk salīdzinoši jaunu darbspējas vecuma pieaugušo. 2019. gada 1. janvārī valstspiederīgo iedzīvotāju vidējais vecums ES 27 dalībvalstīs bija 45 gadi, savukārt ES 27 dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku vidējais vecums bija 36 gadi.

8. diagramma. Valstspiederīgo iedzīvotāju un ārvalstnieku vecumsastāvs, ES 27 dalībvalstis, 2019. gada 1. janvāris
(%)
Avots: Eurostat (migr_pop2ctz)

Pilsonības iegūšana: 2018. gadā ES 27 dalībvalstis piešķīra pilsonību 672 tūkstošiem personu

Pilsonību 2018. gadā ieguva par 4 % mazāk cilvēku

2018. gadā kādas no ES 27 dalībvalstīm pilsonību ieguva 672,3 tūkstoši cilvēku, kas ir par 4 % mazāk nekā 2017. gadā. Vislielākais pilsonību ieguvušo cilvēku skaits 2018. gadā bija Vācijā — 116,8 tūkstoši (jeb 17 % no kopējā skaita ES 27 dalībvalstīs). Nākamais augstākais pilsonību ieguvušo iedzīvotāju skaits bija Itālijā (112,5 tūkstoši), Francijā (110,0 tūkstoši), Spānijā (90,8 tūkstoši) un Zviedrijā (63,8 tūkstoši).

9. diagramma. ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo cilvēku skaits, ES 27 dalībvalstis, 2009.–2018. gads
(tūkst.) Avots: Eurostat (migr_acq)

Absolūtā izteiksmē vislielākais samazinājums salīdzinājumā ar 2017. gadu tika novērots Itālijā — Itālijas pilsonība tika piešķirta par 34 100 mazāk iedzīvotāju; nākamais lielākais samazinājums novērtos Grieķijā (-6400), kā arī Zviedrijā (-5100), Dānijā (-4400) un Francijā (-4300). Turpretī absolūtā izteiksmē vislielākais pieaugums novērots Spānijā (Spānijas pilsonība tika piešķirta par 24 300 vairāk personu nekā 2017. gadā), un būtisks pieaugums bija arī Portugālē (+3300) un Luksemburgā (+2000).

7. tabula. Eurostat (migr_acq)

Kādas no ES 27 dalībvalstīm pilsonību 2018. gadā ieguva aptuveni 566,1 tūkstotis ārpussavienības valstu pilsoņu, kuri dzīvo ES 27 dalībvalstīs; tas ir samazinājums par 5 % salīdzinājumā ar 2017. gadu. Ārpussavienības valstu pilsoņi veidoja 84 % no to personu kopskaita, kas 2018. gadā ieguva kādas no ES 27 dalībvalstīm pilsonību. Šie jaunie ES 27 dalībvalstu pilsoņi galvenokārt bija no Āfrikas (28 % no pilsonību ieguvušo kopskaita), Eiropas valstīm, kas nav ES 27 dalībvalstis (25 %), Āzijas (16 %), kā arī no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas (14 %). To ES 27 dalībvalstu pilsoņu skaits, kuri ieguva citas ES dalībvalsts pilsonību, bija 89,6 tūkstoši, kas ir 13 % no kopskaita. Absolūtā izteiksmē lielākās to ES 27 dalībvalstu pilsoņu grupas, kuri ieguva kādas citas ES dalībvalsts pilsonību, bija Rumānijas pilsoņi, kas kļuva par Itālijas (6,5 tūkstoši personu) vai Vācijas (4,3 tūkstoši personu) pilsoņiem, Polijas pilsoņi, kas kļuva par Vācijas pilsoņiem (6,2 tūkstoši personu — aptuveni puse no visiem jaunu pilsonību ieguvušajiem Polijas pilsoņiem), un Itālijas pilsoņi, kas kļuva par Vācijas pilsoņiem (4,0 tūkstoši personu — puse no visiem jaunu pilsonību ieguvušajiem Itālijas pilsoņiem).

Luksemburgā un Ungārijā vairumā gadījumu jauna pilsonība tika piešķirta personām, kas ir kādas citas no ES 27 dalībvalstīm pilsoņi. Luksemburgas pilsonība visvairāk tika piešķirta Portugāles pilsoņiem, tad Francijas, Itālijas un Beļģijas pilsoņiem, savukārt Ungārijā ES 27 dalībvalstu valstspiederīgie, kas ieguva pilsonību, bija gandrīz tikai Rumānijas pilsoņi.

Tāpat kā iepriekšējos gados arī 2018. gadā vislielākā ES 27 dalībvalstu jauno pilsoņu grupa bija Marokas pilsoņi (67,2 tūkstoši, kas atbilst 10 % no visiem pilsonību ieguvušajiem); nākamās lielākās grupas bija Albānijas pilsoņi (47,4 tūkstoši jeb 7,1 %), Turcijas pilsoņi (28,4 tūkstoši jeb 4,2 %) un Brazīlijas pilsoņi (23,1 tūkstotis jeb 3,4 %). Salīdzinājumā ar 2017. gadu kādas no ES 27 dalībvalstīm pilsonību ieguvušo Marokas pilsoņu skaits samazinājās par 2 %. Lielākais Marokas pilsoņu īpatsvars savu jauno pilsonību ieguva Spānijā (38 %), Itālijā (23 %) vai Francijā (23 %), bet lielākā daļa Albānijas pilsoņu saņēma Grieķijas pilsonību (51 %) vai Itālijas pilsonību (46 %). Lielākā daļa ES pilsonību ieguvušo Turcijas pilsoņu (59 %) ieguva Vācijas pilsonību, bet aptuveni puse Brazīlijas pilsoņu (46 %) ieguva Itālijas pilsonību.

Augstākais naturalizācijas rādītājs — Zviedrijā un Rumānijā

Bieži izmantots rādītājs ir “naturalizācijas rādītājs”, kas šeit tiek definēts kā attiecība starp to personu kopējo skaitu, kam piešķirta pilsonība, un ārvalstnieku skaitu tā paša gada sākumā. No ES 27 dalībvalstīm visaugstākais naturalizācijas rādītājs 2018. gadā bija Zviedrijā (pilsonība piešķirta 7,2 cilvēkiem uz 100 ārvalstniekiem), kurai seko Rumānija un Portugāle (pilsonība piešķirta attiecīgi 5,6 un 5,1 cilvēkam uz 100 ārvalstniekiem).

10. diagramma. Naturalizācijas rādītājs (pilsonības ieguvēju skaits uz 100 valstī dzīvojošiem ārvalstniekiem), 2018. gads
Avots: Eurostat (migr_acq)and (migr_pop1ctz)

Tabulu un grafiku izejas dati

Migrācija un migrantu statistika: tabulas un diagrammas (angļu valodā)

Datu avoti

Emigrācijas apmēru novērtēšana ir īpaši sarežģīta; ir grūtāk uzskaitīt tos cilvēkus, kas atstāj valsti, nekā tos, kas ierodas valstī, jo migrantam bieži vien daudz svarīgāk ir sadarboties migrācijas lietās ar tās valsts iestādēm, kurā viņš/viņa ierodas, nevis no kuras dodas prom. Analīze, kurā tika salīdzināti ES 27 dalībvalstu imigrācijas un emigrācijas dati par 2018. gadu (spoguļstatistika), apstiprināja, ka tā tas ir daudzās valstīs; tādēļ šajā rakstā galvenokārt aplūkoti imigrācijas dati.

Eurostat sagatavo statistikas datus par virkni jautājumu, kas saistīti ar starptautiskās migrācijas plūsmām, ārvalstnieku skaitu un pilsonības iegūšanu. ES 27 dalībvalstu statistikas iestādes šos datus vāc katru gadu un pēc tam tos iesniedz Eurostat.

Tiesiskais regulējums

Kopš 2008. gada migrācijas un starptautiskās aizsardzības datu vākšana notiek, balstoties uz Regulu (EK) Nr. 862/2007; tas, ka ES, EBTA un kandidātvalstu grupas analizē tādas, kādas tās ir pārskata gada 1. janvārī, un to sastāvs ir tāds, kā noteikts pārskata gada 1. janvārī, ir minēts Īstenošanas regulā (ES) Nr. 351/2010. Minētajās regulās ir noteikta statistikas pamatkopa par starptautiskās migrācijas plūsmām, ārvalstnieku skaitu, pilsonības iegūšanu, uzturēšanās atļaujām, patvērumu un pasākumiem nelegālas iebraukšanas un uzturēšanās novēršanai. Lai gan ES dalībvalstis var turpināt izmantot jebkādus attiecīgus datu avotus atbilstoši datu pieejamībai valstī un valstī īstenotajai praksei, saskaņā ar minēto regulu savākto statistikas datu pamatā jābūt vienotām definīcijām un jēdzieniem. Lielākajai daļai ES dalībvalstu statistikas izveides pamatā ir administratīvo datu avoti, piemēram, iedzīvotāju reģistri, ārvalstnieku reģistri, uzturēšanās vai darba atļauju reģistri, veselības apdrošināšanas reģistri un nodokļu reģistri. Dažas valstis, lai sagatavotu statistikas datus par migrāciju, izmanto spoguļstatistiku, izlases veida apsekojumus vai novērtējuma metodes. Ir paredzams, ka regulas īstenošanas rezultātā pieaugs migrācijas statistikas datu pieejamība un salīdzināmība.

Kā norādīts Regulas (EK) Nr. 862/2007 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, tiek uzskaitīti tie imigranti, kuri uzturas (vai kuri, domājams, uzturēsies) ES dalībvalsts teritorijā vismaz 12 mēnešus, kā arī emigranti, kas dzīvo ārvalstīs ilgāk nekā 12 mēnešus. Tādēļ Eurostat apkopotie dati attiecas uz 12 mēnešu vai ilgāka perioda migrāciju. Tādējādi jēdziens “migranti” attiecas uz cilvēkiem, kas ir migrējuši uz gadu vai ilgāku periodu, kā arī cilvēkiem, kas migrējuši uz pastāvīgu laiku. Datus par pilsonības iegūšanu vāc Eurostat saskaņā ar noteikumiem Regulas (EK) Nr. 862/2007 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā, kurā teikts: “Dalībvalstis iesniedz Komisijai (Eurostat) statistiku par (..) [to] personu skaitu, kuru parastā dzīvesvieta ir dalībvalsts teritorijā un kas pārskata periodā ieguvušas dalībvalsts pilsonību, (..) sadalītu pēc (..) attiecīgo personu iepriekšējās pilsonības un pēc tā, vai personas agrāk bijušas bezvalstnieki.”

Definīcijas

Apkopotie ES 27 dalībvalstu 2012., 2011. un 2010. gada dati par pilsonības iegūšanu ietver Rumānijas 2009. gada datus.

Vācijas 2018. gada dati par pilsonības iegūšanu ir provizoriski noapaļoti līdz tuvākajam skaitam, kurš dalās ar pieci.

Nav pieejami Rumānijas 2017. un 2018. gada dati par pilsonības iegūšanu sadalījumā pēc personu iepriekšējās pilsonības.

Apkopotie ES 27 dalībvalstu 2013.–2018. gada dati par imigrāciju sadalījumā pēc agrākās dzīvesvietas valsts atspoguļo situāciju, kad Apvienotā Karaliste ir ES sastāvā, jo nav pieejami ES 27 dalībvalstu situācijai atbilstoši dati par Kipru.

Apkopotie ES 27 dalībvalstu 2019. gada 1. janvāra dati par iedzīvotāju sastāvu sadalījumā pēc pilsonības atspoguļo situāciju, kad Apvienotā Karaliste ir ES sastāvā, jo nav pieejami ES 27 dalībvalstu situācijai atbilstoši dati par Kipru un Maltu.

Vecums.

Attiecībā uz vecuma definīcijām migrācijas plūsmu kontekstā ir jāņem vērā, ka 2018. gada dati attiecas uz respondentu jau sasniegto vecumu vai vecumu pārskata gada beigās visām ES 27 dalībvalstīm, izņemot Īriju, Grieķiju, Austriju, Maltu, Rumāniju un Slovēniju. Šo valstu, kā arī Apvienotās Karalistes dati attiecas uz respondentu pilno vecumu vai vecumu iepriekšējā dzimšanas dienā. Attiecībā uz vecuma definīcijām pilsonības iegūšanas kontekstā ir jāņem vērā, ka 2018. gada dati attiecas uz respondentu jau sasniegto vecumu vai vecumu pārskata gada beigās visām ES 27 dalībvalstīm, izņemot Vāciju, Grieķiju, Īriju, Austriju, Lietuvu, Maltu, Rumāniju un Slovēniju. Šo valstu, kā arī Apvienotās Karalistes dati attiecas uz respondentu pilno vecumu vai vecumu iepriekšējā dzimšanas dienā.

Dalībvalstis un EBTA valstis sadalījumā pēc tā, vai tās ir vai nav iekļāvušas patvēruma meklētājus un bēgļus tajos datos par iedzīvotājiem, ko tās demogrāfijas datu vienotās vākšanas ietvaros par 2018. pārskata gadu sniegušas Eurostat

Iedzīvotāju skaits 2019. gada 1. janvārī	Iekļauti	Nav iekļauti
Patvēruma meklētāji, kam attiecīgā valsts ir parastā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus	Beļģija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Norvēģija, Šveice	Bulgārija, Čehija, Dānija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Islande, Lihtenšteina
Bēgļi, kam attiecīgā valsts ir parastā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus	Beļģija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Šveice

Piezīme. Norvēģijas datos nav iekļauta informācija par patvēruma meklētājiem un bēgļiem bez uzturēšanās atļaujām.

Dalībvalstis un EBTA valstis sadalījumā pēc tā, vai tās ir vai nav iekļāvušas patvēruma meklētājus un bēgļus tajos datos par migrāciju, ko tās demogrāfijas datu vienotās vākšanas ietvaros par 2018. pārskata gadu sniegušas Eurostat

Migrācija, 2018. gads	Iekļauti	Nav iekļauti
Patvēruma meklētāji, kam attiecīgā valsts ir parastā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus	Beļģija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Šveice, Norvēģija	Bulgārija, Čehija, Dānija, Īrija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Islande, Lihtenšteina
Bēgļi, kam attiecīgā valsts ir parastā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus	Beļģija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Šveice

Piezīme. Norvēģijas datos nav iekļauta informācija par patvēruma meklētājiem un bēgļiem bez uzturēšanās atļaujām. Īrijas datos nav iekļauta informācija par bēgļiem, kuri nedzīvo privātā mājsaimniecībā.

Bēgļi. Jēdziens attiecas ne tikai uz personām, kurām piešķirts bēgļa statuss (kā noteikts Direktīvas 2011/95/ES 2. panta e) punktā atbilstoši izpratnei, kas noteikta 1. pantā Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijā par bēgļa statusu, kura grozīta ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra protokolu), bet arī uz personām, kurām piešķirta alternatīvā aizsardzība (kā noteikts Direktīvas 2011/95/ES 2. panta g) punktā), un personām, uz kurām attiecas lēmums, ar ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem par starptautisko aizsardzību atļauj uzturēties valstī humānu apsvērumu dēļ.

Patvēruma meklētājs. Pirmreizējs patvēruma pieteikums attiecas uz konkrētu valsti, un tam nav noteikts konkrēts termiņš. Tāpēc patvēruma meklētājs pirmoreiz var iesniegt pieteikumu noteiktā valstī un pēc tam atkārtoti to iesniegt kā pirmreizēja pieteikuma iesniedzējs jebkurā citā valstī. Ja patvēruma meklētājs pēc jebkāda laikaposma atkārtoti iesniedz pieteikumu tajā pašā valstī, viņu vairs neuzskata par pirmreizēja pieteikuma iesniedzēju.

Naturalizācijas rādītājs. Jēdziens “naturalizācijas rādītājs” būtu jālieto piesardzīgi, jo skaitītājs ietver visus pilsonības iegūšanas veidus, ne tikai valstī dzīvojošu atbilstīgu ārvalstnieku naturalizāciju, un saucējs ietver visus ārvalstniekus, ne tikai tos, kuriem ir tiesības pretendēt uz pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Konteksts

ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības brīvi ceļot un pārvietoties ES iekšējās robežās. Migrācijas politika Eiropas Savienībā saistībā ar trešo valstu pilsoņiem aizvien vairāk ir vērsta uz konkrētam profilam atbilstošu migrantu piesaistīšanu, un tās mērķis nereti ir kompensēt īpašu prasmju trūkumu. Atlasi var veikt, pamatojoties uz valodu prasmi, darba pieredzi, izglītību un vecumu. Atlasi var veikt arī darba devēji, lai migrantiem, ierodoties valstī, jau uzreiz būtu darbs.

Līdzās nodarbinātības veicināšanas politikai imigrācijas politika bieži ir vērsta arī uz diviem citiem mērķiem: pirmkārt, novērst neatļautu migrāciju un tādu migrantu nelikumīgu nodarbināšanu, kuriem nav atļauts strādāt, un, otrkārt, veicināt imigrantu integrāciju sabiedrībā. Ir mobilizēti ievērojami resursi, lai apkarotu cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecības tīklus ES.

Eiropas Komisijā par Eiropas migrācijas politiku atbild Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts. Eiropas Komisija 2005. gadā ar Zaļo grāmatu par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai (COM(2004) 811 galīgā redakcija) atsāka debates par nepieciešamību pēc vienotiem noteikumiem attiecībā uz ekonomisko migrantu uzņemšanu, kas savukārt veicinājaLegālās migrācijas politikas plāna (COM(2005) 669 galīgā redakcija) pieņemšanu 2005. gada beigās. 2006. gada jūlijā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm (COM(2006) 402 galīgā redakcija), kura mērķis ir rast līdzsvaru starp drošību un indivīdu pamattiesībām visos nelegālās imigrācijas procesa posmos. 2007. gada septembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar trešo gada ziņojumu par migrāciju un integrāciju (COM(2007) 512 galīgā redakcija). Eiropas Komisijas 2008. gada oktobrī pieņemtais paziņojums uzsvēra, ka ārējās un attīstības politikas ietvaros svarīga ir vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošana (COM(2008) 611 galīgā redakcija). Stokholmas programma, ko ES valstu un valdību vadītāji pieņēma 2009. gada decembrī, nosaka satvaru un virkni principu nepārtrauktai Eiropas politikas izstrādei tieslietu un iekšlietu jomā 2010.–2014. gadā; ar migrāciju saistīti jautājumi ir būtiska šīs programmas daļa. Lai īstenotu plānotās izmaiņas, Eiropas Komisija 2010. gadā pieņēma Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem” (COM(2010) 171 galīgā redakcija).

2013. gada maijā Eiropas Komisija publicēja ‘2013. gada ziņojumu par ES pilsonību’ (COM(2013) 269 final) (angļu valodā). Ziņojumā bija norādīts, ka ES pilsonība sniedz jaunas tiesības un iespējas. Tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot Eiropas Savienībā ir ļoti cieši saistītas ar ES pilsonību. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas un to, ka tagad ceļot ir kļuvis vienkāršāk, pārvietošanās brīvība eiropiešiem ļauj paplašināt redzesloku ārpus valsts robežām, uz īsāku vai ilgāku laiku atstāt savu valsti, izbraukt no ES dalībvalstīm un iebraukt tajās, lai strādātu, studētu vai stažētos, ceļotu darījumu vai atpūtas nolūkos vai iepirktos ārvalstīs. Brīva pārvietošanās var palielināt sociālo un kultūras mijiedarbību Eiropas Savienībā, kā arī stiprināt saites ES pilsoņu starpā. Turklāt, iekšējiem šķēršļiem tiekot neatlaidīgi mazinātiem, brīva pārvietošanās var arī radīt savstarpēju ekonomisko labumu uzņēmumiem un patērētājiem, tostarp tiem, kuri paliek mājās.

Eiropas Komisija 2015. gada 13. maijā iepazīstināja ar Eiropas programmu migrācijas jomā (angļu valodā) (COM(2015) 240 final), kurā ir izklāstīti tūlītēji pasākumi, kas jāveic, lai reaģētu uz krīzes situāciju Vidusjūras reģionā, kā arī darbības, kas jāveic nākamajos gados, lai labāk pārvaldītu migrāciju visos tās aspektos.

2017. gada aprīlī tika publicēts Eiropas migrācijas tīkla (angļu valodā) gada ziņojums imigrācijas un patvēruma jomā (2016) (angļu valodā). Tas sniedz pārskatu par galvenajām norisēm tiesību aktu jomā un politikā ES kopumā un iesaistītajās dalībvalstīs. Tas ir izsmeļošs dokuments (angļu valodā) un aptver visus migrācijas un patvēruma politikas aspektus, kas ir Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorātaun ES aģentūru kompetencē.

2017. gada 15. novembrī atjauninātajā Eiropas programmā migrācijas jomā (angļu valodā) galvenā uzmanība tika pievērsta bēgļu krīzei, kopējai vīzu politikai un Šengenas zonai. Iekļautie jautājumi bija pārmitināšana un pārvietošana, finansiālais atbalsts Grieķijai un Itālijai, kā arī bēgļu izmitināšana. Viens no mērķiem bija nodrošināt iespēju bēgļiem nokļūt Eiropā, izmantojot tiesiskus un drošus ceļus, un nodrošināt, ka atbildība par pārvietošanu tiek taisnīgi sadalīta starp dalībvalstīm, integrējot migrantus vietējā un reģionālā līmenī.

Komisija 2018. gada 4. decembrī publicēja progresa ziņojumu (angļu valodā) par Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošanu, izskatot gūtos panākumus un trūkumus Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošanā. Koncentrējoties uz to, kā klimata pārmaiņas, demogrāfija un ekonomiskie faktori rada jaunus iemeslus, kas liek cilvēkiem pārvietoties, tā apstiprināja, ka migrācijas spiediena uz Eiropu virzītājspēks ir strukturāls, tādējādi padarot vēl būtiskāku šā jautājuma efektīvu un vienveidīgu risināšanu. 2019. gada 16. oktobrī Komisija publicēja progresa ziņojumu (angļu valodā) par to, kā tiek īstenota Eiropas programma migrācijas jomā, un tajā īpaši norādīja galvenos pasākumus, kas jāveic it īpaši Vidusjūras maršrutos, kā arī rīcību, kas nepieciešama ES instrumentu kopuma konsolidācijai migrācijas, robežu un patvēruma jomā.

Daži no svarīgākajiem imigrācijas jomā pieņemtajiem tiesību aktiem:

Līguma par Eiropas Savienības darbību 20. pants par Savienības tiesībām attiecībā uz ES pilsoņiem;
Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. pants par ES pilsoņiem;
Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. pants par robežkontroli, patvērumu un trešo valstu pilsoņu imigrāciju;
Direktīva 2003/9/EK par patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumiem;
Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos;
Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji;
Direktīva 2003/110/EK par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu;
Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;
Direktīva 2004/81/EK par cilvēku tirdzniecības upuriem;
Direktīva 2004/82/EK par pārvadātāju pienākumu darīt zināmus datus par pasažieriem;
Direktīva 2004/83/EK par kvalificēšanu;
Direktīva 2004/114/EK par studentu uzņemšanu;
Direktīva 2005/71/EK par pētnieku uzņemšanas Eiropas Savienībā atvieglināšanu;
Direktīva 2008/115/EK par to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi;
Direktīva 2009/50/EK par augsti kvalificētu migrantu uzņemšanu;
Direktīva 2009/52/EK par sankcijām pret darba devējiem;
Direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu;
Direktīva 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi;
Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai;
Direktīva 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai;
Direktīva 2014/36/ES par sezonas darbiniekiem;
Direktīva 2014/54/ES par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību;
Direktīva 2014/66/ES par uzņēmuma ietvaros pārceltajiem;
Direktīva 2014/67/ES par norīkotajiem darba ņēmējiem;
Direktīva (ES) 2016/801 par studentiem un pētniekiem.

Leģislatīvi dokumenti: Eiropas programma migrācijas jomā (angļu valodā)

Preses materiāli: Eiropas programma migrācijas jomā (angļu valodā)