Archive:Iedzīvotāju struktūra un novecošana

Dati iegūti 2019. gada jūlijā.

Raksta atjauninājums plānots: 2020. gada oktobrī.

Highlights

2018. gadā gandrīz piektdaļa (19 %) ES iedzīvotāju bija vecumā 65 vai vairāk gadi.

To iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir 80 un vairāk gadi, līdz 2100. gadam palielināsies vairāk nekā divas reizes, sasniedzot 14,6 % no kopējā iedzīvotāju skaita.

Iedzīvotāju, kuriem ir 65 un vairāk gadu, īpatsvara pieaugums no 2008. gada līdz 2018. gadam

Šajā rakstā ir aplūkota demogrāfiskās novecošanas ietekme Eiropas Savienībā (ES), jo tai turpmākajās desmitgadēs būs ārkārtīgi būtiska nozīme. Pastāvīgi zemie dzimstības koeficienti un garāks paredzamais mūža ilgums ievieš izmaiņas ES–28 dalībvalstu vecuma piramīdā; būtiskākās izmaiņas, iespējams, būs izteikta pāreja uz iedzīvotāju struktūru, kurā ir daudz lielāka gados vecāku iedzīvotāju daļa, un šī tendence jau ir vērojama vairākās ES dalībvalstīs.

Tādējādi darbspējīgā vecuma iedzīvotāju daļa ES–28 dalībvalstīs samazinās, taču palielinās pensionējušos iedzīvotāju relatīvais skaits. Nākamajās desmitgadēs būtiski palielināsies gados vecāku iedzīvotāju īpatsvars no iedzīvotāju kopskaita, jo pensionēšanās vecumu sasniegs lielākā daļa no pēckara gados dzimušās paaudzes, kad bija vērojams straujš dzimstības pieaugums. Šī tendence radīs lielāku slogu darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem, kuriem būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošajai sabiedrībai dažādus nepieciešamos pakalpojumus.

Full article

Gados vecāku cilvēku īpatsvars turpina pieaugt

Saskaņā ar aplēsēm 2018. gada 1. janvārī ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaits bija 512,4 miljoni. Visās ES–28 dalībvalstīs kopā 15,6 % no iedzīvotāju kopskaita bija jaunieši (0–14 gadi) (sk. 1. tabulu), savukārt tādu iedzīvotāju īpatsvars, kurus uzskata par darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem (15–64 gadi), bija 64,7 % no iedzīvotāju kopskaita. Vecāku personu (65 vai vairāk gadi) īpatsvars bija 19,7 % (palielinājums par 0,3 procentpunktiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, un palielinājums par 2,6 procentpunktiem salīdzinājumā ar šo rādītāju pirms 10 gadiem).

ES dalībvalstīs lielākais jauniešu īpatsvars no iedzīvotāju kopskaita 2018. gadā tika konstatēts Īrijā (20,8 %), savukārt mazākais — Itālijā (13,4 %) un Vācijā (13,5 %). Tādu personu īpatsvars, kuras bija 65 vai vairāk gadus vecas, no iedzīvotāju kopskaita bija augstākais Itālijā (22,6 %) un Grieķijā (21,8 %), savukārt zemākais — Īrijā (13,8 %).

1. tabula. Iedzīvotāju vecuma struktūra pa lielām vecuma grupām, 2008. un 2018. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

EBTA un kandidātvalstu iedzīvotāju struktūra bija līdzīga tai, kuru vispārēji novēroja ES, — galvenie izņēmumi bija Islande un Turcija (šo valstu iedzīvotāju struktūra bija līdzīga situācijai Īrijā): šajās divās valstīs jaunākās vecuma grupas īpatsvars bija liels (attiecīgi 19,3 % un 23,6 %), un 65 un vairāk gadus veco personu daļa no iedzīvotāju kopskaita bija salīdzinoši neliela (attiecīgi 14,1 % un 8,5 %). Arī Albānijā un Ziemeļmaķedonijā 65 un vairāk gadus veco iedzīvotāju īpatsvars bija salīdzinoši neliels (attiecīgi 13,6 % un 13,7 %). Taču sabiedrības novecošanas tendence ir vērojama arī šajās valstīs (sk. 1. attēlu).

1. attēls. Iedzīvotāju, kuriem ir 65 un vairāk gadu, īpatsvara pieaugums no 2008. gada līdz 2018. gadam
(procentpunkti)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

Visaugstākais vidējais vecums ir Itālijā

ES–28 dalībvalstīs iedzīvotāju vidējais vecums paaugstinās, un 2018. gada 1. janvārī tas bija 43,1 gadi (sk. 2. attēlu). Tas nozīmē, ka puse ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju bija vecāki par 43,1 gadiem un otra puse — jaunāki. ES dalībvalstīs vidējais vecums bija no 37,3 gadiem Īrijā līdz 46,3 gadiem Itālijā, un tas apstiprina šajās divās dalībvalstīs reģistrēto iedzīvotāju struktūru attiecīgi ar salīdzinoši lielāku jaunu un vecu cilvēku īpatsvaru. Vidējais vecums, kas reģistrēts EBTA valstīs un kandidātvalstis 2018. gadā, bija zemāks nekā ES–28 dalībvalstīs, izņemot Lihtenšteinu (44,0 gadi) un Serbiju (43,5 gadi).

2. attēls. Iedzīvotāju vidējais vecums, 2008.–2018. gads
(gadi)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

Laikposmā no 2008. gada līdz 2018. gadam vidējais vecums ES–28 dalībvalstīs palielinājās par 2,7 gadiem (vidēji par 0,3 gadiem gadā) — no 40,4 gadiem līdz 43,1 gadiem. Tas palielinājās visās ES dalībvalstīs — par 4,0 vai vairāk gadiem Portugālē, Spānijā, Grieķijā un Lietuvā, izņemot Zviedriju, kur tas saglabājās stabilā līmenī (40,6 gadi). Albānija piedzīvoja vislielāko vidējā vecuma palielinājumu pēdējos 10 gados — tas palielinājās par 18,8 % (jeb 5,7 gadiem, no 30,4 gadiem 2008. gadā līdz 36,1 gadiem 2018. gadā) (sk. 2. attēlu).

Nedaudz vairāk kā trīs personas darbspējīgā vecumā uz katru personu, kurai ir 65 vai vairāk gadi

Apgādājamo īpatsvara koeficientu var izmantot, lai pētītu atbalsta līmeni, ko darbspējīgā vecuma iedzīvotāji sniedz jaunākām un/vai vecākām personām; šo koeficientu izsaka kā jaunāku un/vai vecāku iedzīvotāju daļas relatīvā lieluma attiecību pret darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem. Vecumatkarības koeficients ES–28 dalībvalstīs 2018. gada 1. janvārī bija 30,5 % (sk. 2. tabulu); tas nozīmē, ka uz katru 65 vai vairāk gadus vecu personu bija mazliet vairāk nekā trīs personas darbspējīgā vecumā. Vecumatkarības koeficients ES dalībvalstīs bija diapazonā no 20,6 % Luksemburgā un 21,2 % Īrijā, kur bija gandrīz piecas personas darbspējīgā vecumā uz katru 65 vai vairāk gadus vecu personu, līdz tik augstiem rādītājiem kā 35,2 % Itālijā, 34,2 % Grieķijā un 34,1 % Somijā, kas ir aptuveni trīs darbspējīgā vecuma iedzīvotāji uz vienu 65 vai vairāk gadus vecu personu.

2. tabula. Iedzīvotāju vecuma struktūras rādītāji, 2018. gada 1. janvāris
(%)
Avots: Eurostat (demo_pjanind)

Jaunu apgādājamo īpatsvara koeficients un vecumatkarības koeficients kopā veido apgādājamo īpatsvara koeficientu (to aprēķina kā apgādājamo personu — gan jaunāku, gan arī vecāku — īpatsvara attiecību pret iedzīvotājiem, kurus uzskata par darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem jeb, citiem vārdiem sakot, vecumā no 15 līdz 64 gadiem). 2018. gadā šis rādītājs ES–28 dalībvalstīs bija 54,6 %, kas nozīmē, ka aptuveni uz diviem darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem bija viens apgādājamais. Zemākais apgādājamo īpatsvara koeficients ES dalībvalstu vidū 2018. gadā tika konstatēts Luksemburgā (43,8 %), savukārt augstākais — Francijā (60,7 %).

Kopumā ES–28 dalībvalstīs var novērot tendenci, ka gan vecumatkarības koeficients, gan arī apgādājamo īpatsvara koeficients palielinās. Vecumatkarības koeficients ir palielinājies par 5,0 procentpunktiem (jeb par 19,6 % no tā iepriekšējās vērtības) pēdējā desmitgadē (no 25,5 % 2008. gadā līdz 30,5 % 2018. gadā), savukārt apgādājamo īpatsvara koeficients ir palielinājies par 5,6 procentpunktiem (jeb par 11,4 % no tā iepriekšējās vērtības) tajā pašā periodā (no 49,0 % 2008. gadā līdz 54,6 % 2018. gadā).

Līdzšinējās un nākotnes sabiedrības novecošanas tendences ES

Sabiedrības novecošana ir ilgstoši novērota tendence, kas sākās pirms vairākām desmitgadēm Eiropā. Šī tendence ir redzama iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņās, un par to liecina gados vecāku iedzīvotāju arvien pieaugošais īpatsvars un darbspējīgā vecuma iedzīvotāju daļas samazināšanās no iedzīvotāju kopskaita.

Iedzīvotāju vecuma piramīdas (sk. 3. un 4. diagrammu) rāda iedzīvotāju sadalījumu pēc dzimuma un pa piecu gadu vecuma grupām. Katra josla atbilst konkrētai dzimuma un vecuma grupai no iedzīvotāju kopskaita (vīrieši un sievietes kopā). ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju vecuma piramīda 2018. gada 1. janvārī ir šaurāka lejasdaļā un iegūst rombveida formu to cilvēku grupu dēļ, kuri dzimuši divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados, kad vairākās Eiropas valstīs bija augsti dzimstības koeficienti (šis periods zināms kā “demogrāfiskais sprādziens”). Šajā periodā dzimušās personas joprojām veido lielu daļu no darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem. Pirmā no šīm lielajām to cilvēku grupām, kuri dzimuši 20–30 gadu laikposmā, patlaban sasniedz pensionēšanās vecumu — tas redzams salīdzinājumā ar 2003. gada iedzīvotāju piramīdu. “Demogrāfiskā sprādziena” dēļ izliecas iedzīvotāju vecuma piramīdas vidusdaļa, un, kā redzams 3. attēlā, salīdzinājumā ar to darbspējīgā vecuma iedzīvotāju apakšējās joslas un pamatne ir šaurākas.

3. attēls. Iedzīvotāju vecuma piramīdas, ES–28 dalībvalstis, 2003. un 2018. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup)

Tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir 65 un vairāk gadi, palielinās visās ES dalībvalstīs, EBTA valstīs un kandidātvalstīs. Palielinājums pēdējā desmitgadē ir no 4,9 procentpunktiem Maltā un Somijā un 4,6 procentpunktiem Čehijā līdz 1,3 procentpunktiem Vācijā un 0,3 procentpunktiem Luksemburgā. Pēdējā desmitgadē (2008.–2018. gadā) pieaugums par 2,6 procentpunktiem tika novērots visās ES–28 dalībvalstīs kopā (sk. 1. attēlu). Savukārt iedzīvotāju vecumā līdz 15 gadiem īpatsvars ES–28 dalībvalstīs samazinājās par 0,2 procentpunktiem (sk. 1. tabulu).

Gados vecāku iedzīvotāju relatīvā īpatsvara pieaugumu var skaidrot ar garāku mūža ilgumu — šāda tendence vērojama jau vairākas desmitgades, jo ir palielinājies paredzamais mūža ilgums (sk. mirstības un paredzamā mūža ilguma statistiku); šādu tendenci bieži vien sauc par novecošanu iedzīvotāju vecuma piramīdas virsotnē.

Savukārt pastāvīgi zemais dzimstības līmenis daudzu gadu garumā ir veicinājis sabiedrības novecošanu — samazinās jaundzimušo skaits un attiecīgi arī jauniešu īpatsvars no iedzīvotāju kopskaita (sk. dzimstības statistiku). Šis process ir pazīstams kā novecošana iedzīvotāju vecuma piramīdas pamatnē, un tas ir redzams kā ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju vecuma piramīdu pamatnes sašaurināšanās laikposmā no 2003. gada līdz 2018. gadam.

Lai prognozētu sabiedrības novecošanas tendences nākotnē, tika izstrādātas Eurostat jaunākās iedzīvotāju skaita prognozes par laikposmu no 2018. gada līdz 2100. gadam. Prognozēs paredzēts, ka ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaits sasniegs augstāko līmeni, proti, 525,0 miljonus, ap 2040. gadu un pēc tam pakāpeniski samazināsies līdz 492,9 miljoniem 2100. gadā.

Iedzīvotāju vecuma piramīdu par 2018. un 2100. gadu salīdzinājums (sk. 4. attēlu) rāda, ka ES–28 dalībvalstīs sabiedrība turpinās novecot. Nākamajās desmitgadēs to personu lielais skaits, kuras dzimušas “demogrāfiskā sprādziena” laikā, būtiski palielinās gados vecāku iedzīvotāju skaitu. Taču līdz 2100. gadam piramīda iegūs vairāk četrstūra formu, jo būtiski sašaurināsies piramīdas vidusdaļa (45–54 gadus veco iedzīvotāju grupa).

4. attēls. Iedzīvotāju vecuma piramīdas, ES–28 dalībvalstis, 2018. un 2100. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup) un (proj_18np)

Vēl viens sabiedrības novecošanas aspekts ir tas, ka gados vecāki iedzīvotāji pakāpeniski kļūst arvien vecāki, jo ļoti vecu iedzīvotāju relatīvais īpatsvars palielinās straujāk nekā jebkurš cits ES iedzīvotāju vecuma segments. Tiek prognozēts, ka tādu iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir 80 un vairāk gadi, laikposmā no 2018. gada līdz 2100. gadam Es–28 dalībvalstīs palielināsies divarpus reizes no 5,6 % līdz 14,6 % (sk. 5. attēlu).

5. attēls. Iedzīvotāju vecuma struktūra pa lielām vecuma grupām, ES–28 dalībvalstis, 2018.–2100. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) un (proj_18ndbi)

Gaidāms, ka laikposmā no 2018. gada līdz 2100. gadam darbspējīgā vecuma iedzīvotāju daļa samazināsies līdz 2100. gadam, savukārt vecāki iedzīvotāji, visticamāk, veidos arvien lielāku daļu no iedzīvotāju kopskaita: līdz 2100. gadam 65 vai vairāk gadus vecie iedzīvotāji veidos 31,3 % no ES–28 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita salīdzinājumā ar 19,8 % 2018. gadā. Ņemot vērā izmaiņas iedzīvotāju vecuma grupās, tiek prognozēts, ka ES–28 dalībvalstīs vecumatkarības koeficients palielināsies gandrīz divas reizes no 30,5 % 2018. gadā līdz 57,3 % 2100. gadā, un apgādājamo īpatsvara koeficients palielināsies no 54,6 % 2018. gadā līdz 82,9 % 2100. gadā (sk. 6. attēlu). Paredzams, ka vidējais vecums paaugstināsies par 5,4 gadiem, no 43,3 gadiem 2018. gadā līdz 48,7 gadiem 2100. gadā.

6. attēls. Paredzamais apgādājamo īpatsvara un vecumatkarības koeficients, ES–28 dalībvalstis, 2018.–2100. gads
(%)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) un (proj_18ndbi)

Izejas dati tabulām un diagrammām

Iedzīvotāju struktūra un novecošana: tabulas un attēli (angļu val.)

Datu avoti

Eurostat vāc datus no ES dalībvalstīm un citām valstīm, kuras piedalās demogrāfijas datu vākšanā saistībā ar iedzīvotājiem, par situāciju katra gada 1. janvārī. Ieteicamais termins ir “pastāvīgie iedzīvotāji”, un tas attiecas uz konkrētas teritorijas iedzīvotāju skaitu attiecīgā gada 1. janvārī (vai dažos gadījumos iepriekšējā gada 31. decembrī). Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautiskajiem ieteikumiem termina “pastāvīgā dzīvesvieta” definīcijā pamatojas uz 12 mēnešu pārskata periodu — citiem vārdiem sakot, attiecīgās personas ir dzīvojušas savā pastāvīgajā dzīvesvietā vismaz 12 mēnešu nepārtrauktu periodu pirms pārskata datuma vai 12 mēnešu laikā pirms pārskata datuma ir ieradušās pastāvīgajā dzīvesvietā, lai tajā pavadītu vismaz vienu gadu. Taču valstis var paziņot Eurostat iedzīvotāju statistiku, pamatojoties uz datiem, ko tās ieguvušas pēdējā iedzīvotāju skaitīšanā un kas koriģēti atbilstīgi iedzīvotāju skaita izmaiņu komponentiem, kuri izstrādāti pēc pēdējās iedzīvotāju skaitīšanas, vai arī tādus alternatīvus datus par iedzīvotājiem, kuru pamatā ir reģistrēto/likumīgo iedzīvotāju dati.

Iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanu visās ES dalībvalstīs, EBTA valstīs un ES kandidātvalstīs veica 2011. gadā. Tā ir ierasta prakse, ka valstis pārskata savas ikgadējās iedzīvotāju skaita aplēses pēc tam, kad ir pieejami iedzīvotāju un mājokļu skaitīšanas rezultāti. Iedzīvotāju skaita aplēses, kuru pamatā ir skaitīšanas rezultāti, var radīt iedzīvotāju skaita un struktūras laikrindu pārrāvumus.

Eurostat sniedz informāciju par dažādiem demogrāfiskajiem datiem. Dati par iedzīvotājiem ir pieejami sadalījumā pēc dažādām pazīmēm, piemēram, vecuma, dzimuma, ģimenes stāvokļa un iegūtā izglītības līmeņa.

Eurostat sagatavo iedzīvotāju skaita prognozes dalībvalstu līmenī vienu reizi trijos gados. Šīs prognozes ir iespējamie scenāriji, kurus izstrādā, lai sniegtu informāciju par iespējamo iedzīvotāju skaitu un vecuma struktūru, pamatojoties uz pieņēmumiem par dzimstības, paredzamā mūža ilguma un migrācijas tendencēm nākotnē.

Konteksts

Eurostat iedzīvotāju skaita prognozes izmanto Eiropas Komisija, lai analizētu sabiedrības novecošanas iespējamo ietekmi uz publiskajiem izdevumiem. Lielāki sociālie izdevumi, kas saistīti ar sabiedrības novecošanu un kas būs nepieciešami pensijām, veselības aprūpei un institucionālai vai privātai (veselības) aprūpei, visticamāk, radīs lielāku slogu darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem.

Demogrāfiskos datus izmanto vairākās nozīmīgās politikas jomās, jo īpaši sociālās politikas un ekonomikas jomā, lai plānotu darbību un uzraudzītu un izvērtētu programmas, piemēram, lai pētītu sabiedrības novecošanu un tās iespējamo ietekmi uz publisko finanšu ilgtspējību un labklājības nosacījumiem vai lai pētītu demogrāfisko izmaiņu ekonomisko un sociālo ietekmi.