Archive:Migrācijas un migrantu statistika

Dati iegūti 2019. gada martā. Raksta atjauninājums plānots 2020. gada jūnijā.

Highlights

2017. gadā ES no trešām valstīm ieplūda 2,4 miljoni imigrantu.

2018. gada 1. janvārī 22,3 miljoni (4,4 %) no 512,4 miljoniem ES dzīvojošo iedzīvotāju bija trešo valstu pilsoņi.

2017. gadā ES dalībvalstis piešķīra pilsonību 825 tūkstošiem personu.

Imigranti, 2017. gads

Šajā rakstā ir sniegta Eiropas Savienības (ES) statistika par starptautisko migrāciju (tās plūsmu), valstspiederīgo un ārzemnieku skaitu populācijā un dati par pilsonības iegūšanu. Migrāciju ietekmē ekonomisko, vides, politisko un sociālo faktoru kopums — vai nu migranta izcelsmes valstī (dzinējfaktori), vai galamērķa valstī (pievilcējfaktori). Tiek uzskatīts, ka ES relatīvā ekonomiskā labklājība un politiskā stabilitāte vēsturiski ir bijis būtisks imigrācijas pievilcējfaktors.

Galamērķa valstīs starptautisko migrāciju var izmantot par instrumentu īpašu darbaspēka deficīta problēmu risināšanai darba tirgū. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka ar migrāciju vien nebūs iespējams mainīt pašreizējo sabiedrības novecošanās tendenci, kas ir vērojama daudzos ES reģionos.

Full article

Migrācijas plūsmas 2017. gadā ES ieplūda 2,4 miljoni imigrantu no trešām valstīm

Kopskaitā 4,4 miljoni cilvēku imigrēja kādā no ES 28 dalībvalstīm 2017. gadā, un, kā liecina ziņojumi, vismaz 3,1 miljons emigrantu atstāja kādu no ES dalībvalstīm. Tomēr šie kopējie rādītāji neatspoguļo migrācijas plūsmas uz ES / no tās kopumā, jo tie ietver arī plūsmas starp dažādām ES dalībvalstīm.

Pēc aplēsēm šo 4,4 miljonu imigrantu vidū 2017. gadā bija 2,0 miljoni trešo valstu pilsoņu, 1,3 miljoni cilvēku ar citas ES dalībvalsts (nevis tās, kurā tie imigrēja) pilsonību, aptuveni 1,0 miljons cilvēku, kas migrēja uz tādu ES dalībvalsti, kuras pilsonība viņiem bija (piemēram, valstspiederīgie, kas atgriezās valstī, vai valstspiederīgie, kas bija dzimuši ārvalstīs), un aptuveni 11 tūkstoši bezvalstnieku.

1. tabula. Imigrācija pēc pilsonības, 2017. gads
Avots: Eurostat (migr_imm1ctz)

Vācija: lielākais imigrantu un emigrantu skaits

Par vislielāko skaitu imigrantu 2017. gadā ziņoja Vācija (917,1 tūkstotis), Apvienotā Karaliste (644,2 tūkstoši), Spānija (532,1 tūkstotis), Francija (370,0 tūkstoši) un Itālija (343,4 tūkstoši). Vācija ziņoja arī par vislielāko emigrantu skaitu 2017. gadā (560,7 tūkstoši), aiz tās bija Spānija (368,9 tūkstoši), Apvienotā Karaliste (359,7 tūkstoši), Francija (312,6 tūkstoši), Rumānija (242,2 tūkstoši) un, visbeidzot, Polija (218,5 tūkstoši). Saskaņā ar ziņojumiem kopumā 22 no visām ES dalībvalstīm 2017. gadā imigrācija bija lielāka nekā emigrācija, bet Bulgārijā, Horvātijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, un Rumānijā emigrantu skaits pārsniedza imigrantu skaitu.

1. diagramma. Imigranti, 2017. gads
(uz 1 000 iedzīvotājiem)
Avots: Eurostat (migr_imm1ctz) un (migr_pop1ctz)

Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu visaugstākais imigrācijas rādītājs 2017. gadā bija Maltā (46 imigranti uz 1 000 personām), tai seko Luksemburga (41 imigrants uz 1 000 personām) — sk. 1. diagrammu. Attiecībā uz emigrāciju visaugstākais rādītājs 2017. gadā bija Luksemburgā (23 emigranti uz 1 000 personām), Kiprā (18 emigranti uz 1 000 personām), Lietuvā (17 emigranti uz 1 000 personām) un Maltā (15 emigranti uz 1 000 personām).

2. diagramma. Imigrantu iedalījums pēc pilsonības, 2017. gads
(% no visiem imigrantiem)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

Augstākais valstspiederīgo imigrantu īpatsvars ir Rumānijā, zemākais — Luksemburgā

Vislielākais relatīvais valstspiederīgo imigrantu (to imigrantu, kam ir tās ES dalībvalsts pilsonība, uz kuru tie migrēja) īpatsvars kopējā imigrantu skaitā 2017. gadā bija Rumānijā (82 % no visiem imigrantiem), Polijā (63 %), Slovākijā (60 %), Portugālē (55 %), Bulgārijā (51 %) un Horvātijā (51 %). Šīs bija vienīgās ES dalībvalstis, kurās imigrējušie valstspiederīgie veidoja vairāk nekā pusi no kopējā imigrantu skaita — sk. 2. diagrammu. Savukārt Luksemburgā valstspiederīgo imigrācija 2017. gadā veidoja ne vairāk kā 5 % no tās kopējās imigrācijas.

2. tabula. Imigrācija pēc dzimšanas valsts, 2017. gads
Avots:'’ Eurostat (migr_imm3ctb)

Informāciju par pilsonību bieži izmanto, lai pētītu ārvalstu izcelsmes imigrantus. Tomēr, tā kā cilvēks dzīves laikā pilsonību var mainīt, ir lietderīgi analizēt arī informāciju pēc dzimšanas valsts. Visaugstākais valstī dzimušo imigrantu relatīvais īpatsvars kopējā imigrantu skaitā bija Rumānijā (54 % no visiem imigrantiem), Bulgārijā (49 %) un Igaunijā (44 %). Savukārt Luksemburga ziņoja par salīdzinoši nelielu valstī dzimušo imigrantu īpatsvaru, proti, mazāk nekā 5 % no kopējā 2017. gada imigrācijas apjoma.

3. tabula Imigrācija pēc agrākās dzīvesvietas valsts, 2017. gads
Avots: Eurostat (migr_imm5prv)

Agrākā dzīvesvieta: 2017. gadā 2,4 miljoni imigrantu ieradās ES

2017. gadā no trešām valstīm ES 28 dalībvalstīs ieradās aptuveni 2,4 miljoni imigrantu. Turklāt 1,9 miljoni cilvēku, kuri iepriekš bija uzturējušies kādā ES dalībvalstī, migrēja uz citu dalībvalsti.

Analizējot migrāciju pēc iepriekšējās mītnes valsts, tika konstatēts, ka vislielākais to imigrantu īpatsvars, kuri nāk no kādas citas ES dalībvalsts, bija Luksemburgā (94 % no tās kopējā imigrantu skaita 2017. gadā), tai seko Slovākija (79 %) un Rumānija (69 %); salīdzinoši zems šādu imigrantu īpatsvars bija Itālijā (22 % no kopējā imigrantu skaita), kā arī Slovēnijā, Zviedrijā un Spānijā (katrā 28 %) — sk. 3. tabulu.

3. diagramma. Imigrācija pēc dzimuma, 2017. gads
(% no visiem imigrantiem)
Avots:'’ Eurostat (migr_imm2ctz)

Aplūkojot 2017. gadā ES dalībvalstīs ieradušos imigrantu sadalījumu pēc dzimuma, var secināt, ka imigrējušo vīriešu bija nedaudz vairāk par imigrējušajām sievietēm (54 % salīdzinājumā ar 46 %). Dalībvalsts, kas ziņoja par vislielāko imigrējušo vīriešu īpatsvaru, bija Lietuva (70 %), bet par vislielāko imigrējušo sieviešu īpatsvaru ziņoja Īrija (53 %).

4. diagramma. Imigrantu vecuma struktūra pēc pilsonības, ES, 2017. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

Puse no imigrantiem bija 28 gadu vecumā

ES dalībvalstīs 2017. gadā ieradušies imigranti vidēji bija daudz jaunāki nekā viņu galamērķa valsts vietējie iedzīvotāji kopumā. ES 28 dalībvalstu visu iedzīvotāju vidējais vecums 2018. gada 1. janvārī bija 43,1 gads, turpretim 2017. gadā ES 28 dalībvalstu imigrantu vidējais vecums bija 28,3 gadi.

4. tabula. Ārvalstīs dzimušie iedzīvotāji pēc dzimšanas valsts, 2018. gada 1. janvāris
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

Migrantu skaits: 2018. gada 1. janvārī ES dzīvo 22,3 miljoni trešo valstu pilsoņu

To cilvēku skaits, kuri 2018. gada 1. janvārī dzīvoja ES dalībvalstī un kuriem bija trešās valsts pilsonība, bija 22,3 miljoni, kas veido 4,4 % no visa ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju skaita. Turklāt 2018. gada 1. janvārī vienā no ES dalībvalstīm dzīvoja 17,6 miljoni personu, kurām bija kādas citas ES dalībvalsts pilsonība.

Absolūtā izteiksmē vislielākais ES dalībvalstīs dzīvojošo ārzemnieku skaits 2018. gada 1. janvārī bija Vācijā (9,7 miljoni personu), Apvienotajā Karalistē (6,3 miljoni), Itālijā (5,1 miljons), Francijā (4,7 miljoni) un Spānijā (4,6 miljoni). Ārzemnieki šajās piecās dalībvalstīs kopumā veidoja 76 % no kopējā visās ES dalībvalstīs dzīvojošo ārzemnieku skaita, un šajās piecās dalībvalstīs arī dzīvoja 63 % no visiem ES 28 dalībvalstu iedzīvotājiem.

Trešo valstu pilsoņi veido ārvalstnieku populāciju lielākajā daļā dalībvalstu

2018. gada 1. janvārī Beļģija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Austrija, Rumānija, Slovākija un Apvienotā Karaliste bija vienīgās ES dalībvalstis, kurās ārzemnieki lielākoties bija citas dalībvalsts pilsoņi. Tas ļauj secināt, ka vairākumā ES dalībvalstu lielākā daļa ārzemnieku bija trešo valstu pilsoņi (sk. 5. tabulu). Latvijā un Igaunijā trešo valstu pilsoņu īpatsvars ir īpaši liels tāpēc, ka tajās ir daudz atzītu nepilsoņu (tie galvenokārt ir bijušās Padomju Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo šo valstu teritorijā un nav ieguvuši nevienas citas valsts pilsonību).

5. diagramma. Ārzemnieku īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū, 2018. gada 1. janvāris
(%)
Avots:'’ Eurostat (migr_pop1ctz)

'Augstākais ārzemnieku īpatsvars ir Luksemburgā, zemākais — Rumānijā’

Relatīvā izteiksmē ES dalībvalsts ar vislielāko ārzemnieku īpatsvaru bija Luksemburga — ārzemnieki veidoja 48 % no tās iedzīvotāju kopskaita. Liels ārvalstnieku īpatsvars (10 % vai vairāk no iedzīvotāju skaita) bija arī Kiprā, Austrijā, Igaunijā, Maltā, Latvijā, Beļģijā, Īrijā un Vācijā. Turpretim Polijā, Rumānijā un Lietuvā ārzemnieki bija mazāk nekā 1 % no iedzīvotāju skaita (0,6 % Polijā un Rumānijā un 0,9 % Lietuvā).

5. tabula. Ārvalstīs dzimušie iedzīvotāji pēc dzimšanas valsts, 2018. gada 1. janvāris
Avots: Eurostat (migr_pop3ctb)

Attiecībā uz dzimšanas valsti 2018. gada 1. janvārī ES dalībvalstīs dzīvoja 38,2 miljoni cilvēku, kuri bija dzimuši ārpus ES 28 dalībvalstīm, un 21,8 miljoni cilvēku, kuri bija dzimuši citā ES dalībvalstī, nevis tajā, kurā tie bija pastāvīgie iedzīvotāji. Vienīgi Īrijā, Kiprā, Luksemburgā, Ungārijā, Maltā un Slovākijā to personu skaits, kas bija dzimušas citās ES dalībvalstīs, bija lielāks nekā ārpus ES 28 dalībvalstīm dzimušo skaits.

6. tabula. Visizplatītākās ārvalstnieku / ārvalstīs dzimušo dzimšanas un pilsonības valstis, 2018. gada 1. janvāris
(absolūtos skaitļos, kā arī procentos no kopējā ārvalstnieku / ārvalstīs dzimušo kopskaita)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz) un (migr_pop3ctb)

6. tabulā atspoguļots kopsavilkums par ES dalībvalstīs un EBTA valstīs sastopamajām piecām galvenajām ārvalstīs dzimušo un ārvalstu pilsoņu grupām (atkarībā no datu pieejamības).

6. diagramma. ES pilsoņu skaits, kas pastāvīgi uzturas pārējā ES, 2018. gada 1. janvāra dati
(miljonos)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

Rumānijas, Polijas, Itālijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes pilsoņi bija piecas lielākās to ES pilsoņu grupas, kas 2018. gadā dzīvoja citās ES dalībvalstīs (sk. 6. diagrammu).

7. diagramma. Valstspiederīgo un ārzemnieku vecuma struktūra, EU 28 dalībvalstis, 2018. gada 1. janvāris
(%)
Avots: Eurostat (migr_pop2ctz)

Ārvalstnieki ir gados jaunāki par valstspiederīgajiem

Iedzīvotāju vecuma struktūras analīze liecina, ka ES 28 dalībvalstīs ārvalstnieki kopumā bija gados jaunāki nekā valstspiederīgie. Ārvalstnieku sadalījums pēc vecuma salīdzinājumā ar valstspiederīgajiem ļauj secināt, ka ārvalstnieku vidū ir proporcionāli vairāk relatīvi jaunu darbspējīgā vecuma pieaugušo. 2018. gada 1. janvārī valsts iedzīvotāju vidējais vecums ES 28 dalībvalstīs bija 44 gadi, savukārt ES dzīvojošo ārzemnieku vidējais vecums bija 36 gadi.

8. diagramma. ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo personu skaits, EU 28 dalībvalstis, 2009.–2017. gads (1 000)
Avots: Eurostat (migr_acq)

Pilsonības iegūšana: 2017. gadā ES dalībvalstis piešķīra pilsonību 825 tūkstošiem personu

'Pilsonības iegūšana 2017. gadā samazinājās par 17 %’

2017. gadā ES dalībvalsts pilsonību ieguva 825,4 tūkstoši cilvēku, kas atbilst 17 % samazinājumam salīdzinājumā ar 2016. gadu. Itālijā bija vislielākais 2017. gadā pilsonību ieguvušo personu skaits — 146,6 tūkstoši (jeb 18 % no ES 28 dalībvalstīm kopumā). Nākamais lielākais pilsonību ieguvušo cilvēku īpatsvars bija Apvienotajā Karalistē (123,1 tūkstotis), Vācijā (115,4 tūkstoši), Francijā (114,3 tūkstoši) un Zviedrijā (68,9 tūkstoši).

Absolūtā izteiksmē vislielākais pieaugums salīdzinājumā ar 2016. gadu tika novērots Zviedrijā, kur Zviedrijas pilsonība tika piešķirta par 7 600 vairāk iedzīvotāju; tai sekoja Beļģija (5 500). Turpretim absolūtā izteiksmē vislielākais samazinājums tika novērots Spānijā (Spānijas pilsonība tika piešķirta par 84 400 cilvēkiem mazāk nekā 2016. gadā), tālāk bija Itālija (55 000) un Apvienotā Karaliste (26 300).

7. tabula. Pilsonības iegūšana pēc iepriekšējās pilsonības grupas ES 28 dalībvalstīs un EBTA valstīs, 2017. gads
Avots: Eurostat (migr_acq)

ES pilsonību 2017. gadā ieguva aptuveni 673,0 tūkstoši kādā ES dalībvalstī dzīvojošu trešo valstu pilsoņu, kas ir par 22 % mazāk nekā 2016. gadā. Tādējādi trešo valstu pilsoņi veidoja 82 % no visām 2017. gadā kādas ES dalībvalsts pilsonību ieguvušajām personām. Šie jaunie ES 28 dalībvalstu pilsoņi galvenokārt bija no Āfrikas (27 % no pilsonību ieguvušo kopskaita), ES 28 dalībvalstīm nepiederīgām Eiropas valstīm (21 %), Āzijas (21 %), kā arī Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas (11 %). To ES dalībvalstu pilsoņu skaits, kuri ieguva citas ES dalībvalsts pilsonību, sasniedza 137,8 tūkstošus, kas ir 17 % no kopskaita. Absolūtā izteiksmē lielākās to ES 28 dalībvalstu pilsoņu grupas, kuri ieguva kādas citas ES dalībvalsts pilsonību, bija Rumānijas pilsoņi, kas kļuva par Itālijas (8,0 tūkstoši personu) vai Vācijas (4,3 tūkstoši personu) pilsoņiem, Polijas pilsoņi, kas kļuva par Apvienotās Karalistes (7,1 tūkstotis personu) vai Vācijas (6,3 tūkstoši personu) pilsoņiem, Apvienotās Karalistes pilsoņi, kas kļuva par Vācijas (6,9 tūkstoši personu) vai Francijas (1,7 tūkstoši personu) pilsoņiem, Itālijas pilsoņi, kas kļuva par Vācijas (4,2 tūkstoši personu) vai Apvienotās Karalistes (3,5 tūkstoši personu) pilsoņiem.

Luksemburgā un Ungārijā lielākajā daļā jaunu pilsonības piešķiršanas gadījumu tā tika piešķirta citu ES dalībvalstu pilsoņiem. Luksemburgā visvairāk pilsonība tika piešķirta Portugāles pilsoņiem, tad Francijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Beļģijas pilsoņiem, savukārt Ungārijā ES valstspiederīgie, kas ieguva pilsonību, bija gandrīz tikai Rumānijas pilsoņi.

Tāpat kā iepriekšējos gados, lielākā jauno pilsoņu grupa ES dalībvalstīs 2017. gadā bija Marokas pilsoņi (67,9 tūkstoši, kas atbilst 8,2 % no visu piešķirto pilsonību skaita), kam sekoja Albānijas pilsoņi (58,9 tūkstoši jeb 7,1 %), Indijas pilsoņi (31,6 tūkstoši jeb 3,8 %), Turcijas pilsoņi (29,9 tūkstoši jeb 3,6 %) un Pakistānas pilsoņi (23,1 tūkstotis jeb 2,8 %). Salīdzinājumā ar 2016. gadu to Marokas pilsoņu skaits, kuri ieguva ES dalībvalsts pilsonību, samazinājās par 33 %. Lielākais Marokas pilsoņu īpatsvars savu jauno pilsonību ieguva Itālijā (33 %), Spānijā (25 %) vai Francijā (25 %), bet lielākā daļa Albānijas pilsoņu saņēma Grieķijas pilsonību (51 %) vai Itālijas pilsonību (46 %). Lielākā daļa Indijas pilsoņu (52 %) saņēma Apvienotās Karalistes pilsonību, aptuveni puse Turcijas pilsoņu saņēma Vācijas pilsonību (50 %) un gandrīz puse Pakistānas pilsoņu saņēma Apvienotās Karalistes pilsonību (45 %).

9. diagramma. Naturalizācijas rādītājs (pilsonības iegūšana uz 100 ārvalstniekiem), 2017. gads
Avots: Eurostat (migr_acq)un (migr_pop1ctz)

Augstākais naturalizācijas rādītājs novērots Zviedrijā un Rumānijā

Bieži izmantots rādītājs ir “naturalizācijas rādītājs”, kas šeit tiek definēts kā attiecība starp to personu kopējo skaitu, kam piešķirta pilsonība, un ārzemnieku skaitu tā paša gada sākumā. ES dalībvalsts ar vislielāko naturalizācijas rādītāju 2017. gadā bija Zviedrija (pilsonība piešķirta 8,2 cilvēkiem uz 100 ārzemniekiem), tālāk bija Rumānija un Somija (pilsonība piešķirta attiecīgi 5,9 un 5,0 cilvēkiem uz 100 ārzemniekiem).

Tabulu un grafiku datu avots

Migrācija un migrantu statistika: tabulas un diagrammas

Datu avoti

Emigrācijas apmēru novērtēšana ir īpaši sarežģīta; ir grūtāk uzskaitīt tos cilvēkus, kas atstāj valsti, nekā tos, kas ierodas valstī, jo migrantam bieži vien daudz svarīgāk ir sadarboties migrācijas lietās ar tās valsts iestādēm, kurā viņš/viņa ierodas, nevis no kuras dodas prom. Analīze, kurā tika salīdzināti ES dalībvalstu imigrācijas un emigrācijas dati par 2017. gadu (spoguļstatistika), apstiprināja, ka tā tas ir daudzās valstīs — tāpēc šajā rakstā galvenokārt ir aplūkoti imigrācijas dati.

Eurostat sagatavo statistikas datus par virkni jautājumu, kas ir saistīti ar starptautiskās migrācijas plūsmām, ārzemnieku skaitu un pilsonības iegūšanu. ES dalībvalstu statistikas iestādes šos datus vāc katru gadu un pēc tam tos iesniedz Eurostat.

Tiesiskais regulējums

Kopš 2008. gada migrācijas un starptautiskās aizsardzības datu vākšana notiek, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 862/2007, un Regula (ES) Nr. 351/2010, ar ko īsteno iepriekš minēto regulu, nosaka, ka ES, EBTA un kandidātvalstu grupas analizē tādas, kādas tās ir pārskata gada 1. janvārī, un to sastāvs ir tāds, kā noteikts pārskata gada 1. janvārī. Tas nosaka statistikas pamatrādītāju kopumu attiecībā uz starptautiskās migrācijas plūsmām, ārzemnieku skaitu, pilsonības iegūšanu, uzturēšanās atļaujām, patvērumu un pasākumiem nelikumīgas ieceļošanas un uzturēšanās novēršanai. Lai gan ES dalībvalstis var turpināt izmantot jebkādus attiecīgus datu avotus atbilstoši datu pieejamībai valstī un valstī īstenotajai praksei, saskaņā ar minēto regulu savākto statistikas datu pamatā jābūt vienotām definīcijām un jēdzieniem. Lielākajai daļai ES dalībvalstu statistikas izveides pamatā ir administratīvo datu avoti, piemēram, iedzīvotāju reģistri, ārzemnieku reģistri, uzturēšanās vai darba atļauju reģistri, veselības apdrošināšanas reģistri un nodokļu reģistri. Dažas valstis, lai sagatavotu statistikas datus par migrāciju, izmanto spoguļstatistiku, izlases veida apsekojumus vai novērtējuma metodes. Ir paredzams, ka regulas īstenošanas rezultātā pieaugs migrācijas statistikas datu pieejamība un salīdzināmība.

Kā norādīts Regulas (EK) Nr. 862/2007 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, tiek uzskaitīti tie imigranti, kuri uzturas (vai kuri, domājams, uzturēsies) ES dalībvalsts teritorijā vismaz 12 mēnešus, kā arī emigranti, kas dzīvo ārvalstīs ilgāk nekā 12 mēnešus. Tāpēc Eurostat savāktie dati attiecas uz 12 mēnešu vai ilgāku’ migrāciju, tādējādi jēdziens “migranti” attiecas uz cilvēkiem, kas ir migrējuši uz gadu vai ilgāku periodu, kā arī cilvēkiem, kas migrējuši uz pastāvīgu laiku. Datus par pilsonības iegūšanu vāc Eurostat saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 862/2007 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumiem, kuros teikts: “Dalībvalstis iesniedz Komisijai (Eurostat) statistiku par (..) [to] personu skaitu, kuru parastā dzīvesvieta ir dalībvalsts teritorijā' un kas pārskata periodā [gadā] ieguvušas dalībvalsts pilsonību, (..) sadalītu pēc (..) attiecīgo personu iepriekšējās pilsonības un pēc tā, vai personas agrāk bijušas bezvalstnieki.”

Definīcijas

Vecums Attiecībā uz vecuma definīcijām migrācijas plūsmu kontekstā ir jāņem vērā, ka 2017. gada dati attiecas uz respondentu jau sasniegto vecumu vai vecumu pārskata gada beigās visām ES dalībvalstīm, izņemot Īriju, Grieķiju, Austriju, Maltu, Rumāniju, Slovēniju un Apvienoto Karalisti (par šīm valstīm dati attiecas uz respondentu pilno vecumu vai vecumu iepriekšējā dzimšanas dienā). Attiecībā uz vecuma definīcijām pilsonības iegūšanas kontekstā ir jāņem vērā, ka 2017. gada dati attiecas uz respondentu jau sasniegto vecumu vai vecumu pārskata gada beigās visām ES dalībvalstīm, izņemot Vāciju, Grieķiju, Īriju, Austriju, Lietuvu, Maltu, Rumāniju, Slovēniju un Apvienoto Karalisti (par šīm valstīm dati attiecas uz respondentu pilno vecumu vai vecumu iepriekšējā dzimšanas dienā).

Dalībvalstis un EBTA valstis sadalījumā pēc tā, vai tās ir vai nav iekļāvušas patvēruma meklētājus un bēgļus tajos datos par iedzīvotājiem, ko tās demogrāfijas datu vienotās vākšanas ietvaros par 2017. pārskata gadu sniegušas Eurostat

Iedzīvotāju skaits 2018. gada 1. janvārī	Iekļauti	Nav iekļauti
Patvēruma meklētāji kļūst par rezidentiem uz vismaz 12 mēnešiem	Beļģija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Norvēģija, Šveice	Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Islande, Lihtenšteina
Bēgļi, kuriem attiecīgā valsts ir pastāvīgā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus	Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Šveice

Piezīme. Norvēģija (datos nav iekļauta informācija par patvēruma meklētājiem un bēgļiem bez uzturēšanās atļaujām).

Dalībvalstis un EBTA valstis sadalījumā pēc tā, vai tās ir vai nav iekļāvušas patvēruma meklētājus un bēgļus tajos datos par migrāciju, ko tās demogrāfijas datu vienotās vākšanas ietvaros par 2017. pārskata gadu sniegušas Eurostat

Migrācija, 2017. gads	Iekļauti	Nav iekļauti
Patvēruma meklētāji kļūst par rezidentiem uz vismaz 12 mēnešiem	Beļģija, Vācija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Šveice, Norvēģija	Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Īrija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Islande, Lihtenšteina
Bēgļi, kuriem attiecīgā valsts ir pastāvīgā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus	Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Šveice

Piezīme. Norvēģija (datos nav iekļauta informācija par patvēruma meklētājiem un bēgļiem bez uzturēšanās atļaujām); Īrija (datos nav iekļauta informācija par bēgļiem, kuri nedzīvo privātās mājsaimniecībās).

Bēgļi. Jēdziens attiecas ne tikai uz personām, kurām piešķirts bēgļa statuss (kā noteikts Direktīvas 2011/95/EK 2. panta e) punktā atbilstoši izpratnei, kas noteikta 1. pantā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu, kura grozīta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu), bet arī personām, kurām piešķirta alternatīvā aizsardzība (kā noteikts Direktīvas 2011/95/EK 2. panta g) punktā), un personām, uz kurām attiecas lēmums, ar ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem par starptautisko aizsardzību atļauj uzturēties valstī humānu apsvērumu dēļ.

Patvēruma meklētājs. Pirmreizējs patvēruma pieteikums attiecas uz konkrētu valsti, un tam nav noteikts konkrēts termiņš. Tāpēc patvēruma meklētājs pirmoreiz var iesniegt pieteikumu noteiktā valstī un pēc tam atkārtoti to iesniegt kā pirmreizēja pieteikuma iesniedzējs jebkurā citā valstī. Ja patvēruma meklētājs pēc jebkāda laikaposma atkārtoti iesniedz pieteikumu tajā pašā valstī, viņu vairs neuzskata par pirmreizēja pieteikuma iesniedzēju.

Naturalizācijas rādītājs. Jēdziens “naturalizācijas rādītājs” būtu jālieto piesardzīgi, jo skaitītājs ietver visus pilsonības iegūšanas veidus, ne tikai valstī dzīvojošu atbilstīgu ārvalstnieku naturalizāciju, un saucējs ietver visus ārvalstniekus, ne tikai tos, kuriem ir tiesības pretendēt uz pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Konteksts

ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības brīvi ceļot un pārvietoties ES iekšējās robežās. Migrācijas politika ES saistībā ar trešo valstu pilsoņiem aizvien vairāk ir vērsta uz konkrētam profilam atbilstošu migrantu piesaistīšanu, un tās mērķis nereti ir kompensēt īpašu prasmju trūkumu. Atlasi var veikt, pamatojoties uz valodu prasmi, darba pieredzi, izglītību un vecumu. Atlasi var veikt arī darba devēji, lai migrantiem, ierodoties valstī, jau uzreiz būtu darbs.

Līdzās nodarbinātības veicināšanas politikai imigrācijas politika bieži koncentrējas uz divām jomām: uz neatļautas migrācijas un tādu migrantu nelikumīgas nodarbināšanas, kuriem nav atļauts strādāt, novēršanu, kā arī imigrantu integrācijas sabiedrībā veicināšanu. Ir mobilizēti ievērojami resursi, lai apkarotu cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecības tīklus ES.

Eiropas Komisijā par Eiropas migrācijas politiku ir atbildīgs Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts. 2005. gadā Eiropas Komisija ar Zaļās grāmatas par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai (COM(2004) 811 final) (angļu valodā) palīdzību atsāka debates par nepieciešamību pēc vienotiem noteikumiem attiecībā uz migrantu uzņemšanu, kas savukārt veicināja legālās migrācijas politikas plāna (COM(2005) 669 galīgā redakcija) pieņemšanu 2005. gada beigās. 2006. gada jūlijā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm (COM(2006) 402 galīgā redakcija), kura mērķis ir rast līdzsvaru starp drošību un indivīdu pamattiesībām visos nelegālās imigrācijas procesa posmos. 2007. gada septembrī Eiropas Komisija prezentēja trešo gada ziņojumu par migrāciju un integrāciju (COM(2007) 512 galīgā redakcija). 2008. gada oktobrī pieņemtais Eiropas Komisijas paziņojums izcēla vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšanas: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošanas (COM(2008) 611 galīgā redakcija) nozīmi ārējās un attīstības politikas aspektā. Stokholmas programma, ko ES valstu un valdību vadītāji pieņēma 2009. gada decembrī, nosaka satvaru un virkni principu nepārtrauktai Eiropas politikas izstrādei tieslietu un iekšlietu jomā 2010.–2014. gadā. Ar migrāciju saistīti problēmjautājumi ir šīs programmas svarīga sastāvdaļa. Lai īstenotu plānotās izmaiņas, Eiropas Komisija 2010. gadā pieņēma “Brīvības, drošības un tiesiskuma nodrošināšana Eiropas pilsoņiem” — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM(2010) 171 galīgā redakcija).

2013. gada maijā Eiropas Komisija publicēja “2013. gada ES pilsonības ziņojumu” (COM(2013) 269 final) (angļu valodā). Ziņojumā bija norādīts, ka ES pilsonība sniedz jaunas tiesības un iespējas. Tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot Eiropas Savienībā ir ļoti cieši saistītas ar ES pilsonību. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas un to, ka tagad ceļot ir kļuvis vienkāršāk, pārvietošanās brīvība eiropiešiem ļauj paplašināt redzesloku ārpus valsts robežām, uz īsāku vai ilgāku laiku atstāt savu valsti, izbraukt no ES dalībvalstīm un iebraukt tajās, lai strādātu, studētu vai stažētos, ceļotu darījumu vai atpūtas nolūkos vai iepirktos ārvalstīs. Brīva pārvietošanās var palielināt sociālo un kultūras mijiedarbību Eiropas Savienībā, kā arī stiprināt saites ES pilsoņu starpā. Turklāt, iekšējiem šķēršļiem tiekot neatlaidīgi mazinātiem, brīva pārvietošanās var arī radīt savstarpēju ekonomisko labumu uzņēmumiem un patērētājiem, tostarp tiem, kuri paliek mājās.

Eiropas Komisija 2015. gada 13. maijā iepazīstināja ar Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2015) 240 final) (angļu valodā), kurā ir izklāstīti tūlītēji pasākumi, kas jāveic, lai reaģētu uz krīzes situāciju Vidusjūras reģionā, kā arī darbības, kas jāveic nākamajos gados, lai labāk pārvaldītu migrāciju visos tās aspektos.

2017. gada aprīlī tika publicēts Eiropas migrācijas tīkla (angļu valodā gada ziņojums imigrācijas un patvēruma jomā (2016) (angļu valodā). Tas sniedz pārskatu par galvenajiem notikumiem tiesību aktu un politikas jomā ES kopumā un dalībvalstīs. Tas ir izsmeļošs dokuments un aptver visus migrācijas un patvēruma politikas aspektus, kas ir Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāta (angļu valodā) un ES aģentūru kompetencē.

2017. gada 15. novembrī atjauninātajā Eiropas programmā migrācijas jomā (angļu valodā) galvenā uzmanība tika pievērsta bēgļu krīzei, kopējai vīzu politikai un Šengenas zonai. Iekļautie jautājumi bija pārmitināšana un pārvietošana, finansiālais atbalsts Grieķijai un Itālijai, kā arī bēgļu izmitināšana. Mērķos bija iekļauta iespēja ļaut bēgļiem nokļūt Eiropā, izmantojot tiesiskus un drošus ceļus, nodrošinot, ka atbildība par pārvietošanu tiek taisnīgi sadalīta starp dalībvalstīm, integrējot migrantus vietējā un reģionālā līmenī.

Eiropas Komisija 2018. gada 24. jūlijā publicēja vairākas faktu lapas, kurās uzsvēra sadarbības un efektivitātes nozīmi (angļu valodā). ES teritoriju kontrolēto centru attīstība balstītos uz dalībvalstu kopīgu centienu pieeju. Reģionālo izsēdināšanas platformu koncepcijā būtu ietverta cieša sadarbība ar attiecīgajām trešām valstīm.

Komisija 2018. gada 4. decembrī publicēja progresa ziņojumu (angļu valodā) par Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošanu, izskatot gūtos panākumus un trūkumus Eiropas programmas migrācijas jomā īstenošanā. Koncentrējoties uz to, kā klimata pārmaiņas, demogrāfija un ekonomiskie faktori rada jaunus iemeslus, kas liek cilvēkiem pārvietoties, tā apstiprināja, ka migrācijas spiediena uz Eiropu virzītājspēks ir strukturāls, tādējādi padarot vēl būtiskāku šā jautājuma efektīvu un vienveidīgu risināšanu.

Daži no svarīgākajiem imigrācijas jomā pieņemtajiem tiesību aktiem:

Līguma par Eiropas Savienības darbību 20. pants Savienības tiesību akti par ES pilsoņiem;
Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. pants par ES pilsoņiem;
Līguma par Eiropas Savienības darbību 79. pants par trešo valstu valstspiederīgo robežkontroli, patvērumu un imigrāciju;
Direktīva 2003/09/EK par patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumiem;
Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos;
Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji;
Direktīva 2003/110/EK par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu;
Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;
Direktīva 2004/81/EK par cilvēku tirdzniecības upuriem;
Direktīva 2004/82/EK par pārvadātāju pienākumu paziņot datus par pasažieriem;
Direktīva 2004/83/EK par kvalificēšanos;
Direktīva 2004/114/EK par studentu uzņemšanu;
Direktīva 2005/71/EK par pētnieku uzņemšanas Eiropas Savienībā atvieglināšanu;
Direktīva 2008/115/EK par to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi;
Direktīva 2009/50/EK par augsti kvalificētu migrantu uzņemšanu;
Direktīva 2009/52/EK par sankcijām pret darba devējiem;
Direktīva 2011/95/EK par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu;
Direktīva 2011/98/ES par vienotu pieteikšanās procedūru, lai trešo valstu valstspiederīgajiem izsniegtu vienotu uzturēšanās un darba atļauju dalībvalsts teritorijā, un par vienotu tiesību kopumu trešo valstu darba ņēmējiem, kuri kādā dalībvalstī uzturas likumīgi;
Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai;
Direktīva 2013/33/ES par standartiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai;
Direktīva 2014/36/ES par sezonas strādniekiem;
Direktīva 2014/54/ES par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību;
Direktīva 2014/66/ES par uzņēmuma ietvaros pārceltajiem;
Direktīva 2014/67/ES par norīkotajiem darba ņēmējiem;
Direktīva 2016/801/ES par studentiem un pētniekiem.

Leģislatīvi dokumenti — Eiropas programma migrācijas jomā (angļu valodā)

Preses materiāli — Eiropas programma migrācijas jomā (angļu valodā)