Archive:Nacionālie konti un IKP

Dati iegūti 2017. gada jūnijā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2018. gada septembrī.

1. diagramma. Reālā IKP pieaugums, 2006.–2016. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu)
Informācijas avots: Eurostat (naida_10_gdp), ESAO un Pasaules Banka

1. diagramma. Reālā IKP pieaugums, 2006.–2016. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; procenti gadā)
Informācijas avots: Eurostat (naida_10_gdp), ESAO un Pasaules Banka

2. diagramma. Nominālais IKP, 2006.–2016. gads
(miljardos PSL)
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind), ESAO un Pasaules Banka

2. diagramma. Nominālais IKP, 2006. gads un 2014.–2016. gads
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind), (nama_10_pe) un (naida_10_pe), ESAO un Pasaules Banka

3. diagramma. Nominālais IKP uz vienu iedzīvotāju, 2006. un 2016. gads
(ES 28 = 100; pamatojoties uz PSL uz vienu iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (naida_10_gdp), (nama_10_pc) un (naida_10_pe), ESAO un Pasaules Banka

3. tabula. Bruto pievienotā vērtība bāzes cenās, 2006. un 2016. gads
(kopējās bruto pievienotās vērtības īpatsvars procentos)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

4. diagramma. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES 28 dalībvalstis, 2006.–2016. gads
(2005. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

5. diagramma. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES 28 dalībvalstis, 2006.–2016. gads
(2005. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

6. diagramma. Reālais darba ražīgums, ES 28 dalībvalstis, 2006., 2011. un 2016. gads
(tūkstošos euro uz vienu nodarbināto)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10) un (nama_10_a10e)

4. tabula. Reālais darba ražīgums, 2006., 2011. un 2016. gads
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_a10_e)

7. diagramma. Reālo patēriņa izdevumu, bruto pamatkapitāla veidošanas, eksporta un importa izmaiņas, ES 28 dalībvalstis, 2006.–2016. gads
(2005. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

8. diagramma. IKP izdevumu komponentu reālais gada izmaiņu rādītājs, 2006.–2016. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

9. diagramma. Nominālā IKP izdevumu komponenti faktiskajās tirgus cenās, ES 28 dalībvalstis, 2016. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp), vai (tec00009), (tec00010), (tec00011) un (tec00110)

10. diagramma. Bruto pamatkapitāla veidošana faktiskajās tirgus cenās, 2016. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

5. tabula. Ieguldījumi faktiskajās tirgus cenās, 2005., 2010. un 2015. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nasa_10_ki)

11. diagramma Ienākumu sadalījums faktiskajās tirgus cenās, 2016. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

12. diagramma. Ienākumu izmaiņas faktiskajās tirgus cenās, ES 28 dalībvalstis, 2006.–2016. gads
(2005. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

6. diagramma. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, 2006., 2011., 2015. un 2016. gads
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_pc)

Nacionālajos kontos ir apkopoti dažādi labi zināmi ekonomikas rādītāji, kas izklāstīti šajā rakstā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk lietotais ekonomikas kopējā apjoma mērījums, savukārt atvasinātus rādītājus ― tādus kā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas, piemēram, izteikts euro vai pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības, ― bieži izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni vai uzraudzītu ekonomikas konverģenci vai diverģenci Eiropas Savienībā (ES).

Turklāt īpašu IKP komponentu un saistītu rādītāju izstrāde, piemēram, attiecībā uz ekonomikas produkcijas izlaidi, importu un exports, iekšzemes (privāto un valsts) patēriņu vai ieguldījumiem, kā arī dati par ienākumu un uzkrājumu sadali var sniegt vērtīgas atziņas par ekonomikas virzītājspēkiem, veidojot pamatu konkrētu ES politikas jomu izstrādei, uzraudzībai un izvērtēšanai.

Galvenie statistikas rezultāti

IKP attīstības tendences

Pasaules finanšu un ekonomikas krīze 2009. gadā ES, Japānā un ASV izraisīja smagu recesiju (sk. 1 diagrammu), kurai 2010. gadā sekoja atlabšana. Krīze bija jūtama jau 2008. gadā, kad ES 28 dalībvalstīs būtiski samazinājās IKP pieauguma temps, pēc kura bija reālā IKP kritums par 4,4 % 2009. gadā. Atveseļošanās laikā ES 28 dalībvalstīs IKP apjoma indekss (pamatots uz ķēdes apjomiem) palielinājās par 2,1 % 2010. gadā, un 2011. gadā bija vērojams pieaugums vēl par 1,7 %. Attiecīgi 2012. gadā IKP samazinājās par 0,5 % reālā izteiksmē, taču vēlāk — 2013. gadā (0,2 %), 2014. gadā (1,6 %) un 2015. gadā (2,2 %) — tika reģistrēti arvien augstāki pozitīvu izmaiņu rādītāji. Eurozonā (EZ 19 dalībvalstīs) līdz 2010. gadam attiecīgie izmaiņu rādītāji bija ļoti līdzīgi rādītājiem ES 28 dalībvalstīs, taču reģistrētā izaugsme 2011. gadā bija nedaudz mazāka (1,5 %), un samazinājums 2012. gadā bija lielāks (-0,9 %) un saglabājās līdz 2013. gadam (-0,3 %). 2014. un 2015. gadā reālā IKP pieaugums eurozonā bija nedaudz mazāks kā ES 28 dalībvalstīs kopumā.

ES dalībvalstīs reālā IKP pieaugums būtiski atšķīrās gan dažādos laikposmos, gan arī ES dalībvalstu starpā (sk. 1 tabulu). Pēc ekonomikas izaugsmes samazināšanās 2009. gadā visās ES dalībvalstīs, izņemot Poliju, ekonomikas izaugsme 2010. gadā atsākās 23 dalībvalstīs un turpinājās arī 2011. gadā. Tomēr 2012. gadā šī attīstība pavērsās pretējā virzienā, jo tikai mazāk nekā puse (13) dalībvalstu ziņoja par ekonomikas izaugsmi. 2013. gadā lielākajā daļā dalībvalstu atkal tika reģistrēta izaugsme — 2013. gadā tādu dalībvalstu skaits, kuras reģistrēja pozitīvu izmaiņu rādītāju, sasniedza 17 un palielinājās līdz 25 dalībvalstīm 2014. gadā un līdz 27 dalībvalstīm 2015. gadā; vienīgā dalībvalsts ar negatīvu izmaiņu rādītāju 2015. gadā bija Grieķija, kur tika reģistrēts samazinājums par 0,2 % % pēc palielinājuma par 0,4 % 2014. gadā un sešiem secīgiem gadiem (2008.–2013. gads), kad ekonomikas produkcijas izlaide samazinājās. 2016. gadā pirmo reizi kopš 2007. gada neviena dalībvalsts neziņoja par IKP samazinājumu — 27 dalībvalstis ziņoja par izaugsmi, savukārt Grieķijā izmaiņas netika reģistrētas.

Augstākie pieauguma tempi 2016. gadā tika reģistrēti Īrijā (5,2 %) un Maltā (5 %), savukārt zemākie tempa rādītāji (izņemot Grieķiju, kur izmaiņu rādītājs tika reģistrēts 0 % līmenī) bija 0,9 % Itālijā un 1,2 % Francijā un Beļģijā.

Polija reģistrēja pozitīvus izmaiņu rādītājus visos 1. tabulā redzamajos periodos, savukārt Dānija, Vācija, Igaunija, Francija, Lietuva, Malta, Austrija, Slovākija un Apvienotā Karaliste 2016. gadā pozitīvu gada izmaiņu rādītāju reģistrēja jau septīto reizi pēc kārtas; citiem vārdiem sakot, šo valstu pēdējais negatīvais gada izmaiņu rādītājs tika reģistrēts krīzes smagākajā posmā 2009. gadā; šāda situācija bija arī Norvēģijā un ASV, kā arī Šveicē, Albānijā, Turcijā, Kosovā (saskaņā ar ANO DP Rezolūciju 1244) un Ķīnā — pēdējie pieejamie dati par šo valsti attiecas uz 2015. gadu.

Finanšu un ekonomikas krīzes ietekme pazemināja ES dalībvalstu ekonomikas kopējos rādītājus salīdzinājumā ar pēdējo desmitgadi. Vidējais pieauguma temps ES 28 dalībvalstīs un eurozonā (EZ 19 dalībvalstīs) laikposmā no 2006. gada līdz 2015. gadam bija attiecīgi 0,7 % gadā un 0,5 % gadā (sk. 1. tabulu). Spriežot pēc šā rādītāja, laikposmā no 2006. gada līdz 2016. gadam augstākais pieauguma temps tika reģistrēts Maltā (vidējais pieaugums par 3,7 % gadā), Polijā (3,5 %), Īrijā (3,4 %) un Slovākijā (3,1 %). Savukārt Grieķijā, Itālijā, Horvātijā un Portugālē reālā IKP attīstība no 2006. gada līdz 2016. gadam kopumā bija negatīva.

Valstis būtu jāsalīdzina, izmantojot pirktspējas līmeņus (PSL), kuri koriģē vērtības, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības valstu starpā. Jāņem vērā, ka 2. un 3. diagrammā, kā arī 2. tabulā redzamie dati izteikti faktiskajās cenās un tos nevajadzētu izmantot salīdzinājumiem laika griezumā inflācijas un valūtas kursu svārstību dēļ. 2016. gadā IKP ES 28 dalībvalstīs sasniedza 14,8 triljonus PSL (14 800 miljardus); tādējādi ES 28 dalībvalstu IKP, kas izteikts PSL, visus gadus, par kuriem veikta analīze, bija lielāks par ASV IKP. Interesanti, ka Ķīnā vēsturiski bija zemāks ekonomikas produkcijas izlaides līmenis nekā ES 28 dalībvalstīs vai ASV, taču šī situācija ir mainījusies, jo Ķīnas ekonomikā ir notikušas straujas pārmaiņas, un tā turpina attīstīties. 2014. gadā Ķīnas IKP, kas izteikts PSL , pirmo reizi bija augstāks par ASV reģistrēto līmeni, un 2016. gadā Ķīnas ekonomikas produkcijas izlaide sasniedza 15,6 triljonus PSL — līmeni, kas bija par 5,3 % augstāks par ES 28 dalībvalstīs reģistrēto līmeni.

2016.&Nbsp;gadā eurozonas (EZ 19 dalībvalstu) IKP veidoja 70,6 % no ES 28 dalībvalstu IKP (izsakot PSL), un tas bija samazinājums salīdzinājumā ar 2006. un 2007. gadu, kad šis rādītājs bija 72,3 %. 2016. gadā piecu lielāko ES dalībvalstu (Vācijas, Francijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Spānijas) ekonomika veidoja 67,1 % no ES 28 dalībvalstu IKP, kas bija par 2 procentpunktiem mazāk par šo valstu IKP daļu pirms desmit gadiem (2006. gadā).

Novērtējot dzīves līmeni, parasti izmanto IKP uz vienu iedzīvotāju jeb, citiem vārdiem sakot, IKP pielāgo ekonomikas lielumam attiecīgās valsts iedzīvotāju skaita ziņā. Vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā bija EUR 29 tūkstoši. Veicot salīdzinājumu laika gaitā apjoma ziņā (izmantojot ķēdes apjomus un 2010. gadu kā bāzes gadu), konstatēts, ka IKP uz vienu iedzīvotāju ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā bija EUR 26,9 tūkstoši, un šis rādītājs otro gadu pēc kārtas pārsniedza 2008. gadā sasniegto maksimālo vērtību (EUR 26,2 tūkstoši), pirms kļuva jūtamas globālās finanšu un ekonomikas krīzes sekas.

Lai salīdzinātu IKP uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstu starpā (kā arī ar trešām valstīm), tika analizētas PSL izteiktas vērtības, jo tās ir pielāgotas, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības valstīs. PSL aprēķina tā, lai ES 28 dalībvalstīm viens PSL būtu līdzvērtīgs vienam euro. Katras valsts relatīvo stāvokli var izteikt, salīdzinot ar vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs, kas atbilst vērtībai 100 (sk. 2. tabulu). Augstākā vērtība ES dalībvalstīs tika reģistrēta Luksemburgā, kur IKP uz vienu iedzīvotāju (izteikts PSL) 2016. gadā bija aptuveni 2,7 reizes augstāks nekā ES 28 dalībvalstu vidējais rādītājs (tas daļēji skaidrojams ar Beļģijas, Francijas un Vācijas pārrobežu darba ņēmēju ietekmi). Savukārt Bulgārijā IKP uz vienu iedzīvotāju (izteikts PSL) bija mazāks par pusi no ES 28 dalībvalstu vidējā līmeņa.

Lai gan PSL rādītājus būtībā būtu jāizmanto, lai salīdzinātu valstis vienā atsevišķā gadā, nevis ilgākā laikposmā, šo rādītāju izmaiņas pēdējā desmitgadē liecina par noteiktu dzīves līmeņa konverģenci. Lielākā daļadalībvalstu, kuras pievienojās ES 2004. un 2007. gadā vai 2013. gadā no pozīcijas, kas 2006. gadā bija zemāka par vidējo līmeni ES 28 dalībvalstīs, pietuvojās ES vidējam līmenim 2016. gadā, lai gan globālās finanšu un ekonomikas krīzes laikā tās piedzīvoja līmeņa kritumu. Slovēnija un Kipra bija izņēmumi — Slovēnijas līmenis bija vēl nedaudz zemāks par ES 28 dalībvalstu vidējo līmeni šajā periodā, un šāda situācija bija arī Grieķijā un Portugālē salīdzinājumā ar līmeni ES 15 dalībvalstīs (sk. 3. diagrammu). Kiprā, tāpat kā Itālijā un Spānijā, līmenis, kas bija augstāks par vidējo ES 28 dalībvalstīs, pazeminājās līdz līmenim, kas bija zemāks par to. Savukārt Luksemburgas, Īrijas, Vācijas, Dānijas un Austrijas līmenis turpināja paaugstināties, attālinoties no ES 28 dalībvalstu vidējā rādītāja, un 2016. gada situācijas salīdzinājums ar 2006. gadu liecina, ka vairākas citas ES 15 dalībvalstis, proti, Apvienotā Karaliste, Somija, Nīderlande, Francija un Beļģija, no līmeņa, kas 2006. gadā bija augstāks par ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju, 2016. gadā pietuvojās ES 28 dalībvalstu vidējam rādītājam, taču joprojām bija augstāks par to. Šajā periodā Dānijā un Austrijā netika reģistrētas gandrīz nekādas izmaiņas IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts PSL, attiecībā pret ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju.

Galvenie IKP datu apkopojumi

Vērtējot IKP saistībā ar produkcijas izlaidi, 3. tabulā ir sniegts pārskats par 10 nozaru salīdzinošo nozīmi kopējās bruto pievienotās vērtības bāzes cenās palielināšanā. Laikposmā no 2006. gada līdz 2016. gadam rūpniecības īpatsvars ES 28 dalībvalstu pievienotajā vērtībā samazinājās par 0,9 procentpunktiem līdz 19,3 %, tomēr joprojām nedaudz apsteidza tādas nozares kā izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, kuru īpatsvars kopējā bruto pievienotajā vērtībā 2016. gadā (19,1 %) un 2006. gadā (19 %) bija līdzīgs. Savukārt valsts pārvaldes, izglītības un veselības aizsardzības nozares īpatsvars palielinājās par 0,8 procentpunktiem un 2016. gadā sasniedza 19 %. Nākamās lielākās nozares 2016. gadā bija ar nekustamo īpašumu saistītās darbības (11,2 %), tad profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi (turpmāk “uzņēmējdarbības pakalpojumi”) (11 %), būvniecība (5,3 %), finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (5,1 %), kā arī informācijas un sakaru pakalpojumi (5 %). Mazāko ieguldījumu deva izklaides un citi pakalpojumi (3,5 %), kā arī lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozare (1,5 %).

Pakalpojumi 2016. gadā veidoja 73,9 % no ES 28 dalībvalstu kopējās bruto pievienotās vērtības salīdzinājumā ar 71,8 % 2006. gadā. Pakalpojumu relatīvā nozīme bija īpaši liela Luksemburgā, Kiprā, Maltā, Grieķijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Portugālē un Dānijā — šajās valstīs tie veidoja vismaz trīs ceturtās daļas no kopējās pievienotās vērtības. Savukārt pakalpojumu īpatsvars bija mazāks par trim piektajām daļām Čehijas Republikā un Īrijā.

Strukturālās pārmaiņas vismaz daļēji ir saistītas ar tādām parādībām kā tehnoloģiju attīstība, relatīvo cenu pārmaiņas, ārpakalpojumi un globalizācija, kuru dēļ ražošanas darbības un daži pakalpojumi (piemēram, pakalpojumi, kurus var sniegt attālināti, proti, no izsaukumu centriem) bieži tiek pārvietoti uz reģioniem, kur ir mazākas darbaspēka izmaksas, ― gan ES dalībvalstīs, gan arī trešās valstīs. Finanšu un ekonomikas krīze un tās sekas īpaši ietekmēja vairākas nozares. Vislielāko kritumu no 2007. gada līdz 2009. gadam piedzīvoja rūpniecība, kuras pievienotā vērtība ES 28 dalībvalstīs samazinājās kopumā par 12,7 % (apjoma ziņā); ES 28 dalībvalstu rūpniecības produkcijas izlaide samazinājās vēl par 2,2 % laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam, pirms sākās salīdzinoši straujš pieaugums 2014. un 2015. gadā (pieaugums attiecīgi par 2,3 % un 3,9 %), pēc kura bija mērenāks pieaugums (1,5 %) 2016. gadā. Būvniecība piedzīvoja dziļāko un ilgāko kritumu — šīs nozares produkcijas izlaide no 2007. gada līdz 2013. gadam samazinājās par 18,7 %; šajā periodā tās izlaide samazinājās katru gadu, tādēļ 2014. gadā būvniecībā reģistrētais 1,2 % palielinājums bija pirmais gada pieaugums septiņos gados un izaugsme par 1,5 % turpinājās 2015. gadā un par 1,1 % 2016. gadā. Uzņēmējdarbības pakalpojumu, kā arī izplatīšanas tirdzniecības, transporta un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē arī bija vērojams salīdzinoši liels pievienotās vērtības samazinājums 2009. gadā — attiecīgi -6,9 % un -6 % , taču pēc tam šīs nozares uzrādīja pozitīvus ikgadējos izmaiņu rādītājus katru gadu līdz 2016. gadam. Pēc salīdzinoši stabila līmeņa (-0,3 %) 2009. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide 2010. gadā samazinājās par 2,9 % un vēlreiz — 2012. gadā — par 5,5 %; pēc pieauguma par 3,5 % un 2,8 % 2013. un 2014. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide samazinājās par aptuveni 1 % gan 2015. gadā un 2016. gadā. Salīdzinoši mazāka pievienotās vērtības samazināšanās krīzes laikā tika novērota citās nozarēs, jo īpaši 2009., 2010., 2012. un 2014. gadā finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu nozarē, savukārt 2009., 2010., 2012. un 2013. gadā — mākslas, izklaides, atpūtas un citu pakalpojumu nozarēs (sk. 5. diagrammu). Divās nozarēs, kuras raksturotas 4. un 5. diagrammā, netika reģistrēts ikgadējs pievienotās vērtības samazinājums nevienā krīzes gadā — tās ir darbības ar nekustamo īpašumu un darbības valsts pārvaldē, aizsardzībā, izglītībā, veselības un sociālajā aprūpē.

2016. gadā visās nozarēs, izņemot lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, tika konstatēts bruto pievienotās vērtības pieaugums salīdzinājumā ar 2015. gadu. Nozares, kurās bija vērojama straujākā izaugsme, bija informācijas un sakaru nozare (4,1 %), uzņēmējdarbības pakalpojumi (3,1 %), kā arī izplatīšanas tirdzniecība, transports un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi (2,8 %).

Darba ražīgums

Lai novērstu inflācijasietekmi, darba ražīgumu uz vienu cilvēku var aprēķināt, izmantojot datus, kas pielāgoti cenu izmaiņām. Analīze par darba ražīgumu uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē (pamatojoties uz ķēdes apjomu izmaiņām) 10 gadu periodā no 2006. gada līdz 2016. gadam liecina par pieaugumu lielākajā daļā nozaru, un lielākais ražīguma pieaugums reģistrēts lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (28 %), informācijas un sakaru pakalpojumu nozarē (22,8 %) un rūpniecībā (14,8 %) — sk. 6. diagrammu. Jāņem vērā, ka nozaru darba ražīguma līmeņu precīzu salīdzinājumu var analizēt tikai 2010. pārskata gadam, jo ķēdes apjomus nevar summēt. 2010. gadā augstākais darba ražīguma līmenis tika novērots finanšu un apdrošināšanas nozarē, tai tuvu sekoja informācijas un saziņas pakalpojumu nozare, savukārt lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā tika reģistrēts zemākais līmenis.

Plašāki dati par reālā darba ražīguma izmaiņām, mērot to uz vienu nodarbināto vai uz vienu nostrādāto stundu, sniegti 4. tabulā. Darba ražīgums uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē laikposmā no 2006. gada līdz 2016. gadam palielinājās gandrīz visās ES dalībvalstīs, un tikai reģistrētie dati par Grieķiju, Itāliju, Horvātiju, Luksemburgu un Somiju liecināja par samazinājumu (par Maltu dati nav pieejami). Šajā periodā — 2006.–2016. gadā — darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu palielinājās visās ES dalībvalstīs, izņemot Grieķiju (par Horvātiju un Maltu dati nav pieejami). Neiekļaujot dalībvalstis ar datu sēriju pārtraukumiem, lielākais pieaugums (procentos) abos reālā darba ražīguma mērījumos tika reģistrēts Bulgārijā, Slovākijā, Lietuvā un Latvijā.

Patēriņš un ieguldījumi

Pievēršoties IKP komponentu izmaiņu analīzei izdevumu aspektā, var piebilst, ka visās ES 28 dalībvalstīsgalapatēriņa izdevumi no 2006. gada līdz 2016. gadam apjoma ziņā palielinājās par 8,4 % (sk. 7. diagrammu), lai gan bija nelieli samazinājumi 2009. un 2012. gadā. Vispārējās valdības galapatēriņa izdevumi palielinājās nedaudz straujāk — no 2006. gada līdz 2016. gadam par 12,2 %. Tajā pašā laikposmā bruto kapitāla veidošanas rādītājs bija salīdzinoši svārstīgs — tas būtiski palielinājās 2007. gadā un strauji samazinājās 2009. gadā, savukārt laikposmā no 2010. gada līdz 2016. gadam tas svārstījās starp 2008. un 2009. gadā reģistrētajām vērtībām. Vairumā gadu eksporta pieaugums pārsniedza importa pieaugumu — izņēmumi bija 2007., 2009., 2014. un 2016. gads; laikposmā no 2006. gada līdz 2016. gadam eksports palielinājās pavisam par 34,2 %, savukārt imports palielinājās par 28,4 %.

Pēc patēriņa izdevumu samazinājuma 2009. gadā mājsaimniecībās un mājsaimniecības apkalpojošajās bezpeļņas organizācijās šis rādītājs atkal palielinājās 2010. gadā (par 0,8 % pēc apjoma) un gandrīz nemainījās 2011. gadā (0,1 %), pirms tas atkal samazinājās 2012. gadā (-0,5 %) un 2013. gadā (-0,1 %); toties 2014., 2015. un 2016. gadā šie izdevumi palielinājās attiecīgi par 1,2 %, 2,1 % un 2,3 %, kas bija lielākais gada pieaugums reālā izteiksmē kopš 2007. gada.

2010. gadā izaugsmes temps ES 28 dalībvalstīs attiecībā uz vispārējās valdības izdevumiem palēninājās apjoma ziņā, un šis izmaiņu rādītājs saglabāja relatīvu stabilitāti (svārstoties no -0,1 % līdz 0,4 %) no 2011. gada līdz 2013. gadam, bet nedaudz straujāka izaugsme atjaunojās 2014. gadā (1 %), 2015. gadā (1,4 %) un 2016. gadā (1,7 %).

Lai gan 2011. gadā bija vērojams neliels pieaugums (1,9 %), ES 28 dalībvalstīs bruto pamatkapitāla veidošana pilnīgi neatjaunojās pēc krasā krituma 2009. gadā (-12 %) un saglabājās negatīvs izmaiņu rādītājs 2012. un 2013. gadā; taču 2014., 2015. un 2016. gadā bruto pamatkapitāla veidošanas rādītājs palielinājās attiecīgi par 2,7 %, 3,6 % un 2,7 % reālā izteiksmē, kas bija lielākais pieaugums kopš 2007. gada.

Mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju patēriņa izdevumi faktiskajās cenās 2016. gadā veidoja 56,0 % no ES 28 dalībvalstu IKP, savukārt vispārējās valdības izdevumu daļa bija 20,5 %, bet bruto kapitāla veidošanas daļa bija 20,0 % (sk. 9. diagrammu).

ES dalībvalstīs ir bijusi ļoti atšķirīga ieguldījumu intensitāte, un daļēji tas var liecināt par atrašanos dažādos ekonomikas attīstības posmos, kā arī raksturo izaugsmes dinamiku pēdējos gados (sk. 10. diagrammu). 2016. gadā bruto ieguldījumi pamatkapitālā (faktiskajās cenās) veidoja 19,7 % no IKP ES 28 dalībvalstīs un 20,1 % no IKP eurozonā (EZ 19 dalībvalstīs). Augstākais īpatsvars bija Īrijā (29,3 %), Čehijas Republikā (24,6 %), Zviedrijā (24,1 %) un Maltā (23,4 %) savukārt zemākais — Portugālē (14,9 %) un Grieķijā (11,4 %).

Lielāko daļu ieguldījumu veica privātais sektors — sk. 5. tabulu: 2015. gadā uzņēmumu un mājsaimniecību ieguldījumi veidoja 17 no ES 28 dalībvalstu IKP, savukārt attiecīgais rādītājs par publiskā sektora ieguldījumiem bija 2,9 %. Relatīvā izteiksmē Ungārijā un Bulgārijā bija augstākais publiskā sektora ieguldījumu īpatsvars (6,6 % no IKP), savukārt augstākais uzņēmējdarbības sektora ieguldījumu īpatsvars bija Zviedrijā (16,8 %) un Īrijā (16,7 %) un augstākais mājsaimniecību ieguldījumu īpatsvars — Vācijā (6,2 %). Mājsaimniecību ieguldījumi (kā daļa no IKP) 2015. gadā bija ievērojami mazāki nekā 2005. gadā Īrijā, Grieķijā, Spānijā un Kiprā, taču tie bija ievērojami lielāki Rumānijā; Vācija un Lietuva bija vēl divas ES dalībvalstis, kuras ziņoja par mājsaimniecību ieguldījumu pieaugumu IKP. Līdzīgs salīdzinājums liecina par salīdzinoši lielu uzņēmējdarbības sektora ieguldījumu samazinājumu Slovēnijā, Slovākijā, Latvijā, Bulgārijā un Igaunijā.

Ienākumi

IKP analīze ES 28 dalībvalstīs no ienākumu aspekta liecina, ka attiecībā uz ienākumiem no ražošanas procesa sadalījumā pa ražošanas faktoriem dominēja darba ņēmēju atalgojums, kas 2016. gadā veidoja 47,5 % no IKP faktiskajās tirgus cenās. Bruto darbības rezultāta un jauktā ienākuma daļa bija 40,7 % no IKP, savukārt to ražošanas nodokļu un importa daļa, no kā atskaitītas subsīdijas, bija 11,9 % (sk. 11. diagrammu). Īrijā darba ņēmēju atalgojums veidoja mazāko daļu no IKP (31,3 %), nākamā bija Grieķija (33,4 %) un Rumānija (34,2 %), bet daļas, kuras pārsniedza 50 % tika reģistrētas trīs ES dalībvalstīs ar lielāko rādītāju Dānijā — 52,6 %.

12. diagrammā (datu pamatā ir faktiskās tirgus cenas) redzams, ka ienākumu apkopotie rādītāji līdz 2011. vai 2012. gadam bija atgriezušies iepriekšējā līmenī pēc samazinājuma finanšu un ekonomikas krīzes laikā. Darba ņēmēju atalgojums 2009. gadā ES 28 dalībvalstīs samazinājās par 2,8 %, bet 2016. gadā bija par 14,4 % augstāks nekā attiecīgais līmenis, kas reģistrēts 2008. gadā.

Attiecībā uz bruto darbības rezultātu un jaukto ienākumu 2008. gadā ES 28 dalībvalstīs bija vērojams tikai neliels pieaugums, pēc kura bija samazinājums par 8,2 % 2009. gadā; līdz 2012. gadam šis ienākuma apkopotais rādītājs bija atgriezies līmenī, kas bija tuvs pirmskrīzes augstākajam punktam (2008. gadā), un līdz 2016. gadam bija par 10,8 % augstāks par šo augstāko punktu.

Ražošanas nodokļi un imports, no kā atskaitītas subsīdijas, samazinājās ES 28 dalībvalstīs, sākot jau ar 2008. gadu (-3,1 %), un pieauga 2009. gadā (-9,3 %); līdz 2011. gadam zaudētais bija atgūts ar uzviju, un 2016. gadā šis ienākuma apkopotais rādītājs par 16,2 % pārsniedza tā iepriekšējo maksimālo līmeni (2007. gads).

Mājsaimniecību patēriņš

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2016. gadā veidoja vismaz pusi no IKP (faktiskajās tirgus cenās) gandrīz trīs ceturtajās daļās ES dalībvalstu (20); lielākais īpatsvars bija Kiprā (68,7 %), Grieķijā (67,8 %), Lietuvā (64,8 %) un Portugālē (63,8 %). Savukārt mazāks Luksemburgā (27,8 %), kur toties bija lielākie vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (PSL 22 200) — sk. 6. tabulu.

Izņemot Luksemburgu, 2016. gadā vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (koriģēti, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības) bija salīdzinoši augsti arī Apvienotajā Karalistē (PSL 19 300), Austrijā (PSL 18 800) un Vācijā (PSL 18 700). Savukārt Horvātija, Ungārija un Bulgārija bija vienīgās ES dalībvalstis, kas ziņoja, ka vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju bija mazāki par PSL 10 000.

Analīze par faktiskajām izmaiņām (pamatojoties uz ķēdes apjomu indeksu) 2011.–2016. gadā vidējos patēriņa izdevumos uz vienu iedzīvotāju, kas izteikti euro, liecina, ka straujākais pieaugums tika reģistrēts Baltijas dalībvalstīs un Rumānijā (jāņem vērā, ka tā bija valsts ar datu sēriju pārtraukumu). Lielākais samazinājums tika reģistrēts Grieķijā, kur attiecīgajā periodā mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju vidēji samazinājās par 1,4 % gadā. Mazāks samazinājums (mazāk nekā 1 % gadā) tika reģistrēts arī Itālijā, Austrijā, Kiprā, Slovēnijā un Nīderlandē.

Datu avoti un pieejamība

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS) nodrošina nacionālo kontu veidošanas metodiku ES. Pašreizējā redakcija, ESA 2010, (angļu valoda), tika pieņemta 2013. gada maijā, un to īsteno kopš 2014. gada septembra.. Tā pilnīgi atbilst pasaules līmeņa pamatnostādnēm par nacionālajiem kontiem, 2008 SNA (angļu valoda).

IKP un galvenie komponenti

Galvenie nacionālo kontu agregāti tiek veidoti no institucionālo vienību, proti, nefinanšu vai finanšu korporāciju, vispārējās valdības, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju (MABO), datiem.

Dati par nacionālajiem kontiem satur informāciju par IKP komponentiem, nodarbinātību, galīgajiem patēriņa datu agregātiem un uzkrājumiem. Daudzas no šīm mainīgajām vērtībām aprēķina katru gadu un katru ceturksni.

IKP ir galvenais nacionālo kontu mērījums, kas apkopo datus par valsts (vai reģiona) ekonomikas stāvokli. To var aprēķināt, izmantojot dažādas metodes — produkcijas izlaides pieeju; izdevumu pieejuun ienākumu pieeju.

Analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju, tiek izslēgta absolūtā iedzīvotāju skaita ietekme, atvieglojot dažādu valstu salīdzināšanu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir vispārīgs ekonomikas rādītājs, ko izmanto dzīves līmeņa mērīšanai. IKP datus nacionālajās valūtās ir iespējams pārvērst pirktspējas līmenī (PSL), izmantojot pirktspējas paritātes (PSP), kas raksturo katras valūtas pirktspējas līmeni, nevis valūtas tirgus maiņas kursus; IKP uz vienu iedzīvotāju apjoma indekss, kas izteikts PSL, attiecas uz ES 28 dalībvalstu vidējo līmeni (kas ir vienāds ar 100). Ja valsts indekss ir augstāks/zemāks par 100, šīs valsts IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir virs/zem ES 28 dalībvalstu vidējā rādītāja; šis indekss ir paredzēts valstu savstarpējai salīdzināšanai, nevis salīdzināšanai noteiktā periodā.

Ikgadējā IKP pieaugumu aprēķinot salīdzināmās cenās vai, citiem vārdiem sakot, IKP apjoma izmaiņās, iespējams salīdzināt ekonomikas attīstības dinamiku gan laika griezumā, gan starp dažāda lieluma ekonomikām neatkarīgi no to cenu līmeņa.

Papildu dati

Ekonomikas produkcijas izlaidi var analizēt arī pa nozarēm — apkopotākajā analīzes līmenī tika apzinātas desmit NACE 2. izd. pozīcijas: lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība; rūpniecība; būvniecība; izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi; informācijas un sakaru pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi; darbības ar nekustamo īpašumu; profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi; valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselība un sociālais darbs; māksla, izklaide, atpūta, kā arī citi pakalpojumi un darbības saistībā ar mājsaimniecībām un ārpusteritoriālām organizācijām un iestādēm.

Produkcijas izlaides analīzi pa nozarēm laika griezumā var atvieglot, veicot apjoma mērīšanu (faktiskās izmaiņas) jeb, citiem vārdiem sakot, — pazeminot produkcijas izlaides vērtību, lai novērstu cenu izmaiņu ietekmi; katrai nozarei šo pazemināšanu veic individuāli, lai ņemtu vērā saistīto produktu cenu izmaiņas.

Cita nacionālo kontu datu kopa tiek izmantota saistībā ar konkurētspējas analīzi, proti, lai iegūtu rādītājus, kas saistīti ar darbaspēka ražīgumu, piemēram, darba ražīguma mērījumu datus. Darba ražīguma mērījumi, kas izteikti PSL, ir īpaši vērtīgi valstu savstarpējai salīdzināšanai. IKP uz vienu darba ņēmēju nolūks ir sniegt vispārīgu priekšstatu par nacionālo ekonomiku ražīgumu. Tomēr jāpatur prātā, ka šis mērījums ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras un var, piemēram, pazemināties, ja notiek pāreja no pilna laika darba uz nepilna laika darbu. IKP uz vienu darba stundu sniedz precīzāku ražīguma ainu, jo nepilna laika nodarbinātības gadījumi dažādās valstīs un nozarēs ir ļoti atšķirīgi.

Gada informācija par mājsaimniecību izdevumiem ir pieejama nacionālajos kontos, kas apkopoti ar makroekonomikas metodi. Mājsaimniecību izdevumu analīzei var izmantot arī alternatīvu metodi, proti,mājsaimniecību budžeta aptauju (MBA), — šī informācija tiek iegūta, lūdzot mājsaimniecības reģistrēt pirkumus, un ir daudz precīzāka attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kā arī pieejamiem sociālekonomiskās analīzes veidiem. MBA veic un publicē tikai ik pēc pieciem gadiem, tāpēc jaunākie šobrīd pieejamie dati ir par 2010. gadu.

Konteksts

Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, Eiropas iestādēm, valdībām, centrālajām bankām, kā arī citām ekonomikas un sabiedriskajām iestādēm valsts un privātajā sektorā nepieciešami salīdzināmi un uzticami statistikas dati. Nacionālos kontus var izmantot dažādiem analīzes un vērtēšanas veidiem. Izmantojot starptautiski pieņemtus jēdzienus un definīcijas, iespējams veikt dažādu ekonomiku stāvokļa analīzi, piemēram, par ES dalībvalstu ekonomiku savstarpējo atkarību vai salīdzinājumu starp ES dalībvalstīm un valstīm ārpus ES.

Uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīze

Nacionālo kontu datus, kuros pieejama kvalitatīva īstermiņa statistika, kas nodrošina iespēju novērot makroekonomikas attīstības tendences un pieņemt makroekonomikas politikai svarīgus lēmumus, ļoti bieži izmanto, lai pamatotu Eiropas ekonomikas politikas lēmumus un palīdzētu sasniegt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izvirzītos mērķus. Piemēram, visilgāk un visbiežāk nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai skaitliski izteiktu ekonomikas izaugsmes tempu jeb, vienkārši sakot, IKP pieaugumu. Galvenos nacionālo kontu sistēmas datus izmanto, lai veidotu un novērotu makroekonomikas politiku, bet sīki izstrādātus nacionālo kontu sistēmas datus var izmantot arī sektoru un nozaru politikas izstrādē ― īpaši ar ielaides un izlaides tabulu analīzes palīdzību.

Kopš EMS dibināšanas 1999. gadā Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viens no galvenajiem nacionālo kontu lietotājiem. ECB stratēģija cenu stabilitātes risku novērtēšanai ir pamatota ar divām analīzes metodēm, ko dēvē par “diviem pīlāriem”, — ekonomikas analīzi un monetāro analīzi. Daudzi monetārie un finanšu rādītāji tādējādi tiek vērtēti attiecībā pret citiem datiem, kas ļauj kombinēt monetāro, finanšu un ekonomikas analīzi, piemēram, galvenos nacionālo kontu rādītājus. Tādējādi monetāros un finanšu rādītājus var analizēt visas ekonomikas kontekstā.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts uzrauga ekonomikas attīstību. ES īsteno ikgadēju ekonomikas politikas koordinēšanas ciklu, ko sauc par Eiropas pusgadu. Eiropas Komisija katru gadu padziļināti analizē ES dalībvalstu budžeta, makroekonomikas un strukturālo reformu plānus un sniedz konkrētām valstīm adresētus ieteikumus turpmākajiem 12–18 mēnešiem.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts trīs reizes gadā (ziemā, pavasarī un rudenī) sagatavo arī Eiropas Komisijas makroekonomikas prognozes (angļu valoda), koordinējot tās ar Eiropas pusgada ikgadējo ciklu. Šīs prognozes attiecas uz visām ES dalībvalstīm ― gan eurozonas, gan pārējām ES dalībvalstīm ―, taču tajās ņem vērā arī kandidātvalstu un dažu trešo valstu rādītājus.

Nacionālo kontu sistēmas statistikas datus bieži lieto arī valsts finanšu analīzes vajadzībām. ES tika izveidota īpaša programma attiecībā uz EMS piemērojamiem konverģences kritērijiem, no kuriem divi tieši attiecas uz valsts finansēm. Šie kritēriji ir definēti attiecībā uz nacionālo kontu skaitļiem, proti, valdības deficītu un valdības parādu attiecībā pret valsts IKP. Papildu informāciju skatīt rakstā par valdības finanšu statistiku.

Reģionu, strukturālā un nozaru politika

Līdzīgi kā uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīzei, Eiropas reģionālo un nacionālo kontu datus izmanto arī citu ar politiku saistītu jautājumu risināšanai, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem, strukturālajiem un nozaru jautājumiem.

Izdevumus strukturālajiem fondiem piešķir, daļēji pamatojoties uz reģionālajiem kontiem. Turklāt reģionālo statistiku izmanto, veicot reģionālās un kohēzijas politikas rezultātu ex post novērtējumu.

Jaunu darbvietu izveides un izaugsmes veicināšana ir gan ES, gan dalībvalstu stratēģiskā prioritāte, kas iekļauta stratēģijā “Eiropa 2020”. Lai stiprinātu šīs stratēģiskās prioritātes, visās ES ekonomikas nozarēs tiek īstenota kopīga politika, bet dalībvalstis īsteno arī savas strukturālās reformas.

Eiropas Komisija, analizējot dažādu savu atbalsta mehānismu efektivitāti un veidojot ilgtermiņa perspektīvu, veic ekonomikas analīzi, tādējādi veicinot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) attīstību. Tajā ietverta izpēte, analīze un ietekmes novērtējumi par tematiem, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku ekonomiku ES un trešās valstīs, daļēji izmantojot lauksaimniecības ekonomiskos kontus.

Mērķu izvirzīšana, standartu noteikšana un iemaksas

ES politikā aizvien biežāk nosaka vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķus, kas var būt gan saistoši, gan nesaistoši. Dažos no tiem IKP tiek izmantots kā standarta mērvienība, piemēram, nosakot mērķi panākt, lai pētniecības un izstrādes izdevumi būtu 3,00 % no IKP (tas ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem).

Nacionālo kontu sistēmu arī izmanto, lai noteiktu ES resursus, pamatojoties uz Padomes lēmumā noteiktajiem pamatnoteikumiem. Kopējo pašu resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai finansētu ES budžetu, nosaka kā kopējos izdevumus, no kuriem atņemti citi ieņēmumi, bet pašu resursu maksimālais apmērs ir saistīts ar ES nacionālo kopienākumu.

Nacionālos kontus izmanto gan iemaksu noteikšanai ES budžetā, gan iemaksu noteikšanai citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Iemaksas ANO budžetā aprēķina, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu, kā arī dažādiem ierobežojumiem un pielāgojumiem.

Analītiķi un prognožu veidotāji

Nacionālos kontus bieži izmanto arī analītiķi un pētnieki, lai izzinātu ekonomikas stāvokli un attīstības tendences. Sociālie partneri, piemēram, uzņēmumu pārstāvji (tirdzniecības asociācijas) vai darbinieku pārstāvji (arodbiedrības), interesējas par nacionālajiem kontiem, lai analizētu attīstības tendences, kas ietekmē nozaru savstarpējās attiecības. Cita starpā pētnieki un analītiķi izmanto nacionālos kontus, lai analizētu uzņēmējdarbības ciklus un ilgtermiņa ekonomikas ciklus, kā arī to ietekmi uz ekonomikas, politikas vai tehnoloģijas procesiem.