Archive:Nacionālie konti un IKP

Dati, kas iegūti 2015. gada maijā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Rakstu plānots atjaunināt 2016. gada augustā.

1. attēls. IKP pašreizējās tirgus cenās, 2004.–2014. gads
(miljardos EUR)
Avots: Eurostat (tec00001) un (nama_10_gdp)

1. tabula. IKP pašreizējās tirgus cenās, 2003.–2004. gads un 2012.–2014. gads
Avots: Eurostat (nama_10_gdp), (nama_10_pc) un (tec00114)

2. attēls. IKP uz vienu iedzīvotāju pašreizējās tirgus cenās, 2003. un 2013. gads (¹)
(ES-28 = 100; pamatojoties uz PSL uz vienu iedzīvotāju)
Avots: Eurostat (tec00114)

3. attēls. Reālā IKP pieaugums, 2004.–2014. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

2. tabula. Reālā IKP pieaugums, 2004.–2014. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; vidēji 2004.–2014. gadā)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

3. tabula. Bruto pievienotā vērtība bāzes cenās, 2003. un 2013. gads
(kopējās bruto pievienotās vērtības īpatsvars procentos)
Avots: Eurostat (nama_nace10_c)

4. attēls. Bruto pievienotā vērtība, ES-28, 2004.–2014. gads
(2005. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_a10)

5. attēls. Bruto pievienotā vērtība, ES-28, 2004.–2014. gads
(2005. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_a10)

6. attēls. Darba ražīgums, ES-28, 2004. un 2014. gads
(tūkstošos EUR uz vienu nodarbināto)
Avots: Eurostat (nama_10_a10) un (nama_10_a10e)

4. tabula. Reālais darba ražīgums, 2004.–2014. gads
(2010. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_lp_ulc)

7. attēls. Patēriņa izdevumi un bruto kapitālieguldījumi salīdzināmās cenās, ES-28, 2004.–2014. gads
(2005. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

8. attēls. Gada pārmaiņu temps
(reālais) attiecībā uz IKP izdevumu sastāvdaļām, ES-28, 2004.–2014. gads
(%)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

9. attēls. IKP izdevumu sastāvdaļas, ES-28, 2014. gads
(IKP daļa, %)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp) vai (tec00009), (tec00010), (tec00011) un (tec00110)

10. attēls. Bruto ieguldījumi pamatkapitālā, 2014. gads
(IKP daļa, %)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp)

5. tabula. Ieguldījumi, 2003., 2008. un 2013. gads
(IKP daļa, %)
Avots: Eurostat (tsdec210)

11. attēls. Ienākumu sadalījums, 2014. gads
(IKP daļa, %)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp) vai (tec00016), (tec00015) un (tec00013)

12. attēls. Ienākumu sadalījums, ES-28, 2004.–2014. gads
(2005. gads = 100)
Avots: Eurostat (nama_10_gdp) vai (tec00016), (tec00015) un (tec00013)

6. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, 2004., 2009. un 2014. gads
Avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_pc)

Nacionālajos kontos ir apkopoti dažādi, labi zināmi ekonomikas rādītāji, kas izklāstīti šajā rakstā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk lietotais ekonomikas kopējā apjoma mērījums, savukārt atvasinātus rādītājus ― tādus kā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas, piemēram, izteikts eiro vai pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības, ― bieži izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni vai uzraudzītu konverģences procesus Eiropas Savienībā (ES).

Turklāt īpašu IKP sastāvdaļu un saistītu rādītāju izstrāde, piemēram, attiecībā uz ekonomikas produkcijas izlaidi, importu un eksportu, iekšzemes (privāto un valsts) patēriņu vai ieguldījumiem, kā arī dati par ienākumu un ietaupījumu sadali, var sniegt vērtīgas atziņas par ekonomikas virzītājspēkiem, veidojot pamatu konkrētu ES politikas jomu izstrādei, uzraudzībai un izvērtēšanai.

Galvenie statistikas rezultāti

IKP attīstības tendences

ES-28 valstu IKP pieauguma temps būtiski palēninājās 2008. gadā (pašreizējās cenās), un pasaules finanšu un ekonomikas krīzes dēļ IKP ievērojami samazinājās 2009. gadā. Atveseļošanās ES-28 IKP līmenī notika 2010. gadā, un šīs izmaiņas turpinājās (kaut arī arvien lēnākā tempā) arī 2011., 2012. un 2013. gadā, bet 2014. gadā izaugsme atkal paātrinājās, IKP pašreizējās cenās palielinoties par 3,0 %. Līdz 2014. gadam IKP ES-28 valstīs sasniedza EUR 13,9 triljonus (EUR 13 900 miljardus), par aptuveni 6,2 % vairāk nekā ASV (sk. 1. attēlu).

Eirozona (EZ-19) veidoja 72,6 % no ES-28 valstu IKP 2014. gadā, šis rādītājs ir samazinājies, salīdzinot ar 75,8 % 2009. gadā. 2014. gadā piecu lielāko ES dalībvalstu (Vācijas, Apvienotās Karalistes, Francijas, Itālijas un Spānijas) ekonomiku summa veidoja 71,4 %. Ņemiet vērā, ka salīdzinājumi starp valstīm jāizdara piesardzīgi, jo īpaši tādēļ, ka valūtas maiņas kursa svārstības var būtiski ietekmēt nominālo IKP datu izmaiņas, veicot konvertēšanu kopīgajā valūtā.

Novērtējot dzīves līmeni, piemērotāk ir izmantot IKP uz vienu iedzīvotāju, pirktspējas līmeni (PSL), citiem vārdiem, pielāgojot to ekonomikas lielumam attiecībā uz iedzīvotāju skaitu un arī cenu līmeņa atšķirībām dažādās valstīs. Vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES-28 valstīs 2013. gadā bija PSL 26,6 tūkstoši, nedaudz pārsniedzot maksimālo vērtību (PSL 25,9 tūkstoši), kas tika sasniegta 2008. gadā, pirms kļuva jūtamas finanšu un ekonomikas krīzes sekas. Atsevišķu valstu relatīvo stāvokli var izteikt salīdzinājumā ar šo vidējo rādītāju, nosakot ES-28 valstu rādītāju kā 100. Augstākais rādītājs starp ES dalībvalstīm tika reģistrēts Luksemburgā, kur IKP uz vienu iedzīvotāju, izsakot PSL, bija aptuveni 2,6 reizes lielāks par ES-28 vidējo rādītāju 2013. gadā (daļēji tas izskaidrojams ar pārrobežu darba ņēmēju no Beļģijas, Francijas un Vācijas lielo nozīmi). No otras puses, Bulgārijā 2013. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju, izsakot PSL, bija mazāks par pusi no ES-28 vidējā rādītāja.

Kaut arī PSL dati principā ir vieglāk izmantojami, salīdzinot valstis vienā atsevišķā gadā, nevis ilgākā laikposmā, šo datu izmaiņas pēdējos desmit gados liecina par noteiktu dzīves līmeņa konverģenci, jo lielākā daļa dalībvalstu, kas pievienojās ES 2004., 2007. vai 2013. gadā, ciešāk pietuvojās ES vidējam rādītājam, neraugoties uz vairākiem soļiem atpakaļ finanšu un ekonomikas krīzes laikā. Tā kā Luksemburgas, Vācijas un Austrijas līmenis turpināja paaugstināties, attālinoties no ES-28 valstu vidējā rādītāja, 2013. gada situācijas salīdzinājums ar 2003. gadu liecina, ka vairākas citas ES-15 dalībvalstis, jo īpaši Apvienotā Karaliste, Īrija, Francija un Beļģija, ciešāk pietuvojās ES-28 vidējam rādītājam (sk. 2. attēlu); toties tajā pašā laikposmā Itālija un Spānija pārvietojās no pozīcijas, kas pārsniedza vai sakrita ar ES-28 vidējo līmeni, uz pozīciju zem šā rādītāja. Lietuva, Rumānija, Igaunija, Slovākija, Latvija, Polija un Bulgārija no 2003. gada pozīcijas zem ES-28 vidējā līmeņa laikā līdz 2013. gadam sasniedza visvairāk, virzoties uz ES-28 vidējo līmeni, bet Grieķija vēl zemāk paslīdēja zem ES-28 vidējā rādītāja līmeņa, tāpat kā Kipra un Slovēnija (daudz mazākā mērā).

Globālā finanšu un ekonomikas krīze 2009. gadā izraisīja smagu recesiju ES un ASV (sk. 3. attēlu), tai sekoja atveseļošanās 2010. gadā; krīzes pazīmes bija manāmas jau 2008. gadā, kad salīdzinoši nedaudz samazinājās ASV reālais IKP un palēninājās pieauguma temps ES-28 valstīs. 2009. gadā ES-28 valstīs reālais IKP samazinājās par 4,4 %, bet ASV tā samazinājums bija 2,8 %. Atveseļošanās laikā ES-28 valstīs IKP salīdzināmās cenās palielinājās par 2,1 % 2010. gadā, un tam sekoja papildu pieaugums par 1,7 % 2011. gadā; pēc tam IKP samazinājās par 0,5 % 2012. gadā un nemaz neizmainījās 2013. gadā, pirms izaugsmes atjaunošanās 2014. gadā (par 1,3 %). Eirozonā (EZ-19) atbilstošie izaugsmes rādītāji 2010. un 2011. gadā līdzinājās ES-28 valstu rādītājiem, bet samazinājums 2012. gadā bija izteiktāks (-0,8 %), izlīdzinoties 2013. gadā (-0,4 %), pirms 2014. gadā atsākās vājāka izaugsme (0,9 %) nekā ES-28 valstīs kopumā. ASV 2010. gadā atveseļošanās bija nedaudz spēcīgāka nekā ES-28, un tā kļuva salīdzināma 2011. gadā. Lai gan ES-28 valstīs atveseļošanās 2012. gadā apstājās, ASV tā turpinājās un 2012.–2014. gadā izaugsme pārsniedza 2,0 %.

ES reālā IKP izaugsme bija būtiski atšķirīga gan laikā, gan starp dalībvalstīm. Pēc samazinājuma 2009. gadā visās ES dalībvalstīs, izņemot Poliju, ekonomikas izaugsme 2010. gadā atjaunojās 22 dalībvalstīs, un šāda virzība turpinājās 2011. gadā, kad reālā IKP izaugsme tika reģistrēta 24 ES dalībvalstīs. Tomēr 2012. gadā šī attīstība pavērsās pretējā virzienā, jo tikai mazāk par pusi (13) no dalībvalstīm ziņoja par ekonomikas paplašināšanos, toties 2013. gadā šis skaits palielinājās līdz 17 un 2014. gadā — līdz 23 (no 27 valstīm, par kurām ir pieejami dati).

Straujākais izaugsmes temps 2014. gadā tika reģistrēts Īrijā (4,8 %), Ungārijā (3,6 %), Maltā (3,5 %) un Polijā (3,4 %). Izaugsme Spānijā 2014. gadā (1,4 %) bija nedaudz virs ES-28 vidējā rādītāja (1,3 %), un tas bija pirmais ikgadējais pieaugums Spānijas ekonomikā laikā no 2008. gada. Kaut arī IKP izaugsme 2014. gadā Portugālē (0,9 %) un Grieķijā (0,8 %) bija zem ES-28 vidējā līmeņa, Portugālei tas bija pirmais ikgadējais pieaugums laikā no 2010. gada un Grieķijai — pirmais laikā no 2007. gada. Kipras, Itālijas un Somijas ekonomika 2014. gadā saruka trešo gadu pēc kārtas, bet Horvātijā vairākus gadus pēc kārtas ilgstošā reālā IKP samazināšanās turpinājās jau sesto gadu — trijās no šīm četrām dalībvalstīm sarukums 2014. gadā bija salīdzinoši neliels, izņemot Kipru, kur IKP samazinājās par 2,3 %.

Finanšu un ekonomikas krīzes ietekmē pazeminājās vispārējais ES dalībvalstu ekonomikas līmenis, ja analizē visus pēdējos desmit gadus kopā. Vidējais ikgadējais izaugsmes temps ES-28 un eirozonā (EZ-19) laikā no 2004. līdz 2014. gadam bija attiecīgi 0,9 % un 0,7 %. Straujākā izaugsme pēc šā rādītāja tika reģistrēta Polijā (vidējā izaugsme 3,9 % gadā) un Slovākijā (3,8 % gadā), tām sekoja Rumānija (2,7 %), Bulgārija, Latvija un Malta (visās 2,5 %). Pretēji tam, reālā IKP vispārējā izaugsme laikā no 2004. līdz 2014. gadam Grieķijā, Itālijā un Portugālē bija negatīva.

Galvenie IKP datu apkopojumi

Vērtējot IKP saistībā ar produkcijas izlaidi, 3. tabula sniedz pārskatu par desmit darbību relatīvo nozīmību atkarībā no to ietekmes uz bruto pievienoto vērtību. Laikā no 2003. līdz 2013. gadam rūpniecības īpatsvars ES-28 pievienotajā vērtībā samazinājās par 1,2 procentpunktiem uz 19,1 %, tomēr joprojām apsteidzot tādas nozares kā izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi (19,0 %), kuru īpatsvars minētajos desmit gados arī samazinājās — par 0,7 procentpunktiem. Pretēji tam, valsts pārvaldes, izglītības un veselības aizsardzības nozares īpatsvars palielinājās par 1,0 procentpunktu, sasniedzot 19,4 % 2013. gadā un tādējādi šīs nozares atstāja trešo vietu, lai kļūtu par būtiskāko darbību (šajā detalizācijas pakāpē) attiecībā uz pievienoto vērtību. Nākamās būtiskākās darbības 2013. gadā bija darbības ar nekustamo īpašumu (11,2 %), tām sekoja profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi (turpmāk — uzņēmējdarbības pakalpojumi) (10,4 %), būvniecība (5,7 %), finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (5,5 %) un informācijas un sakaru pakalpojumi (4,5 %). Mazākais īpatsvars bija izklaides un citiem pakalpojumiem (3,6 %) un lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai (1,7 %).

Pakalpojumi veidoja 73,6 % no ES-28 kopējās bruto pievienotās vērtības 2013. gadā, salīdzinot ar 71,5 % 2003. gadā. Pakalpojumu relatīvā nozīmība bija īpaši liela Luksemburgā, Kiprā, Maltā, Grieķijā, Francijā (2012. gada dati), Apvienotajā Karalistē, Beļģijā un Dānijā, kur tie veidoja vairāk nekā trīs ceturtdaļas no kopējās pievienotās vērtības.

Strukturālās pārmaiņas, vismaz daļēji, izriet no tādām parādībām kā tehnoloģiskās izmaiņas, relatīvo cenu attīstības tendences, ārpakalpojumi un globalizācija, un bieži vien tās rada situāciju, kurā ražošanas darbības tiek pārceltas uz reģioniem ar zemākām darbaspēka izmaksām gan ES teritorijā, gan ārpus tās. Finanšu un ekonomikas krīze un tās atskaņas īpaši ietekmēja vairākas šādas darbības. Rūpniecība viskrasāk saruka laikā no 2007. līdz 2009. gadam, kad pievienotā vērtība ES-28 valstīs kopumā samazinājās par 12,6 % (pēc apjoma); ES-28 valstu rūpniecības produkcijas izlaide vēl papildus samazinājās par 1,2 % laikā no 2011. līdz 2013. gadam. Būvniecība pieredzēja dziļāko un ilgāko sarukumu, tās produkcijas izlaidei samazinoties par 18,4 % laikā no 2007. līdz 2013. gadam, un šajā laikposmā tās produkcijas izlaide katru gadu samazinājās — tādēļ 2014. gadā būvniecībā reģistrētais 0,7 % palielinājums bija pirmais ikgadējais pieaugums septiņos gados. Uzņēmējdarbības pakalpojumu, kā arī izplatīšanas tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozares arī izjuta salīdzinoši būtisku pievienotās vērtības samazinājumu 2009. gadā — attiecīgi -7,1 % un -6,0 %. Izplatīšanas tirdzniecības, transporta un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarēs tika reģistrēti vēl divi mazāki produkcijas izlaides samazinājumi — 2012. un 2013. gadā. Pēc salīdzinoši stabilā 2009. gada lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produkcijas izlaide 2010. gadā samazinājās par 3,1 % un 2012. gadā — vēl par 4,2 %. Mazāka pievienotās vērtības samazināšanās krīzes laikā tika novērota attiecībā uz citām darbībām, jo īpaši 2009., 2010. un 2013. gadā — attiecībā uz finanšu un apdrošināšanas pakalpojumiem un mākslas, izklaides, atpūtas un citiem pakalpojumiem (sk. 4. attēlu). Divas darbības, kas raksturotas 4. un 5. attēlā, neliecina par ikgadēju pievienotās vērtības samazinājumu nevienā krīzes gadā — tās ir darbības ar nekustamo īpašumu un darbības valsts pārvaldē, aizsardzības nozarē, izglītības nozarē, cilvēku veselības aizsardzības nozarē un sociālajā darbā.

2014. gadā attiecībā uz visām darbībām tika konstatēta izaugsme, salīdzinot ar 2013. gadu. Darbības, kurām tika konstatēta straujākā izaugsme, bija lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība (2,8 %), uzņēmējdarbības pakalpojumi (2,5 %) un izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi (2,1 %), toties tikai 0,1 % izaugsme tika reģistrēta finanšu un apdrošināšanas darbībām.

Darba ražīgums

Analīze par darba ražīgumu uz vienu nodarbināto desmit gadu laikposmā no 2004. līdz 2014. gadam liecina par palielinājumu (pašreizējās cenās) visām darbībām, šim rādītājam svārstoties lielākoties no 16,9 % izplatīšanas tirdzniecībai, transportam, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumiem līdz 30,9 % rūpniecībai, un tikai dati par informācijas un sakaru pakalpojumiem (3,0 %) un uzņēmējdarbības pakalpojumiem (8,4 %) saglabājās zem šā intervāla zemākās robežas (sk. 6. attēlu).

Lai novērstu inflācijas ietekmi, darba ražīgumu uz vienu cilvēku var aprēķināt arī, izmantojot datus par salīdzināmo cenu produkcijas izlaidi. Dati par ražīguma izmaiņām, mērot to uz vienu nodarbināto vai uz vienu nostrādāto stundu, ir attēloti 4. tabulā. Darba ražīgums uz vienu nodarbināto laikā no 2004. līdz 2014. gadam reāli palielinājās gandrīz visās ES dalībvalstīs, un tikai reģistrētie dati par Grieķiju, Itāliju un Luksemburgu (no 2004. līdz 2012. gadam) liecina par samazinājumu; arī Horvātija reģistrēja samazinājumu, taču to, vismaz daļēji, var izskaidrot ar datu sēriju pārtraukumu. Tajā pašā laikposmā no 2004. līdz 2014. gadam darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu palielinājās visās ES dalībvalstīs, izņemot Grieķiju un Itāliju. Izslēdzot no analīzes dalībvalstis ar datu sēriju pārtraukumiem, lielākais palielinājums abos reālā darba ražīguma mērījumos, kas attēloti 4. tabulā, tika reģistrēts Bulgārijā, Igaunijā, Lietuvā un Slovākijā.

Patēriņš un ieguldījumi

Analizējot IKP sastāvdaļu attīstības tendences izdevumu aspektā, var piebilst, ka galīgie izdevumi patēriņam laikā no 2004. līdz 2014. gadam visās ES-28 valstīs palielinājās par 9,0 % pēc apjoma (sk. 7. attēlu), neraugoties uz nelieliem samazinājumiem 2009. un 2012. gadā. Vispārējie valdības galīgie izdevumi patēriņam laikā no 2004. līdz 2014. gadam palielinājās pat nedaudz straujāk, par 13,0 %. Tajā pašā laikposmā bruto kapitālieguldījumi samazinājās par 1,8 %, lielākoties tādēļ, ka 2009., 2012. un 2013. gadā tie krasi samazinājās, lai gan pēdējos gados eksporta pieaugums būtiski pārsniedza importa pieaugumu.

Pēc patēriņa izdevumu samazinājuma 2009. gadā mājsaimniecībās un bezpeļņas iestādēs, kas apkalpo mājsaimniecības, šie rādītāji palielinājās 2010. gadā (par 0,8 % pēc apjoma) un papildus arī 2011. gadā (0,3 %), bet tad atkal samazinājās 2012. gadā (-0,7 %) un 2013. gadā (-0.1 %); toties 2014. gadā šie izdevumi palielinājās par 1,3 %, un tas bija lielākais reālais ikgadējais palielinājums kopš 2007. gada. 2010. gadā izaugsmes temps ES-28 valstīs attiecībā uz vispārējiem valdības izdevumiem palēninājās pēc apjoma, un šāds izmaiņu rādītājs saglabāja relatīvu stabilitāti (svārstoties no 0,3 % līdz -0,2 %) laikā no 2011. līdz 2013. gadam, bet 2014. gadā atjaunojās nedaudz straujāka izaugsme (1,0 %). Neraugoties uz palielinājumu 2011. gadā (2,0 %), ES-28 bruto ieguldījumi pamatkapitālā pilnībā neatjaunojās pēc krasā samazinājuma 2009. gadā (-11,9 %) un atgriezās pie negatīva izmaiņu rādītāja 2012. un 2013. gadā; 2014. gadā bruto ieguldījumi pamatkapitālā reāli palielinājās par 2,3 % un tas bija lielākais palielinājums kopš 2007. gada.

Pašreizējās cenās mājsaimniecību un bezpeļņas iestāžu, kas apkalpo mājsaimniecības, patēriņa izdevumi veidoja 56,9 % no ES-28 valstu IKP 2014. gadā, bet vispārējo valdības izdevumu daļa bija 20,9 % un bruto kapitālieguldījumu daļa bija 19,3 % (sk. 9. attēlu).

ES dalībvalstīm bija ļoti atšķirīga vispārējā ieguldījumu intensitāte, un daļēji tas var liecināt par atrašanos dažādos ekonomikas attīstības posmos, kā arī raksturo izaugsmes dinamiku pēdējos gados (sk. 10. attēlu). 2014. gadā bruto ieguldījumi pamatkapitālā veidoja 19,3 % no IKP ES-28 valstīs un 19,5 % eirozonā (EZ-19). Visaugstākais šis īpatsvars bija Igaunijā (25,8 %), Čehijas Republikā (25,3 %), Beļģijā, Zviedrijā (abās 23,1 %) un Latvijā (23,0 %), bet viszemākais — Kiprā (10,8 %) un Grieķijā (11,6 %).

Lielāko ieguldījumu daļu ieguldīja privātais sektors, kā apliecina 5. tabula — 2013. gadā uzņēmumu un mājsaimniecību ieguldījumi veidoja 16,7 % no ES-28 valstu IKP, bet attiecīgie dati par valsts sektora ieguldījumiem bija 3,0 %. Relatīvā izteiksmē Igaunijai bija visaugtākais publiskā sektora ieguldījumu īpatsvars (5,5 % no IKP) un uzņēmējdarbības sektora ieguldījumu īpatsvars (17,8 %), bet mājsaimniecību ieguldījumu īpatsvars visaugstākais bija Somijā (6,4 %). Mājsaimniecību ieguldījumi (kā daļa no IKP) 2013. gadā ievērojami mazāki nekā 2003. gadā bija Īrijā, Spānijā un Kiprā, taču tie bija ievērojami lielāki Rumānijā (salīdzinot 2012. gadu ar 2003. gadu). Līdzīgs salīdzinājums liecina par salīdzinoši krasu samazinājumu Igaunijā, Slovēnijā un Slovākijā attiecībā uz uzņēmumu ieguldījumiem.

Ienākumi

IKP analīze ES-28 valstīs no ienākumu aspekta liecina, ka attiecībā uz ienākumiem no ražošanas procesa sadalījumā pa ražošanas faktoriem dominēja darba ņēmēju atalgojums, kas 2014. gadā veidoja 47,9 % no IKP. Bruto darbības rezultāta un jaukta tipa ienākumu daļa bija 40,2 % no IKP, bet ražošanas nodokļu un importa, no kā atskaitītas subsīdijas, daļa bija 11,9 % (sk. 11. attēlu). Rumānijā darba ņēmēju atalgojums veidoja vismazāko daļu no IKP (31,3 %), tai sekoja Grieķija (33,4 %), bet daļas, kas sasniedza 50,0 % un vairāk, tika reģistrētas septiņās ES dalībvalstīs, ar lielāko rādītāju Dānijā — 53,1 %.

12. attēls (balstoties uz pašreizējām cenām) liecina, ka ienākumu datu rādītāji līdz 2011. vai 2012. gadam bija atgriezušies iepriekšējā līmenī pēc zaudējumiem, kas radās finanšu un ekonomikas krīzes laikā. 2009. gadā darba ņēmēju atalgojums samazinājās par 2,9 %, bet līdz 2014. gadam tas sasniedza 8,5 %, pārsniedzot atbilstošo līmeni, kas reģistrēts 2008. gadā. Attiecībā uz bruto darbības rezultātu un jaukta tipa ienākumiem jau 2008. gadā bija vērojama stagnācija, tai sekoja samazinājums par 7,9 % 2009. gadā; 2011. gadā šis ienākumu datu apkopojums atjaunojās līmenī, kas pārsniedza pirmskrīzes maksimālo līmeni (2008. gadā), un 2014. gadā tas par 4,1 % pārsniedza minēto maksimālo līmeni. Ražošanas nodokļi un imports, no kā atskaitītas subsīdijas, arī sāka samazināties jau 2008. gadā (-3,1 %), šim procesam paātrinoties 2009. gadā (-9,3 %); 2011. gadā zaudētais tika atgūts, un 2014. gadā ienākumu datu apkopojums par 9,7 % pārsniedza iepriekšējo maksimālo līmeni (2007. gadā).

Mājsaimniecību patēriņš

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2014. gadā veidoja vismaz pusi no IKP lielākajā daļā ES dalībvalstu; šī daļa vislielākā bija Grieķijā (69,5 %), Kiprā (68,7 %), Portugālē (64,0 %) un Lietuvā (63,7 %). Pretēji tam, vismazākā tā bija Luksemburgā (29,6 %, 2013. gada dati), kur toties bija vislielākie vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (EUR 24,6 tūkstoši) — sk. 6. tabulu. 2014. gadā vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju Somijā bija par EUR 5,3 tūkstošiem lielāki nekā desmit gadus iepriekš; mazākais palielinājums tajā pašā laikposmā tika reģistrēts Grieķijā, Īrijā un Ungārijā.

Datu avoti un pieejamība

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS) nodrošina ES nacionālo kontu veidošanas metodiku. Pašreizējā redakcija, ESA 2010, tika apstiprināta 2013. gada maijā, un tās ieviešana sākās no 2014. gada septembra. Tā pilnībā atbilst pasaules līmeņa nostādnēm par nacionālajiem kontiem, 2008 SNA.

IKP un galvenās sastāvdaļas

Galvenie nacionālo kontu apkopojumi tika veidoti no institucionālo vienību, proti, nefinanšu vai finanšu korporāciju, vispārējās valdības, mājsaimniecību un bezpeļņas iestāžu, kas apkalpo mājsaimniecības (NPISH), datiem.

Dati nacionālo kontu jomā satur informāciju par IKP sastāvdaļām, nodarbinātību, galīgajiem patēriņa datu apkopojumiem un ietaupījumiem. Daudzi šie mainīgie lielumi tiek aprēķināti reizi gadā vai ceturksnī.

IKP ir galvenais nacionālo kontu mērījums, kas apkopo datus par valsts (vai reģiona) ekonomikas stāvokli. To var aprēķināt, izmantojot dažādas metodes — produkcijas izlaides pieeju; izdevumu pieeju un ienākumu pieeju.

Analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju, netiek ņemta vērā iedzīvotāju absolūtā skaita ietekme, tā atvieglojot dažādu valstu salīdzināšanu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir plašs dzīves līmeņa ekonomiskais rādītājs. IKP datus nacionālajās valūtās ir iespējams pārvērst pirktspējas līmenī (PSL), izmantojot pirktspējas paritātes (PSP), kas raksturo katras valūtas pirktspējas līmeni, nevis valūtas tirgus maiņas kursus; tādējādi tiek novērstas valstu atšķirības cenu līmeņu ziņā. IKP uz vienu iedzīvotāju apjoma indekss, kas izteikts PSL, attiecas uz ES-28 vidējo līmeni (kas ir vienāds ar 100). Ja valsts indekss ir augstāks / zemāks par 100, šīs valsts IKP uz vienu iedzīvotāju līmenis ir augstāks / zemāks par ES-28 vidējo rādītāju; šis indekss ir paredzēts starpvalstu salīdzinājumiem, nevis salīdzinājumiem laikā.

Ikgadējā IKP pieaugumu aprēķinot salīdzināmās cenās vai, citiem vārdiem sakot, IKP apjoma izmaiņās, iespējams salīdzināt ekonomikas attīstības dinamiku gan laika griezumā, gan starp dažāda lieluma ekonomikām neatkarīgi no to cenu līmeņa.

Papildu dati

Ekonomikas produkcijas izlaidi var analizēt arī pa atsevišķām darbībām — vispārīgākajā analīzes līmenī tika apzinātas desmit NACE 2. izd. pozīcijas: lauksaimniecība, medību saimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība; rūpniecība; būvniecība; izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi; informācijas un sakaru pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi; darbības ar nekustamo īpašumu; profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi; valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, cilvēku veselība un sociālais darbs; māksla, izklaide, atpūta, citi pakalpojumi un darbības, ko veic mājsaimniecības un ārpusteritoriālas organizācijas un iestādes. Produkcijas izlaides analīzi pa atsevišķām darbībām laika griezumā var atvieglot, veicot apjoma mērīšanu — citiem vārdiem, pazeminot produkcijas izlaides vērtību, lai novērstu cenu izmaiņu ietekmi; katrai darbībai šo pazemināšanu veic individuāli, lai ņemtu vērā saistīto produktu cenu izmaiņas.

Cita nacionālo kontu datu kopa tiek izmantota saistībā ar konkurētspējas analīzi, proti, lai iegūtu rādītājus, kas saistīti ar darbaspēka ražīgumu, piemēram, darba ražīguma mērījumu datus. Darba ražīguma mērījumi, kas izteikti PSL, ir īpaši vērtīgi valstu savstarpējai salīdzināšanai. IKP uz vienu cilvēku izmantošanas nolūks ir sniegt vispārīgu priekšstatu par nacionālo ekonomiku ražīgumu. Tomēr jāpatur prātā, ka šis mērījums ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras un var, piemēram, pazemināties, pārejot no pilna laika darba uz nepilna laika darbu. IKP uz vienu darba stundu sniedz precīzāku ražīguma ainu, jo nepilna laika nodarbinātības gadījumi dažādās valstīs un nozarēs ir ļoti atšķirīgi.

Gada informācija par mājsaimniecību izdevumiem ir pieejama nacionālajos kontos, kas apkopoti ar makroekonomikas metodi. Mājsaimniecību izdevumu analīzei var izmantot arī Mājsaimniecību budžeta aptauju (MBA) — šo informāciju iegūst, lūdzot mājsaimniecības reģistrēt pirkumus, un tā ir daudz precīzāka attiecībā uz preču un pakalpojumu klāstu; tāpat var izmantot arī publiskoto sociālekonomisko analīzi. MBA organizē un publicē tikai ik pēc pieciem gadiem, tādēļ jaunākie pašlaik pieejamie dati ir par 2010. gadu.

Konteksts

Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, Eiropas iestādēm, valdībām, centrālajām bankām, kā arī citām ekonomikas un sabiedriskajām iestādēm valsts un privātajā sektorā nepieciešami salīdzināmi un ticami statistikas dati. Nacionālos kontus var izmantot dažādiem analīzes un vērtēšanas veidiem. Izmantojot starptautiski pieņemtus jēdzienus un definīcijas, iespējams veikt dažādu ekonomiku stāvokļa analīzi, piemēram, attiecībā uz ES dalībvalstu ekonomiku savstarpējo atkarību vai salīdzinājumu starp ES dalībvalstīm un valstīm ārpus ES.

Uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīze

Nacionālo kontu datus, kuros pieejama kvalitatīva īstermiņa statistika, kas nodrošina iespēju novērot makroekonomikas attīstības tendences un pieņemt makroekonomikas politikai svarīgus lēmumus, ļoti bieži izmanto, lai pamatotu Eiropas ekonomikas politikas lēmumus un palīdzētu sasniegt Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izvirzītos mērķus. Piemēram, visilgāk un visbiežāk nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai skaitliski izteiktu ekonomikas izaugsmes tempu jeb, vienkārši sakot, IKP pieaugumu. Galvenos nacionālo kontu sistēmas datus jo īpaši izmanto, lai veidotu un novērotu makroekonomikas politiku, bet sīki izstrādātus nacionālo kontu sistēmas datus var izmantot arī sektoru un nozaru politikas izstrādē ― īpaši ar ielaides un izlaides tabulu analīzes palīdzību.

Kopš EMS dibināšanas 1999. gadā Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viens no galvenajiem nacionālo kontu lietotājiem. ECB cenu stabilitātes risku novērtēšanas stratēģijas pamatā ir divas analīzes metodes, ko dēvē par "diviem pīlāriem" — ekonomikas analīze un monetārā analīze. Daudzi monetārie un finanšu rādītāji tādējādi tiek vērtēti attiecībā pret citiem datiem, kas ļauj kombinēt monetāro, finanšu un ekonomikas analīzi, piemēram, galvenos nacionālo kontu rādītājus. Tādējādi monetāros un finanšu rādītājus var analizēt visas ekonomikas kontekstā.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts uzrauga ekonomikas attīstību un gatavo divus galvenos ekonomiskos gada ziņojumus, kas palīdz izprast ekonomikas problēmas — Gada izaugsmes apskatu un Brīdinājuma mehānisma apskatu. Pirmais ziņojums analizē ES paveikto tās ilgtermiņa stratēģisko prioritāšu jomā un sniedz vērtējumu par izmaiņām nodarbinātībā un makroekonomikā, paredzot prioritātes nākamajam gadam, bet otrais ziņojums apskata ES dalībvalstis, kurās var zust līdzsvars, piemēram, samazinoties konkurētspējai vai veidojoties aktīvu "burbuļiem". Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts izstrādā arī Eiropas Komisijas makroekonomiskās prognozes divas reizes gadā ― pavasarī un rudenī. Šīs prognozes attiecas uz visām ES dalībvalstīm ― gan eirozonas, gan pārējām ES dalībvalstīm ―, taču tajās ņem vērā arī kandidātvalstu un dažu ārpuskopienas valstu rādītājus.

Nacionālo kontu sistēmas statistikas datus bieži lieto arī valsts finanšu analīzes vajadzībām. ES tika izveidota īpaša programma attiecībā uz EMS piemērojamiem konverģences kritērijiem, no kuriem divi tieši attiecas uz valsts finansēm. Šie kritēriji ir definēti attiecībā uz nacionālo kontu datiem, proti, valsts budžeta deficītu un valsts parādu attiecībā pret IKP. Papildu informāciju skatīt rakstā par valdības finanšu statistiku.

Reģionu, strukturālā un nozaru politika

Līdzīgi kā uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīzei, Eiropas reģionālo un nacionālo kontu datus izmanto arī citu ar politiku saistītu jautājumu risināšanai, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem, strukturālajiem un nozaru jautājumiem.

Izdevumus strukturālajiem fondiem piešķir, daļēji pamatojoties uz reģionālajiem kontiem. Turklāt reģionālo statistiku izmanto, veicot reģionālās un kohēzijas politikas rezultātu ex-post novērtējumu.

Jaunu darbavietu izveides un izaugsmes veicināšana ir gan ES, gan dalībvalstu stratēģiskā prioritāte, kas iekļauta stratēģijā "Eiropa 2020". Šo stratēģisko prioritāšu stiprināšanai visās nozarēs tiek īstenota kopīga ES ekonomikas politika, bet dalībvalstis īsteno arī savas strukturālās reformas.

Eiropas Komisija, analizējot dažādu atbalsta mehānismu efektivitāti un veidojot ilgtermiņa perspektīvu, veic ekonomikas analīzi, tādējādi veicinot Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) attīstību. Tajā ietverta izpēte, analīze un ietekmes novērtējumi par tematiem, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku ekonomiku ES un ārpuskopienas valstīs, daļēji izmantojot lauksaimniecības ekonomiskos kontus.

Mērķu izvirzīšana, standartu noteikšana un iemaksas

ES politikā aizvien biežāk nosaka vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķus, kas var būt gan saistoši, gan nesaistoši. Dažos no tiem IKP tiek izmantots kā standarta mērvienība, piemēram, pētniecības un tehnoloģiju izstrādes izdevumiem paredzot mērķi 3,00 % no IKP līmenī.

Nacionālo kontu sistēmu arī izmanto, lai noteiktu ES resursus, pamatojoties uz Padomes lēmumā noteiktiem pamatnoteikumiem. Kopējo pašu resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai finansētu ES budžetu, nosaka kā kopējos izdevumus, atņemot citus ieņēmumus, bet pašu resursu maksimālais apmērs ir saistīts ar ES nacionālo kopienākumu.

Nacionālos kontus izmanto gan iemaksu noteikšanai ES budžetā, gan iemaksu noteikšanai citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Iemaksas ANO budžetā aprēķina, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu, kā arī dažādiem ierobežojumiem un pielāgojumiem.

Analītiķi un prognožu veidotāji

Nacionālos kontus bieži izmanto arī analītiķi un pētnieki, lai izzinātu ekonomikas stāvokli un attīstības tendences. Sociālie partneri, piemēram, uzņēmumu pārstāvji (tirdzniecības asociācijas) vai darba ņēmēju pārstāvji (arodbiedrības) arī interesējas par nacionālajiem kontiem, lai analizētu attīstības tendences, kas ietekmē darba attiecības. Cita starpā pētnieki un analītiķi izmanto nacionālos kontus, lai analizētu uzņēmējdarbības ciklus un ilgtermiņa ekonomikas ciklus, kā arī to ietekmi uz ekonomikas, politikas vai tehnoloģijas procesiem.