Archive:Nacionālie konti un IKP

2014. gada maija dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Plānots atjaunināt 2014. gada decembrī.

1. diagramma. IKP pašreizējās tirgus cenās, 2003.–2013. gads
(EUR 1000 miljoni) — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_c) un (tec00001)

1. tabula. IKP pašreizējās tirgus cenās, 2002.–2003. gads un 2011.–2013. gads — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_c) un (tec00001)

2. diagramma. IKP uz vienu iedzīvotāju pašreizējās tirgus cenās, 2002. un 2012. gads (1. cet.)
(ES-27 = 100; ņemot vērā PSL uz vienu iedzīvotāju) — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_c) un (tec00001)

3. diagramma. Reālā IKP pieaugums, 2003.–2013. gads
(% izteiktas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu) — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_k)

2. tabula. Reālā IKP pieaugums, 2003.–2013. gads
(% izteiktas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; vidēji 2003.–2013. gadā) — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_k) un (tsieb020)

3. tabula. Bruto pievienotā vērtība bāzes cenās, 2003. un 2013. gads
(% daļa no kopējās bruto pievienotās vērtības) — informācijas avots: Eurostat. (nama_nace10_c)

4.a diagramma. Bruto pievienotā vērtība, ES-28, 2003.–2013. gads
(2005. = 100) — informācijas avots: Eurostat. (nama_nace10_k)

4.b diagramma. Bruto pievienotā vērtība, ES-28, 2003.–2013. gads
(2005. = 100) — informācijas avots: Eurostat. (nama_nace10_k)

5. diagramma. Darba ražīgums, ES-28, 2003. un 2013. gads
(EUR 1000 uz vienu darba ņēmēju) — informācijas avots: Eurostat (nama_nace10_c) un (nama_nace10_e)

4. tabula. Darba ražīgums
(ņemot vērā PSL), 2002.–2012. gads — informācijas avots: Eurostat (tec00116) un (tec00117)

6. diagramma. Patēriņa izdevumi un bruto kapitāla veidošana salīdzināmās cenās, ES-28, 2003.–2013. gads
(2005 = 100) — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_k)

7. diagramma. IKP izdevumu sastāvdaļu gada izmaiņu rādītājs, ES-28, 2003.–2013. gads
(%) — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_k)

8. diagramma. IKP izdevumu sastāvdaļas, ES-28, 2013. gads
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c), (or), (tec00009), (tec00010), (tec00011) un (tec00110)

9. diagramma. Bruto pamatkapitāla veidošana, 2013. gads
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (nama_gdp_c)

5. tabula. Ieguldījumi, 2002., 2007. un 2012. gads
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat. (tsdec210)

10. diagramma. Ienākumu sadale, 2013. gads
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c), (or), (tec00016), (tec00015) un (tec00013)

11. diagramma. Ienākumu sadale, ES-28, 2003.–2013. gads
(2005. = 100) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c), (or), (tec00016), (tec00015) un (tec00013)

6. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi
(iekšzemes jēdziens), 2002., 2007. un 2012. gads — informācijas avots: Eurostat. (nama_fcs_c)

12. diagramma. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, ES-28, 2012. gads (1. cet.)
(% izteikta daļa no kopējiem mājsaimniecības patēriņa izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat. (nama_co3_c)

Nacionālajos kontos ir apkopoti dažādi, labi zināmi ekonomikas rādītāji, kas izklāstīti šajā rakstā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk lietotais ekonomikas kopējā apjoma mērījums, savukārt atvasinātus rādītājus ― tādus kā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas, piemēram, izteikts euro vai pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības, ― bieži izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni vai uzraudzītu konverģences procesus Eiropas Savienībā (ES).

Turklāt īpašu IKP sastāvdaļu un saistītu rādītāju izstrāde, piemēram, attiecībā uz ekonomikas sniegumu, importu un eksportu, iekšzemes (privāto un valsts) patēriņu vai ieguldījumiem, kā arī dati par ienākumu un ietaupījumu sadali var sniegt vērtīgas atziņas par ekonomikas virzītājspēkiem, veidojot pamatu konkrētu ES politikas jomu izstrādei, uzraudzībai un izvērtēšanai.

Galvenie statistikas rezultāti

IKP attīstības tendences

ES-28 valstu IKP pieauguma temps būtiski palēninājās 2008. Gadā, un pasaules finanšu un ekonomikas krīzes dēļ IKP ievērojami samazinājās 2009. gadā. ES-28 valstu IKP līmenis 2010. gadā sāka paaugstināties, un šī tendence turpinājās (lai gan lēnāk) arī 2011. , 2012. un 2013. gadā, kad IKP pieauga līdz EUR 13 075 000 miljoniem — visu laiku augstākajam līmenim faktisko cenu izteiksmē (sk. 1. diagrammu).

Eurozonas (EZ-18) valstis 2013. gadā veidoja 73,4 % no šā kopējā IKP, bet piecu lielāko ES dalībvalstu ekonomiku (Vācijas, Francijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Spānijas) IKP kopsumma bija 71,0 %. Tomēr valstu savstarpējā salīdzināšana ir jāveic uzmanīgi, jo valūtas kursu svārstības var būtiski ietekmēt nominālos IKP rādītājus tām ES dalībvalstīm, kas vēl nav iestājušās eurozonā.

Lai izvērtētu dzīves līmeni, pareizāk ir izmantot IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts kā pirktspējas līmenis (PSL), proti, pielāgojot to ekonomikas apmēram attiecībā uz iedzīvotāju skaitu un ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības dažādās valstīs. Vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES-28 valstīs 2012. gadā bija PSL 25 500, nedaudz virs maksimālās vērtības (PSL 25 000), kas tika sasniegta 2007. un 2008. gadā ― pirms finanšu un ekonomikas krīzes. Katras valsts relatīvo stāvokli var izteikt, salīdzinot ar šo vidējo rādītāju, kas ES-27 valstīs atbilst vērtībai 100. Visaugstākā relatīvā vērtība ES dalībvalstīs tika reģistrēta Luksemburgā, kur IKP uz vienu iedzīvotāju izteikts PSL 2012. gadā bija vairāk nekā 2,6 reizes augstāks nekā ES-27 vidējais (kas daļēji izskaidrojams ar Beļģijas, Francijas un Vācijas pārrobežu darba ņēmēju ietekmi). Savukārt Bulgārijā 2012. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju bija mazāks par pusi no ES-27 valstu vidējā līmeņa.

Lai gan valstu savstarpējai salīdzināšanai PSL rādītājus būtībā vajadzētu izmantot viena gada, nevis vairāku gadu griezumā, šo rādītāju attīstība pēdējos desmit gados liecina par zināmu dzīves līmeņa atšķirību izlīdzināšanos, jo dalībvalstis, kas ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, par spīti kritumam finanšu un ekonomikas krīzes laikā ir pietuvojušās ES vidējam līmenim. Tā kā Luksemburgas, Vācijas, Zviedrijas un Austrijas līmenis vēl vairāk paaugstinājās attiecībā pret ES-27 valstu vidējo līmeni, salīdzinot 2012. gada situāciju ar situāciju 2002. gadā, ES-27 vidējam līmenim ir pietuvojušās vairākas citas ES-15 dalībvalstis, proti, Apvienotā Karaliste, Itālija, Īrija un Francija (sk. 2.&nbspdiagrammu). No valstīm, kuru stāvoklis 2002. gadā bija zemāks par ES-27 valstu vidējo, vislielākais kāpums, tuvojoties ES-27 vidējam līmenim, 2012. gadā ir bijis Lietuvai, Rumānijai, Latvijai, Slovākijai, Igaunijai, Polijai un Bulgārijai, savukārt Grieķijas un Portugāles rādītāji ir pasliktinājušies.

Pasaules finanšu un ekonomikas krīze 2009. gadā ES, Japānā un ASV izraisīja smagu recesiju (sk. 3. diagrammu), pēc kuras bija atlabšana 2010. gadā; Japānā un Amerikas Savienotajās Valstīs krīzes ietekme bija manāma jau 2008. gadā, kad reālā IKP samazinājums bija salīdzinoši neliels. Reālais IKP ES-28 valstīs 2009. gadā samazinājās par 4,5 %, savukārt Japānā samazinājums bija 5,5 %, bet ASV ― 2,8 %. Atveseļošanās laikā ES-28 valstu IKP salīdzināmās cenās 2010. gadā palielinājās par 2,0 %, un pēc tā bija vēl viens pieaugums par 1,6 % 2011. gadā; pēc tam 2012. gadā IKP samazinājās par 0,4 % un 2013. gadā saglabājās salīdzinoši stabils (līdz 0,1 %). Eurozonā (EZ-18) attiecīgie izaugsmes rādītāji 2010. un 2011. gadā bija līdzīgi rādītājiem ES-28, savukārt 2012. gadā straujāk samazinājās (-0,7 %) un 2013. gadā saglabājās nemainīgi (-0,4 %). Japānā, un mazākā mērā ASV, atveseļošanās 2010. gadā bija izteiktāka nekā ES-28 valstīs, un ASV šī tendence turpinājās arī 2011. gadā; Japānā reālais IKP nedaudz samazinājās (-0,5 %) — vismaz daļēji atspoguļojot Tohoku 2011. gada marta zemestrīces un cunami postošo ietekmi. 2012. un 2013. gadā Japānas un Amerikas Savienoto Valstu ekonomikā bija vērojama izaugsme.

ES dalībvalstīs reālā IKP pieaugums bija ļoti atšķirīgs gan laika ziņā, gan dažādās valstīs. Pēc IKP samazināšanās 2009. gadā visās ES dalībvalstīs, izņemot Poliju, ekonomikas izaugsme 2010. gadā atsākās 22 dalībvalstīs un turpinājās arī 2011. gadā, kad reālais IKP pieaugums tika reģistrēts 25 ES dalībvalstī. Tomēr 2012. gadā šī attīstība apstājās, jo tikai puse no ES-28 dalībvalstīm ziņoja par ekonomikas izaugsmi, toties 2013. gadā šis skaits palielinājās līdz 17. Visaugstākie izaugsmes rādītāji 2013. gadā reģistrēti Latvijā (4,1 %), Rumānijā (3,5 %) un Lietuvā (3,3 %). Kipras ekonomikā 2013. gadā bija izteiktāks samazinājums (-5,4 %) nekā 2012. gadā (-2,4 %), toties pretējs process bija vērojams Grieķijā, kur samazinājums par 3,9 % 2013. gadā bija mazāks nekā samazinājums divos iepriekšējos gados (abos aptuveni -7 %).

Finanšu un ekonomikas krīzes ietekme pazemināja ES dalībvalstu ekonomikas kopējos rādītājus, salīdzinot ar pēdējo desmitgadi. Vidējie gada izaugsmes rādītāji ES-28 valstīs un eurozonā (EZ-18) periodā no 2003. gada līdz 2013. gadam bija attiecīgi 1,1 % un 0,8 %. Spriežot pēc šā rādītāja, vislielākā izaugsme reģistrēta Slovākijā un Lietuvā (abās 4,2 % gadā), nākamās ir Polija (4,0 %), Latvija (3,7 %), Igaunija (3,6 %), Rumānija (3,5 %) un Bulgārija (3,3 %). Savukārt Grieķijā, Itālijā un Portugālē reālā IKP attīstība no 2003. gada līdz 2013. gadam bija negatīva.

Galvenie IKP rādītāji

Vērtējot IKP saistībā ar sniegumu, 3. tabulā ir sniegts pārskats par 10 nozaru salīdzinošo nozīmi bruto pievienotās vērtības palielināšanā. Lai gan rūpniecības ieguldījums pievienotās vērtības palielināšanā ES-28 valstīs no 2003. gada līdz 2013. gadam samazinājās no 1,2 procentpunktiem līdz 19,1 %, tā joprojām bija vadošā nozare, nākamās ir tirdzniecība, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare (19,0 %), kuru daļa bija par 0,7 procentpunktiem mazāka nekā šajos 10 gados. Savukārt valsts pārvaldes, izglītības un veselības aizsardzības nozares daļas palielinājās par 1,0 procentpunktu un 2013. gadā sasniedza 19,4 %, tādējādi pavirzoties augstāk par trešo vietu un kļūstot par lielāko nozari (šajā detalizācijas pakāpē) pievienotās vērības ziņā. Nākamās lielākās nozares 2013. gadā bija darbības ar nekustamo īpašumu (11,2 %), tad profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi (turpmāk tekstā ― “uzņēmējdarbības pakalpojumi”) (10,4 %), būvniecība (5,7 %), finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (5,4 %), kā arī informācijas un sakaru pakalpojumi (4,5 %). Vismazākais ieguldījums ir izklaides nozarei un citiem pakalpojumiem (3,6 %), kā arī lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei (1,7 %).

Pakalpojumi 2013. gadā veidoja 73,5 % no ES-28 dalībvalstu kopējās bruto pievienotās vērtības salīdzinājumā ar 71,5 % 2003. gadā. Pakalpojumu salīdzinošā nozīme īpaši liela bija Luksemburgā, Kiprā, Maltā, Grieķijā, Francijā (2012. gada dati), Apvienotajā Karalistē, Beļģijā un Dānijā, kur tie veidoja vairāk nekā trīs ceturtdaļas no kopējās pievienotās vērtības.

Strukturālās pārmaiņas vismaz daļēji ir saistītas ar tādām parādībām kā tehnoloģiju attīstība, relatīvo cenu pārmaiņas, ārpakalpojumi un globalizācija, kuru dēļ ražošana bieži tiek pārvietota uz reģioniem, kur ir mazākas darbaspēka izmaksas, ― gan ES robežās, gan ārpus tām.

Finanšu un ekonomikas krīze un tās sekas īpaši ietekmēja vairākas nozares. Vislielāko kritumu no 2007. gada līdz 2009. gadam piedzīvoja rūpniecība, kuras pievienotā vērtība ES-28 valstīs samazinājās kopumā par 13,8 % (apjoma ziņā); no 2011. gada līdz 2013. gadam rūpniecības izlaide samazinājās vēl par 1,5 %. Būvniecība piedzīvoja dziļāko un ilgāko kritumu, tās izlaide no 2007. gada līdz 2013. gadam samazinājās par 18,9 %, šajā periodā tās izlaide samazinājās katru gadu. Uzņēmējdarbības pakalpojumu, kā arī tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare pievienotās vērtības kritumu piedzīvoja tikai vienu gadu ― no 2008. gada līdz 2009. gadam, ― bet šis kritums bija ievērojams ― attiecīgi -8.0 % un -5.5 %. Tirdzniecības, transporta izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozares izlaide 2012. gadā turpināja nedaudz samazināties. Pēc maksimālā palielinājuma sasniegšanas 2009. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide 2010. gadā samazinājās par 3,8 % un vēlreiz — 2012. gadā par 5,5 %. Krīzes laikā pievienotā vērtība nedaudz samazinājās citās nozarēs, visvairāk — 2009., 2010. un 2012. gadā finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu nozarē, bet 2009. gadā mākslas, izklaides, atpūtas un citu pakalpojumu nozarēs (sk. 4. diagrammu).

Darba ražīgums

Analizējot darba ražīgumu uz vienu darbinieku desmit gados no 2003. gada līdz 2013. gadam, redzams kāpums (faktiskajās cenās) visās nozarēs, sākot no 17,4 % tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē, līdz 35,9 % rūpniecībā, savukārt informācijas un sakaru pakalpojumu nozares (4,4 %) un uzņēmējdarbības pakalpojumu nozares rādītājs (8,0 %) ir zemāk par šo vidējo līmeni (sk. 5. diagrammu). Lai samazinātu inflācijas ietekmi , darba ražīgumu uz vienu cilvēku var aprēķināt, arī izmantojot datus par izlaidi salīdzināmās cenās. Sīkāk izstrādāti dati par darba ražīguma izmaiņām, kas mērīti vai nu uz vienu darba ņēmēju vai uz vienu nostrādāto stundu, liecina, ka darba ražīgums tajās dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004., 2007. vai 2013. gadā, izņemot Maltu, pēdējos desmit gados ir pietuvojies ES-27 vidējam līmenim (sk. 4. tabulu). Proti, no 2002. gada līdz 2012. gadam darba ražīgums uz vienu darba ņēmēju Lietuvā palielinājies no 49 % līdz 74 % attiecībā pret ES-27 dalībvalstu vidējo līmeni; arī Latvijā, Rumānijā, Slovākijā, Igaunijā un Polijā vērojama būtiska tuvināšanās ES-27 vidējam līmenim. Turpretī Apvienotajā Karalistē, Itālijā, Beļģijā un Grieķijā reģistrēts būtisks darba ražīguma samazinājums uz vienu darba ņēmēju, salīdzinot ar ES-27 valstu vidējo līmeni.

Patēriņš un ieguldījumi

Pievēršoties IKP sastāvdaļu attīstības analīzei attiecībā uz izdevumiem, var norādīt, ka visās ES-28 dalībvalstīs galapatēriņa izdevumi no 2003. gada līdz 2013. gadam apjoma ziņā palielinājās kopumā par 9,7 % (skat. 6. diagrammu), par spīti nelielam samazinājumam 2009. un 2012. gadā. Valdības galapatēriņa izdevumi palielinājās nedaudz straujāk — no 2003. gada līdz 2013. gadam par 13,5 %. Tajā pašā laikposmā bruto kapitāla veidošanas rādītājs samazinājās par 2,9 %, ko galvenokārt izraisīja krass samazinājums 2009., 2012. un 2013. gadā, lai gan pēdējos gados eksporta pieaugums būtiski pārsniedza importa pieaugumu.

Pēc krituma 2009. gadā mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas iestāžu patēriņa izdevumi 2010. gadā atkal palielinājās (par 1,1 % apjoma ziņā) un turpināja palielināties 2011. gadā (0,3 %), līdz atkal samazinājās 2012. gadā (-0,7 %), bet vēlāk stabilizējās 2013. gadā. Kopš 2009. gada ES-28 valstu vispārējās valdības izdevumu pieauguma temps apjoma ziņā samazinājās un 2011. gadā kļuva negatīvs (-0.2 %), un saglabājās negatīvs 2012. gadā (arī -0.2 %), pirms atkal nedaudz palielinājās (0,3 %) 2013. gadā. Lai gan 2011. gadā bija vērojams neliels pieaugums (1,6), ES-28 bruto pamatkapitāla veidošana pilnīgi neatjaunojās pēc krasā krituma 2009. gadā (-13.4 %) un 2012. un 2013. gadā atkal kļuva negatīva.

Mājsaimniecību un mājsaimniecību apkalpojošo bezpeļņas iestāžu patēriņa izdevumi faktiskajās cenās 2013. gadā veidoja 58,3 % no ES-28 dalībvalstu IKP, savukārt vispārējās valdības izdevumu daļa bija 21,5 %, bet bruto pamatkapitāla veidošanas daļa bija 17,3 % (sk. 8. diagrammu).

ES dalībvalstīs ir bijis ļoti atšķirīgs vispārējais ieguldījumu līmenis, un tas daļēji atspoguļo atšķirīgās ekonomikas attīstības pakāpes, kā arī pēdējo gadu izaugsmes dinamiku (sk. 9. diagrammu). Bruto pamatkapitāla veidošana kā daļa no IKP 2013. gadā bija 17,3 % ES-28 dalībvalstīs un 17,7 % eurozonas valstīs (EZ-18). Šis rādītājs visaugstākais bija Igaunijā (25,3 %), Rumānijā (23,6 %), Čehijas Republikā (22,1 %), Latvijā, Austrijā (abās 21,1 %) un Bulgārijā (20,7 %), bet viszemākais —Īrijā (10,7 %, 2012. gada dati), Kiprā (11,6 %) un Grieķijā (12,1 %).

Lielāko daļu ieguldījumu veica privātais sektors; kā redzams 5. tabulā, 2012. gadā uzņēmumu un mājsaimniecību ieguldījumu apjoms bija 16,0 % no ES-28 IKP, bet šis pats rādītājs attiecībā uz valsts sektoru bija 2,3 %. Salīdzinoši vislielākie valsts ieguldījumi bija Igaunijā (5,4 % of GDP), uzņēmējdarbības sektora ieguldījumu apjoms vislielākais bija Bulgārijā (16,5 %) un Latvijā (16,1 %), toties mājsaimniecību ieguldījumu apjoms vislielākais bija Somijā (6,9 %), Itālijā (6,5 %), Vācijā (6,3 %), Francijā (6,2 %) un Beļģijā (6,0 %).

Ienākumi

ES-28 valstu IKP analīze attiecībā uz ienākumiem liecina, ka ražošanas procesā gūtā ienākuma sadalē starp ražošanas faktoriem dominē atlīdzība darba ņēmējiem, kas 2013. gadā veidoja 49,4 % no IKP. Bruto darbības rezultāts un jauktais ienākums veidoja 38,6 % no IKP, savukārt nodokļi par ražošanu un importu, neskaitot subsīdijas, bija 12,1 % (sk. 10. diagrammu). Attiecīgie ienākumu apkopotie rādītāji 11. diagrammā liecina, ka 2011. vai 2012. gadā bija atgūti finanšu un ekonomikas krīzes radītie zaudējumi. Darba ņēmēju atalgojums 2009. gadā saruka par 3,0 %, bet 2013. gadā bija par 5,5 % augstāks nekā attiecīgais līmenis, kas reģistrēts 2008. gadā. Attiecībā uz bruto darbības rezultātu un jaukto ienākumu stagnācija bija jūtama jau 2008. gadā, pēc kuras bija 8,6 % kritums 2009. gadā; līdz 2012. gadam šis ienākuma apkopotais rādītājs bija atgriezies augstākā līmenī attiecībā pret pirmskrīzes augstāko punktu (2007. gadā) un līdz 2013. gadam bija par 1,2 % augstāks par augstāko punktu. Nodokļu samazināšanās no ražošanas un importa, neskaitot subsīdijas, sākās jau 2008. gadā (-2,7 %) un paātrinājās 2009. gadā (-8,5 %); 2011. gadā šie zaudējumi jau bija atgūti, un 2013. gadā šis ienākuma apkopojums bija par 6,1 % augstāks nekā iepriekšējā augstākajā punktā (arī 2007. gadā).

Mājsaimniecību patēriņš

Vairākumā ES dalībvalstu mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2012. gadā veidoja vismaz pusi no IKP. ES dalībvalstīs šī daļa vislielākā bija Grieķijā (76,7 %, 2011. gada dati), Kiprā (73,9 %), Bulgārijā (70,1 %) un Maltā (69,1 %). Turpretī viszemākie tie bija Luksemburgā (38,1 %), kur mājsaimniecības patēriņa izdevumi uz vienu cilvēku tomēr ir daudz augstāki nekā citās valstīs (EUR 30 800) — sk. 6. tabulu.

Sīkāki dati par kopējo mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūru ES-28 dalībvalstīs 2012. gadā liecina, ka gandrīz ceturtdaļu izdevumu (24,1 %) veido izdevumi par mājokli, ūdeni, elektrību, gāzi un citiem kurināmā veidiem (sk. 12. diagrammu). Nākamās būtiskākās izdevumu kategorijas bija izdevumi transportam (13,0 %), pārtikai un nealkoholiskiem dzērieniem (arī 13,0 %). Pārējās 12. diagrammā redzamās patēriņa izdevumu kategorijas kopā veido aptuveni pusi (49,8 %) no kopējiem mājsaimniecību patēriņa izdevumiem.

Datu avoti un pieejamība

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS ) nodrošina ES nacionālo kontu veidošanas metodiku. Pašreizējā redakcija EKS 95 pilnīgi atbilst starptautiskajām pamatnostādnēm par nacionālajiem kontiem 1993 NKS. Saskaņā ar 2008. gadā noslēgto starptautisko nolīgumu par NKS atjauninātu redakciju 2013. gada maijā tika pieņemts attiecīgā EKS atjauninātā versija — ESA 2010 (angļu val.) — un tiks ieviesta no 2014. gada septembra.

IKP un galvenās sastāvdaļas

Galvenos nacionālo kontu rādītājus apkopo institucionālas vienības, proti, nefinanšu vai finanšu sabiedrības, vispārējā valdība, mājsaimniecības un mājsaimniecības apkalpojošas bezpeļņas iestādes (NPISH).

Nacionālajos kontos ir dati par IKP sastāvdaļām, nodarbinātību, galapatēriņa rādītājiem un ietaupījumiem. Daudzas no šīm mainīgajām vērtībām aprēķina katru gadu un katru ceturksni.

IKP ir centrālais nacionālo kontu mērījums, kas apkopo ekonomikas stāvokli valstī (vai reģionā). To var aprēķināt, izmantojot dažādas metodes: izlaides metodi, izdevumu metodi un ienākumu metodi.

Analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju, tiek izslēgta absolūtā iedzīvotāju skaita ietekme, tādējādi atvieglinot dažādu valstu salīdzināšanu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir vispārīgs ekonomikas rādītājs, ko izmanto dzīves līmeņa mērīšanai. Nacionālajā valūtā sniegtos IKP datus var pārvērst par pirktspējas līmeni (PSL), neizmantojot valūtas maiņas kursus, bet gan izmantojot pirktspējas paritātes (PSP), kas atspoguļo katras valūtas pirktspējas līmeni; šādi tiek izslēgtas valstu savstarpējās cenu līmeņa atšķirības. IKP uz vienu iedzīvotāju apjoma indekss, kas izteikts PSL, attiecas uz ES-27 vidējo līmeni (kas ir vienāds ar 100). Ja valsts indekss ir augstāks/zemāks par 100, šīs valsts IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir virs/zem ES-27 dalībvalstu vidējā rādītāja; šis indekss ir paredzēts valstu savstarpējai salīdzināšanai, nevis salīdzināšanai noteiktā periodā.

Ikgadējā IKP pieaugumu aprēķinot salīdzināmās cenās vai, citiem vārdiem sakot, IKP apjoma izmaiņās, iespējams salīdzināt ekonomikas attīstības dinamiku gan laika griezumā, gan starp dažāda lieluma ekonomikām neatkarīgi no to cenu līmeņa.

Papildu dati

Ekonomikas sniegumu var analizēt arī pa nozarēm: visapkopotākajā analīzes līmenī tiek izdalītas 10 NACE 2. red. pozīcijas: lauksaimniecība, medniecība un zivsaimniecība; rūpniecība; būvniecība; tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi; informācijas un sakaru pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi; darbības ar nekustamo īpašumu; profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi; valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselība un sociālais darbs; māksla, izklaide, atpūta, kā arī citi pakalpojumi un darbības saistībā ar mājsaimniecībām un ārpusteritoriālām organizācijām un iestādēm. Nozaru izlaides analīze noteiktā periodā var ietvert arī apjoma mērvienību, proti, tiek pazemināta izlaides vērtība, lai novērstu cenu izmaiņu ietekmi; katra nozare tiek samazināta individuāli, lai atspoguļotu saistīto izstrādājumu cenu izmaiņas.

Nākamie nacionālo kontu dati tiek izmantoti, veicot konkurētspējas analīzi, proti, lai iegūtu rādītājus, kas saistīti ar darbaspēka ražīgumu. Darba ražīguma mērījumi, kas izteikti PSL, ir īpaši vērtīgi valstu savstarpējai salīdzināšanai. IKP, kas izteikts PSL uz vienu darba ņēmēju, nolūks ir sniegt vispārīgu priekšstatu par nacionālo ekonomiku ražīgumu. Tomēr jāpatur prātā, ka šis mērījums ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras un var, piemēram, pazemināties, pārejot no pilna laika darba uz nepilna laika darbu. IKP, kas izteikts PSL uz vienu darba stundu, sniedz precīzāku ražīguma ainu, jo nepilna laika nodarbinātības gadījumi dažādās valstīs un nozarēs ir ļoti atšķirīgi. Dati tiek parādīti kā indekss attiecībā pret ES valstu vidējo līmeni: ja indekss ir virs 100, tad ražīgums ir virs ES valstu vidējā līmeņa.

Datus par patēriņa izdevumiem var sadalīt atbilstīgi individuālā patēriņa veidu klasifikācijai (COICOP), kurā ir 12 dažādas pozīcijas. Gada informācija par mājsaimniecību izdevumiem ir pieejama nacionālajos kontos, kas apkopoti ar makroekonomikas metodi. Mājsaimniecību izdevumu analīzei var izmantot arī Mājsaimniecību budžeta apsekojumu (MBA) — šo informāciju iegūst, lūdzot mājsaimniecības reģistrēt pirkumus, un tā ir daudz precīzāka attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kā arī publiskotu sociālekonomisku analīzi. MBA veic un publicē tikai ik pēc pieciem gadiem, tāpēc jaunākie šobrīd pieejamie dati ir par 2005. gadu.

Mājsaimniecību ietaupījumi ir galvenais kapitālieguldījumu finansējuma iekšzemes avots. Kontu sistēma nodrošina iespēju norādīt gan bruto izmantojamo ienākumu, gan ietaupījumu, proti, abus rādītājus, tostarp pamatkapitāla patēriņu.

Konteksts

Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, Eiropas iestādēm, valdībām, centrālajām bankām, kā arī citām ekonomikas un sabiedriskajām iestādēm valsts un privātajā sektorā nepieciešami salīdzināmi un uzticami statistikas dati. Nacionālos kontus var izmantot dažādiem analīzes un vērtēšanas veidiem. Izmantojot starptautiski pieņemtus jēdzienus un definīcijas, iespējams veikt dažādu ekonomiku stāvokļa analīzi, piemēram, attiecībā uz ES dalībvalstu ekonomiku savstarpējo atkarību vai salīdzinājumu starp ES dalībvalstīm un valstīm ārpus ES.

Uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīze

Nacionālo kontu datus, kuros pieejama kvalitatīva īstermiņa statistika, kas nodrošina iespēju novērot makroekonomikas attīstības tendences un pieņemt makroekonomikas politikai svarīgus lēmumus, ļoti bieži izmanto, lai pamatotu Eiropas ekonomikas politikas lēmumus un palīdzētu sasniegt Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) izvirzītos mērķus. Piemēram, visilgāk un visbiežāk nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai skaitliski izteiktu ekonomikas izaugsmes tempu jeb, vienkārši sakot, IKP pieaugumu. Galvenos nacionālo kontu sistēmas datus izmanto, lai veidotu un novērotu makroekonomikas politiku, bet sīki izstrādātus nacionālo kontu sistēmas datus var izmantot arī sektoru un nozaru politikas izstrādē ― īpaši ar ielaides un izlaides tabulu analīzes palīdzību.

Kopš EMS dibināšanas 1999. gadā Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viens no galvenajiem nacionālo kontu lietotājiem. ECB stratēģija cenu stabilitātes risku novērtēšanai ir pamatota ar divām analīzes metodēm, ko dēvē par “diviem pīlāriem”: ekonomikas analīzi un monetāro analīzi. Daudzi monetārie un finanšu rādītāji tādējādi tiek vērtēti attiecībā pret citiem datiem, kas ļauj kombinēt monetāro, finanšu un ekonomikas analīzi, piemēram, galvenos nacionālo kontu rādītājus. Tādējādi monetāros un finanšu rādītājus var analizēt visas ekonomikas kontekstā.

Ekonomikas un Finanšu lietu ģenerāldirektorāts veido Eiropas Komisijas makroekonomiskās prognozes divas reizes gadā ― pavasarī un rudenī. Šīs prognozes attiecas uz visām ES dalībvalstīm ― gan eurozonas, gan pārējām ES dalībvalstīm ―, taču tajās ņem vērā arī kandidātvalstu un dažu ārpuskopienas valstu rādītājus.

Nacionālo kontu sistēmas statistikas datus bieži lieto arī valsts finanšu analīzes vajadzībām. ES tika izveidota īpaša programma attiecībā uz EMS piemērojamiem konverģences kritērijiem, no kuriem divi tieši attiecas uz valsts finansēm. Šie kritēriji ir definēti attiecībā uz nacionālo kontu skaitļiem, proti, valdības deficītu un valdības parādu attiecībā pret valsts IKP. Vairāk informācijas skatiet rakstā par valdības finanšu statistiku.

Reģionu, strukturālā un nozaru politika

Līdzīgi kā uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīzei, Eiropas reģionālo un nacionālo kontu datus izmanto arī citu ar politiku saistītu jautājumu risināšanai, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem, strukturālajiem un nozaru jautājumiem.

Izdevumus strukturālajiem fondiem piešķir, daļēji pamatojoties uz reģionālajiem kontiem. Turklāt reģionālo statistiku izmanto, veicot reģionālās un kohēzijas politikas rezultātu ex-post novērtējumu.

Jaunu darbavietu izveides un izaugsmes veicināšana ir gan ES, gan dalībvalstu stratēģiskā prioritāte, kas iekļauta stratēģijā “Eiropa 2020”. Šo stratēģisko prioritāšu stiprināšanai visās nozarēs tiek īstenota ES ekonomikas politika, bet dalībvalstis īsteno arī savas strukturālās reformas. Lai nodrošinātu to efektivitāti un lai sagatavotos nākotnes uzdevumiem, Eiropas Komisija analizē minētās politikas rezultātus.

Eiropas Komisija, analizējot dažādu atbalsta mehānismu efektivitāti un veidojot ilgtermiņa perspektīvu, veic ekonomikas analīzi, tādējādi veicinot Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) attīstību. Tajā ietverta izpēte, analīze un ietekmes novērtējumi par tematiem, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku ekonomiku ES un ārpuskopienas valstīs, daļēji izmantojot lauksaimniecības ekonomiskos kontus.

Mērķu izvirzīšana, standartu noteikšana un iemaksas

ES politikā aizvien biežāk nosaka vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķus, kas var būt gan saistoši, gan nesaistoši. Dažos no tiem IKP tiek izmantots kā standarta mērvienība, piemēram, pētniecības un izstrādes izdevumiem paredzot 3 % no IKP.

Nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai noteiktu arī ES resursus, pamatojoties uz Padomes lēmumā noteiktajiem pamatnoteikumiem. Kopējo pašu resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai finansētu ES budžetu, nosaka kā kopējos izdevumus, atņemot citus ieņēmumus, bet pašu resursu maksimālais apmērs ir saistīts ar ES nacionālo kopienākumu.

Nacionālos kontus izmanto gan iemaksu noteikšanai ES budžetā, gan iemaksu noteikšanai citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Iemaksas ANO budžetā aprēķina, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu, kā arī dažādiem ierobežojumiem un pielāgojumiem.

Analītiķi un prognožu veidotāji

Nacionālos kontus bieži izmanto arī analītiķi un pētnieki, lai izzinātu ekonomikas stāvokli un attīstības tendences. Sociālie partneri, piemēram, uzņēmumu pārstāvji (tirdzniecības asociācijas) vai darbinieku pārstāvji (arodbiedrības) interesējas par nacionālajiem kontiem, lai analizētu attīstības tendences, kas ietekmē nozaru savstarpējās attiecības. Cita starpā pētnieki un analītiķi izmanto nacionālos kontus, lai analizētu uzņēmējdarbības ciklus un ilgtermiņa ekonomikas ciklus, kā arī to ietekmi uz ekonomikas, politikas vai tehnoloģijas procesiem.

Skatiet arī

European sector accounts - background (background article) (angļu val.)
Main users of national accounts (background article) (angļu val.)
Sector accounts (angļu val.)
Update of the SNA 1993 and revision of ESA95 (background article) (angļu val.)

Papildu informācija no Eurostat

Galvenās tabulas

Nacionālie konti (tostarp IKP) (t_na), sk. (angļu val.):

Gada nacionālie konti (t_nama);

Datubāze

Nacionālie konti (tostarp IKP) (na), sk. (angļu val.):

Gada nacionālie konti (nama);

Īpaša sadaļa

Nacionālie konti (tostarp IKP) (angļu val.)

Metodika / Metadati

ESMS metadatu datnes

Annual national accounts (ESMS metadata file — nama_esms) (angļu val.)
Supply, use and Input-output tables (ESMS metadata file — naio_esms) (angļu val.)

Metodikas rokasgrāmatas