Noziedzības statistika

2012. Gada augusta dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datu bāze. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

1. tabula. Policisti 1999.–2009. gadā — informācijas avots: Eurostat (crim_plce), (demo_pjan) un (demo_r_d2jan), un ANO Ekonomikas un sociālo lietu departaments (World Population Prospects: the 2010 Revision)

2. tabula. Policijas reģistrētie noziegumi 1999.–2009. gadā
(1000) — informācijas avots: Eurostat (crim_gen)

1. diagramma. Policijas reģistrētie noziegumi, ES-27, 2005.–2009. gads (1)
(2005=100) — informācijas avots: Eurostat (crim_gen)

2. diagramma. Slepkavības, vidēji gadā, 2007.–2009. gads
(uz 100 000 iedzīvotāju) — informācijas avots: Eurostat (crim_gen), (demo_pjan) un (demo_r_d2jan), un ANO Ekonomikas un sociālo lietu departaments (World Population Prospects: the 2010 Revision)

3. tabula. Personas, kas atradās ieslodzījuma vietās 1999.–2009. gadā — informācijas avots: Eurostat (crim_pris), (demo_pjan) un (demo_r_d2jan), un ANO Ekonomikas un sociālo lietu departaments (World Population Prospects: the 2010 Revision)

Pašlaik pieejamā Eiropas Savienības (ES) statistika par noziedzību un kriminālo tiesvedību atspoguļo ES policijas un tiesību sistēmu daudzveidību. Salīdzinot dalībvalstu noziedzības statistiku, galvenā uzmanība būtu jāpievērš tendencēm, kas veidojušās laika gaitā, nevis tam, lai tieši salīdzinātu dalībvalstu noziedzības līmeni konkrētajā gadā, jo datus var ietekmēt dažādi faktori, tostarp atšķirīgs kriminālatbildības noteikšanas līmenis, kriminālās tiesvedības sistēmu efektivitāte un policijas izmantotā uzskaites prakse, turklāt ir iespējams, ka salīdzinoši liela noziegumu daļa netiek reģistrēta. Norit darbs pie noziedzības statistikas savietojamības uzlabošanas visās ES dalībvalstīs.

Galvenie statistikas rezultāti

ES-27 dalībvalstīs 2009. gadā bija 1,7 miljoni policistu — salīdzinot ar situāciju pirms četriem gadiem (izņemot Beļģiju un Bulgāriju, sk. 1. tabulu), kopējais policistu skaits bija palielinājies par 2,7 %. Laikposmā no 1999. līdz 2009. gadam diezgan strauji mainījās valstu policijas spēku apjoms, jo visās Baltijas valstīs un Ziemeļīrijā tas tika samazināts par vairāk nekā 10 %. Par mazāku policistu skaita samazinājumu ziņoja Rumānija, Vācija, Čehijas Republika un Austrija. Turpretī visās pārējās dalībvalstīs tika konstatēts policistu skaita pieaugums.

Relatīvu atsevišķas valsts policijas spēku apjomu var aprēķināt, nosakot policistu skaitu uz 100 000 iedzīvotāju. ES-27 valstīs uz 100 000 iedzīvotāju 2009. gadā bija vidēji 338 policisti. Dalībvalstu vidū šis īpatsvars bija gandrīz divkārt lielāks Kiprā, kur uz 100 000 iedzīvotāju bija vidēji 672 policisti. Nākamais augstākais īpatsvars tika reģistrēts Spānijā (506). Viszemākais policistu skaits uz 100 000 iedzīvotāju bija Somijā (156), Dānijā (197) un Zviedrijā (207).

ES-27 dalībvalstīs 2009. gadā policija reģistrēja aptuveni 28 miljonus noziegumu (sk. 2. tabulu). Laikposmā no 2000. gada reģistrēto noziegumu skaits ES-27 pieauga, augstāko rādītāju sasniedzot 2002. un 2003. gadā, bet turpmākajos gados (līdz 2009. gadam) šis rādītājs katru gadu pazeminājās. Maltā, Apvienotajā Karalistē, Polijā, Grieķijā un Francijā laikposmā no 2003. līdz 2009. gadam reģistrēto noziegumu skaits samazinājās par vairāk nekā 10 %.

Reģistrēto noziegumu skaita izmaiņas laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam dažādās nodarījumu kategorijās ir redzamas 1. diagrammā — no reģistrētajiem noziegumiem šajā laikposmā visvairāk samazinājās mehānisko transportlīdzekļu zādzību skaits (-26 %), lai gan vērojams arī būtisks policijas reģistrēto slepkavību un laupīšanu skaita samazinājums. No otras puses, redzams, ka nedaudz pieaudzis ielaušanās gadījumu skaits mājokļos (3 %) un ar narkotisko vielu kontrabandu saistītu pārkāpumu īpatsvars (1 %).

Sīkāks dalībvalstu policijas reģistrēto slepkavību skaita iedalījums sniegts 2. diagrammā. Dati attiecas uz vidējo rādītāju laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam. Visās ES-27 valstīs kopā tika reģistrētas 1,3 slepkavības uz 100 000 iedzīvotāju — no augsta rādītāja Lietuvā (8,3) un tai tuvējā Igaunijā (6,1) līdz zemam rādītājam Spānijā, Vācijā, Slovēnijā un Austrijā (mazāk par 1).

Ieslodzījumā esošo personu skaitu nosaka, ņemot vērā pieaugušos un nepilngadīgos ieslodzītos un pirmstiesas apcietinājumā esošas personas, bet šajā rādītājā neiekļauj administratīvu iemeslu dēļ aizturētās personas, kurām nav uzrādīta apsūdzība kriminālā nodarījumā (piem., imigrācijas statusa izmeklēšanas laikā aizturētas personas). ES-27 valstīs 2009. gadā bija vairāk nekā 630 000 ieslodzīto, kas pielīdzināms aptuveni 127 ieslodzītajiem uz 100 000 iedzīvotāju. Augstākie rādītāji (vairāk nekā 20 ieslodzītie uz 100 000 iedzīvotāju) tika reģistrēti Baltijas valstīs un Polijā. Viszemākie rādītāji bija Ziemeļeiropas valstīs — Dānijā, Somijā un Zviedrijā (kā arī Islandē un Norvēģijā ES neietilpstošo valstu grupā). Visas minētās valstis 2009. gadā ziņoja par mazāk nekā 80 ieslodzītajiem uz 100 000 iedzīvotāju. Šāda situācija bija vērojama arī Slovēnijā un Īrijā, kā arī Šveicē (sk. 3. tabulu).

Datu avoti un pieejamība

Eurostat kopš 1950. gada publicē statistiku par noziedzību un krimināltiesību sistēmu attiecībā uz reģistrēto noziegumu kopskaitu un no 1993. gada — par konkrētu noziedzīgu nodarījumu kopumu. Datu bāzē kopš 1987. gada tiek iekļauta arī statistika par ieslodzījumā esošām personām un no 1993. gada — par policistu skaitu.

Apvienotās Karalistes rādītājus iesniedz atsevišķi par Anglijas un Velsas, Skotijas un Ziemeļīrijas jurisdikciju.

Pieņemot, ka valstu datu reģistrēšanas sistēmas laika gaitā būtiski nemainās, par pamatu salīdzinājumam jāizmanto tendences, nevis noziedzības līmenis. Tomēr diezgan bieži dati tiek sniegti neregulāri un tiek ieviestas citas metodiskas / ar definīcijām saistītas pārmaiņas.

Valstu noziedzības statistikas salīdzinājumu var ietekmēt dažādi faktori, tostarp:

tiesību un krimināltiesību sistēmu atšķirības;
policijai paziņoto un policijas reģistrēto noziegumu skaits;
atšķirīgs noziegumu reģistrēšanas laiks (piem., kad par to informē policiju, kad ir identificēts aizdomās turamais u. c.);
atšķirīgi noteikumi par vairāku noziedzīgu nodarījumu uzskaiti;
kopējā noziegumu skaitā iekļaujamā noziedzīgo nodarījumu uzskaitījuma atšķirības.

Tāpēc iesniegtā informācija ir jāanalizē uzmanīgi.

Arī ieslodzījumā esošo personu skaitu var ietekmēt dažādi faktori, tostarp:

tiesās izskatīto lietu skaits;
to notiesāto noziedznieku procentuālā daļa, kuriem piespriests ieslodzījums;
piespriestā soda ilgums;
pirmstiesas apcietinājumā turēto personu skaits;
datums, kurā veikta aptauja (jo īpaši, ja tiek piemērota amnestija vai citi pirmstermiņa atbrīvošanas pasākumi).

Ieslodzījumā esošo personu skaits būtu jānosaka kā kopējais pieaugušo un nepilngadīgo ieslodzīto (tostarp pirmstiesas apcietinājumā esošo personu) skaits katra gada 1. septembrī. Minētajos skaitļos ir iekļauts to noziedznieku skaits, kas ieslodzīti cietuma administrācijas telpās, nepilngadīgo ieslodzījuma iestādēs, narkomānijas slimnieku ārstēšanas iestādēs un psihiatriskajās vai citās slimnīcās.

Pirmie pasākumi, kas jāveic, lai izveidotu salīdzināmāku noziedzības un kriminālās tiesvedības statistiku, tika izklāstīti Eiropas Komisijas paziņojumā “Visaptverošas un saskaņotas ES stratēģijas izstrāde, lai veidotu noziedzības un krimināljustīcijas statistiku: ES rīcības plāns 2006.–2010. gadam” (COM(2006)437, galīgā redakcija). Paziņojuma īstermiņa mērķis bija valstu datu apkopošana un to kvalitātes novērtēšana. Savukārt Eiropas Komisijas Iekšlietu ģenerāldirektorāta ilgtermiņa mērķis ir ciešā sadarbībā ar Eurostat izstrādāt saskaņotu metodiku ES līmeņa statistikas apkopošanai, lai varētu salīdzināt noziedzības struktūru un tendences dalībvalstīs. Šis darbs tiek turpināts atbilstīgi 2009. gada Stokholmas programmai — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā.

Konteksts

Pakāpeniska robežkontroles pasākumu atcelšana Eiropas Savienībā ir ievērojami atvieglojusi Eiropas pilsoņu brīvu pārvietošanos, tomēr tā, iespējams, ir arī vienkāršojusi noziedznieku darbību, jo īpaši tāpēc, ka tiesību aizsardzības iestāžu un krimināltiesību sistēmas darbības joma parasti nesniedzas pāri valstu robežām.

Pēc Amsterdamas līguma pieņemšanas ES izvirzīja mērķi nodrošināt vienotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Šis mērķis 2004. gadā tika padziļināts Hāgas programmā, kurā tika noteiktas desmit prioritārās jomas: pamattiesības un pilsoniskuma stiprināšana; pretterorisma pasākumi; līdzsvarota pieeja migrācijai; ES ārējo robežu integrētas pārvaldības izveide; kopējas patvēruma procedūras izveide; imigrācijas labvēlīgās ietekmes palielināšana; pareiza privātuma un drošības līdzsvara panākšana informācijas apmaiņā; stratēģiskas koncepcijas izveide organizētās noziedzības apkarošanai; efektīvas Eiropas tiesiskuma telpas garantēšana, kā arī dalīta atbildība un solidaritāte.

Strādājot pie noziedzības un krimināltiesību sistēmu saskaņošanas un izstrādes, ES dalībvalstis vienojās tuvināt noziedzīgu nodarījumu definīcijas un par konkrētiem noziedzīgu nodarījumu veidiem piemērojamo sankciju līmeni. Turklāt ir paredzēts, ka par pamatu tiesu varas sadarbībai krimināllietās kļūs valstu tiesnešu pieņemto lēmumu savstarpēja atzīšana, un ir izstrādāti dažādi instrumenti, kas atvieglos faktisko pārrobežu sadarbību.

Policijas sadarbības jomā ES cenšas katras dalībvalsts tiesību aizsardzības iestādēm nodrošināt piekļuvi vajadzīgajai informācijai (piem., DNS, pirkstu nospiedumu, transportlīdzekļu reģistrācijas vai imigrācijas datu bāzēm), kā arī uzlabot policijas sadarbību vienotā personas datu aizsardzības sistēmā. Uz informācijas izmantošanu attiecas plašs tiesību aktu kopums, tostarp Datu saglabāšanas direktīva 2006/24/EK, Pamatlēmums 2006/960/TI (Zviedrijas iniciatīva), Padomes Prīmes lēmums 2008/615/TI un Regula (EK) Nr. 767/2008 par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm.

Policijas sadarbība tiek veicināta ar tādiem tiesību aktiem kā Pamatlēmums 2002/465/TI par kopējām izmeklēšanas grupām un Padomes Lēmums 2008/617/TI par sadarbības uzlabošanu starp īpašajām intervences vienībām, savukārt, lai atvieglotu dažādu tiesību aizsardzības aģentūru sadarbību, ir izveidotas arī vairākas organizācijas/iestādes, piemēram Eiropas Policijas akadēmija (CEPOL), Eiropas Policijas birojs (Europol) un Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie ES dalībvalstu ārējām robežām (Frontex). Turklāt ES atbalsta vairākus nacionālos un daudznacionālos projektus, īstenojot dažādas programmas, piemēram, programmu “Noziedzības profilakse un apkarošana” (Padomes Lēmums 2007/125/TI).