Vecāka gadagājuma cilvēki — iedzīvotāju pārskats

Sabiedrības novecošana strauji mainīs sabiedrības struktūru

Sabiedrības novecošana ir ilgtermiņa attīstība, kas Eiropā vērojama jau vairākus gadu desmitus. Šo procesu virza vēsturiski zemais līmenis auglība likmes, kas palielinās paredzamais mūža ilgums un dažos gadījumos migrācija modeļi (piemēram, tās ES dalībvalstis, kurām raksturīgs pensionāru neto ienākums). Iedzīvotāju skaita prognozes liecina, ka ES iedzīvotāju novecošana nākamajās desmitgadēs paātrināsies, strauji pieaugot vecāka gadagājuma cilvēku skaitam un īpatsvaram.

Kopā populācija of the ES-27 tiek prognozēts, ka nedaudz palielināsies no 446,8 miljoniem 2019. gada sākumā līdz maksimumam — 449,3 miljoniem 2026.–2029. gada periodā, bet pēc tam lēnām samazināsies līdz 441,9 miljoniem līdz 2050. gadam (sk. 1. attēlu).

Vecāka gadagājuma cilvēku (šeit definēts kā 65 gadus veci vai vecāki) iedzīvotāju skaits ES-27 ievērojami palielināsies — no 90,5 miljoniem 2019. gada sākumā līdz 129,8 miljoniem 2050. gadā. Šajā periodā tiek prognozēts, ka ES-27 iedzīvotāju skaits vecumā no 75 līdz 84 gadiem palielināsies par 56,1 %, savukārt 65–74 gadus vecu cilvēku skaits palielināsies par 16,6 %. Turpretī jaunākās prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam ES 27 dalībvalstīs dzīvos par 13,5 % mazāk cilvēku vecumā līdz 55 gadiem.

Attēls: Iedzīvotāju skaita izmaiņas pa vecuma grupām, ES-27, 2001.–2050.
gads (miljoni iedzīvotāju)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup) and (proj_19np)

Līdz 2050. gadam būs gandrīz pusmiljons simtgadnieku.

Iespējams, visievērojamākais ES iedzīvotāju struktūras izmaiņu aspekts ir saistīts ar vecāka gadagājuma iedzīvotāju pakāpenisku novecošanu: ļoti vecu cilvēku (85 gadus veci vai vecāki) relatīvā nozīme pieaug straujāk nekā jebkura cita vecuma grupa. Tiek prognozēts, ka laikā no 2019. līdz 2050. gadam ļoti vecu cilvēku skaits ES-27 valstīs palielināsies vairāk nekā divas reizes, sasniedzot 113,9 %. Lai gūtu priekšstatu par šo izmaiņu apmēru, tiek prognozēts, ka 85 gadus vecu vai vecāku cilvēku skaits palielināsies no 12,5 miljoniem 2019. gadā līdz 26,8 miljoniem līdz 2050. gadam, savukārt tiek prognozēts, ka simtgadnieku (100 gadus vecu vai vecāku) skaits pieaugs no 96600 cilvēkiem 2019. gadā līdz gandrīz pusmiljonam (484000) līdz 2050. gadam.

Ņemot vērā darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanos un gados vecāku un ļoti vecu cilvēku skaita pieaugumu sabiedrībā, viens no politikas veidotājiem vissteidzamāk risināmajiem jautājumiem ir mudināt gados vecākus cilvēkus pēc iespējas ilgāk palikt darbaspēks .

2019. gadā cilvēki vecumā no 55 gadiem veidoja nedaudz vairāk par trešdaļu (33,6 %) no kopējā ES-27 iedzīvotāju skaita (sk. 2. attēlu). ES dalībvalstu vidū šis īpatsvars bija lielāks nekā viena trešdaļa no 10 ES dalībvalstīm un maksimums — 36,5 % Itālijā. Otrā diapazona galā viena ceturtdaļa (25,0 %) Īrijas iedzīvotāju veidoja 55 gadus vecus vai vecākus cilvēkus. Tiek prognozēts, ka šīs vecuma grupas (55 gadi vai vairāk) īpatsvars ES-27 iedzīvotāju vidū līdz 2050. gadam sasniegs 40,6 %; tas palielināsies katrā ES dalībvalstī. Tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam 55 gadus veci vai vecāki cilvēki veidos 45,9 % no Itālijas iedzīvotājiem un vairāk nekā 45,0 % Lietuvā, Portugālē, Grieķijā un Latvijā.

Attēls: Cilvēki ≥ 55 gadu vecumā pēc vecuma klases, 2019. un 2050. gads
(% no kopējā iedzīvotāju skaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup) and (proj_19np)

Iedzīvotāji kļūst arvien pelēkāki

Populācijas piramīdas sniedziet ilustrāciju par to, kā iedzīvotāji tiek sadalīti dažādās vecuma grupās. Katrā piramīdā ir parādīts iedzīvotāju sadalījums pēc dzimuma un piecu gadu vecuma grupas, kur bāri atbilst konkrētā dzimuma un vecuma grupas īpatsvaram iedzīvotāju kopskaitā; populācijas dzimuma un vecuma struktūra nosaka katras populācijas piramīdas galīgo formu.

Attēlā ir attēlotas divas ES-27 piramīdas, kas ir pārklātas, no kurām viena parāda situāciju 2019. gada sākumā (cietie stieņi) un otrā — prognoze 2050. gadam (stieņi ar robežām); tajos uzsvērta demogrāfiskā pāreja, kas, kā tiek prognozēts, notiks visā ES nākamo trīs desmitgažu laikā. ES-27 iedzīvotāju piramīda 2019. gadā ir salīdzinoši šaura apakšdaļā un vairāk līdzinās rombveidam, un piramīdas vidū ir izliekums, kas norāda uz to, ka mazuļa uzplaukuma paaudze tuvojas pensijai. Dzimstības līmeņa samazināšanās, sākot no 70. gadiem, izskaidro, kāpēc piramīdas bāze 2019. gadam ir salīdzinoši šaura; šis process ir pazīstams kā “novecošana apakšā” (no populācijas piramīdas).

Nākamajās desmitgadēs liels skaits bērnu-boomers palielinās vecu un ļoti vecu cilvēku skaitu, jo ES-27 iedzīvotāju piramīdai ir gandrīz pīlāriem līdzīga forma, un katrai vecuma grupai ir līdzīga daļa no kopējā iedzīvotāju skaita. Vecāka gadagājuma cilvēku pieaugošo īpatsvaru daļēji var izskaidrot ar ilgmūžības palielināšanos; šo procesu bieži dēvē par “novecošanu augšgalā” (iedzīvotāju piramīdas). Viens no spilgtākajiem piramīdas aspektiem 2050. gadā ir stieņu pagarināšana vecuma grupā (salīdzinājumā ar 2019. gadu), kas liecina, ka lielāka daļa iedzīvotāju dzīvos ļoti veci (85 gadi vai vairāk); tas ir īpaši svarīgi sieviešu vidū.

Attēls. Iedzīvotāju piramīdas, ES-27, 2019. un 2050. gads
(% no kopējā iedzīvotāju skaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup) and (proj_19np)

Vecāka gadagājuma cilvēki — atšķirības starp dzimumiem

Bija vairāk nekā divas reizes vairāk ļoti vecu sieviešu nekā ļoti veci vīrieši

Vecāka gadagājuma sieviešu skaits ES-27 iedzīvotāju vidū pārsniedz vīriešu skaitu. Pēdējos gados šī atšķirība ir sākusi samazināties, jo arvien vairāk vīriešu izdzīvo vecāka gadagājuma cilvēkiem. 2019. gadā ES 27 dalībvalstīs vidēji bija 1,33 sievietes vecumā no 65 gadiem uz katru tāda paša vecuma vīrieti. Lielākā dzimumu nelīdzsvarotība tika reģistrēta Baltijas dalībvalstis : piemēram, Latvijā bija vairāk nekā divas sievietes vecumā no 65 gadiem uz katru tāda paša vecuma vīrieti.

Attēlā redzams, ka šī dzimumu atšķirība turpmākajos gados nedaudz samazināsies, pieaugot vecāka gadagājuma vīriešu īpatsvaram. Lai gan 2019. gadā katram tāda paša vecuma vīrietim bija 1,33 sievietes vecumā no 65 gadiem vai vairāk, tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam šis rādītājs samazināsies līdz 1,24 sievietēm 65 gadu vecumā vai vairāk. Tiek prognozēts, ka vecāku sieviešu attiecība pret vecākiem vīriešiem būs 1,49: 1 Latvijā līdz 2050. gadam, kas ir augstākais rādītājs ES dalībvalstu vidū, savukārt jaunākās prognozes liecina, ka Maltā līdz 2050. gadam būs vairāk vecu vīriešu nekā vecās sievietes.

Attēls. Cilvēki ≥ 65 gadu vecumā pēc dzimuma, 2019. un 2050. gads
(% no kopējā iedzīvotāju skaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup) and (proj_19np)

Attēlā redzams, ka vecāka gadagājuma cilvēku dzimumu nelīdzsvarotība visvairāk izpaudās ļoti vecu cilvēku vidū (85 gadus veci vai vecāki). 2019. gadā ES 27 dalībvalstīs bija vairāk nekā divas reizes vairāk ļoti vecu sieviešu nekā ļoti veci vīrieši, un šis rādītājs bija 2,09: 1. Lielākās atšķirības starp dzimumiem šajā vecuma grupā tika reģistrētas arī Baltijas valstīs, jo ļoti vecas sievietes pārspēj ļoti vecus vīriešus par vairāk nekā trim līdz vienam. Otrā diapazona galā ļoti vecu cilvēku dzimumu nelīdzsvarotība bija salīdzinoši neliela Kiprā un jo īpaši Grieķijā (kur uz katru tāda paša vecuma vīrieti bija 1,46 ļoti vecas sievietes).

Attēls. Dzimumu nelīdzsvarotība ≥ 65 gadus veciem cilvēkiem pēc vecuma klases, 2019. gads
(sieviešu un vīriešu attiecība)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup)

Gados vecāki cilvēki — arvien vecāki cilvēki un arvien lielāka atkarība

Tiek prognozēts, ka laikposmā no 2019. līdz 2050. gadam vidējais vecums palielināsies par 4,5 gadiem.

The vidējais vecums no populācijas sniedz noderīgu vispārējā vecuma profila kopsavilkumu. Vidējais vecums var ietekmēt vairākus faktorus, tostarp: auglība, paredzamais mūža ilgums, sociālā un ekonomiskā attīstība. 2019. gadā ES-27 iedzīvotāju vidējais vecums bija 43,7 gadi (sk. 6. attēlu). Visās ES dalībvalstīs vidējais vecums bija mazāks par 40,0 gadiem Luksemburgā (39,5 gadi), Kiprā un Īrijā (kur tika reģistrēts zemākais vidējais vecums, abi 37,7 gadi). Turpretī vidējais iedzīvotāju vecums bija ievērojami augstāks Vācijā (46,0 gadi) un maksimums bija Itālijā (46,7 gadi).

Tiek prognozēts, ka ES-27 vidējais vecums nākamajās trīs desmitgadēs palielināsies par 4,5 gadiem, līdz 2050. gadam sasniedzot 48,2 gadus. Tiek prognozēts pieaugums katrā ES dalībvalstī, un tiek prognozēts, ka Polijā, Slovākijā un Maltā iedzīvotāju vidējais vecums pieaugs par vairāk nekā 8,0 gadiem. Otrā diapazona galā tiek prognozēts, ka Francijas, Beļģijas, Nīderlandes un Dānijas vecuma profili attīstīsies lēnāk, jo tiek prognozēts, ka to vidējais vecums attiecīgajā periodā palielināsies par 3,0–4,0 gadiem. Paredzams, ka pārmaiņu temps būs vēl lēnāks Zviedrijā (kur tiek prognozēts, ka vidējais vecums palielināsies par 2,6 gadiem) un jo īpaši Vācijā (paredzamais pieaugums par 1,2 gadiem).

Attēls. Iedzīvotāju vidējais vecums, 1990., 2019. un 2050. gads
(gadi)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) and (proj_19ndbi)

Tiek prognozēts, ka 50 gadu laikā vecumatkarības koeficients vairāk nekā divkāršosies.

Vecumatkarības koeficientu var izmantot, lai izpētītu atbalsta līmeni, ko darbspējīgā vecuma iedzīvotāji, iespējams, var sniegt vecāka gadagājuma cilvēkiem (šeit definēti kā cilvēki vecumā no 20 līdz 64 gadiem); šī attiecība izsaka vecākas iedzīvotāju daļas relatīvo lielumu salīdzinājumā ar darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitu. Vecumatkarības koeficients ES-27 2001. gadā bija 25,9 % (sk. 7. attēlu); tādējādi uz katru personu, kuras vecums ir 65 gadi vai vairāk, bija nedaudz mazāk nekā četras darbspējīgā vecuma personas. Līdz 2019. gadam vecumatkarības koeficients bija 34,1 %, citiem vārdiem sakot, uz katru vecāka gadagājuma cilvēku bija mazāk nekā trīs darbspējīgā vecuma personas. Iedzīvotāju skaita prognozes liecina, ka ES-27 vecumatkarības koeficients turpinās palielināties un līdz 2050. gadam sasniegs 56,7 %, kad uz katru vecāka gadagājuma cilvēku būs mazāk nekā divas darbspējīgā vecuma personas.

Attēls. Iedzīvotāju struktūras rādītāji, ES-27, 2001.–2050.
gads (%)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) and (proj_19ndbi)

2019. gadā vecumatkarības koeficients ES dalībvalstīs svārstījās no 22,4 % Luksemburgā un 24,0 % Īrijā līdz 37,6 % Grieķijā, 38,4 % Somijā un 38,6 % Itālijā. Attēlā ir parādīts, kā šī attiecība attīstīsies nākamo trīs desmitgažu laikā: paredzams, ka no 2019. līdz 2050. gadam Slovākijas vecumatkarības koeficients palielināsies īpaši strauji, un paredzams, ka 2050. gadā šis rādītājs būs 2,2 reizes lielāks nekā 2019. gadā.

Tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam vairāk nekā divās trešdaļās ES dalībvalstu vecumatkarības koeficients pārsniegs 50,0 %; citiem vārdiem sakot, viņiem būs mazāk nekā divas personas darbspējīgā vecumā uz katru personu, kas ir 65 gadus veca vai vecāka. Septiņās dalībvalstīs tiek prognozēts, ka vecumatkarības koeficients sasniegs vismaz 60,0 %, un augstākais rādītājs tiek prognozēts Itālijā (66,5 %), Grieķijā (68,1 %) abd Portugālē (68,8 %). Paredzams, ka vecumatkarības koeficients Kiprā 2050. gadā saglabāsies zemāks par 40,0 %.

Attēls. Vecumatkarības koeficients, 1990., 2019. un 2050. gads
(%)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) and (proj_19ndbi)

Ļoti vecu cilvēku skaita strauja palielināšanās

Ļoti vecu cilvēku (85 gadu veci vai vecāki) pieaugošajam skaitam ES-27 ir dažādas sekas. Viena no galvenajām jomām, kas politikas veidotājiem rada bažas, ir atbilstošas veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes izmaksas, jo ļoti veci cilvēki parasti patērē proporcionāli vairāk sociālo pakalpojumu (viņu vajadzības parasti ir lielākas nekā citu vecuma grupu vajadzības).

2019. gadā ļoti vecu cilvēku īpatsvars ES-27 iedzīvotāju vidū bija 2,8 %. Piecās ES dalībvalstīs šis īpatsvars bija mazāks par 2,0 %, un viszemākais īpatsvars bija Īrijā, Kiprā un Slovākijā (1,5–1,6 %). Turpretī Francijā un četrās dienvidu dalībvalstīs — Portugālē, Spānijā, Grieķijā un Itālijā — bija vislielākais ļoti vecu cilvēku īpatsvars, un augstākais rādītājs bija 3,6 % Itālijā.

Katrā ES dalībvalstī bija vairāk vecu sieviešu nekā ļoti veci vīrieši: tomēr ļoti vecu vīriešu īpatsvars 2001.–2019. gadā kopumā palielinājās straujāk nekā ļoti vecu sieviešu īpatsvars. Tām dalībvalstīm, kurās ir vislielākais ļoti vecu cilvēku īpatsvars to iedzīvotāju vidū, bija raksturīgas salīdzinoši lielas ļoti vecu vīriešu populācijas; tas bija īpaši nozīmīgi Grieķijā, kur ļoti veci vīrieši 2019. gadā veidoja 1,4 % no kopējā iedzīvotāju skaita (abiem dzimumiem). Lielākais ļoti vecu sieviešu īpatsvars tika reģistrēts Itālijā (2,4 % no kopējā iedzīvotāju skaita).

Attēls. Cilvēki ≥ 85 gadu vecumā pēc dzimuma, 2001. un 2019. gads
(% no kopējā iedzīvotāju skaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup)

Vecāka gadagājuma cilvēki — norises pasaulē

Lai gan sabiedrības novecošana ir globāla parādība, dažos pasaules reģionos novecošanas process ir straujāks nekā citos. Iedzīvotāju novecošanas temps daudzās jaunattīstības valstīs ir ievērojami straujāks nekā vēsturiskie precedenti attīstītajās valstīs. Tādējādi, pielāgojoties novecojošo iedzīvotāju vajadzībām, pirmās, visticamāk, saskarsies ar daudz lielāku spiedienu.

Aiz Japānas ES sniedz vienu no raksturīgākajiem demogrāfiskās novecošanas piemēriem

The G20 valstis atrodas dažādos ekonomiskās un iedzīvotāju attīstības posmos. Lai gan iedzīvotāju novecošanas process ir īpaši vērojams Japānā, tas var būt kontrasts ar Dienvidāfriku vai Saūda Arābiju, kur iedzīvotāji dominē jauniešu vidū.

Attēlā parādīts vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars (65 gadus veci vai vecāki) G20 valstu kopskaitā. 2015. gadā 8,2 % no pasaules iedzīvotājiem bija vecāka gadagājuma cilvēki. Vienā spektra galā gados vecāku cilvēku īpatsvars Japānā vairāk nekā trīs reizes pārsniedza vidējo rādītāju pasaulē, kur 65 gadus vecu vai vecāku cilvēku īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā bija vairāk nekā viena ceturtdaļa (2018. gadā — 28,0 %). ES-27 bija nākamais augstākais vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars G20 valstu vidū (20,3 % 2019. gadā). Pusē no pārējām G20 valstīm, kas nav ES dalībvalstis, vecāku cilvēku īpatsvars to iedzīvotāju kopskaitā pārsniedza vidējo rādītāju pasaulē; to vidū bija Amerikas Savienotās Valstis (16,0 % 2018. gadā) un Ķīna (9,3 % 2015. gadā). G20 valstis, kurās vecāka gadagājuma cilvēki veido salīdzinoši nelielu daļu no kopējā iedzīvotāju skaita, bieži vien tiek raksturotas kā jaunietekmes valstis, kurās ir salīdzinoši jauni iedzīvotāji un pieaug darbaspēks; kā piemēru var minēt Meksiku (vecāki cilvēki veidoja 7,4 % no kopējā iedzīvotāju skaita 2019. gadā), Indiju (5,6 % 2015. gadā), Indonēziju (5,4 % 2015. gadā), Dienvidāfriku (5,0 % 2015. gadā) un Saūda Arābiju (3,0 % 2015. gadā).

Attēls. Cilvēki ≥ 65 gadu vecumā pēc vecuma klases, 2019. gads
(% no kopējā iedzīvotāju skaita)
Avots: Eurostat (demo_pjangroup) Apvienoto Nāciju Organizācijas Statistikas nodaļa (Demogrāfiskās statistikas datubāze) un Apvienoto Nāciju Organizācija, Ekonomikas un sociālo lietu departaments, Iedzīvotāju nodaļa, World Population Prospects 2019

Tiek prognozēts, ka 2020. gadā pasaules iedzīvotāju vidējais vecums būs 30,9 gadi. Japānā (48,4 gadi) bija augstākais prognozētais vidējais vecums G20 valstu vidū, un tam sekoja ES-27 (43,9 gadi). Tikai četrās G20 valstīs mediānais vecums bija zemāks par pasaules vidējo rādītāju: Indonēzijā, Meksikā, Indijā un Dienvidāfrikā.

11. attēlā ir parādīts arī prognožu kopums. ^[1]: paredzams, ka līdz 2050. gadam pasaules iedzīvotāju vidējais vecums sasniegs 36,2 gadus. Tiek prognozēts, ka augstākais vidējais vecums Austrumāzijā būs visaugstākais — Dienvidkorejā — 56,5 gadi un Japānā — 54,7 gadi, savukārt tiek prognozēts, ka Ķīnas iedzīvotāju vidējais vecums (47,6 gadi) pieaugs līdz gandrīz tādam pašam līmenim kā ES-27 (48,2 gadi). Līdz 2050. gadam vienīgā G20 valsts, kurā tiek prognozēts, ka vidējais vecums saglabāsies zem pasaules vidējā rādītāja, ir Dienvidāfrika (32,9 gadi).

Attēls. Iedzīvotāju vidējais vecums, 1980, 2020. un 2050. gads
(gadi)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) and (proj_19ndbi) un Apvienoto Nāciju Organizācija, Ekonomikas un sociālo lietu departaments, Iedzīvotāju nodaļa, Pasaules iedzīvotāju perspektīvas 2019

Attēlā sniegtā informācija apstiprina straujas iedzīvotāju novecošanas procesu Austrumāzijā. Paredzams, ka vecumatkarības koeficients Japānā turpinās strauji pieaugt līdz 2050. gadam, kad paredzams, ka tas sasniegs 80,7 %. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad 2000. gadā uz katru vecāku cilvēku (65 gadus veci vai vecāki) bija gandrīz četri darbspējīgā vecuma cilvēki (šeit tie ir 20–64 gadi), Japānā līdz 2050. gadam uz katru vecāka gadagājuma cilvēku būs aptuveni 1,2 darbspējīgā vecuma personas. Nākamo trīs desmitgažu laikā ievērojami mainīsies arī Ķīnas iedzīvotāju struktūra. Tiek prognozēts, ka 2015. gadā vecumatkarības koeficients bija tuvu pasaules vidējam rādītājam, bet nedaudz zemāks par to, un tiek prognozēts, ka Ķīnā šis rādītājs strauji pieaugs, proti, līdz 2050. gadam tas būs 1,7 reizes lielāks nekā pasaulē prognozētais līmenis.

Attēls. Vecumatkarības koeficients, 1980–2050
(%)
Avots: Eurostat (demo_pjanind) and (proj_19ndbi) un Apvienoto Nāciju Organizācija, Ekonomikas un sociālo lietu departaments, Iedzīvotāju nodaļa, Pasaules iedzīvotāju perspektīvas 2019

Vecāka gadagājuma cilvēki — kur viņi dzīvo?

Gados vecākiem cilvēkiem bija lielāka iespēja dzīvot lauku apvidos

Lauku apvidi var būt vietas ar lielu dabas skaistumu, kas piedāvā plašu atpūtas aktivitāšu klāstu. Lai gan šādas vietas varētu būt pievilcīgas citiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kad viņi izvēlas, kur doties pensijā, šajos apgabalos bieži vien ir zems pakalpojumu līmenis. Tas var būt īpaši problemātiski gados vecākiem cilvēkiem, kuri saskaras ar lielāku pārvietošanās spēju, slimību vai sociālās atstumtības risku. Savukārt pilsētvide var būt izdevīga vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo īpaši nodrošinot labāku piekļuvi sabiedriskajam transportam, kā arī plašāku mājokļu, sabiedrisko un komerciālo pakalpojumu klāstu.

2019. gadā ES 27 dalībvalstīs dzīvoja 90,4 miljoni vecāka gadagājuma cilvēku (65 gadus veci vai vecāki). 39,7 % no tiem dzīvoja starpreģioni un 38,2 % galvenokārt pilsētu reģioni atstājot 22,1 % galvenokārt lauku reģioni . Attēlā ir salīdzināts vecāka gadagājuma cilvēku iedzīvotāju sadalījums pēc pilsētu un lauku tipoloģija . Tas liecina, ka ES-27 gados vecāki cilvēki parasti vairāk nekā gados jaunāki cilvēki dzīvo galvenokārt lauku reģionos un starpreģionos (par ko liecina indeksētās vērtības, kas pārsniedz 100 %), un tie mazāk sliecas dzīvot galvenokārt pilsētu reģionos.

Šāda tendence — vairāk nekā vidējais gados vecāku cilvēku īpatsvars, kas dzīvo galvenokārt lauku reģionos — atkārtojās lielākajā daļā ES dalībvalstu; 2019. gadā vienīgie izņēmumi bija Slovākija, Beļģija un Polija. ^[2]. Turpretī Francijā, Nīderlandē un jo īpaši Spānijā to gados vecāku cilvēku īpatsvars, kuri dzīvo galvenokārt lauku reģionos, bija augsts (salīdzinājumā ar pārējo iedzīvotāju īpatsvaru). Dažos gadījumos salīdzinoši lielais to vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars, kuri dzīvo lauku reģionos, var atspoguļot jaunākās paaudzes, kas atstāj mazapdzīvotus reģionus (piemēram, meklējot darba iespējas un/vai labāku dzīves kvalitāti), savukārt vecāka gadagājuma cilvēki turpina dzīvot lauku apvidos.

Attēls. Cilvēki ≥ 65 gadu vecumā, pēc pilsētu un lauku tipoloģijas, 2019.
gads (%, īpatsvars no kopējā iedzīvotāju skaita katrā reģiona veidā = 100)
Avots: Eurostat (urt_pjangrp3)

Austrumvācijā un Itālijas ziemeļos liela daļa iedzīvotāju veidoja gados vecākus cilvēkus.

Demogrāfijas statistikas iedalījums vietējā un reģionālā līmenī var būt noderīgs politikas veidotājiem, jo īpaši, gatavojoties ar vecumu saistītiem pakalpojumiem. Kartē ir sniegta informācija: RIEKSTI līmeņa reģioni, un to pamatā ir vecāka gadagājuma cilvēku (65 gadus veci vai vecāki) īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. 2019. gadā visā ES bija 17 reģioni, kuros vecāka gadagājuma cilvēki veidoja vairāk nekā ceturto daļu no kopējā iedzīvotāju skaita. Šie reģioni galvenokārt atradās Austrumvācijā, Itālijas ziemeļrietumos/centrālajā daļā un Spānijas ziemeļrietumu/centrālajā daļā (tikai 5 no 17 reģioniem no citām ES dalībvalstīm): lielākā daļa tika reģistrēta Chemnitz (austrumvācijā; 28,9 %), Ligūrija (Itālijas ziemeļrietumos; 28,5 %) un Ipeiros (Ziemeļrietumu Grieķija; 27,0 %).

Karte Nr. 1: Cilvēki ≥ 65 gadu vecumā, pa NUTS 2. līmeņa reģioniem, 2019. gads
(% no kopējā iedzīvotāju skaita)
Avots: Eurostat (demo_r_pjanind2)

Lauku un mazapdzīvotos reģionos bija liela vecāka gadagājuma cilvēku koncentrācija.

Attēlā sniegti sīkāki skaitļi, proti, par NUTS 3. līmeņa reģioniem. Tajā uzsvērtas ievērojamās reģionālās atšķirības, kas pastāv dažās ES dalībvalstīs attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēku (65 gadus vecu vai vecāku) īpatsvaru kopējā iedzīvotāju skaitā. Parasti šīs atšķirības atspoguļo kontrastējošās situācijas, kas pastāv starp mazapdzīvotiem lauku reģioniem un pilsētu centriem; ņemiet vērā, ka galvaspilsētas reģionos parasti tika atrasts zemākais gados vecāku cilvēku īpatsvars.

2019. gadā vecāka gadagājuma cilvēki veidoja vairāk nekā vienu trešdaļu (36,7 %) no kopējā iedzīvotāju skaita Grieķijas centrālajā reģionā Evrytania — salīdzinoši kalnainā lauku reģionā, kas ir mazapdzīvots. Nākamās lielākās daļas tika reģistrētas Beļģijas reģionā Arr. Veurne (32,5 %), kas atrodas netālu no Lamanša un robežojas ar Franciju un Austrumvācijas pilsētu Suhl, Kreisfreie Stadt (32,2 %).

Izņemot Evrytania, bija vairāki citi salīdzinoši mazapdzīvoti, attāli reģioni, kuros vecāka gadagājuma cilvēki veidoja vismaz 30,0 % no kopējā iedzīvotāju skaita: Ourense (Ziemeļrietumu Spānija; 31,4 %), Creuse (Francijas centrālā daļa; 30,3 %), Alto Tâmega (ZiemeļPortugāle; 30,3 %) vai Etelä-Savo (Somijas dienvidaustrumu daļa; 30,1 %). Turpretī viszemākais vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars tika reģistrēts divos no tālākajiem Francijas reģioniem (Majotā (2,7 %) un Gajānā (5,8 %)).

Attēls. NUTS 3. līmeņa reģionu diapazons ar augstāko un zemāko iedzīvotāju īpatsvaru ≥ 65 gadu vecumā, 2019. gads
(% no iedzīvotāju kopskaita)
Avots: Eurostat (demo_r_pjanind3)

Vecāka gadagājuma cilvēki — no kurienes viņi nāk?

Lai gan auglības samazināšanās un mūža ilguma palielināšanās ir galvenie ES iedzīvotāju novecošanas virzītājspēki, starptautiskā mērogā migrācija var būt arī nozīme iedzīvotāju vecuma profila noteikšanā. Migrācija parasti palēnina novecošanas procesu, jo lielākā daļa imigrantu parasti ir salīdzinoši jauni, bēg no vajāšanas vai konfliktiem, meklē darba iespējas un labākas dzīves kvalitātes iespējas.

Salīdzinoši neliela daļa vecāka gadagājuma cilvēku ir ārvalstu pilsoņi

Attēlā ir sniegta informācija par ārvalstu pilsoņi. 2019. gadā ārvalstu pilsoņi veidoja 7,9 % no ES-27 iedzīvotāju skaita, un šis īpatsvars bija 4,1 % vecāka gadagājuma cilvēku vidū (65 gadus veci vai vecāki). Visā ES bija samērā izplatīts, ka ārvalstu pilsoņu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā samazinās atkarībā no vecuma. Tas var atspoguļot vairākus faktorus, piemēram:

migrācijas plūsmu apjoms laika gaitā var būt mainījies;

migrācijas plūsmu vecuma struktūra, iespējams, ir mainījusies;

daži cilvēki var pārcelties uz valsti kāda konkrēta iemesla dēļ, piemēram, studēt vai strādāt, un pēc tam doties prom;

demogrāfiskie faktori, piemēram, dzimstības rādītāji, var atšķirties ārvalstu un valsts pilsoņu vidū.

Piemēram, Luksemburgā 2019. gadā gandrīz pusi (47,5 %) no kopējā iedzīvotāju skaita veidoja ārvalstu pilsoņi, savukārt vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars bija ievērojami mazāks (34,7 %). Šim modelim bija divi izņēmumi — Latvija un Igaunija, kur vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars (nevis kopējais iedzīvotāju skaits) bija ārvalstu pilsoņi. Tas var būt saistīts ar to, ka šajās divās dalībvalstīs liels skaits gados vecāku cilvēku tiek klasificēti kā: atzīti nepilsoņi ; šie cilvēki galvenokārt ir bijušie Padomju Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo, bet nav ieguvuši nekādu citu pilsonību.

Attēls. Ārvalstu pilsoņu īpatsvars, 2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)