Archive:Statistika par minimālo algu

Dati iegūti 2020. gada februārī.

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada maijā.

This Statistics Explained article has been archived on 21 December 2020.

Highlights

Minimālās algas apmērs ES dalībvalstīs 2020. gada janvārī bija no 312 EUR līdz 2142 EUR mēnesī.

Minimālā alga 2010. gada janvārī un 2020. gada janvārī
(EUR mēnesī un %)
Avots: Eurostat (earn_mw_cur)

Šajā rakstā parādītas minimālās algas līmeņa būtiskās atšķirības Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs; tajā ietverts arī salīdzinājums ar situāciju Apvienotajā Karalistē, kandidātvalstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs.

Full article

Vispārīgs pārskats

Statistika par minimālo algu, ko publicē Eurostat, attiecas uz valstīs noteikto minimālo algu. Valstī noteiktā minimālā alga parasti attiecas uz visiem attiecīgās valsts darba ņēmējiem vai vismaz uz to vairākumu. Minimālās algas apmēru valstī nosaka tiesību aktos nereti pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem vai tiešā veidā, panākot valsts starpnozaru vienošanos.

Minimālā alga parasti tiek uzrādīta kā mēneša bruto izpeļņas summa, t. i., summa pirms ienākuma nodokļa un darba ņēmēja maksāto sociālā nodrošinājuma iemaksu atņemšanas; šo atskaitījumu apmērs katrā valstī atšķiras. Statistiku par valstīs noteikto minimālo algu Eurostat publicē divreiz gadā. Statistikas dati attiecas uz situāciju katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā. Tāpēc minimālās algas izmaiņas, kas notikušas laikposmā starp minētajiem diviem datumiem, tiek uzrādītas tikai nākamajā statistikas datu publikācijā.

Valstīs noteiktās minimālās algas atšķirības

Minimālās algas apmērs ES dalībvalstīs 2020. gada janvārī bija no 312 EUR līdz 2142 EUR mēnesī

2020. gada janvārī 21 no 27 ES dalībvalstīm (izņēmumi bija Dānija, Itālija, Kipra, Austrija, Somija un Zviedrija) bija valstī noteikta minimālā alga, tāpat tas bija arī Apvienotajā Karalistē un visās ES kandidātvalstīs (Melnkalnē, Ziemeļmaķedonijā, Albānijā, Serbijā un Turcijā). 2020. gada 1. janvārī minimālā mēnešalga dalībvalstīs krasi atšķīrās — no 312 EUR Bulgārijā līdz 2142 EUR Luksemburgā (sk. 1. diagrammu).

1. diagramma. Minimālā alga 2010. gada janvārī un 2020. gada janvārī
(EUR mēnesī un %)
Avots: Eurostat (earn_mw_cur)

Salīdzinājumā ar 2010. gada janvāri minimālā alga (izteikta euro) 2020. gada janvārī bija augstāka visās ES dalībvalstīs, kurās ir valsts noteikta minimālā alga, izņemot Grieķiju, kurā tā bija par 12 % zemāka (summārais 10 gadu rādītājs — vidējais gada izmaiņu rādītājs ir −1,3 %). Laikā no 2010. gada janvāra līdz 2020. gada janvārim minimālās algas vidējais gada izmaiņu rādītājs visaugstākais bija Rumānijā (12,5 %) un Lietuvā (10,1 %). Turklāt ievērojams palielinājums reģistrēts arī Bulgārijā (9,8 %), Igaunijā (7,7 %), Čehijā (6,7 %), Polijā (6,6 %) un Slovākijā (6,5 %).

Pamatojoties uz valstī noteiktās bruto minimālās mēnešalgas līmeni (euro izteiksmē), šajā datu vākšanā iekļautās ES dalībvalstis var klasificēt trīs dažādās grupās; valstis, kas nav ES dalībvalstis, 1. diagrammā ir parādītas kā atsevišķa grupa.

1. grupa — valstis, kurās noteiktā minimālā alga 2020. gada janvārī bija zemāka par 500 EUR mēnesī. Šajā grupā ietilpst šādas ES dalībvalstis: Bulgārija, Latvija, Rumānija un Ungārija; valstī noteiktā minimālā alga šajās valstīs bija no 312 EUR Bulgārijā līdz 487 EUR Ungārijā.

2. grupa — valstis, kurās noteiktā minimālā alga 2020. gada janvārī bija vismaz 500 EUR, bet nesasniedza 1000 EUR mēnesī. Šajā grupā ietilpst šādas ES dalībvalstis: Horvātija, Čehija, Slovākija, Igaunija, Lietuva, Polija, Portugāle, Grieķija, Malta un Slovēnija; valstī noteiktā minimālā alga šajās valstīs bija no 546 EUR Horvātijā līdz 941 EUR Slovēnijā.

3. grupa — valstis, kurās noteiktā minimālā alga 2020. gada janvārī bija vismaz 1000 EUR mēnesī. Šajā grupā ietilpst šādas ES dalībvalstis: Spānija, Francija, Vācija, Beļģija, Nīderlande, Īrija un Luksemburga; šajās valstīs noteiktā minimālā alga bija no 1050 EUR Spānijā līdz 2142 EUR Luksemburgā.

Apvienotajā Karalistē 2020. gada janvārī noteiktā minimālā alga bija 1599 EUR.

Visās ES kandidātvalstīs minimālā alga bija līdzīga 1. grupas valstu minimālajai algai — no 213 EUR Albānijā līdz 440 EUR Turcijā. Minimālās algas līmenis ASV (valstī noteiktā minimālā alga ir 1119 EUR mēnesī) ietilpst 3. grupas diapazonā.

ES dalībvalstīs, kurās ir noteikta minimālā alga un kuras nav eurozonā (Bulgārijā, Čehijā, Horvātijā, Ungārijā, Polijā un Rumānijā), kā arī Apvienotajā Karalistē, ES kandidātvalstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs minimālās algas līmeni un klasifikāciju euro izteiksmē ietekmē valūtas maiņas kursi, kas izmantoti, konvertējot valstu valūtas euro.

Pirktspējas līmenī izteikts minimālās algas apmērs

Valstu minimālās algas līmeņa atšķirības būtiski samazinās, ja ņem vērā cenu līmeņa atšķirības

2. diagrammā salīdzinātas bruto minimālās algas atbilstīgi cenu līmeņu atšķirībām, piemērojot pirktspējas paritāti (PPP) mājsaimniecību galapatēriņa izdevumiem; kā jau bija paredzams, atšķirības starp valstīm samazinās, ja tiek ņemts vērā atšķirīgais cenu līmenis. Pamatojoties uz valstī noteiktās bruto minimālās mēnešalgas līmeni (PSL izteiksmē), šajā datu vākšanā iekļautās ES dalībvalstis var klasificēt divās atšķirīgās grupās; arī šajā gadījumā valstis, kas nav ES dalībvalstis, 2. diagrammā ir parādītas atsevišķi.

1. grupa — valstis, kurās noteiktā minimālā alga 2020. gada janvārī bija mazāka par 1000 PSL. Šajā grupā ietilpst šādas ES dalībvalstis: Latvija, Bulgārija, Igaunija, Slovākija, Čehija, Horvātija, Ungārija, Portugāle, Grieķija, Rumānija, Lietuva un Malta; valstī noteiktā minimālā alga šajās valstīs bija no 579 PSL Latvijā līdz 941 PSL Maltā.

2. grupa — valstis, kurās noteiktā minimālā alga 2020. gada janvārī bija vismaz 1000 PSL. Šajā grupā ietilpst šādas ES dalībvalstis: Polija, Slovēnija, Spānija, Īrija, Francija, Beļģija, Nīderlande, Vācija un Luksemburga; šajās valstīs noteiktā minimālā alga bija no 1056 PSL Slovēnijā līdz 1705 PSL Luksemburgā.

Apvienotajā Karalistē 2020. gada janvārī noteiktā minimālā alga bija 1320 PSL.

Izņemot Turciju, pārējās četrās ES kandidātvalstīs minimālā alga PSL izteiksmē bija līdzīga 1. grupas valstu minimālajai algai — no 388 PSL Albānijā līdz 634 PSL Serbijā. Turcijā (valstī noteiktā minimālā alga ir 1157 PSL) minimālā alga PSL izteiksmē bija līdzīga 3. grupas valstu minimālajai algai, savukārt ASV (964 PSL) minimālā alga PSL izteiksmē atbilda 1. grupas augstākajiem rādītājiem.

1. grupas ES dalībvalstīs ar salīdzinoši zemu minimālo algu euro izteiksmē ir zemāks cenu līmenis un līdz ar to salīdzinoši augstāka minimālā alga, izsakot pirktspējas līmenī (PSL). Turpretī 2. grupas dalībvalstīs ar salīdzinoši augstu minimālās algas līmeni euro izteiksmē ir augstāks cenu līmenis, tāpēc to minimālā alga PSL izteiksmē bieži vien ir zemāka. Šim pielāgojumam atbilstoši cenu līmenim ir daļēji izlīdzinoša ietekme uz trīs dažādo dalībvalstu grupu izteiktajām atšķirībām, kas noteiktas, minimālās algas klasificējot euro izteiksmē.

2. diagramma. Minimālā alga 2020. gada janvārī
(PSL mēnesī)
Avots: Eurostat (earn_mw_cur)

Minimālās algas rādītāju atšķirību attiecība ES dalībvalstīs samazinājās no 1:6,9, izsakot euro (t. i., augstākā minimālā alga bija 6,9 reizes augstāka nekā zemākā euro izteiksmē), līdz 1:2,9, izsakot PSL (t. i., augstākā minimālā alga bija 2,9 reizes augstāka nekā zemākā PSL izteiksmē).

Minimālās algas līmenis attiecībā pret medianālo bruto izpeļņu

3. diagrammā sniegta informācija par valstī noteiktās minimālās algas īpatsvaru medianālajā bruto izpeļņā.

Izmantota 2014. gada 1. jūlijā valstī noteiktā minimālā alga euro izteiksmē, un tā dalīta ar medianālo bruto izpeļņu, kas noteikta izpeļņas struktūras apsekojumā (SES 2014). Minimālās algas attiecība pret medianālo izpeļņu ES dalībvalstīs 2014. gada jūlijā bija no 40 % līdz 66 %. Veicot šo analīzi, medianālās mēneša bruto izpeļņas aprēķinā nav iekļauta samaksa par virsstundām un maiņu darbu. Vācijā, Francijā un Īrijā minimālā alga ir noteikta kā stundas likme, tāpēc šīm valstīm attiecība aprēķināta kā procentuālā daļa no medianālās izpeļņas stundā. Pārējām 16 ES dalībvalstīm, kurās ir noteikta minimālā mēnešalga un par kurām ir pieejami dati, attiecība aprēķināta kā procentuālā daļa no medianālās mēneša izpeļņas.

3. diagramma. Minimālās algas līmenis attiecībā pret medianālo mēneša bruto izpeļņu, 2014. gads
(%)
Avots: Eurostat (earn_mw_cur) un 2014. gada izpeļņas struktūras apsekojums; īpaši šīs publikācijas vajadzībām veikts aprēķins; Eurostat tiešsaistes datubāzē šie īpašie aprēķini nav pieejami

Minimālās algas saņēmēju īpatsvars

To darba ņēmēju īpatsvars, kas saņem minimālo algu, katrā valstī ievērojami atšķiras. Mikrodatus no diviem jaunākajiem četru gadu izpeļņas struktūras apsekojumiem (SES) saistot ar minimālās algas līmeni attiecīgajā laikposmā (2010. un 2014. gada oktobrī), var aptuveni noteikt šo īpatsvaru (kā redzams 4. diagrammā). Salīdzināmības labad aptvērums ir ierobežots, iekļaujot tajā vismaz 21 gadu vecus pilnas slodzes darba ņēmējus, kuri strādā uzņēmumos ar vismaz 10 darbiniekiem, izņemot valsts pārvaldi, aizsardzību un obligāto sociālo apdrošināšanu (NACE 2. redakcijas O sadaļa). Turklāt mēneša izpeļņā, kas aprēķināta no SES, nav iekļauta izpeļņa no virsstundām un maiņu darba.

Desmit no ES dalībvalstīm, kurās ir noteikts minimālās algas apmērs, 2014. gada oktobrī to darba ņēmēju īpatsvars, kas saņēma mazāk par 105 % no valsts minimālās algas, bija lielāks nekā 7,0 %; šīs valstis ir Slovēnija (19,1 %), Rumānija (15,7 %), Portugāle (13,0 %), Polija (11,7 %), Bulgārija (8,8 %), Francija (8,4 %), Lietuva (8,1 %), Latvija (7,9 %), Grieķija (7,7 %) un Horvātija (7,1 %). Vismazākais to darba ņēmēju īpatsvars, kas saņem mazāk par 105 % no valstī noteiktās minimālās algas, reģistrēts Beļģijā (0,4 %), savukārt pārējās desmit dalībvalstīs to darba ņēmēju īpatsvars, kas saņem mazāk par šo summu, bija no 1,0 % (Spānijā) līdz 5,8 % (Luksemburgā).

4. diagramma. To darba ņēmēju īpatsvars, kuri saņem mazāk nekā 105 % no minimālās algas, 2010. un 2014. gada oktobris
(%)
Avots: Eurostat (earn_mw_cur) un 2014. gada izpeļņas struktūras apsekojums; īpaši šīs publikācijas vajadzībām veikts aprēķins; Eurostat tiešsaistes datubāzē šie īpašie aprēķini nav pieejami

Minimālās algas saņēmēju īpatsvara attīstība

Laikā no 2010. gada līdz 2014. gadam to darba ņēmēju īpatsvars, kas saņem mazāk par 105 % no valstī noteiktās minimālās algas, palielinājās par vairāk nekā 2,0 procentpunktiem Rumānijā (11,7 punkti), Bulgārijā (5,4 punkti), Polijā (3,6 punkti) un Ungārijā (2,3 punkti), bet samazinājās par vairāk nekā 2,0 procentpunktiem Lietuvā (−5,6 punkti), Īrijā (−5,1 punkts), Luksemburgā (−4,1 punkts), Latvijā (−4,0 punkti), Portugālē (−3,8 punkti), Horvātijā (−2,6 punkti) un Slovākijā (−2,2 punkti).

Tabulu un grafiku izejas dati

Statistika par minimālo algu: tabulas un diagrammas

Datu avoti

Valstīs noteiktā minimālā mēnešalga

Statistika par minimālo algu, ko publicē Eurostat, attiecas uz valstīs noteikto minimālo mēnešalgu. Publicē datus par minimālās algas apmēru katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā. Valstī noteiktās minimālās pamatalgas apmēru aprēķina pēc fiksētas stundas, nedēļas vai mēneša likmes, un šī minimālā alga ir noteikta ar (valdības) tiesību aktu nereti pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem vai arī tieši — ar valsts starpnozaru vienošanos. Valstī noteiktā minimālā alga parasti attiecas uz visiem attiecīgās valsts darba ņēmējiem vai vismaz uz to vairākumu; datos ir norādītas bruto algas. Pilnīga informācija par minimālo algu konkrētās valstīs ir pieejama pielikumā, kas pievienots metadatiem (angļu valodā).

Tām valstīm, kurās noteiktā minimālā alga nav izteikta bruto izteiksmē, neto vērtību palielina līdz bruto vērtībai, lai ietvertu piemērojamos nodokļus; tas attiecas uz Melnkalni un Serbiju.

Valstīm, kurās nav noteikta minimālā mēnešalga (minimālā alga noteikta, piemēram, par darba stundu vai nedēļu), minimālās algas apmēru pārrēķina mēneša likmēs atbilstīgi attiecīgo valstu iesniegtajiem pārrēķina koeficientiem:

Vācija: (stundas likme x 39,1 stunda x 52 nedēļas) / 12 mēneši (vērtība 39,1 attiecas uz vidējām pamatstundām nedēļā NACE 2. red. no B līdz S sadaļas pilnas slodzes darba ņēmējiem: šī vērtība ir ceturkšņa izpeļņas apsekojuma rezultāts);

Īrija: (stundas likme x 39 stundas x 52 nedēļas) / 12 mēneši;

Francija: dati par laikposmu no 1999. gada janvāra līdz 2005. gada jūlijam: (stundas likme x 39 stundas x 52 nedēļas) / 12 mēneši; no 2005. gada janvāra: (stundas likme x 35 stundas x 52 nedēļas) / 12 mēneši;

Malta: (nedēļas likme x 52 nedēļas) / 12 mēneši;

Apvienotā Karaliste: (stundas likme x vidējās apmaksātās darba pamatstundas nedēļā pilnas slodzes darba ņēmējiem visās nozarēs x 52,18 nedēļas) / 12 mēneši;

Amerikas Savienotās Valstis: (stundas likme x 40 stundas x 52 nedēļas) / 12 mēneši.

Serbijā valstī noteiktā minimālā alga ir noteikta kā stundas neto likme. To pārvērš šādi: (stundas neto likme x 40 stundas x 52,2 nedēļas) / 12 mēneši. Pēc tam šo vērtību palielina līdz bruto vērtībai, lai iekļautu piemērojamos nodokļus.

Turklāt, ja minimālo algu izmaksā vairāk nekā par 12 mēnešiem gadā (kā tas notiek Grieķijā, Spānijā un Portugālē, kur to izmaksā par 14 mēnešiem gadā), dati ir pielāgoti, ņemot vērā šos maksājumus.

Eurostat iesniegtajos datos valstīs noteiktā minimālā alga ir norādīta attiecīgās valsts valūtā. Tajās valstīs, kas nav eurozonas dalībvalstis, minimālā alga, kura norādīta attiecīgās valsts valūtā, ir pārrēķināta euro, izmantojot iepriekšējā mēneša beigās reģistrēto mēneša valūtas kursu (piemēram, datiem par minimālo algu 2020. gada 1. janvārī piemēroja 2019. gada decembra beigu valūtas kursu).

Lai novērstu valstu cenu līmeņa atšķirību radīto ietekmi, tiek izmantotas īpašas pārrēķina likmes, ko sauc par pirktspējas paritāti (PPP). Katras valsts mājsaimniecību galapatēriņa izdevumu PPP izmanto, lai valsts valūtā vai euro izteikto minimālo mēnešalgu pārrēķinātu mākslīgā kopējā vienībā, ko sauc par pirktspējas līmeni (PSL). Ja vēl nav pieejami pēdējā atsauces perioda PPP rādītāji, izmanto iepriekšējā gada rādītājus un datus atjaunina, kad ir pieejama jaunākā PPP informācija.

Minimālās algas statistikā neiekļautās valstis

2020. gada 1. janvārī valstī noteiktas minimālās algas nebija Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā; tā tas bija arī Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs — Islandē, Norvēģijā un Šveicē. Kiprā valdība nosaka minimālās algas apmēru konkrētām profesijām. Dānijā, Itālijā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā, kā arī Islandē, Norvēģijā un Šveicē minimālās algas apmēru vairākās konkrētās nozarēs nosaka darba koplīgumos.

Mēneša medianālā bruto izpeļņa

Datu par mēneša medianālo bruto izpeļņu pamatā ir jaunākie dati, kas iegūti izpeļņas struktūras apsekojumā (SES) 2014. gadā (šo apsekojumu veic reizi četros gados). Dati par mēneša medianālo bruto izpeļņu attiecas uz visiem darba ņēmējiem (izņemot mācekļus), kas strādā uzņēmumos ar 10 vai vairāk darbiniekiem un kas strādā visās tautsaimniecības nozarēs, izņemot lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību (NACE 2. red. A sadaļa), kā arī valsts pārvaldi, aizsardzību un obligāto sociālo apdrošināšanu (NACE 2. red. O sadaļa). Medianālā izpeļņa ir izpeļņas līmenis, kas sadala visus darba ņēmējus divās līdzīgās grupās: puse nopelna mazāk nekā mediāna un puse nopelna vairāk. Mēneša bruto izpeļņa ir algas, ko nopelna pilnas slodzes un nepilnas slodzes darba ņēmēji atsauces mēnesī (parasti 2014. gada oktobrī) pirms jebkādu nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksu atskaitīšanas. Algās ietilpst virsstundu darba samaksa, piemaksas par maiņu darbu, pabalsti, bonusi, komisijas naudas utt. Nepilnas slodzes darba ņēmēju mēneša bruto izpeļņa ir pārveidota pilnas slodzes vienībās pirms tās iekļaušanas vidējos rādītājos ar tādu pašu nozīmi kā pilnas slodzes darba ņēmējiem. No mēneša vidējās bruto izpeļņas izslēdzot nepilnas slodzes darba ņēmējus, Nīderlandes minimālās algas un medianālās izpeļņas attiecība tiek ietekmēta par 7 procentpunktiem (49 %, nevis 56 %).

Lai konvertētu euro to valstu datus, kas neietilpst eurozonā, izmantoti 2014. gada vidējie valūtas maiņas kursi. Informācija par konkrētās valstīs noteikto minimālo algu kā procentuālo daļu no mēneša vidējās izpeļņas ir pieejama pielikumā, kas pievienots metadatiem (angļu valodā).

Konteksts

Vairākās ES dibinātājās dalībvalstīs ir izveidojusies tradīcija nodrošināt valstī noteikto minimālo algu tiem cilvēkiem, kas strādā darba tirgus viszemāk apmaksātajās darbvietās. Savukārt vairākas dalībvalstis, tostarp Vācija, Īrija un daudzas valstis, kas ES pievienojās 2004. gadā vai vēlāk, tikai nesen ieviesušas tiesību aktus par minimālo algu, savukārt sešās no ES 27 dalībvalstīm līdz 2020. gada 1. janvārim vēl nebija valstī noteiktas minimālās algas.

Pēdējos gados vairākumā Eiropas valstu novērota salīdzinoši neliela algu palielināšanās tendence (ierobežots algu pieaugums), un vairākas grupas, kas pārstāv darba ņēmējus, apgalvojušas, ka ir pazeminājusies pirktspēja un vispārējais dzīves līmenis. Daži politiķi, darba ņēmēju pārstāvji, ietekmes grupas un komentētāji atbalsta ierosinājumu visās ES dalībvalstīs noteikt “Eiropas minimālo algu” vai valsts minimālo algu.

Valsts noteiktās minimālās algas apmērs netiek vienmēr mainīts katru gadu, un korekcijas ne vienmēr nozīmē minimālās algas palielinājumu — piemēram, Grieķijā 2012. gadā saistībā ar valdības ieviestajiem taupības pasākumiem minimālās algas apmērs samazinājās. Minētajā gadā Grieķijā tika apturēts Valsts darba koplīgums, un minimālās algas apmērs tagad tiek noteikts ar valdības lēmumu.