Archive:Saimniecības un lauksaimniecības zeme Eiropas Savienībā — statistika

Dati iegūti 2018. gada novembrī.

Raksta atjauninājums plānots 2023. gada jūnijā.

This Statistics Explained article has been archived on 23 July 2021.

Highlights

ES 2016. gadā bija 10,5 miljoni lauku saimniecību, no kurām divas trešdaļas bija mazākas par 5 ha.

2016. gadā ES saimniecības lauksaimnieciskajai ražošanai izmantoja 173 miljonus hektāru zemes — 39 % no ES kopējās zemes platības.

Saimniecību skaits ES ir strauji samazinājies, bet ražošanai izmantotās zemes apjoms ir palicis nemainīgs.

ES saimniecību sadalījums un izmantotās lauksaimniecības zemes platība pēc saimniecības izmēra, 2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (ef_m_farmleg)

Šis raksts ir daļa no rakstu kopuma, kas ņemts no Eurostat publikācijas “Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības statistika — 2018. gada izdevums”. ES ir daudz un dažādas saimniecības; tām ir dažādi izmēri, tās atšķiras pēc tā, ko tās audzē, vai pēc dzīvniekiem, kas tiek audzēti, tās darbojas dažādās pārvaldības struktūrās un atrodas teritorijās ar atšķirīgiem ģeogrāfiskajiem, topogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem.

Full article

Saimniecības 2016. gadā

ES 2016. gadā bija 10,5 miljoni lauku saimniecību

Viena trešā daļa (32,7 %) ES lauku saimniecību (turpmāk sauktas par “saimniecībām”) atradās Rumānijā — daudz vairāk nekā jebkurā citā dalībvalstī; to skaits bija apmēram tāds pats kā visu Polijas (13,5 % no ES 28 dalībvalstu saimniecību kopskaita), Itālijas (10,9 %) un Spānijas (9,0 %) saimniecību skaits kopā, kas ir nākamās trīs dalībvalstis ar lielāko saimniecību skaitu.

Lielākā daļa ES saimniecību ir ģimenes saimniecības

Lielākā daļa ES saimniecību (96,0 % 2016. gadā) tiek klasificētas kā ģimenes saimniecības ^[1]. 2016. gadā vairāk nekā deviņās no katrām desmit ES saimniecībām (93,0 %) strādāja tikai ģimenes locekļi (lauksaimnieks un viņa/viņas ģimenes locekļi). Ģimenes saimniecības bija dominējošais saimniecības veids visās dalībvalstīs. Tomēr Francijā bija salīdzinoši daudz tādu saimniecību, kas nav ģimenes saimniecības (27,3 % no tās gandrīz 0,5 miljoniem saimniecību), tāpat tas bija arī Igaunijā (21,0 %).

Lielākā daļa ES saimniecību ir mazas

Divas trešdaļas ES saimniecību 2016. gadā bija mazākas par 5 hektāriem (ha) (sk. 1. diagrammu). Šīm mazajām saimniecībām var būt būtiska nozīme lauku nabadzības riska mazināšanā, nodrošinot papildu ienākumus un pārtiku. Savukārt 6,9 % ES saimniecību platība bija 50 ha vai vairāk, un tās apstrādāja divas trešdaļas (68,2 %) no ES izmantotās lauksaimniecības zemes platības (ILZP). Tātad, lai gan lauku saimniecības vidējais izmērs ES 2016. gadā bija 16,6 ha, šāda izmēra vai lielākas bija tikai aptuveni 15 % saimniecību.

1. diagramma. ES saimniecību sadalījums un izmantotā lauksaimniecības zemas platība pēc saimniecības izmēra, 2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (ef_m_farmleg)

Šis sadalījums jo īpaši skaidri bija redzams Rumānijā — dalībvalstī ar vislielāko saimniecību skaitu; deviņas no katrām desmit saimniecībām (91,8 % jeb 3,1 miljons saimniecību) bija mazākas par 5 ha, bet 0,5 % saimniecību, kuru platība ir 50 ha vai vairāk, apsaimniekoja pusi (51,1 %) no kopējās valstī ILZP. Mazas saimniecības, kuru platība ir mazāka par 5 hektāriem, bija raksturīgas arī Maltā (96,5 % no kopskaita), Kiprā (89,6 %), Bulgārijā (82,6 %), Ungārijā (81,4 %), Grieķijā (77,3 %), Portugālē (71,5 %) un Horvātijā (69,5 %), kā arī atsevišķos citu dalībvalstu reģionos, piemēram, Polijas dienvidu daļā un Spānijas un Itālijas piekrastes reģionā. Mazo saimniecību skaits dažās dalībvalstīs un reģionos ir saistīts ar kultūraugu specializāciju (piemēram, nelielas olīvkoku birzes un vīna dārzi), plašām zemes īpašumtiesībām un ģeoloģiskiem un topogrāfiskiem ierobežojumiem.

Lielās saimniecības (50 hektāru vai vairāk) bija daudz izplatītākas Luksemburgā (51,8 % no saimniecībām), Francijā (41,3 %), Apvienotajā Karalistē (38,6 %) un Dānijā (35,3 %). Lielākajā daļā dalībvalstu lielās saimniecības (50 ha vai vairāk) apsaimniekoja lielāko daļu no ILZP.

ES saimniecības var iedalīt trīs dažādās grupās

Vispārīgi runājot, ES ir trīs dažādas saimniecību grupas: i) daļēji naturālās saimniecībās, kas galvenokārt koncentrējas uz pārtikas ražošanu, kas lielākoties nepieciešama lauksaimnieku un viņu ģimeņu patēriņam; ii) mazās un vidējās saimniecības, kas parasti ir ģimenes uzņēmumi, un iii) lieli lauksaimniecības uzņēmumi, kuriem, visticamāk, ir juridiska forma vai kuri ir kooperatīvi.

Šīs atšķirības ir skaidrāk noteiktas, analizējot saimniecības pēc to ekonomiskā izmēra. No 10,5 miljoniem ES saimniecību 4,0 miljoniem standarta produkcijas vērtība bija mazāka par 2 000 EUR gadā, un tās saražoja tikai 1 % no ES kopējās lauksaimniecības ekonomikas produkcijas. Šīs ļoti mazās saimniecības ir (daļēji) naturālās saimniecības; aptuveni trīs ceturtdaļas šādu saimniecību ES patērē vairāk nekā pusi no to saražotās produkcijas.

Vēl 3,0 miljoniem saimniecību ekonomiskās produkcijas vērtība bija 2 000–8 000 EUR gadā. Kopā šīs ļoti mazās un mazās saimniecības 2016. gadā veidoja divas trešdaļas (67,6 %) no visām ES saimniecībām.

Savukārt 304 000 saimniecību (2,9 % no ES saimniecību kopskaita) 2016. gadā katra saražoja standarta produkciju 250 000 EUR vērtībā vai vairāk, un tās saražoja lielāko daļu (55,6 %) no ES kopējās lauksaimniecības ekonomikas produkcijas; šīs saimniecības var raksturot kā lielus lauksaimniecības uzņēmumus. Divām no katrām piecām lielajām saimniecībām bija juridiska vai kopsaimniecības forma.

2016. gadā lielākā daļa (55,1 %) no lauksaimniecības saražotās standarta produkcijas visā ES bija no saimniecībām Francijā (16,8 %), Itālijā (14,2 %), Vācijā (13,5 %) un Spānijā (10,5 %). Lai gan aptuveni viena trešā daļa no ES saimniecībām atrodas Rumānijā, tā saražoja tikai 3,3 % no ES standarta produkcijas (sk. 2. diagrammu).

2. diagramma. Saimniecības un standarta produkcija, 2016. gads
(ES kopskaita īpatsvars, %)
Avots: Eurostat (ef_m_farmleg)

ES saimniecības joprojām ir daudzveidīgas attiecībā uz to, kādus kultūraugus vai dzīvniekus tās audzē

Saimniecību veidu dažādību var parādīt atkarībā no tā, kādus kultūraugus vai dzīvniekus tās audzē, pamatojoties uz to, vai saimniecībai ir viena galvenā nodarbošanās. Saimniecību uzskata par specializētu, ja konkrētais nodarbošanās veids nodrošina vismaz divas trešdaļas no lauku saimniecības produkcijas vai uzņēmējdarbības apjoma. Dažām saimniecībām ir dažādi nodarbošanās veidi, no kuriem neviens nav galvenais.

Dažas saimniecības specializējas augkopībā, neatkarīgi no tā, vai galvenais nodarbošanās veids ir laukaugi vai ilggadīgās kultūras (piemēram, āboli, vīnogas un olīvas), vai arī dārzkopība. Citas saimniecības specializējas dzīvnieku ražošanā un dzīvnieku izcelsmes produktos, neatkarīgi no tā, vai galvenais nodarbošanās veids ir ganību lopi vai graudēdāji (piemēram, cūkas un mājputni). Citas saimniecības audzē dažādus kultūraugus, dažādus mājlopus vai gan kultūraugus, gan mājlopus.

Aptuveni pusi (52,5 %) no visām saimniecībām 2016. gadā varēja klasificēt kā augkopībā specializētas saimniecības; nedaudz mazāk par vienu trešdaļu (31,6 %) no visām saimniecībām specializējās laukkopībā, aptuveni viena piektdaļa (18,9 %) specializējās ilggadīgo kultūru audzēšanā, bet pārējās saimniecības (1,8 %) specializējās dārzkopībā. Šajā saimniecību grupā visvairāk bija vispārējās laukkopības saimniecību, kas specializējās sakņaugu (piemēram, kartupeļu un cukurbiešu), lauka dārzeņu un lauka kultūru audzēšanā (veido 16,4 % no visām ES saimniecībām — sk. 3. diagrammu). Tām cieši sekoja saimniecības, kuras specializējas labības, eļļas augu un proteīnaugu audzēšanā (15,2 % no visām ES saimniecībām).

Viena ceturtā daļa (25,1 %) ES saimniecību bija specializētas lopkopības saimniecības, no kurām lielākā daļa bija specializētas aitu, kazu un citu ganību lopu lopkopības saimniecības (6,2 %) un specializētas piensaimniecības (5,4 %). Saimniecības ar dažādiem nodarbošanās veidiem veidoja lielāko daļu pārējo saimniecību (21,1 %), savukārt nelielu daļu no saimniecībām nevarēja klasificēt.

3. diagramma. Saimniecības pēc specializācijas veida, ES 28 dalībvalstis, 2016. gads
(visu ES saimniecību īpatsvars, %)
Avots: Eurostat (ef_m_farmleg)

Daudzās Vidusjūras reģiona valstīs (Spānijā, Itālijā, Grieķijā, Kiprā) un arī Somijā specializēta augkopība bija galvenais saimniecības veids (ar vairāk nekā 60 % īpatsvaru no visām saimniecībām), savukārt Ziemeļrietumeiropas reģionā (Beniluksa valstu, Austrijas, Apvienotās Karalistes, Īrijas, Norvēģijas) galvenais nodarbošanās veids bija specializētā lopkopība (ar vairāk nekā 50 % īpatsvaru no visām saimniecībām). Portugālē, Rumānijā, Bulgārijā, Lietuvā un Horvātijā vairāk nekā 30 % no saimniecībām bija jaukta veida saimniecības ^[2].

Lauksaimniecības zeme 2016. gadā

2016. gadā ES saimniecības lauksaimniecības ražošanai izmantoja 173 miljonus hektāru (ha) zemes

Gandrīz trīs ceturtdaļas (71,5 %) no ES izmantotās lauksaimniecības zemes platības atradās tikai septiņās dalībvalstīs; Francija 2016. gadā lauksaimniecības vajadzībām izmantoja 27,8 miljonus ha, Spānija — 23, miljonus ha, Apvienotā Karaliste un Vācija — abas 16,7 miljonus ha, Polija izmantoja 14,4 miljonus ha, Itālija — 12,6 miljonus ha un Rumānija — 12,5 miljonus ha.

Saimniecības 2016. gadā apsaimniekoja nedaudz mazāk par pusi (47,1 %) no ES kopējās zemes platības

Saimniecības ES apsaimniekoja divas piektdaļas (38,8 %) no ES kopējās zemes platības kā ILZP, kā arī kā mežu platības (6,2 %) un citu lauksaimniecībā neizmantojamu zemi (2,1 %). Dažās dalībvalstīs lauku apvidos galvenās bija lauksaimniecības ainavas; aptuveni divas trešdaļas zemes platības Īrijā (70,0 %) un Apvienotajā Karalistē (65,7 %) tika izmantotas kā lauksaimniecības zeme, un šis īpatsvars bija salīdzinoši augsts arī Dānijā (60,9 %). Tas bija krasā pretstatā Somijai (6,5 %) un Zviedrijai (6,9 %), kur galvenās ainavas bija mežs. Šīs divas Ziemeļvalstis bija vienīgās ES dalībvalstis, kurās mežu platības, kas pieder lauku saimniecībām, veidoja lielāku zemes platības daļu nekā tās, ko izmanto lauksaimniecībā.

4. diagramma. Saimniecībām piederošā zeme pēc zemes veida, 2016. gads
(% no kopējās zemes platības)
Avots: Eurostat (ef_lus_main) un (reg_area3)

Saimniecību un lauksaimniecības zemju attīstība no 2005. līdz 2016. gadam

Saimniecību skaits ES strauji samazinās

Saimniecību skaits ES jau ilgu laiku samazinās. Tomēr, nosakot precīzus skaitļus par saimniecību skaita samazināšanos, būtu jāievēro zināma piesardzība, jo dažās valstīs to pārklājums ir samazinājies, palielinoties izmēra robežvērtībai, kura nepieciešama, lai kļūtu par saimniecību. Tas nozīmē, ka skaitļi, kas atspoguļo saimniecību skaitu, saimniecību veidu un darbaspēka īpašību laikrindu analīzē jāuzskata par orientējošiem, nevis precīziem^[3].

Paturot to prātā, saimniecību skaits ES salīdzinoši īsā laikposmā no 2005. līdz 2016. gadam ir samazinājies par vienu ceturto daļu. Tas liecina par saimniecību skaita samazināšanos līdz pat 4,2 miljoniem saimniecību visās dalībvalstīs, no kurām lielākā daļa (aptuveni 85 %) bija mazās saimniecības, kuru platība nepārsniedza 5 hektārus. Šajā laikposmā lielākā saimniecību skaita samazināšanās tika reģistrēta Polijā (orientējoši samazināšanās par 1,1 miljonu saimniecību jeb 43 %), Rumānijā (orientējoši samazināšanās par 0,8 miljoniem saimniecību jeb 20 %) un Itālijā (orientējoši par 0,6 miljoniem saimniecību jeb 34 %). Saimniecību skaits samazinājās visās dalībvalstīs, izņemot Īriju. Proporcionāli straujākā samazināšanās gandrīz divu trešdaļu apmērā bija Slovākijā un Bulgārijā.

Lauksaimnieciskajai ražošanai izmantotās zemes apjoms ES ir palicis nemainīgs

Lai gan saimniecību skaits ir strauji samazinājies, lauksaimnieciskajai ražošanai izmantotās zemes apjoms laikposmā no 2005. līdz 2016. gadam lielā mērā ir palicis nemainīgs (+0,2 %). ES mērogā šī lauksaimniecības zemes konsolidācija atspoguļoja lielo saimniecību skaita un lauksaimniecības vajadzībām izmantotās zemes pieaugumu (sk. 5. diagrammu).

5. diagramma. Saimniecību skaita un izmantotās lauksaimniecības platības izmaiņas pēc izmēra grupas, ES 28 dalībvalstis, 2005.–2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (ef_m_farmleg)

Dalībvalstīs šī pielāgošanās notika dažādās izmēra grupās. Jo īpaši Francijā, Vācijā, Somijā un Apvienotajā Karalistē tikai lielāka izmēra saimniecību grupā, kas bija 100 hektāri (ha) vai vairāk, bija vērojama saimniecību skaita un izmantotās lauksaimniecības platības palielināšanās, visās pārējās izmēru grupās bija vērojams samazinājums. Šī pielāgošanās notika mazāka izmēra grupās daudzās citās dalībvalstīs; piemēram, laikposmā no 2005. gada līdz 2016. gadam Itālijā un Rumānijā palielinājās to saimniecību skaits un lauksaimniecībā izmantotās platības, kas bija lielākas par 20 ha, bet Ungārijā un Bulgārijā to saimniecību skaits, kuru platība bija lielāka par 10 ha.

Lai gan salīdzinoši maz, tomēr ES 2016. gadā par aptuveni 40 000 ir pieaudzis to saimniecību skaits, kuras ir ieguvušas juridisko formu. Šāda juridiska rakstura saimniecību skaita palielināšanās tika novērota visās izmēru grupās, lai gan galvenokārt saimniecībās, kuru platība ir 100 ha vai vairāk.

Tabulu un grafiku datu avots

Saimniecības un lauksaimniecības zeme ES: tabulas un diagrammas

Datu avoti

Gandrīz visi statistikas dati par saimniecībām un lauksaimniekiem tika iegūti no 2016. gada Saimniecību struktūras apsekojuma. Saimniecību struktūras apsekojums (SSA) sniedz plašu informāciju par lauku saimniecībām, tostarp detalizētus datus par saimniecību darbaspēka raksturlielumiem. SSA veic kā lauksaimniecības skaitīšanu ik pēc 10 gadiem un starplaikā kā izlases apsekojumu ik pēc 3 vai 4 gadiem.

Konteksts

Lauksaimniecība ir darbība, kuras mērķis ir audzēt kultūras un mājlopus. Tās uzdevums ir nodrošināt svarīgākās primārās sastāvdaļas ēdienam, ko mēs ēdam, un lielu daļu no tā, ko mēs dzeram. Lauksaimniecība, lai saražotu šīs lauksaimniecības preces, kā arī lauksaimniecības pakalpojumus, izmanto resursu kopumu. Šos resursus jeb “ražošanas faktorus” var plaši klasificēt kā zemi, darbaspēku, zināšanas, kapitālu un uzņēmējdarbību. ES lauksaimniecības nozare darbojas saskaņā ar Kopējo lauksaimniecības politiku (KLP). Tāpat kā lauksaimniecībai ir jāseko zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, arī KLP ir jāreaģē uz problēmām, kas rodas. Laika gaitā KLP ir vairākkārt reformēta, un Eiropas Komisija 2018. gada 1. jūnijā iesniedza priekšlikumus turpmākām izmaiņām pēc 2020. gada. Ierosinātie deviņi šīs turpmākās KLP mērķi uzsver saimniecību un lauksaimnieku galveno lomu, risinot ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, radot dinamiskas lauku teritorijas, saglabājot lauku ainavas, nodrošinot vides aizsardzību un aizsargājot pārtikas un veselības kvalitāti. Šīs ekonomiskās, vides un ar klimata pārmaiņām saistītās un sociālekonomiskās problēmas prasa, lai lauksaimnieki būtu Eiropas lauku kopienu centrā. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc atbalsts saimniecību paaudžu mantojumam un jaunās lauksaimnieku paaudzes atbalstīšana ir arī jaunās KLP priekšlikuma būtiska sastāvdaļa.

Direct access to

Piezīmes

↑ Jēdziens “ģimenes saimniecība” attiecas uz jebkuru saimniecību, kuru pārvalda ģimene un kurā 50 % vai vairāk no pastāvīgā lauksaimniecības darbaspēka nodrošina ģimenes locekļi.
↑ Sīkāku informāciju sk. Statistics Explained rakstā par specializāciju
↑ Sīkāku informāciju sk. Statistics Explained rakstā “Saimniecību struktūras apsekojums – pārklājuma apsekojums”

[1] Jēdziens “ģimenes saimniecība” attiecas uz jebkuru saimniecību, kuru pārvalda ģimene un kurā 50 % vai vairāk no pastāvīgā lauksaimniecības darbaspēka nodrošina ģimenes locekļi.

[2] Sīkāku informāciju sk. Statistics Explained rakstā par specializāciju

[3] Sīkāku informāciju sk. Statistics Explained rakstā “Saimniecību struktūras apsekojums – pārklājuma apsekojums”

[1]

[2]

[3]