Archive:Migrācijas un migrantu statistika

2015. gada maija dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Rakstu plānots atjaunināt 2016. gada septembrī.

1. tabula. Imigrācija atbilstoši pilsonībai 2013. gadā
. Informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz)

1. diagramma. Imigranti 2013. gadā (¹)
(uz 1000 iedzīvotājiem)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz) un (migr_pop1ctz)

2. diagramma. Imigrantu īpatsvars atbilstoši pilsonībai 2013. gadā
(% no visiem imigrantiem)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

2. tabula. Imigrācija atbilstoši dzimšanas valstij 2013. gadā (¹)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_imm3ctb)

3. tabula. Imigrācija atbilstoši iepriekšējai dzīvesvietas valstij 2013. gadā (¹)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_imm5prv)

3. diagramma. Imigrantu dzimumu īpatsvars 2013. gadā
(% no visiem imigrantiem)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

4. diagramma. Imigrantu vecuma struktūra atbilstoši pilsonībai ES 28 dalībvalstīs 2013. gadā (¹)
(%)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

4. tabula. Ārzemnieku īpatsvars atbilstoši pilsonības grupai 2014. gada 1. janvārī (¹)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

5. tabula. Ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju īpatsvars atbilstoši dzimšanas valstij 2014. gada 1. janvārī (¹)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_pop3ctb)

5. diagramma. Ārzemnieku īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū 2014. gada 1. janvārī
(%)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

6. tabula. Ārvalstnieku/ ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju galvenās pilsonības valstis un dzimšanas valstis 2014. gada 1. janvārī (¹)
(absolūtu skaitļu izteiksmē un kā procentuālā daļa no kopējā ārvalstnieku/ ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju skaita)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz) un (migr_pop3ctb)

6. diagramma. Valstspiederīgo un ārzemnieku vecuma struktūra ES 28 dalībvalstīs 2014. gada 1. janvārī
(%)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_pop2ctz)

7. diagramma. ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo personu skaits ES 28 dalībvalstīs 2009.–2013. gadā
(1000)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_acq)

7. tabula. Pārskata sniedzējas valsts pilsonību ieguvušo personu skaits 2013. gadā (¹)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_acq)

8. diagramma. Naturalizācijas rādītājs 2013. gadā (¹)
(uz 100 ārzemniekiem)
. Informācijas avots: Eurostat (migr_acq) un (migr_pop1ctz)

8. tabula. Pēc 2011. gada skaitīšanas pārskatītie dati par iedzīvotājiem un migrāciju, kas iesniegti Eurostat, situācija 2015. gada maija vidū
. Informācijas avots: Eurostat (migr_acq) un (migr_pop1ctz)

Šajā rakstā ir izklāstīta Eiropas Savienības (ES) statistika par starptautisko migrāciju un valsts iedzīvotāju un ārvalstu iedzīvotāju (ārzemnieku) grupām, kā arī dati, kas saistīti ar pilsonības iegūšanu. Migrāciju ietekmē dažādi ekonomiskie, politiskie un sociālie faktori migranta izcelsmes valstī (migrāciju veicinošie faktori) vai galamērķa valstī (piesaistes faktori). Tiek uzskatīts, ka ES relatīvā ekonomiskā labklājība un politiskā stabilitāte vēsturiski ir bijis būtisks imigrantus piesaistošs faktors.

Galamērķa valstīs starptautisko migrāciju var izmantot kā instrumentu, lai risinātu īpašas darbaspēka deficīta problēmas darba tirgū. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka ar migrāciju vien nebūs iespējams mainīt pašreizējo sabiedrības novecošanas tendenci, kas ir vērojama daudzos ES reģionos.

Galvenie statistikas rezultāti

Migrācijas plūsmas

Pavisam 3,4 miljoni cilvēku 2013. gadā imigrēja kādā no ES 28 dalībvalstīm un tika reģistrēti vismaz 2,8 miljoni emigrantu, kuri izceļoja no kādas ES dalībvalsts. Šie kopējie rādītāji neatspoguļo migrācijas plūsmas uz/no ES kopumā, jo tie ietver arī plūsmas dažādu ES dalībvalstu starpā.

Tiek lēsts, ka šo 3,4 miljonu imigrantu vidū 2013. gadā bija 1,4 miljoni trešo valstu pilsoņu, 1,2 miljoni cilvēku ar citas ES dalībvalsts pilsonību, kas nav dalībvalsts, kurā viņi imigrēja, aptuveni 830 tūkstoši cilvēku, kuri migrēja uz ES dalībvalsti, kuras pilsoņi viņi bija (piemēram, valstspiederīgie, kuri “atgriežas mājās”, vai ārvalstīs dzimušie valstspiederīgie), kā arī aptuveni 6,1 tūkstotis bezvalstnieku.

Vācija 2013. gadā ziņoja par lielāko imigrantu skaitu (692,7 tūkstoši), tai sekoja Apvienotā Karaliste (526,0 tūkstoši), Francija (332,6 tūkstoši), Itālija (307,5 tūkstoši) un Spānija (280,8 tūkstoši). Spānija 2013. gadā ziņoja par lielāko emigrantu skaitu (532,3 tūkstoši), tai sekoja Apvienotā Karaliste (316,9 tūkstoši), Francija (300,8 tūkstoši), Polija (276,4 tūkstoši) un Vācija (259,3 tūkstoši). Pavisam 16 ES dalībvalstis 2013. gadā ziņoja par imigrācijas rādītājiem, kas pārsniedza emigrācijas līmeni, bet Bulgārijā, Īrijā, Grieķijā, Spānijā, Horvātijā, Kiprā, Polijā, Portugālē, Rumānijā un trijās Baltijas valstīs emigrantu skaits pārsniedza imigrantu skaitu.

Attiecinājumā pret iedzīvotāju skaitu Luksemburgā 2013. gadā tika reģistrēts lielākais imigrantu skaits (39 imigranti uz 1000 iedzīvotājiem), un tai sekoja Malta (20 imigranti uz 1000 iedzīvotājiem) un Kipra (15 imigranti uz 1000 iedzīvotājiem) — sk. 1. diagrammu. Par augstāko emigrācijas līmeni 2013. gadā ziņoja Kipra (29 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem) un Luksemburga (20 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem).

Pilsoņu, kas “atgriežas mājās”, vai, citiem vārdiem sakot, imigrantu ar tās dalībvalsts pilsonību, uz kuru viņi migrē, vislielākais relatīvais īpatsvars kopējā imigrantu skaitā 2013. gadā bija Rumānijā (90 % no visiem imigrantiem), Lietuvā (86 %), Portugālē (69 %), Igaunijā, Polijā (abās valstīs 60 %), Latvijā (58 %) un Slovākijā (52 %). Šīs bija vienīgās ES dalībvalstis, kuras ziņoja, ka to imigrantu īpatsvars, kas “atgriežas mājās”, pārsniedza 50 %, — sk. 2. diagrammu. Turpretī Itālijā, Austrijā un Luksemburgā reģistrēti salīdzinoši zemi imigrantu, kas “atgriežas mājās”, īpatsvara rādītāji, kopējā imigrantu skaitā nesasniedzot 10 %.

Lai pētītu datus par imigrantiem, kuri kādu laiku uzturējušies ārvalstīs, nereti izmantota informācija par pilsonību. Taču, tā kā personas dzīves laikā pilsonība var mainīties, ir lietderīgi arī sniegt informāciju par dzimšanas valsti. Attiecīgajā valstī dzimušo imigrantu lielākais relatīvais īpatsvars kopējā migrantu skaitā bija Rumānijā (78 % no visiem imigrantiem), un tai sekoja Lietuva (77 %), Portugāle (56 %), Latvija (52 %) un Polija (51 %). Turpretī Luksemburgā, Spānijā, Itālijā, Austrijā un Vācijā 2013. gadā reģistrēti salīdzinoši zemi attiecīgajā valstī dzimušo imigrantu īpatsvara rādītāji, kopējā imigrantu skaitā nesasniedzot 10 %.

2013. gadā ES 28 dalībvalstīs no trešām valstīm ieceļoja 1,7 miljoni imigrantu

Tiek lēsts, ka 2013. gadā ES 28 dalībvalstīs no trešām valstīm ieceļoja 1,7 miljoni imigrantu. Turklāt 1,7 miljoni cilvēku, kas iepriekš uzturējās kādā no ES dalībvalstīm, migrēja uz citu dalībvalsti.

Veicot analīzi, pamatojoties uz iepriekšējo uzturēšanās valsti, 2013. gadā Luksemburga ziņoja par lielāko tādu imigrantu īpatsvaru, kuri ieradušies no citas ES dalībvalsts (91 % no visiem imigrantiem), un tai sekoja Rumānija (81 %) un Slovākija (79 %); salīdzinoši zemi īpatsvara rādītāji tika reģistrēti Bulgārijā (22 % no visiem imigrantiem) un Horvātijā (25 %), — sk. 3. tabulu.

Attiecībā uz imigrantu dzimumu proporciju 2013. gadā jānorāda, ka ES dalībvalstīs ieceļojušo cilvēku vidū bija vērojams neliels vīriešu skaita pārsvars pār sieviešu skaitu (53 % salīdzinājumā ar 47 %). Dalībvalsts, kurā reģistrēts lielākais imigrējušo vīriešu skaits, bija Slovēnija (61 %); turpretī Īrijā reģistrēts lielākais imigrējušo sieviešu skaits (52 %).

Personas, kas 2013. gadā ieceļoja ES dalībvalstīs, vidēji bija daudz jaunākas salīdzinājumā ar vidējo iedzīvotāju vecumu viņu galamērķa valstī. 2014. gada 1. janvārī ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju vidējais vecums bija 42 gadi. Savukārt to personu vidējais vecums, kas 2013. gadā ieceļoja ES 28 dalībvalstīs, bija 28 gadi.

Migranti

Kopējais to cilvēku skaits, kas nebija dzimuši kādā no ES 28 dalībvalstīm, taču 2014. gada 1. janvārī dzīvoja ES dalībvalstī, bija 33,5 miljoni, savukārt 17,9 miljoni cilvēku bija dzimuši kādā no ES dalībvalstīm, kas nebija viņu dzīvesvietas dalībvalsts. Tikai Īrijā, Ungārijā, Slovākijā, Luksemburgā un Kiprā citā ES dalībvalstī dzimušo personu skaits bija lielāks par to personu skaitu, kuras dzimušas kādā trešā valstī.

2014. gada 1. janvārī to trešo valstu pilsoņu skaits, kas dzīvoja kādā no ES 28 dalībvalstīm, bija 19,6 miljoni, savukārt trešās valstīs dzimušo un kādā no ES 28 dalībvalstīm dzīvojošo personu skaits bija 33,5 miljoni

2014. gada 1. janvārī ES dalībvalstīs dzīvojošo trešo valstu pilsoņu skaits bija 19,6 miljoni, kas ir 3,9 % no ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita. Turklāt 14,3 miljoniem personu, kas 2014. gada 1. janvārī dzīvoja kādā no ES dalībvalstīm, bija citas ES dalībvalsts pilsonība.

Absolūtu skaitļu izteiksmē 2014. gada 1. janvārī visvairāk ārzemnieku ES dzīvoja Vācijā (7 miljoni personu), Apvienotajā Karalistē (5 miljoni), Itālijā (4,9 miljoni), Spānijā (4,7 miljoni) un Francijā (4,2 miljoni). Šajās piecās dalībvalstīs dzīvojošie ārzemnieki kopā veidoja 76 % no visās ES dalībvalstīs dzīvojošo nepilsoņu kopskaita, bet minētajās piecās dalībvalstīs dzīvoja 63 % no visiem ES iedzīvotājiem.

Relatīvā izteiksmē ES dalībvalsts ar lielāko ārzemnieku īpatsvaru bija Luksemburga, jo 45 % no valsts iedzīvotāju kopskaita bija ārzemnieki. Liels ārzemnieku īpatsvars (10 % vai vairāk no valsts iedzīvotāju skaita) tika konstatēts arī Kiprā, Latvijā, Igaunijā, Austrijā, Īrijā, Beļģijā un Spānijā.

Lielākajā daļā ES dalībvalstu ārzemnieku lielāko daļu veidoja trešo valstu pilsoņi (sk. 4. tabulu). Citu ES dalībvalstu pilsoņi veidoja vairākumu no nepilsoņiem Luksemburgā, Slovākijā, Kiprā, Īrijā, Beļģijā, Ungārijā, Nīderlandē, Maltā un Apvienotajā Karalistē. Latvijas un Igaunijas gadījumā to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir trešās valsts pilsoņi, bija īpaši liels atzīto nepilsoņu ievērojamā skaita dēļ (galvenokārt bijušās Padomju Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo šajās valstīs, taču nav ieguvuši citas valsts pilsonību).

Visās ES dalībvalstīs, izņemot Igauniju, Čehiju un Latviju, trešās valstīs dzimušo iedzīvotāju skaits bija lielāks nekā to personu skaits, kurām bija trešās valsts pilsonība.

6. tabulā sniegts kopsavilkums par to ES 28 dalībvalstu un EBTA valstu iedzīvotāju piecām galvenajām pilsonības un dzimšanas valstīm, kas nav attiecīgā valsts, par kurām pieejami sīki izstrādāti dati.

Iedzīvotāju vecuma struktūras analīze liecina, ka ES 28 dalībvalstīs kopumā ārvalstnieki bija jaunāki par valstspiederīgajiem. Ārvalstnieku vecuma sadalījums salīdzinājumā ar valstspiederīgo vecumu parāda lielāku salīdzinoši jaunu darbspējīga vecuma pieaugušu iedzīvotāju īpatsvaru. Visu ES 28 dalībvalstu valstspiederīgo vidējais vecums 2013. gadā bija 43 gadi, bet ES dzīvojošo ārzemnieku vidējais vecums bija 35 gadi.

Pilsonības iegūšana

Pilsonību ieguvušo iedzīvotāju skaits 2013. gadā palielinājās par 20 %'

ES dalībvalsts pilsonību 2013. gadā ieguva 984,8 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir par 20 % vairāk nekā 2012. gadā. 2013. gadā ES dalībvalsts pilsonību ieguva vairāk personu nekā jebkurā citā gadā laikposmā no 2002. līdz 2012. gadam.

Vislielākais pilsonību ieguvušo iedzīvotāju skaits 2013. gadā bija Spānijā — 225,8 tūkstoši (jeb 23 % no ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju kopskaita). Nākamie augstākie pilsonību ieguvušo iedzīvotāju rādītāji bija Apvienotajā Karalistē (207,5 tūkstoši), Vācijā (115,1 tūkstotis), Itālijā (100,7 tūkstoši) un Francijā (97,3 tūkstoši).

Absolūtu skaitļu izteiksmē lielākais pieaugums salīdzinājumā ar 2012. gadu tika novērots Spānijā — Spānijas pilsonību ieguva par 131 700 iedzīvotājiem vairāk (šāda pieauguma iemesls daļēji ir informācijas avota, jēdziena un pārskata perioda izmaiņas), un tai sekoja Itālija (35,3 tūkstoši), Apvienotā Karaliste (13,6 tūkstoši) un Grieķija (9,2 tūkstoši). Savukārt lielākais samazinājums absolūtu skaitļu izteiksmē tika novērots Ungārijā (salīdzinājumā ar 2012. gadu Ungārijas pilsonību ieguva par 9,2 tūkstošiem personu mazāk) un Nīderlandē (par 5 tūkstošiem mazāk).

Viens no plaši izmantotiem rādītājiem ir “naturalizācijas rādītājs”, kas ir pilsonības piešķiršanas gadījumu kopskaita un ārzemnieku skaita attiecība gada sākumā. ES dalībvalsts ar augstāko naturalizācijas rādītāju 2013. gadā bija Zviedrija (7,6 iegūtas pilsonības gadījumi uz 100 ārzemniekiem valstī), tai sekoja Ungārija un Portugāle (attiecīgi 6,5 un 5,9 iegūtas pilsonības gadījumi uz 100 ārzemniekiem valstī).

Aptuveni 871,3 tūkstoši trešo valstu pilsoņu, kas uzturējās kādā no ES dalībvalstīm, 2013. gadā ieguva ES dalībvalsts pilsonību, kas ir par 21 % vairāk nekā 2012. gadā. Trešo valstu pilsoņi veidoja 89 % no visu to personu kopskaita, kas 2013. gadā ieguva ES dalībvalsts pilsonību. Šie jaunie ES 28 dalībvalstu pilsoņi bija galvenokārt no Āfrikas (26 % no iegūtas pilsonības gadījumu kopskaita), Āzijas (23 %), Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas (22 %), kā arī no trešām valstīm Eiropā (17 %). To ES dalībvalstu pilsoņu skaits, kas ieguva citas ES dalībvalsts pilsonību, bija 98 500, veidojot 10 % no piešķirtās pilsonības gadījumu kopskaita. Absolūtu skaitļu izteiksmē lielākās ES 28 dalībvalstu pilsoņu grupas, kas ieguva citas ES dalībvalsts pilsonību, bija rumāņi, kas kļuva par Ungārijas (7 tūkstoši personu) vai Itālijas (4,4 tūkstoši personu) pilsoņiem, poļi, kas kļuva par Apvienotās Karalistes (6 tūkstoši personu) vai Vācijas (5,5 tūkstoši personu) pilsoņiem, itāļi, kas kļuva par Vācijas (2,8 tūkstoši personu) vai Beļģijas (1,9 tūkstoši personu) pilsoņiem, grieķi, kas kļuva par Francijas pilsoņiem (3,9 tūkstoši personu), un portugāļi, kas kļuva par Apvienotās Karalistes pilsoņiem (1,9 tūkstoši personu).

Luksemburgā un Ungārijā lielākā daļa personu, kas ieguva savu jauno pilsonību, bija citas ES dalībvalsts pilsoņi. Luksemburgas gadījumā lielāko pilsonības ieguvēju grupu veidoja Portugāles pilsoņi, un tiem sekoja Itālijas, Francijas, Beļģijas un Vācijas pilsoņi, bet Ungārijas gadījumā gandrīz visi ES dalībvalstu valstspiederīgie, kas ieguva pilsonību, bija rumāņi.

Tāpat kā iepriekšējos gados, lielākās jauno pilsoņu grupas ES dalībvalstīs 2013. gadā veidoja Marokas pilsoņi (86,5 tūkstoši, kas atbilst 8,8 % no piešķirtas pilsonības gadījumu kopskaita), un tiem sekoja Indijas pilsoņi (48,3 tūkstoši, kas atbilst 4,9 % no piešķirtas pilsonības gadījumu kopskaita), Turcijas pilsoņi (46,5 tūkstoši jeb 4,7 %), Kolumbijas pilsoņi (42 tūkstoši jeb 4,3 %), Albānijas pilsoņi (41,7 tūkstoši jeb 4,2 %) un Ekvadoras pilsoņi (40,4 tūkstoši jeb 4,1 %). Salīdzinājumā ar 2012. gadu ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo Marokas pilsoņu skaits palielinājās par 46 %. Lielākā daļa marokāņu savu jauno pilsonību ieguva Spānijā (35 %), Itālijā (29 %) vai Francijā (19 %).

Datu avoti un pieejamība

Īpaši sarežģīti ir noteikt emigrācijas rādītājus; cilvēkus, kas dodas prom no valsts, ir grūtāk saskaitīt nekā cilvēkus, kas tajā ieceļo. Analīze, kuras ietvaros tika salīdzināti 2013. gada ES dalībvalstu imigrācijas un emigrācijas dati (spoguļstatistika), apliecināja, ka šāda situācija ir vērojama daudzās valstīs. Tādēļ šajā rakstā galvenā uzmanība ir pievērsta imigrācijas datiem.

Eurostat sagatavo statistiku par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar starptautiskās migrācijas plūsmām, ārzemnieku (ārvalstnieku) grupām un pilsonības iegūšanu. Katru gadu ES dalībvalstu statistikas iestādes apkopo un nosūta datus Eurostat.

Valstīm, kuras pēc 2011. gada skaitīšanas ir pārskatījušas datus par iedzīvotājiem, līdz 2013. gada beigām bija jāiesniedz Eurostat pēc skaitīšanas pārskatītie dati sadalījumā pēc vecuma, dzimuma un pilsonības vai dzimšanas valsts par visu laikposmu starp tautskaitēm vai par īsāku laikposmu. Vairākas valstis informēja Eurostat par grūtībām ievērot termiņu 2013. gada 31. decembrī, kas noteikts skaitīšanas datu iesniegšanai par laikposmu pēc 2011. gada. Šā raksta tapšanas laikā vienīgā valsts, kura, cik zināms, joprojām saskārās ar šādām grūtībām, bija Vācija — tā plānoja iesniegt pārskatītos datus 2015. gada pirmajā pusē.

Šie pārskatītie dati ietekmēs naturalizācijas rādītājus.

Datu apkopošanas pamats

Kopš 2008. gada migrācijas, pilsonības un patvēruma datu apkopošanas pamats ir Regula (EK) Nr. 862/2007; ES, EBTA un kandidātvalstu grupu analīze un sastāvs pārskata gada 1. janvārī noteikti Īstenošanas regulā (ES) Nr. 351/2010. Šajās regulās ir noteikta statistikas pamatkopa par starptautiskajām migrācijas plūsmām, ārvalstnieku grupām, pilsonības iegūšanu, uzturēšanās atļaujām, patvērumu un pasākumiem pret nelegālu iebraukšanu un uzturēšanos. Lai gan ES dalībvalstis var turpināt izmantot visus piemērotos datus atbilstoši to pieejamībai un valstī pieņemtajai praksei, apkopojot regulā paredzēto statistiku, ir jāizmanto kopīgas definīcijas un jēdzieni. Lielākā daļa ES dalībvalstu savu statistiku balsta uz administratīvo datu avotiem, piemēram, iedzīvotāju reģistriem, ārvalstnieku reģistriem, uzturēšanās vai darba atļauju reģistriem, veselības apdrošināšanas reģistriem un nodokļu reģistriem. Dažas valstis migrācijas statistikas sagatavošanā izmanto spoguļstatistiku, izlases veida apsekojumus vai aplēšu metodes.

Datus par pilsonības iegūšanu parasti iegūst, izmantojot administratīvās sistēmas. Paredzams, ka līdz ar regulas īstenošanu statistikas informācija par migrāciju un pilsonību kļūs pieejamāka un salīdzināmāka.

Regulas (EK) Nr. 862/2007 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā noteikts, ka uzskaita imigrantus, kas uzturas ES dalībvalsts teritorijā uz laiku, kas ilgst vai ir sagaidāms, ka ilgs, vismaz divpadsmit mēnešus, un emigrantus, kas uzturas ārvalstī uz laiku, kas ilgst vai ir sagaidāms, ka ilgs, vairāk nekā divpadsmit mēnešus. Ņemot to vērā, Eurostat apkopotie dati attiecas uz migrāciju divpadsmit mēnešu vai ilgākā laikposmā, — tādējādi migranti cita starpā ir personas, kuras ir migrējušas vienu gadu vai ilgāk, kā arī personas, kuras ir migrējušas pastāvīgi.

Datus par pilsonības iegūšanu Eurostat apkopo saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 862/2007 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumiem, kas paredz: “Dalībvalstis iesniedz Komisijai (Eurostat) statistiku par: [..] personu skaitu, kuru parastā dzīvesvieta ir dalībvalsts teritorijā un kas pārskata periodā ieguvušas dalībvalsts pilsonību, [..] sadalītu pēc [..] attiecīgo personu iepriekšējās pilsonības, un pēc tā, vai personas agrāk bijušas bezvalstnieki.”

Naturalizācijas rādītājs būtu jāizmanto piesardzīgi, jo skaitītājs ietver visus pilsonības ieguves veidus, nevis tikai prasībām atbilstošu valstī dzīvojošu ārvalstnieku naturalizācijas gadījumus, savukārt saucējs ietver visus ārvalstniekus, nevis tikai attiecīgo iedzīvotāju daļu, proti, ārvalstniekus, kuriem ir tiesības naturalizēties.

Būtiskākās piezīmes par datu pieejamību

Dati par ES 27 dalībvalstīm ietver 2010., 2011. un 2012. gada datus par pilsonības iegūšanu, tostarp 2009. gada datus par Rumāniju.

Konteksts

ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības brīvi ceļot, kā arī tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā. Migrācijas politika ES attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem aizvien vairāk ir vērsta uz konkrēta profila migrantu piesaistīšanu, bieži vien cenšoties mazināt zināmu prasmju nodrošinājuma nepietiekamību. Atlasi var veikt, pamatojoties uz valodas prasmēm, darba pieredzi, izglītību un vecumu. Arī darba devēji var veikt atlasi, lai, migrantiem ierodoties, jau būtu nodrošināta darbavieta.

Papildus politikai, kuras mērķis ir veicināt darbaspēka nolīgšanu, imigrācijas politika bieži vien ir vērsta uz divām jomām: neatļautas migrācijas novēršanu un migrantu, kuriem nav darba atļaujas, nelikumīgas nodarbināšanas nepieļaušanu, kā arī uz imigrantu integrācijas veicināšanu sabiedrībā. ES ir mobilizēti ievērojami resursi, lai apkarotu cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklus.

Daži no svarīgākajiem pieņemtajiem tiesību aktiem imigrācijas jomā :

• Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos;
• Direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji;
• Direktīva 2004/114/EK par studentu uzņemšanu;
• Direktīva 2005/71/EK par pētnieku uzņemšanas ES atvieglošanu;
• Direktīva 2008/115/EK par to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi;
• Direktīva 2009/50/EK par augsti kvalificētu migrantu uzņemšanu.

Eiropas Komisijā par Eiropas migrācijas politiku ir atbildīgs Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts. Eiropas Komisija 2005. gadā ar Zaļo grāmatu par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai (COM(2004) 811 galīgā redakcija) atsāka debates par vajadzību izstrādāt kopīgu noteikumu kopumu attiecībā uz ekonomisko migrantu uzņemšanu, un debašu rezultātā 2005. gada beigās tika pieņemts Legālās migrācijas politikas plāns (COM(2005) 669  galīgā redakcija). Eiropas Komisija 2006. gada jūlijā pieņēma paziņojumu par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm (COM(2006) 402  galīgā redakcija), kura mērķis ir censties panākt līdzsvaru starp drošību un katras personas pamattiesībām visos nelegālās imigrācijas procesa posmos. Eiropas Komisija 2007. gada septembrī nāca klajā ar savu trešo gada ziņojumu par migrāciju un integrāciju (COM(2007) 512 galīgā redakcija). Eiropas Komisijas 2008. gada oktobrī pieņemtajā paziņojumā uzsvērts, cik svarīga kā ārpolitikas un attīstības politikas aspekts ir vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošana (COM(2008) 611 galīgā redakcija). Stokholmas programma, ko 2009. gada decembrī pieņēma ES valstu un valdību vadītāji, paredz regulējumu un virkni principu turpmākai Eiropas politikas izstrādei tieslietu un iekšlietu jomā laikposmam no 2010. līdz 2014. gadam; ar migrāciju saistītie jautājumi ir svarīga šīs programmas daļa. Lai ieviestu izmaiņas, par kurām ir panākta vienošanās, Eiropas Komisija 2010. gadā pieņēma rīcības plānu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010) 171 galīgā redakcija).

Eiropas Komisija 2013. gada maijā publicēja “2013. gada ziņojumu par ES pilsonību” (COM(2013) 269 final). Ziņojumā minēts, ka ES pilsonība nodrošina jaunas tiesības un iespējas. Tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot ES ir tiesības, kas visciešāk saistītas ar ES pilsonību. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas, kā arī to, ka patlaban ceļot kļuvis vieglāk, pārvietošanās brīvība ļauj eiropiešiem paplašināt savu redzesloku aiz valstu robežām, izceļot no savas valsts uz īsāku vai ilgāku laiku, ceļot no vienas ES dalībvalsts uz citu, lai strādātu, studētu un mācītos, ceļot, lai kārtotu darījumus vai atpūstos, vai iepirkties pāri robežām. Pārvietošanās brīvība var veicināt sociālo un kultūras saskarsmi ES un veidot ciešākas saites ES pilsoņu starpā. Turklāt tā var nodrošināt savstarpējus ekonomiskus ieguvumus uzņēmējiem un patērētājiem, tostarp tiem, kuri paliek savā zemē, jo neatlaidīgi tiek likvidēti iekšējie šķēršļi.

Eiropas Komisija 2015. gada 13. maijā nāca klajā ar European Agenda on Migration (angļu val.), kurā izklāstīti tūlītēji pasākumi, kas tiks īstenoti, lai reaģētu uz krīzes situāciju Vidusjūras reģionā, kā arī pasākumi, kas veicami turpmākajos gados, lai labāk pārvaldītu visus migrācijas aspektus.

European migration network (angļu val.) annual report on immigration and asylum (angļu val.) par 2014. gadu tika publicēts 2015. gada 10. jūnijā. Tajā sniegts pārskats par būtiskākajām norisēm tiesiskā regulējuma un politikas jomā visā ES, kā arī valstīs, kuras piedalās šā tīkla darbībā. Šis ziņojums ir visaptverošs dokuments un aptver visus Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāta un ES aģentūru īstenotās migrācijas un patvēruma politikas aspektus.

Skatiet arī

• Acquisition of citizenship statistics (angļu val.)
• Asylum statistics (angļu val.)
• EU citizenship - statistics on cross-border activities (angļu val.)
• Fertility statistics (angļu val.)
• Migrant integration statistics - overview (angļu val.)
• Population and population change statistics (angļu val.)
• Population structure and ageing (angļu val.)
• Residence permits statistics (angļu val.)

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

• ES dalībvalstis 2010. gadā piešķīra pilsonību vairāk nekā 800 000 personu — Statistics in focus 45/2012 (angļu val.)
• Gandrīz divas trešdaļas ārvalstnieku, kas dzīvo ES dalībvalstīs, ir trešo valstu pilsoņi — Statistics in focus 31/2012 (angļu val.)
• Migranti Eiropā — pirmās un otrās paaudzes statistiskais portrets — statistikas grāmatas (angļu val.)
• 6,5 % no ES iedzīvotājiem ir ārvalstnieki un 9,4 % ir dzimuši ārvalstīs — Statistics in focus 34/2011 (angļu val.)
• 2009. gadā pieaug pilsonību ieguvušo personu skaits — Statistics in focus 24/2011 (angļu val.)
• Demogrāfiskās tendences — 2010. gada izdevums (angļu val.)
• 2008. gadā imigrācija uz ES dalībvalstīm samazinājusies par 6 % un emigrācija palielinājusies par 13 % — Statistics in focus 1/2011 (angļu val.)
• Iedzīvotāju skaita pieaugums divdesmit ES dalībvalstīs — Statistics in focus 38/2011 (angļu val.)

Galvenās tabulas

• Population (Demography, Migration and Projections), sk. (angļu val.):

Migrācijas un pilsonības dati

Starptautiskā migrācija (t_migr_int)

Imigrācija (tps00176)

Emigrācija (tps00177)

Pilsonības iegūšana (tps00024)

Datubāze

• Population (Demography, Migration and Projections), sk. (angļu val.):

Dati par migrāciju un pilsonību

Imigrācija (migr_immi)

Imigrācija piecos gados pa vecuma, dzimuma un pilsonības grupām (migr_imm1ctz)

Imigrācija piecos gados pa vecuma, dzimuma un dzimšanas valsts grupām (migr_imm3ctb)

Imigrācija pa vecuma, dzimuma un vispārējām pilsonības grupām (migr_imm2ctz)

Imigrācija pa vecuma, dzimuma un vispārējām dzimšanas valsts grupām (migr_imm4ctb)

Imigrācija pa dzimuma, pilsonības un vispārējām dzimšanas valsts grupām (migr_imm6ctz)

Imigrācija pa dzimuma, dzimšanas valsts un vispārējām pilsonības grupām (migr_imm7ctb)

Imigrācija piecos gados pa vecuma, dzimuma un iepriekšējās uzturēšanās valsts grupām(migr_imm5prv)

Emigrācija (migr_emi)

Emigrācija pa vecuma un dzimuma grupām (migr_emi2)

Emigrācija piecos gados pa vecuma, dzimuma un pilsonības grupām (migr_emi1ctz)

Emigrācija piecos gados pa vecuma, dzimuma un dzimšanas valsts grupām (migr_emi4ctb)

Emigrācija piecos gados pa vecuma, dzimuma un nākamās parastās dzīvesvietas valsts grupām (migr_emi3nxt)

Pilsonības iegūšana un zaudēšana (migr_acqn)

Pilsonības iegūšana pa dzimuma, vecuma un iepriekšējās pilsonības grupām (migr_acq)

Pilsonības zaudēšana pa dzimuma un jaunās pilsonības grupām (migr_lct)

Īpaša sadaļa

• Population (Demography, Migration and Projections) (angļu val.)

Metodika / Metadati

• Pilsonības iegūšana un zaudēšana (ESMS metadatu datne — migr_acqn_esms) (angļu val.)
• Iedzīvotāji (ESMS metadatu datne — demo_pop_esms) (angļu val.)
• Imigrācija (ESMS metadatu datne — migr_immi_esms) (angļu val.)
• Iedzīvotāji 1. janvārī pa vecuma, dzimuma un vispārējām pilsonības grupām (ESMS metadatu datne — migr_pop2ctz_esms) (angļu val.)

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

• Migrācija un statistika par migrantiem: tabulas un diagrammas (angļu val.)

Ārējas saites

• Bridge-it (angļu val.)
• Country ranking by Human Development Index (United Nations Development Programme) (angļu val.)
• European Commission — Migration and Home Affairs (angļu val.)
• European Union Democracy Observatory on Citizenship (angļu val.)
• European Web Site on Integration (angļu val.)
• OECD — International migration (feed) (angļu val.)

• International Migration Outlook 2013 (angļu val.)

• The CLANDESTINO project on irregular migration in the EU (angļu val.)