Archive:Statistika par nāves cēloņiem

2012. Gada septembra dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze.

1. tabula. Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs 2010. gadā (1)
(uz 100 000 iedzīvotāju) — informācijas avots: Eurostat (hlth_cd_asdr)

1. diagramma. Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju (vīrieši), ES-27, 2000.–2010. gads (1)
(2000=100) — informācijas avots: Eurostat (hlth_cd_asdr)

2. diagramma. Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju (sievietes), ES-27, 2000.–2010. gads (1)
(2000=100) — informācijas avots: Eurostat (hlth_cd_asdr)

3. diagramma. Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs, ES-27, 2010. gads (1)
(uz 100 000 iedzīvotāju) — informācijas avots: Eurostat (hlth_cd_asdr)

4. diagramma. Sirds išēmisko slimību izraisīti nāves gadījumi — standartizētais mirstības rādītājs 2010. gadā (1)
(uz 100 000 iedzīvotāju) — informācijas avots: Eurostat (tps00119)

5. diagramma. Nāves gadījumi, kuru cēlonis ir pašnāvība — standartizētais mirstības rādītājs 2010. gadā (1)
(uz 100 000 iedzīvotāju) — informācijas avots: Eurostat (tps00122)

2. tabula. Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs 2010. gadā (1)
(uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir jaunāki par 65 gadiem) — informācijas avots: Eurostat (hlth_cd_asdr)

6. diagramma. Nāves cēloņi — standartizētais mirstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir jaunāki par 65 gadiem, ES-27, 2000.–2010. gads (1)
(2000=100) — informācijas avots: Eurostat (hlth_cd_asdr)

Šajā rakstā ir sniegts jaunāko statistikas datu pārskats par nāves cēloņiem Eiropas Savienībā (ES). Nosakot visu nāves gadījumu pamatcēloņus, iespējams novērtēt ar konkrētām saslimšanām un citiem cēloņiem saistītus nāves gadījumu riskus. Izmantojot standartizētus mirstības rādītājus, iepriekš minētos datus var analizēt, piemērojot vecuma, dzimuma, valstspiederības un reģiona kritēriju (NUTS 2. līmenis).

Galvenie statistikas rezultāti

Jaunākā provizoriskā informācija par nāves cēloņiem ES-27 ir pieejama par 2010. gada pārskata periodu; 1. tabulā redzams, ka dominējošie nāves cēloņi bija asinsrites sistēmas slimības un vēzis.

Laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam ES-27 valstīs par 10,9 % samazinājās vēža izraisīto nāves gadījumu skaits, bet ievērojami vairāk samazinājās sirds išēmisko slimību un transporta nelaimes gadījumu izraisīto nāves gadījumu skaits (attiecīgajiem rādītājiem samazinoties par vairāk nekā 30 %) (sk. 1. un 2. diagrammu).

Asinsrites sistēmas slimības

Asinsrites sistēmas slimību grupā ietilpst ar augstu asinsspiedienu, holesterīna līmeni, diabētu un smēķēšanu saistītas slimības, tomēr visbiežāk sastopamie nāves cēloņi ir sirds išēmiskās slimības un cerebrovaskulārās slimības. ES-27 valstīs 2010. gadā 76,5 cilvēki no 100 000 iedzīvotājiem mira sirds išēmisko slimību dēļ. ES dalībvalstis, kurās tika konstatēti visaugstākie sirds išēmisko slimību izraisītas mirstības rādītāji, bija Baltijas valstis, Slovākija un Ungārija. Visās minētajās valstīs 2010. gadā šīs slimības bija cēlonis 200 nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju. Viszemākie sirds išēmisko slimību izraisītās mirstības rādītāji bija Francijā (2009. gads), Portugālē, Nīderlandē, Spānijā un Luksemburgā — mazāk par 50 nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 2010. gadā.

Vēzis

Vēzis 2010. gadā ES-27 valstīs bija galvenais nāves cēlonis — vidēji 166,9 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem bija vēža izraisīti. Izplatītākie vēža veidi ES-27 valstīs 2010. gadā bija ļaundabīgi balsenes, trahejas, bronhu un plaušu, resnās zarnas, krūts audzēji, kā arī ļaundabīgie audzēji, kas Starptautiskajā slimību klasifikatorā (SSK) ir klasificēti kā tādi, par kuriem “ir apstiprināts vai prezumēts, ka tie galvenokārt ir limfoīdo, asinsrades un radniecīgu audu ļaundabīgi audzēji”.

Šīs grupas slimības visvairāk skāra Ungārijas, Slovākijas, Polijas, Slovēnijas, Čehijas Republikas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotājus — šajās valstīs 2010. gadā tika reģistrēti 190 un vairāk nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Šāda situācija bija vērojama arī Horvātijā. Visaugstākais plaušu vēža izraisītas mirstības rādītājs ES dalībvalstu vidū 2010. gadā tika konstatēts Ungārijā (71,3 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), un tai sekoja Polija un Dānija (2009. gadā). Augsts plaušu vēža izraisītas mirstības rādītājs tika konstatēts arī Horvātijā (48,8).

Elpceļu slimības

Asinsrites sistēmas slimībām un vēzim kā trešais biežākais nāves cēlonis ES-27 sekoja elpceļu slimības — 2010. gadā tās izraisīja vidēji 41,2 nāves gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju. Šajā slimību grupā izplatītākais nāves cēlonis bija hroniskas dziļāko elpceļu slimības, kā arī pneimonija. Elpceļu slimības ir saistītas ar vecumu — lielākā daļa cilvēku, kas miruši no minētajām slimībām, bija 65 gadus veci vai vecāki.

Augstākais elpceļu slimību izraisītās mirstības rādītājs ES dalībvalstu vidū tika reģistrēts Apvienotajā Karalistē (67,7), Dānijā (66,5 — 2009. gadā), Īrijā (60,3) un Beļģijā (60,2 — 2006. gadā).

Ārēji nāves cēloņi

Šajā kategorijā ietilpst nāves gadījumi, kuru cēlonis ir tīšs paškaitējums (pašnāvība) un transporta nelaimes gadījumi. Lai gan pašnāvība nav izplatītākais nāves cēlonis un atsevišķu ES dalībvalstu datos norādītie skaitļi var būt mazāki par faktiskajiem, to bieži uzskata par svarīgu rādītāju, kam jāpievērš sabiedrības uzmanība. ES-27 valstīs 2010. gadā tika reģistrēti vidēji 9,4 pašnāvības izraisīti nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju.

Zemākais pašnāvību rādītājs 2010. gadā tika reģistrēts Grieķijā (2,9 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un Kiprā (3,8), un salīdzinoši zemi rādītāji — mazāk nekā 7,5 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju — reģistrēti arī Itālijā (2009. gada dati), Spānijā, Apvienotajā Karalistē un Maltā. Pašnāvības izraisīto nāves gadījumu skaits Lietuvā (28,5) bija aptuveni trīskārt lielāks par vidējo ES-27 rādītāju, savukārt Ungārijā šis rādītājs (21,7) bija aptuveni divas reizes lielāks par vidējo rādītāju.

Lai gan transporta nelaimes gadījumi notiek katru dienu, to izraisīto nāves gadījumu skaits ES-27 valstīs 2010. gadā (6,5 uz 100 000 iedzīvotāju) bija mazāks par pašnāvību skaitu.

Lielākais transporta nelaimes gadījumos bojāgājušo skaits (10 vai vairāk nāves gadījumu uz 100 000 iedzīvotāju) bija Rumānijā (2009. gada dati), Lietuvā, Grieķijā, Polijā, Latvijā, Kiprā un Beļģijā (2006. gada dati), savukārt mazākais transporta nelaimes gadījumos bojāgājušo skaits — ne vairāk kā četri uz 100 000 iedzīvotāju — bija reģistrēts Apvienotajā Karalistē, Maltā, Zviedrijā un Nīderlandē. To 1. tabulā uzskaitīto valstu vidū, kuras nav ES dalībvalstis, salīdzinoši liels transporta nelaimes gadījumos bojāgājušo skaits tika reģistrēts Horvātijā (10,3), savukārt Šveicē (4,0) un Islandē (4,2 — 2009. gada dati) šis rādītājs bija salīdzinoši zems.

Datu analīze pēc dzimuma

Visu izplatītāko nāves cēloņu grupās (izņemot krūts vēzi) 2010. gadā vīriešu mirstības rādītājs ES-27 valstīs bija augstāks nekā sieviešu mirstības rādītājs (sk. 3. diagrammu). No sirds išēmiskajām slimībām mirušo vīriešu skaits (105,7 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) bija aptuveni divreiz lielāks nekā mirušo sieviešu skaits (53,1 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Atkarība no narkotiskajām vielām un pārmērīga alkohola lietošana vīriešu vidū bija četras līdz piecas reizes izplatītāks nāves cēlonis nekā sieviešu vidū, savukārt no AIDS (HIV), balsenes, trahejas, bronhu un plaušu vēža, kā arī pašnāvībās (tīšs paškaitējums) mirušo vīriešu skaits trīs līdz četras reizes pārsniedza šādā veidā mirušo sieviešu skaitu.

Arī vēža izraisītas mirstības rādītājs kopumā bija augstāks vīriešu vidū. Tomēr ir vairākas vēža formas, kas attiecas tikai uz viena dzimuma pārstāvjiem, piemēram, krūts un dzemdes vēzis sievietēm un prostatas vēzis vīriešiem.

Laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam ES-27 valstīs sieviešu vidū paaugstinājās balsenes, trahejas, bronhu un plaušu vēža izraisītas mirstības rādītāji, savukārt vīriešu vidū tie pazeminājās. Sieviešu mirstības rādītājs paaugstinājās par 20,9 % (sk. 2. diagrammu), savukārt vīriešu mirstības rādītājs pazeminājās par vairāk nekā 16 % (sk. 1. diagrammu). Lai gan mirstības rādītāju atšķirība starp dzimumiem mazinājās, vīriešu mirstības rādītāji joprojām bija ievērojami augstāki par sieviešu mirstības rādītājiem.

Krūts vēzis 2010. gadā ES-27 izraisīja 22,6 nāves gadījumus uz 100 000 sieviešu. Augstākie rādītāji tika reģistrēti Dānijā (28,9 — 2009. gada dati) un Beļģijā (28,3 — 2006. gada dati), lai gan augsti rādītāji tika konstatēti arī Šveicē (28,1) un Horvātijā (27,6). Valstis, kurās krūts vēzis 2010. gadā izraisīja mazāk nekā 20 nāves gadījumus uz 100 000 sieviešu, ir Spānija, Zviedrija, Bulgārija un Polija, kā arī Norvēģija.

Visās ES dalībvalstīs to nāves gadījumu skaits, kuru cēlonis ir pašnāvība, pastāvīgi bija augstāks vīriešu vidū. Augstākie rādītāji tika konstatēti Baltijas valstīs un Ungārijā (sk. 5. diagrammu). Augstākais rādītājs vīriešu vidū tika reģistrēts Lietuvā — 51,4 nāves gadījumi uz 100 000 vīriešu. Turpretī pašnāvību izraisītu nāves gadījumu rādītāji sieviešu vidū joprojām bija salīdzinoši zemi. Augstākie rādītāji tika reģistrēti Beļģijā (2006. gada dati), Lietuvā, Ungārijā un Somijā. Visās minētajās bija mazāk par 10 nāves gadījumiem uz 100 000 sieviešu.

Datu analīze pēc vecuma

To cilvēku vecuma grupā, kas jaunāki par 65 gadiem, biežāko nāves cēloņu relatīvā izplatība nedaudz atšķīrās (sk. 2. tabulu). Šajā cilvēku vecuma grupā izplatītākais nāves cēlonis bija vēzis (vidējais rādītājs ES-27 valstīs 2010. gadā bija 70,3 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju), kam sekoja asinsrites sistēmas slimības. Pretstatā datiem par visu sabiedrību to iedzīvotāju grupā, kuri ir jaunāki par 65 gadiem, starp četriem izplatītākajiem nāves cēloņiem nebija elpceļu slimību.

Attiecībā uz katru no 6. diagrammā redzamajiem galvenajiem nāves cēloņiem laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam ES-27 samazinājās to personu mirstība, kas jaunākas par 65 gadiem. Tas jo īpaši bija vērojams saistībā ar transporta nelaimes gadījumiem un sirds išēmiskajām slimībām — šo cēloņu izraisīto nāves gadījumu skaits attiecīgi samazinājās par 45,6 % un 34,7 %.

Datu avoti un pieejamība

Eurostat 1994. gadā sāka apkopot un izplatīt datus par mirstību, kas analizēti pēc:

Pasaules Veselības organizācijas (PVO) izstrādātā un atjauninātā 65 nāves cēloņu saraksta, kura pamatā ir Starptautiskais slimību klasifikators (SSK);
dzimuma;
vecuma;
ģeogrāfiskā reģiona (NUTS 2. līmenis).

Gada dati ir norādīti absolūtos skaitļos kā summārie un standartizētie mirstības rādītāji. Tā kā dažādu vecuma grupu un dzimumu pārstāvju nāves cēloņi ievērojami atšķiras, standartizēta mirstības rādītāja izmantošana uzlabo tādu datu salīdzināmību, kas attiecas uz dažādiem laikposmiem un dažādām valstīm, jo mirstības rādītājus var novērtēt neatkarīgi no iedzīvotāju vecuma struktūras.

Statistiku par nāves cēloņiem veido divi informācijas avoti — miršanas apliecībā sniegtā medicīniskā informācija, ko var izmantot par pamatu nāves cēloņa noteikšanai, un nāves cēloņu kodi atbilstīgi PVO-SSK sistēmai. Visos nāves gadījumos tiek noteikts nāves pamatcēlonis, citiem vārdiem sakot, “slimība vai ievainojums, ar ko sākās tieši nāvi izraisošā slimības norise, vai nelaimes gadījuma apstākļi vai vardarbība, kas radīja nāvējošo ievainojumu” (Pasaules Veselības organizācijas pieņemtā definīcija).

Nāves cēloņu statistikas pamatotība un uzticamība ir atkarīga no to datu kvalitātes, ko snieguši ārsti, kuri apstiprināja nāves cēloni. Neprecizitātei var būt dažādi cēloņi, tostarp tādi, kas saistīti ar:

kļūdām, izsniedzot miršanas apliecību;
problēmām, kuras saistītas ar medicīnisko diagnozi;
nāves pamatcēloņa noteikšanu;
nāves cēloņa koda norādīšanu.

Dažkārt cilvēka nāves cēlonis ir neskaidrs. Miršanas apliecībā sniegtajos medicīniskajos datos papildus slimībai, kas bija tiešais nāves cēlonis, būtu jāiekļauj arī ar mirušā slimību saistītas cēloņsakarības. Var norādīt citus būtiskus ar veselību saistītus apstākļus, kas nebija saistīti ar nāvi izraisījušo slimību, taču varēja nelabvēlīgi ietekmēt slimības norisi un tādējādi veicināt letālu iznākumu. Ņemot vērā paredzamā mūža ilguma pieaugumu un attiecīgās ar saslimstību saistītās pārmaiņas, arvien vairāk tiek apšaubīts, vai ir pamatoti kā nāves cēloni norādīt tikai vienas slimības kodu. Attiecībā uz lielāko daļu no 65 gadus veciem un vecākiem mirušajiem norādīt tikai vienu no vairākiem iespējamiem nāves cēloņiem varētu būt diezgan maldinoši. Tāpēc vairākas ES dalībvalstis jau izvērtē iespēju izmantot vairākcēloņu kodējumu. Eurostat ir atbalstījis dalībvalstu centienus izstrādāt kopēju automatizētu kodēšanas sistēmu IRIS, lai uzlabotu ar nāves cēloņiem saistītu datu salīdzināšanu Eiropā.

Eiropas Komisija 2011. gada aprīlī pieņēma noteikumus, kuros ir sīki izklāstīta informācija par mainīgajiem lielumiem, iedalījumiem un metadatiem, kas ES dalībvalstīm ir jāsniedz saistībā ar Regulu Nr. 328/2011 attiecībā uz statistiku par nāves cēloņiem.

Konteksts

Statistika par nāves cēloņiem, kas ir viens no vecākajiem pieejamiem medicīnas statistikas veidiem, sniedz informāciju par to, kā laika gaitā veidojušies un mainījušies nāves cēloņi dalībvalstīs. Statistikai par nāves cēloņiem ir liela nozīme ar veselības stāvokli ES saistītajā vispārējā informācijas sistēmā. Šos datus var izmantot, lai noteiktu, kādi profilakses un ārstniecības pasākumi vai ieguldījumi pētniecībā varētu palielināt iedzīvotāju paredzamo mūža ilgumu. Tā kā statistika par saslimstību Eiropā nav visaptveroša, datus par nāves cēloņiem bieži izmanto kā ES veselības aprūpes sistēmu novērtēšanas instrumentu, un tos var izmantot arī uz pierādījumiem balstītā veselības aizsardzības politikā.

ES veicina visaptverošu pieeju plaši izplatītu un hronisku slimību apkarošanai, īstenojot integrētus pasākumus saistībā ar riska faktoriem dažādās nozarēs, vienlaicīgi cenšoties nostiprināt veselības aprūpes sistēmu uzlabotas profilakses un kontroles nodrošināšanai, veicot šādus pasākumus:

nodrošinot valstu statistikas datu pēc iespējas lielāku uzticamību un salīdzināmību, lai tos būtu iespējams izmantot kā noderīgu informāciju par politikas efektivitāti;
atbalstot ar sabiedrības informēšanu un slimību novēršanu saistītas kampaņas, kas aktīvi uzrunā augsta riska grupas un personas;
sistemātiski realizējot tādu politiku un darbību, kas samazinātu nevienlīdzību veselības jomā;
nodrošinot partnerību saistībā ar konkrētām slimībām, piemēram, vēzi.

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Nāves cēloņi ES - Statistics in focus 10/2006 (pieejams angļu, franču un vācu val.)
Health in Europe – Dati par 1998.–2003. gadu, Eurostat pocketbook 2006 (angļu val.)
Health statistics - Atlas on mortality in the European Union (pieejams angļu, franču un vācu val.)