Archive:Nacionālie konti un IKP

2012. gada septembra un oktobra dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, galvenās tabulas un datubāze.

1. diagramma. Nominālais IKP 2001.–2011. gadā
(1000 miljoni euro) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c) vai (tec00001)

1. tabula. Nominālais IKP 2001., 2010. un 2011. gadā — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c) un (tec00001)

2. diagramma. Nominālais IKP uz vienu iedzīvotāju 2001. un 2011. gadā
(ES-27=100, ņemot vērā PSL uz vienu iedzīvotāju) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c) un (tec00001)

3. diagramma. Reālā IKP pieaugums 2001.–2011. gadā
(% izteiktas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_k)

2. tabula. Reālā IKP pieaugums 2002.–2011. gadā
(% izteiktas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; vidēji 2002.–2011. gadā) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_k) vai (tsieb020)

3. tabula. Bruto pievienotā vērtība bāzes cenās 2001. un 2011. gadā
(% daļa no kopējās bruto pievienotās vērtības) — informācijas avots: Eurostat (nama_nace10_c)

4.a diagramma. Bruto pievienotā vērtība, ES-27, 2001.–2011. gads
(2005=100) — informācijas avots: Eurostat (nama_nace10_k)

4.b diagramma. Bruto pievienotā vērtība, ES-27, 2001.–2011. gads
(2005=100) — informācijas avots: Eurostat (nama_nace10_k)

5. diagramma. Darba ražīgums, ES-27, 2001. un 2011. gads
(EUR 1000 uz vienu darbinieku) — informācijas avots: Eurostat (nama_nace10_c) un (nama_nace10_e)

4. tabula. Darba ražīgums
(pamatojoties uz PSL) 2001.–2011. gadā — informācijas avots: Eurostat (tec00116) un (tec00117)

6. diagramma. Patēriņa izdevumi un bruto kapitāla veidošana salīdzināmās cenās, ES-27, 2001.–2011. gads
(2005=100) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_k)

7. diagramma. IKP izdevumu sastāvdaļu gada izmaiņu rādītājs, ES-27, 2001.–2011. gads
(%) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_k)

8. diagramma. IKP izdevumu sastāvdaļas, ES-27, 2011. gads (1)
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c) or (tec00009), (tec00010), (tec00011) un (tec00110)

5. tabula. Ieguldījumi, 2001., 2006. un 2011. gads
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c), (tsdec210) un (tec00022)

9. diagramma. Bruto pamatkapitāla veidošana 2011. gadā
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c)

10. diagramma. Ienākumu sadale 2011. gadā
(% izteikta daļa no IKP) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c) vai (tec00016), (tec00015) un (tec00013)

11. diagramma. Ienākumu sadale, EU-27, 2001.–2011. gads
(2005=100) — informācijas avots: Eurostat (nama_gdp_c) vai (tec00016), (tec00015) un (tec00013)

6. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi
(iekšzemes koncepts), 2001., 2006. un 2011. gads — informācijas avots: Eurostat (nama_fcs_c)

12. diagramma. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, ES-27, 2011. gads (1)
(% izteikta daļa no kopējiem mājsaimniecību patēriņa izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat (nama_co3_c)

13. diagramma. Bruto nacionālie ietaupījumi 2001. un 2011. gadā (1)
(% izteikta valsts bruto izmantojamā ienākuma daļa) — informācijas avots: Eurostat (nama_inc_c)

7. tabula. Sektoru kontu un mājsaimniecību galvenie rādītāji 2011. gadā (1) — informācijas avots: Eurostat (nasa_ki)

14. diagramma. Mājsaimniecību ietaupījumu līmenis
(bruto) 2011. gadā (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (nasa_ki)

15. diagramma. Mājsaimniecību ieguldījumu līmenis
(bruto) 2011. gadā (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (nasa_ki)

16. diagramma. Mājsaimniecību neto finansiālā bagātība attiecībā pret ienākumiem 2011. gadā (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (nasa_ki)

8. tabula. Sektoru kontu galvenie rādītāji, nefinanšu sabiedrības, 2011. gads — informācijas avots: Eurostat (nasa_ki)

17. diagramma.
Nefinanšu sabiedrību (bruto) investīciju līmenis 2011. gadā (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (nasa_ki)

Nacionālajos kontos ir apkopoti dažādi, labi zināmi ekonomiskie rādītāji, kas izklāstīti šajā rakstā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk lietotais ekonomikas kopējā apjoma mērījums, savukārt atvasinātus rādītājus ― tādus kā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas, piemēram, izteikts eiro vai pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības, ― bieži izmanto, lai salīdzinātu dzīves standartus vai novērotu konverģences procesus Eiropas Savienībā (ES).

Turklāt īpašu IKP sastāvdaļu un saistītu rādītāju izstrāde, piemēram, attiecībā uz ekonomikas izlaidi, importu un eksportu, iekšzemes (privāto un valsts) patēriņu vai ieguldījumiem, kā arī dati par ienākumu un ietaupījumu sadali var sniegt vērtīgas atziņas par ekonomikas dzinējspēkiem, veidojot pamatu ES politikas strukturēšanai, uzraudzībai un izvērtēšanai.

Ekonomikas attīstību ražošanas, ienākuma ģenerēšanas un sadales, kā arī patēriņa un ieguldījumu jomā var labāk izprast, analizējot pēc institucionālā sektora. Sektoru konti sniedz dažus svarīgus rādītājus par mājsaimniecībām un nefinanšu sabiedrībām, piemēram, par mājsaimniecību uzkrājumu līmeni un uzņēmumu peļņas daļu.

Galvenie statistikas rezultāti

IKP attīstība

ES-27 valstu IKP pieaugums 2008. gadā būtiski palēninājās, un 2009. gadā globālās finanšu un ekonomikas krīzes dēļ IKP ievērojami samazinājās. ES-27 valstu IKP līmenis 2010. gadā sāka uzlaboties, un šī tendence turpinājās (lai gan lēnāk) arī 2011. gadā, kad IKP pieauga līdz 12 638 miljardiem euro― visu laiku augstākajam līmenim faktisko cenu izteiksmē (sk. 1. diagrammu).

Euro zonas valstis 2011. gadā veidoja 74,5 % no šā kopējā IKP, bet piecu lielāko ES dalībvalstu ekonomiku (Vācijas, Francijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Spānijas) kopsumma veidoja 71,1 %. Tomēr valstu savstarpējā salīdzināšana ir jāveic uzmanīgi, jo valūtas kursu svārstības var būtiski ietekmēt nominālos IKP rādītājus tām ES dalībvalstīm, kuras vēl nav iestājušās euro zonā.

Lai izvērtētu dzīves standartus, pareizāk ir izmantot IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts kā pirktspējas līmenis (PSL), citiem vārdiem sakot, pielāgojot to ekonomikas izmēram attiecībā uz iedzīvotāju skaitu un ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības dažādās valstīs. Vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES-27 valstīs 2011. gadā bija PSL 25 130, nedaudz virs maksimālās vērtības (PSL 25 020), kura tika sasniegta 2008. gadā ― pirms finanšu un ekonomikas krīzes. Katras valsts relatīvais stāvoklis izteikts salīdzinājumā ar šo vidējo rādītāju, kas atbilst vērtībai 100. Visaugstākā relatīvā vērtība no ES dalībvalstīm tika fiksēta Luksemburgai, kurā IKP uz vienu iedzīvotāju PSL 2011. gadā bija vairāk nekā 2,7 reizes augstāks nekā ES-27 vidējais (kas daļēji saistīts ar pārrobežu darba ņēmēju no Beļģijas, Francijas un Vācijas ietekmi). Savukārt Rumānijā un Bulgārijā IKP uz vienu iedzīvotāju bija mazāks nekā puse no ES-27 vidējā līmeņa.

Lai gan PSL rādītājus valstu savstarpējai salīdzināšanai principā vajadzētu izmantot viena gada nevis vairāku gadu griezumā, šo rādītāju attīstība pēdējos desmit gados liecina par zināmu konverģenci dzīves standarta ziņā, jo dalībvalstis, kuras pievienojās ES 2004. vai 2007. gadā, ir pietuvojušās ES vidējam līmenim par spīti kritumam finanšu un ekonomikas krīzes laikā. Ņemot vērā, ka Luksemburgas, Vācijas, Zviedrijas un Austrijas līmenis vēl vairāk paaugstinājās attiecībā pret vidējo ES-27 valstu līmeni, salīdzinot 2011. gada situāciju ar 2001. gadu, ES-27 vidējam līmenim ir pietuvojušās vairākas citas ES-15 dalībvalstis, jo īpaši Itālija, Apvienotā Karaliste, Francija, Īrija un Beļģija (sk. 2. diagrammu). No valstīm, kuru stāvoklis 2001. gadā bija zemāks par ES-27 valstu vidējo, vislielāko kāpumu pretī ES-27 vidējam līmenim 2011. gadā ir veikusi Rumānija, Slovākija, Igaunija, Lietuva, Latvija, Polija un Bulgārija, savukārt Grieķijas un Portugāles rādītāji ir pasliktinājušies.

Globālā finanšu un ekonomikas krīze 2009. gadā ES, Japānā un ASV izraisīja smagu recesiju (sk. 3. diagrammu), pēc kuras sekoja atlabšana 2010. un 2011. gadā. Reālais IKP ES-27 valstīs 2009. gadā nokritās par 4,3 %, savukārt Japānā samazinājums bija 5,5 %, bet ASV ― 3,1 %; abās pārējās Triādas ekonomikās krīzes ietekme kļuva jūtama jau 2008. gadā, kad reālā IKP samazinājums bija salīdzinoši neliels. Atkopšanās laikā ES-27 valstu IKP salīdzināmās cenās 2010. gadā pieauga par 2,0 %, un tam sekoja vēl viens kāpums par 1,6 % 2011. gadā; euro zonā attiecīgie rādītāji 2010. gadā bija identiski, bet 2011. gadā ― par 0,1 procentpunktu zemāki. Japānā un ASV atkopšanās 2010. gadā bija izteiktāka nekā ES-27 valstīs, un ASV šī tendence turpinājās arī 2011. gadā; Japānā reālais IKP nedaudz samazinājās (-0,8 %), vismaz daļēji atspoguļojot 2011. gada marta Tohoku zemestrīces un cunami postošo ietekmi.

ES dalībvalstīs reālā IKP pieaugums bija ļoti atšķirīgs gan laika ziņā, gan dažādu valstu kontekstā. Pēc IKP samazināšanās 2009. gadā visās valstīs, izņemot Poliju, ekonomikas izaugsme 2010. gadā atsākās 22 valstīs un turpinājās arī 2011. gadā, kad reālais IKP pieaugums tika reģistrēts 24 ES dalībvalstīs. Vislielākais kāpums 2011. gadā tika fiksēts Igaunijā (7,6 %), Lietuvā (5,9 %) un Latvijā (5,5 %). Slovēnijā (-0,2 %) un Portugālē (-1,7 %) ekonomika 2011. gadā samazinājās, bet Grieķijā recesija padziļinājās un IKP samazinājās jau ceturto gadu pēc kārtas (-6,9 % 2011. gadā).

Finanšu un ekonomikas krīzes ietekme pazemināja kopējos ES dalībvalstu ekonomikas rādītājus attiecībā pret pēdējo desmitgadi. Vidējais gada pieaugums ES-27 valstīs un euro zonā laika periodā no 2002. līdz 2011. gadam bija attiecīgi 1,4 % un 1,2 %. Spriežot pēc šā rādītāja vislielākā izaugsme ir fiksēta Slovākijā un Lietuvā (abās 4,7 % gadā), tad seko Latvija (4,2 %), Igaunija (4,1 %), Rumānija un Polija (abām 4,0 %). Turpretī vismazākais reālā IKP pieaugums laika periodā no 2002. līdz 2011. gadam bijis Itālijā un Portugālē (0,4 % gadā), kā arī Dānijā (0,6 %).

Galvenie IKP agregāti

Skatoties uz IKP saistībā ar izlaidi, 3. tabulā sniegts pārskats par desmit nozaru relatīvo nozīmi attiecībā uz to devumu ES-27 bruto pievienotajai vērtībai. Lai gan laika posmā no 2001. līdz 2011. gadam bija vērojams kritums 2,0 procentpunktu apmērā, rūpniecība 2011. gadā (19,5 %) joprojām bija būtiskākā nozare, tai tuvu seko tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare (19,4 %), kā arī valsts pārvaldes, izglītības un veselības aizsardzības nozare (19,1 %), kuru daļas bija par 1,3 procentpunktiem lielākas nekā 2001. gadā. Nākamās lielākās nozares 2011. gadā bija darbības ar nekustamo īpašumu (10,3 %), profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi (turpmāk ― “uzņēmējdarbības pakalpojumi”) (10,0 %), būvniecība (6,3 %), finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (5,7 %), kā arī informācijas un sakaru pakalpojumi (4,5 %). Vismazākais ieguldījums nāk no izklaides nozares un citiem pakalpojumiem (3,5 %), kā arī no lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares (1,7 %).

Pakalpojumi 2011. gadā veidoja 72,5 % no ES-27 valstu kopējās bruto pievienotās vērtības salīdzinājumā ar 70,2 % 2001. gadā. Relatīvā pakalpojumu nozīme bija īpaši liela Kiprā, Maltā, Francijā (2010. gada dati), Grieķijā, Beļģijā, Dānijā un Apvienotajā Karalistē, kur tie veidoja vairāk nekā trīs ceturtdaļas no kopējās pievienotās vērtības.

Strukturālās pārmaiņas vismaz daļēji ir saistītas ar tādām parādībām kā tehnoloģiju attīstība, relatīvo cenu izmaiņas, ārpakalpojumi un globalizācija, kuru dēļ ražošana tiek pārcelta uz reģioniem, kuros ir mazākas izmaksas, ― gan ES robežās, gan ārpus tām.

Finanšu un ekonomikas krīze īpaši ietekmēja četras nozares: vislielāko kritumu piedzīvoja rūpniecība, kuras pievienotā vērtība laika posmā no 2007. līdz 2009. gadam samazinājās kopumā par 13,8 % (apjoma ziņā); būvniecība piedzīvoja ilgāko kritumu, jo tās izlaide laika posmā no 2007. līdz 2010. gadam nokritās par 10,4 %; uzņēmējdarbības pakalpojumu, kā arī tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozare pievienotās vērtības kritumu piedzīvoja vienu gadu ― no 2008. līdz 2009. gadam, ― bet šis kritums bija ievērojams ― attiecīgi -7,3 % un -5,7 %. Krīzes laikā mazāku kritumu piedzīvoja arī citas nozares ― visbūtiskāk 2009. un 2010. gadā samazinājās lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares rādītāji, bet 2010. un 2011. gadā cieta arī finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu nozare (sk. 4. diagrammu).

Analizējot darba ražīgumu uz vienu darbinieku desmit gados ― no 2001. līdz 2011. gadam, ― redzams kāpums (faktiskajās cenās) visās nozarēs, sākot no 13,8 % informācijas un sakaru pakalpojumu nozarē līdz 38,0 % rūpniecībā, savukārt uzņēmējdarbības pakalpojumu nozares rādītājs (4,1 %), kā arī finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu nozares rādītājs (51,0 %) attiecīgi atrodas zemāk un augstāk par šo vidējo līmeni (sk. 5. diagrammu). Lai samazinātu Glossary:Inflation|inflācijas]] ietekmi, darba ražīgumu uz vienu cilvēku var aprēķināt, izmantojot arī datus par izlaidi salīdzināmās cenās. Detalizētāki dati par darba ražīguma izmaiņām, kas mērīti vai nu uz vienu darbinieku vai uz vienu nostrādāto stundu, liecina, ka darba ražīgums tajās Eiropas Savienības valstīs, kas iestājās ES 2004. vai 2007. gadā, pēdējos desmit gados ir pietuvojies ES-27 vidējam līmenim (sk. 4. tabulu). Īpaši darba ražīgums uz vienu darbinieku ir audzis Rumānijā, kur laika posmā no 2001. līdz 2011. gadam tas no 26 % palielinājies līdz 49 % attiecībā pret vidējo ES-27 valstu līmeni; būtiski uzlabojumi, pietuvinoties ES-27 vidējam līmenim, vērojami arī Igaunijā, Slovākijā, Lietuvā, Latvijā un Bulgārijā. Turpretī Itālijā bija vērojams būtisks darba ražīguma kritums uz vienu darbinieku attiecībā uz ES-27 valstu vidējo līmeni, un tas pats nedaudz mazākā mērā attiecas arī uz Beļģiju, Apvienoto Karalisti un Franciju.

Pievēršoties IKP sastāvdaļu attīstības analīzei attiecībā uz izdevumiem, var atzīmēt, ka galapatēriņa izdevumi laika posmā no 2001. līdz 2011. gadam visās ES-27 valstīs pieauga kopumā par 13,2 % apjoma ziņā (sk. 6. diagrammu) par spīti nelielam kritumam 2009. gadā; valdības galapatēriņa izdevumi pieauga nedaudz straujāk ― laika posmā no 2001. līdz 2011. gadam par 17,1 %. Kopējā izaugsme bruto kapitāla veidošanā tajā pašā laika periodā bija mazāka (5,6 %), kas galvenokārt saistīts ar lielu kritumu 2009. gadā, savukārt 2010. un 2011. gadā eksporta pieaugums būtiski pārsniedza importa pieaugumu.

Pēc krituma 2009. gadā mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas iestāžu patēriņa izdevumi 2010. gadā piedzīvoja nelielu kāpumu (par 1,1 % apjoma ziņā), tāpat arī 2011. gadā (par 0,1 %). Kopš 2009. gada ES-27 valstu vispārējās valdības izdevumu pieauguma temps apjoma ziņā samazinājās un 2011. gadā kļuva negatīvs (-0,2 %). Lai gan bija vērojams neliels pieaugums 2010. gadā (0,2 %) un 2011. gadā (1,4 %), ES-27 bruto pamatkapitāla veidošana pilnībā neatlaba pēc krasā krituma 2009. gadā (-13,0 %).

Mājsaimniecību un mājsaimniecību apkalpojošo bezpeļņas iestāžu patēriņa izdevumi faktiskajās cenās 2011. gadā veidoja 58,0 % no ES-27 valstu IKP, savukārt vispārējās valdības izdevumu daļa bija 21,7 %, bet bruto pamatkapitāla veidošana veidoja 18,6 % (sk. 8. diagrammu).

ES dalībvalstīs ir bijis ļoti atšķirīgs vispārējais ieguldījumu līmenis (saskaitot valsts un privātos ieguldījumus), un tas daļēji atspoguļo atšķirīgās ekonomikas attīstības stadijas, kā arī pēdējo gadu izaugsmes dinamiku (sk. 5. tabulu un 9. diagrammu). Bruto pamatkapitāla veidošana (kopējie ieguldījumi) kā daļa no IKP 2011. gadā bija 18,5 % ES-27 valstīs un 19,2 % euro zonas valstīs. Šis rādītājs visaugstākais bija Rumānijā (22,7 %), Čehijas Republikā (23,9 %) un Slovākijā (22,4 %), bet viszemākais ― Īrijā (10,1 %), Grieķijā (14,0 %) un Apvienotajā Karalistē (14,2 %). Lielāko daļu ieguldījumu veica privātais sektors. Privātā sektora ieguldījumi 2011. gadā veidoja 16,1 % no ES-27 valstu IKP, bet šis pats rādītājs attiecībā uz valsts sektoru bija 2,5 %. Vislielākie valsts ieguldījumi bija Polijā un Rumānijā ― attiecīgi 5,7 % un 5,2 % ― savukārt visaugstākais privāto ieguldījumu līmenis konstatēts Austrijā (20,3 %).

ES-27 valstu IKP analīze attiecībā uz ienākumiem liecina, ka ražošanas procesā gūtā ienākuma sadalē starp ražošanas faktoriem dominē darbinieku atalgojums, kas 2011. gadā veidoja 49,1 % no IKP. Bruto ienesa un jauktais ienākums veidoja 39,0 % no IKP, savukārt nodokļi par ražošanu un importu mīnus subsīdijas veidoja 11,8 % (sk. 10. diagrammu). Tas, ka attiecīgie ienākuma agregāti līdz 2011. gadam bija atkopušies no zaudējumiem, kuri bija piedzīvoti finanšu un ekonomikas krīzes laikā, redzams 11. diagrammā. Darbinieku atalgojums 2009. gadā saruka par 3,0 %, bet 2011. gadā bija par 2,2 % augstāks nekā 2008. gadā. Attiecībā uz bruto ienesu un jaukto ienākumu stagnācija bija jūtama jau 2008. gadā, kam sekoja 8,5 % kritums 2009. gadā; 2011. gadā šis ienākuma agregāts bija atgriezies 0,6 % līmenī attiecībā pret pirmskrīzes augstāko punktu (2007. gadā). Nodokļu samazināšanās no ražošanas un importa mīnus subsīdijas sākās jau 2008. gadā (-2,7 %) un paātrinājās 2009. gadā (-8.6 %); 2011. gadā šie zaudējumi jau bija atgūti, kad šis ienākuma agregāts bija par 1,1 % augstāks nekā iepriekšējā augstākajā punktā (2007. gadā).

Mājsaimniecību patēriņš

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2011. gadā veidoja vismaz pusi no IKP lielākajā daļā ES dalībvalstu. Šī daļa vislielākā bija Grieķijā (76,2 %, 2010. gada dati), Kiprā (72,2 %) un Maltā (70,3 %). Turpretī viszemākie tie bija Luksemburgā (36,4 %, 2010. gada dati), kur mājsaimniecības patēriņa izdevumi uz vienu cilvēku ir daudz augstāki nekā citās valstīs (PSL 24 140, 2010. gada dati) ― sk. 6. tabulu.

Sīkāki dati par kopējo mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūru ES-27 valstīs 2010. gadā liecina, ka gandrīz ceturtdaļu izdevumu (23,6 %) veido izdevumi par mājokli, ūdeni, elektrību, gāzi un citiem kurināmā veidiem (sk. 12. diagrammu). Nākamās būtiskākās izdevumu kategorijas bija izdevumi transportam (13,0 %), pārtikai un nealkoholiskiem dzērieniem (12,9 %). Atlikušās 12. diagrammā redzamās patēriņa izdevumu kategorijas kopā veido aptuveni pusi (48,6 %) no kopējiem mājsaimniecību patēriņa izdevumiem.

Nacionālie ietaupījumi

Bruto nacionālie ietaupījumi kā izmantojamā kopienākuma daļa 2011. gadā bija 19,1 % ES-27 valstīs un 19,9 % euro zonas valstīs. Visaugstākais šā rādītāja īpatsvars ES dalībvalstu vidū bija Igaunijā (26,7 %), Nīderlandē (26,5 %) un Zviedrijā (26,0 %), bet viszemākais ― Grieķijā 3,3 %). Salīdzinājumā ar 2001. gadu bruto nacionālie ietaupījumi ES-27 valstīs bija relatīvi samazinājušies gan euro zonā, gan lielākajā daļā ES dalībvalstu. Visbūtiskākais kritums (izteikts procentpunktos) tika konstatēts Īrijā, Somijā, Grieķijā un Portugālē, kur ietaupījumu kā izmantojamā ienākuma daļas īpatsvars nokritās par 6,0 procentpunktiem un vairāk, bet vislielākais kāpums tika reģistrēts Bulgārijā un Rumānijā, kur relatīvā ietaupījumu ietekme pieauga attiecīgi par 10,4 un 6,9 procentpunktiem.

Sektoru konti

Tas, ka mājsaimniecību ietaupījumu līmenis 2011. gadā bija par 2,1 procentpunktiem augstāks euro zonas valstīs (13,2 %) nekā ES-27 valstīs (11,1 %), redzams 7. tabulā. Šī atšķirība galvenokārt skaidrojama ar salīdzinoši zemo ietaupījumu līmeni Apvienotajā Karalistē (6,0 %) un relatīvi augsto līmeni Vācijā (16,5 %) un Francijā (15,7 %). Astoņās no euro zonas dalībvalstīm (tostarp vienā, spriežot pēc 2009. gada datiem) mājsaimniecību ietaupījumu līmenis bija augstāks par ES-27 valstu vidējo līmeni, septiņās valstīs tas bija zemāks, bet par divām valstīm (Grieķiju un Maltu) dati nebija pieejami (sk. 14. diagrammu). Visaugstākais mājsaimniecību ietaupījumu līmenis no tām ES dalībvalstīm, kas nav euro zonā, tika konstatēts Zviedrijā (12,9 %).

ES-27 valstu mājsaimniecību ietaupījumu līmenis 2010. gadā samazinājās par 1,5 procentpunktiem, bet 2011. gadā ― vēl par 0,6 procentpunktiem ― aptuveni tikpat cik euro zonas valstīs (-0,5 punkti). Vislielākais ietaupījumu līmeņa kritums, salīdzinot 2010. un 2011. gadu, tika konstatēts Lietuvā un Kiprā (abās -4,8 punkti), kā arī Latvijā (-4,2 punkti); ES dalībvalstīs šis rādītājs bija ļoti atšķirīgs ― vietām samazinājās par 2,1 punktu, bet citviet palielinājās par 1,6 punktiem.

Mājsaimniecību ieguldījumu līmenis ES-27 valstīs 2011. gadā bija 8,3 %. Beļģijā, Itālijā, Nīderlandē un Somijā šis rādītājs bija 10 % un vairāk, savukārt Ungārijā, Latvijā un Lietuvā tas bija zem ES-27 valstu vidējā līmeņa ― attiecīgi 5,1 %, 4,2 % un 3,4 % (sk. 15. diagrammu). Mājsaimniecību ieguldījumu līmenis ES-27 valstīs 2011. gadā attiecībā pret iepriekšējo gadu bija salīdzinoši nemainīgs. Čehijas Republikā, Kiprā, Ungārijā un Luksemburgā tas nokritās par vienu procentpunktu vai vairāk (2009. gada dati). Turpretī Latvijā un Igaunijā šis rādītājs pieauga attiecīgi par 1,0 un 1,1 procentpunktu.

Mājsaimniecību parāda attiecība pret ienākumiem ES dalībvalstīs 2011. gadā bija ļoti atšķirīga. Ja Slovēnijā, Slovākijā un Lietuvā tā bija zem 50 %, tad Īrijā, Nīderlandē un Dānijā šis rādītājs pārsniedza 200 %, kas nozīmē, ka parāda atmaksai mājsaimniecībām nepieciešams divu gadu izmantojamais ienākums. Salīdzinoši augsta parāda attiecība pret ienākumiem tika reģistrēta vairākās Ziemeļeiropas dalībvalstīs, kā arī Pireneju pussalā. Turpretī Eiropas centrālajā daļā un Austrumeiropā parāda attiecība pret ienākumiem bija salīdzinoši zema, jo mājsaimniecību parāds nekad nebija lielāks par gada izmantojamo ienākumu. Jāpatur prātā, ka lieli mājsaimniecību parādi zināmā mērā liecina par lieliem finanšu aktīviem, kā to pierāda analīze par mājsaimniecību neto finansiālo bagātību attiecībā pret ienākumiem. Tas var liecināt arī par nefinanšu aktīvu īpašumu, piemēram, mājokļiem, vai arī šo rādītāju var ietekmēt valstu noteikumi, kas veicina aizņemšanos (piem., nodokļu atvieglojumi procentu maksājumu apmērā).

Mājsaimniecību parāda attiecība pret ienākumiem 2011. gadā salīdzinājumā ar 2010. gadu visbūtiskāk samazinājās Latvijā (-9,0 punkti) un nedaudz mazāk arī Apvienotajā Karalistē (-4,6 punkti), savukārt visvairāk pieauga Beļģijā (4,0 punkti); vēl lielāks kāpums tika reģistrēts Luksemburgā (5,6 punkti), bet šīs valsts jaunākie dati ir par 2009. gadu (salīdzinot ar 2008. gadu).

Līdzīgi kā parāda attiecība pret ienākumiem arī mājsaimniecību neto finansiālā bagātība attiecībā pret ienākumiem ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga. Visaugstākā šī attiecība 2011. gadā tika reģistrēta Nīderlandē un Beļģijā (aptuveni 325 %), un salīdzinoši augstas vērtības tika fiksētas arī Apvienotajā Karalistē un Šveicē. Savukārt ļoti zema neto finansiālās bagātības attiecība pret ienākumiem bija Latvijā un Norvēģijā (sk. 16. diagrammu).

Tas, ka uzņēmumu ieguldījumu līmenis 2011. gadā ES-27 valstīs bija 20,2 %, redzams 17. diagrammā. Visaugstākais līmenis starp ES dalībvalstīm tika reģistrēts Slovākijā, Austrijā un Čehijas Republikā ― visās virs 25 %; viszemākais līmenis, turklāt ar lielu atšķirību, tika konstatēts Īrijā (8,1 %). Uzņēmumu ieguldījumu līmenis piecās lielākajās ES-27 ekonomikās bija ļoti atšķirīgs: Spānijā un Itālijā tas bija būtiski augstāks par ES-27 valstu vidējo rādītāju; Francijā tas bija vienāds ar vidējo, bet Vācijā un Apvienotajā Karalistē ― daudz zemāks par vidējo rādītāju. Uzņēmumu investīciju līmenis pieauga lielākajā daļā ES dalībvalstu (spriežot pēc 2010. un 2011. gada datiem), vislielākais kāpums bija vērojams Baltijas dalībvalstīs un Slovākijā, bet visās ES-27 valstīs kopumā šis rādītājs palielinājās vidēji par 0,5 procentpunktiem. Uzņēmumu ieguldījumu līmenis vairāk nekā par diviem procentpunktiem samazinājās Polijā (2010. gadu salīdzinot ar 2009. gadu), Kiprā un Luksemburgā (2009. gadu salīdzinot ar 2008. gadu) ― sk. 8. tabulu.

Nefinanšu sabiedrību peļņas daļa ES-27 valstīs 2011. gadā bija 38,2 %. Zemākā peļņas daļa tika reģistrēta Francijā un Slovēnijā ― aptuveni 30 %, bet virs 50 % šis rādītājs pakāpās Latvijā, Slovākijā, Īrijā, Lietuvā un Norvēģijā. Salīdzinot 2010. gadu ar 2011. gadu, kopējā ES-27 valstu peļņas daļa palika nemainīga. Vislielākais kāpums starp 2010. un 2011. gadu konstatēts Īrijā un Igaunijā ― attiecīgi par 3,2 un 3,1 punktu, bet Lietuvā un Spānijā šis pieaugums ir bijis vairāk nekā par 2 procentiem; liels kāpums (par 3,9 procentpunktiem) fiksēts arī Šveicē. Deviņas ES dalībvalstis, par kurām ir pieejami 2010. un 2011. gada dati, 2011. gadā piedzīvoja peļņas daļas samazināšanos, visizteiktāk tas noticis Francijā (-1,5 procentpunkti).

Datu avoti un pieejamība

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS ) nodrošina ES nacionālo kontu veidošanas metodiku. Pašreizējā redakcija EKS 95 pilnībā atbilst starptautiskajām pamatnostādnēm par nacionālajiem kontiem 1993 SNA. Starptautisks nolīgums par SNA atjaunotu redakciju 2008. gadā paredz attiecīgu EKS atjaunošanu (EKS 2010), kas šā raksta rakstīšanas brīdī ir gandrīz pabeigta.

IKP un galvenās sastāvdaļas

Galvenās nacionālo kontu sastāvdaļas tiek apkopotas no institucionālajām vienībām, proti, nefinanšu vai finanšu sabiedrībām, vispārējās valdības, mājsaimniecībām un mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas iestādes (NPISH).

Nacionālie konti ietver datus par IKP sastāvdaļām, nodarbinātību, galapatēriņa agregātiem un ietaupījumiem. Daudzas no šīm mainīgajām vērtībām aprēķina katru gadu un katru ceturksni.

IKP ir centrālais nacionālo kontu mērījums, kas apkopo ekonomikas stāvokli valstī (vai reģionā). To var aprēķināt ar dažādām metodēm: izlaides metodi; izdevumu metodi; un ienākumu metodi.

Analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju, tiek izslēgta absolūtā iedzīvotāju skaita ietekme, atvieglojot dažādu valstu salīdzināšanu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir vispārīgs dzīves standarta ekonomikas rādītājs. IKP datus nacionālajā valūtā var pārvērst par pirktspējas līmeni (PSL), izmantojotpirktspējas paritātes (PSP), kas atspoguļo katras valūtas pirktspējas līmeni, nevis izmantojot valūtas maiņas kurus; šādi tiek izslēgtas valstu savstarpējās cenu līmeņa atšķirības. IKP uz vienu iedzīvotāju apjoma indekss, kas izteikts PSL, attiecas uz ES-27 vidējo līmeni (kas ir vienāds ar 100). Ja valsts indekss ir augstāks/zemāks par 100, šīs valsts IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir virs/zem ES-27 valstu vidējā rādītāja; šis indekss ir domāts valstu savstarpējai salīdzināšanai, nevis salīdzināšanai noteiktā laika periodā.

Ikgadējā IKP pieauguma aprēķinu salīdzināmās cenās, vai, citiem vārdiem sakot, IKP apjoma izmaiņas, ļauj salīdzināt ekonomikas attīstības dinamiku gan laika griezumā, gan starp dažāda izmēra ekonomikām, neatkarīgi no to cenu līmeņa.

Papildu dati

Ekonomikas izlaidi var analizēt arī pēc nozarēm: visapkopotākajā analīzes līmenī tiek izdalītas desmit NACE 2. red. nozares: lauksaimniecība, medniecība un zivsaimniecība; rūpniecība; būvniecība; tirdzniecība, transports izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi; informācijas un sakaru pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi; darbības ar nekustamo īpašumu; profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi; valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselība un sociālais darbs; māksla, izklaide, atpūta, kā arī citi pakalpojumi un darbības attiecībā uz mājsaimniecībām un ekstrateritoriālām organizācijām un iestādēm. Nozaru izlaides analīze noteiktā laika periodā var ietvert arī apjoma mērvienību, citiem vārdiem sakot, tiek pazemināta izlaides vērtība, lai atbrīvotos no cenu izmaiņu ietekmes; katra nozare tiek samazināta individuāli, lai atspoguļotu izmaiņas saistīto izstrādājumu cenās.

Nākamie nacionālo kontu dati tiek izmantoti konkurētspējas analīzē, proti, rādītājos, kas saistīti ar darbaspēka darba ražīgumu. Darba ražīguma mērījumi, kas izteikti PSL, ir īpaši vērtīgi valstu savstarpējai salīdzināšanai. IKP, kas izteikts PSL uz vienu darbinieku, domāts, lai sniegtu vispārīgu priekšstatu par nacionālo ekonomiku darba ražīgumu. Tomēr jāpatur prātā, ka šis mērījums ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras un var, piemēram, pazemināties, pārejot no pilna laika darba uz nepilna laika darbu. IKP, kas izteikts PSL uz vienu darba stundu, sniedz precīzāku darba ražīguma ainu, jo nepilna laika nodarbinātības gadījumi dažādās valstīs un nozarēs ir ļoti atšķirīgi. Dati tiek izklāstīti kā indekss attiecībā pret ES valstu vidējo līmeni: ja indekss ir virs 100, tad darba ražīgums ir virs ES valstu vidējā līmeņa.

Datus par patēriņa izdevumiem var sadalīt atbilstoši individuālā patēriņa veidu klasifikācijai (COICOP), kurā ir 12 dažādi nosaukumi. Gada informācija par mājsaimniecību izdevumiem ir pieejama nacionālajos kontos, kas apkopoti ar makroekonomikas metodi. Alternatīvs avots mājsaimniecību izdevumu analīzei ir Mājsaimniecību budžeta apsekojums (MBA): šī informācija tiek iegūta, lūdzot mājsaimniecības reģistrēt pirkumus, un ir daudz precīzāka attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kā arī sociālekonomisku analīzi. MBA veic un publicē tikai ik pēc pieciem gadiem, tādēļ jaunākie šobrīd pieejamie dati ir par 2005. gadu.

Mājsaimniecību ietaupījumi ir galvenais iekšzemes finansējuma avots kapitālieguldījumiem. Kontu sistēma ļauj norādīt gan bruto izmantojamo ienākumu, gan ietaupījumu, citiem vārdiem sakot, abus agregātus, tostarp pamatkapitāla patēriņu.

Sektoru konti

Sektoru kontos grupē ekonomikas subjektus ar līdzīgu darbību institucionālos sektoros, piemēram: mājsaimniecības, nefinanšu sabiedrības, finanšu sabiedrības un valdība. Šāda ekonomikas subjektu grupēšana ļoti palīdz izprast ekonomikas darbību. Mājsaimniecību un nefinanšu sabiedrību darbība šajā aspektā ir īpaši svarīga.

Mājsaimniecības ietver cilvēkus vai cilvēku grupas, kas darbojas kā patērētāji un uzņēmēji, ja (attiecībā uz uzņēmējiem) tie tirgus darbību neveic kā juridiskas personas. Analīzes vajadzībām šajā rakstā mājsaimniecību sektors ir apvienots ar salīdzinoši nelielo sektoru — mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas iestādes (piem., asociācijas un labdarības iestādes).

Nefinanšu sabiedrības ietver uzņēmumus, kuru galvenā darbība ir preču ražošana un nefinanšu pakalpojumi, kurus piedāvā tirgū. Tas ietver akciju sabiedrības, bet arī nereģistrētus uzņēmumus, ja vien tie veic pilnīgu uzskaiti un ekonomikas un finanšu darbību, kas ir līdzīga tai, ko veic sabiedrības. Mājsaimniecību sektorā reģistrē arī mazos uzņēmējus, piemēram, pašnodarbinātas personas un individuālos komersantus.

Sektoru kontos principā fiksē visus darījumus starp ekonomikas subjektiem noteiktā laika periodā, un tos var izmantot, lai apskatītu arī finanšu aktīvu un pasīvu sākuma un beigu stāvokli finanšu bilancēs. Šos darījumus grupē dažādās kategorijās, kurām ir izteikta ekonomiskā nozīme, piemēram, darbinieku atalgojums, kas sastāv no algas pirms nodokļu un sociālo iemaksu veikšanas un sociālajām iemaksām, ko veic darba devēji.

Šīs darījumu kategorijas parādās vairākos kontos, kas atspoguļo noteiktu ekonomikas procesu. Sākot no ražošanas, ienākumu radīšanas un ienākumu pārdales, izmantojot ienākumus patēriņam, ietaupījumiem un ieguldījumiem, kas parādās kapitāla bilancē, līdz finanšu darījumiem, piemēram, aizņemšanās un aizdošanas darījumiem. Visi nefinanšu darījumi tiek ierakstīti kā resursu pieaugums vienā sektorā un izlietojuma pieaugums kādā citā sektorā. Piemēram, procentu maksājumu darījumu kategorijā resursu puse reģistrē procentu maksājuma apmēru, ko tā saņem no dažādiem ekonomikas sektoriem, bet lietotāju puse uzrāda veiktos procentu maksājumus. Katram darījumu veidam kopējie visu sektoru un visas pasaules resursi ir vienādi ar kopējo izlietojumu. Katrs konts rada jēgpilnu bilances posteni, kura vērtība ir vienāda ar kopējiem resursiem mīnus kopējo izlietojumu. Parasti šādi bilances posteņi, piemēram, IKP vai neto ietaupījums ir svarīgi ekonomikas rādītāji; tie tiek pārcelti uz nākamo kontu.

Analīze šajā rakstā veltīta rādītājiem, kas iegūti no dažādu sektoru kontu datiem. Mājsaimniecību aktivitāte ir aprakstīta, pamatojoties uz rādītājiem par ietaupījumu un ieguldījumu līmeni, kā arī parāda attiecību pret ienākumiem un neto finanšu bagātības attiecību pret ienākumiem. Nefinanšu sabiedrību analīze ir balstīta uz datiem par uzņēmumu ieguldījumu līmeni un uzņēmumu peļņas daļu.

Konteksts

Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, Eiropas iestādēm, valdībām, centrālajām bankām, kā arī citām ekonomikas un sabiedriskajām iestādēm valsts un privātajā sektorā nepieciešami salīdzināmi un uzticami statistikas dati. Nacionālos kontus var izmantot dažādiem analīzes un novērtēšanas veidiem. Starptautiski pieņemtu jēdzienu un definīciju izmantošana pieļauj dažādu valstu ekonomikas stāvokļa analīzi, piemēram, attiecībā uz ES dalībvalstu ekonomiku savstarpējo atkarību vai salīdzinājumu starp ES dalībvalstīm un ārpuskopienas valstīm.

Uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīze

Nacionālo kontu dati ļoti bieži palīdz pamatot Eiropas ekonomikas politikas lēmumus un sasniegt Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) nospraustos mērķus ar kvalitatīvu īstermiņa statistiku, kas ļauj novērot makroekonomisko attīstību un pieņemt makroekonomikas politikai svarīgus lēmumus. Piemēram, vissenāk un visbiežāk nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai skaitliski izteiktu ekonomikas izaugsmes tempu jeb, vienkārši sakot, IKP pieaugumu. Galvenie nacionālo kontu sistēmas dati tiek izmantoti, lai veidotu un novērotu makroekonomikas politiku, bet sīki izstrādātus nacionālo kontu sistēmas datus var izmantot arī sektoru un nozaru politikas izstrādē ― īpaši ar ielaides un izlaides tabulu analīzes palīdzību.

Kopš EMS dibināšanas 1999. gadā Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viens no galvenajiem nacionālo kontu lietotājiem. ECB stratēģija cenu stabilitātes risku novērtēšanai ir balstīta uz divām analīzes metodēm, kuras sauc par “diviem pīlāriem”: ekonomikas analīze un monetārās analīzes. Daudzi monetārie un finanšu rādītāji tādējādi tiek vērtēti attiecībā pret citiem datiem, kas ļauj kombinēt monetāro, finanšu un ekonomikas analīzi, piemēram, galvenos nacionālo kontu agregātus un sektoru kontus. Tādējādi monetāros un finanšu rādītājus var analizēt visas ekonomikas kontekstā.

Ekonomikas un Finanšu lietu ģenerāldirektorāts veido Eiropas Komisijas makroekonomiskās prognozes divas reizes gadā ― pavasarī un rudenī. Šīs prognozes attiecas uz visām ES dalībvalstīm ― gan euro zonas, gan ES-27 valstīm ―, taču ņem vērā arī kandidātvalstu un dažu ārpuskopienas valstu rādītājus.

Nacionālo kontu sistēmu bieži lieto arī valsts finanšu analīzes vajadzībām. ES ietvaros tika izveidota īpaša programma attiecībā uz konverģences kritērijiem EMS, no kuriem divi tieši attiecas uz valsts finansēm. Šie kritēriji ir definēti attiecībā uz nacionālo kontu skaitļiem, proti, valdības deficītu un valdības parādu attiecībā pret valsts IKP. Vairāk informācijas meklējiet rakstā par valdības finanšu statistiku.

Reģionu, strukturālā un sektoru politika

Līdzīgi kā uzņēmējdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīzei Eiropas reģionālo un nacionālo kontu sistēmu izmanto arī citiem ar politiku saistītiem mērķiem, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem, strukturālajiem un sektoru jautājumiem.

Izdevumus strukturālajiem fondiem piešķir, daļēji pamatojoties uz reģionālajiem kontiem. Turklāt reģionālo statistiku izmanto ex-post novērtējumā par reģionālās un kohēzijas politikas rezultātiem.

Jaunu darba vietu veidošanas un izaugsmes veicināšana ir gan ES, gan dalībvalstu stratēģiskā prioritāte, kas ir daļa no Eiropa 2020 stratēģijas. Šo stratēģisko prioritāšu stiprināšanai visos sektoros tiek īstenota ES ekonomikas politika, bet dalībvalstis īsteno arī savas strukturālās reformas. Lai nodrošinātu to efektivitāti un lai sagatavotos nākotnes uzdevumiem, Eiropas Komisija analizē minētās politikas rezultātus.

Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) attīstībai Eiropas Komisija veic ekonomikas analīzi attiecībā uz dažādu atbalsta mehānismu efektivitāti un veido ilgtermiņa perspektīvu. Tas ietver izpēti, analīzi un ietekmes novērtējumus par tematiem, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku ekonomiku ES un ārpuskopienas valstīs, daļēji izmantojot lauksaimniecības ekonomiskos kontus.

Mērķu nospraušana, standarti un iemaksas

ES politikā aizvien biežāk nosaka vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķus, kas var būt gan saistoši, gan nesaistoši. Dažos no tiem IKP tiek izmantots kā standarta saucējs, piemēram, nosakot mērķi pētniecības un izstrādes izdevumiem tērēt 3 % no IKP.

Nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai noteiktu arī ES resursus, pamatojoties uz Padomes lēmumā noteiktajiem pamatnoteikumiem. Kopējo pašu resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai finansētu ES budžetu, nosaka kā kopējos izdevumus mīnus citus ieņēmumus, bet pašu resursu maksimālais apmērs ir saistīts ar ES nacionālo kopienākumu.

Nacionālos kontus izmanto gan iemaksu noteikšanai ES budžetā, gan iemaksu noteikšanai citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Iemaksas ANO budžetā aprēķina, balstoties uz nacionālo kopienākumu, kā arī dažādiem ierobežojumiem un pielāgojumiem.

Analītiķi un prognožu veidotāji

Nacionālos kontus bieži izmanto arī analītiķi un pētnieki, lai izzinātu ekonomikas stāvokli un attīstību. Finanšu iestādes interesējas par nacionālajiem kontiem gan vispārīgas ekonomikas analīzes vajadzībām, gan, lai uzzinātu specifisku informāciju par mājsaimniecību, nefinanšu sabiedrību vai citu institucionālo sektoru ietaupījumiem, ieguldījumiem vai parādiem. Sociālie partneri, piemēram, uzņēmumu pārstāvji (tirdzniecības asociācijas) vai darbinieku pārstāvji (arodbiedrības) interesējas par nacionālajiem kontiem, lai analizētu attīstību, kas ietekmē nozaru savstarpējās attiecības. Cita starpā pētnieki un analītiķi izmanto nacionālos kontus, lai analizētu uzņēmējdarbības ciklus un ilgtermiņa ekonomikas ciklus, kā arī to ietekmi uz ekonomikas, politikas vai tehnoloģijas procesiem.