Archive:Statistika par atkritumiem

2011. Gada jūlija dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Šis raksts sniedz pārskatu par tendencēm atkritumu rašanās un apstrādes jomā Eiropas Savienībā (ES) un dažās Eiropas valstīs, kas nav ES dalībvalstis. Raksta pamatā ir tikai tādi dati, kas apkopoti atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 2150/2002 par statistiku attiecībā uz atkritumiem.

Atkritumi, kas Direktīvas 2008/98/EK 3. panta 1. punktā ir definēti kā “jebkura viela vai priekšmets, no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”, nozīmē milzīgu resursu zaudējumu kā materiālā, tā enerģijas veidā. Bez tam atkritumu apsaimniekošana un apglabāšana var radīt būtisku ietekmi uz vidi. Piemēram, poligoni aizņem teritoriālu platību un var izraisīt gaisa, ūdens un augsnes piesārņojumu, turpretī sadedzināšana nepietiekamas kontroles gadījumā var radīt bīstamu gaisa piesārņotāju emisijas.

1. tabula. Atkritumu rašanās 2008. gadā
(1000 tonnu)
Informācijas avots: Eurostat (env_wasgen)

1. diagramma. Atkritumu rašanās 2008. gadā
(kg uz vienu iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (env_wasgen) un (tsdpc210)

2. diagramma. Atkritumu rašanās, ES-27, 2008. gads (1)
(%)
Informācijas avots: Eurostat (env_wasgen)

3. diagramma. Neminerālu atkritumu rašanās 2004.–2008. gadā
(kg uz vienu iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (tsdpc210)

4. diagramma. Neminerālu atkritumu rašanās, ES-27, 2004.–2008. gads (1)
(miljoni tonnu)
Informācijas avots: Eurostat (env_wasgen)

5. diagramma. Bīstamo atkritumu rašanās, 2004.–2008. gads (1)
(kg uz vienu iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (env_wasgen)

2. tabula. Atkritumu apstrāde 2008. gadā
(1000 tonnu)
Informācijas avots: Eurostat (env_wastrt)

3. tabula. Bīstamo atkritumu apstrāde 2008. gadā
(1000 tonnu)
Informācijas avots: Eurostat (env_wastrt)

6. diagramma. Pārstrādāti atkritumi (izņemot enerģijas reģenerāciju), ES-27, 2008. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (env_wastrt)

7. diagramma. Sadedzināti atkritumi (tostarp enerģijas reģenerācija), ES-27, 2008. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (env_wastrt)

8. diagramma. Pārstrādāti atkritumi, ES-27, 2008. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (env_wastrt)

ES atkritumu apsaimniekošanas politikas mērķis ir samazināt atkritumu radīto ietekmi uz vidi un veselību un uzlabot ES resursu efektīvu izmantošanu. Šīs politikas ilgtermiņa mērķis ir samazināt radīto atkritumu apjomu un gadījumos, kad atkritumu rašanās ir neizbēgama, atbalstīt to kā resursu izmantošanu, kā arī panākt plašāku pārstrādi un drošu atkritumu apglabāšanu.

Galvenie statistikas rezultāti

Kopējais atkritumu apjoms

Kopējais mājsaimniecību un ekonomiskās darbības rezultātā radītais atkritumu apjoms 2008. gadā ES-27 veidoja 2615 miljonus tonnu. Tas bija nedaudz mazāk nekā 2004. vai 2006. gadā. Aptuveni 98 miljoni tonnu (3,7 % no kopējā apjoma) no ES-27 radītajiem atkritumiem 2008. gadā tika klasificēti kā bīstamie atkritumi. Tādējādi katrs ES-27 iedzīvotājs vidēji radīja aptuveni 5,2 tonnas atkritumu, no kuriem 196 kg bija bīstamie atkritumi.

Kopējā radītā atkritumu apjoma analīzi, iedalot to atbilstoši galvenajām ekonomiskās darbības jomām (atbilstīgi NACE 2. redakcijai) ir atspoguļota 1. tabulā. ES-27 īpaši lieli atkritumu apjomi 2008. gadā radās divās darbības jomās, proti, celtniecībā (NACE F sadaļa), kuras rezultātā tika radīti 859 miljoni tonnu atkritumu (32,9 % no kopējā atkritumu apjoma), un ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē (NACE B sadaļa), kas radīja 727 miljonus tonnu atkritumu (27,8 % no kopējā apjoma). Lielākā daļa no šajās jomās radītajiem atkritumiem bija minerālu atkritumi vai augsne (izrakta zeme, ceļu būves atkritumi, nojaukšanas atkritumi, bagarēšanas grunts, nederīgie ieži, frakcijas u. c.). Tas ir izskaidrojums salīdzinoši lielajam minerālu atkritumu un augsnes (63 % no kopējā radīto atkritumu apjoma) īpatsvaram kopējā atkritumu apjomā (sk. 2. attēlu). Ražošanā (NACE C sadaļa) 2008. gadā tika radīti 342,7 miljoni atkritumu tonnu (13,1 % no kopējā apjoma), bet mājsaimniecību radīto atkritumu apjoms sasniedz 221 miljonu tonnu (8,5 %). Salīdzinoši nelielais kopējā atkritumu apjoma īpatsvars, kas tika radīts lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības jomā, ir vismaz daļēji saistīts ar faktu, ka sniegtajos rādītājos nav iekļauti dati par kūtsmēsliem un vircu (ja to izmanto lauksaimniecībā kā mēslojumu vai augsnes bagātinātāju).

Atkritumu apjoms, ko 2008. gadā radīja dalībvalstis, par kurām ir sniegti dati 1. tabulā, bija ļoti atšķirīgs. Lielāko ES-27 kopējā atkritumu daudzuma īpatsvaru radīja Vācija (14,3 %), Francija un Apvienotā Karaliste. Šos rādītājus var atspoguļot saistībā ar iedzīvotājiem (sk. 1. attēlu). Izmantojot šo pieeju, Latvija ES dalībvalstu vidū radīja vismazāko atkritumu apjomu uz vienu iedzīvotāju (660 kg), lai gan salīdzinoši neliels atkritumu daudzums tika radīts arī Horvātijā, Turcijā, Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā un Lihtenšteinā. Šajās četrās valstīs uz vienu iedzīvotāju reģistrētais atkritumu daudzums bija mazāks nekā otrs zemākais rādītājs ES dalībvalstu vidū, kas tika reģistrēts Ungārijā (vidēji 2 tonnas uz vienu iedzīvotāju). Vairumā ES dalībvalstu uz vienu iedzīvotāju radītais atkritumu daudzums svārstījās no 2 līdz 7 tonnām, sasniedzot 8–10 tonnas uz vienu iedzīvotāju Rumānijā un Zviedrijā un 14,6 tonnas uz vienu iedzīvotāju Igaunijā, 15,4 tonnas uz vienu iedzīvotāju Somijā, 19,6 tonnas uz vienu iedzīvotāju Luksemburgā, bet Bulgārijā sasniedzot vislielāko atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju — 37,5 tonnas.

Dažas no lielākajām atšķirībām valstu vidū var saistīt ar ekonomikas struktūru atšķirībām. Piemēram, ārkārtīgi lielo Bulgārijā radīto atkritumu apjomu būtiski ietekmēja ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē radītie minerālie atkritumi. Bulgārija iegūst ogles un lignītu, metālu un nemetālu minerālus, galvenokārt izmantojot atklātās raktuves. Salīdzinoši liels minerālu atkritumu daudzums ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē tika radīts Rumānijā, Zviedrijā, Somijā un Igaunijā, bet Luksemburgā lielāko atkritumu īpatsvaru veidoja celtniecības nozarē radītie minerālu atkritumi.

Neminerālu atkritumu rašanās

ES-27 radītie 919 miljoni tonnu neminerālu atkritumu 2008. gadā veidoja 35,1 % no kopējā radīto atkritumu apjoma; 2008. gada rādītājs bija nedaudz zemāks par 2004. un 2006. gadā reģistrēto. Izsakot to attiecībā pret iedzīvotājiem, vidējais viena ES-27 iedzīvotāja radītais neminerālo atkritumu apjoms 2008. gadā bija 1843 kg (sk. 3. attēlu). ES dalībvalstīs neminerālu atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju svārstījās no 606 kg Latvijā līdz 8216 kg Igaunijā (lielākā daļa no tiem bija bīstamie degšanas atkritumi un ķīmiskās nogulsnes, kā arī atlikumi no naftas slānekļa dedzināšanas un rafinēšanas).

Neminerālu atkritumu izcelsme un ar tiem saistītās izmaiņas atbilstoši ekonomiskās darbības jomai ir atspoguļotas 4. attēlā. Aptuveni ceturto daļu no kopējā atkritumu apjoma varēja attiecināt uz rūpniecību, un šis rādītājs bija par apmēram 30 miljoniem tonnu zemāks nekā 2004. gadā. Jāņem vērā, ka lauksaimniecības pasākumu rezultātā radīto atkritumu apjomu samazināšanās laikā no 2006. līdz 2008. gadam atspoguļo izmaiņas saistībā ar kūtsmēslu un vircas neiekļaušanu statistikā (vairākas valstis tos beidza uzskaitīt 2008. gadā), nevis faktiskā radīto atkritumu apjoma samazināšanos.

Bīstamo atkritumu rašanās

Bīstamie atkritumi var radīt draudus cilvēku veselībai un videi, ja nenotiek nodrošināta to droša apsaimniekošana un apglabāšana. ES-27 2008. gadā tika radīti aptuveni 98 miljoni tonnu bīstamo atkritumu. Šis rādītājs bija augstāks nekā 2004. gadā (89 miljoni tonnu), bet zemāks nekā 2006. gadā (101 miljons tonnu).

Uz vienu iedzīvotāju radīto bīstamo atkritumu apjoms 2004., 2006. un 2008. gadā ir atspoguļots 5. attēlā. Jāņem vērā, ka šajos rādītājos ir iekļautas visas bīstamo atkritumu kategorijas, tostarp minerāli. Kā norādīts iepriekš, augstie rādītāji Igaunijas gadījumā (5,6 tonnas uz vienu iedzīvotāju) lielā mērā ir attiecināmi uz degslānekli, bet Bulgārijas gadījumā (1,7 tonnas uz vienu iedzīvotāju) — uz vara rūdas ieguvi. Neņemot vērā šos specifiskos gadījumus, bīstamo atkritumu apjoms uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstīs 2008. gadā svārstījās no 23 kg Grieķijā līdz 553 kg Beļģijā.

Atkritumu apstrāde

ES-27 2008. gadā tika apstrādāti aptuveni 2391 miljons tonnu atkritumu. Šajā rādītājā ir iekļauta arī ES importēto atkritumu apstrāde. Plašāka informācija saistībā ar izmantoto atkritumu apstrādes procedūru veidiem ir sniegta 2. tabulā, bet 3. tabulā šāda informācija ir sniegta par bīstamajiem atkritumiem.

Gandrīz puse (48,9 %) no ES-27 2008. gadā apstrādātajiem atkritumiem tika likvidēti, veicot darbības, kas nebija sadedzināšana (tā lielākoties bija apglabāšana poligonos, bet ietvēra arī nelielu daudzumu ieguves rūpniecības atkritumu, ko likvidēja ieguves vietās un to tuvumā, kā arī atkritumu izmešanu ūdens tvertnēs). No ES-27 apstrādātajiem atkritumiem 45,7 % tika nosūtīti reģenerācijas veikšanai (neieskaitot enerģijas reģenerāciju). Atlikušie 5,4 % no ES-27 apstrādātajiem atkritumiem tika nosūtīti sadedzināšanai (ar enerģijas reģenerāciju vai bez tās).

Reģenerācija

ES-27 2008. gadā reģenerēto 1093 miljonu tonnu atkritumu iedalījums atkritumu kategorijās ir redzams 6. attēlā. Nebīstamo minerālu atkritumu, kas galvenokārt ir radušies celtniecībā, kā arī ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, reģenerācijas apjoms bija 754 miljoni tonnu, veidojot 69 % no kopējā reģenerēto atkritumu apjoma. Laikā no 2004. līdz 2008. gadam notika ievērojams ES-27 reģenerēto minerālu atkritumu apjoma pieaugums. Citu atkritumu kategoriju vidū laikā no 2004. līdz 2008. gadam palielinājās arī reģenerēto dzīvnieku un augu atkritumu apjoms. Šī kategorija 2008. gadā veidoja 6,1 % no kopējā reģenerēto atkritumu apjoma. Attiecībā uz metāla, papīra un kartona, stikla un plastmasas atkritumiem, kas ir visplašāk sastopamie pārstrādājamie materiāli, varētu gaidīt pārstrādāto materiālu apjoma pieaugumu, ko sekmētu pieņemtie Eiropas tiesību akti par atkritumu poligoniem (bioloģiski noārdāmu atkritumu novirzīšana) un ražotāju atbildības palielināšanās (piem., iepakojumu atkritumu atsevišķa savākšana un reģenerēšana). Praksē laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam izaugsme bija pavisam neliela un reģenerēto plastmasas atkritumu apjoms pat saruka. Domājams, ka šie notikumi ir saistīti ar pieaugošu pārstrādājamo preču eksportu uz valstīm, kas nav ES dalībvalstis.

Sadedzināšana (tostarp enerģijas reģenerācija)

2008. gadā sadedzināto atkritumu (tostarp enerģijas reģenerācijas) analīze atainota 7. attēlā. No kopējā ES-27 sadedzināto atkritumu apjoma 129,2 miljonu tonnu apmērā 38,9 % veidoja mājsaimniecību un līdzīgi atkritumi. Šķirošanas atkritumi veidoja 9,6 %, ķīmiskie atkritumi — 2,9 % un parastās dūņas — 2,5 %. Bīstamo atkritumu īpatsvars bija 8,1 % no kopējā atkritumu apjoma (aptuveni 10,5 miljoni tonnu). Jāņem vērā, ka Regulā par statistiku attiecībā uz atkritumiem noteiktā ierobežotā dalījuma dēļ nav iespējams detalizētāk attēlot kategoriju “dažādi” (38,1 %). Tomēr šajā kategorijā ietilpst koksne un citi biomasas atkritumi.

Laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam kopējais sadedzināto atkritumu apjoms pastāvīgi palielinājās, pieaugot par 21 miljonu tonnu (vai kopā par 19,6 %). Aptuveni pusi no kopējā kāpuma var saistīt ar Vāciju, kur aizliegums izmantot poligonu neapstrādātu sadzīves atkritumu apglabāšanai izraisīja būtisku no atkritumiem reģenerētas enerģijas apjoma kāpumu.

Atkritumu apglabāšana poligonā

ES-27 poligonos 2008. gadā apglabāto atkritumu sadalījums atspoguļots 8. attēlā. Lielākā daļa atkritumu, ko plānoja apglabāt poligonos, bija nebīstamie minerālu atkritumi (80,3 % no kopējā apjoma). Mājsaimniecības un līdzīgu atkritumu īpatsvars bija 8,1 %, bet bīstamie atkritumi veidoja 3 % no kopējā atkritumu daudzuma.

Laikposmā no 2004. līdz 2008. gadam pastāvīgi samazinājās uz poligoniem nosūtīto neminerālu atkritumu apjoms. Šajā laikposmā apglabāto mājsaimniecības un līdzīgu atkritumu apjoms samazinājās par 17,3 %, kas varētu būt izskaidrojams ar tādām pārmaiņām kā mājsaimniecības un līdzīgu atkritumu dalīta vākšana un iepriekšēja apstrāde.

Datu avoti un pieejamība

Lai pārraudzītu atkritumu politikas īstenošanu, jo īpaši atbilstību reģenerācijas un drošas apglabāšanas principiem, ir vajadzīgi uzticami statistikas dati par uzņēmumu un privātu mājsaimniecību atkritumu rašanos un apsaimniekošanu. 2002. gadā tika pieņemta Regula Nr. 2150/2002 par statistiku attiecībā uz atkritumiem, kurā paredzēts regulējums saskaņotai Kopienas atkritumu statistikai.

Regulā ir noteikts, ka, sākot no 2004. pārskata gada, ES dalībvalstīm reizi divos gados ir jāiesniedz dati par atkritumu rašanos, reģenerāciju un apglabāšanu. Dati par atkritumu rašanos un apstrādi ir pieejami par trīs pārskata gadiem, proti, 2004., 2006. un 2008. gadu. Datu nodrošinājuma jomā dalībvalstu vidū joprojām pastāv atšķirības, un metodiskas izmaiņas atsevišķās valstīs vēl aizvien var būtiski ietekmēt statistikas datu salīdzināmību atkritumu jomā un iesniegtās laikrindas, jo īpaši valsts līmenī.

Konteksts

ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un tās sestajā vides rīcības programmā, kurā atkritumu rašanās novēršana un apsaimniekošana ir noteikta par vienu no četrām galvenajām prioritātēm, ir uzsvērta saikne starp resursu efektīvu izmantojumu un atkritumu rašanos un apsaimniekošanu. Kopienas politikas mērķis šajā jomā ir atdalīt resursu izmantošanu un atkritumu rašanos no ekonomikas izaugsmes, tajā pašā laikā nodrošinot, lai ilgtspējīgs patēriņš nepārsniegtu vides kapacitāti.

ES pieeja atkritumu apsaimniekošanai ir balstīta uz trim principiem: atkritumu rašanās novēršanu, pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, kā arī galīgās apglabāšanas un kontroles uzlabošanu. Atkritumu rašanās novēršanu var panākt, izmantojot tīrākas tehnoloģijas, ekodizainu un ekoloģiski efektīvākus ražošanas un patēriņa modeļus. Atkritumu rašanās novēršana un pārstrāde, kas ir vērsta uz materiālu tehnoloģiju, var arī samazināt izmantoto resursu ietekmi uz vidi, ierobežojot izejmateriālu ieguvi un pārveidošanu ražošanas procesu gaitā. Ja iespējams, atkritumus, ko nevar pārstrādāt vai izmantot atkārtoti, būtu drošā veidā jāsadedzina, poligonus izmantojot tikai kā pēdējo iespēju. Abu šo metožu īstenošana ir rūpīgi jāpārrauga, jo tā var radīt nopietnu kaitējumu videi.