Statistics Explained

Archive:Valdības finanšu statistika

Revision as of 15:23, 7 December 2012 by Peterle (talk | contribs)
(diff) ← Older revision | Latest revision (diff) | Newer revision → (diff)
2012. gada aprīļa un 2011. gada augusta dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Šajā rakstā ir aplūkots, kā Eiropas Savienībā (ES) un eurozonā (EZ-17) ir mainījušies galvenie valdības finanšu rādītāji. Īpaša uzmanība ir pievērsta valsts (vispārējās valdības) budžeta deficītam, vispārējās valdības parādam, vispārējās valdības ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksām, kas ir galvenais valdības ieņēmumu avots.

Šiem statistikas rādītājiem ir ļoti liela nozīme dalībvalstu ekonomikas stāvokļa novērtēšanā, un atbilstīgi ES Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) noteikumiem dalībvalstis apņēmās nodrošināt, ka to budžeta deficīts un parāds nepārsniedz noteiktas robežvērtības — dalībvalsts valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt -3 % no tās iekšzemes kopprodukta (IKP), savukārt valdības parāds nedrīkst būt lielāks par 60 % no IKP. Ja dalībvalsts šīs robežvērtības neievēro, tiek sākta tā sauktā pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra. Procedūrai ir vairāki posmi (tostarp iespēja noteikt sankcijas), lai mudinātu attiecīgās dalībvalstis īstenot atbilstīgus situācijas uzlabošanas pasākumus. Minētās deficīta un parāda robežvērtības izmanto arī kā ekonomiskās un monetārās savienības (EMU) kritērijus un tādējādi arī kā kritērijus, kas jāizpilda, lai pievienotos eurozonai. Turklāt integrēto ekonomikas un nodarbinātības pamatnostādņu jaunākajā pārskatītajā versijā (pārskatīšana notika stratēģijas “Eiropa 2020” — Eiropas gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģija ietvaros) ir iekļauta pamatnostādne publisko finanšu kvalitātes un ilgtspējas nodrošināšanai. Finanšu un ekonomikas krīze daudzām Eiropas valstu valdībām ir radījusi nopietnas problēmas. Lielākās bažas ir saistītas ar to, vai valstu pārvaldes spēs atmaksāt parādus un īstenot vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu valsts izdevumu kontroli, vienlaikus mēģinot sekmēt ekonomikas izaugsmi.

Diagramma 1: Valsts bilance 2010. un 2011. gadā (1)
(neto aizņēmumi vai aizdevumi no konsolidētā vispārējās valdības budžeta, % no IKP) — informācijas avots: Eurostat (tsieb080)

Galvenie statistikas rezultāti

Tabula 1: Valsts bilance un vispārējās valdības parāds 2008.–2011. gadā (1)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (tsieb080) un (tsieb090)
Diagramma 2: Vispārējās valdības parāds, 2010. un 2011. gadā (1)
(vispārējās valdības konsolidētais parāds, % no IKP) — informācijas avots: Eurostat (tsieb090)
Diagramma 3: Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu tendences 2001.–2011. gadā (1)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 4: Kopējo izdevumu un kopējo ieņēmumu tendences 2001.–2011. gadā (1)
(1000 miljoni euro) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 5: Valdības ieņēmumi un izdevumi 2011. gadā (1)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 6: Kopējo ieņēmumu struktūra 2011. gadā (1)
(% no kopējiem ieņēmumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 7: Galvenie valdības ieņēmumu avoti 2011. gadā (1)
(% no kopējiem ieņēmumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 8: Kopējo izdevumu struktūra 2011. gadā. (1)
(% no kopējiem izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 9: Galvenie valdības izdevumu posteņi 2011. gadā (1)
(% no kopējiem izdevumiem) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 10: Vispārējās valdības izdevumu sadalījums atbilstīgi valdības funkciju klasifikācijai 2010. gadā (1)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_exp)
Diagramma 11: Galvenās nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksu kategorijas, ES 27, 2001.–2011. gads (1)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 12: Galvenās nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksu kategorijas 2011. gadā (1)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_a_main)
Diagramma 13: Valsts iepirkums, 2004. un 2009. gadā (1)
(atklāti izsludinātu valsts iepirkumu vērtība, kā % no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_oth_procur), Eiropas Komisijas dienesti
Diagramma 14: Valsts atbalsts 2009. gadā (1)
(% no IKP) — informācijas avots: Eurostat (gov_oth_staid), Eiropas Komisijas dienesti

Valdības budžeta deficīts (vispārējās valdības sektora neto aizņēmumi vai aizdevumi, izteikti kā proporcija no IKP) 2011. gadā gan ES 27, gan eurozonā (EZ 17), salīdzinot ar situāciju 2010. gadā, samazinājās, savukārt vispārējās valdības parāda apjoms pieauga.

Valdības budžeta deficīts

ES 27 dalībvalstu valdību budžeta deficīta attiecība pret IKP no -6,5 % 2010. gadā samazinājās līdz -4,5 % 2011. gadā, savukārt eurozonā tā no -6,2 % pazeminājās līdz -4,1 %. Budžeta deficīta attiecība 2011. gadā 17 dalībvalstīs pārsniedza atsauces robežvērtību, t. i., -3 % no IKP. Visā 2008.–2011. gada pārskata periodā desmit dalībvalstīs valdības budžeta deficīts bija lielāks par -3 % robežvērtību. Lielākais valdības budžeta deficīts (izteikts kā procenti no IKP) 2011. gadā tika reģistrēts Īrijā (-13,1 %), Grieķijā (-9,1 %), Spānijā (-8,5 %) un Apvienotajā Karalistē (-8,3 %). Salīdzinot ar situāciju 2010. gadā, divdesmit piecas dalībvalstis 2011. gadā piedzīvoja valdības budžeta deficīta (attiecībā pret IKP) samazināšanos vai valdības budžeta pārpalikuma pieaugumu. Valdības budžeta pārpalikumu 2011. gadā tika reģistrēts Ungārijā, Igaunijā un Zviedrijā. Septiņās dalībvalstīs, t. i., Bulgārijā, Dānijā, Vācijā, Luksemburgā, Maltā, Austrijā un Somijā, 2011. gadā reģistrētais deficīts bija zemāks par -3 % robežvērtību (sk. 1. attēlu). Divās dalībvalstīs — Kiprā un Slovēnijā — 2011. gadā tika reģistrēts lielāks deficīts nekā 2010. gadā.

Valdības parāds

ES 27 dalībvalstīs valdības parāda attiecība pret IKP no 80 % 2010. gada nogalē pieauga līdz 82,5 % 2011. gada beigās, savukārt eurozonā tā no 85,3 % palielinājās līdz 87,2 %. Četrpadsmit dalībvalstis 2011. gadā informēja, ka to parāds pārsniedz 60 % no IKP. Mazākā valdības parāda attiecība pret IKP 2011. gada beigās tika reģistrēta Igaunijā (6 %), Bulgārijā (16,3 %) un Luksemburgā (18,2 %) — sk. 2. attēlu. Salīdzinot ar situāciju 2010. gadā, valdības parāda attiecība pret IKP 2011. gadā pieauga 21 ES dalībvalstī, savukārt sešās dalībvalstīs — Vācijā, Igaunijā, Latvijā, Luksemburgā, Ungārijā un Zviedrijā — valdības parāda attiecība samazinājās. No 2010. līdz 2011. gadam lielākais parāda attiecības pieaugums tika konstatēts Grieķijā (par 20,4 procentpunktiem), Īrijā (par 15,7 procentpunktiem), Portugālē (par 14,4 procentpunktiem) un Kiprā (par 10,2 procentpunktiem).

Valdības ieņēmumi un izdevumi

Vispārējās valdības sektora nozīmi ekonomikā var novērtēt, ņemot vērā vispārējās valdības kopējo ieņēmumu un izdevumu procentuālo daļu no IKP. ES 27 dalībvalstīs valdību kopējie ieņēmumi 2011. gadā bija 44,6 % no IKP (pieaugums, salīdzinot ar 44,1 % no IKP 2010. gadā), bet izdevumi — 49,1 % no IKP (samazinājums, salīdzinot ar 50,6 % 2010. gadā). Eurozonā vispārējo valdību kopējie izdevumi 2011. gadā bija 49,4 % no IKP, savukārt kopējie ieņēmumi bija 45,3 % no IKP — sk. 3. attēlu.

Gan ES 27, gan eurozonā vispārējās valdības kopējie izdevumi absolūtos skaitļos laikposmā no 2001. līdz 2010. gadam pastāvīgi palielinājās (sk. 4. attēlu). Savukārt no 2010. līdz 2011. gadam gan ES 27, gan eurozonā vispārējās valdības kopējie izdevumi absolūtos skaitļos nedaudz mazinājās. Līdz 2007. gadam pastāvīgi pieauga arī ES 27 un eurozonas ieņēmumi, 2008. gadā tie īpaši nemainījās, 2009. gadā to apjoms samazinājās, bet 2010. un 2011. gadā atkal palielinājās.

Vispārējās valdības izdevumu un ieņēmumu apjoms ES dalībvalstīs ļoti atšķiras (sk. 5. attēlu). Apvienoto valdības izdevumu un ieņēmumu lielākā procentuālā vērtība no IKP (kas pārsniedz 100 %) 2011. gadā tika reģistrēta Dānijā, Somijā, Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Ungārijā, kā arī Norvēģijā (no EBTA valstīm). Par salīdzinoši zemu apvienoto rādītāju (mazāk nekā 80 % no IKP) ziņoja septiņas dalībvalstis — Bulgārija, Lietuva, Slovākija, Rumānija, Latvija, Igaunija un Spānija, savukārt par zemāko rādītāju EBTA valstīs informēja Šveice (68,9 % 2010. gadā; jaunākie pieejamie dati).

ES 27 dalībvalstīs svarīgākais vispārējās valdības kopējo ieņēmumu avots ir nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksas (sk. 6. attēlu). Nodokļu iemaksas ES 27 2011. gadā nodrošināja 58,2 % no kopējiem ieņēmumiem (55,1 % eurozonā), savukārt sociālā nodrošinājuma iemaksas veidoja 31,2 % kopējo ieņēmumu (34,6 % eurozonā). Analizējot katru dalībvalsti atsevišķi, ievērojami atšķiras dažādu ieņēmumu kategoriju relatīvā nozīme. Piemēram, nodokļu iemaksas Ungārijā, Čehijas Republikā un Slovākijā 2011. gadā veidoja mazāk nekā 50 % no valdības ieņēmumiem, savukārt Dānijas valdībai tās nodrošināja gandrīz 85 % ieņēmumu (sk. 7. attēlu).

ES 27 dalībvalstu valdību izdevumu lielāko daļu 2011. gadā veidoja ienākumu pārdale, kas izpaudās kā sociālo pabalstu pārvedumi skaidrā naudā vai natūrā (sk. 8. un 9. attēlu). Sociālo pabalstu pārvedumi veidoja 43,4 % no ES 27 kopējiem izdevumiem (46,8 % eurozonā). Darbinieku atalgojumam tika atvēlēti 22 % valdības izdevumu (21,5 % eurozonā). Nomaksātais īpašuma ienākums, kura lielākā daļa ir procentu maksājumi, veidoja 6 % no ES 27 valdību izdevumiem (6,2 % eurozonā); Grieķijā šī proporcija pieauga līdz 13,9 % no kopējiem izdevumiem, bet Islandē — līdz 10,1 %.

Vispārējās valdības izdevumus var padziļināti analizēt, izmantojot valdības funkciju klasifikāciju (COFOG). Visās ES dalībvalstīs lielāko valdības izdevumu proporciju 2010. gadā veidoja sociālās aizsardzības pasākumi, un ES 27 vidējais rādītājs bija 19,9 % no IKP. Šī tendence pastāvēja visās dalībvalstīs, izņemot Īriju, kur kapitāla pārvedumi, kurus veica, lai saglabātu Īrijas banku nozari, lielā mērā ietekmēja “ekonomikas lietu” funkciju. “Sociālās aizsardzības” funkcijai atvēlētie izdevumi bija no 25,4 % no IKP Dānijā, 24,2 % Francijā un 23,9 % Somijā līdz 11,7 % Kiprā un 11,2 % Islandē. Nākamās COFOG funkciju jomas, vērtējot pēc to relatīvā nozīmīguma ES 27 dalībvalstīs, bija veselības aizsardzība (7,5 % no IKP), vispārējie sabiedriskie dienesti (6,5 %) un izglītība (5,5 %). ES 27 izdevumi ekonomikas lietu jomā 2010. gadā bija 4,7 % no IKP, savukārt aizsardzības, sabiedriskās kārtības un drošības, vides aizsardzības, mājokļu un komunālo pakalpojumu, kā arī atpūtas, reliģijas un kultūras jomai tika atvēlēti mazāk nekā 2 % no IKP (visas minētās funkcijas 10. attēlā ir apvienotas grupā “Citas”).

Galvenie valdības ieņēmumu veidi ir kārtējie ienākuma, mantas u. c. nodokļi, ražošanas un importa nodokļi, kā arī sociālā nodrošinājuma iemaksas, bet kapitāla nodokļi 2011. gadā veidoja tikai 0,6 % no ES 27 kopējiem ieņēmumiem. Laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam ES 27 nozīmīgāki kļuva ieņēmumi no sociālā nodrošinājuma iemaksām, taču 2010. gadā šī tendence krasi mainījās, un sociālā nodrošinājuma iemaksas 2010.–2011. gadā gandrīz nemainījās (13,9 % no IKP 2010. un 2011. gadā). Kārtējo ienākuma, mantas u. c. nodokļu relatīvā nozīme laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam samazinājās, 2009.–2010. gadā tā īpaši nemainījās, bet 2011. gadā pieauga līdz 12,6 % no IKP. Ražošanas un importa nodokļu apjoms palielinājās par 0,4 procentpunktiem no IKP, no zemā punkta 2009. gadā pieaugot līdz 13,1 % no IKP 2011. gadā (sk. 11. attēlu).

Nodokļu ieņēmumu struktūra ES dalībvalstīs 2011. gadā ļoti atšķīrās (sk. 12. attēlu). Kā varētu prognozēt, tās valstis, kas informēja par salīdzinoši lielu izdevumu apjomu, arī iekasēja lielākus nodokļus (kā proporciju no IKP). Piemēram, 2011. gadā lielākais galveno nodokļu kategoriju un sociālā nodrošinājuma iemaksu ienesīgums bija 48,8 % no IKP, un to reģistrēja Dānijā, nākamās lielākās proporcijas tika reģistrētas Francijā un Beļģijā (attiecīgi 45,3 % un 45,2 %), savukārt sešās dalībvalstīs — Īrijā, Slovākijā, Latvijā, Rumānijā, Bulgārijā un Lietuvā (kur reģistrēja mazāko proporciju, t. i., 26,2 % no IKP) — šo ienākumu proporcija no IKP bija mazāka par 30 %. Arī Šveicē reģistrētā proporcija bija mazāka par 30 %.

Atklāti izsludinātā valsts iepirkuma vērtība Bulgārijā 2009. gadā sasniedza 12,2 % no IKP, un šis rādītājs vairāk nekā trīskārt pārsniedza ES 27 vidējo rādītāju, t. i., 3,6 % (sk. 13. attēlu). Nevienā no dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. un 2007. gadā, 2009. gadā netika reģistrēts rādītājs, kas būtu zemāks par ES 27 vidējo vērtību. ES 15 dalībvalstīs augstāko atklāti izsludinātā valsts iepirkuma vērtības attiecību pret IKP reģistrēja Apvienotajā Karalistē (6,2 %) un Somijā (4,9 %), savukārt par zemākajiem rādītājiem ziņoja Vācija (1,4 %) un Luksemburga (1,5 %).

Kopējais valsts atbalsts ES 27 dalībvalstīs 2009. gadā bija 3,5 %; šis salīdzinoši augstais līmenis atspoguļo reakciju uz finanšu un ekonomikas krīzi, piemēram, pirmskrīzes posmā tas īpaši nemainījās un bija aptuveni 0,4–0,5 % no IKP. Tomēr ES 27 vidējais rādītājs slēpj lielas dalībvalstu atšķirības (sk. 14. attēlu).

Datu avoti un pieejamība

Saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras noteikumiem ES dalībvalstīm līdz katra gada 1. aprīlim un 1. oktobrim ir jāiesniedz Eiropas Komisijai to valdības budžeta deficīta un parāda statistika. Sīkākus datus par valdību finansēm Eurostat nodrošina arī EKS datu pārsūtīšanas programma, kuras ietvaros tiek iesniegti dati par nacionālajiem kontiem. Galvenos par vispārējo valdību apkopotos kopējos rādītājus Eurostat saņem divas reizes gadā, savukārt statistika par valdības funkcijām (COFOG) un sīka informācija par ieņēmumiem no nodokļiem un sociālā nodrošinājuma iemaksām būtu jāpārsūta attiecīgi viena gada laikā pēc pārskata perioda beigām un deviņu mēnešu laikā pēc pārskata perioda beigām.

Šajā rakstā izklāstītie dati attiecas uz galvenajiem vispārējās valdības ieņēmumu un izdevumu posteņiem, ko apkopo, īstenojot nacionālo kontu (EKS 95) sistēmu. Kopējo ieņēmumu un kopējo izdevumu — tostarp kapitālizdevumu (jo īpaši bruto pamatkapitāla veidošanai) — starpība ir vienāda ar vispārējās valdības neto aizdevumiem/neto aizņēmumiem, kas ir arī valdības nefinanšu kontu atlikuma postenis.

Vispārējās valdības struktūra

Vispārējās valdības sektorā ietilpst visas institucionālās struktūras, kuru darbības rezultāti ir paredzēti individuālam un kolektīvam patēriņam un kuras galvenokārt finansē ar obligātajiem maksājumiem, ko veic citu nozaru struktūras, un/vai visas institucionālās struktūras, kas ir galvenokārt iesaistītas valsts ienākuma un mantas pārdalē. Vispārējā valdība ir iedalīta šādās četrās apakšnozarēs: centrālā valdība, pavalsts valdība (vajadzības gadījumā), vietējā valdība un sociālā nodrošinājuma fondi (vajadzības gadījumā).

Galveno rādītāju definīcija

Valsts bilanci definē kā vispārējās valdības neto aizdevumus/neto aizņēmumus, par kuriem informē saistībā ar pārmērīga valsts budžeta deficīta novēršanas procedūru un kurus norāda kā attiecību pret IKP. Saskaņā ar protokolu par pārmērīga valsts budžeta deficīta novēršanas procedūru valdības parāds ir vispārējās valdības sektora bruto parāds gada beigās, ko mēra kā nominālo vērtību un konsolidē.

Vispārējās valdības galvenos ienākumus veido nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksas, kā arī ienākums no tirdzniecības un īpašuma. EKS 95 tos definē, izmantojot šādu kategoriju sarakstu: tirgus izlaide, izlaide pašu gala izlietojumam, maksājumi citai ārpustirgus izlaidei, nodokļi par ražošanu un importu, citas ražošanas subsīdijas, saņemamais īpašuma ienākums, kārtējie nodokļi par ienākumu, mantu u. c., sociālā nodrošinājuma iemaksas, citi kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi.

Galvenie izdevumu posteņi ir ierēdņu atalgojums, sociālie pabalsti, valsts parāda procentu maksājumi, subsīdijas un bruto pamatkapitāla veidošana. Vispārējās valdības kopējie izdevumi EKS 95 tiek definēti, izmantojot šādu kategoriju sarakstu: starppatēriņš, bruto kapitāla veidošana, darba ņēmēju atalgojums, citi nodokļi par ražošanu, subsīdijas, maksājamais īpašuma ienākums, kārtējie nodokļi par ienākumu un mantu, sociālie pabalsti, atsevišķu sociālo pabalstu pārvedumi, citi kārtējie pārvedumi, atsevišķas korekcijas, kapitāla pārvedumi, kā arī ar neražotiem aktīviem saistīti darījumi.

Vispārējās valdības dati, ko iesniedz, lai sagatavotu kopējos rādītājus par vispārējo valdību un vispārējās valdības izdevumiem konkrētām funkcijām EKS 95 ietvaros, ir jākonsolidē, t. i., tajos netiek iekļauti vai arī no tiem tiek izslēgti dati par konkrētiem vispārējās valdības institucionālo struktūru darījumiem: “īpašuma ienākumu”, “citiem kārtējiem pārvedumiem” un “kapitāla pārvedumiem”. Apakšnozaru dati būtu jākonsolidē katrā apakšnozarē, taču ne starp apakšnozarēm. Tāpēc nozares datiem būtu jāatbilst apakšnozares datu summai, izņemot attiecībā uz tādiem posteņiem kā “īpašuma ienākums”, “citi kārtējie pārvedumi” un “kapitāla pārvedumi”, kurus konsolidē. Attiecībā uz norādītajiem posteņiem un tādējādi arī kopējiem ieņēmumiem un kopējiem izdevumiem apakšnozaru datu summai būtu jāpārsniedz nozares datu vērtības summa.

Nodokļu un sociālā nodrošinājuma iemaksas ir ieņēmumi, ko (skaidrā naudā vai natūrā) iekasē centrālā valdība, pavalsts valdība, vietējā valdība un sociālā nodrošinājuma fondi. Šīs nodevas (parasti tās dēvē par nodokļiem) ir klasificētas trīs pamatgrupās un iekļautas šādās pozīcijās:

  • nodokļi par ienākumu, mantu u. c., tostarp visi obligātie maksājumi, ko vispārējā valdība periodiski iekasē par uzņēmumu un mājsaimniecību ienākumu un mantu;
  • nodokļi par ražošanu un importu, tostarp visi obligātie maksājumi, ko vispārējā valdība iekasē par preču un pakalpojumu ražošanu un importu, darbaspēka nodarbināšanu, zemes, ēku vai citu ražošanā izmantotu aktīvu īpašumtiesībām vai izmantošanu;
  • sociālā nodrošinājuma iemaksas, tostarp visas darba devēju un darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma iemaksas, kā arī nosacītās sociālās iemaksas, kas ir ekvivalentas sociālajiem pabalstiem, kurus tieši maksā darba devēji.

Datu par valsts iepirkumu pamatā ir informācija, kas sniegta uzaicinājumos uz konkursu un publicēšanai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (S sērijā) iesniegtajos paziņojumos par līguma piešķiršanu. Skaitītājs ir atklāti izsludinātā valsts iepirkuma vērtība. Katrā nozarē (darbu, piegāžu un pakalpojumu) publicēto uzaicinājumu uz konkursu skaitu reizina ar vidējo vērtību, ko parasti iegūst, saskaitot visas cenas, kas norādītas Oficiālajā Vēstnesī attiecīgajā gadā publicētajos paziņojumos par līguma piešķiršanu. Pēc tam valsts iepirkuma vērtību izsaka attiecībā pret IKP.

Valsts atbalstu veido valsts atbalsts nozarei (ko piešķir konkrētiem pasākumiem, piemēram, lauksaimniecības, zivsaimniecības, ražošanas, kalnrūpniecības, pakalpojumu nozarē), ad-hoc valsts atbalsts (ko piešķir atsevišķiem uzņēmumiem, piemēram, to glābšanai vai pārstrukturēšanai) un valsts atbalsts pārnozaru (horizontālajiem) mērķiem, piemēram, pētniecībai un attīstībai, vides aizsardzībai, mazu un vidēju uzņēmumu atbalstam, darbavietu izveidei vai darba ņēmēju mācībām, tostarp reģionālās attīstības atbalsts. Tiek uzskatīts, ka pirmie divi atbalsta veidi (nozares un ad-hoc valsts atbalsts) varētu izraisīt lielāku konkurences kropļošanu.

Konteksts

Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) noteikumu uzdevums ir nodrošināt ES un īpaši eurozonas dalībvalstu ekonomikas attīstības vispārēju sinhronizāciju. Turklāt SIP izstrādes mērķis ir nepieļaut tādu politisko pasākumu īstenošanu dalībvalstīs, kas radītu attiecīgās dalībvalsts ekonomikai priekšrocības uz citu dalībvalstu rēķina. SIP ir divi pamatprincipi: deficīts (plānotais vai faktiskais) nedrīkst pārsniegt -3 % no IKP un parāda attiecība pret IKP nedrīkst būt lielāka par (vai tā būtu jāsamazina līdz) 60 %. Būtiska SIP, kā arī vispārējās ES ekonomikas pārvaldības nostiprināšana notika 2011. gadā.

Katru gadu dalībvalstis iesniedz Eiropas Komisijai sīku informāciju par to ekonomikas politiku un situāciju publisko finanšu jomā. Eurozonas dalībvalstis šo informāciju iesniedz stabilitātes programmu īstenošanas ietvaros, bet pārējās dalībvalstis to sniedz, īstenojot konverģences programmas. Eiropas Komisija izvērtē, vai dalībvalstu politika atbilst noteiktajiem ekonomikas, sociālajiem un vides mērķiem, un var nolemt izteikt brīdinājumu, ja tā uzskata, ka deficīta pieaugums ir nepieņemams. Ja tiek izteikts brīdinājums, Padome var konstatēt pārmērīgu valsts budžeta deficītu, un tādā gadījumā ir jānosaka termiņš, kurā budžeta deficīts jānovērš.

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

Annual government finance statistics (t_gov_a)
Government deficit and debt (t_gov_dd)
Other government indicators (t_gov_oth)

Datubāze

Annual government finance statistics (gov_a)
Government deficit and debt (gov_dd)
Quarterly government finance statistics (gov_q)
Other government indicators (gov_oth)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

Cita informācija

Ārējas saites

Skatiet arī