Archive:Reģionālais IKP

This Statistics Explained article is outdated and has been archived - for recent articles on regions and cities see here.

Dati iegūti: 2016. gada marta. Jaunākie dati: papildu informācija no Eurostat, galvenās tabulas un datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2017. gada novembris.

Interaktīvās kartes var apskatīt Eurostat statistikas atlantā (sk. lietotāja rokasgrāmatu (angļu valoda)).

1. karte. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju NUTS 2. līmeņa reģionos, izteikts pirktspējas līmenī (PSL) attiecībā pret vidējo līmeni ES 28 dalībvalstīs, 2014. gadā (¹)
(% no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs; ES 28 = 100).
Avots: Eurostat (nama_10r_2gdp) un (nama_10_pc)

1. attēls. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju NUTS 2. līmeņa reģionos, izteikts pirktspējas līmenī (PSL) attiecībā pret vidējo līmeni ES 28 dalībvalstīs, 2014. gadā
(% no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs; ES 28 = 100).
Avots: Eurostat (nama_10r_2gdp) un (nama_10_pc)

2. karte. Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts pirktspējas līmenī (PSL) attiecībā pret vidējo līmeni ES 28 dalībvalstīs, izmaiņas NUTS 2. līmeņa reģionos 2008.–2014. gadā (¹)
(atšķirības procentpunktos 2008. un 2014. gadā).
Avots: Eurostat (nama_10r_2gdp) un (nama_10_pc)

3. karte. Bruto pievienotā vērtība uz vienu nodarbinātu personu NUTS 2. līmeņa reģionos attiecībā pret vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs 2014 gadā (¹)
(% no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs; ES 28 = 100).
Avots: Eurostat (nama_10r_3gva), (nama_10r_3empers), (nama_10_a10) un (nama_10_a10_e)

4. karte. Privāto mājsaimniecību primārie ienākumi attiecībā pret iedzīvotāju skaitu NUTS 2. līmeņa reģionos 2013. gadā
(pirktspējas patēriņa līmenis (PSPL) uz vienu iedzīvotāju).
Avots: Eurostat (nama_10r_2hhinc)

2 attēls. Privāto mājsaimniecību izmantojamie ienākumi attiecībā pret iedzīvotāju skaitu NUTS 2. līmeņa reģionos 2013. gadā (¹)
(pirktspējas patēriņa līmenis (PSPL) uz vienu iedzīvotāju).
Avots: Eurostat (nama_10r_2hhinc)

5. karte. Izmaiņas privāto mājsaimniecību izmantojamos ienākumos attiecībā pret iedzīvotāju skaitu NUTS 2. līmeņa reģionos 2008.–2013. gadā (¹)
(pirktspējas patēriņa līmeņa (PSPL) uz vienu iedzīvotāju kopējā atšķirība 2008. un 2013. gadā).
Avots: Eurostat (nama_10r_2hhinc)

Šis raksts ir daļa no statistikas publikāciju apkopojuma, kura pamatā ir Eurostat reģionālās gadagrāmatas publikācija. Tajā izmantots reģionālo ekonomisko kontu kopums, lai analizētu ekonomikas norises Eiropas Savienībā (ES): raksta pirmā sadaļa veltīta iekšzemes kopproduktam (IKP), kas ir galvenais kopējais rādītājs, ar kuru mēra ekonomikas attīstību/izaugsmi; otrajā sadaļā īsi analizēts darba ražīgums (šeit definēts kā bruto pievienotā vērtība uz vienu nodarbinātu personu); savukārt raksta noslēgumā sniegta reģionu līmeņa analīze par privāto mājsaimniecību ienākumiem un izmantojamiem ienākumiem.

Reģionālie konti ir ES kohēzijas politikas izdevumu sadalījuma pamats. Tvērumā ir iekļauti visi ES reģioni. Tomēr lielākā struktūrfondu līdzekļu daļa tiek novirzīta NUTS 2. līmeņa reģioniem, kur IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā 75 % no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs. Lemjot par kohēzijas finansējuma sadali, pašreiz ņem vērā vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju trīs gadu periodā no 2007. gada līdz 2009. gadam. 2016. gadā notiek kohēzijas politikas līdzekļu piešķiršanas vidusposma pārskats, kura rezultātā šajā sistēmā, visticamāk, tiks ieviestas dažas pārmaiņas. Plašāka informācija pieejama rakstā Regional policies and Europe 2020.

Galvenie statistikas rezultāti

ES 28 dalībvalstu IKP tirgus cenās 2014. gadā bija EUR 14,0 triljoni, tādējādi vidējais pirktspējas līmenis (PSL) uz vienu iedzīvotāju bija aptuveni 27,5 tūkstoši.

Reģionālais IKP uz vienu iedzīvotāju

Raksta 1. kartē redzams IKP uz vienu iedzīvotāju 2014. gadā NUTS 2. līmeņa reģionos, un katra reģiona attiecīgā vērtība vispirms aprēķināta kā pirktspējas līmenis (PSL) un pēc tam izteikta procentos no vidējā ES 28 dalībvalstu rādītāja (100 %). Tādējādi tajā attēloti salīdzinoši “bagātie” reģioni (zilie), kur IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedza ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju, un salīdzinoši “nabadzīgie” reģioni (violetie). PSL nodrošina iespēju salīdzināt pirktspēju ES dalībvalstu reģionos, kam ir atšķirīga valūta un cenu līmeņi. Kartē redzama skaidra atšķirība starp austrumiem un rietumiem. Tomēr šī tendence nav tik izteikta, kā tā bija mazliet vairāk nekā pirms desmit gadiem, kad notika lielākā ES paplašināšanās un pievienojās 10 jaunas dalībvalstis. Rādītāju izmaiņām ir divi galvenie iemesli:

pakāpenisks ekonomiskās konverģences process, ko nodrošinājusi salīdzinoši strauja mazāk attīstīto reģionu izaugsme,
finanšu un ekonomikas krīze, kas būtiski ietekmēja gandrīz visu ES dalībvalstu ekonomikas sniegumu.

Daudzos ES austrumu, jo īpaši galvaspilsētu, reģionos IKP uz vienu iedzīvotāju (pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņu atšķirības) patiešām ir palielinājies gan absolūtā izteiksmē, gan attiecībā pret vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs. Turpretī 2014. gadā finanšu un ekonomikas krīzes ietekmē vairākos NUTS 2. līmeņa reģionos IKP uz vienu iedzīvotāju nokritās zem vidējā ES 28 dalībvalstu rādītāja, lai gan iepriekš (2008. gadā) tas bija virs vidējā. Šāds kritums notika četros Apvienotās Karalistes reģionos, trīs Nīderlandes reģionos, divos Grieķijas, divos Itālijas un divos Somijas reģionos, kā arī vienā Spānijas un vienā Kipras reģionā (viens reģions šajā analīzes līmenī), vienā Slovēnijas un vienā Zviedrijas reģionā. Taču trīs Vācijas reģioni, viens Francijas un viens Polijas reģions, kuros 2008. gadā rādītājs bija zem vidējā ES 28 dalībvalstu rādītāja, 2014. gadā to pārsniedza.

Saimnieciskā darbība — IKP definīcija

IKP ir nacionālo kontu galvenais rādītājs, kas sniedz kopsavilkumu par valsts vai reģiona ekonomisko situāciju. To var aprēķināt ar dažādām metodēm — izlaides metodi, izdevumu metodi un ienākumu metodi.

IKP izmanto, lai analizētu ekonomikas sniegumu un ciklus (piemēram, lejupslīdi, atlabšanu un uzplaukumu). Lai atvieglotu datu salīdzināšanu, dažādās valūtās izteiktas summas var konvertēt vienā valūtā, piemēram, euro vai dolāros. Tomēr valūtas kurss neatspoguļo visas valstu un reģionu cenu līmeņu atšķirības. Lai to kompensētu, IKP var konvertēt, izmantojot pārrēķina koeficientus, ko dēvē par pirktspējas paritātēm (PSP). Izmantojot PSP (nevis tirgus valūtas kursu), šos rādītājus konvertē mākslīgā kopējā valūtā, ko sauc par pirktspējas līmeni (PSL). PSL nodrošina iespēju salīdzināt pirktspēju ES dalībvalstu reģionos, kam ir atšķirīga valūta un cenu līmeņi.

Plašākā nozīmē PSL vienību (nevis euro) izmantošanai ir izlīdzinoša ietekme, jo reģionos ar ļoti augstu IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts euro, parasti ir arī salīdzinoši augsts cenu līmenis (piemēram, dzīvošanas izmaksas Parīzes vai Londonas centrā parasti ir augstākas nekā Bulgārijas vai Rumānijas lauku reģionos).

Augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju ES reģistrēts Inner London - West

Piecos reģionos, t. i., Inner London - West, Luksemburgā (viens reģions šajā analīzes līmenī), Région de Bruxelles-Capitale/Brussels Hoofdstedelijk Gewest, Hamburg un Inner London - East, IKP uz vienu iedzīvotāju 2014. gadā vairāk nekā divkārt pārsniedza vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs. Visiem pieciem reģioniem, kur 2014. gadā bija augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju, bija raksturīgs liels svārstmigrācijas pieplūdums. Piemēram, daudzi cilvēki katru dienu mēro lielus attālumus, lai nokļūtu darbā Londonas centrā, savukārt Région de Bruxelles-Capitale/Brussels Hoofdstedelijk Gewest ir salīdzinoši neliels reģions (tā teritorija nedaudz pārsniedz 160 km²), un arī tas piesaista lielu skaitu svārstmigrantu no apkārtējiem reģioniem. Lai gan viennozīmīgi lielākais skaits svārstmigrantu ceļo valstu iekšienē uz reģioniem, kuros atrodas lielākās Eiropas pilsētas, interesants ir arī fakts, ka dažos reģionos samērā liela svārstmigrantu daļa ieceļo no citām valstīm. Piemēram, liela daļa Luksemburgā strādājošo šķērso valstu robežas, ierodoties uz darbu no kaimiņvalstīm — Beļģijas, Vācijas un Francijas.

Sīkāku informāciju skatīt rakstā par svārstmigrācijas plūsmām.

Vai labklājības līmenis un ienākumi nosakāmi pēc dzīvesvietas vai darbvietas?

Vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju nesniedz norādes par labklājības līmeņa sadali starp dažādām viena reģiona iedzīvotāju grupām un neļauj izmērīt ienākumus, kas galu galā pieejami privātajām mājsaimniecībām reģionā, jo svārstmigrācijas plūsmu rezultātā darba ņēmēji var palielināt IKP vienā reģionā (darbvietas reģionā) un mājsaimniecību ienākumus citā (dzīvesvietas reģionā).

Šī nepilnība ir īpaši būtiska gadījumos, kad novērojamas lielas neto svārstmigrācijas plūsmas uz kādu reģionu vai no tā. Reģionos, kam raksturīgs ievērojams svārstmigrantu pieplūdums, nereti reģistrēts ārkārtīgi augsts reģionālais IKP uz vienu iedzīvotāju (salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem). Šī tendence novērota daudzos ES lielpilsētu reģionos, taču galvenokārt — galvaspilsētās. Šīs anomālijas dēļ augsts IKP uz vienu iedzīvotāju, kas reģistrēts dažos reģionos ar neto svārstmigrācijas pieplūdumu, ne vienmēr nozīmē, ka šo reģionu iedzīvotājiem ir atbilstīgi augsti ienākumi.

Aptuveni 15 % no 276 NUTS 2. līmeņa reģioniem, par kuriem pieejami dati (tvērumu skatīt 1. kartē), 2014. gadā ziņoja, ka to IKP uz vienu iedzīvotāju vismaz par 25 % pārsniedz vidējo ES 28 dalībvalstu rādītāju. Kartē tie iekrāsoti tumši zili. Daudzi no tiem bija galvaspilsētu reģioni vai to kaimiņreģionu kopas, taču lielākā daļa pārējo reģionu atradās vienkopus kartes centrālajā daļā — Vācijas rietumos un dienvidos, Austrijas rietumos, Itālijas ziemeļos, kā arī Šveicē. Pārējie reģioni bija Somijas arhipelāgs Åland un divi reģioni, kas saistīti ar naftas un gāzes ieguvi Ziemeļjūrā, proti, Groningen Nīderlandē un North Eastern Scotland Apvienotajā Karalistē. Lai gan Vācijā bija lielākais skaits reģionu, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju vismaz par 25 % pārsniedz vidējo ES 28 dalībvalstu rādītāju, galvaspilsētas reģions — Berlin — nebija viens no tiem.

Gandrīz visi no 21 ES reģiona, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju bija mazāks nekā puse no vidējā ES 28 dalībvalstu rādītāja, atradās Austrumeiropā

To reģionu vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju, kuri saņem visvairāk kohēzijas fondu finansējuma, ir mazāks nekā 75 % no ES 28 dalībvalstu vidējā rādītāja. Šie reģioni 1. kartē iekrāsoti tumši violeti. Šajā grupā 2014. gadā bija 78 NUTS 2. līmeņa reģioni. Jānorāda, ka pamatojums finansējuma piešķiršanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā noteikts, ņemot vērā vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju trīs gadu periodā no 2007. gada līdz 2009. gadam.

Gandrīz ceturtdaļā (21 reģionā) no 78 reģioniem ar salīdzinoši zemu IKP uz vienu iedzīvotāju ekonomikas ražīgums uz vienu iedzīvotāju bija vairāk nekā uz pusi mazāks par vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs. No šā 21 reģiona 19 bija Austrumeiropas reģioni četrās ES dalībvalstīs — pa pieciem reģioniem Bulgārijā, Polijā un Rumānijā, kā arī četri reģioni Ungārijā. Atlikušie divi reģioni bija Francijas aizjūras reģions Mayotte un Grieķijas reģions Anatoliki Makedonia, Thraki. Divos Bulgārijas reģionos. t. i., Severozapaden un Yuzhen tsentralen, kā arī Francijas salu reģionā Mayotte konstatēts ES zemākais vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju, un katrā no tiem ražīguma līmenis uz vienu iedzīvotāju bija zemāks nekā viena trešdaļa no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs.

Inner London - West IKP uz vienu iedzīvotāju bija 18 reizes augstāks nekā Severozapaden

Vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju reģionā Inner London - West (539 % no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs) 2014. gadā bija 18 reizes augstāks — ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības — nekā Severozapaden (Bulgārijā), kur reģistrēts zemākais vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju (30 % no ES 28 dalībvalstu vidējā rādītāja).

Visos Norvēģijas reģionos IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedza vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs

Visās ES dalībvalstīs, kuras veido vairāki reģioni, bija vismaz viens NUTS 2. līmeņa reģions, kurā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju 2014. gadā bija zemāks nekā vidējais rādītājs ES 28 dalībvalstīs, taču Norvēģijas 2. līmeņa reģionos situācija bija citāda — visos septiņos reģionos reģistrētais rādītājs pārsniedz ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju. IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedza ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju tikai vienā no ES dalībvalstīm, kuras šajā analīzes līmenī veido viens reģions, proti, Luksemburgā. Tāpat bija arī Islandē un Šveicē (pieejami tikai valsts mēroga dati).

Čehijas Republikā, Īrijā, Ungārijā, Polijā, Portugālē, Rumānijā un Slovākijā vienīgi galvaspilsētas reģionā IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedza ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju. No tām ES dalībvalstīm, ko veido vairāki reģioni, vienīgi Bulgārijā, Grieķijā, Horvātijā un Slovēnijā visos NUTS 2. līmeņa reģionos vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju bija zemāks nekā vidēji ES 28 dalībvalstīs. IKP uz vienu iedzīvotāju bija zemāks par ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju arī pārējās piecās ES dalībvalstīs, kuras šajā analīzes līmenī veido viens reģions, proti, Baltijas valstīs, Kiprā un Maltā. Šāda situācija bija arī bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, kā arī Albānijā un Serbijā (par šīm abām valstīm pieejami tikai valsts mēroga dati).

Vairumā dalībvalstu augstākais vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju parasti reģistrēts galvaspilsētu reģionos

Raksta 1. attēlā redzams alternatīvs IKP uz vienu iedzīvotāju dalījums pa reģioniem (2014. gadā). Tajā redzams, ka lielākajā daļā ES dalībvalstu, ko veido vairāki reģioni, augstākais vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju parasti bija galvaspilsētu reģionos; tā nebija tikai Vācijā, Itālijā un Nīderlandē. Vācijā augstākais vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju reģistrēts Hamburg, savukārt Berlin bija vienīgais galvaspilsētas reģions, kur IKP uz vienu iedzīvotāju bija zemāks par valsts vidējo rādītāju. Itālijas galvaspilsētas reģionā Lazio bija sestais augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Itālijas reģionu vidū; augstāki rādītāji reģistrēti vairumā reģionu, kas atrodas tālāk ziemeļos, un visaugstākais — Provincia Autonoma di Bolzano/Bozen. Nīderlandes reģions Groningen bija vienīgais šīs valsts reģions, kur reģistrētais vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedza galvaspilsētas reģiona Noord-Holland rādītāju.

Bulgārijas, Čehijas Republikas, Dānijas, Īrijas, Francijas, Horvātijas, Portugāles, Slovēnijas, Slovākijas un Zviedrijas galvaspilsētu reģioni bija vienīgie šo ES dalībvalstu reģioni, kur IKP uz vienu iedzīvotāju 2014. gadā bija augstāks nekā vidēji valstī.

To ES dalībvalstu analīze, kurās ir vairāk nekā divi reģioni, liecina, ka lielākās labklājības radīšanas rādītāju atšķirības starp vienas valsts reģioniem konstatētas Apvienotajā Karalistē — IKP uz vienu Inner London – West iedzīvotāju gandrīz astoņkārt pārsniedza attiecīgo West Wales and the Valleys rādītāju. Būtiskas IKP uz vienu iedzīvotāju līmeņa atšķirības novērotas arī Francijas, Rumānijas un Slovākijas reģionu vidū. Turpretī Horvātijā, Slovēnijā, Ziemeļvalstīs, Portugālē, Īrijā, Nīderlandē, Austrijā, Spānijā un Grieķijā labklājības radīšanas rādītāji bija salīdzinoši vienmērīgi. Nevienā no šīm ES dalībvalstīm vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju reģionā ar tā augstāko līmeni nepārsniedza reģionā ar zemāko līmeni reģistrēto rādītāju vairāk kā divkārt; tāpat bija arī Norvēģijā.

Analīze par reģionālās ekonomikas attīstību laika gaitā

Finanšu un ekonomikas krīzes laikā IKP uz vienu iedzīvotāju ES 28 dalībvalstīs augstāko līmeni — 26,0 tūkstošus PSL — sasniedza 2008. gadā. Saimnieciskā darbība 2009. gadā strauji apsīka, un tikai 2011. gadā vidējais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju no jauna pārsniedza (nedaudz) pirmskrīzes perioda augstāko rādītāju. IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma temps 2012. un 2013. gadā palēninājās — vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju bija 26,7 tūkstoši PSL. Tas atkal pieauga 2014. gadā, sasniedzot 27,5 tūkstošus PSL uz vienu iedzīvotāju.

IKP uz vienu iedzīvotāju strauji pieauga vairākos Polijas, Vācijas un Austrijas reģionos, kā arī Lietuvā un Luksemburgā

Raksta 2. kartē attēlota finanšu un ekonomikas krīzes ietekme, sīki norādot NUTS 2. līmeņa reģionu rezultātus laikposmā no 2008. gada līdz 2014. gadam. Rādītājs strauji pieauga (ko ilustrē tumši zilais iekrāsojums) galvenokārt reģionos Polijā (septiņos no tās 16 reģioniem), Austrijā (trijos no tās deviņiem reģioniem), Vācijā (12 no tās 38 reģioniem), Lietuvā un Luksemburgā (katra no tām ir viens reģions šajā detalizācijas līmenī), turklāt IKP uz vienu iedzīvotāju (procentos no vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs) pieauga vairāk nekā par 10,0 procentpunktiem Nyugat-Dunántúl (Ungārija), Sud-Est (Rumānija), Bratislavský kraj (Slovākija) un Inner London - East.

ZIŅAS PAR ATSEVIŠĶIEM REĢIONIEM

Mazowieckie, Polija

Laikposmā no 2008. gada līdz 2014. gadam IKP uz vienu iedzīvotāju visstraujāk pieaudzis Polijas galvaspilsētas reģionā Mazowieckie. Tajā reģistrēts arī NUTS 2. līmeņa reģionos vislielākais izmantojamo ienākumu pieaugums uz vienu iedzīvotāju laikā no 2008. gada līdz 2013. gadam.

©: skitterphoto.com

ES NUTS 2. līmeņa reģionos visstraujākā ekonomikas izaugsme salīdzinājumā ar ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju laikposmā no 2008. gada līdz 2014. gadam reģistrēta Polijas reģionā Mazowieckie, kur atrodas arī valsts galvaspilsēta Varšava. IKP uz vienu Mazowieckie iedzīvotāju 2008. gadā bija par aptuveni 17,1 % zemāks nekā vidējais rādītājs ES 28 dalībvalstīs, taču līdz 2014. gadam tas pieauga, pārsniedzot ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju par 8,4 %.

Pretēja tendence bija vērojama pavisam 38 reģionos, kur laikposmā no 2008. gada līdz 2014. gadam reģistrēts IKP uz vienu iedzīvotāju (attiecībā pret vidējo līmeni ES 28 dalībvalstīs) kritums par vismaz 10,0 procentpunktiem (tumši violetie reģioni 2. kartē). Finanšu un ekonomikas krīze ļoti plaši ietekmēja Grieķijas un Spānijas ekonomiku — 12 no minētajiem reģioniem ir Grieķijas reģioni un 14 — Spānijas reģioni. Šajā reģionu grupā bija arī Kipra (viens reģions šajā analīzes līmenī), septiņi Itālijas reģioni, kas galvenokārt atrodas valsts ziemeļos, un divi Nīderlandes reģioni, kā arī viens Somijas (galvaspilsētas reģions) un viens Apvienotās Karalistes (Bedfordshire and Hertfordshire) reģions. ES NUTS 2. līmeņa reģionos visstraujākā ekonomikas lejupslīde salīdzinājumā ar ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju laikposmā no 2008. gada līdz 2014. gadam reģistrēta Grieķijas reģionos (Attiki, Notio Aigaio un Ionia Nisia), kur IKP uz vienu iedzīvotāju saruka vairāk nekā par 26,0 procentpunktiem (attiecībā pret vidējo līmeni ES 28 dalībvalstīs). Piemēram, galvaspilsētas reģionā Attiki tas samazinājās no 25,4 % virs vidējā ES 28 dalībvalstu līmeņa līdz 1,2 % zem tā.

Ņemot vērā plašo izaugsmi vairākās dalībvalstīs Eiropas austrumos, valstu ekonomiskajai situācijai ir būtiska nozīme reģionālo ekonomikas rādītāju noteikšanā

Lai gan dažās ES dalībvalstīs vidējais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju dažādos reģionos ir visai atšķirīgs, laikposmā no 2008. gada līdz 2014. gadam bija vērojamas diezgan vienādas saimnieciskās darbības izmaiņu tendences. No tām ES dalībvalstīm, kurās ir vairāki reģioni, IKP uz vienu iedzīvotāju pieauga straujāk nekā vidēji ES 28 dalībvalstīs visos Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, Rumānijas un Slovākijas reģionos, kā arī visos reģionos, izņemot galvaspilsētas reģionu, Beļģijā, Čehijas Republikā un Austrijā un visos reģionos, izņemot vienu (kurš nav galvaspilsētas reģions), Dānijā un Vācijā. Turpretī visos reģionos Grieķijā, Spānijā, Horvātijā, Itālijā, Nīderlandē, Slovēnijā, Somijā (izņemot Åland) un Zviedrijā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju pieauga lēnāk nekā vidēji ES 28 dalībvalstīs (galvenokārt tas skaidrojams ar lēnu izaugsmi, nevis IKP uz vienu iedzīvotāju kritumu absolūtā izteiksmē). Vienā no Īrijas reģioniem novērota straujāka izaugsme nekā vidēji ES 28 dalībvalstīs, bet vienā — lēnāka, savukārt tikai Francijā, Portugālē un Apvienotajā Karalistē situācija bija nevienmērīgāka, proti, vairumā reģionu izaugsme bija lēnāka nekā vidēji ES 28 dalībvalstīs.

Darba ražīgums

Reģionālo kontu kontekstā darba ražīgumu definē kā bruto pievienoto vērtību euro valūtā bāzes cenās uz vienu nodarbinātu personu. Raksta 3. kartē ir redzams darba ražīgums NUTS 2. līmeņa reģionos 2014. gadā, un rezultāti parādīti kā procenti no vidējā ES 28 dalībvalstu rādītāja. Ideālā gadījumā reģionu darba ražīguma mērījumos būtu jāņem vērā kopējais nostrādāto stundu skaits (nevis tikai nodarbināto personu skaits), taču vairākās ES dalībvalstīs šis rādītājs patlaban ir nepilnīgs.

ZIŅAS PAR ATSEVIŠĶIEM REĢIONIEM

Luksemburga, Luksemburga

Luksemburgā 2014. gadā bija augstākais bruto pievienotās vērtības līmenis uz vienu nodarbinātu personu no visiem ES NUTS 2. līmeņa reģioniem; tās darba ražīgums divkārt pārsniedza ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju. Luksemburgā reģistrēts arī otrais augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju (augstākais rādītājs ir Inner London – West). Jāņem vērā, ka IKP uz vienu iedzīvotāju ne vienmēr skaidri liecina par ienākumiem, kas galu galā pieejami privātajām mājsaimniecībām, jo svārstmigrācijas plūsmu rezultātā darba ņēmēji var palielināt IKP vienā reģionā (darbvietas reģionā) un mājsaimniecību ienākumus citā (dzīvesvietas reģionā).

©: nicrob 77

Ja pastāv lielas svārstmigrācijas plūsmas starp reģioniem, iespējams, ka tajos reģionos, kam raksturīgs svārstmigrantu neto pieplūdums, bruto pievienotās vērtības līmenis uz vienu nodarbinātu personu būs zemāks nekā attiecīgais IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju (ja dati par nodarbinātību attiecas uz nodarbinātības reģionu, nevis dzīvesvietu). Citiem vārdiem sakot, analizējot darba ražīgumu, atšķirības reģionu starpā varētu būt mazākas, nekā analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju. Tomēr augstākais bruto pievienotās vērtības uz vienu nodarbinātu personu līmenis 2014. gadā reģistrēts Luksemburgā, kur bija arī viens no augstākajiem IKP uz vienu iedzīvotāju; jāņem vērā, ka dati par Londonu nav pieejami.

Salīdzinoši augsts darba ražīguma līmenis var būt saistīts ar darbaspēka efektīvu izmantošanu (neieguldot vairāk resursu), vai tas var būt tādu dažādu pasākumu kopuma rezultāts, kas raksturīgi konkrētai ekonomikas nozarei (dažiem saimnieciskās darbības veidiem ir augstāks ražīgums nekā citiem). Piemēram, finanšu pakalpojumu nozarei ir sevišķi liela nozīme Luksemburgas ekonomikā, un šim saimnieciskās darbības veidam ir raksturīgs īpaši augsts ražīguma līmenis. Starp trim reģioniem ar augstāko darba ražīgumu bija arī Īrijas reģions Southern and Eastern (kurā atrodas Dublina) — arī šis reģions specializējas finanšu pakalpojumu jomā. Pārējie no 10 reģioniem ar augstāko darba ražīgumu bija trīs Beļgijas reģioni (galvaspilsētas reģions un tā kaimiņreģioni), Dānijas, Francijas un Zviedrijas galvaspilsētu reģioni, kā arī divi ar naftas un gāzes ieguvi Ziemeļjūrā saistīti reģioni (kuros, kā jau minēts, ir arī augsts IKP uz vienu iedzīvotāju) — Groningen un North Eastern Scotland.

Darba ražīgums ir zemāks ES dalībvalstīs, kas pievienojās ES 2004. gadā vai vēlāk

Nevienā no dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004. gadā vai vēlāk, nebija tādu reģionu, kur bruto pievienotā vērtība uz vienu nodarbinātu personu būtu augstāka par vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs. Slovākijas galvaspilsētas reģionā Bratislavský kraj reģistrēts augstākais bruto pievienotās vērtības līmenis uz vienu nodarbinātu personu šo 13 dalībvalstu NUTS 2. līmeņa reģionos (ņemot vērā pieejamos datus) — tas nedaudz pārsniedza 80 % no 2014. gada vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs.

Bija 64 NUTS 2. līmeņa reģioni, kur bruto pievienotā vērtība uz vienu nodarbinātu personu bija mazāka par trim ceturtdaļām no 2014. gada vidējā rādītāja ES 28 dalībvalstīs (tumši violetie reģioni 3. kartē). To vidū bija 46 reģioni, kur šis rādītājs nesasniedza pat pusi no ES 28 dalībvalstu vidējā rādītāja. Tie atradās divās Baltijas valstīs (Latvijā un Lietuvā; katra no tām šajā detalizācijas līmenī ir viens reģions) un ES austrumu daļā — zems darba ražīgums konstatēts visos Bulgārijas, Horvātijas un Ungārijas reģionos, visos reģionos, izņemot divus, Čehijas Republikā un Polijā, visos reģionos, izņemot vienu, Rumānijā, kā arī vienā reģionā Slovākijā. Vienīgais dienvidu daļas reģions, kurā darba ražīguma rādītājs 2014. gadā bija mazāks nekā puse no ES 28 dalībvalstu vidējā rādītāja, bija Portugāles reģions Norte.

Mājsaimniecību primārie ienākumi

Pēdējos gados arvien aktīvāk tiek diskutēts par dzīves kvalitāti Eiropā — daudzi uzskata, ka to vispārējais dzīves līmenis kopš finanšu un ekonomikas krīzes ir pasliktinājies, jo īpaši reālo algu krituma, bezdarba pieauguma, papildu nodokļu un sociālo maksājumu sloga un zemāku pabalstu vai augošu cenu dēļ.

Raksta 4. kartē sniegts pārskats par primārajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju NUTS 2. līmeņa reģionos ES 26 dalībvalstīs; par Luksemburgu un Maltu dati nav pieejami. Dati izteikti kā pirktspējas patēriņa līmenis (PSPL), pielāgojot cenu atšķirībām dažādos reģionos. Augstākais primāro ienākumu līmenis 2013. gadā bija Inner London - West (51,2 tūkstoši PSPL uz vienu iedzīvotāju), bet zemākais — Severozapaden (4,8 tūkstoši PSPL) (attiecība 10,6 pret 1). Augstākais un zemākais rādītājs reģistrēts tajos pašos reģionos, kuros bija augstākais un zemākais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju.

Augsts primāro ienākumu līmenis bija daudzos Vācijas reģionos un — vispārīgāk— galvaspilsētās un to apkārtnē

Kopumā 52 reģionos 2013. gadā primārie ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija vismaz 22,5 tūkstoši PSPL. Vairums (27) šo reģionu atrodas Vācijā, tostarp reģioni ar otro, trešo un ceturto augstāko rādītāju — Oberbayern, Stuttgart un Hamburg. Papildus Inner London – West šādu rādītāju sasniedza vēl septiņi Apvienotās Karalistes reģioni; galvenokārt tie atrodas Anglijas dienvidaustrumu daļā, bet viens no tiem — Skotijā (North Eastern Scotland). Bija arī citas ES dalībvalstis ar vairākiem reģioniem šajā grupā — Austrija (pieci reģioni), Beļģija (četri reģioni, kas atrodas galvaspilsētas reģiona apkārtnē, taču ne galvaspilsētas reģions), Itālija, Nīderlande un Somija (pa diviem reģioniem katrā valstī). Šajā grupā bija arī pa vienam reģionam Francijā un Zviedrijā. Līdzīgi kā jau izklāstītajā informācijā par IKP uz vienu iedzīvotāju, viena no pamanāmākajām tendencēm 4. kartē ir salīdzinoši augstais primāro ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju reģionos, kuros atrodas galvaspilsēta vai kuri ir tās tuvumā.

Savukārt zemākie rādītāji ir 36 NUTS 2. līmeņa reģionos, kuros reģistrētie primārie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir mazāki par 10 tūkstošiem PSPL. Šie reģioni galvenokārt ir Latvijā (viens reģions šajā detalizācijas līmenī), Grieķijā un dalībvalstīs ES austrumu daļā, jo īpaši Bulgārijā (visi seši reģioni), Horvātijā (abi reģioni), Ungārijā (seši no septiņiem reģioniem), Rumānijā (seši no astoņiem reģioniem), Polijā (astoņi no 16 reģioniem) un Slovākijā (viens no četriem reģioniem); viens reģions atrodas Francijā.

Izmantojamie ienākumi

Raksta 2. attēlā un 5. kartē attēloti privāto mājsaimniecību izmantojamo ienākumu dati, t. i., dati par reāli tērējamiem vai ietaupāmiem ienākumiem (ienākumiem pēc nodokļu un sociālā nodrošinājuma maksājumu nomaksas un pēc sociālo pabalstu saņemšanas). Lielākie izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā reģistrēti Inner London - West — 37,9 tūkstoši PSPL; jāņem vērā, ka par Luksemburgu un Maltu dati nav pieejami. Visi pārējie 9 no 10 reģioniem ar augstākajiem rādītājiem bija Vācijas reģioni, un augstākais izmantojamo ienākumu līmenis reģistrēts Bavārijas reģionā Oberbayern (kurā atrodas Minhene).

Inner London – West reģistrētais augstākais izmantojamo ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju bija 7,7 reizes lielāks nekā Francijas aizjūras reģionā Mayotte (4,9 tūkstoši PSPL). Salīdzinot ar primāro ienākumu līmeņa attiecību (10,6 pret 1), starpība starp augstāko un zemāko izmantojamo ienākumu līmeni reģionos ir būtiski mazāka. Vairumā reģionu izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju patiešām parasti ir mazāki nekā attiecīgie primārie ienākumi uz vienu iedzīvotāju, un to nosaka valsts iejaukšanās (pārdale). Tas īpaši attiecas uz reģioniem, kuru iedzīvotāji pelna visvairāk (bieži tie ir galvaspilsētu reģioni), jo nodokļu un sociālā nodrošinājuma maksājumi parasti ir lielāki tiem, kam ir lielāki ienākumi.

Kā redzams 2. attēlā, daudzos galvaspilsētu reģionos bijuši augstākie izmantojamo ienākumu līmeņi, tomēr šī tendence nav tik izteikta dažās ES dalībvalstīs ar augstāko izmantojamo ienākumu līmeni, proti, Beļģijā, Vācijā un Austrijā, kur izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētas reģionā bija mazāki nekā vidēji valstī. Spānijas, Itālijas, Ungārijas un Somijas galvaspilsētu reģionos reģistrētie izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju pārsniedz vidējo katras valsts rādītāju, tomēr katrā no šīm ES dalībvalstīm ir vismaz viens cits reģions, kurā izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju bijuši lielāki.

Izņemot galvaspilsētu reģionus, izmantojamo ienākumu sadalījums pa reģioniem vairumā ES dalībvalstu bija samērā vienmērīgs

Izņemot galvaspilsētu reģionus, pārējos reģionos vairumā ES dalībvalstu izmantojamo ienākumu uz vienu iedzīvotāju sadalījums lielākoties bija nelielā amplitūdā. Šāda tendence īpaši vērojama Dānijā, Zviedrijā un Austrijā, kur sadalījums bija diezgan vienmērīgs. Savukārt lielākās izmantojamo ienākumu uz vienu iedzīvotāju atšķirības starp vienas ES dalībvalsts reģioniem (izņemot galvaspilsētu reģionus) konstatētas Itālijā, Francijā un Spānijā. Francijā šādu atšķirību iemesls lielā mērā ir salīdzinoši zemie rādītāji dažos tās aizjūras reģionos, bet Itālijā un Spānijā tās atspoguļo dažādos izmantojamo ienākumu līmeņus valstu ziemeļu un dienvidu daļā (ziemeļu reģionos tie ir augstāki).

Lai gan lielākā daļa NUTS 2. līmeņa reģionu ziņoja, ka izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju tajos bijuši mazāki par primārajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, bija 46 reģioni, kas guva ieguvumus no sociālajiem pabalstiem un citiem pārvedumiem tādā mērā, ka to izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija augstāki nekā primārie ienākumi. Šāda situācija bija 10 no 13 Grieķijas reģioniem, visos sešos Bulgārijas reģionos, piecos no astoņiem Rumānijas reģioniem, piecos no septiņiem Portugāles reģioniem, četros no septiņiem Ungārijas reģioniem, trīs reģionos Spānijā, Itālijā un Apvienotajā Karalistē, divos reģionos Polijā un vienā reģionā Vācijā, Francijā, Horvātijā un Slovākijā, kā arī Kiprā (kura šajā detalizācijas līmenī ir viens reģions).

Lielākais izmantojamo ienākumu pieaugums reģistrēts daudzos Vācijas, Polijas un Rumānijas reģionos

Raksta 5. kartē parādītas izmantojamo ienākumu uz vienu iedzīvotāju izmaiņas NUTS 2. līmeņa reģionos laikā no 2008. gada līdz 2013. gadam; Spānijas dati attiecas uz izmaiņām laikā no 2010. gada līdz 2013. gadam, bet par Horvātiju, Luksemburgu un Maltu informācijas nav. Pamanāmākā tendence šajā kartē ir salīdzinoši lielais izmantojamo ienākumu pieaugums, kas šajā periodā novērots Vācijā, Polijā un Rumānijā. No visiem NUTS 2. līmeņa reģioniem, par ko pieejami dati, lielākais izmantojamo ienākumu pieaugums reģistrēts Polijas galvaspilsētas reģionā Mazowieckie un Rumānijas reģionā Vest. Starp 10 reģioniem ar lielāko pieaugumu ir tikai Polijas un Rumānijas reģioni, kā arī Slovākijas galvaspilsētas reģions.

Visos Grieķijas reģionos izmantojamie ienākumi samazinājās vairāk nekā par tūkstoti PSPL

Izmantojamie ienākumi visvairāk samazinājās dažās no ES dalībvalstīm, ko vissmagāk skārusi finanšu un ekonomikas krīze. ES 28 dalībvalstīs bija 38 reģioni, kuros izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju laikā no 2008. gada līdz 2013. gadam samazinājās vairāk nekā par tūkstoti PSPL (tumši violetais iekrāsojums 5. kartē). Šajā grupā bija visi 13 Grieķijas reģioni, un deviņi reģioni, kuros bijis visu ES 28 dalībvalstu lielākais samazinājums, visi bija Grieķijas reģioni. Vislielākais samazinājums reģistrēts Grieķijas galvaspilsētas reģionā (Attiki). Šajā 38 reģionu grupā turklāt bija arī 11 reģioni Itālijā, 10 reģioni Apvienotajā Karalistē un abi Īrijas reģioni, kā arī viens no diviem Slovēnijas reģioniem un Kipra (kura šajā detalizācijas līmenī ir viens reģions).

Datu avoti un pieejamība

EKS 2010

ES nacionālo kontu veidošanas metodikas pamats ir Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS). Pašreizējā versija EKS 2010 tika pieņemta 2013. gada maijā, un to īsteno kopš 2014. gada septembra.

EKS 2010 ir paredzēta saskaņota metodika, kas jāizmanto nacionālo un reģionālo kontu izstrādē ES. Tā nodrošina, ka statistikas datus par ES dalībvalstu ekonomiku apkopo konsekventi, salīdzināmi, uzticami un mūsdienīgi. Šo statistikas datu juridiskais pamats ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā (Nr. 549/2013).

Plašāku informāciju par pāreju no EKS 95 uz EKS 2010 skatīt Eurostat vietnē.

NUTS

Šajā rakstā uzrādīto datu pamatā ir tikai un vienīgi NUTS 2013. gada versija.

Tvērums

No reģionālajiem ekonomiskajiem kontiem iegūtie statistikas dati galvenokārt attiecas uz NUTS 2. līmeņa reģioniem. Par Šveici, Albāniju un Serbiju pieejami tikai valsts līmeņa dati. Jaunākā pieejamā statistika par Norvēģijas reģioniem attiecas uz 2013. gadu, bet ir pieejami valsts līmeņa dati par 2014. gadu.

Jānorāda, ka pilnīgi laika rindas dati nav pieejami par visiem reģioniem, tāpēc kartes, kurās norādītas izmaiņas laika gaitā, būtu jāanalizē sevišķi uzmanīgi; informācija par novirzēm no standarta tvēruma ir sniegta zemsvītras piezīmēs.

Rādītāju definīcijas

Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir galvenais valsts vispārējā ekonomikas stāvokļa rādītājs. Tas ir ražošanas kopējā apjoma mērījums, kas vienāds ar visu ražošanā iesaistīto rezidentu institucionālo vienību radītās bruto pievienotās vērtības summu, kurai pieskaitīti visi nodokļi un no kuras atņemtas visas subsīdijas attiecībā uz produktiem, kas nav iekļauti to izlaides vērtībā. Bruto pievienotā vērtība ir rādītājs, ko iegūst, no izlaides atņemot starppatēriņu.

IKP uz vienu nodarbinātu personu sniedz vispārēju priekšstatu par valsts/reģiona ekonomikas konkurētspēju un ražīgumu. Zināmā mērā šis rādītājs ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras, un to var samazināt, piemēram, pāreja no pilna laika darba uz nepilna laika darbu.

Bruto pievienotā vērtība bāzes cenās ir nacionālo kontu sistēmas ražošanas konta balanspostenis, kas definēts kā izlaide bāzes cenās mīnus starppatēriņš pircēja cenās. Bāzes cena ir cena, ko ražotājs saņem no pircēja par produkta vienību, mīnus nodokļi, kas jāmaksā par šo produktu, plus visas šim produktam piešķirtās subsīdijas. Bruto pievienoto vērtību var analizēt pēc darbības jomas — IKP veido visu darbības jomu radītās bruto pievienotās vērtības bāzes cenās summa plus produktu nodokļi mīnus produktu subsīdijas.

Privāto mājsaimniecību primārie ienākumi ir ienākumi, kas tieši gūti tirgus darījumos. Lielākoties tie ir ienākumi no apmaksātas nodarbinātības un pašnodarbinātības, kā arī ienākumi no procentiem, dividendēm un iznomāšanas; maksājamie procentu un nomas maksājumi tiek ņemti vērā kā negatīvi posteņi.

Izmantojamo ienākumu rādītāju iegūst, primārajiem ienākumiem pieskaitot visus sociālos pabalstus un monetāros pārvedumus (valsts veiktās pārdales ietvaros) un no tiem atņemot ienākuma un mantas nodokļus, kā arī sociālos maksājumus un līdzīgus pārvedumus; tādējādi šis rādītājs atspoguļo “tīros” ienākumus.

Konteksts

Ekonomikas attīstības mērīšana

Ekonomikas attīstību parasti izsaka ar IKP, ko reģionu kontekstā var izmantot, lai mērītu makroekonomisko darbību un izaugsmi, kā arī nodrošinātu pamatu reģionu salīdzināšanai. IKP ir arī būtisks rādītājs no politikas skatupunkta, jo tas ir nepieciešams, lai noteiktu, cik lielam jābūt katras ES dalībvalsts ieguldījumam ES budžetā, turklāt trīs gadu vidējo IKP rādītāju izmanto, lai noteiktu, kuriem reģioniem ir tiesības saņemt atbalstu no ES struktūrfondiem.

IKP uz vienu iedzīvotāju nereti uzskata par būtiskāko rādītāju vispārējā dzīves līmeņa noteikšanai. Taču, ja jāiegūst informācija debatēm par politiku, IKP nevajadzētu būt vienīgajam informācijas avotam, jo, nosakot IKP, neņem vērā ārējus faktorus, piemēram, vides ilgtspējību vai sociālo iekļautību, ko arvien biežāk uzskata par būtiskiem dzīves kvalitātes faktoriem.

Šim aspektam ir veltītas vairākas starptautiskās iniciatīvas, un 2009. gada augustā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē” (COM(2009) 433 galīgā redakcija), kurā izklāstītas vairākas darbības, ar ko uzlabot un papildināt IKP mērījumus. Paziņojumā norādīts, ka IKP noteikti jāpapildina ar statistiku, kurā iekļauti citi ekonomikas, sociālās jomas un vides aspekti, kas ir vitāli svarīgi cilvēku labklājībai. Aktualitātes saistībā ar šiem papildu rādītājiem ir izklāstītas dienestu darba dokumentā Progress on ‘GDP and beyond’ actions (SWD(2013) 303 final), kurā apstiprināta sabiedrības interese par plašākiem IKP mērījumiem, tostarp reģionālā un vietējā līmenī.

Ekonomikas politika

Reģionu nevienlīdzībai var būt vairāki iemesli, tostarp ģeogrāfiskā atrašanās vieta attālos apgabalos vai zems iedzīvotāju blīvums, kā arī sociālās un ekonomikas pārmaiņas vai iepriekšējās ekonomikas sistēmas radītas sekas. Reģionu nevienlīdzība cita starpā var izpausties kā sociālā nenodrošinātība, sliktas kvalitātes mājokļi, veselības aprūpe vai izglītība, augstāks bezdarba līmenis vai neatbilstīga infrastruktūra.

ES reģionālās politikas mērķis ir atbalstīt plašāku stratēģijas “Eiropa 2020” programmu. Tā izstrādāta nolūkā veicināt solidaritāti un kohēziju, lai ikviens reģions varētu pilnīgi izmantot savu potenciālu, palielinot konkurētspēju un paaugstinot nodarbinātības līmeni, kā arī iespējami ātri tuvinot “nabadzīgāku” reģionu dzīves līmeni ES vidējam līmenim.

Kohēzijas politika

Vairāk nekā trešdaļa ES budžeta tiek atvēlēta kohēzijas politikai, kuras mērķis ir likvidēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo nevienlīdzību ES, piemēram, palīdzot pārstrukturēt rūpnieciskos reģionus, kur vērojama lejupslīde, vai dažādot darbību lauku reģionos. To darot, ES reģionālās politikas uzdevums ir padarīt reģionus konkurētspējīgākus, veicināt ekonomikas izaugsmi un radīt jaunas darbvietas. ES reģionālā politika ir ieguldījumu politika, kas atbalsta darbvietu izveidi, konkurētspēju, ekonomikas izaugsmi, labāku dzīves kvalitāti un ilgtspējīgu attīstību.

Attiecībā uz laikposmu no 2014. gada līdz 2020. gadam ir mainīti ES kohēzijas politikas mērķi, lai panāktu iespējami lielu ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību. Šajā periodā ES reģionos tiks ieguldīti kopumā EUR 351 miljardi. Ieguldījumus turpinās veikt visos reģionos, taču ir pieņemtas politikas reformas, mainot atbalsta līmeņus atbilstīgi šādai reģionu klasifikācijai:

mazāk attīstīti reģioni (IKP < 75 % no vidējā rādītāja ES 27 dalībvalstīs),
pārejas reģioni (IKP 75–90 % no vidējā rādītāja ES 27 dalībvalstīs) un
attīstītāki reģioni (IKP > 90 % no vidējā rādītāja ES 27 dalībvalstīs).

ES reģionālās politikas uzdevums ir palīdzēt ikvienam reģionam pilnīgi izmantot savu potenciālu, palielinot konkurētspēju un paaugstinot dzīves līmeni nabadzīgākajos reģionos, tuvinot to ES vidējam līmenim (konverģence). Reģionālās ekonomikas politikas uzdevums ir veicināt ieguldījumus reģionos, uzlabojot pieejamību, nodrošinot kvalitatīvus pakalpojumus un saglabājot vidi, tādējādi sekmējot inovāciju un uzņēmējdarbību, kā arī darbvietu radīšanu, vienlaikus mazinot atšķirības, kas var izpausties kā sociālā nenodrošinātība, zemas kvalitātes mājokļi, izglītība un veselības aprūpe, augstāks bezdarba līmenis vai neatbilstīga infrastruktūra.

Nodarbinātības, izaugsmes un ieguldījumu stimulēšana

Eiropas Komisija 2014. gadā par galveno prioritāti noteica nodarbinātības, izaugsmes un ieguldījumu stimulēšanu. Tā ir vērienīga un jauna iniciatīva, kuras mērķis ir piesaistīt publiskā un privātā sektora ieguldījumus, pievēršoties infrastruktūras attīstībai, piemēram, platjoslas interneta, energotīklu un transporta attīstībai. Paziņojumā “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014) 903 final) Eiropas Komisija uzsvēra, kādai vajadzētu būt dalībvalstu un reģionu iestāžu darbībai, lai palielinātu struktūrfondu ietekmi, izmantojot dažādus finanšu instrumentus aizdevumu, kapitāla un garantiju veidā. Eiropas Komisija 2015. gada janvārī pieņēma Paziņojumu par elastīguma vislabāko izmantošanu saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem (COM(2015) 12 final). Minētā paziņojuma mērķis ir stiprināt saikni starp investīcijām, strukturālām reformām un fiskālo atbildību.

Skatiet arī

Economy and finance statistics introduced (angļu valoda)
European sector accounts - background (pamatinformācija) (angļu valoda)
European system of national and regional accounts - ESA 2010 (pamatinformācija) (angļu valoda)
GDP per capita, consumption per capita and price level indices (angļu valoda)
Nacionālie konti un IKP

Papildu informācija no Eurostat

Regional economic accounts — ESA2010 (t_nama_reg)

Datubāze

Regional statistics by NUTS classification (reg) (angļu valoda), sk.

Regional economic accounts — ESA2010 (reg_eco10)

Īpaša sadaļa

National accounts (angļu valoda)
Regions (angļu valoda)

Metodika / Metadati

Gross domestic product (GDP) at current market prices by NUTS 2 regions (angļu valoda) (ESMS metadata file — nama_r_e2gdp_esms)
Household accounts - ESA95 (angļu valoda) (ESMS metadata file — reg_ecohh_esms)

Izejas dati diagrammām un kartēm (MS Excel)

Economy at regional level (angļu valoda)

Ārējas saites

European Commission — Regional and Urban Policy — Cohesion policy data (angļu valoda)