Statistics Explained

Archive:Migrācijas un migrantu statistika

Revision as of 10:37, 3 October 2016 by EXT-S-Allen (talk | contribs)
Dati iegūti: 2016. gada maijā. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, galvenās tabulas un datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2017. gada augustā.
1. tabula: Imigrācija pēc pilsonības, 2014. gads (1)
'’ — informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz)
1. diagramma: Imigranti, 2014. gads
(uz 1000 iedzīvotājiem)
— informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz) un (migr_pop1ctz)
2. diagramma: Imigrantu sadalījums pēc pilsonības, 2014. gads
(% no visiem imigrantiem)
— informācijas avots: Eurostat (migr_imm2ctz)
2. tabula: Imigrācija pēc dzimšanas valsts, 2014. gads (1)
— informācijas avots: Eurostat (migr_imm3ctb)
3. tabula: Imigrācija pēc iepriekšējās mītnes valsts, 2014. gads (1)
— informācijas avots:'’ Eurostat (migr_imm5prv)
3. diagramma: Imigrantu sadalījums pēc dzimuma, 2014. gads
(% no visiem imigrantiem)
— informācijas avots: Eurostat (migr_imm2ctz)
4. diagramma: Imigrantu vecuma struktūra pēc valstspiederības, ES, 2014. gads (1)
(%)
— informācijas avots: Eurostat (migr_imm2ctz)
4. tabula: Ārvalstīs dzimušie iedzīvotāji pēc dzimšanas valsts, 2015. gada 1. janvāris (1)
— informācijas avots: Eurostat (migr_pop3ctb)
5. tabula: Ārvalstnieki pēc pilsonības grupas, 2015. gada 1. janvāris (1)
— informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz)
5. diagramma: Ārvalstnieku īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū, 2015. gada 1. janvāris
(%)
— informācijas avots:'’ Eurostat (migr_pop1ctz)
6. tabula: Galvenās valstis pēc ārvalstnieku/ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju pilsonības un dzimšanas, 2015. gada 1. janvāris (1)
(absolūtos skaitļos un procentos no kopējā ārvalstnieku/ārvalstīs dzimušo iedzīvotāju skaita)
'’— informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz) un (migr_pop3ctb)
6. diagramma: Valsts un ārvalstu iedzīvotāju vecuma struktūra, ES-28 dalībvalstis, 2015. gada 1. janvāris (1)
(%)
— informācijas avots: Eurostat (migr_pop2ctz)
7. diagramma: ES dalībvalstī pilsonību ieguvušo personu skaits, ES-28 dalībvalstīs, 2009.-2014. g. (1)
(tūkstoši)
— informācijas avots: Eurostat (migr_acq)
7. tabula: Ziņotājā valstī pilsonību ieguvušo personu skaits, 2014. gads (1)
— informācijas avots:'’ Eurostat (migr_acq)
code=migr_acq}un (migr_pop1ctz)
code=migr_acq}un (migr_pop1ctz)

Šajā rakstā ir sniegta Eiropas Savienības (ES) statistika par starptautisko migrāciju, valstu pilsoņiem un ārvalstniekiem, kā arī dati par pilsonības iegūšanu. Migrāciju ietekmē ekonomisko, politisko un sociālo faktoru apvienojums: vai nu migranta izcelsmes valstī (emigrāciju veicinošie faktori) vai galamērķa valstī (imigrāciju veicinošie faktori). Tiek uzskatīts, ka ES relatīvā ekonomiskā labklājība un politiskā stabilitāte vēsturiski ir bijis būtisks imigrantus piesaistošs faktors.

Galamērķa valstīs starptautisko migrāciju var izmantot kā instrumentu, lai risinātu īpašas darbaspēka deficīta problēmas darba tirgū. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka ar migrāciju vien nebūs iespējams mainīt pašreizējo sabiedrības novecošanas tendenci, kas ir vērojama daudzos ES reģionos.

Galvenie statistikas rezultāti

Migrācijas plūsmas

Kopskaitā 3,8 miljoni cilvēku 2014. gadā imigrēja kādā no ES-28 dalībvalstīm, bet vismaz 2,8 miljoni emigrantu atstāja kādu ES dalībvalsti. Šie kopējie rādītāji neatspoguļo migrācijas plūsmas uz/no ES kopumā, jo tie ietver arī plūsmas starp dažādām ES dalībvalstīm.

Pēc aplēsēm šo 3,8 miljonu imigrantu vidū 2014. gadā bija 1,6 miljoni trešo valstu valstu pilsoņu, 1,3 miljonam cilvēku bija citas ES dalībvalsts pilsonība (atšķirīga no tās, uz kuru viņi imigrēja), un apmēram 870 tūkstoši cilvēku migrēja uz tādu ES dalībvalsti, kuras pilsonība viņiem bija (piemēram, valstspiederīgie, kuri atgriezās valstī, vai valstspiederīgie, kuri bija dzimuši ārvalstīs), kā arī aptuveni 12,4 tūkstoši bezvalstnieku.

Vācija ziņoja par lielāko kopējo imigrantu skaitu 2014. gadā (884,9 tūkstoši), tai sekoja Apvienotā Karaliste (632,0 tūkstoši), Francija (339,9 tūkstoši), Spānija (305,5 tūkstoši) un Itālija (277,6 tūkstoši). Spānija 2014. gadā ziņoja par vislielāko emigrantu skaitu (400,4 tūkstoši), tai sekoja Vācija (324,2 tūkstoši), Apvienotā Karaliste (319,1 tūkstoši), Francija (294,1 tūkstoši) un Polija (268,3 tūkstoši). Kopumā 15 no visām ES dalībvalstīm ziņoja par lielāku imigrāciju nekā emigrāciju 2014. gadā, bet Bulgārijā, Īrijā, Grieķijā, Spānijā, Horvātijā, Kiprā, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovēnijā un trijās Baltijas dalībvalstīs emigrantu skaits pārsniedza imigrantu skaitu.

Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, Luksemburgā 2014. gadā tika reģistrēts lielākais imigrantu skaits (40 imigranti uz 1 000 iedzīvotājiem), tai sekoja Malta (21 imigrants uz 1 000 iedzīvotājiem) un Īrija (15 imigranti uz 1 000 iedzīvotājiem) — sk. 1. diagrammu. Lielākais emigrantu skaits 2014. gadā tika reģistrēts Kiprā (28 emigranti uz 1 000 iedzīvotājiem), Luksemburgā (20 emigranti uz 1 000 iedzīvotājiem) un Īrijā (18 imigranti uz 1 000 iedzīvotājiem).

Lielākais relatīvais valsts imigrantu īpatsvars (citiem vārdiem sakot, imigranti, kuriem ir attiecīgās ES dalībvalsts pilsonība, uz kuru tie migrēja) no kopējā imigrantu skaita 2014. gadā bija Rumānijā (91 % no visiem imigrantiem), Lietuvā (80 %), Igaunijā (65 %), Polijā (57 %), Latvijā (57 %), Slovākijā (55 %), Ungārijā un Portugālē (abās 52 %). Šīs bija vienīgās ES dalībvalstis, kuras ziņoja par to, ka valsts imigrācija veidoja vairāk nekā pusi no kopējā imigrantu skaita — sk. 2. diagrammu. Savukārt Vācijā, Austrijā un Luksemburgā šis īpatsvars bija salīdzinoši neliels, jo valsts imigrācija veidoja ne vairāk kā 10,0 % no kopējās imigrācijas 2014. gadā.

Informāciju par pilsonību bieži izmanto, lai pētītu imigrantus ar ārvalstu izcelsmi. Tomēr, tā kā persona dzīves laikā pilsonību var mainīt, ir lietderīgi analizēt informāciju pēc dzimšanas valsts. Visaugstākais valstī dzimušo imigrantu relatīvais īpatsvars kopējā imigrantu skaitā bija Lietuvā (72 % no visiem imigrantiem), pēc kuras sekoja Rumānija (68 %) un Polija (50 %). Savukārt Itālijā, Spānijā, Vācijā, Austrijā un Luksemburgā valsts imigrantu īpatsvars bija salīdzinoši neliels, proti, mazāk nekā 10 % no kopējā 2014. gada imigrācijas apjoma.

Imigrācija 2014. gadā uz ES-28 dalībvalstīm no ārpuskopienas valstīm bija 1,9 miljoni cilvēku

2014. gadā ES-28 dalībvalstīs no ārpuskopienas valstīm ieradās aptuveni 1,9 miljoni imigrantu. Turklāt 1,8 miljoni cilvēku, kuri iepriekš bija uzturējušies kādā ES dalībvalstī, migrēja uz citu dalībvalsti.

Analizējot migrāciju pēc iepriekšējās mītnes valsts, tika konstatēts, ka vislielākais to imigrantu skaits, kuri nāk no kādas citas ES dalībvalsts, bija Luksemburgā (91 % no kopējā imigrantu skaita 2014. gadā), tai sekoja Slovākija (80 %) un Rumānija (75 %); īpaši mazs īpatsvars tika novērots Bulgārijā (19 % no visiem imigrantiem), kā arī Itālijā un Zviedrijā (abās — 29 %) — sk. 3. tabulu.

Apskatot ES dalībvalstīs ieradušos imigrantu dzimumu sadalījumu 2014. gadā, var redzēt, ka vīriešu imigrantu bija nedaudz vairāk nekā sieviešu (attiecīgi 53 % pret 47 %). Dalībvalsts, kura ziņoja par lielāku imigrantu vīriešu īpatsvaru, bija Latvija (62 %); Savukārt par vislielāko imigrantu sieviešu īpatsvaru tika ziņots Kiprā (70 %).

ES dalībvalstīs 2014. gadā iebraukušie imigranti vidēji bija daudz jaunāki nekā viņu galamērķa valsts vietējie iedzīvotāji. Vidējais ES-28 dalībvalstu visu iedzīvotāju vidējais vecums 2015. gada 1. janvārī bija 42 gadi. Savukārt 2014. gadā ES-28 valstīs ieceļojušo imigrantu vidējais vecums bija 28 gadi.

Migranti

ES dalībvalstīs 2015. gada 1. janvārī bija 34,3 miljoni cilvēku, kuri bija dzimuši ārpus ES-28 bloka valstīm, un 18,5 miljoni cilvēku, kuri bija dzimuši citā ES dalībvalstī — ne tajā, kurā tie bija pastāvīgie iedzīvotāji. Vienīgi Ungārijā, Īrijā, Luksemburgā, Slovākijā un Kiprā to personu skaits, kuras bija dzimušas citās ES dalībvalstīs, bija augstāks nekā ārpus ES-28 bloka valstīm dzimušo skaits.

To cilvēku skaits, kuri 2015. gada 1. janvārī dzīvoja ES-28 dalībvalstīs un bija ārpuskopienas valstu pilsoņi, bija 19,8 miljoni, bet to cilvēku skaits, kuri dzīvoja ES-28 dalībvalstīs un bija dzimuši ārpus ES, bija 34,3 miljoni

Cilvēku skaits 2015. gada 1. janvārī, kuri dzīvoja ES dalībvalstī un kuriem bija trešās valsts pilsonība, bija 19,8 miljoni, kas veidoja 3,9 % no visa ES-28 valstu iedzīvotāju skaita. Turklāt 2015. gada 1. janvārī kādā no ES dalībvalstīm dzīvoja kopskaitā 15,3 miljoni cilvēku, kuriem bija kādas citas ES dalībvalsts pilsonība.

Absolūtā izteiksmē vislielākais ES dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku skaits 2015. gada 1. janvārī bija Vācijā (7,5 miljoni personu), Apvienotajā Karalistē (5,4 miljoni), Itālijā (5,0 miljoni), Spānijā (4,5 miljoni) un Francijā (4,4 miljoni). Citu valstu valstspiederīgie šajās piecās dalībvalstīs kopumā veidoja 76 % no kopējā visās ES dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku skaita, un šajās piecās dalībvalstīs arī dzīvoja 63 % no visiem ES-28 iedzīvotājiem.

Relatīvā izteiksmē ES dalībvalsts ar vislielāko ārvalstnieku īpatsvaru bija Luksemburga, jo ārvalstnieki veidoja 46 % no tās iedzīvotāju kopskaita. Liels ārvalstnieku īpatsvars (10 % vai vairāk no iedzīvotāju kopskaita) tika konstatēts Kiprā, Latvijā, Igaunijā, Austrijā, Īrijā un Beļģijā.

Vairumā ES dalībvalstu lielākā daļa ārvalstnieku bija ārpuskopienas valstu pilsoņi (sk. 5. tabulu); Pretēja situācija bija tikai Luksemburgā, Slovākijā, Kiprā, Īrijā, Beļģijā, Nīderlandē, Ungārijā, Apvienotajā Karalistē, Maltā un Austrijā. Latvijā un Igaunijā ārpuskopienas valstu pilsoņu īpatsvars ir īpaši liels, un tas ir saistīts ar lielu skaitu atzīto nepilsoņu (tie galvenokārt ir bijušās Padomju Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo šo valstu teritorijā un nav ieguvuši nekādas citas valsts pilsonību).

Visās ES dalībvalstīs, izņemot Igauniju, Čehijas Republiku un Latviju, ārpuskopienas valstīs dzimušo personu skaits bija lielāks nekā to cilvēku skaits, kuriem ir ārpuskopienas valsts pilsonība.

6. tabulā ir sniegts kopsavilkums par piecām galvenajām ārvalstu valstspiederīgo un ārvalstīs dzimušo personu grupām ES dalībvalstīs un EBTA valstīs (atkarībā no datu pieejamības).

Iedzīvotāju vecuma struktūras analīze liecina, ka ES-28 dalībvalstīs ārvalstu pilsoņi kopumā bija jaunāki nekā valsts iedzīvotāji. Ārvalstnieku vecumsastāvs salīdzinājumā ar pilsoņu vecumsastāvu rāda, ka ir liels salīdzinoši jaunu pieaugušo īpatsvars darbspējas vecumā. Vidējais valstu iedzīvotāju vecums ES-28 dalībvalstīs 2015. gada 1. janvārī bija 43 gadi, savukārt vidējais ES dzīvojošo ārvalstnieku vecums bija 35 gadi.

Pilsonības iegūšana

Pilsonību ieguvušo personu skaits 2014. gadā samazinājās par 9 %

ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo skaits 2014. gadā bija 889,1 tūkstoši, kas nozīmēja 9 % samazinājumu, salīdzinot ar 2013. gadu. Šis samazinājums tika novērots pēc diviem secīgiem pieauguma gadiem.

Spānijā bija lielākais pilsonību ieguvušo personu skaits 2014. gadā — 205,9 tūkstoši (vai 23 % no ES-28 dalībvalstīm kopumā). Nākamais augstākais pilsonību ieguvušo iedzīvotāju īpatsvars bija Itālijā (129,9 tūkstoši), Apvienotajā Karalistē (125,6 tūkstoši), Vācijā (110,6 tūkstoši) un Francijā (105,6 tūkstoši).

Absolūtā izteiksmē lielākais pieaugums, salīdzinot ar 2013. gadu, tika novērots Itālijā, kur 29 200 iedzīvotājiem tika piešķirta Itālijas pilsonība, pēc kuras sekoja Francija (8,3 tūkstoši) un Nīderlande (6,8 tūkstoši). Turpretī absolūtā izteiksmē vislielākais samazinājums tika novērots Apvienotajā Karalistē (Lielbritānijas pilsonība tika piešķirta par 81,9 tūkstošiem personām mazāk nekā 2013. gadā), Spānijā (19,9 tūkstoši), Beļģija (16,0 tūkstoši), Grieķijā (8,6 tūkstoši) un Zviedrijā (6,7 tūkstoši).

Bieži izmantots indikators ir “naturalizācijas rādītājs”, kas šeit tiek definēts kā attiecība starp kopējo piešķirto pilsonību skaitu un ārvalstnieku skaitu tā paša gada sākumā. ES dalībvalsts ar vislielāko naturalizācijas rādītāju 2014. gadā bija Zviedrija (6,3 piešķirtām pilsonībām uz 100 ārvalstniekiem), kurai seko Ungārija un Portugāle (ar attiecīgi 6,2 un 5,3 piešķirtām pilsonībām uz 100 ārvalstniekiem).

Aptuveni 784,8 tūkstoši ārpuskopienas valstu pilsoņu, kuri dzīvo kādā ES dalībvalstī, 2014. gadā ieguva ES pilsonību, kas nozīmē 10 % samazinājumu, salīdzinot ar 2013. gadu. Līdz ar to ārpuskopienas valstu pilsoņi veidoja 88 % no visām ES dalībvalstu pilsonību ieguvušajām personām 2014. gadā. Šie jaunie ES-28 valstu pilsoņi galvenokārt bija no Āfrikas (29 % no kopējā pilsonību ieguvušo skaita), Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas (21 %), Āzijas (20 %) un tām Eiropas daļām, kuras nav ES-28 bloka valstu sastāvā (18 %). ES dalībvalstu pilsoņus skaits, kuri ieguva citas ES dalībvalsts pilsonību, sasniedza 95,7 tūkstošus, tādējādi veidojot 11 % no kopējā apjoma. Absolūtā izteiksmē galvenās ES-28 pilsoņu grupas, kuras ieguva kādas citas ES dalībvalsts pilsonību, bija rumāņi, kuri kļuva par Itālijas (6,4 tūkstoši personu) vai Ungārijas (6,2 tūkstoši) pilsoņiem, poļi kļuva par Vācijas (6,0 tūkstoši personu) vai Apvienotās Karalistes (3,2 tūkstoši personu) pilsoņiem, itāļi kļuva par Vācijas (3,2 tūkstoši personu) vai Beļģijas (1,2 tūkstoši personu) pilsoņiem, portugāļi kļuva par Francijas (3,3 tūkstoši personu) vai Luksemburgas (1,2 tūkstoši personu) pilsoņiem, bulgāri kļuva par Vācijas (1,8 tūkstoši personu) vai Apvienotās Karalistes (1,3 tūkstoši personu) pilsoņiem, savukārt horvāti kļuva par Vācijas pilsoņiem (3,9 tūkstoši personu).

Luksemburgā, Ungārijā un Maltā lielākais skaits jauno pilsonību tika piešķirts citu ES dalībvalstu pilsoņiem. Luksemburgas gadījumā Portugāles pilsoņi veidoja lielāko īpatsvaru, kam sekoja Itālijas, Francijas, Beļģijas un Vācijas pilsoņi, bet Ungārijas ES valstspiederīgie, kuri ieguva pilsonību, bija gandrīz tikai rumāņi, bet Maltas gadījumā lielāko daļu veidoja Lielbritānijas pilsoņi.

Tāpat kā iepriekšējos gados 2014. gadā lielākā jauno ES dalībvalstu pilsoņu grupa bija Marokas pilsoņi (92,7 tūkstoši, kas atbilst 10,4 % no visām piešķirtajām pilsonībām), pēc kuras sekoja Albānijas (41,0 tūkstoši jeb 4,6 %), Turcijas (37,5 tūkstoši jeb 4,2 %), Indijas (35,3 tūkstoši jeb 4,0 %) un Ekvadoras (34,8 tūkstoši jeb 3,9 %) pilsoņi. Salīdzinot ar 2013. gadu, Marokas pilsoņu skaits, kuri ieguva kādas ES dalībvalsts pilsonību, pieauga par 5,5 %. Lielākā marokiešu procentuālā daļa ieguva jauno pilsonību Spānijā (38 %), Itālijā (31 %) vai Francijā (20 %).

Datu avoti un pieejamība

Emigrāciju ir īpaši sarežģīti noteikt; ir apgrūtinoši uzskaitīt tās personas, kuras atstāj valsti, nekā tās, kuras ierodas. Analīze, kurā tika salīdzināti imigrācijas un emigrācijas dati par ES dalībvalstīm 2014. gadā (salīdzinošā statistika), apstiprināja, ka tā tas bija vairākās valstīs — kā rezultātā šajā rakstā galvenokārt ir aplūkoti imigrācijas dati.

Eurostat sagatavo statistikas datus par daudziem jautājumiem, kas ir saistīti ar starptautiskās migrācijas plūsmām, ārvalstu valstspiederīgo iedzīvotāju skaita apsekojumu un pilsonības iegūšanu. ES dalībvalstu statistikas iestādes šos datus vāc katru gadu un pēc tam tos iesniedz Eurostat.

Gandrīz visas valstis, kas pēc 2011. gada iedzīvotāju skaitīšanas kārtas pārskatīja laika rindas par iedzīvotājiem, Eurostat ir nosūtījušas pārskatītus iedzīvotāju skaitīšanas rezultātus pēc vecuma, dzimuma, pilsonības vai dzimšanas valsts. Raksta tapšanas laikā vienīgā atlikusī valsts ir Vācija, kura plāno iesniegt pārskatītos datus 2016. gada jūnijā. Vācijas pārskatītajiem datiem būs nozīmīga ietekme uz naturalizācijas rādītājiem.

Datu vākšanas pamats

Kopš 2008. gada migrācijas, pilsonības un patvēruma datu vākšana notiek, balstoties uz Regulu Nr. 862/2007; ES, EBTA un kandidātvalstu grupu analīze un sastāvs par pārskata gada 1. janvāri ir sniegts īstenošanas Regulā Nr. 351/2010 Tas nosaka statistikas pamatrādītāju kopumu par starptautiskās migrācijas plūsmām, ārvalstnieku skaita apsekojumiem, pilsonības iegūšanu, uzturēšanās atļaujām, patvērumu un pasākumiem nelegālas ieceļošanas un uzturēšanās novēršanai. Lai gan ES dalībvalstis var turpināt izmanto jebkādus attiecīgos datus atbilstoši valsts pieejamībai un piekoptajai praksei, saskaņā ar šo Regulu apkopotajiem statistikas datiem ir jābūt balstītiem uz vienotām definīcijām un jēdzieniem. Lielākajai daļai ES dalībvalstu statistikas dati balstās uz administratīvo datu avotiem, piemēram, iedzīvotāju reģistriem, ārvalstnieku reģistriem, uzturēšanās vai darba atļauju reģistriem, veselības apdrošināšanas reģistriem un nodokļu reģistriem. Dažas valstis, lai sagatavotu statistikas datus par migrāciju, izmanto salīdzinošo statistiku, izlases veida apsekojumus vai novērtēšanas metodes. Ir paredzams, ka, īstenojot šo Regulu, pieaugs migrācijas un pilsonības statistikas pieejamība un salīdzināmības iespējas.

Datus par pilsonības iegūšanu parasti sagatavo, izmantojot administratīvās sistēmas. Ir paredzams, ka, īstenojot šo Regulu, pieaugs migrācijas un pilsonības statistikas pieejamība un salīdzināmības iespējas.

Kā norādīts Regulas Nr. 862/2007 2. panta 1. punkta (a), (b), (c) apakšpunktā, tiek uzskaitīti tie imigranti, kuri ES dalībvalsts teritorijā uzturas (vai plāno uzturēties) vismaz 12 mēnešus, kā arī emigranti, kas ārvalstīs dzīvo ilgāk nekā 12 mēnešus. Tāpēc Eurostat apkopotie dati attiecas uz 12 mēnešu vai ilgāka perioda migrāciju: Tādējādi jēdziens „migranti“ attiecas uz personām, kuras ir migrējušas viena vai vairāku gadu laika periodā, kā arī personas, kuras migrē pastāvīgi.

Koncentrējoties uz vecuma un migrācijas plūsmu jēdzieniem, ir jāņem vērā, ka 2014. gada datos par visām ES dalībvalstīm ir ņemts vērā respondentu sasniegtais vecums vai vecums pārskata gada beigās, izņemot Īriju, Grieķiju, Austriju, Rumāniju, Slovēniju un Apvienoto Karalisti (kurās datos ir ņemts vērā respondenta pilns vecums vai viņa pēdējā dzimšanas diena).

Datus par pilsonības iegūšanu apkopo Eurostat saskaņā ar Regulas Nr. 862/2007 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta noteikumiem, kuri nosaka, ka: „Dalībvalstis iesniedz Komisijai (Eurostat) statistiku par (..) personu skaitu, kuru parastā dzīvesvieta ir dalībvalsts teritorijā un kas pārskata periodā ieguvušas dalībvalsts pilsonību, (...) sadalītu pēc (...) personu iepriekšējās pilsonības un pēc tā, vai personas agrāk bijušas bezvalstnieki.”

Koncentrējoties uz vecuma, kurā iegūta pilsonība, jēdzieniem, ir jāņem vērā, ka 2014. gada datos par visām ES dalībvalstīm ir ņemts vērā respondentu sasniegtais vecums vai vecums pārskata gada beigās, izņemot Vāciju, Grieķiju, Austriju, Rumāniju, Slovēniju un Apvienoto Karalisti (kurās datos ir ņemts vērā respondenta pilns vecums vai viņa pēdējā dzimšanas diena).

Jēdzienu „naturalizācijas rādītājs” ir jālieto piesardzīgi, jo aprēķināšanas gaitā tā skaitītājs ietver visus pilsonības iegūšanas veidus, nevis tikai valstī dzīvojošu atbilstīgu ārvalstnieku naturalizāciju, un saucējs ietver visus ārvalstniekus, nevis tikai tos, kuriem ir tiesības pretendēt uz pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Konteksts

ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības brīvi ceļot un pārvietoties ES iekšējās robežās. Migrācijas politika ES iekšienē saistībā ar ārpuskopienas valstu pilsoņiem ir vērsta uz to, lai piesaistītu konkrētu migrantu profilu, bieži vien cenšoties kompensēt darbinieku trūkumu ar specifiskām prasmēm. Atlasi var veikt pamatojoties uz valodu prasmi, darba pieredzi, izglītību un vecumu. Tāpat arī darba devēji var veikt izvēli, nodrošinot to, ka, migrantiem ierodoties, viņiem uzreiz jau būtu darbs.

Turklāt bieži vien politika, lai veicinātu darbā pieņemšanu, kā arī imigrācijas politika ir vērsta uz divām jomām: lai novērstu nelegālu migrāciju un neatļautu imigrantu nodarbināšanu, kuriem nav atļauts strādāt, kā arī lai veicinātu imigrantu integrāciju sabiedrībā. Ir mobilizēti nozīmīgi resursi, lai apkarotu cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecības tīklus ES.

Daži no svarīgākajiem pieņemtajiem tiesību aktiem imigrācijas jomā ir:

Eiropas Komisijā par Eiropas migrācijas politiku ir atbildīgs Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts. Eiropas Komisija 2005. gadā atsāka diskusijas par nepieciešamību pēc kopēja noteikuma kopuma saistībā ar ekonomisko migrantu pieņemšanu, pamatojoties uz Zaļo grāmatu par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai (COM(2004) 811, galīgā redakcija), kuras rezultātā 2005. gada beigās tika pieņemts„legālās migrācijas politikas plāns” (COM(2005) 669, galīgā redakcija). Eiropas Komisija 2006. gada jūlijā pieņēma Paziņojumu par”Trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm” (COM(2006) 402, galīgā redakcija), kurš paredz rast kompromisu starp drošību un indivīdu pamattiesībām visos nelikumīgas ieceļošanas procesa posmos. Eiropas Komisija 2007. gada septembrī nāca klajā ar ”Trešo gada ziņojumu par imigrāciju un integrāciju” (COM(2007) 512, galīgā redakcija). Eiropas Komisijas 2008. gada oktobrī pieņemtajā paziņojumā tika uzsvērta vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšanas nozīme: koordinācijas, saskaņotības un sinerģijas uzlabošanas svarīgums (COM(2008) 611, galīgā redakcija) kā ārējās un attīstības politikas aspekts. Stokholmas programma, ko ES valstu un valdību vadītāji pieņēma 2009. gada decembrī, nosaka satvaru un vairākus principus nepārtrauktai Eiropas politikas programmu izstrādei par tieslietām un iekšlietām periodam no 2010. līdz 2014. gadam; šīs programmas pamatā ir ar migrāciju saistīti jautājumi. Lai ieviestu panāktās vienošanās par izmaiņām, Eiropas Komisija 2010. gadā pieņēma rīcības plānu, kas īsteno Stokholmas programmu — par brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšanu Eiropas pilsoņiem (COM(2010) 171, galīgā redakcija).

Eiropas Komisija 2013. gada maijā publicēja ziņojumu „ES pilsoņi – jūsu tiesības, jūsu nākotne” (COM(2013) 269, galīgā redakcija). Tajā bija minēts, ka ES pilsonība sniedz jaunas tiesības un iespējas. Tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot ES dalībvalstīs ir cieši saistītas ar ES pilsonību. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģisko attīstību un to, ka tagad ceļot ir kļuvis vienkāršāk, pārvietošanās brīvība eiropiešiem ļauj paplašināt redzesloku ārpus valstu robežām, uz īsāku vai ilgāku laiku atstāt savu valsti, izbraukt un iebraukt ES dalībvalstīs, lai strādātu, studētu vai stažētos, ceļotu darījumu vai atpūtas nolūkos, kā arī lai iepirktos ārvalstīs. Brīva pārvietošanās var iespējami veicināt sociālo un kultūras mijiedarbību ES iekšienē, kā arī ciešākas saites ES pilsoņu starpā. Turklāt tā arī var radīt savstarpēju ekonomisko labumu uzņēmumiem un patērētājiem, tostarp tiem, kuri paliek mājās, jo tiek novērsti iekšējie šķēršļi.

Eiropas Komisija 2015. gada 13. maijā prezentēja Eiropas programmu migrācijas jomā (COM(2015) 240, galīgā redakcija), kurā ir izklāstīti steidzamā kārtā veicami pasākumi, reaģējot uz krīzes situāciju Vidusjūras reģionā, kā arī pasākumi, kas jāveic turpmākajos gados, lai nodrošinātu efektīvāku migrācijas pārvaldību visos tās aspektos.

Eiropas Komisija 2015. gada 10. jūnijā publicēja Eiropas migrācijas tīkla „Gada ziņojumu par imigrāciju un patvērumu” (2014. g.). Tas sniedz pārskatu par galvenajām tendencēm tiesību aktu un politikas jomās visā ES un katrā tās dalībvalstī. Tas ir visaptverošs dokuments un ietver visus migrācijas un patvēruma politikas aspektus, un to ir izstrādājis Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts kopā ar ES aģentūrām.

Skatiet arī

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

Migrācija un ziņas par pilsonību
Starptautiskā migrācija (t_migr_int)
Imigrācija (tps00176)
Emigrācija (tps00177)
Pilsonības iegūšana (tps00024)

Datubāze

Migrācija un ziņas par pilsonību
Imigrācija (migr_immi)
Imigrācija pēc vecuma dalījuma grupās pa pieciem gadiem, dzimuma un pilsonības (migr_imm1ctz)
Imigrācija pēc vecuma dalījuma grupās pa pieciem gadiem, dzimuma un dzimšanas valsts (migr_imm3ctb)
Imigrācija pēc vecuma, dzimuma un plašas pilsonības grupas (migr_imm2ctz)
Imigrācija pēc vecuma, dzimuma un plašas dzimšanas valsts grupas (migr_imm4ctb)
Imigrācija pēc dzimuma, pilsonības un plašas dzimšanas valsts grupas (migr_imm6ctz)
Imigrācija pēc dzimuma, dzimšanas valsts un plašas pilsonības grupas (migr_imm7ctb)
Imigrācija pēc vecuma dalījuma grupās pa pieciem gadiem, dzimuma un iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts (migr_imm5prv)
Emigrācija (migr_emi)
Emigrācija pēc vecuma un dzimuma (migr_emi2)
Emigrācija pēc vecuma dalījuma grupās pa pieciem gadiem, dzimuma un pilsonības (migr_emi1ctz)
Emigrācija pēc vecuma dalījuma grupās pa pieciem gadiem, dzimuma un dzimšanas valsts (migr_emi4ctb)
Emigrācija pēc vecuma dalījuma grupās pa pieciem gadiem, dzimuma un nākamās parastās dzīvesvietas valsts (migr_emi3nxt)
Pilsonības iegūšana un zaudēšana (migr_acqn)
Pilsonības iegūšana pēc dzimuma, vecuma grupas un iepriekšējās pilsonības (migr_acq)
Iedzīvotāji, kuri ieguva pilsonību izteikti kā daļa no nepilsoņiem, pēc iepriekšējās pilsonības un dzimuma (%) (migr_acqs)
Pilsonības zaudēšana pēc dzimuma un jaunās pilsonības (migr_acq)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

Ārējas saites


Retrieved from "https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Archive:Migrācijas_un_migrantu_statistika&oldid=307493"