Statistics Explained

Archive:Migrācijas un migrantu statistika

2012. Gada decembra dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.
1. tabula. Imigrācija atbilstoši galvenajai valstspiederības grupai 2010. gadā (1) — informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz)
1. diagramma. Imigranti 2010. gadā (1)
(uz 1000 iedzīvotājiem) — informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz) un (migr_pop1ctz)
2. diagramma. Imigrantu īpatsvars atbilstoši valstspiederības grupai, ES-27, 2010. gads
(%) — informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz)
3. diagramma. Pilsoņu un nepilsoņu īpatsvars imigrantu vidū 2010. gadā(1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (migr_imm1ctz)
2. tabula. Kopējais iedzīvotāju skaits un pastāvīgo iedzīvotāju skaits atbilstoši valstspiederības grupai 2011. gadā — informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz)
4. diagramma. Nepilsoņu īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū 2011. gadā (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz)
5. diagramma. ES-27 iedzīvotāji, kuri ir tādu valstu pilsoņi, kas nav ES dalībvalstis, atbilstoši izcelsmes kontinentam, 2011. gadā (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz)
6. diagramma. Iedzīvotāju, kas nav ES pilsoņi, analīze pēc tautas attīstības indeksa
(TAI), 2011. gads (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz) un Apvienoto Nāciju Organizācijas pārskats par cilvēces attīstību, 2011. gads
7. diagramma. Galvenās nepilsoņu izcelsmes valstis, ES-27, 2011. gads (1)
(miljonos) — informācijas avots: Eurostat (migr_pop1ctz)
8. diagramma. Pilsoņu un nepilsoņu vecuma struktūra, ES, 2011. gads (1)
(%) — informācijas avots: Eurostat (migr_pop2ctz)
9. diagramma. ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo personu skaits, 2000.–2010. gads
(1000) — informācijas avots: Eurostat (migr_acq)
3. tabula. To personu skaits, kas ieguvušas pārskata sniedzējas valsts pilsonību, 2000.–2010. gads
(1000) — informācijas avots: Eurostat (migr_acq)
10. diagramma. Naturalizācijas rādītājs — ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo personu skaits 2010. gadā (1)
(uz 100 nepilsoņiem) — informācijas avots: Eurostat (migr_acq) un (migr_pop1ctz)

Šajā rakstā ir izklāstīta Eiropas Savienības (ES)) statistika par starptautisko migrāciju, valsts un ārvalstu iedzīvotāju (nepilsoņu) grupām un pilsonības iegūšanu. Migrāciju ietekmē dažādi ekonomiskie, politiskie un sociālie faktori migranta izcelsmes valstī (migrāciju veicinošie faktori) vai galamērķa valstī (piesaistes faktori). Tiek uzskatīts, ka ES relatīvā ekonomiskā pārticība un politiskā stabilitāte vēsturiski ir bijis būtisks imigrantus piesaistošs faktors.

Galamērķa valstīs starptautisko migrāciju var izmantot kā instrumentu, lai risinātu darbaspēka deficīta problēmas darba tirgū. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka ar starptautisko migrāciju vien nebūs iespējams mainīt pašreizējo sabiedrības novecošanas tendenci, kas ir vērojama daudzos ES reģionos.

Galvenie statistikas rezultāti

Migrācijas plūsmas

Aptuveni 3,1 miljons cilvēku 2010. gadā imigrēja kādā no ES dalībvalstīm (sk. 1. tabulu) un tika reģistrēti vismaz 2,0 miljoni emigrantu, kuri izceļoja no kādas ES dalībvalsts. Jaunākie pieejamie rādītāji salīdzinājumā ar 2009. gadu atklāj nelielu imigrācijas palielināšanos 2010. gadā. Jāpiezīmē, ka šie rādītāji neatspoguļo plūsmas uz ES / no ES kopumā, jo tie ietver arī plūsmas starp dažādām ES dalībvalstīm.

Apvienotā Karaliste 2010. gadā ziņoja par lielāko imigrantu skaitu (591 000), tai sekoja Spānija (465 200), Itālija (458 900) un Vācija ((404 100); 61,9 % no visiem imigrantiem, kas ieradās ES dalībvalstīs, tika reģistrēti šajās četrās valstīs.

Spānija 2010. gadā ziņoja par lielāko emigrantu skaitu (403 000), tai sekoja Apvienotā Karaliste (339 400) un Vācija (252 500). Lielākā daļa ES dalībvalstu 2010. gadā ziņoja par imigrācijas rādītājiem, kas pārsniedza emigrācijas līmeni, bet Īrijā, Grieķijā, Čehijas Republikā, Slovēnijā un trijās Baltijas dalībvalstīs emigrantu skaits pārsniedza imigrantu skaitu.

Salīdzinājumā ar iedzīvotāju skaitu (sk. 1. diagrammu) Luksemburgā 2010. gadā tika reģistrēts lielākais imigrantu skaits (33 imigranti uz 1000 iedzīvotājiem), un tai sekoja Kipra (24) un Malta (20); imigrācijas līmenis bija relatīvi augsts arī EBTA valstīs — visas četras ziņoja par līmeni, kas vismaz divkārt pārsniedza ES-27 vidējo līmeni (6,2 imigranti uz 1000 iedzīvotājiem), un augstākais līmenis bija Šveicē (21 imigrants uz 1000 iedzīvotājiem).

ES dalībvalstu vidū 2010. gadā par augstāko emigrācijas līmeni ziņoja Lietuva (26 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem) un Luksemburga (18 emigranti uz 1000 iedzīvotājiem).

Jāpiezīmē, ka iepriekš norādītie dati ietver visas migrācijas plūsmas — proti, agrākie emigranti, kas “atgriežas mājās”, pilsoņi, kas ir dzimuši ārvalstī un imigrē pirmo reizi, un personas, kas nav pilsoņi (cilvēki, kuri nav galamērķa valsts pilsoņi), no citām dalībvalstīm un tālākām vietām (valstīm, kas nav ES dalībvalstis). Visu imigrantu vidū, kuri 2010. gadā ieceļoja ES-27 dalībvalstīs, 21 % bija attiecīgās valsts pilsoņi (sk. 2. diagrammu), 31 % bija citu ES dalībvalstu pilsoņi, savukārt gandrīz puse (48 %) visu imigrantu bija trešo valstu pilsoņi (tādu valstu pilsoņi, kas nav ES dalībvalstis).

Šos trešo valstu pilsoņus var iedalīt grupās atbilstoši to valstspiederības valsts attīstības līmenim, pamatojoties uz tautas attīstības indeksu (TAI), ko aprēķina Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ANO Attīstības programmas (angliski) ietvaros. Saskaņā ar šo analīzi lielākā daļa (28 % ES iebraukušo imigrantu) ir ieradušies no valstīm ar vidēju TAI, bet 14 % no kopskaita — no valstīm ar augustu TAI. Turpretī 2010. gadā no valstīm ar zemu TAI (4 %), kandidātvalstīm (2 %) un EBTA valstīm ES iebraukošo imigrantu skaits veido relatīvi mazu daļu no kopskaita.

Vislielākais relatīvais pilsoņu, kas “atgriežas mājās”, īpatsvars kopējā imigrantu skaitā 2010. gadā bija Lietuvā (80 % no visiem imigrantiem), Portugālē (72 %), Igaunijā (57 %) un Grieķijā (54 %); šīs bija vienīgās ES dalībvalstis, kurās to pilsoņu skaits, kas “atgriežas mājās”, veidoja vairāk nekā pusi kopskaita. Turpretī Luksemburgā, Spānijā, Itālijā, Slovākijā, Ungārijā (2009. gadā) un Kiprā tika reģistrēti salīdzinoši zemi rādītāji, pilsoņu, kas “atgriežas mājās”, īpatsvaram kopējā imigrantu skaitā nesasniedzot 10 %.

Attiecībā uz imigrantu dzimumu proporciju 2010. gadā ES kopumā imigrējušo cilvēku vidū bija vērojams neliels vīriešu skaita pārsvars pār sieviešu skaitu (52 % salīdzinājumā ar 48 %). Lielākais imigrējušo vīriešu skaits tika reģistrēts Slovākijā un Slovēnijā (64 %), bet lielākais imigrējušo sieviešu skaits — Kiprā (57 %).

Iedzīvotāji, kuri nav pilsoņi

Kopējais to nepilsoņu (cilvēku, kas nav tās valsts pilsoņi, kurā viņi dzīvo) skaits, kas 2011. gada 1. janvārī dzīvoja kādas ES dalībvalsts teritorijā, bija 33,3 miljoni, veidojot 6,6 % no ES-27 iedzīvotāju skaita (sk. 2. tabulu). Vairāk nekā viena trešdaļa (kopā 12,8 miljoni personu) no visiem 2011. gada 1. janvārī ES-27 dzīvojošiem nepilsoņiem bija citas ES dalībvalsts pilsoņi.

Absolūtu skaitļu izteiksmē visvairāk nepilsoņu ES dzīvoja Vācijā (7,2 miljoni cilvēku 2011. gada 1. janvārī), Spānijā (5,6 miljoni), Itālijā (4,6 miljoni), Apvienotajā Karalistē (4,5 miljoni) un Francijā (3,8 miljoni). Šajās piecās dalībvalstīs dzīvojošie nepilsoņi kopā pārstāvēja 77,3 % no ES-27 dzīvojošo nepilsoņu kopskaita, bet minētajās piecās dalībvalstīs dzīvoja 62,9 % no visiem ES iedzīvotājiem. Relatīvā izteiksmē ES dalībvalsts ar lielāko nepilsoņu īpatsvaru bija Luksemburga, jo 2011. gada sākumā 43,1 % no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija nepilsoņi. Lielākā daļa (86,3 %) Luksemburgā dzīvojošo nepilsoņu bija citu ES dalībvalstu pilsoņi. Liels nepilsoņu īpatsvars (10 % vai vairāk no valsts iedzīvotāju skaita) 2011. gada 1. janvārī tika konstatēts arī Kiprā, Latvijā, Igaunijā, Spānijā, Austrijā un Beļģijā.

Lielākajā daļā ES dalībvalstu lielāko nepilsoņu daļu veido tādu valstu pilsoņi (trešās valsts pilsoņi), kuras nav ES dalībvalstis. Citu ES dalībvalstu pilsoņi 2011. gada sākumā veidoja vairākumu no nepilsoņiem Luksemburgā, Īrijā, Beļģijā, Slovākijā, Kiprā un Ungārijā. Latvijas un Igaunijas gadījumā to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir trešās valsts pilsoņi, bija īpaši liels atzīto nepilsoņu ievērojamā skaita dēļ; šie cilvēki galvenokārt ir bijušās Padomju Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo šajās valstīs, bet nav ieguvuši Latvijas/Igaunijas vai citas valsts pilsonību.

Salīdzinot ES dzīvojošo trešo valstu pilsoņu sadalījumu atbilstoši izcelsmes kontinentam, ir redzams, ka lielākā daļa (37,2 %) bija tādu Eiropas valstu pilsoņi, kas neietilpst ES-27 sastāvā (sk. 5. diagrammu). 2011. gada sākumā ES dzīvoja 7,6 miljoni tādu Eiropas valstu pilsoņi, kas nav ES-27 valstis; to vidū vairāk nekā puse bija Turcijas, Albānijas un Ukrainas pilsoņi. Otra lielākā grupa bija no Āfrikas (24,9 %), tai sekoja Āzija (21,3 %), Ziemeļamerika un Dienvidamerika (15,8 %) un Okeānija (0,8 %). Vairāk nekā puse Āfrikas valstu pilsoņu, kuri dzīvoja ES, bija no Ziemeļāfrikas, bieži no Marokas un Alžīrijas. Daudzi Āzijas izcelsmes nepilsoņi, kuri dzīvoja ES, bija ieceļojuši no Dienvidāzijas un Austrumāzijas, jo īpaši no Indijas un Ķīnas. Lielākā daļa Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas izcelsmes iedzīvotāju, kuri kā nepilsoņi dzīvo ES, bija Ekvadoras, Amerikas Savienoto Valstu un Brazīlijas pilsoņi.

Aptuveni 44,8 % trešo valstu valstspiederīgo, kas 2011. gadā dzīvoja ES-27, bija tādu valstu pilsoņi, kuru TAI ir augsts (gandrīz puse no šiem cilvēkiem bija Turcijas, Albānijas un Krievijas pilsoņi); mazliet lielāks skaits (47,6 %) bija tādu valstu pilsoņi, kuru TAI ir vidējs (piektā daļa no tiem bija Marokas pilsoņi, nākamās lielākās grupas veidoja Ķīnas un Ukrainas pilsoņi). Atlikušie 7,6 % ES dzīvojošo trešo valstu pilsoņu bija ieradušies no valstīm ar zemu TAI (30 % no šīs grupas bija Nigērijas un Irākas pilsoņi).

ES dzīvojošo nepilsoņu valstspiederības struktūra dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras; to ietekmē tādi faktori kā darbaspēka migrācija, vēsturiskas saiknes starp izcelsmes un galamērķa valstīm, kā arī izveidotie tīkli galamērķa valstīs. Lielākās ES dzīvojošo nepilsoņu grupas 2011. gadā veidoja Rumānijas pilsoņi, kas dzīvo citās ES dalībvalstīs, un Turcijas pilsoņi (sk. 7. diagrammu). 2,3 miljoni pilsoņu no katras minētās valsts veidoja pa 7,0 % no visiem nepilsoņiem, kas 2011. gadā dzīvoja ES. Trešā lielākā grupa bija Marokas pilsoņi (1,9 miljoni cilvēku jeb 5,7 % no visiem nepilsoņiem). ES dzīvojoša nepilsoņu grupa, kas laikā no 2001. līdz 2011. gadam piedzīvoja lielāko skaitlisko pieaugumu, bija rumāņi; viņu skaits palielinājās gandrīz astoņkārtīgi — no 0,3 miljoniem 2001. gadā līdz 2,3 miljonam 2011. gadā. Šajā laikā ievērojami pieauga arī ES dzīvojošo Polijas un Ķīnas pilsoņu skaits — abu šo valstu pilsoņi 2011. gadā bija desmit lielāko nepilsoņu grupu vidū.

Iedzīvotāju vecuma struktūras analīze parāda, ka ES-27 kopumā nepilsoņi bija jaunāki par pilsoņiem. Nepilsoņu vecuma sadalījums salīdzinājumā ar pilsoņu vecumu parāda lielāku salīdzinoši jaunu (20 līdz 46 gadi) darbspējīga vecuma pieaugušu iedzīvotāju īpatsvaru (sk. 8. diagrammu). Visu ES-27 iedzīvotāju vidējais vecums 2011. gadā bija 41,2 gadi, bet ES dzīvojošo nepilsoņu vidējais vecums bija 34,7 gadi.

Pilsonības iegūšana

ES dalībvalsts pilsonību 2010. gadā ieguva 810 500 iedzīvotāju, kas ir par 4,4 % vairāk nekā 2009. gadā (sk. 9. diagrammu). Šie jaunākie rādītāji atspoguļo visaugstāko ES dalībvalsts pilsonības iegūšanas līmeni kopš laikrindas sākuma 1998. gadā, un tā ir pirmā reize, kad kopskaits pārsniedzis 0,8 miljonus.

Vislielākais pilsonību ieguvušo iedzīvotāju skaits 2010. gadā bija Apvienotajā Karalistē — 194 800 (jeb 24,0 % no ES-27 kopskaita). Tai sekoja Francija (143 300), Spānija (123 700) un Vācija (104 600); neviena no pārējām dalībvalstīm 2010. gadā nepiešķīra pilsonību vairāk par 100 000 iedzīvotāju.

Absolūtu skaitļu izteiksmē lielākais pieaugums tika novērots Spānijā (salīdzinot 2010. gada un 2009. gada datus, Spānijas pilsonību ieguva par 44 000 iedzīvotājiem vairāk), un tai sekoja Vācija (8 500), Francija (7 400) un Itālija (6 600). Laikā no 2009. līdz 2010. gadam to personu skaits, kas ieguva Spānijas pilsonību, pieauga par 55,4 %. Otrais un trešais augstākais relatīvais pieaugums tika reģistrēts Īrijā (2010. gadā pilsonību ieguva par 40,9 % vairāk iedzīvotāju) un Somijā (27,0 %).

Viens no rādītājiem, ko parasti izmanto, lai noteiktu valsts pilsonības politikas ietekmi, ir “naturalizācijas rādītājs”, citiem vārdiem sakot, pilsonības piešķiršanas gadījumu kopskaita attiecība pret ārvalstnieku skaitu katrā valstī gada sākumā (sk. 10. diagrammu). Valsts ar augstāko naturalizācijas rādītāju ES-27 2010. gadā bija Polija (6,4 iegūtas pilsonības gadījumi uz 100 ārvalstniekiem), tai sekoja Zviedrija (5,5) un Malta (5,2), savukārt Portugāle, Apvienotā Karaliste un Nīderlande ziņoja par 4–5 gadījumiem uz 100 ārvalstniekiem.

Gandrīz visās dalībvalstīs aptuveni 90 % no iedzīvotājiem, kuri 2010. gadā ieguva ES dalībvalsts pilsonību, pirms tam bija trešās valsts pilsoņi. Tomēr Luksemburgā un Ungārijā lielākā daļa pilsonības ieguvēju bija citas ES dalībvalsts pilsoņi. Luksemburgas gadījumā lielāko pilsonības ieguvēju grupu (gandrīz pusi no ES dalībvalstu pilsoņiem, kuri saņēma Luksemburgas pilsonību) veidoja Portugāles pilsoņi, bet Ungārijas gadījumā gandrīz visi pilsonības ieguvēji bija Rumānijas pilsoņi.

Tāpat kā iepriekšējos gados, lielākās jauno pilsoņu grupas ES dalībvalstīs 2010. gadā veidoja Marokas (67 000, kas atbilst 8,3 % no kopējā piešķirto pilsonību skaita) un Turcijas (49 900 jeb 6,2 %) pilsoņi. Salīdzinājumā ar 2009. gadu ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo Marokas pilsoņu skaits palielinājās par 12,2 %, bet Turcijas pilsoņu gadījumā tas saruka par 3,7 %. Lielākā daļa marokāņu savu jauno pilsonību ieguva Francijā (41,3 %), Itālijā (17,0 %) un Spānijā (16,0 %), bet lielākā daļa turku — Vācijā (52,5 %) un Francijā (16,9 %).

Datu avoti un pieejamība

Eurostat sagatavo statistiku par virkni jautājumu, kas saistīti ar starptautiskās migrācijas plūsmām, nepilsoņu grupām un pilsonības iegūšanu. Katru gadu ES dalībvalstu statistikas iestādes apkopo un nosūta datus Eurostat.

Kopš 2008. gada datu apkopošanas pamats ir Regula (EK) Nr. 862/2007. Šajā regulā ir noteikta statistikas pamatkopa par starptautiskajām migrācijas plūsmām, nepilsoņu grupām, pilsonības iegūšanu, uzturēšanās atļaujām, patvērumu un pasākumiem pret nelegālu iebraukšanu un uzturēšanos. Lai gan ES dalībvalstis var turpināt izmantot visus piemērotos datus atbilstoši to pieejamībai un valstī pieņemtajai praksei, apkopojot regulā paredzēto statistiku, ir jāizmanto kopīgas definīcijas un jēdzieni. Lielākā daļa ES dalībvalstu savu statistiku balsta uz administratīvajiem datu avotiem, piemēram, iedzīvotāju reģistriem, nepilsoņu reģistriem, uzturēšanās vai darba atļauju reģistriem. Dažas valstis migrācijas statistikas gatavošanā izmanto izlases veida apsekojumus vai aplēšu metodes. Datus par pilsonības iegūšanu parasti iegūst, izmantojot administratīvās sistēmas. Paredzams, ka līdz ar regulas īstenošanu statistikas informācija par migrāciju un pilsonību kļūs pieejamāka un salīdzināmāka.

Agrāk statistikas informācija par migrācijas plūsmām, nepilsoņiem un pilsonības iegūšanu Eurostat tika nosūtīta pēc brīvprātības principa kopīgas migrācijas datu apkopošanas ietvaros, ko Eurostat organizēja sadarbībā ar virkni starptautisku organizāciju, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statistikas nodaļu (angliski), Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisiju un Starptautisko Darba organizāciju (ILO). Izmaiņas, kas nesen tika veiktas saistībā ar metodiku, definīcijām un datu avotiem, ko izmanto, gatavojot statistiku par migrāciju un pilsonību, dažu ES dalībvalstu gadījumā laika gaitā var radīt nepietiekamu attiecīgo datu rindu salīdzināmību.

Īpaši sarežģīta ir emigrācijas rādītāju noteikšana; ir grūtāk saskaitīt cilvēkus, kas dodas prom no valsts, nekā cilvēkus, kas tajā ieceļo. Analīze, kuras ietvaros tika salīdzināti 2008. gada ES dalībvalstu imigrācijas un emigrācijas dati (t.s. spoguļstatistika), apliecināja, ka šāda situācija ir vērojama vairākās valstīs. Līdz ar to šajā rakstā galvenā uzmanība ir pievērsta imigrācijas datiem.

Konteksts

Migrācijas politika ES aizvien vairāk ir vērsta uz konkrēta profila migrantu piesaistīšanu, bieži vien cenšoties mazināt zināmu prasmju nodrošinājuma nepietiekamību. Atlasi var veikt, pamatojoties uz valodas prasmēm, darba pieredzi, izglītību un vecumu. Arī darba devēji var veikt atlasi, lai, migrantiem ierodoties, jau būtu nodrošināta darbavieta.

Papildus politikai, kuras mērķis ir veicināt darbaspēka nolīgšanu, imigrācijas politika bieži vien ir vērsta uz divām jomām: neatļautas migrācijas novēršanu un migrantu, kuriem nav darba atļaujas, nelikumīgas nodarbināšanas nepieļaušanu, kā arī uz imigrantu integrācijas veicināšanu sabiedrībā. ES ir piesaistīti ievērojami resursi, lai apkarotu cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklus.

Daži no svarīgākajiem pieņemtajiem tiesību aktiem imigrācijas jomā ir:

Eiropas Komisijā par imigrācijas politiku (angliski) ir atbildīgs Iekšlietu ģenerāldirektorāts (angliski). Eiropas Komisija 2005. gadā atsāka debates par vajadzību izstrādāt kopīgu noteikumu kopu par ekonomisko migrantu uzņemšanu ar Zaļo grāmatu par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai (COM(2004) 811 galīgā redakcija), un debašu rezultātā 2005. gada beigās tika pieņemts legālās migrācijas politikas plāns (COM(2005) 669 galīgā redakcija). Eiropas Komisija 2006. gada jūlijā pieņēma paziņojumu par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm (COM(2006) 402 galīgā redakcija), kura mērķis ir censties panākt līdzsvaru starp drošību un katras personas pamattiesībām visos nelegālās imigrācijas procesa posmos. Eiropas Komisija 2007. gada septembrī nāca klajā ar savu trešo gada ziņojumu par migrāciju un integrāciju (COM(2007) 512 galīgā redakcija). Eiropas Komisijas 2008. gada oktobrī pieņemtajā paziņojumā tika uzsvērts, cik svarīga kā ārpolitikas un attīstības politikas aspekts ir vispārējās pieejas migrācijas jautājumiem nostiprināšana: koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošana (COM(2008) 611 galīgā redakcija). Stokholmas programma, ko 2009. gada decembrī pieņēma ES valstu un valdību vadītāji, paredz regulējumu un virkni principu turpmākai Eiropas politikas izstrādei tieslietu un iekšlietu jomā laikposmam no 2010. līdz 2014. gadam; ar migrāciju saistītie jautājumi ir svarīga šīs programmas daļa. Lai ieviestu izmaiņas, par kurām ir panākta vienošanās, Eiropas Komisija 2010. gadā pieņēma rīcības plānu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010) 171 galīgā redakcija). Plānā ir paredzēta virkne prioritāru jomu, nosakot pasākumus:

  • tiesiskuma, brīvības un drošības politikas un mehānismu novērtēšanai;
  • tieslietu un drošības jomā strādājošo speciālistu, kā arī tiesu un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku apmācībai;
  • sabiedrības informētības līmeņa paaugstināšanai;
  • dialogam ar pilsonisko sabiedrību;
  • jaunām finanšu programmām.

Skatiet arī

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

Migration and citizenship data (t_migr)
International migration (t_migr_int)
Immigration (tps00176)
Emigration (tps00177)
Acquisition of citizenship (tps00024)

Datubāze

Migration and citizenship data (migr)
Immigration (migr_immi)
Immigration by sex, age group and citizenship (migr_imm1ctz)
Immigration by sex, age and broad group of citizenship (migr_imm2ctz)
Immigration by sex, age group and country of birth (migr_imm3ctb)
Immigration by sex, age and broad group of country of birth (migr_imm4ctb)
Immigration by sex, citizenship and broad group of country of birth (migr_imm6ctz)
Immigration by sex, country of birth and broad group of citizenship (migr_imm7ctb)
Immigration by sex, age group and country of previous residence (migr_imm5prv)
Emigration (migr_emi)
Emigration by sex and age (migr_emi2)
Emigration by sex, age group and citizenship (migr_emi1ctz)
Emigration by sex, age group and country of birth (migr_emi4ctb)
Emigration by sex, age group and country of next usual residence (migr_emi3nxt)
Acquisition and loss of citizenship (migr_acqn)
Acquisition of citizenship by sex, age group and former citizenship (migr_acq)
Loss of citizenship by sex and new citizenship (migr_lct)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

Ārējas saites

Retrieved from "https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Archive:Migrācijas_un_migrantu_statistika&oldid=227313"