Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ietilpst ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS) un koordinē savu ekonomikas politiku, lai atbalstītu visas ES ekonomikas mērķu sasniegšanu. Tomēr vairākas dalībvalstis ir spērušas soli tālāk, aizstādamas valsts valūtu ar vienoto valūtu – eiro (oficiāli: euro). Šīs dalībvalstis veido eirozonu.

Kad eiro 1999. gadā pirmo reizi ieviesa kā bezskaidru naudu, eirozonā bija 11 ES dalībvalstis no 15 tolaik ES ietilpstošām valstīm. Grieķija pievienojās 2001. gadā, tikai gadu pirms eiro skaidras naudas ieviešanas. Tai sekoja Slovēnija 2007. gadā, Kipra un Malta 2008. gadā, Slovākija 2009. gadā, Igaunija 2011. gadā, Latvija 2014. gadā un Lietuva 2015. gadā. Patlaban eirozonu veido 19 ES dalībvalstis.

No tām dalībvalstīm, kas neietilpst eirozonā, Dānija un Lielbritānija izņēmuma kārtā ir paredzējušas īpašu atrunu Līgumam pievienotajos protokolos, lai gan nākotnē tās vēl varētu ieviest eiro, ja būtu tāda politiskā griba. Zviedrija vēl nav izpildījusi eirozonas kritērijus.

Pārējās dalībvalstis, kas nav eirozonas dalībnieces, pievienojās Eiropas Savienībai 2004., 2007. un 2013. gadā jau pēc eiro ieviešanas. Pievienošanās brīdī tās neatbilda vajadzīgajiem nosacījumiem, lai varētu ieviest eiro, bet apņēmās pievienoties, kad šie kritēriji būs izpildīti. Šīm dalībvalstīm ir izņēmuma statuss, piemēram, Zviedrijai.

Andora, Monako, Sanmarīno un Vatikāns ir pieņēmušas eiro par savu valsts valūtu saskaņā ar īpašiem monetārās jomas nolīgumiem ar ES. Šīs valstis var emitēt savas eiro monētas (ar noteiktiem ierobežojumiem). Tomēr, nebūdamas ES dalībvalstis, tās neietilpst eirozonā.

Eirozonas pārvaldība

Pieņemot eiro par valsts valūtu, eirozonas valstu ekonomika ir kļuvusi integrētāka. Šai ekonomiskajai integrācijai jātiek pienācīgi vadītai, lai pilnībā izmantotu vienotās valūtas potenciālu. Tādēļ eirozona salīdzinājumā ar citiem ES daļām izceļas ar ekonomikas pārvaldību – konkrētāk, ar monetāro un ekonomikas politiku.

  • Eirozonas monetārā politika ir uzticēta neatkarīgai Eirosistēmai, ko veido Eiropas Centrālā banka (ECB), kas atrodas Frankfurtē (Vācija), un eirozonas dalībvalstu centrālās bankas. ECB ar savas Padomes starpniecību nosaka visas eirozonas monetāro politiku – tā ir kopēja monetārā iestāde ar vienotu monetāro politiku, kuras galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti.
  • Lai gan eirozonā ekonomikas politika joprojām lielā mērā ir dalībvalstu pārziņā, to valdībām tomēr ir jākoordinē sava ekonomikas politika, lai sasniegtu kopējos stabilitātes, izaugsmes un nodarbinātības mērķus. Koordinēšana notiek ar vairāku struktūru un instrumentu palīdzību, galvenais no tiem ir Stabilitātes un izaugsmes pakts. Šajā paktā valstis ir vienojušās par fiskālās disciplīnas noteikumiem, tādiem kā valsts budžeta deficīta un valsts parāda ierobežojumi. Tie jāievēro visām ES dalībvalstīm, kaut arī neatbilstības gadījumā sankcijas (finansiālas vai citas) piemēro tikai eirozonas valstīm.
  • ES ekonomikas pārvaldība katru gadu norit ciklā, ko dēvē par Eiropas pusgadu.

Kas ietilpst eirozonā?