Varavīksnes forelei ir grūti vairoties dabiskā vidē Eiropā, jo mātītes nespēj izdēt ikrus rudenī.

Tāpēc zivju audzēšanas saimniecības patur lielu skaitu vaislinieku, lai nesaskartos ar ikru trūkumu, kas pagātnē noveda pat pie tā, ka Eiropas saimniecībām nācās ikrus importēt. Mātītes reti tiek izmantotas reprodukcijai pirms trīs vai četru gadu vecuma sasniegšanas. Visbiežāk lietotā metode ir apaugļošana sausumā. Gametas tiek izņemtas manuāli. Vairāku tēviņu pieņi tiek sajaukti ar ovocītiem. Tā apaugļotus ikrus var pārvietot laikā no 20 minūtēm līdz 48 stundām pēc apaugļošanas.

Foreļu kāpurus audzē cirkulāras formas stikla šķiedras vai betona tvertnēs, kurās tiek nodrošināta nemainīga straume un viendabīga kāpuru koncentrācija. Kāpuri izšķiļas ar dzeltenummaisu, kas satur visas pamatattīstībai nepieciešamās barības vielas.

Kad foreļu mazuļi ir šīs barības vielas absorbējuši, tie paceļas pie ūdens virsmas, lai meklētu barību un gaisu, kas nepieciešams, lai pirmo reizi piepildītu peldpūsli. Mazuļiem tiek pievadīta barība, kas sastāv no proteīniem, vitamīniem un eļļas un tiek pasniegta ļoti mazos gabaliņos. Audzēšanas sākumposmā izvēlas barošanu ar roku, lai izvairītos no pārbarošanas. Zivīm dod barību mazu granulu veidā, līdz to svars sasniedz 50 g un garums – 8 līdz 10 cm.

Tad zivju mazuļi tiek pārvietoti uz nobarošanas vietām, ezeros peldošiem sprostiem vai visbiežāk gar upes krastu izvietotām audzētavām.

Šīs taisnstūra formas audzētavas, lielākoties izgatavotas no betona, darbojas uz divu metožu principa: ar caurplūdi, kas ir atvērta sistēma, kurā upes ūdens tiek pievadīts caur iekārtām, izmantojot bjefu, un ar recirkulāciju, kas ir noslēgta sistēma, kurā ūdens plūst starp baseiniem un tiek savākts ar pumpēšanas un apstrādes iekārtām. Recirkulācijas priekšrocība ir tā, ka ir iespējams kontrolēt ūdens temperatūru, kas ļauj Centrāleiropā un Ziemeļeiropā turpināt ražošanu arī ziemā. Forelēm, kas ir gaļēdājas, ir nepieciešama ar proteīniem bagāta barība. Labvēlīgā vidē forele sasniedz 350 g lielu svaru 10 līdz 12 mēnešu laikā, bet 3 kg lielu svaru – 2 gados. Ir arī tādas saimniecības, kurās nobarošana notiek jūrā, peldošos sprostos, tas ir iespējams ūdenī ar mazu sāls saturu, piemēram, Baltijas jūrā, vai aizsargātajos Skandināvijas fjordu ūdeņos. Jūras foreles saņem līdzīgu barību kā laši, kas izskaidro to, kāpēc to mīkstums kļūst rozā jeb „lašveidīgs». Nobarošanas laikā labai krājuma pārvaldībai ir nepieciešams, lai tās foreles, kas aug ātrāk, tiktu nošķirtas no pārējām: ražošanas cikla laikā krājumu parasti izšķiro četras reizes. Kad foreles ir sasniegušas tirdzniecībā izmantojamo svaru, tās izceļ ar tīklu no baseina vai sprostos audzēto foreļu gadījumā – izpumpē dzīvas.

Eiropā foreles ir pieejamas visu gadu.

Ar svaru līdz 400 g forele var būt baltā vai laša krāsā, to var pasniegt veselu vai filejas veidā, svaigu vai kūpinātu. Ja varavīksnes forele ir audzēta mazliet ilgāk un sasniegusi 1,5 kg lielu svaru, tad to līdzīgi kā lasi pārdod svaigā veidā (fileju vai gabaliņus), vai kūpinātu (šķēlēs). Izmanto arī ikrus salītā veidā, jo īpaši Ziemeļeiropā.