Algas un darbaspēka izmaksas

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt

Dati iegūti 2019. gada jūnijā.

Raksta atjauninājums plānots: 2020. gada jūlijā.

Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Svarīgākais
Vidējās darbaspēka izmaksas stundā 2018. gadā bija 27,4 EUR Eiropas Savienībā un 30,6 EUR eirozonā.
Vidējās darbaspēka izmaksas stundā 2018. gadā ES bija diapazonā no 5,4 EUR Bulgārijā līdz 43,5 EUR Dānijā.

Aplēstās darbaspēka izmaksas stundā, 2018. gads

Šajā rakstā ir salīdzināti un pretstatīti dati par algām un darbaspēka izmaksām (darba devēju izdevumi par personālu) Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs un ES kandidātvalstīs un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs.

Darbaspēkam ir galvenā nozīme ekonomikas darbībā. No uzņēmēju viedokļa ar to saprot izmaksas (darbaspēka izmaksas), kuras ietver ne tikai darbiniekiem izmaksāto algu un atalgojumu, bet arī ar algu nesaistītās izmaksas, galvenokārt darba devēja maksājamās sociālā nodrošinājuma iemaksas. Tādējādi tas ir galvenais uzņēmējdarbības konkurētspējas faktors, lai gan to ietekmē arī kapitāla izmaksas (piemēram, aizdevumu procenti un dividendes no ieguldījumiem kapitālā), kā arī ar cenu nesaistīti elementi, piemēram, uzņēmējdarbība, prasmes un darba ražīgums, kā arī inovācijas un zīmola/produkta pozicionēšana tirgū.


Pilns raksts


Darbaspēka izmaksu komponenti

Attiecībā uz darbiniekiem — par viņu darbu saņemtā kompensācija, kuru parasti dēvē par darba algu vai izpeļņu, visbiežāk ir viņu galvenais ienākumu avots, un tādējādi tam ir būtiska ietekme uz viņu spēju tērēt vai veidot ietaupījumus. Turpretī bruto darba alga /izpeļņa ietver sociālā nodrošinājuma iemaksas, ko maksā darbinieks; neto izpeļņu aprēķina pēc tam, kad ir atskaitītas šīs sociālā nodrošinājuma iemaksas un visas summas, kuras jāmaksā valstij, piemēram, ienākuma nodokļi. Tā kā nodokļu summa parasti ir atkarīga no mājsaimniecības stāvokļa tās ienākumu un struktūras ziņā, neto izpeļņu aprēķina attiecībā uz vairākiem tipiskākajiem mājsaimniecību stāvokļiem.

1. diagrammā ir sniegts pārskats par saistību starp neto izpeļņu, bruto izpeļņu /algām un darbaspēka izmaksām.

1. diagramma. Darbaspēka izmaksu komponenti

Darbaspēka izmaksas

Saskaņā ar aplēsēm vidējās darbaspēka izmaksas stundā 2018. gadā ES–28 dalībvalstīs bija 27,4 EUR un eirozonā (EZ–19 dalībvalstis) — 30,6 EUR. Tomēr šī vidējā aplēse neparāda būtiskas atšķirības ES dalībvalstu starpā, jo tajās darbaspēka izmaksas stundā svārstās no 5,4 EUR Bulgārijā līdz 43,5 EUR Dānijā (sk. 1. attēlu); vidējās izmaksas joprojām bija augstākas (50,0 EUR) Norvēģijā.

1. attēls. Aplēstās darbaspēka izmaksas stundā, 2018. gads
(EUR)
Informācijas avots: Eurostat (lc_lci_lev)


Darbaspēka izmaksās ietilpst izmaksas par darba algām un atalgojumu un ar algu nesaistītās izmaksas, piemēram, darba devēju veiktās sociālā nodrošinājuma iemaksas. Ar algu nesaistīto izmaksu īpatsvars kopējās darbaspēka izmaksās visā ekonomikas nozarē 2018. gadā ES–28 dalībvalstīs bija 23,7 %, savukārt eirozonā tas bija 25,6 %. Ar algu nesaistīto darba izmaksu īpatsvars būtiski atšķīrās arī starp ES dalībvalstīm — augstākais ar algu nesaistīto izmaksu īpatsvars reģistrēts Francijā (32,6 %), Zviedrijā (32,3 %), Lietuvā (29,2 %) un Itālijā (28,4 %), savukārt zemākais šo izmaksu īpatsvars reģistrēts Maltā (6,1 %), Luksemburgā (11,1 %), Dānijā (14,1 %), Horvātijā (15,3 %) un Īrijā (15,4 %).

Bruto algas/izpeļņa

Vidējā izpeļņa

Bruto izpeļņa veido lielāko daļu no darbaspēka izmaksām. 2014. gadā augstākā vidējā stundas bruto izpeļņa (izteikta eiro) tika reģistrēta Dānijā (25,52 EUR), kā arī Īrijā (20,16 EUR), Zviedrijā (18,46 EUR), Luksemburgā (18,38 EUR), Beļģijā (17,32 EUR) un Somijā (17,24 EUR). Turpretī zemākā vidējā stundas bruto izpeļņa, izteikta eiro, tika reģistrēta Bulgārijā (1,67 EUR) un Rumānijā (2,03 EUR), kā arī Lietuvā (3,11 EUR), Latvijā (3,35 EUR) un Ungārijā (3,59 EUR). Citiem vārdiem sakot, ES dalībvalstīs augstākā vidējā stundas bruto izpeļņa, izteikta eiro, bija 15 reizes lielāka par zemāko izpeļņu; koriģējot šo rādītāju atbilstīgi cenu līmeņiem (to izsakot pirktspējas līmenī (PSL)), augstākā vidējā bruto izpeļņa stundā bija piecas reizes lielāka nekā zemākā vidējā bruto izpeļņa stundā, un arī šajā ziņā Dānijai un Bulgārijai bija attiecīgi augstākais un zemākais rādītājs.

2. attēls. Vidējā bruto izpeļņa stundā visiem darbiniekiem (izņemot mācekļus), 2014. gads
Informācijas avots: Eurostat (earn_ses_pub2s)


Zema atalgojuma saņēmēji

Zema atalgojuma saņēmēji ir definēti kā darbinieki, kuri saņem divas trešdaļas vai vēl mazāk no vidējās bruto izpeļņas stundā konkrētajā valstī. ES–28 dalībvalstīs 2014. gadā 17,2 % darbinieku bija zema atalgojuma saņēmēji, savukārt eirozonā viņu īpatsvars bija 15,9 %. Zema atalgojuma saņēmēju īpatsvars ES dalībvalstīs 2014. gadā būtiski atšķīrās — augstākais īpatsvars tika novērots Latvijā (25,5 %), Rumānijā (24,4 %), Lietuvā (24,0 %) un Polijā (23,6 %), ka arī Horvātijā (23,1 %), Igaunijā (22,8 %), Vācijā (22,5 %) un Grieķijā (21,7 %). Turpretī valstis, kurās zema atalgojuma saņēmēju īpatsvars nepārsniedza 10 % darbinieku, bija Zviedrija (2,6 %), Beļģija (3,8 %), Somija (5,3 %), Dānija (8,6 %), Francija (8,8 %) un Itālija (9,4 %).

3. attēls. Zema atalgojuma saņēmēji — darbinieki (izņemot mācekļus), kuru ienākumi ir divas trešdaļas vai mazāk no vidējās bruto izpeļņas stundā, 2014. gads
(% no darbiniekiem)
Informācijas avots: Eurostat (earn_ses_pub1s)


Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība

Nekoriģēta vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir svarīgs rādītājs, lai noteiktu vīriešu un sieviešu vidējās izpeļņas atšķirības ES. 2017. gadā ES–28 dalībvalstīs kopumā sievietes saņēma vidēji par 16,0 % mazāku darba samaksu nekā vīrieši, savukārt eirozonā šī atšķirība bija 16,1 %. Mazākās vīriešu un sieviešu vidējās darba samaksas atšķirības tika konstatētas Rumānijā, Itālijā, Luksemburgā, Beļģijā, Polijā un Slovēnijā (visās šajās valstīs atšķirība bija mazāka nekā 10,0 %). Lielākās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības tika konstatētas Igaunijā (25,6 %), Čehijā (21,1 %), Vācijā (21,0 %) un Apvienotajā Karalistē (20,8 %) — sk. 4. attēlu.

4. attēls. Nekoriģēta vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība, 2017. gads
(atšķirība starp vīriešu un sieviešu vidējo bruto izpeļņu stundā, izteikta procentos no vīriešu bruto izpeļņas)
Informācijas avots: Eurostat (earn_gr_gpgr2)


Šīs vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības var veicināt dažādi faktori, piemēram, atšķirīgs ekonomiski aktīvā darbaspēka līmenis, atšķirības starp profesijām un darbības jomām, kurās vērojams vīriešu vai sieviešu darbaspēka pārsvars, atšķirības saistībā ar vīriešu un sieviešu nepilna laika darba veikšanas izplatību, kā arī privāto un valsts iestāžu personāla nodaļu attieksme pret karjeras attīstību un neapmaksātu un/vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu / vecāku atvaļinājumu. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības varētu vismaz daļēji skaidrot ar vairākiem to pamatā esošiem faktoriem, piemēram, nozaru un darba tirgus segregāciju, izglītību un mācībām, informētību un pārredzamību, kā arī tiešu diskrimināciju. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības atspoguļo arī citas nevienlīdzības, jo īpaši ģimenes pienākumu nesamērīgi lielo daļu, ko uzņemas sievietes, un ar to saistītās grūtības apvienot darbu un privāto dzīvi. Daudz sieviešu strādā nepilna darba laika darbu vai ir noslēgušas netipiskus darba līgumus. Lai gan tas ļauj viņām palikt darba tirgū un vienlaikus veikt ģimenes pienākumus, tas var negatīvi ietekmēt viņu darba samaksu, karjeras attīstību, iespēju tikt paaugstinātām amatā un pensiju.

Neto izpeļņa un nodokļu slogs

Visu datu pamatā ir plaši atzīts ESAO modelis, saskaņā ar kuru skaitļus iegūst no valsts avotiem (plašāka informācija par šo modeli atrodama vietnē ESAO — Pabalsti un algas).

Neto izpeļņa

Informācija par neto izpeļņu papildina bruto izpeļņas datus saistībā ar tīrajiem ienākumiem, citiem vārdiem sakot, kad no bruto ienākumiem ir atskaitīti ienākuma nodokļi un darbinieku sociālā nodrošinājuma iemaksas un ir pieskaitīti ģimenes pabalsti (naudas pārvedumi, ko izmaksā par apgādībā esošiem bērniem) gadījumā, ja mājsaimniecībās ir bērni.

2018. gadā neto izpeļņa vienai personai, kura saņem 100 % no uzņēmējdarbības ekonomikā nodarbinātas personas, kurai nav bērnu, vidējās izpeļņas, bija diapazonā no 5 500 EUR Bulgārijā līdz 41 900 EUR Luksemburgā. Šajās divās ES dalībvalstīs tika reģistrēta arī attiecīgi zemākā (6 100 EUR) un augstākā (56 300 EUR) vidējā neto izpeļņa precētam pārim ar vienu pelnītāju un diviem bērniem (sk. 5. attēlu).

5. attēls. Gada neto izpeļņa, 2018. gads
(EUR)
Informācijas avots: Eurostat (earn_nt_net)


Attiecībā uz gadījumu, kad strādā abi laulātie (abi saņem vidējo strādājošā izpeļņu), Luksemburgā tika reģistrēts augstākais gada neto izpeļņas rādītājs — 93 400 EUR, ja pārim bija divi bērni, un 85 800 EUR, ja pārim nebija bērnu. Bulgārijā reģistrēta zemākā neto izpeļņa — 11 100 EUR, ja pārim bija divi bērni, un 11 000 EUR, ja pārim nebija bērnu.

Nodokļu slogs

Nodokļu likmju rādītāji (nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās, bezdarba slazds un zema atalgojuma slazds) tiek izmantoti, lai pārraudzītu darba pievilcīgumu. 1. tabulā tie ir norādīti attiecībā uz zema atalgojuma saņēmēju, kurš nopelna divas trešdaļas (konkrētāk, 67 %) no uzņēmējdarbības ekonomikā nodarbinātas personas vidējās izpeļņas (NACE 2. red., B–N sadaļa) un kurš ir neprecēta persona bez bērniem.

Pirmais rādītājs, proti, nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās, ļauj novērtēt nodokļu slogu un sociālā nodrošinājuma iemaksas attiecībā pret darbaspēka izmaksām. Šis īpatsvars ir definēts kā ienākuma nodoklis, ko piemēro bruto algai, pieskaitot darbinieka un darba devēja veiktās sociālā nodrošinājuma iemaksas, un to izsaka procentos no kopējām darbaspēka izmaksām. Nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās ES–28 dalībvalstīs 2018. gadā bija 38,2 % (eirozonā — 40,9 %). Augstākais nodokļu slogs zema atalgojuma saņēmējiem 2018. gadā tika reģistrēts Beļģijā, Čehijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Ungārijā, Austrijā un Zviedrijā (visās tas bija lielāks nekā 40,0 %). Savukārt zemākais nodokļu slogs zema atalgojuma saņēmējiem tika reģistrēts Īrijā, Kiprā, Maltā un Apvienotajā Karalistē (visās tas bija mazāks nekā 30,0 %).

1. tabula. Nodokļu likmju rādītāji attiecībā uz zema atalgojuma saņēmējiem — neprecēta persona bez bērniem, 2018. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (earn_nt_taxwedge), (earn_nt_unemtrp) un (earn_nt_lowwtrp)


Otrais rādītājs, proti, bezdarba slazda rādītājs, ļauj novērtēt bruto izpeļņas palielinājuma īpatsvaru (izteiktu procentos), kas tiek atskaitīts, iekasējot augstākus nodokļus un darbinieku sociālā nodrošinājuma iemaksas un pārtraucot izmaksāt bezdarbnieka un citus pabalstus, kad bezdarbnieks atgriežas darba tirgū. 2018. gadā bezdarba slazda rādītājs ES–28 dalībvalstīs saglabājās 73,1 % līmenī (eirozonā — 75,7 %). Augstākais rādītājs tika reģistrēts Luksemburgā (90,8 %), savukārt zemākais — Igaunijā (32,2 %).

Trešais rādītājs, proti, zema atalgojuma slazda rādītājs, ļauj novērtēt bruto izpeļņas palielinājuma īpatsvaru (izteiktu procentos), kas tiek atskaitīts, gan iekasējot ienākuma nodokļus un darbinieka sociālā nodrošinājuma iemaksas, gan pārtraucot izmaksāt pabalstus, kad bruto izpeļņa palielinās no 33 % līdz 67 % no uzņēmējdarbības ekonomikā strādājoša darbinieka vidējās izpeļņas. ES–28 dalībvalstīs 2018. gadā zema atalgojuma slazda rādītājs bija 39,0 % (eirozonā — 42,2 %), un zemākais rādītājs tika novērots Kiprā (10,3 %), bet augstākais — Beļģijā (59,7 %).

Tabulu un grafiku avotdati

Datu avoti

Darbaspēka izmaksas

Darbaspēka izmaksas ietver atlīdzību darbiniekiem (tostarp darba algu skaidrā naudā un natūrā, darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas), profesionālās izglītības izmaksas un citus izdevumus (piemēram, darbinieku nolīgšanas izmaksas, izdevumus par darba apģērbu, kā arī darbaspēka nodokļus, ko uzskata par darbaspēka izmaksām, atņemot visas saņemtās subsīdijas). Šie darbaspēka izmaksu komponenti un to elementi ir definēti 2005. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1737/2005.

Darbaspēka izmaksu statistika veido hierarhisku sistēmu ar daudzgadu, ikgadējo un ceturkšņa statistiku, kas paredzēta, lai sniegtu visaptverošu un detalizētu priekšstatu par darbaspēka izmaksu līmeni, struktūru un īstermiņa dinamiku dažādās ekonomikas nozarēs ES dalībvalstīs un atsevišķās trešās valstīs. Visa statistika ir balstīta uz darbaspēka izmaksu saskaņotu definīciju. Darbaspēka izmaksu līmeņu pamatā ir jaunākais (šobrīd — 2016. gada) darbaspēka izmaksu apsekojums un ekstrapolācija, kas balstīta uz ceturkšņa darbaspēka izmaksu indeksu. Darbaspēka izmaksu apsekojums ir četru gadu apsekojums, kurā ļoti detalizētā līmenī tiek apkopoti dati par darbaspēka izmaksu līmeņiem. Lai būtu iespējama ekstrapolācija ar darbaspēka izmaksu indeksu, datus izmanto tikai apkopotā līmenī. Ceturkšņa darbaspēka izmaksu indekss (Euroindicator (angļu val.)) mēra izmaksu spiedienu, ko rada darbaspēka ražošanas faktors. Dati, kas ietilpst darbaspēka izmaksu indeksa apkopojumā, attiecas uz kopējām vidējām darbaspēka izmaksām stundā un uz divām darbaspēka izmaksu kategorijām, un tās ir darba alga un atalgojums un darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksas un nodokļi, atskaitot darba devēja saņemtās subsīdijas. Dati ir pieejami par Eiropas kopsavilkuma rādītājiem (ES un eirozona) un ES dalībvalstīm par kopsavilkuma rādītājiem, kuri aptver rūpniecības, būvniecības un pakalpojumu nozares (izņemot valsts pārvaldi, aizsardzību, obligāto sociālo nodrošināšanu), atbilstoši NACE 2. redakcijas B–N un P–S sadaļai (informācija ir sadalīta arī pēc saimnieciskās darbības veida) atkarībā no sezonas un darba dienām koriģētā formātā.

Bruto algas/izpeļņa

Galvenās izpeļņas definīcijas ir noteiktas 2005. gada 21. oktobra Regulā (EK) Nr. 1738/2005. Šie dati ir iegūti no vienu reizi četros gados veikta izpeļņas struktūras apsekojuma (SES), kura pēdējie dati ir no 2014. gada oktobra. Bruto izpeļņa aptver darba devēja tieši izmaksāto atlīdzību naudā pirms nodokļu atskaitījumiem un to sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas, kuras maksā atalgojuma saņēmēji un ietur darba devējs. Bruto izpeļņā tiek iekļautas visas prēmijas neatkarīgi no tā, vai tās izmaksā regulāri (piemēram, 13. vai 14. mēneša alga, atvaļinājuma prēmijas, peļņas sadale, atlīdzība par neizmantotu atvaļinājumu, neregulāri pasūtījumi u. c.).

Dati par vidējo izpeļņu ir balstīti uz visu tādu darbinieku (pilns vai nepilns darbalaiks, bet izņemot mācekļus) bruto izpeļņu stundā, kas strādā uzņēmumos, kuros ir nodarbināti 10 vai vairāk darbinieku, un visās ekonomikas nozarēs, izņemot lauksaimniecību, zvejniecību, valsts pārvaldi, privātās mājsaimniecības un ārpusteritoriālās organizācijas. Vidējā izpeļņa ir vērtība, no kuras puse no visiem iedzīvotājiem saņem mazāk, bet otra iedzīvotāju puse nopelna vairāk.

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība

Nekoriģēta vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir definēta kā atšķirība starp vīriešu un sieviešu vidējo bruto izpeļņu stundā, ko izsaka kā procentuālo daļu no vīriešu vidējās bruto izpeļņas stundā. Šo rādītāju apkopošanai izmantotās metodikas pamatā ir dati, kuri apkopoti, izmantojot izpeļņas struktūras apsekojumu (SES), un kurus pārskata reizi četros gados, kad kļūst pieejami izpeļņas struktūras apsekojuma dati.

Saskaņā ar izmantoto metodi nekoriģēts vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības rādītājs attiecas uz visiem darbiniekiem (netiek piemēroti vecuma un nostrādāto stundu skaita ierobežojumi) uzņēmumos (kuros ir nodarbināti vismaz 10 darbinieki) rūpniecības, būvniecības un pakalpojumu nozarēs (atbilstoši NACE 2. redakcijas B–S sadaļai, izņemot O sadaļu). Dažas valstis sniedz arī informāciju par NACE 2. redakcijas O sadaļu (valsts pārvalde un aizsardzība, obligātais sociālais nodrošinājums), lai gan tas nav obligāti. Ir pieejama arī informācija ar analīzi starp publisko un privāto sektoru pēc darbalaika (pilns vai nepilns darbalaiks) un balstoties uz darbinieku vecumu.

Neto izpeļņa un nodokļu slogs

Neto izpeļņu iegūst no bruto izpeļņas, un tā atspoguļo atlīdzības apjomu, ko darbinieki var faktiski paturēt, lai iztērētu vai veidotu ietaupījumus. Salīdzinājumā ar bruto izpeļņu neto izpeļņa neietver sociālā nodrošinājuma iemaksas un nodokļus, bet ietver ģimenes pabalstus.

Bezdarba slazdu definē kā bruto izpeļņas palielinājuma un neto izpeļņas palielinājuma starpību, kas rodas, bezdarbniekam iesaistoties darba tirgū, un to izsaka kā procentuālo daļu no bruto izpeļņas.

Konteksts

Darbaspēka izmaksu un izpeļņas struktūra un izmaiņas ir svarīgi darba tirgus elementi, kas atspoguļo fizisku personu nodrošinātu darbaspēku un uzņēmumu pieprasījumu pēc tā.

ES mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas, kas ietver vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības pakāpenisku izskaušanu. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 157. panta 1. punktā ir izklāstīts princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, un 157. panta 3. punktā ir sniegts juridisks pamatojums tiesību aktiem par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības jautājumos. Eiropas Komisija 2015. gada decembrī pieņēma Stratēģiskā iesaistīšanās dzimumu līdztiesības veicināšanā 2016. Šajā darba programmā Eiropas Komisija vēlreiz apliecināja savu apņemšanos turpināt darbu, lai veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību. Viena no tematiskajām prioritārajām jomām ir vīriešu un sieviešu atalgojuma, izpeļņas un pensiju atšķirības samazināšana un tādējādi nabadzības apkarošana sieviešu vidū. Eiropas Komisija ir noteikusi galvenās īstenojamās darbības šajā prioritārajā jomā. Viena no tām ir katru gadu organizēt Eiropas Vienlīdzīgas darba samaksas dienu, lai uzlabotu informētību par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību un tās cēloņiem.

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites




Nekoriģēta vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība (tsdsc340)
Darbaspēka izmaksu indekss atbilstoši NACE 2. redakcijai (teilm100)
Darbaspēka izmaksu indekss atbilstoši NACE 2. redakcijai — izmaiņas procentos Q/Q-1 (teilm120)
Darbaspēka izmaksu indekss atbilstoši NACE 2. redakcijai — izmaiņas procentos Q/Q-4 (teilm130)
Darbaspēka izmaksu indekss atbilstoši NACE 2. redakcijai — indekss (2012=100) (teilm140)