Atjaunojamo energoresursu statistika

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt


Dati iegūti: 2018. gada janvārī. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze. Raksta atjauninājums plānots 2019. gada jūlijā.
1. diagramma. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars, 2004. un 2016. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Informācijas avots: Eurostat (t2020_31)
2. diagramma. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē, 2016. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_ind_335a)
3. diagramma. Atjaunojamo energoresursu enerģijas primārā ražošana, ES 28, 1990.–2016. gads
(Mtoe)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_110a)
4. diagramma. Atjaunojamo energoresursu bruto iekšzemes patēriņš, ES 28, 1990.–2016. gads
(Mtoe)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_110a)
1. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bruto iekšzemes enerģijas patēriņā, 2016. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_100a) un (nrg_107a)
2. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā, 2004.–2016. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_ind_335a)
5. diagramma. No atjaunojamiem energoresursiem saražotā elektroenerģija (bruto), ES 28, 1990.–2016. gads
(TWh)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_105a)
3. tabula. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas īpatsvars bruto elektroenerģijas patēriņā, 2004.–2016. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_ind_335a)
4. tabula. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars apsildē un dzesēšanā, 2004.–2016. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_ind_335a)
5. tabula. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē, 2004.–2016. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_ind_335a)
6. diagramma. Šķidrās biodegvielas primārā ražošana, ES 28, 1990.–2016. gads
(Mtoe)
Informācijas avots: Eurostat (nrg_110a)

Šajā rakstā sniegta jaunākā statistika par atjaunojamiem energoresursiem Eiropas Savienībā (ES). Atjaunojamie energoresursi ietver vēja enerģiju, saules enerģiju (siltumenerģiju, fotoelementu enerģiju un koncentrētu saules enerģiju), hidroenerģiju, plūdmaiņu enerģiju, ģeotermālo enerģiju, biodegvielu un atjaunojamos atkritumus.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana nodrošina daudzus iespējamos ieguvumus, tostarp samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, dažādo energoapgādi un mazina atkarību no fosilā kurināmā tirgiem (jo īpaši naftas un gāzes tirgiem). Atjaunojamo energoresursu nozares izaugsme var arī veicināt nodarbinātību ES, radot jaunas darbvietas jaunajā videi nekaitīgu tehnoloģiju nozarē.

Galvenie statistikas rezultāti

Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantojums ES pēdējos gados ir būtiski palielinājies. Konkrētāk, atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā pēdējo gadu laikā ir pieaudzis gandrīz divkārt — no aptuveni 8,5 % 2004. gadā līdz 17,0 % 2016. gadā.

Šo pozitīvo tendenci ir sekmējuši juridiski saistošie mērķi, kas attiecas uz atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara palielināšanu un tika noteikti Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu. Lai gan ES kopumā sekmīgi virzās uz 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšanu, dažām dalībvalstīm būs jāvelta papildu pūles, lai izpildītu savas saistības attiecībā uz diviem galvenajiem mērķiem: no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējo īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā (sk. 1. diagrammu) un no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas konkrēto īpatsvaru transporta nozarē (sk. 2. diagrammu).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas primārā ražošana

Atjaunojamo energoresursu enerģijas primārās ražošanas apjoms ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā bija 211 miljoni tonnu naftas ekvivalenta (toe). ES 28 dalībvalstīs saražotās atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoms laikposmā no 2006. gada līdz 2016. gadam palielinājās kopumā par 66,6 %, kas atbilst vidējam pieaugumam par 5,3 % gadā.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā galvenais resurss ES 28 dalībvalstīs bija koksne un citi cietā bioloģiskā kurināmā veidi, kā arī atjaunojamie atkritumi — šie resursi veidoja 49,4 % no 2016. gadā primārajā atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanā izmantotajiem resursiem (sk. 3. diagrammu). Hidroenerģija bija otrs nozīmīgākais resurss atjaunojamo energoresursu struktūrā (14,3 % no kopējā apjoma), nākamā bija vēja enerģija (12,4 %). Lai gan vēja un saules enerģijas izmantošana enerģijas ražošanā saglabājās salīdzinoši zemā līmenī, bija vērojams īpaši straujš šo enerģijas veidu saražotā apjoma pieaugums — saules enerģija veidoja 6,3 % no ES 28 dalībvalstīs saražotā atjaunojamo energoresursu enerģijas apjoma 2016. gadā, savukārt ģeotermālā enerģija veidoja 3,2 % no kopējā apjoma. Plūdmaiņu, viļņu un okeāna enerģijas ražošanas līmenis patlaban ir ļoti zems — šīs tehnoloģijas galvenokārt izmanto Francijā un Apvienotajā Karalistē.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas patēriņš

Atjaunojamo energoresursu enerģija veidoja 13,2 % no bruto iekšzemes enerģijas patēriņa ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā. Koksne un citu veidu cietā biomasa joprojām ir nozīmīgākais resurss atjaunojamo energoresursu struktūrā. Jau 1990. gadā hidroenerģijas un koksnes īpatsvars bija 91,5 %. Tomēr kopš tā laika to izmantošanas pieauguma temps ir bijis daudz lēnāks nekā citiem resursiem. Tāpēc minēto resursu kopējais īpatsvars 2016. gadā samazinājās līdz 59,3 %. Atjaunojamo energoresursu enerģijas bruto iekšzemes patēriņa izmaiņas laika gaitā ir grafiski attēlotas 4. diagrammā (elektroenerģijas ražošanas dati nav normalizēti).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bruto iekšzemes enerģijas patēriņā (sk. 1. tabulu) bija salīdzinoši augsts Dānijā (28,7 %), Austrijā (29,6 %) un Somijā (30,7 %) un pārsniedza vienu trešdaļu no iekšzemes patēriņa Latvijā (37,2 %) un Zviedrijā (37,1 %), kā arī Islandē (82,7 %).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru bruto iekšzemes patēriņā nevajadzētu jaukt ar atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā (īpatsvars bruto galapatēriņā ir oficiālais rādītājs, ko uzrauga saistībā ar 2020. gada mērķi, kurš noteikts Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu). Bruto iekšzemes patēriņa un enerģijas bruto galapatēriņa precīzas definīcijas ir sniegtas sadaļā “Datu avoti un pieejamība”.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā

ES cenšas panākt, lai līdz 2020. gadam 20 % no tās enerģijas bruto galapatēriņa veidotu atjaunojamo energoresursu enerģija; šis mērķis ir sadalīts ES dalībvalstu starpā atbilstīgi valstu rīcības plāniem (angļu valodā), kas izstrādāti, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas attīstību visās dalībvalstīs. 1. diagrammā redzami jaunākie pieejamie dati par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā un mērķi, kas noteikti 2020. gadam. 2016. gadā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ES 28 dalībvalstīs bija 17,0 %; salīdzinājumam — 2004. gadā tas bija 8,5 %.

Pārliecinoši lielākais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā 2016. gadā no ES dalībvalstīm bija Zviedrijā (vairāk nekā puse — 53,9 %), nākamās bija Somija (38,7 %), Latvija (37,2 %), Austrija (33,5 %) un Dānija (32,2 %). Turpretī vismazākais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars reģistrēts Luksemburgā (5,4 %), Maltā un Nīderlandē (abās 6,0 %), Beļģijā (8,7 %), kā arī Apvienotajā Karalistē un Kiprā (abās 9,3 %). Saskaņā ar jaunākajiem pieejamiem datiem par 2016. gadu, lai Francija, Nīderlande un Īrija sasniegtu savus mērķus, katrai no šīm dalībvalstīm jāpalielina atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā vismaz par 6,0 procentpunktiem. Savukārt 11 dalībvalstis jau ir pārsniegušas savu 2020. gada mērķi; mērķu pārsniegums bija īpaši liels Horvātijā, Zviedrijā un Igaunijā. Datiem par īpatsvaru Grieķijā 2016. gadā daļēji pamatā ir Eurostat aplēses.

Salīdzinot 2015.–2016. gada vidējo rādītāju ar indikatīvo līkni, kas noteikta Atjaunojamo energoresursu direktīvā, redzams, ka Francija, Luksemburga, Nīderlande un bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika nebija sasniegušas indikatīvās līknes otrās pozīcijas vērtību, bet citas valstis bija to pārsniegušas.

2. tabulā atspoguļoti dati par visām dalībvalstīm, kā arī indikatīvās līknes vērtības.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru veido trīs dažādi komponenti (īpatsvars elektroenerģijas patēriņā, īpatsvars apsildē un dzesēšanā un īpatsvars transporta nozarē).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars — elektroenerģija

2016. gadā no atjaunojamiem energoresursiem ražotā elektroenerģija veidoja vairāk nekā vienu ceturtdaļu (29,6 %) no kopējā ES 28 dalībvalstu bruto elektroenerģijas patēriņa. Visvairāk izmantotais resurss ir hidroenerģija, un tikai nedaudz mazāk tiek izmantota vēja enerģija (sk. 5. diagrammu). Jāņem vērā, ka Direktīvā 2009/28/EK ietvertie uzskaites noteikumi paredz, ka dati par elektroenerģiju, kas saražota no hidroenerģijas un vēja enerģijas, ir jānormalizē, lai ņemtu vērā ikgadējās klimata svārstības (saistībā ar hidroenerģiju normalizāciju veic pēdējo 15 gadu periodā, bet saistībā ar vēja enerģiju — pēdējo piecu gadu periodā). No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoma pieaugums 2006.–2016. gadā lielā mērā liecina par trīs atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu ES — tie ir vēja enerģija, kā arī saules enerģija un cietais bioloģiskais kurināmais (tostarp atjaunojamie atkritumi). Lai gan hidroenerģija joprojām bija vienīgais lielākais resurss atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanai ES 28 dalībvalstīs 2016. gadā (36,9 % no kopējā apjoma), no šā energoresursa iegūtās elektroenerģijas apjoms bija relatīvi līdzīgs apjomam, ko reģistrēja pirms desmit gadiem, jo ražošanas apjoms kopumā palielinājās par 10,8 %. Savukārt elektroenerģijas daudzums, ko ES 28 dalībvalstīs ieguva no saules enerģijas un izmantojot vējģeneratorus, 2016. gadā bija attiecīgi 44,4 un 3,7 reizes lielāks nekā 2006. gadā; tādējādi vēja enerģijas un saules enerģijas īpatsvars no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas kopējā apjomā 2016. gadā palielinājās attiecīgi līdz 31,8 % un 11,6 %. Strauji pieaudzis no saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas apjoms — šādas elektroenerģijas apjoms 2006. gadā bija tikai 2,5 TWh, 2008. gadā tas pārsniedza no ģeotermālās enerģijas saražotās elektroenerģijas apjomu un 2016. gadā sasniedza 110,8 TWh līmeni. Šajā 10 gadu periodā no saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas īpatsvars atjaunojamo energoresursu enerģijas kopējā apjomā ES 28 dalībvalstīs palielinājās no 0,3 % līdz 11,6 %. Plūdmaiņu, viļņu un okeāna enerģija veidoja tikai aptuveni 0,05 % no kopējā elektroenerģijas apjoma, kas 2016. gadā ES 28 dalībvalstīs iegūts no atjaunojamiem energoresursiem.

Starp ES dalībvalstīm pastāv ļoti lielas atšķirības. Austrijā (72,6 %) un Zviedrijā (64,9 %) vismaz trīs piektdaļas no visas patērētās elektroenerģijas ieguva no atjaunojamiem energoresursiem — galvenokārt izmantojot hidroenerģiju un cieto bioloģisko kurināmo, savukārt Portugālē (54,1 %), Dānijā (53,7 %) un Latvijā (51,3 %) no atjaunojamiem energoresursiem ieguva vairāk nekā pusi no patērētās elektroenerģijas. Turpretī Kiprā, Ungārijā, Luksemburgā un Maltā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars bija zemāks nekā 10 % (sk. 3. tabulu).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars — apsilde un dzesēšana

2016. gadā 19,1 % no apsildei un dzesēšanai patērētās enerģijas kopējā apjoma ES 28 dalībvalstīs bija atjaunojamo energoresursu enerģija. Tas ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar 10,3 % 2004. gadā. Šo pieaugumu veicināja plašāks izmantojums rūpniecībā, pakalpojumu nozarē un dzīvojamās ēkās (būvniecības nozarē). Aerotermālā, ģeotermālā un hidrotermālā siltumenerģija, kas uztverta ar siltumsūkņiem, tiek ņemta vērā, ciktāl dalībvalstis par to ziņojušas. Informācija par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru apsildē un dzesēšanā ir sniegta 4. tabulā.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars — transports

ES vienojās noteikt kopīgu mērķi — līdz 2020. gadam panākt, ka transporta nozarē atjaunojamo energoresursu enerģijas (ietverot šķidro biodegvielu, ūdeņradi, biometānu, zaļo elektroenerģiju utt.) īpatsvars ir 10 %.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas vidējais īpatsvars transporta nozarē palielinājās no 1,4 % 2004. gadā līdz 7,1 % 2016. gadā. ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģijas relatīvais īpatsvars transporta vajadzībām izmantotās degvielas patēriņā bija no 30,3 % Zviedrijā un 10,6 % Austrijā, kas uzskatāmi par augstiem rādītājiem, līdz mazāk nekā 2,0 % Horvātijā, Grieķijā, Slovēnijā un Igaunijā (sk. 2. diagrammu).

Dažās ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģiju strauji sāka plašāk izmantot kā transportlīdzekļu degvielu. Tā notika īpaši Īrijā, Grieķijā, Luksemburgā un Somijā.

Plašāka informācija par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru transporta nozarē ir sniegta 5. tabulā.

Transporta vajadzībām kā atjaunojamo energoresursu enerģijas avots visvairāk tiek izmantota šķidrā biodegviela, kas parasti tiek sajaukta ar fosilo kurināmo. 6. diagrammā parādīta šķidrās biodegvielas ražošanas attīstība Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā.

Tā kā ir noteikts saistošs mērķis 2020. gadam, šķidrās biodegvielas ražošanas apjoms ES ir ievērojami palielinājies; visplašāk izmantotā šķidrā biodegviela ir biodīzeļdegviela, nākamais ir biobenzīns un citi šķidrās biodegvielas veidi.

Datu avoti un pieejamība

Metodika

Šajā rakstā aplūkotās statistikas pamatā ir dati, kas apkopoti saskaņā ar Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu norādītājiem uzskaites noteikumiem un aprēķināti, pamatojoties uz enerģētikas statistiku, kas apkopota saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1099/2008 par enerģētikas statistiku, kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2017. gada novembrī ar Regulu (ES) 2017/2010.

Jaunākie pieejamie dati par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru ir 2016. pārskata gada dati. Ir pieejami dati par visām ES dalībvalstīm (izņemot dažas 2016. gada datu kategorijas attiecībā uz Grieķiju — šo datu pamatā ir Eurostat aplēses), kā arī Eiropas Ekonomikas zonas valstīm — Islandi un Norvēģiju — un par Albāniju, Melnkalni un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku. Kopumā dati ir pilnīgi, jauni un uzticami salīdzināmi starp valstīm. Vispārīgie dati par atjaunojamo energoresursu enerģiju, to valstu saraksts, par kurām pieejama informācija, un citi dati var mazliet mainīties, jo šis raksts tiek publicēts pirms Eurostat oficiālo 2016. gada enerģijas bilanču publicēšanas. Šajā rakstā sniegtā informācija tiks papildināta un atjaunināta (ja nepieciešams), kad februāra sākumā būs oficiāli publicētas Eurostat 2016. gada enerģijas bilances. Turklāt visjaunākie dati iegūti no iekšējās darba datubāzes (pieejama tikai kā Eurostat iekšējais resurss). Šā iemesla dēļ saites uz oficiālajiem datu avotiem Eurostat publiskajā datubāzē neparādīs atjauninātos datus, līdz februāra sākumā tie tiks oficiāli atjaunināti.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ir būtisks rādītājs, ar ko novērtē progresu, kurš panākts, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. Šo rādītāju var uzskatīt par aplēsi, ko izmanto, lai uzraudzītu, kā tiek īstenota Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, taču dažās valstīs statistikas sistēma attiecībā uz īpašām atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģijām vēl nav pilnīgi izveidota, lai atbilstu šīs direktīvas prasībām; piemēram, daudzas valstis neziņo datus par siltumsūkņu uztverto apkārtējās vides siltumenerģiju.

Visos aprēķinos ņemti vērā īpašie Direktīvas 2009/28/EK noteikumi, kas ir spēkā pēc tās grozīšanas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīvu (ES) 2015/1513, ar kuru groza Direktīvu 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti, un Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu.

Būtisks aspekts, kas jāņem vērā, interpretējot datus, ir statistikas pārskatīšana. Jaunākie dati par 2005. gadu mazliet atšķiras no datiem, kas bija pieejami 2007.–2008. gadā, kad tika sagatavota un pieņemta direktīva. Izmaiņas ieviestas pēc to datu kopu pārskatīšanas, ko dalībvalstis iesniegušas, atbildot uz ikgadējām aptaujām par enerģētiku. Tika pārskatīti dati par biomasas patēriņu dzīvojamo ēku sektorā, un atjauninātie Horvātijas dati liecina, ka šajā valstī atjaunojamo energoresursu enerģijas patēriņš pārsniedz tai noteikto 2020. gada mērķi kopš 2004. gada (pirmais gads, par kuru pieejami dati). Tomēr Horvātija nav vienīgais gadījums. Jāuzsver, ka pēc Atjaunojamo energoresursu direktīvas pieņemšanas valstis daudz stingrāk uzrauga no atjaunojamiem resursiem iegūto energoproduktu plūsmas savā ekonomikā. Īpaši vērā ņemams gadījums ir biomasas patēriņš, par kuru valstis sākušas veikt jaunus, sīkāk izstrādātus apsekojumus, kas ļauj iegūt vairāk datu par biomasas enerģijas galapatēriņu. Tā rezultātā vairākas valstis pārskata savus datus, un šajās valstīs (piemēram, Horvātijā, Francijā, Lietuvā un Ungārijā) tādējādi palielinās atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara rādītāji.

Bruto iekšzemes enerģijas patēriņš ir kopējais visiem mērķiem izlietoto energoresursu daudzums.

Galapatērētājiem pieejamā enerģija ir kopējais patērētājiem (privātajiem, komerciālajiem un rūpnieciskajiem) pieejamo energoresursu daudzums. Šis rādītājs neietver enerģiju, ko izmanto transformācijas procesos (piemēram, elektroenerģijas stacijās, degvielas rafinēšanas rūpnīcās, domnās). Tas ietver arī energoproduktus, kurus var izmantot ar enerģētiku nesaistītiem mērķiem (piemēram, ķīmiskiem procesiem).

Enerģijas bruto galapatēriņš Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK) ir definēts kā energoresursi, ko enerģijas izmantošanas vajadzībām piegādā rūpniecībai, transporta nozarei, mājsaimniecībām, pakalpojumu (tostarp sabiedrisko pakalpojumu), lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei, tostarp elektroenerģijas un apsildes patēriņš, kas enerģētikas nozarē ir izmantots elektroenerģijas un siltuma ražošanai, kā arī elektroenerģijas un siltuma zudumi sadales un pārvades laikā.

No neatjaunojamiem atkritumiem saražotās enerģijas apjoms tika atņemts no biomasas daļas apsildei un elektroenerģijas ražošanai. Pārvadei pa cauruļvadiem patērētās enerģijas apjoms tika ietverts enerģijas bruto galapatēriņā saskaņā ar Enerģētikas statistikas regulas sektoru klasifikāciju. Lai atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara aprēķinos uzlabotu precizitāti un saskaņotību ar valstu statistiku, tika izmantoti valstīs noteiktie siltumspējas rādītāji, ja tādi bija pieejami, visu energoproduktu daudzumu izsakot enerģijas vienībās, nevis standarta siltumspējas vienībās.

Komisija tikai nesen ir izdevusi konkrētas pamatnostādnes par siltumsūkņu enerģijas uzskaiti. Dažas valstis vēl nav uzlabojušas savas statistikas sistēmas, lai pilnā mērā uzskaitītu visu atjaunojamo energoresursu enerģiju (piemēram, atjaunojamo energoresursu enerģiju no siltumsūkņiem). Lai gan datu vākšanas laikā nebija apstiprinātas statistikas metodikas, gadījumos, kad dalībvalstis bija iesniegušas pietiekamu informāciju, atjaunojamo energoresursu enerģija no siltumsūkņiem tika ņemta vērā, lai nodrošinātu pilnīgākus datus. Minēto iemeslu dēļ pastāv dažas nelielas atšķirības starp šīs publikācijas datiem un datiem, kas publicēti enerģijas bilancēs.

Eurostat nodrošinātajā enerģētikas statistikā un enerģijas bilancēs netiek nošķirti ilgtspējīgi un neilgtspējīgi atjaunojamie energoresursi. Tos ir iespējams nodalīt ar Eurostat izstrādāto uzskaites rīku (rīks SHARES[1]), kurā ziņotājām valstīm ir jāsniedz attiecīga papildu informācija. Tāpēc jāatceras, ka — ja vien nav skaidri norādīts citādi — atjaunojamie energoresursi ietver visus atjaunojamos energoresursus — gan tos, kuri atbilst ilgtspējas kritērijiem, gan tos, kuri šādiem kritērijiem neatbilst.

Dati par 2004.–2010. gadu: šajā laikposmā Direktīva 2009/28/EK vēl nebija pieņemta vai bija pieņemta nesen. Vairumā Eiropas valstu tā nebija transponēta valsts tiesību aktos. Šo gadu rādītājus neizmanto, lai novērtētu leģislatīvo atbilstību indikatīvajai līknei, kas noteikta direktīvas I pielikuma B daļā. Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK) prasīts, novērtējot mērķu izpildi, ņemt vērā tikai biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, kas atbilst ilgtspējas kritērijiem. Tika nolemts attiecībā uz 2004.–2010. gada periodu, aprēķinot atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru, skaitītājā ņemt vērā visu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo.

Dati par 2011. gadu un turpmākajiem gadiem: atbilstību 17. pantam (“Ilgtspējības kritēriji biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem”) novērtē saskaņā ar 18. pantu (“Atbilstības verificēšana attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem”). Sākot no 2011. pārskata gada, valstīm jāziņo tikai par to biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, kuru atbilstību 17. un 18. pantam ir iespējams pilnīgi pierādīt. Attiecīgajā atjaunojamo energoresursu īpatsvarā ieskaita tikai atbilstīgo biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, par ko paziņots. Dažās valstīs biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā patēriņš 2011.–2015. gada periodā nebija sertificēts kā atbilstīgs (ilgtspējīgs), jo Direktīva 2009/28/EK tika īstenota novēloti. Lai gan atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars kopumā kopš 2004. gada pieaug, laikā no 2010. gada līdz 2011. gadam tās īpatsvars transporta nozarē samazinājās. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka vairāku ES valstu ziņojumos vispār nebija minēta atbilstīga biodegviela (2011. gadā valstis ziņoja par biodegvielas izmantošanu, taču tā vai nu vispār nebija atbilstīga, vai atbilstīga bija tikai neliela tās daļa). Tā kā dažas valstis vēl nav pilnīgi īstenojušas visus Atjaunojamo energoresursu direktīvas noteikumus, daži biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā veidi 2011.–2015. gada periodā netiek uzskatīti par atbilstīgiem (ilgtspējīgiem).

Atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas īpatsvars ir no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas attiecība pret valsts elektroenerģijas bruto patēriņu. Kā noteikts Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK), no atjaunojamiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas bruto galapatēriņš ietver no atjaunojamiem energoresursiem saražotu elektroenerģiju. Tas ietver enerģiju, kas saražota hidroelektrostacijās (izņemot elektroenerģiju, kura saražota hidroakumulācijas elektrostacijās, izmantojot ūdeni, kas iepriekš bijis sūknēts kalnup), kā arī elektroenerģiju, kas saražota no cietā bioloģiskā kurināmā / atkritumiem un kas saražota vēja, saules un ģeotermālajās iekārtās. Direktīvā prasīts arī normalizēt datus par tādas elektroenerģijas apjomu, kas saražota no hidroenerģijas un vēja enerģijas. Ņemot vērā noteikto 15 gadu normalizācijas prasību attiecībā uz hidroenerģijas ražošanu un enerģētikas statistikas pieejamību (ES 28 dalībvalstīm no 1990. gada), šā rādītāja garas laikrindas vēl nav pieejamas.

Lai aprēķinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru apsildē un dzesēšanā, no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas galapatēriņu definē kā no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās enerģijas galapatēriņu rūpniecībā, mājsaimniecībās, pakalpojumu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs apsildei un dzesēšanai, kā arī centralizētajai siltumapgādei. Kopējais galapatēriņš apsildei un dzesēšanai ir visu energoproduktu, izņemot elektroenerģiju, galapatēriņš mērķiem, kas nav transporta mērķi, kopā ar siltumenerģijas patēriņu pašu vajadzībām elektroenerģijas un siltumenerģijas stacijās, kā arī siltuma zudumiem tīklos. Precīzāku definīciju skatīt SHARES tool manual (angļu valodā).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru transporta nozares degvielas patēriņā aprēķina, pamatojoties uz enerģētikas statistiku atbilstīgi metodikai, kas aprakstīta Direktīvā 2009/28/EK. Visu šķidrās biodegvielas veidu daļa šā rādītāja aprēķinos iekļauta līdz 2010. gadam. No 2011. gada datos par šķidro biodegvielu transporta nozares degvielas patēriņā iekļauj tikai šķidro biodegvielu, kas atbilst Direktīvai 2009/28/EK (citiem vārdiem sakot, atbilst ilgtspējas kritērijiem).

Konteksts

Eiropas Komisija ir pieņēmusi vairākas stratēģijas enerģētikas nozarē, lai izveidotu drošāku un ilgtspējīgāku mazoglekļa ekonomiku. Atjaunojamo energoresursu izmantošana ne tikai palīdz cīnīties pret klimata pārmaiņām, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet arī, visticamāk, nodrošinās lielāku energoapgādes drošību, energoapgādes lielāku daudzveidību, ļaus samazināt gaisa piesārņojumu, kā arī sniegs iespēju radīt darbvietas vides un atjaunojamo energoresursu enerģijas nozarē.

Klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums 2020. gadam, kuru pieņēma 2008. gada decembrī, sniedza jaunu stimulu paplašināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, lai līdz 2020. gadam tie veidotu 20 % no kopējā enerģijas patēriņa, kā arī aicināja samazināt enerģijas patēriņu un siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 %. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu tika noteikts vispārējs mērķis panākt, lai līdz 2020. gadam ES 20 % no patērētās enerģijas tiktu iegūti no atjaunojamiem energoresursiem, turklāt šajā termiņā būtu jāpanāk, lai atjaunojamie energoresursi veidotu arī 10 % no transporta nozarē izmantotās degvielas. Ar direktīvu groza tiesisko regulējumu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas izmantošanas veicināšanai, un tajā izvirzīta prasība, lai valsts rīcības plānā tiktu izklāstīts, kā atjaunojamo energoresursu enerģija tiks attīstīta katrā ES dalībvalstī, paredzēti sadarbības mehānismi un noteikti ilgtspējas kritēriji attiecībā uz šķidro biodegvielu (ņemot vērā paustās bažas par tās iespējamo negatīvo ietekmi uz kultūraugu cenām, pārtikas apriti, mežu aizsardzību, bioloģisko daudzveidību, kā arī uz ūdens un augsnes resursiem). Ziņojumu Sustainability of solid and gaseous biofuels used for electricity, heating and cooling (SWD(2014) 259) (angļu valodā) pieņēma 2014. gada jūlijā.

Eiropas Komisija 2012. gada 6. jūnijā pieņēma paziņojumu “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem — būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012) 271 final), kurā izklāstīti atjaunojamo energoresursu enerģijas politikas risinājumi laikposmam pēc 2020. gada. Paziņojumā arī aicināts īstenot saskaņotāku Eiropas pieeju atbalsta shēmu izveidei un reformai, kā arī plašāk izvērst atjaunojamo energoresursu enerģijas tirdzniecību starp dalībvalstīm. Eiropas Komisija 2014. gada janvārī izvirzīja vairākus enerģētikas un klimata mērķus 2030. gadam (angļu valodā), lai veicinātu privātos ieguldījumus infrastruktūrā un mazoglekļa tehnoloģijās. Viens no galvenajiem ierosinātajiem mērķiem ir panākt, lai līdz 2030. gadam atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars sasniegtu vismaz 27 %. Šos mērķus uzskata par virzību uz priekšu, lai sasniegtu siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķus 2050. gadam, kas ierosināti “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM (2011) 112 final).

Viena no Eiropas Komisijas 10 prioritātēm, kas tika izvirzītas 2014. gadā, ir enerģētikas savienība. Iecerēts, ka Eiropas enerģētikas savienība garantēs drošu, ilgtspējīgu, konkurētspējīgu un cenas ziņā pieejamu enerģiju. Eiropas Komisija 2015. gada februārī paziņojumā (COM(2015) 80 final) darīja zināmas savas ieceres attiecībā uz pamatstratēģiju spēcīgai enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku. Paziņojumā tika ierosināti pieci stratēģijas īstenošanas virzieni, un viens no tiem ir panākt ekonomikas dekarbonizāciju.

Skatiet arī

Papildu informācija no Eurostat

Publikācijas

Galvenās tabulas

Energy statistics - main indicators (t_nrg_indic)
Energy statistics - quantities (t_nrg_quant)

Datubāze

Energy statistics - quantities, annual data (nrg_quant)

Īpaša sadaļa

Metodika / Metadati

Izejas dati tabulām un diagrammām (MS Excel)

Ārējas saites

Piezīmes

  1. SHARES tool (angļu valodā)