Atjaunojamo energoresursu enerģijas statistika

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt


Dati iegūti 2020. gada janvārī.

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada aprīlī.

Svarīgākais

2018. gadā atjaunojamo energoresursu enerģija veidoja 18,9 % no ES patērētās enerģijas, turpinoties virzībai uz 2020. gada mērķi — 20 %.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars transporta darbībās 2018. gadā ES sasniedza 8,3 %.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars, 2018. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Eiropas zaļais kurss (COM(2019) 640 final) ir vērienīgākais pasākumu kopums, ar ko iecerēts nodrošināt ilgtspējīgu zaļo pārkārtošanos Eiropas iedzīvotāju un uzņēmumu labā; tā mērķis ir līdz 2050. gadam panākt, ka Eiropa kļūst par pirmo klimatneitrālo pasaules reģionu.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošana nodrošina daudzus iespējamos ieguvumus, tostarp samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, dažādo energoapgādi un mazina atkarību no fosilā kurināmā tirgiem (jo īpaši naftas un gāzes tirgiem). Atjaunojamo energoresursu nozares izaugsme var arī veicināt nodarbinātību ES, radot jaunas darbvietas jaunajā videi nekaitīgu tehnoloģiju nozarē.

Šajā rakstā izklāstīta jaunākā statistika par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru kopumā un trīs patēriņa sektoros (elektroenerģijas bruto patēriņš, apsilde un dzesēšana, transports) Eiropas Savienībā (ES). Atjaunojamie energoresursi ietver vēja enerģiju, saules enerģiju (siltumenerģiju, fotoelementu enerģiju un koncentrētu saules enerģiju), hidroenerģiju, plūdmaiņu enerģiju, ģeotermālo enerģiju, siltumsūkņu uzņemto apkārtējās vides siltumu, biodegvielu un atjaunojamos atkritumus.

Pilns raksts

No 2004. gada līdz 2018. gadam atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars gandrīz divkāršojies

ES cenšas panākt, lai līdz 2020. gadam 20 % no tās enerģijas bruto galapatēriņa veidotu atjaunojamo energoresursu enerģija; šis mērķis ir sadalīts ES dalībvalstu starpā atbilstīgi valstu rīcības plāniem (angļu valodā), kas izstrādāti, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas attīstību visās dalībvalstīs. 1. diagrammā redzami jaunākie pieejamie dati par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā un mērķi, kas noteikti 2020. gadam. 2018. gadā atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ES bija 18,9 %; salīdzinājumam — 2004. gadā tas bija 9,6 %.

Šo pozitīvo tendenci ir sekmējuši juridiski saistošie mērķi, kas attiecas uz atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara palielināšanu un tika noteikti Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu. Lai gan ES kopumā sekmīgi virzās uz 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšanu, dažām dalībvalstīm būs jāvelta papildu pūles, lai izpildītu savas saistības attiecībā uz diviem galvenajiem mērķiem: no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas kopējo īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā (sk. 1. diagrammu) un no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas konkrēto īpatsvaru transporta nozarē (uz ko attiecas šā raksta 2. diagramma un 4. tabula).

1. diagramma. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars, 2018. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)


Pārliecinoši lielākais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā 2018. gadā no ES dalībvalstīm bija Zviedrijā (vairāk nekā puse — 54,6 %), nākamās bija Somija (41,2 %), Latvija (40,3 %), Dānija (36,1 %) un Austrija (33,4 %). Turpretī vismazākais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars reģistrēts Nīderlandē (7,4 %), Maltā (8,0 %), Luksemburgā (9,1 %) un Beļģijā (9,4 %). Saskaņā ar jaunākajiem pieejamiem datiem par 2018. gadu, lai Francija un Nīderlande sasniegtu savus mērķus, šīm valstīm jāpalielina atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā attiecīgi vismaz par 6,4 un 6,6 procentpunktiem. Savukārt 12 dalībvalstis jau ir pārsniegušas savu 2020. gada mērķi; mērķu pārsniegums bija īpaši liels (no 5,0 līdz 8,0 procentpunktiem) Horvātijā, Zviedrijā, Dānijā un Igaunijā.

1. tabulā atspoguļoti dati par visām ziņotājām valstīm, kā arī indikatīvās līknes vērtības.

1. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars, 2004.–2018. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Pārējie šā raksta statistikas dati attiecas uz atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara izmaiņām laikā no 2004. līdz 2018. gadam trīs patēriņa sektoros: elektroenerģijas bruto patēriņā, apsildes un dzesēšanas sektorā un transporta sektorā.

Vēja enerģija ir svarīgākais no atjaunojamiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas avots

Direktīvā 2009/28/EK ietvertie uzskaites noteikumi paredz, ka dati par elektroenerģiju, kas saražota no hidroenerģijas un vēja enerģijas, ir jānormalizē, lai ņemtu vērā ikgadējās klimata svārstības (saistībā ar hidroenerģiju normalizāciju veic pēdējo 15 gadu periodā, bet saistībā ar vēja enerģiju — pēdējo piecu gadu periodā). Šajā rakstā parādīti rezultāti pēc minēto uzskaites noteikumu piemērošanas.

No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoma pieaugums 2008.–2018. gadā lielā mērā liecina par trīs atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu ES — tie ir vēja enerģija, kā arī saules enerģija un cietais bioloģiskais kurināmais (tostarp atjaunojamie atkritumi). Vēja enerģija 2018. gadā bija vienīgais lielākais resurss atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražošanai ES. No ūdens iegūtās elektroenerģijas apjoms bija relatīvi līdzīgs apjomam, ko reģistrēja pirms desmit gadiem. Savukārt elektroenerģijas daudzums, ko ES ieguva no saules enerģijas un izmantojot vējģeneratorus, 2018. gadā bija attiecīgi 15,5 un 2,9 reizes lielāks nekā 2008. gadā. Strauji pieaudzis no saules enerģijas iegūtās elektroenerģijas apjoms — šādas elektroenerģijas apjoms 2008. gadā bija tikai 7,4 TWh, bet 2018. gadā sasniedza 115,0 TWh.

Starp ES dalībvalstīm pastāv ļoti lielas atšķirības. Austrijā (73,1 %), Zviedrijā (66,2 %) un Dānijā (62,4 %) vismaz trīs piektdaļas no visas patērētās elektroenerģijas ieguva no atjaunojamiem energoresursiem — galvenokārt izmantojot hidroenerģiju un vēja enerģiju; savukārt Latvijā (53,5 %) un Portugālē (52,2 %) no atjaunojamiem energoresursiem ieguva vairāk nekā pusi no patērētās elektroenerģijas. Turpretī Kiprā (9,4 %), Luksemburgā (9,1 %), Ungārijā (8,3 %) un Maltā (7,1 %) atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas īpatsvars bija zemāks par 10 % (sk. 2. tabulu).

2. tabula. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas īpatsvars elektroenerģijas bruto patēriņā, 2004.–2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Vairāk nekā viena piektā daļa no apsildei un dzesēšanai patērētās enerģijas ir saražota no atjaunojamiem energoresursiem

2018. gadā 21,1 % no apsildei un dzesēšanai patērētās enerģijas kopējā apjoma ES bija atjaunojamo energoresursu enerģija. Tas ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar 11,7 % 2004. gadā. Šo pieaugumu veicināja plašāks izmantojums rūpniecībā, pakalpojumu nozarē un mājsaimniecībās (būvniecības nozarē). Aerotermālā, ģeotermālā un hidrotermālā siltumenerģija, kas uztverta ar siltumsūkņiem, tiek ņemta vērā, ciktāl dalībvalstis par to ziņojušas. Informācija par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru apsildē un dzesēšanā ir sniegta 3. tabulā.

3. tabula. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars apsildē un dzesēšanā, 2004.–2018. gads
(%)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

8,3 % no transporta nozarē izmantotās enerģijas 2018. gadā bija atjaunojamo energoresursu enerģija

ES vienojās noteikt kopīgu mērķi — līdz 2020. gadam panākt, ka transporta nozarē atjaunojamo energoresursu enerģijas (ietverot šķidro biodegvielu, ūdeņradi, biometānu, zaļo elektroenerģiju utt.) īpatsvars ir 10 %.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas vidējais īpatsvars transporta nozarē palielinājās no 1,5 % 2004. gadā līdz 8,3 % 2018. gadā. ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars transporta vajadzībām izmantotās degvielas patēriņā bija no 29,7 % Zviedrijā, 14,9 % Somijā un 9,8 % Austrijā, kas uzskatāmi par augstiem rādītājiem, līdz mazāk nekā 4,0 % Horvātijā (3,9 %), Grieķijā (3,8 %), Igaunijā (3,3 %) un Kiprā (2,7 %) (sk. 2. diagrammu).

2. diagramma. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars transporta nozarē, 2018. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Dažās ES dalībvalstīs atjaunojamo energoresursu enerģiju strauji sāka plašāk izmantot kā transportlīdzekļu degvielu. Tā notika īpaši Īrijā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Somijā un Zviedrijā.

Plašāka informācija par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru transporta nozarē ir sniegta 4. tabulā.

4. tabula. Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars, 2004.–2018. gads
(% no enerģijas bruto galapatēriņa)
Avots: Eurostat (nrg_ind_ren)

Datu avoti

Šajā rakstā aplūkotās statistikas pamatā ir dati, kas apkopoti saskaņā ar Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu norādītājiem uzskaites noteikumiem un aprēķināti, pamatojoties uz enerģētikas statistiku, kas apkopota saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1099/2008 par enerģētikas statistiku, kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2017. gada novembrī ar Regulu (ES) 2017/2010. Līdz 2020. atsauces gadam tiks izmantota Direktīva 2009/28/EK. Sākot no minētā atskaites gada, no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās enerģijas īpatsvars tiks aprēķināts saskaņā ar uzskaites noteikumiem, kas norādīti Direktīvā (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu.

Ir pieejami dati par visām ES dalībvalstīm, kā arī par Apvienoto Karalisti, Norvēģiju, Melnkalni, Ziemeļmaķedoniju, Serbiju, Albāniju, Turciju un Kosovu*. Kopumā dati ir pilnīgi, jauni un uzticami salīdzināmi starp valstīm.

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ir būtisks rādītājs, ar ko novērtē progresu, kurš panākts, īstenojot stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. Šo rādītāju var uzskatīt par aplēsi, ko izmanto, lai uzraudzītu, kā tiek īstenota Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu, taču dažās valstīs statistikas sistēma attiecībā uz īpašām atjaunojamo energoresursu enerģijas tehnoloģijām vēl nav pilnīgi izveidota, lai atbilstu šīs direktīvas prasībām; piemēram, daudzas valstis neziņo datus par siltumsūkņu uztverto apkārtējās vides siltumenerģiju.

Visos aprēķinos ņemti vērā konkrētie Direktīvas 2009/28/EK noteikumi, kas ir spēkā pēc tās grozīšanas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra Direktīvu (ES) 2015/1513, ar kuru groza Direktīvu 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti, un Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu.

Būtisks aspekts, kas jāņem vērā, interpretējot datus, ir statistikas pārskatīšana. Jaunākie dati par 2005. gadu mazliet atšķiras no datiem, kas bija pieejami 2007.–2008. gadā, kad tika sagatavota un pieņemta direktīva. Izmaiņas ieviestas pēc to datu kopu pārskatīšanas, ko ziņotājas valstis iesniegušas, atbildot uz ikgadējām aptaujām par enerģētiku. Tika pārskatīti dati par biomasas patēriņu mājsaimniecību sektorā, un atjauninātie Horvātijas dati liecina, ka šajā valstī atjaunojamo energoresursu enerģijas patēriņš pārsniedz tai noteikto 2020. gada mērķi kopš 2004. gada (pirmais gads, par kuru pieejami dati). Tomēr Horvātija nav vienīgais gadījums. Pēc Atjaunojamo energoresursu direktīvas pieņemšanas valstis daudz stingrāk uzrauga no atjaunojamiem resursiem iegūto energoproduktu plūsmas savā ekonomikā. Īpaši vērā ņemams gadījums ir biomasas patēriņš, par kuru valstis sākušas veikt jaunus, sīkāk izstrādātus apsekojumus, kas ļauj iegūt vairāk datu par biomasas enerģijas galapatēriņu. Tā rezultātā vairākas valstis pārskata savus datus un šajās valstīs (piemēram, Horvātijā, Francijā, Lietuvā un Ungārijā) tādējādi palielinās atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara rādītāji.

Enerģijas bruto galapatēriņš Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK) ir definēts kā energoresursi, ko enerģijas izmantošanas vajadzībām piegādā rūpniecībai, transporta nozarei, mājsaimniecībām, pakalpojumu (tostarp sabiedrisko pakalpojumu), lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei, tostarp elektroenerģijas un apsildes patēriņš, kas enerģētikas nozarē ir izmantots elektroenerģijas un siltuma ražošanai, kā arī elektroenerģijas un siltuma zudumi sadales un pārvades laikā.

No neatjaunojamiem atkritumiem saražotās enerģijas apjoms tika atņemts no biomasas daļas apsildei un elektroenerģijas ražošanai. Pārvadei pa cauruļvadiem patērētās enerģijas apjoms tika ietverts enerģijas bruto galapatēriņā saskaņā ar Enerģētikas statistikas regulas sektoru klasifikāciju. Lai atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara aprēķinos uzlabotu precizitāti un saskaņotību ar valstu statistiku, tika izmantoti valstīs noteiktie siltumspējas rādītāji, ja tādi bija pieejami, visu energoproduktu daudzumu izsakot enerģijas vienībās, nevis standarta siltumspējas vienībās.

Dati par 2004.–2010. gadu: šajā laikposmā Direktīva 2009/28/EK vēl nebija pieņemta vai bija pieņemta nesen. Vairākumā Eiropas valstu tā nebija transponēta valsts tiesību aktos. Šo gadu rādītājus neizmanto, lai novērtētu leģislatīvo atbilstību indikatīvajai līknei, kas noteikta direktīvas I pielikuma B daļā. Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK) prasīts, novērtējot mērķu izpildi, ņemt vērā tikai biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, kas atbilst ilgtspējas kritērijiem. Tika nolemts attiecībā uz 2004.–2010. gada periodu, aprēķinot atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru, skaitītājā ņemt vērā visu biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo.

Dati par 2011. gadu un turpmākajiem gadiem: atbilstību 17. pantam (“Ilgtspējības kritēriji biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem”) novērtē saskaņā ar 18. pantu (“Atbilstības verificēšana attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem noteiktajiem ilgtspējības kritērijiem”). Sākot no 2011. pārskata gada, valstīm jāziņo tikai par to biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, kuru atbilstību 17. un 18. pantam ir iespējams pilnīgi pierādīt. Attiecīgajā atjaunojamo energoresursu īpatsvarā ieskaita tikai atbilstīgo biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo, par ko paziņots. Dažās valstīs biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā patēriņš 2011.–2015. gada periodā nebija sertificēts kā atbilstīgs (ilgtspējīgs), jo Direktīva 2009/28/EK tika īstenota novēloti. Lai gan atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars kopumā kopš 2004. gada pieaug, laikā no 2010. gada līdz 2011. gadam tās īpatsvars transporta nozarē samazinājās. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka vairāku ES valstu ziņojumos vispār nebija minēta atbilstīga biodegviela (2011. gadā valstis ziņoja par biodegvielas izmantošanu, taču tā vai nu vispār nebija atbilstīga, vai atbilstīga bija tikai neliela tās daļa). Tā kā dažas valstis vēl nav pilnīgi īstenojušas visus Atjaunojamo energoresursu direktīvas noteikumus, daži biodegvielas un bioloģiskā šķidrā kurināmā veidi 2011.–2015. gada periodā netiek uzskatīti par atbilstīgiem (ilgtspējīgiem).

Atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas īpatsvars ir no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas attiecība pret valsts elektroenerģijas bruto patēriņu. Kā noteikts Atjaunojamo energoresursu direktīvā (Direktīvā 2009/28/EK), no atjaunojamiem energoresursiem saražotas elektroenerģijas bruto galapatēriņš ietver no atjaunojamiem energoresursiem saražotu elektroenerģiju. Tas ietver enerģiju, kas saražota hidroelektrostacijās (izņemot elektroenerģiju, kura saražota hidroakumulācijas elektrostacijās, izmantojot ūdeni, kas iepriekš bijis sūknēts kalnup), kā arī elektroenerģiju, kas saražota no cietā bioloģiskā kurināmā / atkritumiem un kas saražota vēja, saules un ģeotermālajās iekārtās. Direktīvā prasīts arī normalizēt datus par tādas elektroenerģijas apjomu, kas saražota no hidroenerģijas un vēja enerģijas. Ņemot vērā noteikto 15 gadu normalizācijas prasību attiecībā uz hidroenerģijas ražošanu un enerģētikas statistikas pieejamību (ES no 1990. gada), šā rādītāja garas laikrindas vēl nav pieejamas.

Lai aprēķinātu atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru apsildē un dzesēšanā, no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas galapatēriņu definē kā no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās enerģijas galapatēriņu rūpniecībā, mājsaimniecībās, pakalpojumu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs apsildei un dzesēšanai, kā arī centralizētajai siltumapgādei. Kopējais galapatēriņš apsildei un dzesēšanai ir visu energoproduktu, izņemot elektroenerģiju, galapatēriņš mērķiem, kas nav transporta mērķi, kopā ar siltumenerģijas patēriņu pašu vajadzībām elektroenerģijas un siltumenerģijas stacijās, kā arī siltuma zudumiem tīklos. Precīzāku definīciju skatīt SHARES tool manual (angļu valodā).

Atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvaru transporta degvielas patēriņā aprēķina, pamatojoties uz enerģētikas statistiku atbilstīgi metodikai, kas aprakstīta Direktīvā 2009/28/EK. Visu šķidrās biodegvielas veidu daļa šā rādītāja aprēķinos iekļauta līdz 2010. gadam. No 2011. gada datos par šķidro biodegvielu transporta degvielas patēriņā iekļauj tikai šķidro biodegvielu, kas atbilst Direktīvai 2009/28/EK (citiem vārdiem sakot, atbilst ilgtspējas kritērijiem).

Konteksts

Eiropas Komisija ir pieņēmusi vairākas stratēģijas enerģētikas nozarē, lai izveidotu drošāku un ilgtspējīgāku mazoglekļa ekonomiku. Atjaunojamo energoresursu izmantošana ne tikai palīdz cīnīties pret klimata pārmaiņām, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet arī, visticamāk, nodrošinās lielāku energoapgādes drošību, energoapgādes lielāku daudzveidību, ļaus samazināt gaisa piesārņojumu, kā arī sniegs iespēju radīt darbvietas vides un atjaunojamo energoresursu enerģijas nozarē.

Klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums 2020. gadam, kuru pieņēma 2008. gada decembrī, sniedza jaunu stimulu paplašināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, lai līdz 2020. gadam tie veidotu 20 % no kopējā enerģijas patēriņa, kā arī aicināja samazināt enerģijas patēriņu un siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 %. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu tika noteikts vispārējs mērķis panākt, lai līdz 2020. gadam ES 20 % no patērētās enerģijas tiktu iegūti no atjaunojamiem energoresursiem, turklāt šajā termiņā būtu jāpanāk, lai atjaunojamie energoresursi veidotu arī 10 % no transporta nozarē izmantotās degvielas. Ar direktīvu groza tiesisko regulējumu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas izmantošanas veicināšanai, un tajā izvirzīta prasība, lai valsts rīcības plānā tiktu izklāstīts, kā atjaunojamo energoresursu enerģija tiks attīstīta katrā ES dalībvalstī, paredzēti sadarbības mehānismi un noteikti ilgtspējas kritēriji attiecībā uz šķidro biodegvielu (ņemot vērā paustās bažas par tās iespējamo negatīvo ietekmi uz kultūraugu cenām, pārtikas apriti, mežu aizsardzību, bioloģisko daudzveidību, kā arī uz ūdens un augsnes resursiem). Ziņojumu Sustainability of solid and gaseous biofuels used for electricity, heating and cooling (SWD(2014) 259) (angļu valodā) pieņēma 2014. gada jūlijā.

Eiropas Komisija 2012. gada 6. jūnijā pieņēma paziņojumu “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem — būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012) 271 final), kurā izklāstīti atjaunojamo energoresursu enerģijas politikas risinājumi laikposmam pēc 2020. gada. Paziņojumā arī aicināts īstenot saskaņotāku Eiropas pieeju atbalsta shēmu izveidei un reformai, kā arī plašāk izvērst atjaunojamo energoresursu enerģijas tirdzniecību starp dalībvalstīm. Eiropas Komisija 2014. gada janvārī izvirzīja vairākus enerģētikas un klimata mērķus 2030. gadam, lai veicinātu privātos ieguldījumus infrastruktūrā un mazoglekļa tehnoloģijās. Viens no galvenajiem ierosinātajiem mērķiem ir panākt, lai līdz 2030. gadam atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars sasniegtu vismaz 27 %. Šos mērķus uzskata par virzību uz priekšu, lai sasniegtu siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķus 2050. gadam, kas ierosināti “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM (2011) 112 galīgā redakcija).

Eiropas Komisija 2015. gada februārī paziņojumā (COM(2015) 80 final) darīja zināmas savas ieceres attiecībā uz pamatstratēģiju spēcīgai enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku. Paziņojumā tika ierosināti pieci stratēģijas īstenošanas virzieni, un viens no tiem ir panākt ekonomikas dekarbonizāciju.

ES 2018. gada 11. decembrī pieņēma Direktīvu (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu. Jaunais tiesiskais regulējums ietver saistošu atjaunojamo energoresursu mērķi ES 2030. gadam, proti, 32 % ar klauzulu par turpmāko pārskatīšanu līdz 2023. gadam. Tas lielā mērā palīdzēs īstenot Komisijas politisko prioritāti, ar ko 2014. gadā nāca klajā Komisijas priekšsēdētājs Junkers, lai Eiropas Savienība kļūtu par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā. Tas ļaus Eiropai saglabāt vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, pārejā uz tīru enerģiju un Parīzes nolīgumā noteikto mērķu sasniegšanā.

Kļūšana par pirmo klimatneitrālo pasaules reģionu līdz 2050. gadam ir mūslaiku vērienīgākais mērķis un labākā iespēja. Lai to sasniegtu, Eiropas Komisija 2019. gada 11. decembrī nāca klajā ar Eiropas zaļo kursu (COM(2019) 640 final), kas ir vērienīgākais pasākumu kopums, ar kuru iecerēts nodrošināt ilgtspējīgu zaļo pārkārtošanos Eiropas iedzīvotāju un uzņēmumu labā. Pasākumi, kurus papildina sākotnējais ceļvedis par galvenajām politikas nostādnēm, cita starpā ietver gan emisiju vērienīgu samazināšanu, gan investēšanu progresīvā pētniecībā un inovācijā, gan arī Eiropas dabas resursu aizsardzību. Visbūtiskāk — Eiropas zaļais kurss paredz virzīšanos uz godīgu un sociāli taisnīgu pāreju. Tas ir izstrādāts tā, lai gaidāmajās lielajās pārmaiņās neviens cilvēks vai reģions netiktu atstāts novārtā.

Zaļais kurss ir neatņemama daļa no Komisijas stratēģijas, kuras nolūks ir ANO Programmas 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķu, kā arī priekšsēdētājas fon der Leienas politikas pamatnostādnēs izvirzīto pārējo prioritāšu īstenošana. Zaļā kursa ietvaros Komisija pārorientēs Eiropas pusgada makroekonomiskās koordinācijas procesu tā, lai tajā būtu integrēti ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi, ekonomikas politika būtu vērsta uz ilgtspēju un iedzīvotāju labbūtību un ilgtspējīgas attīstības mērķi būtu ES rīcībpolitikas veidošanas un rīcības pašā pamatā.

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites





Energy statistics - main indicators (t_nrg_ind)
Energy statistics - quantities (t_nrg_quant)
Energy statistics - quantities, annual data (nrg_quanta)

Piezīmes

* Šis nosaukums neskar nostājas par statusu un atbilst ANO DP Rezolūcijai 1244/1999 un Starptautiskās tiesas atzinumam par Kosovas neatkarības deklarāciju.