Nacionālie konti un IKP

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt


Dati iegūti 2018. gada jūlijā.

Raksta atjauninājums plānots 2019. gada decembrī.

Svarīgākais
2017. gadā Eiropas Savienībā IKP palielinājās piekto gadu pēc kārtas un eurozonā — ceturto gadu pēc kārtas.
Pēdējo 10. gadu laikā ES vērojamas atšķirīgas strukturālas pārmaiņas: būvniecības nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā ir samazinājies, savukārt darījumdarbības pakalpojumu īpatsvars — palielinājies.
2017. gadā ES ekonomikā ceturto gadu pēc kārtas reģistrēts ieguldījumu pieaugums.

Real GDP growth, 2007-2017

Nacionālajos kontos ir apkopoti dažādi labi zināmi ekonomikas rādītāji, kas izklāstīti šajā rakstā. Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk lietotais ekonomikas kopējā apjoma mērījums, savukārt atvasinātus rādītājus ― tādus kā IKP uz vienu iedzīvotāju, kas, piemēram, izteikts euro vai pielāgots, ņemot vērā cenu līmeņa atšķirības (izteikts pirktspējas līmenī, PSL), ― bieži izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni vai uzraudzītu ekonomikas konverģenci vai diverģenci Eiropas Savienībā (ES).

Turklāt īpašu IKP komponentu un saistītu rādītāju izstrāde, piemēram, attiecībā uz ekonomikas produkcijas izlaidi, importu un eksportu, iekšzemes (privāto un valsts) patēriņu vai ieguldījumiem, kā arī dati par ienākumu un uzkrājumu sadali var sniegt vērtīgas atziņas par ekonomikas virzītājspēkiem un veidot pamatu konkrētu ES politikas jomu izstrādei, uzraudzībai un izvērtēšanai.

Pilns raksts

IKP attīstības tendences ES: pieaugums kopš 2013. gada

Pasaules finanšu un ekonomikas krīze 2009. gadā ES izraisīja smagu recesiju (sk. 1. diagrammu), kurai 2010. gadā sekoja atlabšana. Krīze ātrāk sākās Japānā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur negatīvs reālā IKP gada izmaiņu rādītājs tika reģistrēts jau 2008. gadā — 2009. tas pazeminājās vēl vairāk, taču 2010. gadā šis rādītājs uzlabojās. Savukārt Ķīnā ekonomikas produkcijas izlaide krīzes laikā turpināja salīdzinoši strauji palielināties (gandrīz par 10 % katru gadu), nedaudz palēninājās turpmākajos gados, taču saglabājās ievērojami augstākā līmenī salīdzinājumā ar ekonomikas situāciju citās valstīs, kas redzamas 1. diagrammā.

ES 28 dalībvalstīs krīze bija jūtama jau 2008. gadā, kad būtiski samazinājās IKP pieauguma temps, kam sekoja reālā IKP kritums par 4,3 % 2009. gadā. Atveseļošanās laikā ES 28 dalībvalstīs IKP apjoma indekss (pamatots uz ķēdes apjomiem) palielinājās par 2,1 % 2010. gadā, un 2011. gadā bija vērojams pieaugums vēl par 1,8 %. Attiecīgi 2012. gadā IKP samazinājās par 0,4 %, taču pēc tam pakāpeniski tika reģistrēti arvien augstāki pozitīvu izmaiņu rādītāji — 2013. gadā (0,3 %), 2014. gadā (1,7 %) un 2015. gadā (2,3 %). 2016. gadā izaugsme turpinājās, taču tā bija lēnāka (1,9 %), un 2017. gadā atkal bija vērojama straujāka izaugsme — IKP palielinājās par 2,4 %, un tika reģistrēts augstākais gada izmaiņu rādītājs kopš krīzes sākuma.

Eurozonā (EZ 19 dalībvalstīs) līdz 2010. gadam attiecīgie izmaiņu rādītāji bija ļoti līdzīgi rādītājiem ES 28 dalībvalstīs, taču reģistrētā izaugsme 2011. gadā bija nedaudz mazāka (1,6 %), un samazinājums 2012. gadā bija lielāks (-0,9 %) un saglabājās līdz 2013. gadam (-0,2 %). Laikposmā no 2014. gada līdz 2016. gadam reālā IKP pieaugums eurozonā bija nedaudz zemāks nekā attiecīgais rādītājs ES 28 dalībvalstīs kopumā, taču 2017. gadā šī tendence mainījās jo gan eurozonas, gan arī ES 28 dalībvalstu reālā IKP pieauguma izmaiņu rādītāji bija vienādi.

1. diagramma. Reālā IKP pieaugums, 2007.-2017. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu)
Informācijas avots: Eurostat (naida_10_gdp) un ESAO

ES dalībvalstīs reālā IKP pieaugums būtiski atšķīrās gan dažādos laikposmos, gan arī ES dalībvalstu starpā (sk. 1 tabulu). Pēc ekonomikas izaugsmes samazināšanās 2009. gadā visās ES dalībvalstīs, izņemot Poliju, ekonomikas izaugsme 2010. gadā atsākās 23 dalībvalstīs (saglabājās nemainīja Spānijā) un 24 dalībvalstīs turpinājās arī 2011. gadā. Tomēr 2012. gadā šī attīstība mainījās, jo puse (14) dalībvalstu ziņoja par ekonomikas izaugsmi, savukārt Bulgārijā saimnieciskās darbības līmenis nebija mainījies un pārējās dalībvalstīs izlaide samazinājās. 2013. gadā lielākajā daļā dalībvalstu atkal tika reģistrēta izaugsme — 2013. gadā tādu dalībvalstu skaits, kurās reģistrēts pozitīvs izmaiņu rādītājs, sasniedza 17 un palielinājās līdz 25 dalībvalstīm 2014. gadā un līdz 27 dalībvalstīm 2015. un 2016. gadā, savukārt 2017. gadā pozitīvs izmaiņu rādītājs tika reģistrēts visās 28 dalībvalstīs (pirmo reizi kopš 2007. gada). Vienīgā valsts ar negatīvu izmaiņu rādītāju 2015. un 2016. gadā bija Grieķija, kur tika reģistrēts samazinājums par 0,3 % un 0,2 % pēc palielinājuma par 0,7 % 2014. gadā un sešiem secīgiem gadiem (2008.–2013. gads), kad ekonomikas produkcijas izlaide samazinājās.

1. tabula. Reālā IKP pieaugums, 2007.-2017. gads
(izmaiņas procentos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; procenti gadā)
Informācijas avots: Eurostat (naida_10_gdp) un Pasaules Banka

Augstākie reālā IKP gada pieauguma tempi 2017. gadā tika reģistrēti Īrijā (7,2 %), Rumānijā (6,9 %), Maltā (6,4 %) un Slovēnijā (5,0 %), savukārt zemākie izmaiņu rādītāji tika reģistrēti Beļģijā un Apvienotajā Karalistē (abās valstīs 1,7 %), Itālijā (1,5 %) un Grieķijā (1,4 %).

Pēdējā desmitgadē ES un eurozonā vidējais gada IKP pieaugums nepārsniedz 1 %.

Polija pastāvīgi reģistrēja pozitīvus izmaiņu rādītājus visos 1. tabulā redzamajos periodos — no tabulā iekļautajām trešām valstīm šāda situācija bija arī Albānijā, Kosovā (saskaņā ar ANO DP Rezolūciju 1244, 2009.–2016. gada dati) un Ķīnā (pēdējie dati attiecas arī uz 2016. gadu) Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Igaunija, Īrija, Lietuva, Malta, Slovākija un Vācija 2017. gadā pozitīvu gada izmaiņu rādītāju reģistrēja jau astoto reizi pēc kārtas; šāda situācija bija arī Amerikas Savienotajās Valstīs, Norvēģijā un Šveicē, savukārt Turcija pozitīvu gada izmaiņu rādītāju septīto reizi pēc kārtas reģistrēja 2016. gadā.

Pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekme pazemināja ES dalībvalstu ekonomikas kopējos rādītājus salīdzinājumā ar pēdējo desmitgadi. Vidējais pieauguma temps ES 28 dalībvalstīs un eurozonā (EZ 19 dalībvalstīs) laikposmā no 2007. gada līdz 2017. gadam bija attiecīgi 0,8 % gadā un 0,6 % (sk. 1. tabulu). Spriežot pēc šā rādītāja, laikposmā no 2007. gada līdz 2017. gadam augstākais pieauguma rādītājs dalībvalstu vidū tika reģistrēts Maltā (gada vidējais pieaugums par 4,2 %), Īrijā (4,1 %) un Polijā (3,3 %). Savukārt Grieķijā, Itālijā, Horvātijā un Portugālē reālā IKP attīstība no 2007. gada līdz 2017. gadam kopumā bija negatīva.

2017. gadā Vācijas IKP veidoja aptuveni vienu piekto daļu no ES 28 dalībvalstu IKP, kas izteikts PSL.

Bieži vien valstis tiek salīdzinātas, izmantojot pirktspējas līmeni (PSL), kas koriģē vērtības, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības valstu starpā. Jāņem vērā, ka 2. un 3. diagrammā, kā arī 2. tabulā redzamie dati izteikti faktiskajās cenās un tos nevajadzētu izmantot salīdzinājumiem laika griezumā inflācijas un valūtas kursu svārstību dēļ. 2017. gadā IKP ES 28 dalībvalstīs sasniedza 15,3 triljonus PSL (15 300 miljardus) — jāņem vērā, ka ES 28 dalībvalstīs viens PSL ir līdzvērtīgs vienam euro; tādējādi ES 28 dalībvalstu IKP, kas izteikts PSL, visus gadus, par kuriem veikta analīze, bija lielāks par ASV IKP. Interesanti, ka Ķīnā vēsturiski bija zemāks ekonomikas produkcijas izlaides līmenis nekā ES 28 dalībvalstīs vai ASV, taču šī situācija ir mainījusies, jo Ķīnas ekonomikā ir notikušas straujas pārmaiņas, un tā turpina attīstīties. 2013. gadā Ķīnas IKP, kas izteikts PSL, pirmo reizi bija augstāks par ASV reģistrēto līmeni, un 2015. gadā Ķīnas ekonomikas produkcijas izlaide sasniedza līmeni, kas bija augstāks par ES 28 dalībvalstīs reģistrēto līmeni (šāda situācija saglabājās arī 2016. un 2017. gadā).

2. diagramma. Nominālais IKP, 2007.-2017. gads
(miljardos PSL)
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind) un Pasaules Banka

2017. gadā eurozonas (EZ 19 dalībvalstu) IKP veidoja 70,7 % no ES 28 dalībvalstu IKP (izsakot PSL), un tas bija samazinājums salīdzinājumā ar 2007. gadu, kad šis rādītājs bija 72,6 %. 2017. gadā piecu lielāko ES dalībvalstu (Vācijas, Francijas, Apvienotās Karalistes, Itālijas un Spānijas) ekonomika kopumā veidoja nedaudz vairāk par divām trešdaļām (66,8 %) no ES 28 dalībvalstu IKP, kas ir par 1,8 procentpunktiem mazāk par šo valstu IKP daļu pirms desmit gadiem (2007. gadā).

2017. gadā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES 28 dalībvalstīs bija 29 900 EUR.

Novērtējot dzīves līmeni, parasti izmanto IKP uz vienu iedzīvotāju jeb, citiem vārdiem sakot, IKP pielāgo ekonomikas lielumam attiecīgās valsts iedzīvotāju skaita ziņā. 2017. gadā vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju ES 28 dalībvalstīs (faktiskajās cenās) bija 29,9 tūkstoši EUR. PSL izteiktās vērtības ir pielāgotas, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības valstīs. Katras valsts relatīvo stāvokli var izteikt, salīdzinot ar vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs, kas atbilst vērtībai 100 (sk. 2. tabulu). Pamatojoties uz šo, augstākā vērtība ES dalībvalstīs tika reģistrēta Luksemburgā, kur IKP uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā bija aptuveni 2,5 reizes augstāks nekā ES 28 dalībvalstu vidējais rādītājs (tas daļēji skaidrojams ar Beļģijas, Francijas un Vācijas pārrobežu darba ņēmēju ietekmi). Savukārt Bulgārijā IKP uz vienu iedzīvotāju (izteikts PSL) bija mazāks par pusi no ES 28 dalībvalstu vidējā līmeņa.

2. tabula. Nominālais IKP, 2007. gads un 2015.–2017. gads
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind) un Pasaules Banka

Lai gan PSL rādītāji būtībā būtu jāizmanto, lai salīdzinātu valstis vienā atsevišķā gadā, nevis ilgākā laikposmā, šo rādītāju izmaiņas pēdējā desmitgadē liecina par noteiktu dzīves līmeņa konverģenci. Lielākā daļa dalībvalstu, kuras pievienojās ES 2004. un 2007. gadā vai 2013. gadā, no pozīcijas, kas 2007. gadā bija zemāka par vidējo līmeni ES 28 dalībvalstīs, pietuvojās ES vidējam līmenim 2017. gadā, lai gan pasaules finanšu un ekonomikas krīzes laikā tās piedzīvoja līmeņa kritumu. Slovēnija un Kipra bija izņēmumi — Slovēnijas līmenis bija vēl nedaudz zemāks par ES 28 dalībvalstu vidējo līmeni šajā periodā, un šāda situācija bija arī Grieķijā un Portugālē salīdzinājumā ar līmeni ES 15 dalībvalstīs (sk. 3. diagrammu). Kiprā, tāpat kā Itālijā un Spānijā, līmenis, kas bija augstāks par vidējo ES 28 dalībvalstīs, pazeminājās līdz līmenim, kas bija zemāks par to. Savukārt Īrijas, Vācijas, Dānijas un Austrijas līmenis turpināja paaugstināties salīdzinājumā ar ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju, un 2017. gada situācijas salīdzinājums ar 2007. gadu liecina, ka vairākas citas ES 15 dalībvalstis, proti, Luksemburga, Somija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste, Zviedrija un Francija, no līmeņa, kas 2007. gadā bija augstāks par ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju, 2017. gadā pietuvojās ES 28 dalībvalstu vidējam rādītājam, taču joprojām bija augstāks par to. Šajā periodā Beļģijā un Horvātijā netika reģistrētas gandrīz nekādas izmaiņas IKP uz vienu iedzīvotāju PSL izteiksmē attiecībā pret ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju.

3. diagramma. Nominālais IKP uz vienu iedzīvotāju, 2007. un 2017. gads
(ES 28 = 100; pamatojoties uz PSL uz vienu iedzīvotāju)
Informācijas avots: Eurostat (prc_ppp_ind), ESAO un Pasaules Banka

Bruto pievienotā vērtība ES pa saimnieciskās darbības veidiem

Aptuveni trīs ceturtdaļas no ES 28 dalībvalstu kopējās pievienotās vērtības 2017. gadā nodrošināja pakalpojumu nozare.

Vērtējot IKP saistībā ar produkcijas izlaidi, 3. tabulā sniegts pārskats par desmit saimnieciskās darbību veidu (atbilstīgi NACE 2. redakcijai) salīdzinošo nozīmi attiecībā uz kopējās pievienotās vērtības bāzes cenās palielināšanu. Laikposmā no 2007. gada līdz 2017. gadam rūpniecības īpatsvars ES 28 dalībvalstu pievienotajā vērtībā samazinājās par 0,5 procentpunktiem līdz 19,6 %, tomēr joprojām nedaudz apsteidza tādas nozares kā izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, kuru īpatsvars kopējā bruto pievienotajā vērtībā 2007. gadā un 2017. gadā bija vienāds (19 %). Savukārt valsts pārvaldes, izglītības un veselības aizsardzības nozares īpatsvars palielinājās par 0,8 procentpunktiem un 2017. gadā sasniedza 18,6 %. Nākamās lielākās saimnieciskās darbības 2017. gadā (izteiktas bruto pievienotajā vērtībā) bija ar nekustamo īpašumu saistībās darbības (11,3 %), tad profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi (turpmāk “darījumdarbības pakalpojumi”) (11,2 %; to īpatsvars laikposmā no 2007. gada līdz 2017. gadam palielinājās par 1 procentpunktu), būvniecība (5,4 %; tās īpatsvars attiecīgajā periodā samazinājās par 1 procentpunktu), informācijas un sakaru pakalpojumi (5,0 %) un finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (4,9 %). Mazāko ieguldījumu deva mākslas, izklaides un citi pakalpojumi (3,5 %), kā arī lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība (1,6 %).

3. tabula. Bruto pievienotā vērtība bāzes cenās, 2007. un 2017. gads
(kopējās bruto pievienotās vērtības īpatsvars procentos)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

Pakalpojumi 2017. gadā veidoja 73,5 % no ES 28 dalībvalstu kopējās bruto pievienotās vērtības salīdzinājumā ar 71,9 % 2007. gadā. Pakalpojumu relatīvā nozīme bija īpaši liela Luksemburgā, Kiprā, Maltā, Apvienotajā Karalistē, Grieķijā, Francijā, Nīderlandē, Beļģijā, Dānijā un Portugālē — šajās valstīs tie veidoja vairāk nekā trīs ceturtdaļas no kopējās pievienotās vērtības. Savukārt pakalpojumu īpatsvars bija mazāks par trim piektdaļām Čehijas Republikā un Īrijā.

Saimniecisko darbību attīstības atšķirības pēdējā desmitgadē

Strukturālās pārmaiņas vismaz daļēji ir saistītas ar tādām parādībām kā tehnoloģiju attīstība, relatīvo cenu pārmaiņas, ārpakalpojumi un globalizācija, kuru dēļ ražošanas darbības un daži pakalpojumi (tādi, kurus var sniegt attālināti, piemēram, no zvanu centriem) bieži tiek pārvietoti uz reģioniem, kur ir mazākas darbaspēka izmaksas, ― gan ES dalībvalstīs, gan arī trešās valstīs. Turklāt vairākus saimnieciskās darbības veidus īpaši ietekmēja pasaules finanšu un ekonomikas krīze un tās sekas. Straujāko kritumu no 2007. gada līdz 2009. gadam piedzīvoja rūpniecība, kuras pievienotā vērtība ES 28 dalībvalstīs samazinājās kopumā par 12,5 % (apjoma ziņā); ES 28 dalībvalstu rūpniecības produkcijas izlaide samazinājās vēl par 2,3 % laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam, pirms sākās salīdzinoši straujš pieaugums 2014., 2015. un 2017. gadā (pieaugums attiecīgi par 2,7 %, 3,2 % un 3,2 % gadā), pēc kura bija mērenāks pieaugums (1,9 %) 2016. gadā. Būvniecība piedzīvoja dziļāko un ilgāko kritumu — šīs nozares produkcijas izlaide no 2007. gada līdz 2013. gadam samazinājās par 19,0 %; šajā periodā tās izlaide samazinājās katru gadu, tādējādi 2014. gadā būvniecībā reģistrētais 1,3 % palielinājums bija pirmais gada pieaugums septiņos gados, un tad izaugsme turpinājās — par 2,0 % 2015. gadā, par 1,5 % 2016. gadā un par 4,2 % 2017. gadā. Darījumdarbības pakalpojumu, kā arī izplatīšanas tirdzniecības, transporta un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu darbībās 2009. gadā arī bija vērojams salīdzinoši liels pievienotās vērtības samazinājums — attiecīgi -6,9 % un -5,9 %, taču pēc tam tika panākti pozitīvi ikgadējie izmaiņu rādītāji katru gadu līdz 2017. gadam (izņemot izplatīšanas tirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumus, kuros 2013. gadā bija vērojams mērens samazinājums par 0,1 %). Pēc salīdzinoši stabila līmeņa (bez izmaiņām) 2009. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide 2010. gadā samazinājās par 3,6 % un vēlreiz 2012. gadā — par 5,5 %; pēc pieauguma par 3,7 %, 3,0 % un 1,5 % 2013., 2014. un 2015. gadā lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozares izlaide samazinājās par aptuveni 1,1 % 2016. gadā, taču 2017. gadā šis rādītājs atkal palielinājās par 1,0 %. Divos saimnieciskās darbības veidos, kas raksturoti 4. un 5. diagrammā, netika reģistrēts ikgadējs pievienotās vērtības samazinājums nevienā apskatītā perioda gadā — tās ir darbības ar nekustamo īpašumu un darbības valsts pārvaldē, aizsardzībā, izglītībā, veselības un sociālajā aprūpē.

2017. gadā visos saimnieciskās darbības veidos, izņemot lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā, tika konstatēts bruto pievienotās vērtības pieaugums salīdzinājumā ar 2016. gadu. Lielākais pieaugums bija informācijas un sakaru darbībās (4,6 %), būvniecībā (4,2 %) un darījumdarbības pakalpojumos (4,1 %).

4. diagramma. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES 28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads
(2005. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)
5. diagramma. Reālās bruto pievienotās vērtības izmaiņas, ES 28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads
(2005. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10)

Darba ražīgums

Lai novērstu inflācijasietekmi, darba ražīgumu uz vienu nodarbināto var aprēķināt, izmantojot datus, kas pielāgoti cenu izmaiņām. Analīze par darba ražīgumu uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē (pamatojoties uz ķēdes apjomu izmaiņām) 10 gadu periodā no 2007. gada līdz 2017. gadam liecina par pieaugumu lielākajā daļā saimniecisko darbību, un lielākais ražīguma pieaugums reģistrēts lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā (kopumā līdz 28,9 %), informācijas un sakaru pakalpojumos (20,0 %) un rūpniecībā (13,7 %) — sk. 6. diagrammu. Jāņem vērā, ka saimniecisko darbību darba ražīguma līmeņu precīzu salīdzinājumu var analizēt tikai 2010. pārskata gadam, jo ķēdes apjomus nevar summēt. 2010. gadā augstākais darba ražīguma līmenis tika novērots finanšu un apdrošināšanas darbībās, ļoti līdzīgi rezultāti bija informācijas un sakaru pakalpojumu sniegšanā, savukārt lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā tika reģistrēts zemākais līmenis.

6. diagramma. Reālais darba ražīgums, ES 28 dalībvalstis, 2007., 2012. un 2017. gads
(tūkstošos euro uz vienu nodarbināto)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_a10) un (nama_10_a10e)

Plašāki dati par reālā darba ražīguma izmaiņām, mērot to uz vienu nodarbināto vai uz vienu nostrādāto stundu, sniegti 4. tabulā. Darba ražīgums uz vienu nodarbināto reālā izteiksmē laikposmā no 2007. gada līdz 2017. gadam palielinājās gandrīz visās ES dalībvalstīs, un tikai Luksemburgā, Grieķijā, Itālijā un Somijā tika reģistrēts samazinājums (par Maltu dati nav pieejami, savukārt Austrijā rādītājs nebija mainījies). Šajā pašā 2007.–2017. gada periodā darba ražīgums uz vienu nostrādāto stundu palielinājās visās ES dalībvalstīs, izņemot Luksemburgu un Grieķiju (par Maltu dati nav pieejami). Neiekļaujot dalībvalstis ar datu sēriju pārtraukumiem, lielākais pieaugums (procentos) abos reālā darba ražīguma mērījumos tika reģistrēts Bulgārijā, Latvijā, Lietuvā, Slovākijā, Spānijā un Čehijas Republikā.

4. tabula. Reālais darba ražīgums, 2007., 2012. un 2017. gads
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_a10_e)

Patēriņa izdevumi

Pievēršoties IKP komponentu izmaiņu analīzei izdevumu aspektā, var piebilst, ka visās ES 28 dalībvalstīs galapatēriņa izdevumi no 2007. gada līdz 2017. gadam apjoma ziņā palielinājās par 8,1 % (sk. 7. diagrammu), lai gan bija nelieli samazinājumi 2009. un 2012. gadā. Vispārējās valdības galapatēriņa izdevumi palielinājās nedaudz straujāk — no 2007. gada līdz 2017. gadam par 11,1 %. Tajā pašā laikposmā bruto kapitāla veidošanas rādītājs bija salīdzinoši svārstīgs — tas strauji samazinājās 2009. gadā, savukārt laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam tas svārstījās un pēc tam līdz 2017. gadam palielinājās. Vairumā gadu eksporta pieaugums pārsniedza importa pieaugumu — izņēmumi bija 2009. gads un 2014.–2016. gads; laikposmā no 2007. gada līdz 2017. gadam eksports palielinājās kopumā par 33,4 %, savukārt imports palielinājās par 26,5 %.

7. diagramma. Reālo patēriņa izdevumu, bruto pamatkapitāla veidošanas, eksporta un importa izmaiņas, ES 28 dalībvalstis, 2007.-2017. gads
(2005. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju patēriņa izdevumi samazinājās 2009. gadā, pēc tam palielinājās 2010. gadā (par 0,8 % pēc apjoma) un gandrīz nemainījās 2011. gadā (0,0 %), pirms tie atkal samazinājās 2012. gadā (-0,6 %) un 2013. gadā (-0,1 %); pēc tam šie izdevumi četrus gadus pēc kārtas palielinājās attiecīgi par 1,2 %, 2,1 %, 2,4 % un 1,9 %.

2010. gadā izaugsmes temps ES 28 dalībvalstīs attiecībā uz vispārējās valdības izdevumiem palēninājās apjoma ziņā, un šis izmaiņu rādītājs saglabāja relatīvu stabilitāti (svārstoties no -0,1 % līdz 0,4 %) no 2011. gada līdz 2013. gadam, bet nedaudz straujāka izaugsme atjaunojās 2014. gadā (1,1 %), 2015. gadā (1,4 %), 2016. gadā (1,6 %) un 2017. gadā (1,0 %).

Ieguldījumi

Lai gan 2011. gadā bija vērojams neliels pieaugums (1,9 %), ES 28 dalībvalstīs bruto pamatkapitāla veidošana pilnīgi neatjaunojās pēc krasā krituma 2009. gadā (-11,8 %), un 2012. un 2013. gadā atkal tika reģistrēts negatīvs izmaiņu rādītājs; tomēr 2014.–2017. gadā bruto pamatkapitāla veidošanas rādītājs palielinājās attiecīgi par 2,8 %, 4,8 %, 2,9 % un 3,1 %.

8. diagramma. IKP izdevumu komponentu reālais gada izmaiņu rādītājs, ES 28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju patēriņa izdevumi faktiskajās cenās 2017. gadā veidoja 55,7 % no ES 28 dalībvalstu IKP, savukārt bruto pamatkapitāla veidošanas daļa bija 20,5 %, un vispārējās valdības izdevumu daļa bija 20,1 % (sk. 9. diagrammu).

9. diagramma. Nominālā IKP izdevumu komponenti, ES 28 dalībvalstis, 2017. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp) vai (tec00009), (tec00010), (tec00011) un (tec00110)

ES dalībvalstīs ir bijusi ļoti atšķirīga ieguldījumu intensitāte, un daļēji tas var liecināt par atrašanos dažādos ekonomikas attīstības posmos, kā arī raksturo izaugsmes dinamiku pēdējos gados (sk. 10. diagrammu). 2017. gadā bruto pamatkapitāla veidošana (faktiskajās cenās) kā daļa no IKP bija 20,1 % ES 28 dalībvalstīs un 20,5 % eurozonā (EZ 19 dalībvalstīs). Augstākais rādītājs tika reģistrēts Zviedrijā (24,9 %), Čehijas Republikā (24,7 %), Igaunijā (23,7 %), Īrijā un Austrijā (abās valstīs 23,5 %), savukārt zemākais — Portugālē (16,2 %) un Grieķijā (12,6 %).

10. diagramma. Bruto pamatkapitāla veidošana faktiskajās tirgus cenās, 2017. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Lielāko daļu ieguldījumu ES 28 dalībvalstīs veica privātais sektors — sk. 5. tabulu: 2017. gadā uzņēmumu un mājsaimniecību ieguldījumi veidoja 17,9 no ES 28 dalībvalstu IKP, savukārt attiecīgais rādītājs par publiskā sektora ieguldījumiem bija 2,8 %. Relatīvā izteiksmē Ungārijā (6,6 % no IKP) un Igaunijā (4,8 %; 2016. gada dati) bija augstākais publiskā sektora ieguldījumu īpatsvars, savukārt augstākais darījumdarbības sektora ieguldījumu īpatsvars tika reģistrēts Īrijā (27,2 %; 2016. gada dati) un Zviedrijā (17,2 %), bet augstākais mājsaimniecību ieguldījumu īpatsvars — Somijā (6,5 %) un Vācijā (6,0 %; 2016. gada dati). Mājsaimniecību ieguldījumi (kā daļa no IKP) 2016. gadā bija ievērojami mazāki nekā 2007. gadā Grieķijā, Īrijā, Kiprā un Spānijā, savukārt Rumānijā tie bija ievērojami lielāki; Bulgārija, Lietuva un Vācija bija vēl trīs ES dalībvalstis, kuras ziņoja par mājsaimniecību ieguldījumu pieaugumu attiecībā pret IKP.

5. tabula. Ieguldījumi faktiskajās tirgus cenās, 2007., 2012. un 2017. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nasa_10_ki)

Ienākumi

IKP analīze ES 28 dalībvalstīs no ienākumu aspekta liecina, ka attiecībā uz ienākumiem no ražošanas procesa sadalījumā pa ražošanas faktoriem dominēja darba ņēmēju atalgojums, kas 2017. gadā veidoja 47,3 % no nominālā IKP. Bruto darbības rezultāta un jauktā ienākuma daļa bija 40,8 % no IKP, savukārt ražošanas nodokļi un imports, no kā atskaitītas subsīdijas, veidoja 11,9 % (sk. 11. diagrammu). Īrijā darba ņēmēju atalgojums veidoja mazāko daļu no IKP (29,4 %), nākamā bija Grieķija (33,6 %) un Rumānija (36,0 %), savukārt vairāk nekā 50 % īpatsvars tika reģistrēts četrās ES dalībvalstīs, tostarp Luksemburgā, Vācijā un Dānijā, taču lielākais rādītājs tika sasniegts Francijā — 52,2 %. Taču Īrijas gadījumā tas ir saistīts ar globalisation related effects (angļu val.).

11. diagramma. Ienākuma sadale faktiskajās tirgus cenās, 2017. gads
(IKP daļa, %)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

12. diagrammā (datu pamatā ir faktiskās tirgus cenas) redzams, ka ienākumu apkopotie rādītāji līdz 2011. vai 2012. gadam bija atgriezušies iepriekšējā līmenī pēc samazinājuma finanšu un ekonomikas krīzes laikā. Darba ņēmēju atalgojums 2009. gadā ES 28 dalībvalstīs samazinājās par 2,8 %, bet 2017. gadā bija par 18,1 % augstāks nekā attiecīgais līmenis, kas reģistrēts 2008. gadā.

Attiecībā uz bruto darbības rezultātu un jaukto ienākumu 2008. gadā ES 28 dalībvalstīs bija vērojams tikai neliels pieaugums, pēc kura bija samazinājums par 8,2 % 2009. gadā; līdz 2012. gadam šis ienākuma apkopotais rādītājs bija atgriezies līmenī, kas bija tuvs pirmskrīzes augstākajam punktam (2008. gadā), un līdz 2017. gadam bija par 14,3 % augstāks par šo augstāko punktu.

Ražošanas nodokļi un imports, no kā atskaitītas subsīdijas, samazinājās ES 28 dalībvalstīs, sākot jau ar 2008. gadu (-3,1 %), un pieauga 2009. gadā (-9,2 %); līdz 2011. gadam zaudētais bija atgūts ar uzviju, un 2016. gadā šis ienākuma apkopotais rādītājs par 20,4 % pārsniedza tā iepriekšējo maksimālo līmeni pirms krīzes (2007. gadā).

12. diagramma. Ienākumu izmaiņas faktiskajās tirgus cenās, ES 28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads
(2007. gads = 100)
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp)

Mājsaimniecību patēriņš

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2017. gadā veidoja vismaz pusi no IKP (faktiskajās tirgus cenās) gandrīz divās trešdaļās ES dalībvalstu (19); lielākais īpatsvars bija Kiprā (67,7 %), Grieķijā (66,6 %), Lietuvā (63,8 %), Portugālē (63,1 %) un Apvienotajā Karalistē (63,0 %). Savukārt viszemākie mājsaimniecību patēriņa izdevumi bija Luksemburgā (28,6 %), kur toties bija lielākie vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (PSL 21 700) pat pēc korekciju veikšanas, lai ņemtu vērā cenu līmeņu atšķirības dalībvalstīs, — sk. 6. tabulu.

6. tabula. Mājsaimniecību patēriņa izdevumi, 2007., 2012. un 2017. gads
Informācijas avots: Eurostat (nama_10_gdp) un (nama_10_pc)

Izņemot Luksemburgu, 2017. gadā vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju (izsakot PSL) bija salīdzinoši augsti arī Apvienotajā Karalistē (PSL 19 800), Austrijā (PSL 19 100) un Vācijā (PSL 18 900). Savukārt Ungārija un Bulgārija bija vienīgās ES dalībvalstis, kas ziņoja, ka vidējie mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju bija mazāki par PSL 10 000.

Analīze par faktiskajām izmaiņām (pamatojoties uz ķēdes apjomu indeksu) 2012.–2017. gadā vidējos patēriņa izdevumos uz vienu iedzīvotāju, kas izteikti euro, liecina, ka straujākais pieaugums tika reģistrēts Baltijas dalībvalstīs un Rumānijā. Austrija bija vienīgā ES dalībvalsts, kura ziņoja, ka mājsaimniecību patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju attiecīgajā periodā samazinājās vidēji par 0,2 % gadā, savukārt Grieķijā šīs rādītājs nemainījās.

Izejas dati tabulām un diagrammām

Datu avoti

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (EKS) nodrošina nacionālo kontu veidošanas metodiku ES. Pašreizējā redakcija ESA 2010 (angļu val.) tika pieņemta 2013. gada maijā, un to īsteno kopš 2014. gada septembra. Tā pilnīgi atbilst pasaules līmeņa pamatnostādnēm par nacionālajiem kontiem, 2008 SNA (angļu val.).

IKP un galvenie komponenti

Galvenie nacionālo kontu agregāti tiek veidoti no institucionālo vienību, proti, nefinanšu vai finanšu korporāciju, vispārējās valdības, mājsaimniecību un mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju (MABO), datiem.

Dati par nacionālajiem kontiem satur informāciju par IKP komponentiem, nodarbinātību, galīgajiem patēriņa datu agregātiem un uzkrājumiem. Daudzas no šīm mainīgajām vērtībām aprēķina katru gadu un katru ceturksni.

IKP ir galvenais nacionālo kontu mērījums, kas apkopo datus par valsts (vai reģiona) ekonomikas stāvokli. To var aprēķināt, izmantojot dažādas metodes — produkcijas izlaides pieeju; izdevumu pieejuun ienākumu pieeju.

Analizējot IKP uz vienu iedzīvotāju, tiek izslēgta absolūtā iedzīvotāju skaita ietekme, atvieglojot dažādu valstu salīdzināšanu. IKP uz vienu iedzīvotāju ir vispārīgs ekonomikas rādītājs, ko izmanto dzīves līmeņa mērīšanai. IKP datus nacionālajās valūtās ir iespējams pārvērst pirktspējas līmenī (PSL), izmantojot pirktspējas paritātes (PSP), kas raksturo katras valūtas pirktspējas līmeni, nevis izmantojot valūtas tirgus maiņas kursus; tādējādi tiek novērstas valstu cenu līmeņa atšķirības. IKP uz vienu iedzīvotāju apjoma indeksu PSL izsaka attiecībā pret vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs (atbilst vērtībai 100). Ja valsts indekss ir augstāks/zemāks par 100, šīs valsts IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir virs/zem ES 28 dalībvalstu vidējā rādītāja; šis indekss ir paredzēts valstu savstarpējai salīdzināšanai, nevis salīdzināšanai noteiktā periodā.

Ikgadējā IKP pieauguma aprēķins, pamatojoties uz ķēdes apjoma indeksu (reālās izmaiņas), ļauj salīdzināt ekonomikas attīstības dinamiku gan laika griezumā, gan starp dažāda lieluma ekonomikas sistēmām neatkarīgi no to cenu līmeņa.

Papildu dati

Ekonomikas produkcijas izlaidi var analizēt arī pa saimnieciskās darbības veidiem apkopotākajā analīzes līmenī tika apzinātas desmit NACE pozīcijas: lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība; rūpniecība; būvniecība; izplatīšanas tirdzniecība, transports, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi; informācijas un sakaru pakalpojumi; finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi; darbības ar nekustamo īpašumu; profesionālie, zinātniskie, tehniskie, administratīvie un atbalsta pakalpojumi; valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselība un sociālais darbs; māksla, izklaide, atpūta, kā arī citi pakalpojumi un darbības saistībā ar mājsaimniecībām un ārpusteritoriālām organizācijām un iestādēm.

Produkcijas izlaides analīzi pa saimnieciskajām darbībām laika griezumā var atvieglot, veicot apjoma mērīšanu (faktiskās izmaiņas) jeb, citiem vārdiem sakot, pazeminot produkcijas izlaides vērtību, lai novērstu cenu izmaiņu ietekmi; katrai darbībai šo pazemināšanu veic individuāli, lai ņemtu vērā saistīto produktu cenu izmaiņas.

Cita nacionālo kontu datu kopa tiek izmantota saistībā ar konkurētspējas analīzi, proti, lai iegūtu rādītājus, kas saistīti ar darbaspēka ražīgumu, piemēram, darba ražīguma mērījumu datus. Darba ražīguma mērījumi, kas izteikti PSL, ir īpaši vērtīgi valstu savstarpējai salīdzināšanai. IKP uz vienu nodarbināto nolūks ir sniegt vispārīgu priekšstatu par valstu ekonomikas ražīgumu. Tomēr jāpatur prātā, ka šis mērījums ir atkarīgs no kopējās nodarbinātības struktūras un var, piemēram, pazemināties, ja notiek pāreja no pilna laika darba uz nepilna laika darbu. IKP uz vienu darba stundu sniedz precīzāku ražīguma ainu, jo nepilna laika nodarbinātības gadījumi dažādās valstīs un saimnieciskās darbībās veidos ir ļoti atšķirīgi.

Gada informācija par mājsaimniecību izdevumiem ir pieejama nacionālajos kontos, kas apkopoti ar makroekonomikas metodi. Mājsaimniecību izdevumu analīzei var izmantot arī alternatīvu metodi, proti,mājsaimniecību budžeta aptauju (MBA), — šī informācija tiek iegūta, lūdzot mājsaimniecības reģistrēt pirkumus, un ir daudz precīzāka attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kā arī pieejamiem sociālekonomiskās analīzes veidiem. MBA veic un publicē tikai vienu reizi piecos gados, un pēdējais pārskata gads, par kuru patlaban ir pieejami dati, ir 2015. gads, taču pašreiz vēl nav pieejami dati par visām ES dalībvalstīm.

Konteksts

Lai pieņemtu pamatotus lēmumus, Eiropas iestādēm, valdībām, centrālajām bankām, kā arī citām ekonomikas un sabiedriskajām iestādēm valsts un privātajā sektorā nepieciešami salīdzināmi un uzticami statistikas dati. Nacionālos kontus var izmantot dažādiem analīzes un vērtēšanas veidiem. Izmantojot starptautiski pieņemtus jēdzienus un definīcijas, iespējams veikt dažādu ekonomiku stāvokļa analīzi, piemēram, par ES dalībvalstu ekonomiku savstarpējo atkarību vai salīdzinājumu starp ES dalībvalstīm un valstīm ārpus ES.

Darījumdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīze

Nacionālo kontu datus, kuros pieejama kvalitatīva īstermiņa statistika, kas nodrošina iespēju novērot makroekonomikas attīstības tendences un pieņemt makroekonomikas politikai svarīgus lēmumus, ļoti bieži izmanto, lai pamatotu Eiropas ekonomikas politikas lēmumus un palīdzētu sasniegt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izvirzītos mērķus. Piemēram, visilgāk un visbiežāk nacionālo kontu sistēmu izmanto, lai skaitliski izteiktu ekonomikas izaugsmes tempu jeb, vienkārši sakot, IKP pieaugumu. Galvenos nacionālo kontu sistēmas datus izmanto, lai veidotu un novērotu makroekonomikas politiku, bet sīki izstrādātus nacionālo kontu sistēmas datus var izmantot arī sektoru un nozaru politikas izstrādē ― īpaši ar ielaides un izlaides tabulu analīzes palīdzību.

Kopš EMS dibināšanas 1999. gadā Eiropas Centrālā banka (ECB) ir viens no galvenajiem nacionālo kontu lietotājiem. ECB stratēģija cenu stabilitātes risku novērtēšanai ir pamatota ar divām analīzes metodēm, ko dēvē par “diviem pīlāriem”, — ekonomikas analīzi un monetāro analīzi. Daudzi monetārie un finanšu rādītāji tādējādi tiek vērtēti attiecībā pret citiem atbilstīgiem datiem, kas ļauj kombinēt monetāro, finanšu un ekonomikas analīzi, piemēram, galvenos nacionālo kontu rādītājus. Tādējādi monetāros un finanšu rādītājus var analizēt visas ekonomikas kontekstā.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts uzrauga ekonomikas attīstību. ES īsteno ikgadēju ekonomikas politikas koordinēšanas ciklu, ko sauc par Eiropas pusgadu. Eiropas Komisija katru gadu padziļināti analizē ES dalībvalstu budžeta, makroekonomikas un strukturālo reformu plānus un sniedz konkrētām valstīm adresētus ieteikumus turpmākajiem 12–18 mēnešiem.

Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāts četras reizes gadā (rudenī, ziemā, pavasarī un vasarā) sagatavo arī Eiropas Komisijas makroekonomikas prognozes (angļu val.), koordinējot tās ar Eiropas pusgada ikgadējo ciklu. Šīs prognozes attiecas uz visām ES dalībvalstīm ― gan eurozonas, gan pārējām ES dalībvalstīm ―, taču tajās ņem vērā arī kandidātvalstu un dažu trešo valstu rādītājus.

Nacionālo kontu sistēmas statistikas datus bieži lieto arī valsts finanšu analīzes vajadzībām. ES tika izveidota īpaša programma attiecībā uz EMS piemērojamiem konverģences kritērijiem, no kuriem divi tieši attiecas uz valsts finansēm. Šie kritēriji ir definēti attiecībā uz nacionālo kontu skaitļiem, proti, valdības deficītu un valdības parādu attiecībā pret valsts IKP. Papildu informāciju skatīt rakstā par valdības finanšu statistiku.

Reģionu, strukturālā un nozaru politika

Līdzīgi kā darījumdarbības cikla un makroekonomikas politikas analīzei, Eiropas reģionālo un nacionālo kontu datus izmanto arī citu ar politiku saistītu jautājumu risināšanai, galvenokārt attiecībā uz reģionālajiem, strukturālajiem un nozaru jautājumiem.

Izdevumus strukturālajiem fondiem piešķir, daļēji pamatojoties uz reģionālajiem kontiem. Turklāt reģionālo statistiku izmanto, veicot reģionālās un kohēzijas politikas rezultātu ex post novērtējumu.

Jaunu darbvietu izveides un izaugsmes veicināšana ir gan ES, gan dalībvalstu stratēģiskā prioritāte, kas iekļauta stratēģijā “Eiropa 2020”. Lai stiprinātu šīs stratēģiskās prioritātes, visās ES ekonomikas nozarēs tiek īstenota kopīga politika, bet dalībvalstis īsteno arī savas strukturālās reformas.

Eiropas Komisija, analizējot dažādu savu atbalsta mehānismu efektivitāti un veidojot ilgtermiņa perspektīvu, veic ekonomikas analīzi, tādējādi veicinot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) attīstību. Tajā ietverta izpēte, analīze un ietekmes novērtējumi par tematiem, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku ekonomiku ES un trešās valstīs, daļēji izmantojot lauksaimniecības ekonomiskos kontus.

Mērķu izvirzīšana, standartu noteikšana un iemaksas

ES politikā aizvien biežāk nosaka vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķus, kas var būt gan saistoši, gan nesaistoši. Dažos no tiem IKP tiek izmantots kā standarta mērvienība, piemēram, nosakot mērķi panākt, lai pētniecības un izstrādes izdevumi būtu 3,00 % no IKP (tas ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem).

Nacionālo kontu sistēmu arī izmanto, lai noteiktu ES resursus, pamatojoties uz Padomes lēmumā noteiktajiem pamatnoteikumiem. Kopējo pašu resursu daudzumu, kas nepieciešams, lai finansētu ES budžetu, nosaka kā kopējos izdevumus, no kuriem atņemti citi ieņēmumi, bet pašu resursu maksimālais apmērs ir saistīts ar ES nacionālo kopienākumu.

Nacionālos kontus izmanto gan iemaksu noteikšanai ES budžetā, gan iemaksu noteikšanai citās starptautiskās organizācijās, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Iemaksas ANO budžetā aprēķina, pamatojoties uz nacionālo kopienākumu, kā arī dažādiem ierobežojumiem un pielāgojumiem.

Analītiķi un prognožu veidotāji

Nacionālos kontus bieži izmanto arī analītiķi un pētnieki, lai izzinātu ekonomikas stāvokli un attīstības tendences. Sociālie partneri, piemēram, uzņēmumu pārstāvji (tirdzniecības asociācijas) vai darbinieku pārstāvji (arodbiedrības), arī interesējas par nacionālajiem kontiem, lai analizētu attīstības tendences, kas ietekmē nozaru savstarpējās attiecības. Cita starpā pētnieki un analītiķi izmanto nacionālos kontus, lai analizētu darījumdarbības ciklus un ilgtermiņa ekonomikas ciklus, kā arī to ietekmi uz ekonomikas, politikas vai tehnoloģijas procesiem.

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites







GDP and main components (t_nama_10_gdp)
Exports and imports by Member States of the EU/third countries (t_nama_10_exi)
Final consumption expenditure of households by consumption purpose (COICOP) (t_nama_10_co)
Auxiliary indicators to national accounts - annual data (t_nama_10_aux)
Regional economic accounts (t_nama_10_reg)


Main GDP aggregates (nama_10_ma)
Auxiliary indicators (population, GDP per capita and productivity) (nama_10_aux)
Basic breakdowns of main GDP aggregates and employment (by industry and by assets) (nama_10_bbr)
Detailed breakdowns of main GDP aggregates (by industry and consumption purpose) (nama_10_dbr)
Breakdown of non)-financial assets by type, industry and sector (nama_10_nfa)
Regional economic accounts - ESA 2010 (nama_10_reg)
Quarterly national accounts (namq_10)
National accounts - international data cooperation (naid_10)