Migrācijas un migrantu statistika

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt


2018. gada marta dati.

Raksta atjauninājums plānots 2019. gada jūlijā.

Angļu valodā pieejamā versija ir jaunāka.

Svarīgākais
2016. gadā 2 miljoni trešo valstu pilsoņu imigrēja uz ES.
2016. gadā ES dalībvalstis piešķīra pilsonību gandrīz 1 miljonam personu.

Immigrants, 2016

Šajā rakstā ir sniegta Eiropas Savienības (ES) statistika par starptautisko migrāciju (tās plūsmu), valstspiederīgo un ārzemnieku skaitu populācijā un dati par pilsonības iegūšanu. Migrāciju ietekmē ekonomisko, vides, politisko un sociālo faktoru kopums — vai nu migranta izcelsmes valstī (dzinējfaktori), vai galamērķa valstī (pievilcējfaktori). Tiek uzskatīts, ka ES relatīvā ekonomiskā labklājība un politiskā stabilitāte vēsturiski ir bijis būtisks imigrācijas pievilcējfaktors.

Galamērķa valstīs starptautisko migrāciju var izmantot par instrumentu īpašu darbaspēka deficīta problēmu risināšanai darba tirgū. Tomēr gandrīz droši var apgalvot, ka ar migrāciju vien nebūs iespējams mainīt pašreizējo sabiedrības novecošanās tendenci, kas ir vērojama daudzos ES reģionos.


Pilns raksts

Migrācijas plūsmas: 2 miljoni imigrantu no trešajām valstīm

Kopskaitā 4,3 miljoni cilvēku imigrēja kādā no ES 28 dalībvalstīm 2016. gadā, un, kā liecina ziņojumi, vismaz 3,0 miljoni emigrantu atstāja kādu no ES dalībvalstīm. Šie kopējie rādītāji tomēr neatspoguļo migrācijas plūsmas uz ES / no tās kopumā, jo tie ietver arī plūsmas starp dažādām ES dalībvalstīm.

Pēc aplēsēm šo 4,3 miljonu imigrantu vidū 2016. gadā bija 2,0 miljoni trešo valstu pilsoņu, 1,3 miljoni cilvēku ar citas ES dalībvalsts (nevis tās, kurā tie imigrēja) pilsonību, aptuveni 929 tūkstoši cilvēku, kas migrēja uz tādu ES dalībvalsti, kuras pilsonība viņiem bija (piemēram, valstspiederīgie, kas atgriezās valstī, vai valstspiederīgie, kas bija dzimuši ārvalstīs), un aptuveni 16 tūkstoši bezvalstnieku.

1. tabula. Imigrācija pēc pilsonības, 2016. gads
Avots: Eurostat (migr_imm1ctz)

Vācija: lielākais imigrantu un emigrantu skaits

Par vislielāko skaitu imigrantu 2016. gadā ziņoja Vācija (1029,9 tūkstoši), Apvienotā Karaliste (589,0 tūkstoši), Spānija (414,7 tūkstoši), Francija (378,1 tūkstotis) un Itālija (300,8 tūkstoši). Vācija ziņoja arī par vislielāko emigrantu skaitu 2016. gadā (533,8 tūkstoši), aiz tās bija Apvienotā Karaliste (340,4 tūkstoši), Spānija (327,3 tūkstoši), Francija (309,8 tūkstoši), Polija (236,4 tūkstoši) un, visbeidzot, Rumānija (207,6 tūkstoši). Saskaņā ar ziņojumiem kopumā 21 no visām ES dalībvalstīm 2016. gadā imigrācija bija lielāka nekā emigrācija, bet Bulgārijā, Horvātijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Portugālē un Rumānijā emigrantu skaits pārsniedza imigrantu skaitu.

Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu visaugstākais imigrācijas rādītājs 2016. gadā bija Luksemburgā (39 imigranti uz 1000 personām), Maltā (38 imigranti uz 1000 personām) — skatīt 1. diagrammu. Visaugstākais emigrācijas rādītājs 2016. gadā bija Luksemburgā (23 emigranti uz 1000 personām), Maltā, Lietuvā un Kiprā (visās — 18 emigrantu uz 1000 personām) un Īrijā (13 emigrantu uz 1000 personām).

1. diagramma. Imigranti, 2016. gads
(uz 1000 iedzīvotājiem)
Avots: Eurostat (migr_imm1ctz) un (migr_pop1ctz)

Augstākais valstspiederīgo imigrantu īpatsvars ir Rumānijā, zemākais — Luksemburgā

Vislielākais relatīvais valstspiederīgo imigrantu (citiem vārdiem sakot, to imigrantu, kam ir tās ES dalībvalsts pilsonība, uz kuru tie migrēja) īpatsvars kopējā imigrantu skaitā 2016. gadā bija Rumānijā (87 % no visiem imigrantiem), Lietuvā (71 %), Latvijā (59 %), Ungārijā (56 %), Horvātijā (55 %) un Slovākijā (53 %). Šīs bija vienīgās ES dalībvalstis, kuras ziņoja par to, ka imigrējušie valstspiederīgie veido vairāk nekā pusi no kopējā imigrantu skaita — skatīt 2. diagrammu. Savukārt Luksemburgā valstspiederīgo imigrācija 2016. gadā veidoja ne vairāk kā 6 % no tās kopējās imigrācijas.

2. diagramma. Imigrantu iedalījums pēc pilsonības, 2016. gads
(% no visiem imigrantiem)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

Informāciju par pilsonību bieži izmanto, lai pētītu ārvalstu izcelsmes imigrantus. Tomēr, tā kā cilvēks dzīves laikā pilsonību var mainīt, ir lietderīgi analizēt arī informāciju pēc dzimšanas valsts. Visaugstākais valstī dzimušo imigrantu relatīvais īpatsvars kopējā imigrantu skaitā bija Rumānijā (66 % no visiem imigrantiem), Polijā (58 %) un Lietuvā (57 %). Savukārt Luksemburga un Austrija ziņoja par salīdzinoši nelielu valstī dzimušo imigrantu īpatsvaru, proti, mazāk nekā 6 % no kopējā 2016. gada imigrācijas apjoma.

2. tabula. Imigrācija pēc dzimšanas valsts, 2016. gads
Avots: Eurostat (migr_imm3ctb)

Puse no imigrantiem ir vecumā līdz 28 gadiem

Aplūkojot 2016. gadā ES dalībvalstīs ieradušos imigrantu sadalījumu pēc dzimuma, var secināt, ka imigrējušo vīriešu bija nedaudz vairāk par imigrējušajām sievietēm (55 % salīdzinājumā ar 45 %). Dalībvalsts, kas ziņoja par vislielāko imigrējušo vīriešu īpatsvaru, bija Slovēnija (63 %), bet par vislielāko imigrējušo sieviešu īpatsvaru ziņoja Francija (51 %).

3. diagramma. Imigrācija pēc dzimuma, 2016. gads
(% no visiem imigrantiem)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

ES dalībvalstīs 2016. gadā iebraukušie imigranti vidēji bija daudz jaunāki nekā viņu galamērķa valsts vietējie iedzīvotāji kopumā. ES 28 dalībvalstu visu iedzīvotāju vidējais vecums 2017. gada 1. janvārī bija 42,9 gadi, turpretim 2016. gadā ES 28 dalībvalstu imigrantu vidējais vecums bija 27,9 gadi.

4. diagramma. Imigrantu vecuma struktūra pēc pilsonības, ES, 2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_imm2ctz)

Agrākā dzīvesvieta: 2016. gadā 2,4 miljoni imigrantu ieradās ES

2016. gadā no trešajām valstīm ES 28 dalībvalstīs ieradās aptuveni 2,4 miljoni imigrantu. Turklāt 1,8 miljoni cilvēku, kuri iepriekš bija uzturējušies kādā ES dalībvalstī, migrēja uz citu dalībvalsti.

Analizējot migrāciju pēc iepriekšējās mītnes valsts, tika konstatēts, ka vislielākais to imigrantu īpatsvars, kuri nāk no kādas citas ES dalībvalsts, bija Luksemburgā (93 % no tās kopējā imigrantu skaita 2016. gadā), Slovākijā (80 %) un Rumānijā (74 %). Salīdzinoši zems šādu imigrantu īpatsvars bija Zviedrijā (24 % no kopējā imigrantu skaita), kā arī Itālijā (25%nbsp;%) — skatīt 3. tabulu.

3. tabula. Imigrācija pēc agrākās dzīvesvietas valsts, 2016. gads
Avots: Eurostat (migr_imm5prv)

Migrantu skaits: gandrīz 22 miljoni trešo valstu pilsoņu dzīvo ES

To cilvēku skaits 2017. gada 1. janvārī, kuri dzīvoja ES dalībvalstī un kuriem bija trešās valsts pilsonība, bija 21,6 miljoni, kas sastāda 4,2 % no visa ES 28 dalībvalstu iedzīvotāju skaita. Turklāt 2017. gada 1. janvārī kādā no ES dalībvalstīm dzīvoja 16,9 miljoni personu, kurām bija kādas citas ES dalībvalsts pilsonība.

ES dalībvalstīs 2017. gada 1. janvārī dzīvoja 36,9 miljoni cilvēku, kuri bija dzimuši ārpus ES 28 dalībvalstīm, un 20,4 miljoni cilvēku, kuri bija dzimuši citā ES dalībvalstī, nevis tajā, kurā tie bija pastāvīgie iedzīvotāji. Vienīgi Ungārijā, Īrijā, Luksemburgā, Slovākijā un Kiprā to personu skaits, kas bija dzimuši citās ES dalībvalstīs, bija lielāks nekā ārpus ES 28 dalībvalstīm dzimušo skaits.

4. tabula. Ārvalstīs dzimušie iedzīvotāji pēc dzimšanas valsts, 2017. gada 1. janvāris
Avots: Eurostat (migr_pop3ctb)

Augstākais ārvalstnieku īpatsvars ir Luksemburgā, zemākais — Polijā

Absolūtā izteiksmē vislielākais ES dalībvalstīs dzīvojošo ārvalstnieku skaits 2017. gada 1. janvārī bija Vācijā (9,2 miljoni personu), Apvienotajā Karalistē (6,1 miljons), Itālijā (5,0 miljoni), Francijā (4,6 miljoni) un Spānijā (4,4 miljoni). Ārzemnieki šajās piecās dalībvalstīs kopumā veidoja 76 % no kopējā visās ES dalībvalstīs dzīvojošo ārzemnieku skaita, un šajās piecās dalībvalstīs arī dzīvoja 63 % no visiem ES 28 dalībvalstu iedzīvotājiem.

Relatīvā izteiksmē ES dalībvalsts ar vislielāko ārvalstnieku īpatsvaru bija Luksemburga — ārzemnieki veidoja 48 % no tās iedzīvotāju kopskaita. Liels ārvalstnieku īpatsvars (10 % vai vairāk no iedzīvotāju skaita) bija arī Kiprā, Austrijā, Igaunijā, Latvijā, Beļģijā, Īrijā, Maltā un Vācijā. Turpretim Polijā, Rumānijā un Lietuvā ārzemnieki bija mazāk nekā 1 % no iedzīvotāju skaita (0,6 % Polijā un Rumānijā un 0,7 % Lietuvā).

5. diagramma. Ārzemnieku īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū, 2017. gada 1. janvāris
(%)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

Trešo valstu pilsoņi veido ārvalstnieku populāciju lielākajā daļā dalībvalstu.

Beļģija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Slovākija un Apvienotā Karaliste bija vienīgās ES dalībvalstis, kurās 2016. gadā ārzemnieki lielākoties bija citas dalībvalsts pilsoņi. Tas ļauj secināt, ka vairumā ES dalībvalstu lielākā daļa ārvalstnieku bija trešo valstu pilsoņi (skatīt 5. tabulu). Latvijā un Igaunijā trešo valstu pilsoņu īpatsvars ir īpaši liels tāpēc, ka tajās ir daudz nepilsoņu (tie galvenokārt ir bijušās Padomju Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo šo valstu teritorijā un nav ieguvuši nevienas citas valsts pilsonību).

5. tabula. Ārzemnieki pēc pilsonības grupas, 2017. gada 1. janvāris
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

6. tabulā atspoguļots kopsavilkums par ES dalībvalstīs un EBTA valstīs sastopamajām piecām galvenajām ārvalstīs dzimušo un ārvalstu pilsoņu grupām (atkarībā no datu pieejamības).

6. tabula. Visizplatītākās ārvalstnieku / ārvalstīs dzimušo dzimšanas un pilsonības valstis, 2017. gada 1. janvāris
(absolūtos skaitļos, kā arī procentos no kopējā ārvalstnieku / ārvalstīs dzimušo kopskaita)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz) un (migr_pop3ctb)

Rumānijas, Polijas, Itālijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes pilsoņi bija piecas lielākās to ES pilsoņu grupas, kas 2017. gadā dzīvoja citās ES dalībvalstīs (skatīt 6. diagrammu).


6. diagramma. ES pilsoņu skaits, kas 2017. gada 1. janvārī pastāvīgi uzturas pārējā ES
(miljonos)
Avots: Eurostat (migr_pop1ctz)

Ārvalstnieki ir gados jaunāki par valstspiederīgajiem

Iedzīvotāju vecuma struktūras analīze liecina, ka ES 28 dalībvalstīs ārvalstnieki kopumā bija gados jaunāki nekā valstspiederīgie. Ārvalstnieku sadalījums pēc vecuma salīdzinājumā ar valstspiederīgajiem ļauj secināt, ka ārvalstnieku vidū ir proporcionāli vairāk relatīvi jaunu darbspējīgā vecuma pieaugušo. 2017. gada 1. janvārī valsts iedzīvotāju vidējais vecums ES 28 dalībvalstīs bija 44 gadi, savukārt ES dzīvojošo ārzemnieku vidējais vecums bija 36 gadi.

7. diagramma. Valstspiederīgo un ārzemnieku vecuma struktūra, ES 28 dalībvalstis, 2017. gada 1. janvāris
(%)
Avots: Eurostat (migr_pop2ctz)

Pilsonības iegūšana: 2016. gadā ES dalībvalstis piešķīra pilsonību gandrīz 1 miljonam personu

2016. gadā ES dalībvalsts pilsonību ieguva 994,8 tūkstoši cilvēku, kas norāda uz 18 % pieaugumu salīdzinājumā ar 2015. gadu.

8. diagramma. ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo personu skaits, ES 28 dalībvalstis, 2009.–2016. gads
(tūkstošos)
Avots: Eurostat (migr_acq)

Itālijā bija vislielākais 2016. gadā pilsonību ieguvušo personu skaits — 201,6 tūkstoši (jeb 20 % no ES 28 dalībvalstīm kopumā). Nākamais lielākais pilsonību ieguvušo cilvēku īpatsvars bija Spānijā (150,9 tūkstoši), Apvienotajā Karalistē (149,4 tūkstoši), Francijā (119,2 tūkstoši) un Vācijā (112,8 tūkstoši).

7. tabula. Ziņotājvalsts pilsonību ieguvušās personas, 2016. gads
Avots: Eurostat (migr_acq)

Absolūtā izteiksmē vislielākais pieaugums salīdzinājumā ar 2015. gadu tika novērots Spānijā, kur Spānijas pilsonība tika piešķirta par 36 600 vairāk iedzīvotāju; nākamais lielākais pieaugums bija Apvienotajā Karalistē (31,4 tūkstoši), Itālijā (23 600), Grieķijā (19 300) un Zviedrijā (12 300). Turpretim absolūtā izteiksmē vislielākais samazinājums tika novērots Īrijā (Īrijas pilsonība tika piešķirta par 3500 cilvēkiem mazāk nekā 2015. gadā), tālāk bija Polija (300).

Augstākais naturalizācijas rādītājs novērots Horvātijā, Zviedrijā un Portugālē

Bieži izmantots rādītājs ir “naturalizācijas rādītājs”, kas šeit tiek definēts kā attiecība starp to personu kopējo skaitu, kam piešķirta pilsonība, un ārzemnieku skaitu tā paša gada sākumā. ES dalībvalsts ar vislielāko naturalizācijas rādītāju 2016. gadā bija Horvātija (pilsonība piešķirta 9,7 cilvēkiem uz 100 ārzemniekiem), tālāk bija Zviedrija un Portugāle (pilsonība piešķirta attiecīgi 7,9 un 6,5 cilvēkiem uz 100 ārzemniekiem).

9. diagramma. Naturalizācijas rādītājs, 2016. gads
(uz 100 ārzemniekiem)
Avots: Eurostat (migr_acq) un (migr_pop1ctz)

Skaitliski lielākie pilsonības ieguvēji: Marokas, Albānijas un Indijas pilsoņi

Tāpat kā iepriekšējos gadus, vadoties pēc sākotnējās pilsonības, skaitliski lielākās grupas bija Marokas pilsoņi (101 300, kas sastāda 10,2 % no visām piešķirtajām pilsonībām), Albānijas pilsoņi (67 500 jeb 6,8 %), Indijas pilsoņi (41 700 jeb 4,2 %), Pakistānas pilsoņi (32 900 jeb 3,3 %) un Turcijas pilsoņi (32 800 jeb 3,3 %). Salīdzinājumā ar 2015. gadu, kādas ES dalībvalsts pilsonību ieguvušo Marokas pilsoņu skaits pieauga par 17,7 %. Lielākā daļa Marokas pilsoņu ieguva Spānijas (37 %), Itālijas (35 %) vai Francijas pilsonību (18 %), un lielākā daļa Albānijas pilsoņu ieguva Itālijas (55 %) vai Grieķijas pilsonību (42 %). Liela daļa Indijas pilsoņu (59 %) un aptuveni puse Pakistānas pilsoņu (51 %) ieguva Apvienotās Karalistes pilsonību un puse Turcijas pilsoņu ieguva Vācijas pilsonību (50 %).

15 % no tiem iepriekš ir bijusi kādas citas ES dalībvalsts pilsonība

ES pilsonību 2016. gadā ieguva aptuveni 863,3 tūkstoši kādā ES dalībvalstī dzīvojošu trešo valstu pilsoņu, kas ir par 19 % vairāk nekā 2015. gadā. Trešo valstu pilsoņi veidoja 87 % no visām 2016. gadā kādas ES dalībvalsts pilsonību ieguvušajām personām. Šie jaunie ES 28 dalībvalstu pilsoņi galvenokārt bija no Āfrikas (30 % no pilsonību ieguvušo kopskaita), Āzijas (21 %), ES nepiederīgām Eiropas valstīm (20 %) un Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas (15 %).

To ES dalībvalstu pilsoņu skaits, kuri ieguva citas ES dalībvalsts pilsonību, sasniedza 120,2 tūkstošus, kas ir 12,1 % no kopskaita. Absolūtā izteiksmē lielākās to ES 28 dalībvalstu pilsoņu grupas, kuri ieguva kādas citas ES dalībvalsts pilsonību, bija Rumānijas pilsoņi, kas kļuva par Itālijas (13,0 tūkstoši personu) vai Vācijas (3,8 tūkstoši personu) pilsoņiem, Polijas pilsoņi, kas kļuva par Vācijas (6,7 tūkstoši personu) vai Apvienotās Karalistes (4,4 tūkstoši personu) pilsoņiem, Itālijas pilsoņi, kas kļuva par Vācijas (3,6 tūkstoši personu) vai Apvienotās Karalistes pilsoņiem (1,3 tūkstoši personu) pilsoņiem, Bulgārijas pilsoņi, kas kļuva par Vācijas (1,7 tūkstoši personu) vai Apvienotās Karalistes (1,2 tūkstoši personu) pilsoņiem, Apvienotās Karalistes pilsoņi, kas kļuva par Vācijas (2,7 tūkstoši personu) vai Zviedrijas pilsoņiem (1 tūkstotis personu), un Portugāles pilsoņi, kas kļuva par Francijas (2,6 tūkstoši personu) vai Luksemburgas (1,1 tūkstotis personu) pilsoņiem.

Luksemburgā un Ungārijā lielākajā daļā jaunu pilsonības piešķiršanas gadījumu tā tika piešķirta citu ES dalībvalstu pilsoņiem. Luksemburgā visvairāk pilsonība tika piešķirta Portugāles pilsoņiem, tad Francijas, Itālijas, Vācijas un Beļģijas pilsoņiem, savukārt Ungārijā ES valstspiederīgie, kas ieguva pilsonību, bija gandrīz tikai Rumānijas pilsoņi.

Datu avots tabulām un diagrammām

Datu avoti

Emigrācijas apmēru novērtēšana ir īpaši sarežģīta; ir grūtāk uzskaitīt tos cilvēkus, kas atstāj valsti, nekā tos, kas ierodas valstī. Analīze, kurā tika salīdzināti ES dalībvalstu imigrācijas un emigrācijas dati par 2016. gadu (spoguļstatistika), apstiprināja, ka tā tas ir daudzās valstīs — tāpēc šajā rakstā galvenokārt ir aplūkoti imigrācijas dati.

Eurostat sagatavo statistikas datus par virkni jautājumu, kas ir saistīti ar starptautiskās migrācijas plūsmām, ārzemnieku skaitu un pilsonības iegūšanu. ES dalībvalstu statistikas iestādes šos datus vāc katru gadu un pēc tam tos iesniedz Eurostat.

Datu vākšanas pamats

Kopš 2008. gada migrācijas, pilsonības un patvēruma datu vākšana notiek, pamatojoties uz Regulu 862/2007;Regulā 351/2010, ar ko īsteno iepriekš minēto regulu, nosaka, ka ES, EBTA un kandidātvalstu grupas analizē tādas, kādas tās ir pārskata gada 1. janvārī, un to sastāvs ir tāds, kā noteikts pārskata gada 1. janvārī. Tas nosaka statistikas pamatrādītāju kopumu attiecībā uz starptautiskās migrācijas plūsmām, ārzemnieku skaitu, pilsonības iegūšanu, uzturēšanās atļaujām, patvērumu un pasākumiem nelikumīgas ieceļošanas un uzturēšanās novēršanai. Lai gan ES dalībvalstis var turpināt izmantot jebkādus attiecīgus datus atbilstoši datu pieejamībai valstī un valstī īstenotajai praksei, saskaņā ar minēto regulu savākto statistikas datu pamatā jābūt vienotām definīcijām un jēdzieniem. Lielākajai daļai ES dalībvalstu statistikas izveides pamatā ir administratīvo datu avoti, piemēram, iedzīvotāju reģistri, ārzemnieku reģistri, uzturēšanās vai darba atļauju reģistri, veselības apdrošināšanas reģistri un nodokļu reģistri. Dažas valstis, lai sagatavotu statistikas datus par migrāciju, izmanto spoguļstatistiku, izlases veida apsekojumus vai novērtējuma metodes. Ir paredzams, ka regulas īstenošanas rezultātā pieaugs migrācijas un pilsonības statistikas datu pieejamība un salīdzināmība.

Datus par pilsonības iegūšanu parasti sagatavo, izmantojot administratīvās sistēmas. Ir paredzams, ka regulas īstenošanas rezultātā pieaugs migrācijas un pilsonības statistikas datu pieejamība un salīdzināmība.

Kā norādīts Regulas 862/2007 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, tiek uzskaitīti tie imigranti, kuri uzturas (vai kuri, domājams, uzturēsies) ES dalībvalsts teritorijā vismaz 12 mēnešus, kā arī emigranti, kas dzīvo ārvalstīs ilgāk nekā 12 mēnešus. Tāpēc Eurostat savāktie dati attiecas uz 12 mēnešu vai ilgāku migrāciju, tādējādi jēdziens “migranti” attiecas uz cilvēkiem, kas ir migrējuši uz gadu vai ilgāku periodu, kā arī cilvēkiem, kas migrējuši uz nenoteiktu laiku.

Attiecībā uz vecuma definīcijām migrācijas plūsmu kontekstā ir jāņem vērā, ka 2016. gada dati attiecas uz respondentu jau sasniegto vecumu vai vecumu pārskata gada beigās visām ES dalībvalstīm, izņemot Īriju, Grieķiju, Austriju, Maltu, Rumāniju, Slovēniju un Apvienoto Karalisti (par šīm valstīm dati attiecas uz respondentu pilno vecumu vai vecumu iepriekšējā dzimšanas dienā).

Dalībvalstis un EBTA valstis sadalījumā pēc tā, vai tās ir vai nav iekļāvušas patvēruma meklētājus un bēgļus tajos datos par iedzīvotājiem, ko tās demogrāfijas datu vienotās vākšanas ietvaros par 2016. pārskata gadu sniegušas Eurostat

Iedzīvotāju skaits 2017. gada 1. janvārī Iekļauti Nav iekļauti
Patvēruma meklētāji kļūst par rezidentiem uz vismaz 12 mēnešiem Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Norvēģija, Šveice Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Horvātija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Islande, Lihtenšteina.
Bēgļi, kuriem attiecīgā valsts ir pastāvīgā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Kipra, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Šveice

Piezīme: Norvēģija (datos nav iekļauta informācija par patvēruma meklētājiem un bēgļiem bez uzturēšanās atļaujām)


Dalībvalstis un EBTA valstis sadalījumā pēc tā, vai tās ir vai nav iekļāvušas patvēruma meklētājus un bēgļus tajos datos par migrāciju, ko tās demogrāfijas datu vienotās vākšanas ietvaros par 2016. pārskata gadu sniegušas Eurostat

Migrācija, 2016. gads Iekļauti Nav iekļauti
Patvēruma meklētāji, kuriem attiecīgā valsts ir pastāvīgā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus Vācija, Igaunija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Šveice, Norvēģija Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Īrija, Horvātija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Islande, Lihtenšteina.
Bēgļi, kuriem attiecīgā valsts ir pastāvīgā dzīvesvieta vismaz 12 mēnešus Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Vācija, Igaunija, Īrija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Malta, Nīderlande, Austrija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Slovākija, Somija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Šveice Kipra

Piezīme: Norvēģija (datos nav iekļauta informācija par patvēruma meklētājiem un bēgļiem bez uzturēšanās atļaujām); Īrija (datos nav iekļauta informācija par bēgļiem, kuri nedzīvo privātās mājsaimniecībās)

'Bēgļi' ir ne vien personas, kam piešķirts bēgļa statuss (kā noteikts Direktīvas 2011/95/EK 2. panta e) punktā atbilstoši izpratnei, kas noteikta 1. pantā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu, kura grozīta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu), bet arī personas, kam piešķirta alternatīvā aizsardzība (kā noteikts Direktīvas 2011/95/EK 2. panta g) punktā), un personas, uz kurām attiecas lēmums, ar ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem par starptautisko aizsardzību atļauj uzturēties valstī humānu apsvērumu dēļ.

Patvēruma meklētājs: pirmreizējs patvēruma pieteikums attiecas uz konkrētu valsti, un tam nav noteikts konkrēts termiņš. Tāpēc patvēruma meklētājs pirmoreiz var iesniegt pieteikumu noteiktā valstī un pēc tam atkārtoti to iesniegt kā pirmreizēja pieteikuma iesniedzējs jebkurā citā valstī. Ja patvēruma meklētājs pēc jebkāda laikaposma atkārtoti iesniedz pieteikumu tajā pašā valstī, viņu vairs neuzskata par pirmreizēja pieteikuma iesniedzēju.

Datus par pilsonības iegūšanu vāc Eurostat saskaņā ar noteikumiem Regulas 862/2007 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā, kurā teikts: “Dalībvalstis iesniedz Komisijai (Eurostat) statistiku par (..) [to] personu skaitu, kuru parastā dzīvesvieta ir dalībvalsts teritorijā un kas[kuri] pārskata periodā [gadā] ieguvušas dalībvalsts pilsonību, (..) sadalītu pēc (..) attiecīgo personu iepriekšējās pilsonības un pēc tā, vai personas agrāk bijušas bezvalstnieki.”

Attiecībā uz pilsonības iegūšanas vecuma definīcijām ir jāņem vērā, ka 2015. gada dati attiecas uz respondentu jau sasniegto vecumu vai vecumu pārskata gada beigās visām ES dalībvalstīm, izņemot Vāciju, Īriju, Austriju, Lietuvu, Maltu, Rumāniju, Slovēniju un Apvienoto Karalisti (par šīm valstīm dati attiecas uz respondentu pilno vecumu vai vecumu iepriekšējā dzimšanas dienā).

Jēdziens “naturalizācijas rādītājs” būtu jālieto piesardzīgi, jo skaitītājs ietver visus pilsonības iegūšanas veidus, ne tikai valstī dzīvojošu atbilstīgu ārvalstnieku naturalizāciju, un saucējs ietver visus ārvalstniekus, ne tikai tos, kuriem ir tiesības pretendēt uz pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Konteksts

ES dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības brīvi ceļot un pārvietoties ES iekšējās robežās. Migrācijas politika ES saistībā ar trešo valstu pilsoņiem aizvien vairāk ir vērsta uz konkrētam profilam atbilstošu migrantu piesaistīšanu, un tās mērķis nereti ir kompensēt īpašu prasmju trūkumu. Atlasi var veikt, pamatojoties uz valodu prasmi, darba pieredzi, izglītību un vecumu. Atlasi var veikt arī darba devēji, lai migrantiem, ierodoties valstī, jau uzreiz būtu darbs.

Līdzās nodarbinātības veicināšanas politikai imigrācijas politika bieži koncentrējas uz divām jomām: uz neatļautas migrācijas un tādu migrantu nelikumīgas nodarbināšanas, kuriem nav atļauts strādāt, novēršanu un imigrantu integrācijas sabiedrībā veicināšanu. Ir mobilizēti ievērojami resursi, lai apkarotu cilvēku kontrabandu un cilvēku tirdzniecības tīklus ES.

Daži no svarīgākajiem imigrācijas jomā pieņemtajiem tiesību aktiem:

Eiropas Komisijā par Eiropas migrācijas politiku ir atbildīgs Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts. 2005. gadā Eiropas Komisija ar Zaļās grāmatas par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai (COM(2004) 811 final) (angļu valoda) palīdzību atsāka debates par nepieciešamību pēc vienotiem noteikumiem attiecībā uz migrantu uzņemšanu, kas savukārt veicināja legālās migrācijas politikas plāna (COM(2005) 669 final) pieņemšanu 2005. gada beigās. 2006. gada jūlijā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu par trešo valstu pilsoņu nelegālās imigrācijas apkarošanas politikas prioritātēm (COM(2006) 402 final), kura mērķis ir rast līdzsvaru starp drošību un indivīdu pamattiesībām visos nelegālās imigrācijas procesa posmos. 2007. gada septembrī Eiropas Komisija prezentēja trešo gada ziņojumu par migrāciju un integrāciju (COM(2007) 512 final). 2008. gada oktobrī pieņemtais Eiropas Komisijas paziņojums izcēla vispārējās pieejas migrācijas jautājumu nostiprināšanas un koordinācijas, saskanības un sinerģijas uzlabošanas (COM(2008) 611 final) nozīmi ārējās un attīstības politikas aspektā. Stokholmas programma, ko ES valstu un valdību vadītāji pieņēma 2009. gada decembrī, nosaka satvaru un virkni principu nepārtrauktai Eiropas politikas izstrādei tieslietu un iekšlietu jomā 2010.–2014. gadā. Ar migrāciju saistīti problēmjautājumi ir šīs programmas svarīga sastāvdaļa. Lai īstenotu plānotās izmaiņas, Eiropas Komisija 2010. gadā pieņēma “Brīvības, drošības un tiesiskuma nodrošināšana Eiropas pilsoņiem” — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM(2010) 171 final).

2013. gada maijā Eiropas Komisija publicēja 2013. gada ES pilsonības ziņojumu (angļu valoda) (COM(2013) 269 final). Ziņojumā bija norādīts, ka ES pilsonība sniedz jaunas tiesības un iespējas. Tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot Eiropas Savienībā ir ļoti cieši saistītas ar ES pilsonību. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas un to, ka tagad ceļot ir kļuvis vienkāršāk, pārvietošanās brīvība eiropiešiem ļauj paplašināt redzesloku ārpus valsts robežām, uz īsāku vai ilgāku laiku atstāt savu valsti, izbraukt no ES dalībvalstīm un iebraukt tajās, lai strādātu, studētu vai stažētos, ceļotu darījumu vai atpūtas nolūkos vai iepirktos ārvalstīs. Brīva pārvietošanās var palielināt sociālo un kultūras mijiedarbību Eiropas Savienībā, kā arī stiprināt saites ES pilsoņu starpā. Turklāt, iekšējiem šķēršļiem tiekot neatlaidīgi mazinātiem, brīva pārvietošanās var arī radīt savstarpēju ekonomisko labumu uzņēmumiem un patērētājiem, tostarp tiem, kuri paliek mājās.

Eiropas Komisija 2015. gada 13. maijā iepazīstināja ar European Agenda on Migration (COM(2015) 240 final) (angļu valoda), kurā ir izklāstīti tūlītēji pasākumi, kas jāveic, lai reaģētu uz krīzes situāciju Vidusjūras reģionā, kā arī darbības, kas jāveic nākamajos gados, lai labāk pārvaldītu migrāciju visos tās aspektos.

2017. gada aprīlī tika publicēts European migration network (angļu valoda) annual report on immigration and asylum (2016) (angļu valoda). Tas sniedz pārskatu par galvenajiem notikumiem tiesību aktu un politikas jomā ES kopumā un dalībvalstīs. Tas ir izsmeļošs dokuments un aptver visus migrācijas un patvēruma politikas aspektus, kas ir Directorate-General for Migration and Home Affairs (angļu valoda) un ES aģentūru kompetencē.

Leģislatīvi dokumenti — European Agenda on Migration (angļu valoda).

Preses materiāli — European Agenda on Migration (angļu valoda).

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites






Migrācija un pilsonības dati
International migration (t_migr_int) (angļu valoda)
Immigration (tps00176) (angļu valoda)
Emigration (tps00177) (angļu valoda)
Acquisition of citizenship (tps00024) (angļu valoda)
Population (t_demo_pop) (angļu valoda)
Population without the citizenship of the reporting country (tps00157) (angļu valoda)
Foreign-born population (tps00178) (angļu valoda)
Migrācijas un migrantu statistika
Immigration (migr_immi) (angļu valoda)
Immigration by age and sex (migr_imm8) (angļu valoda)
Immigration by five year age group, sex, and citizenship (migr_imm1ctz) (angļu valoda)
Immigration by five year age group, sex and country of birth (migr_imm3ctb) (angļu valoda)
Immigration by age, sex and broad group of citizenship (migr_imm2ctz) (angļu valoda)
Immigration by age, sex and broad group of country of birth (migr_imm4ctb) (angļu valoda)
Immigration by sex, citizenship and broad group of country of birth (migr_imm6ctz) (angļu valoda)
Immigration by sex, country of birth and broad group of citizenship (migr_imm7ctb) (angļu valoda)
Immigration by five year age group, sex, and country of previous residence (migr_imm5prv) (angļu valoda)
Immigration by age group, sex and level of human development of the country of citizenship (migr_imm9ctz) (angļu valoda)
Immigration by age group, sex and level of human development of the country of birth (migr_imm10ctb) (angļu valoda)
Immigration by age group, sex and level of human development of the country of previous residence (migr_imm11prv) (angļu valoda)
Emigration (migr_emi) (angļu valoda)
Emigration by age and sex (migr_emi2) (angļu valoda)
Emigration by five year age group, sex and citizenship (migr_emi1ctz) (angļu valoda)
Emigration by five year age group, sex and country of birth (migr_emi4ctb) (angļu valoda)
Emigration by five year age group, sex, and country of next usual residence (migr_emi3nxt) (angļu valoda)
Acquisition and loss of citizenship (migr_acqn) (angļu valoda)
Acquisition of citizenship by sex, age group and former citizenship (migr_acq) (angļu valoda)
Residents who acquired citizenship as a share of residents non-citizens by former citizenship and sex(%) (migr_acqs) (angļu valoda)
Acquisition of citizenship by sex, age group and level of human development of former citizenship (migr_acq1ctz) (angļu valoda)
Population (demo_pop) (angļu valoda)
Population on 1 January by age, sex and broad group of citizenship (migr_pop2ctz) (angļu valoda)
Population on 1 January by age group, sex and citizenship (migr_pop1ctz) (angļu valoda)
Population on 1 January by age group, sex and country of birth (migr_pop3ctb) (angļu valoda)
Population on 1 January by age, sex and broad group of country of birth (migr_pop4ctb) (angļu valoda)
Population on 1 January by sex, citizenship and broad group of country of birth (migr_pop5ctz) (angļu valoda)
Population on 1 January by sex, country of birth and broad group of citizenship (migr_pop6ctb) (angļu valoda)
Population on 1 January by age group, sex and level of human development of the country of citizenship (migr_pop7ctz) (angļu valoda)
Population on 1 January by age group, sex and level of human development of the country of birth (migr_pop8ctb) (angļu valoda)
EU and EFTA citizens who are usual residents in another EU/EFTA country as of 1 January (migr_pop9ctz) (angļu valoda)