Ienākumu nabadzības statistika

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt


Dati iegūti 2018. gada maijā.

Rakstu plānots atjaunināt: 2019. gada oktobrī.

Svarīgākais

Nabadzības riska rādītājs (pēc sociālo pabalstu pārvedumiem) Eiropas Savienībā 2016. gadā nemainīgi saglabājās 17,3 % līmenī.

2016. gadā sociālo pabalstu pārvedumi deva iespēju 8,6 % ES iedzīvotāju pārvarēt nabadzības slieksni.

20 % iedzīvotāju ar augstākajiem rīcībā esošajiem ienākumiem ES 2016. gadā saņēma 5,2 reizes vairāk nekā tie 20 % iedzīvotāju, kuriem bija vismazākie ienākumi.

At-risk-of-poverty rate, 2016

Šajā rakstā ir analizēta jaunākā statistika par monetāro nabadzību un ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES). Dzīves līmeņu salīdzinājumu valstu starpā bieži balsta uz iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas naudas izteiksmē norāda, cik bagāta ir viena valsts salīdzinājumā ar kādu citu. Taču šis galvenais rādītājs ļoti maz pasaka par ienākuma sadali valstī un arī nesniedz informāciju par nemonetāriem faktoriem, kam var būt liela nozīme iedzīvotāju dzīves kvalitātes noteikšanā. No vienas puses, ienākuma sadales nevienlīdzība var motivēt cilvēkus uzlabot savu situāciju, strādājot, veidojot inovāciju vai apgūstot jaunas prasmes. No otras puses, bieži tiek uzskatīts, ka ienākuma nevienlīdzība izraisa noziedzību, nabadzību un sociālo atstumtību.

Pilns raksts

Nabadzības riska rādītājs un slieksnis

Nabadzības riska rādītājs (pēc sociālo pabalstu pārskaitījumiem) 28 ES dalībvalstīs laika posmā no 2010. gada līdz 2013. gadam bija gandrīz nemainīgs, no 16,5 % pieaugot līdz 16,7 %. Laika posmā no 2013. gada līdz 2014. gadam nabadzības riska rādītājs palielinājās par 0,5 procentpunktiem un vēl nedaudz 2015. gadā (par 0,1 punktu), sasniedzot 17,3 %; šādā līmenī tas saglabājās arī 2016. gadā.

Šis īpatsvars 28 ES dalībvalstu vidū, kas aprēķināts kā valstu rezultātu vidējā svērtā vērtība, dažādās ES dalībvalstīs ievērojami atšķiras (sk. 1. attēlu). Astoņās dalībvalstīs, proti, Rumānijā (25,3 %), Bulgārijā (22,9 %), Spānijā (22,3 %), Lietuvā (21,9 %), Latvijā (21,8 %), Igaunijā (21,7 %), Grieķijā (21,2 %) un Itālijā (20,6 %) par nabadzības riskam pakļautu tika uzskatīta viena piektdaļa vai vairāk iedzīvotāju; šāda situācija bija arī Serbijā (25,5 %), Turcijā (22,5 %, 2015. gada dati) un bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā (21,9 %). Dalībvalstīs mazākais nabadzības riska skarto personu īpatsvars tika konstatēts Čehijas Republikā (9,7 %), Somijā (11,6 %) un Dānijā (11,9 %), par salīdzinoši mazu tādu iedzīvotāju īpatsvaru, kurus skāra nabadzības risks, ziņoja arī Islande (8,8 %).

1. attēls. Nabadzības riska rādītājs un slieksnis, 2016. gads
Avots: Eurostat (ilc_li01) un (ilc_li02)


Nabadzības riska slieksnis (arī attēlots 1. attēlā) ir noteikts kā 60 % no valsts vidējā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma. Telpiska salīdzinājuma nolūkos to bieži izsaka ar pirktspējas līmeni (PSL), lai ņemtu vērā dzīves dārdzības atšķirības dažādās valstīs. Pirktspējas līmenis ES dalībvalstīs 2016. gadā bija ļoti dažāds — no 2,9 tūkstošiem Rumānijā līdz 13,5 tūkstošiem Austrijā, bet Luksemburgas rādītāja slieksnis bija vēl augstāks (16,8 tūkstoši); nabadzības slieksnis salīdzinoši zems bija arī bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā (2,9 tūkstoši), Serbijā (3,2 tūkstoši) un Turcijā (3,4 tūkstoši, 2015. gada dati), savukārt Šveicē (16,3 tūkstoši) un Norvēģijā (17,2 tūkstoši) tas bija salīdzinoši augsts.

Dažādu sabiedrības grupu risks saskarties ar monetāro nabadzību atšķiras. 2016. gadā atšķirība starp 28 ES dalībvalstu vīriešu un sieviešu nabadzības riska rādītāju (pēc sociālo pabalstu pārvedumiem) bija neliela — saskaņā ar jaunākajiem rādītājiem tas bija 16,6 % vīriešiem salīdzinājumā ar nedaudz augstāku rādītāju (17,9 %) sievietēm (sk. 2. attēlu). Lielākās dzimumu atšķirības 2016. gadā tika konstatētas Baltijas dalībvalstīs (sievietēm par 2,7–4,8 procentpunktiem vairāk), Slovēnijā (2,7 punkti) un Vācijā (2,6 punkti), arī Bulgārija, Čehijas Republika, Kipra, Zviedrija un Beļģija ziņoja par nabadzības riska rādītājiem, kas sievietēm bija par 2,0 vai vairāk procentpunktiem augstāks nekā vīriešiem, tāda pati situācija bija arī Norvēģijā. Turpretī piecās ES dalībvalstīs, proti, Dānijā, Maltā, Nīderlandē, Somijā un Spānijā, vīriešu nabadzības riska rādītājs bija nedaudz augstāks nekā sievietēm, šāda situācija bija arī bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā un Serbijā.

2. attēls. Nabadzības riska rādītājs pēc sociālo pabalstu pārskaitījumiem, 2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_li02)


Nabadzības riska rādītāju atšķirības bija plašākas, klasificējot iedzīvotājus pēc to nodarbošanās statusa (sk. 1. tabulu). Bezdarbnieki ir īpaši neaizsargāta grupa: gandrīz puse (48,6 %) no visiem bezdarbniekiem 28 ES dalībvalstīs 2016. gadā bija pakļauta nabadzības riskam, un augstākais rādītājs bija Vācijā (70,5 %), savukārt septiņas citas ES dalībvalstis (trīs Baltijas valstis, Bulgārija, Čehijas Republika, Zviedrija un Rumānija) ziņoja, ka 2016. gadā vismaz puse bezdarbnieku bija pakļauta nabadzības riskam.

1. tabula: Nabadzības riska rādītājs pēc sociālo pabalstu pārvedumiem atbilstoši biežākajam nodarbošanās statusam, 2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_li04)

Nabadzības riskam 2016. gadā bija pakļauta aptuveni viena no septiņām (13,8 %) pensionētajām personām 28 ES dalībvalstīs. Vismaz divas reizes augstāks rādītājs par vidējo rādītāju ES 28 dalībvalstīs tika konstatēts visās trijās Baltijas dalībvalstīs: Lietuvā (30,6 %), Latvijā (41,9 %) un Igaunijā (45,0 %).

Nabadzības risks ievērojami mazāk skāra nodarbinātās personas (vidēji 9,6 % visās 28 ES dalībvalstīs 2016. gadā). Samērā augsts nodarbināto personu īpatsvars ar nabadzības risku bija Rumānijā (18,9 %), nedaudz mazāks — Grieķijā (14,1 %) un Spānijā (13,1 %), savukārt Luksemburga, Itālija, Bulgārija, Portugāle un Polija ziņoja, ka 2016. gadā nabadzības risks šajās valstīs apdraudēja vairāk nekā desmito daļu nodarbināto.

Nabadzības riska rādītāji nav vienādi mājsaimniecībām ar atšķirīgu sastāvu, proti, pieaugušo un apgādājamo bērnu skaitu. Mājsaimniecībās bez apgādājamiem bērniem (sk. 3. attēlu) nabadzības riskam visvairāk bija pakļauti tie cilvēki, kuri dzīvo vieni; 2016. gadā šādā situācijā bija 25,6 % vienas personas mājsaimniecību. Turpretī mājsaimniecībās, kurās ir divi vai vairāki pieaugušie, nabadzības riska rādītājs bija mazāks nekā puse no iepriekš minētā rādītāja, proti, 11,5 %. Konkrēti mājsaimniecībās, kurās ir divi pieaugušie, no kuriem vismaz vienam ir 65 gadi vai vairāk, nabadzības riska rādītājs bija nedaudz zemāks, proti, 11,0 %.

3. attēls. Nabadzības riska rādītājs pēc mājsaimniecības veida, mājsaimniecības bez apgādājamiem bērniem, 2016. gads
(% no konkrētās iedzīvotāju grupas)
Avots: Eurostat (ilc_li03)


Lielākā daļa ES dalībvalstu ziņoja par līdzīgu tendenci — visās dalībvalstīs, izņemot Maltu, kur augstāks nabadzības riska rādītājs bija mājsaimniecībās, kurās ir divi pieaugušie, no kuriem vismaz vienam ir 65 gadi vai vairāk, visaugstākais nabadzības riska rādītājs to mājsaimniecību vidū, kurās nav apgādājamu bērnu, bija vienas personas mājsaimniecībās; līdzīga situācija kā Maltā bija vērojama arī bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, izņemot vienas personas mājsaimniecības, par kurām tika ziņots viszemākais rādītājs no visiem trim analizētajiem mājsaimniecības veidiem. Nelielā vairākumā dalībvalstu (15 no 28) nabadzības riska rādītājs mājsaimniecībās, kurās ir divi pieaugušie, no kuriem vismaz vienam ir 65 gadi vai vairāk, bija zemāks nekā rādītājs plašākā visu mājsaimniecību ar diviem vai vairākiem pieaugušajiem kategorijā, jo īpaši Grieķijā, kur atšķirība bija 7,5 procentpunkti. Otrā līknes galā atradās Malta, kur nabadzības riska rādītājs divu pieaugušo mājsaimniecībās, kurās vismaz vienam ir 65 gadi vai vairāk, bija par 13,2 procentpunktiem augstāks nekā visām mājsaimniecībām ar diviem vai vairākiem pieaugušajiem; liela atšķirība konstatēta arī Šveicē (9,0 procentpunkti).

Attiecībā uz mājsaimniecībām ar apgādājamiem bērniem (sk. 4. attēlu) visaugstākais nabadzības riska rādītājs 28 ES dalībvalstīs bija vienas personas mājsaimniecībās ar apgādājamiem bērniem — nabadzības riskam bija pakļauta vairāk nekā trešā daļa šādu mājsaimniecību (34,0 %). Salīdzinot to mājsaimniecību rādītājus, kurās ir divi pieaugušie, to mājsaimniecību nabadzības riska rādītājs, kurās ir tikai viens apgādājams bērns (13,6 %), bija nedaudz lielāks par pusi no to mājsaimniecību rādītāja, kurās ir trīs apgādājami bērni vai vairāk (26,9 %). Salīdzinot visus trīs mājsaimniecību veidus, kas iekļauti 4. attēlā, visas ES dalībvalstis, izņemot Slovēniju, norādīja, ka vismazākais nabadzības risks ir mājsaimniecībās ar diviem pieaugušajiem un vienu bērnu; Slovēnijā viszemākais nabadzības risks bija mājsaimniecībās ar diviem pieaugušajiem un trim vai vairākiem apgādājamiem bērniem. Lielākā daļa ES dalībvalstu arī norādīja, ka visaugstākais nabadzības riska rādītājs ir vienas personas mājsaimniecībās ar apgādājamiem bērniem, taču bija arī vairāki izņēmumi, proti, valstis, kurās augstāks nabadzības riska rādītājs bija mājsaimniecībās ar diviem pieaugušajiem un trim bērniem vai vairāk — tas jo īpaši attiecas uz Bulgāriju un Rumāniju, un mazākā mērā arī uz Portugāli, Itāliju, Slovākiju, Spāniju un Grieķiju; šāda situācija konstatēta arī visās trijās kandidātvalstīs, par kurām ir pieejami dati.

4. attēls. Nabadzības riska rādītājs pēc mājsaimniecības veida, mājsaimniecības ar apgādājamiem bērniem, 2016. gads
(% no konkrētās iedzīvotāju grupas)
Avots: Eurostat (ilc_li03)


Kā nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas līdzekli var izmantot sociālās aizsardzības pasākumus. To var panākt, piemēram, ar pabalstu sadali. Viens no veidiem, kā novērtēt sociālās aizsardzības pasākumu rezultātus, ir salīdzināt nabadzības riska rādītājus pirms un pēc sociālo pabalstu pārskaitījumiem (sk. 5. attēlu). Sociālo pabalstu pārvedumi 2016. gadā samazināja 28 ES dalībvalstu iedzīvotāju nabadzības riska rādītāju no 25,9 % pirms pārvedumiem līdz 17,3 % pēc pārvedumiem, tādējādi ļaujot 8,6 % iedzīvotāju pārvarēt nabadzības slieksni; bez sociālo pabalstu pārvedumiem šiem cilvēkiem draudētu nabadzība. Salīdzinot nabadzības riska rādītājus pirms un pēc sociālo pabalstu pārvedumiem, var konstatēt, ka sociālo pabalstu relatīvā ietekme bija zema, ļaujot nabadzības slieksni pārsniegt ne vairāk kā 6,0 % iedzīvotāju Grieķijā, Rumānijā, Bulgārijā, Polijā, Itālijā, Slovākijā, Portugālē, Lietuvā un Latvijā, kā arī Turcijā (2015. gada dati) un bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā. Relatīvās ietekmes ziņā sociālo pārvedumu rezultātā puse vai vairāk Somijas, Īrijas un Dānijas iedzīvotāju, kuri bija pakļauti nabadzības riskam, pārvarēja šo slieksni, tāpat bija arī Islandē un Norvēģijā.

5. attēls. Nabadzības riska rādītājs pirms un pēc sociālo pabalstu pārvedumiem, 2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_li02) un (ilc_li10)

Ienākuma nevienlīdzība

Valdības, politikas veidotāji un vispārējā sabiedrība nevar novērst nabadzību un sociālo atstumtību, neanalizējot sabiedrībā pastāvošo ekonomisko un sociālo nevienlīdzību. Datiem par ekonomisko nevienlīdzību ir īpaši liela nozīme relatīvās nabadzības novērtēšanā, jo ekonomisko resursu sadale var tieši ietekmēt nabadzības apmēru un dziļumu.

Ienākuma sadales nevienlīdzība 2016. gadā bija ļoti liela: saskaņā ar vidējo svērto rādītāju, kas aprēķināts, ņemot vērā visu ES dalībvalstu datus un iedzīvotāju skaitu (sk. 6. attēlu), tie 20 % iedzīvotāju, kam bija lielākais ekvivalentais rīcībā esošais ienākums, guva 5,2 reizes lielāku ienākumu nekā tie 20 % iedzīvotāju, kam bija mazākais ekvivalentais rīcībā esošais ienākums. Šis rādītājs dalībvalstīs bija ļoti atšķirīgs — no 3,5 Čehijas Republikā un 3,6 Slovēnijā, Slovākijā un Somijā līdz vairāk nekā 6,0 Latvijā, Itālijā, Spānijā un Grieķijā un vairāk nekā 7,0 Lietuvā un Rumānijā, sasniedzot 7,9 Bulgārijā. To valstu vidū, kas nav ES dalībvalstis un ir redzamas 6. attēlā, par īpaši zemiem ienākuma sadales nevienlīdzības rādītājiem ziņoja arī Islande (3,3) un Norvēģija (3,7), savukārt Turcijā (8,6; 2015. gada dati) un Serbijā (9,7) jaunākie rādītāji bija augstāki, nekā jebkurā ES dalībvalstī.

6. attēls. Ienākuma sadales nevienlīdzība, 2016. gads
(ienākumu kvintiļu attiecības indekss)
Avots: Eurostat (ilc_di11)


Nevienlīdzība, ko izjūt daudzas sabiedrības grupas, ir būtiska arī no politikas viedokļa. Viena no īpaši nozīmīgām grupām ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas daļēji ir saistīts ar to, ka ES arvien palielinās 65 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars. Liela nozīme vecāka gadagājuma cilvēku nabadzības novēršanā var būt pensiju sistēmām. Saistībā ar to ir interesanti salīdzināt vecāka gadagājuma cilvēku ienākumu ar pārējo iedzīvotāju ienākumu.

Visās 28 ES dalībvalstīs kopā 65 gadus vecu vai vecāku cilvēku vidējais ienākums 2016. gadā bija 93 % no to iedzīvotāju vidējā ienākuma, kas ir jaunāki par 65 gadiem (sk. 7. attēlu). Sešās ES dalībvalstīs (Luksemburgā, Grieķijā, Francijā, Spānijā, Itālijā un Ungārijā) vecāka gadagājuma cilvēku vidējais ienākums bija vienāds ar vai augstāks par to personu vidējo ienākumu, kas ir jaunākas par 65 gadiem, un šāda situācija bija arī bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, Serbijā un Turcijā (2015. gada dati). Austrijā, Polijā, Rumānijā, Portugālē un Slovākijā vecāka gadagājuma cilvēku vidējais ienākums bija vismaz 90 % no to personu vidējā ienākuma, kas ir jaunākas par 65 gadiem, un šāda situācija bija arī Islandē un Norvēģijā. Čehijas Republikā, Kiprā, Zviedrijā, Beļģijā, Dānijā, Maltā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā reģistrētie rādītāji bija zem 80 %. Kopumā salīdzinoši zemie rādītāji varētu atspoguļot piešķirtās pensijas.

7. attēls. Relatīvā vidējā ienākuma attiecība, 2016 gads
(iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem vidējā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma attiecība pret iedzīvotāju vecumā zem 65 gadiem vidējo ekvivalento rīcībā esošo ienākumu)
Avots: Eurostat (ilc_pnp2)


Nabadzības dziļumu, kas palīdz skaitliski izteikt, cik nabadzīgi ir nabadzīgie cilvēki, var izmērīt, izmantojot relatīvo mediānas nabadzības riska plaisu. To personu vidējais ienākums, kuras pakļautas nabadzības riskam, 28 ES dalībvalstīs 2016. gadā bija vidēji 25,0 % zem nabadzības sliekšņa (sk. 8. attēlu); šis nabadzības slieksnis ir noteikts kā 60 % no visu personu vidējā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma valstī. ES dalībvalstu vidū vislielākā nabadzības riska vidējā relatīvā plaisa bija Rumānijā (36,2 %), arī Grieķijā, Itālijā, Spānijā, Bulgārijā, Horvātijā, Lietuvā, Portugālē un Slovākijā šī plaisa pārsniedza 25,0 %. Plaisa bija vēl jo augstāka Serbijā (38,1 %) un salīdzinoši augsta arī bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā (32,9 %) un Turcijā (27,8 %, 2015. gada dati). Mazākā nabadzības riska plaisa dalībvalstu vidū tika konstatēta Somijā (13,9 %), aiz kuras bija Malta (15,9 %).

8. attēls. Nabadzības riska vidējā relatīvā plaisa, 2016. gads
(%)
Avots: Eurostat (ilc_li11)

Avota dati tabulām un grafikiem

Datu avoti

ES statistikas attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) sagatavošana sākta 2003. gadā, ievērojot “džentlmeņu vienošanos” starpEurostat sešām ES dalībvalstīm (Austriju, Beļģiju, Dāniju, Grieķiju, Īriju, Luksemburgu) un Norvēģiju. EU-SILC ieviesa, lai nodrošinātu bāzes datus rādītājiem, kas saistīti ar ienākumiem un dzīves apstākļiem — datu vākšanas tiesiskais pamats ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1177/2003.

Oficiāli šīs statistikas sagatavošanu sāka 2004. gadā 15 dalībvalstīs, un 2005. gadā to paplašināja, iekļaujot visas pārējās tā laika dalībvalstis ES 25, kā arī Islandi un Norvēģiju. Bulgārija un Turcija ieviesa EU-SILC 2006. gadā, Rumānija — 2007. gadā, Šveice — 2008. gadā, savukārt Horvātija apsekojumu sāka 2010. gadā (2009. gada dati par Horvātiju ir balstīti uz citu datu avotu, proti, mājsaimniecību budžeta apsekojumu (MBA)). Dati par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku ir pieejami kopš 2010. gada un par Serbiju — kopš 2013. gada. EU-SILC ir apvienota gan šķērsgriezuma, gan garengriezuma datu dimensija.

Mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu nosaka, saskaitot visus monetāros ienākumus, ko no kāda ienākumu avota saņēmis katrs mājsaimniecības loceklis (tostarp ienākumus no darba, ieguldījumiem un sociālajiem pabalstiem), kā arī mājsaimniecības līmenī saņemtos ienākumus un atvelkot samaksātos nodokļus un sociālā nodrošinājuma iemaksas. Lai atspoguļotu mājsaimniecību lieluma un sastāva atšķirības, šo kopējo vērtību izdala ar “ekvivalento pieaugušo” skaitu, izmantojot standarta (ekvivalences) skalu — tā dēvēto “modificēto ESAO” skalu ar šādiem svaru koeficientiem: 1,0 pirmajam mājsaimniecības pieaugušajam, 0,5 visiem pārējiem mājsaimniecības locekļiem, kas ir 14 gadus veci vai vecāki, un 0,3 mājsaimniecības locekļiem, kas ir jaunāki par 14 gadiem. Iegūto skaitli sauc par ekvivalento rīcībā esošo ienākumu, un to piešķir katram mājsaimniecības loceklim. Attiecībā uz nabadzības rādītājiem ekvivalento rīcībā esošo ienākumu aprēķina no katras mājsaimniecības kopējā rīcībā esošā ienākuma, ko izdala ar ekvivalento mājsaimniecības lielumu; tādējādi tiek uzskatīts, ka katrai mājsaimniecības personai ir vienāds ekvivalentais ienākums.

Visās valstīs ienākumu pārskata periods ir fiksēts 12 mēnešu periods (piem., iepriekšējais kalendāra vai taksācijas gads), izņemot Apvienoto Karalisti, kurā ienākumu pārskata periods ir kārtējais apsekojuma gads, un Īriju, kur apsekojumu veic pastāvīgi un informāciju par ienākumu apkopo par 12 mēnešiem pirms apsekojuma.

Nabadzības riska rādītāju definē kā tādu cilvēku īpatsvaru, kuru ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir mazāks par nabadzības riska slieksni (izteikts ar pirktspējas līmeni — PSL), kas noteikts 60 % apmērā no valsts vidējā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma. Saskaņā ar Eiropadomes lēmumiem nabadzības riska rādītāju mēra attiecībā pret katras ES dalībvalsts situāciju, nevis piemērojot kopēju slieksni visām valstīm. Nabadzības riska rādītāju var izteikt pirms un pēc sociālo pabalstu pārvedumiem, un to starpība ir valstu sociālo pabalstu pārvedumu hipotētiskā ietekme uz nabadzības riska samazināšanu. Vecuma pensijas un pensijas apgādnieka nāves gadījumā uzskata par ienākumiem pirms pārvedumiem un neuzskata par sociālo pabalstu pārvedumiem. Ir pieejamas dažādas šā rādītāja analīzes, piemēram, saistībā ar vecumu, dzimumu, nodarbošanās statusu, mājsaimniecības veidu vai izglītības līmeni. Jāpiebilst, ka šis rādītājs attiecas nevis uz labklājību, bet gan uz maziem kārtējiem ienākumiem (salīdzinot ar citiem attiecīgās valsts iedzīvotājiem), un tas ne vienmēr liecina par zemu dzīves līmeni. ES 28 dalībvalstu un eurozonas dati ir dalībvalstu iedzīvotāju datu vidējais svērtais rādītājs.

Konteksts

Eiropadomes sanāksmē Lākenē 2001. gada decembrī Eiropas valstu un valdību vadītāji apstiprināja pirmo kopējo statistisko rādītāju kopumu attiecībā uz sociālo atstumtību un nabadzību, kuru pastāvīgi papildina Sociālās aizsardzības komitejas (SPC) apakšgrupa, kas nodarbojas ar rādītājiem (ISG). Šie rādītāji ir būtiska atvērtās koordinācijas metodes (OMC) daļa, kas palīdz uzraudzīt ES dalībvalstu panākto progresu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanā.

EU-SILC ir informācijas avots ES statistikai attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem, it īpaši attiecībā uz rādītājiem saistībā ar sociālo iekļaušanu. Saistībā ar Stratēģiju “Eiropa 2020” Eiropadome 2010. gada jūnijā pieņēma pamatmērķi sociālās iekļaušanas jomā, proti, līdz 2020. gadam ES vajadzētu būt par vismaz 20 miljoniem mazāk tādu cilvēku, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība, nekā 2008. gadā. EU-SILC ir informācijas avots, kuru izmanto, lai uzraudzītu šā pamatmērķa īstenošanas progresu, ko mēra, izmantojot rādītāju, kurā apvienots nabadzības riska rādītājs, smagas materiālās nenodrošinātības rādītājs un procentuālais to iedzīvotāju skaits, kas dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti — lai iegūtu plašāku informāciju, skatiet rakstu par cilvēkiem, kurus apdraud sociālās atstumtības risks.

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites





Statistikas grāmatas

Ziņu izlaidumi

Statistics in focus

Ienākuma sadale un monetārā nabadzība (ilc_ip)
Monetārā nabadzība (ilc_li)
Vecāka gadagājuma cilvēku monetārā nabadzība (ilc_pn)
Strādājošo nabadzība (ilc_iw)
Ienākuma sadale (ilc_di)