Enerģijas ražošana un imports - Statistics Explained
    

Enerģijas ražošana un imports

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt



Dati izgūti 2020. gada jūnijā.

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada oktobrī.

Svarīgākais
Saražotās primārās enerģijas apjoms ES 2018. gadā bija par 9,2 % mazāks nekā pirms desmit gadiem.
2018. gadā Krievija bija ES galvenā dabasgāzes, jēlnaftas un akmeņogļu piegādātāja.

Primārās enerģijas ražošana atbilstīgi kurināmā veidiem, ES 27, 2008.–2018. gads


Eiropas Savienības (ES) atkarība no enerģijas importa, jo īpaši no naftas un dabasgāzes importa, rada pamatu bažām saistībā ar politiku energoapgādes drošības jomā. Šajā rakstā ir aplūkota primārās enerģijas ražošana ES un situācija, ko radījusi ražošanas un patēriņa starpība, tādējādi izraisot aizvien lielāku ES atkarību no trešo valstu enerģijas importa. Vairāk nekā pusi (58,2 %) no ES pieejamās bruto enerģijas 2018. gadā nodrošināja importētie enerģijas avoti.

Pilns raksts

Primārās enerģijas ražošana samazinājās laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam

Kopējais 2018. gadā saražotās primārās enerģijas apjoms Eiropas Savienībā (ES) bija 635 miljoni naftas ekvivalenta tonnu (Mtoe) — sk. 1. tabulu. Tas bija tikai par 1 % mazāk nekā iepriekšējā gadā, un tādējādi turpinājās pēdējos gados novērotā vispārējā ražošanas apjoma samazināšanās tendence. Daži izņēmumi bija vērojami 2010. gadā, kad ražošanas apjoms palielinājās pēc tāda salīdzinoši liela enerģijas ražošanas samazinājuma 2009. gadā, ko izraisīja pasaules finanšu un ekonomikas krīze, un pēc tam 2012.–2013. gadā, kad atkal bija vērojams neliels pieaugums. Aplūkojot situāciju ilgākā laikposmā, redzams, ka saražotās primārās enerģijas apjoms 2018. gadā ES bija par 9,2 % mazāks nekā pirms desmit gadiem. Vispārējo primārās enerģijas ražošanas apjoma samazināšanās tendenci ES vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums un/vai ražotāji uzskata, ka ierobežoto resursu izmantošana nav ekonomiski izdevīga.

2018. gadā augstākais primārās enerģijas ražošanas rādītājs ES dalībvalstu vidū bija Francijā, kur saražoja 21,7 % no ES kopējā apjoma, nākamās bija Vācija (17,8 %), Polija (9,7 %) un Itālija (5,9 %). Salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem dažas no galvenajām izmaiņām bija saražotā īpatsvara palielināšanās ES kopējā apjomā par 2,3, 1,2, 1,1 un 1,1 procentpunktiem attiecīgi Francijā, Itālijā, Spānijā un Zviedrijā un samazināšanās par 3,9, 1,7 un 1,6 procentpunktiem attiecīgi Nīderlandē, Vācijā un Dānijā.

Absolūtā izteiksmē 14 no ES 27 dalībvalstīm tika reģistrēta saražotās primārās enerģijas apjoma palielināšanās laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam. Lielākā saražotā apjoma palielināšanās tika reģistrēta Itālijā (pieaugums par 4,5 Mtoe), kam sekoja Spānija (4,4 Mtoe), Zviedrija (4,0 Mtoe), Īrija (3,4 Mtoe) un Somija (3,2 Mtoe). Turpretī primārās enerģijas ražošana Nīderlandē samazinājās par 31,2 Mtoe, savukārt Vācija (–23,4 Mtoe) un Dānija (–12,7 Mtoe) arī ziņoja par ražošanas apjoma samazinājumu par vairāk nekā 10 Mtoe.

1. tabula. Saražotās enerģijas apjoms, 2008. un 2018. gads
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

Primārās enerģijas ražošanā ES 2018. gadā tika izmantots plašs dažādu enerģijas avotu klāsts, no kuriem svarīgākais devuma apjoma ziņā bija atjaunojamie energoresursi, kas nodrošināja vairāk nekā trešo daļu (34,2 %) no ES saražotā kopējā apjoma.

Kodolenerģija bija otrais svarīgākais enerģijas avots — tā nodrošināja 30,8 % no saražotās kopējās primārās enerģijas. Kodolenerģijas nozīme bija īpaši liela Francijā — šajā valstī kodolenerģija veidoja 78,0 % no valstī saražotās primārās enerģijas apjoma, savukārt Beļģijā un Slovākijā šis īpatsvars bija vairāk nekā trīs piektdaļas (attiecīgi 63,1 % un 62,7 %). Desmit citās dalībvalstīs kodolenerģijas īpatsvars primārās enerģijas ražošanā bija mazāks nekā puse no kopējā apjoma. Kodolenerģijas ražošana nenotika 14 ES dalībvalstīs.

Cietā fosilā kurināmā īpatsvars (18,3 %, pārsvarā ogles) bija nedaudz mazāks par vienu piektdaļu, un dabasgāzes īpatsvars bija gandrīz desmitā daļa (9,3 %). Vienīgais cits būtiskais primārās enerģijas ražošanas avots bija jēlnafta (3,4 %) (sk. 1. attēlu).

1. attēls. Saražotās primārās enerģijas apjoms, ES 27, 2018. gads
(% no kopējā apjoma, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

ES no atjaunojamiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma pieaugums pārsniedza no visiem pārējiem enerģijas avotiem iegūtās primārās enerģijas apjoma pieaugumu; laikposmā no 2008. gada līdz 2018. gadam šis pieaugums bija salīdzinoši vienāds, izņemot nelielu ražošanas apjoma samazinājumu 2011. gadā (sk. 2. attēlu). Minētajā laikposmā no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas apjoms palielinājās par 49,2 %, zināmā mērā aizstājot enerģijas ražošanu no citiem energoresursiem. Savukārt no citiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma līmenis samazinājās, un visievērojamākais samazinājums tika reģistrēts dabasgāzei (–46,4 %), jēlnaftai (–35,3 %) un cietajam fosilajam kurināmajam (–27,9 %), taču kodolenerģijas ražošanas apjoma samazinājums bija mazāks — 14,4 %.

2. attēls. Primārās enerģijas ražošana atbilstīgi kurināmā veidiem, ES 27, 2008.–2018. gads
(2008 = 100, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām).
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

ES un visas tās dalībvalstis ir enerģijas neto importētājas

Akmeņogļu, lignīta, jēlnaftas, dabasgāzes un pēdējā laikā arī kodolenerģijas primārās ražošanas apjomu samazināšanās ir radījusi situāciju, ka ES ir kļuvusi arvien vairāk atkarīga no primārās enerģijas preču un arī sekundāro atvasināto produktu (piemēram, gāzes/dīzeļdegvielas) importa, lai gan šī situācija stabilizējās pēc pasaules finanšu un ekonomikas krīzes. ES enerģijas importa apjoms 2018. gadā par 886 Mtoe pārsniedza eksporta apjomu. Lielākie enerģijas neto importētāji absolūtā izteiksmē bija Vācija, Itālija, Francija un Spānija. 2008. gadā vienīgā enerģijas neto eksportētāja ES dalībvalstu vidū bija Dānija, taču 2013. gadā Dānijas enerģijas imports pārsniedza eksportu, un šī tendence nostiprinājās nākamajos piecos gados līdz 2018. gadam. Tādējādi kopš 2013. gada visas 27 ES dalībvalstis ir enerģijas neto importētājas. Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu lielākās neto importētājas 2018. gadā bija Luksemburga, Malta un Beļģija.

2. tabula. Enerģijas neto imports, atsevišķos gados, 2008.–2018. gads
Avots: Eurostat (nrg_bal_s) un (demo_pjan)

ES enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis pēdējos gados ir nedaudz mainījušās. Krievija visā laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam bija galvenā primārās enerģijas preču — akmeņogļu, jēlnaftas un dabasgāzes — piegādātāja ES (sk. 3. tabulu).

3. tabula. Primārās enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis, ES 27, 2008.–2018. gads
(% no importa, kura izcelsme ir ārpus ES 27)
Avots: Eurostat (nrg_ti_sff), (nrg_ti_oil) un (nrg_ti_gas)

2018. gadā 42,4 % no ES importētajām akmeņoglēm tika piegādāti no Krievijas. Krievija pēdējos desmit gados, izņemot 2012. gadu, pastāvīgi ir bijusi lielākā akmeņogļu piegādātāja ES. Amerikas Savienotās Valstis 2018. gadā bija otrā galvenā akmeņogļu piegādātāja uz ES — no ASV importēja 18,6 % no kopējā apjoma. Laikposmā no 2008. līdz 2015. gadam akmeņogļu importa īpatsvars no Kolumbijas ES 27 teju dubultojās, palielinoties no 11,7 % līdz 21,1 % no kopējā apjoma, tomēr 2018. gadā tā īpatsvars samazinājās līdz 13,4 %.

Krievija bija arī ES importētās jēlnaftas galvenā piegādātāja. Tās importa īpatsvars bija 32,1 % 2008. gadā un svārstījās starp 35,6 % (augstākais līmenis, reģistrēts 2011. gadā) un 29,8 % (zemākais īpatsvars, reģistrēts 2018. gadā). No 2008. līdz 2018. gadam strauji palielinājās ES piegādātās jēlnaftas īpatsvars no Irākas, sasniedzot 8,7 %, un tādējādi šī valsts 2018. gadā kļuva par otro lielāko jēlnaftas piegādātāju, aiz sevis atstājot Saūda Arābiju (7,4 %), kuras īpatsvars no 2008. līdz 2018. gadam bija salīdzinoši stabils.

ES importētās dabasgāzes importa īpatsvars no Krievijas no 2008. līdz 2018. gadam nedaudz pieauga (no 39,4 % līdz 40,4 %); tomēr zemākais līmenis tika reģistrēts 2010. gadā (35,2 %), bet augstākais (45,3 %) — 2013. gadā. Laikposmā, kas atspoguļots 3. tabulā, Norvēģija joprojām bija otrā lielākā ES importētās dabasgāzes piegādātāja, un tās īpatsvars lēnām samazinājās no 22,0 % 2008. gadā līdz 18,1 % 2018. gadā. Laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam no trešās lielākās piegādātājvalsts Alžīrijas importētās dabasgāzes īpatsvars ES samazinājās, savukārt no Kataras importētās dabasgāzes īpatsvars palielinājās gandrīz divas reizes.

Ja lielu daļu importa nodrošina salīdzinoši neliels partneru skaits, var rasties ES primārās enerģijas apgādes apdraudējums. Gandrīz trīs ceturtdaļas (70,3 %) no ES importētās dabasgāzes 2018. gadā piegādāja Krievija, Norvēģija un Alžīrija. Līdzīga analīze liecina, ka Krievija, Amerikas Savienotās Valstis un Kolumbija piegādāja gandrīz trīs ceturtdaļas (74,3 %) no ES importētajām akmeņoglēm, savukārt jēlnaftas imports bija nedaudz mazākā mērā koncentrēts galveno piegādātāju starpā — Krievija, Irāka un Saūda Arābija veidoja gandrīz pusi (45,9 %) no importa ES.

Imports nodrošina vairāk nekā pusi no ES nepieciešamās enerģijas

ES atkarība no enerģijas importa pēdējos desmit gados nav īpaši mainījusies; 2008. gadā šis rādītājs bija 58,4 % no pieejamās bruto enerģijas, bet 2018. gadā — 58,2 % (sk. 3. attēlu). Šajā laikposmā ES importētās enerģijas neto apjoms ir bijis lielāks nekā tās primārās enerģijas ražošanas apjoms; citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusi no ES pieejamās bruto enerģijas nodrošināja neto imports, un energoatkarības līmenis pārsniedza 50,0 %.

Laikposmā no 2008. līdz 2018. gadam energoatkarības līmenis piedzīvoja zināmas svārstības: 2008. gadā tika sasniegts augstākais 58,4 % līmenis, bet 2013. gadā tika reģistrēts zemākais energoatkarības līmenis — 53,9 %. Sīkāka analīze liecina, ka augstākais energoatkarības līmenis 2018. gadā tika reģistrēts attiecībā uz jēlnaftu (94,6 %) un dabasgāzi (83,2 %), savukārt jaunākie pieejamie dati par cietajiem fosilajiem kurināmajiem norādīja uz 43,6 % energoatkarības līmeni.

3. attēls. Energoatkarības līmenis, ES 27, 2008.–2018. gads
(% no neto importa attiecībā pret pieejamo bruto enerģiju, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_ind_id)

No 2008. līdz 2018. gadam ES atkarība no dabasgāzes, ko piegādā trešās valstis, palielinājās par 13,1 procentpunktu — daudz straujāk nekā atkarība no cietā fosilā kurināmā (pieaugums par 2,1 procentpunktu). Atkarība no jēlnaftas tajā pašā laikposmā saglabājās samērā stabila.

Tā kā Dānija vairs nebija neto eksportētāja, tās energoatkarības līmenis — tāpat kā visu pārējo ES dalībvalstu energoatkarības līmenis — 2013. gadā kļuva pozitīvs un saglabājās tāds arī 2018. gadā (sk. 4. attēlu). Zemākais energoatkarības līmenis 2018. gadā tika reģistrēts Igaunijā, Dānijā, Rumānijā un Zviedrijā. Malta, Luksemburga un Kipra bija (gandrīz) pilnīgi atkarīgas no primārās enerģijas importa — šo valstu atkarības līmenis bija robežās no 92,4 % līdz 97,8 %.

Tendenču analīze laikposmā no 2008. gada līdz 2018. gadam liecina, ka Dānija, Nīderlande, Lietuva un Polija kļuva arvien atkarīgākas no enerģijas importa, lai nodrošinātu savu pieejamo bruto enerģiju; šīs tendences var būt lielā mērā saistītas ar primārās enerģijas ražošanas samazinājumu (saistībā ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums). Energoatkarības līmeņa paaugstināšanās — lai gan mazākā mērā — bija vērojama arī Čehijā, Vācijā un Beļģijā. Visās pārējās ES dalībvalstīs laikposmā no 2008. gada līdz 2018. gadam tika reģistrēta energoatkarības līmeņa pazemināšanās — straujākās izmaiņas tika reģistrētas Igaunijā, kur energoatkarības līmenis pazeminājās no 27,5 % līdz 0,7 % (–26,8 procentpunkti); energoatkarības līmenis ievērojami pazeminājās arī Īrijā (–22,3 procentpunkti), Bulgārijā (–15,8 procentpunkti) un Latvijā (–14,5 procentpunkti), un to veicināja energoefektivitātes uzlabojumi un/vai pāreja uz tādu energoresursu struktūru, kas veicina primārās enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem.

4. attēls. Energoatkarības līmenis — visi produkti, 2008. un 2018. gads
(% no neto importa attiecībā pret pieejamo bruto enerģiju, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_ind_id)

Tabulu un grafiku izejas dati

Datu avoti

Enerģijas preces, kas tiešā veidā iegūtas no dabas resursiem, dēvē par “primārās enerģijas avotiem”, savukārt enerģijas preces, ko ražo transformācijas iekārtās, izmantojot primārās enerģijas avotus, dēvē par “atvasinātajiem produktiem”. Primārās enerģijas ražošana ietver valsts primārās enerģijas avotu ražošanu un notiek tad, kad tiek izmantoti dabas resursi, piemēram, ogļraktuvēs, jēlnaftas laukos, hidroelektrostacijās vai biodegvielas ražošanā. Ja patēriņš ir lielāks par primārās ražošanas apjomu, starpība ir jānodrošina, importējot primāros vai atvasinātos produktus.

Siltumu, kas reaktorā tiek saražots, skaldot kodolu, uzskata par primāro kodolsiltuma (ko dēvē arī par “kodolenerģiju”) ražošanu. To aprēķina, ņemot vērā faktisko saražoto siltumu vai paziņoto bruto saražoto elektroenerģiju, kā arī kodolelektrostacijas termisko lietderības koeficientu. Ogļu un lignīta primāro ražošanas apjomu veido iegūtie vai saražotie kurināmā apjomi, kas aprēķināti pēc visām darbībām inertas vielas likvidēšanai.

Viena enerģijas veida pārveidošanu citā, piemēram, elektrības vai siltuma ražošanu termoelektrostacijās vai koksa ražošanu koksa krāsnīs, neuzskata par primāro ražošanu.

Neto importu aprēķina, no importa apjoma atņemot ekvivalento eksporta apjomu. Importu veido visā valsts teritorijā veiktās piegādes, izņemot tranzīta apjomus (jo īpaši pa gāzes un naftas cauruļvadiem); eksportu attiecīgi veido visi no valsts teritorijas eksportētie preču apjomi.

Konteksts

Vairāk nekā puse ES enerģijas tiek iegūta no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un šis apjoms pēdējās desmitgadēs kopumā ir palielinājies (tomēr ir gūti pierādījumi, kas liecina par to, ka pēdējos gados energoatkarības līmenis ir stabilizējies). Lielu šīs enerģijas daļu ES importē no Krievijas, kuras strīdi ar tranzīta valstīm pēdējos gados ir radījuši piegāžu pārrāvuma draudus. Bažas par piegāžu drošību no Krievijas vēl vairāk pastiprināja konflikts Ukrainā. Tika izstrādāti jauni pasākumi naftas un gāzes tirgiem, lai nodrošinātu, ka visas puses veic efektīvus pasākumus ar mērķi novērst un mazināt iespējamu apgādes pārrāvumu sekas, vienlaikus sagatavojot ES dalībvalstīm paredzētus mehānismus, lai sadarbotos efektīvai visu iespējamo naftas vai gāzes pārrāvumu ietekmes novēršanai; tika izveidots koordinācijas mehānisms, lai dalībvalstis ārkārtas situācijās varētu reaģēt saskaņoti un nekavējoties.

2010. gada novembrī Eiropas Komisija pieņēma iniciatīvu “Enerģētika 2020. Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija” (COM(2010) 639 galīgā redakcija). Šajā stratēģijā ir noteiktas enerģētikas jomas prioritātes 10 gadu periodam un izvirzīti pasākumi, kurus var veikt, lai risinātu virkni problēmu, tostarp lai izveidotu tirgu ar konkurētspējīgām cenām un drošu apgādi, sekmētu tehnoloģiju līderpozīciju nodrošināšanu un īstenotu efektīvas sarunas ar starptautiskiem partneriem (piemēram, uzturētu labas attiecības ar ES ārējiem enerģijas piegādātājiem un enerģijas tranzītvalstīm). Šis darbs ir turpināts, izstrādājot stratēģiju 2030 energy strategy (angļu val.), kas nodrošina politikas satvaru klimata un enerģētikas politikas jomā laikposmā līdz 2030. gadam, un ceļvedi 2050 energy roadmap (angļu val.), kas paredz ilgtermiņa mērķi — līdz 2050. gadam par 80–95 % samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Ar Enerģētikas kopienas (angļu val.) (izveidota 2005. gada oktobrī) starpniecību ES savā iekšējā enerģijas tirgū cenšas integrēt arī kaimiņvalstis. Gan plašai energoresursu struktūrai, gan arī piegādātāju, transportēšanas ceļu un transportēšanas mehānismu daudzveidībai var būt svarīga nozīme energoapgādes nodrošināšanā. Piemēram, patlaban tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, lai izbūvētu gāzes cauruļvadus, kas savieno Eiropu ar kaimiņvalstīm austrumos un dienvidos. To vidū ir “Nord Stream” projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Baltijas jūru), ko bija plānots nodot ekspluatācijā 2011. gada novembrī, un cauruļvads Adrijas jūrā (savieno Turciju ar Itāliju, šķērsojot Grieķiju un Albāniju, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona pārvadītu uz ES). Uzticamu partnerību veidošana ar piegādātājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētājvalstīm tiek uzskatīta par iespēju mazināt riskus, kas saistīti ar ES energoatkarību, un 2011. gada septembrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” (COM(2011) 539 galīgā redakcija).

Reaģējot uz pastāvīgajām bažām par ES atkarību no enerģijas importa, Eiropas Komisija 2014. gada maijā pieņēma Eiropas enerģētiskās drošības stratēģiju (COM(2014) 330 final), kuras mērķis ir nodrošināt stabilu un bagātīgu enerģijas apgādi. Stratēģijā ne tikai tika aplūkoti īstermiņa pasākumi, kurus īstenoja, lai mazinātu ietekmi, ko radīja Krievijas gāzes importa pārtraukums vai traucējumi gāzes importam cauri Ukrainai, bet arī tika risinātas ilgtermiņa apgādes drošības problēmas un piedāvātas darbības piecās jomās, tostarp palielināt enerģijas ražošanu ES un dažādot piegādātājvalstis un maršrutus, kā arī paust vienotu nostāju attiecībā uz ārējo enerģētikas politiku. Eiropas Komisija 2015. gadā publicēja paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” (COM(2015) 80 final), kurā tā apgalvoja, ka būtisks elements energoapgādes (jo īpaši gāzes apgādes) drošības nodrošināšanā ir pilnīga to nolīgumu izpilde, kuri saistīti ar enerģijas iegādi no trešām valstīm. Pēc šā paziņojuma 2016. gada februārī tika izstrādāti Eiropas Komisijas priekšlikumi pieņemt jaunus noteikumus par ES gāzes piegādes drošību (COM(2016) 52 final) un jaunus noteikumus par nolīgumiem enerģētikas jomā ES un trešo valstu starpā (COM(2016) 53 final).

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites






Energy statistics - main indicators (t_nrg_indic)


Energy statistics - quantities, annual data (nrg_quanta)
Energy balances (nrg_bal)
Supply, transformation and consumption - commodity balances (nrg_cb)
Energy indicator (nrg_ind)
Energy infrastructure and capacities (nrg_inf)
Stocks (nrg_stk)
Trade by partner country (nrg_t)