Enerģijas ražošana un imports

Pārlēkt uz: navigācija , meklēt



Dati iegūti 2019. gada jūnijā.

Raksta atjauninājums plānots: 2020. gada oktobrī.

Svarīgākais
Saražotās primārās enerģijas apjoms ES 2017. gadā bija par 12 % mazāks nekā pirms desmit gadiem.
2017. gadā Krievija bija ES galvenā jēlnaftas, dabasgāzes un cietā kurināmā piegādātāja.

Primārās enerģijas ražošanas dinamika (atbilstīgi kurināmā veidiem), ES–28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads


Eiropas Savienības (ES) atkarība no enerģijas importa, jo īpaši no naftas un dabasgāzes importa, rada pamatu bažām saistībā ar politiku energoapgādes drošības jomā. Šajā rakstā ir aplūkota primārās enerģijas ražošana ES un situācija, ko radījusi ražošanas un patēriņa starpība, un pieaugošā ES atkarība no trešo valstu enerģijas importa. Vairāk nekā pusi (55,1 %) no ES–28 dalībvalstu pieejamās bruto enerģijas 2017. gadā nodrošināja importētie enerģijas avoti.

Pilns raksts

Primārās enerģijas ražošana samazinājās laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam

Kopējais 2017. gadā saražotās primārās enerģijas apjoms ES–28 dalībvalstīs bija 758 miljoni naftas ekvivalenta tonnu (Mtoe) — sk. 1. tabulu. Tas bija par 0,1 % mazāk nekā iepriekšējā gadā, un tādējādi turpinājās pēdējos gados novērotā vispārējā ražošanas apjoma samazināšanās tendence. Vienīgais izņēmums bija 2010. gads, kad ražošanas apjoms palielinājās pēc salīdzinoši lielā enerģijas ražošanas samazinājuma 2009. gadā, ko izraisīja pasaules finanšu un ekonomikas krīze. Aplūkojot situāciju ilgākā laikposmā, redzams, ka saražotās primārās enerģijas apjoms 2017. gadā ES–28 dalībvalstīs bija par 12,1 % mazāks nekā pirms desmit gadiem. Vispārējo primārās enerģijas ražošanas apjoma samazināšanās tendenci ES–28 dalībvalstīs vismaz daļēji var skaidrot ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums un/vai ražotāji uzskata, ka ierobežoto resursu izmantošana nav ekonomiski izdevīga.

2017. gadā augstākais primārās enerģijas ražošanas rādītājs ES dalībvalstu vidū bija Francijā, kur saražoja 17,4 % no ES–28 dalībvalstīs saražotā kopējā apjoma — nākamās bija Apvienotā Karaliste (15,6 %) un Vācija (15,3 %). Salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem dažas no galvenajām izmaiņām bija saražotā īpatsvara palielināšanās par 17,8, 13,5 un 11,3 procentpunktiem attiecīgi Itālijā, Spānijā un Zviedrijā un samazinājums par 41,7, 32,8 un 30,7 procentpunktiem attiecīgi Dānijā, Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē.

Absolūtā izteiksmē 17 no ES–28 dalībvalstīm tika reģistrēta saražotās primārās enerģijas apjoma palielināšanās laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam. Lielākā saražotā apjoma palielināšanās tika reģistrēta Itālijā (pieaugums par 5,5 Mtoe), kam sekoja Spānija (4,1 Mtoe), Zviedrija (3,7 Mtoe), Īrija (3,4 Mtoe) un Somija (2,0 Mtoe). Turpretī primārās enerģijas ražošana Apvienotajā Karalistē samazinājās par 57,6 Mtoe, savukārt Vācija (-20,6 Mtoe), Nīderlande (-18,5 Mtoe) un Dānija (-11,3 Mtoe) arī ziņoja par ražošanas apjoma samazinājumu par vairāk nekā 10 Mtoe.

1. tabula. Saražotās enerģijas apjoms, 2007. un 2017. gads
(miljonos naftas ekvivalenta tonnu)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

Primārās enerģijas ražošanā ES–28 dalībvalstīs 2017. gadā tika izmantots plašs dažādu enerģijas avotu klāsts, no kuriem svarīgākais devuma apjoma ziņā bija atjaunojamie energoresursi, kas nodrošināja vairāk nekā ceturto daļu (29,9 %) no ES–28 dalībvalstīs saražotā kopējā apjoma.

Kodolenerģija bija otrais svarīgākais enerģijas avots — tā nodrošināja 27,8 % no saražotās kopējās primārās enerģijas. Kodolenerģijas nozīme bija īpaši liela Francijā — šajā valstī kodolenerģija veidoja gandrīz 79 % no valstī saražotās primārās enerģijas apjoma, savukārt Beļģijā šis īpatsvars bija gandrīz trīs ceturtdaļas, bet Slovākijā — vairāk nekā trīs piektdaļas (62,6 %). Vienpadsmit citās dalībvalstīs kodolenerģijas īpatsvars primārās enerģijas ražošanā bija mazāks nekā puse no kopējā apjoma. Kodolenerģijas ražošana nenotika 14 ES dalībvalstīs.

Cietā fosilā kurināmā īpatsvars (16,4 %, pārsvarā akmeņogles) bija nedaudz mazāks par vienu piektdaļu, un dabasgāzes īpatsvars bija vēl nedaudz mazāks (13,6 %). Vēl viens būtisks primārās enerģijas ražošanas avots bija jēlnafta (8,8 %) (sk. 1. attēlu).


1. attēls. Saražotās primārās enerģijas apjoms, ES–28 dalībvalstis, 2017. gads
(% no kopējā apjoma, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

ES–28 dalībvalstīs no atjaunojamiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma pieaugums pārsniedza no citiem enerģijas avotiem iegūtās primārās enerģijas apjoma pieaugumu. Laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam šis pieaugums bija salīdzinoši nemainīgs, izņemot nelielu ražošanas apjoma samazinājumu 2011. gadā (sk. 2. attēlu). Minētajā laikposmā no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas apjoms palielinājās par 65,6 %, zināmā mērā aizstājot enerģijas ražošanu no citiem energoresursiem. Savukārt no citiem energoresursiem saražotās primārās enerģijas apjoma līmenis samazinājās, un visievērojamākais samazinājums tika reģistrēts dabasgāzei (-39,4 %), jēlnaftai (-38,9 %) un cietajam fosilajam kurināmajam (-30,5 %), taču kodolenerģijas ražošanas apjoma samazinājums bija mazāks —12,8 %.

2. attēls. Primārās enerģijas ražošanas dinamika (atbilstīgi kurināmā veidiem), ES–28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads
(2007 = 100, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_bal_c)

ES un tās dalībvalstis visas ir enerģijas neto importētājas

Akmeņogļu, lignīta, jēlnaftas, dabasgāzes un pēdējā laikā arī kodolenerģijas primārās ražošanas apjomu samazināšanās ir radījusi situāciju, ka ES ir kļuvusi arvien vairāk atkarīga no primārās enerģijas preču un arī sekundāro atvasināto produktu (piemēram, gāzes/dīzeļdegvielas) importa, lai gan šī situācija stabilizējās pēc pasaules finanšu un ekonomikas krīzes. ES–28 dalībvalstu enerģijas importa apjoms 2017. gadā par gandrīz 948 Mtoe pārsniedza eksporta apjomu. Lielākie enerģijas neto importētāji absolūtā izteiksmē bija Vācija, Itālija, Francija un Spānija. 2007. gadā vienīgā enerģijas neto eksportētāja ES dalībvalstu vidū bija Dānija, taču 2013. gadā Dānijas enerģijas imports pārsniedza eksportu, un šī tendence nostiprinājās nākamajos četros gados līdz 2017. gadam. Tādējādi kopš 2013. gada visas 28 ES dalībvalstis ir enerģijas neto importētājas (sk. 2. tabulu). Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu lielākās neto importētājas 2017. gadā bija Luksemburga, Malta un Beļģija.

2. tabula. Enerģijas neto imports, 2007.–2017. gads
Avots: Eurostat (nrg_bal_s) un (demo_pjan)

ES–28 dalībvalstu enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis pēdējos gados ir nedaudz mainījušās. Krievija visā laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam bija galvenā primārās enerģijas preču — akmeņogļu, jēlnaftas un dabasgāzes — piegādātāja ES (sk. 3. tabulu).

3. tabula. Primārās enerģijas importa galvenās izcelsmes valstis, ES–28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads
(% no importa, kura izcelsme ir ārpus ES–28 dalībvalstīm)
Avots: Eurostat (nrg_ti_sff), (nrg_ti_oil) un (nrg_ti_gas)

2017. gadā 38,9 % no ES importētajām akmeņoglēm tika piegādāti no Krievijas. Krievija pēdējos desmit gados pastāvīgi ir bijusi lielākā akmeņogļu piegādātāja ES. Laikposmā no 2007. līdz 2015. gadam Kolumbijas cietā kurināmā importa īpatsvars ES–28 dalībvalstīs teju dubultojās, palielinoties no 11,8 % līdz 22,2 % no kopējā apjoma, tomēr 2017. gadā tā īpatsvars samazinājās līdz 16,9 %. Amerikas Savienotās Valstis 2017. gadā bija trešā galvenā akmeņogļu importētāja uz ES–28 dalībvalstīm — tā importēja 16,9 % no kopējā apjoma.

Krievija bija arī ES importētās jēlnaftas galvenā piegādātāja. Tās importa īpatsvars bija 33,7 % 2007. gadā un svārstījās starp 34,7 % (augstākais līmenis, reģistrēts 2011. gadā) un 29,0 % (zemākais īpatsvars, reģistrēts 2015. gadā). 2017. gadā tās īpatsvars bija 30,3 %. Šajā laikposmā ES–28 dalībvalstīs bija vērojams salīdzinoši lēns no Norvēģijas importētās jēlnaftas īpatsvara kritums — Norvēģijas importa īpatsvars samazinājās no 15,0 % 2007. gadā līdz 11,4 % 2017. gadā. No 2007. līdz 2017. gadam strauji palielinājās ES–28 dalībvalstīm piegādātās jēlnaftas īpatsvars no Irākas un Kazahstānas, sasniedzot attiecīgi 8,2 % un 7,4 %, un tādējādi šīs valstis kļuva attiecīgi par trešo un ceturto lielāko jēlnaftas piegādātāju, aiz sevis atstājot Saūda Arābiju.

ES importētās dabasgāzes importa īpatsvars no Krievijas no 2007. līdz 2017. gadam nemainījās (38,7 %), tomēr zemākais līmenis tika reģistrēts 2010. gadā (31,9 %), bet augstākais (41,1 %) — 2013. gadā. Laikposmā, kas atspoguļots 3. tabulā, Norvēģija joprojām bija otrā lielākā ES importētās dabasgāzes piegādātāja, un tās īpatsvars lēnām samazinājās no 28,1 % 2007. gadā līdz 25,3 % 2017. gadā. Laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam no trešās lielākās piegādātājvalsts Alžīrijas importētās dabasgāzes īpatsvars ES–28 dalībvalstīs samazinājās, savukārt no Kataras importētās dabasgāzes īpatsvars palielinājās vairāk nekā divas reizes.

Ja lielu daļu importa nodrošina salīdzinoši neliels partneru skaits, var rasties ES primārās enerģijas apgādes apdraudējums. Gandrīz trīs ceturtdaļas (74,6 %) no ES–28 dalībvalstīs importētās dabasgāzes 2017. gadā piegādāja Krievija, Norvēģija un Alžīrija. Līdzīga analīze liecina, ka Krievija, Kolumbija un Amerikas Savienotās Valstis piegādāja gandrīz trīs ceturtdaļas (72,7 %) no ES–28 dalībvalstīs importētajām akmeņoglēm, savukārt jēlnaftas imports bija nedaudz mazākā mērā koncentrēts galveno piegādātāju starpā — Krievija, Norvēģija un Irāka veidoja gandrīz pusi (49,9 %) no importa ES–28 dalībvalstīs.

Imports nodrošina vairāk nekā pusi no ES–28 dalībvalstīm nepieciešamās enerģijas

ES–28 dalībvalstu atkarība no enerģijas importa palielinājās no nedaudz vairāk par 44 % no pieejamās bruto enerģijas 1990. gadā līdz 52,9 % 2007. gadā un tad līdz 55,1 % 2017. gadā (sk. 3. attēlu). Kopš 2004. gada ES–28 dalībvalstu importētās enerģijas neto apjoms ir bijis lielāks nekā tās primārās enerģijas ražošanas apjoms, citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusi no ES–28 dalībvalstu pieejamās bruto enerģijas nodrošināja neto imports, un energoatkarības līmenis pārsniedza 50,0 %.

2017. gadā energoatkarības līmenis paaugstinājās līdz visaugstākajam līmenim (55,1 %). No 2007. līdz 2017. gadam tika konstatētas dažas atšķirības — 2008. gadā tika sasniegts relatīvi augstākais 54,6 % līmenis, bet 2010. gadā tika reģistrēts zemākais energoatkarības līmenis — 52,7 %. Sīkāka analīze liecina, ka augstākais energoatkarības līmenis 2017. gadā tika reģistrēts attiecībā uz jēlnaftu (86,7 %) un dabasgāzi (74,3 %), savukārt jaunākie pieejamie dati par cietajiem fosilajiem kurināmajiem norādīja uz 43,9 % energoatkarības līmeni.

3. attēls. Energoatkarības līmenis, ES–28 dalībvalstis, 2007.–2017. gads
(% no neto importa attiecībā pret pieejamo bruto enerģiju, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_ind_id)

No 2007. līdz 2017. gadam ES atkarība no dabasgāzes, ko piegādā trešās valstis, palielinājās par 14,8 procentpunktiem — daudz straujāk nekā atkarība no jēlnaftas (pieaugums par 4,2 procentpunktiem). Tajā pašā laikposmā atkarība no cietā fosilā kurināmā palielinājās lēnāk — par 1,9 procentpunktiem.

Tā kā Dānija vairs nebija neto eksportētāja, tās energoatkarības līmenis — tāpat kā visu pārējo ES dalībvalstu energoatkarības līmenis — 2013. gadā kļuva pozitīvs un saglabājās tāds arī 2017. gadā (sk. 4. attēlu). Zemākais energoatkarības līmenis 2017. gadā tika reģistrēts Igaunijā, Dānijā, Rumānijā un Zviedrijā. Malta, Kipra un Luksemburga bija (gandrīz) pilnīgi atkarīgas no primārās enerģijas importa — šo valstu atkarības līmenis pārsniedza 95,0 %.

Tendenču analīze par laikposmu no 2007. līdz 2017. gadam liecina, ka Dānija, Apvienotā Karaliste, Lietuva, Nīderlande, Polija un Čehija kļuva arvien atkarīgākas no enerģijas importa, lai nodrošinātu savu bruto pieejamās enerģijas patēriņu, bet šīs tendences var būt lielā mērā saistītas ar primārās enerģijas ražošanas samazinājumu (saistībā ar to, ka sarūk izejmateriālu nodrošinājums). Energoatkarības līmeņa paaugstināšanās — lai gan mazākā mērā — bija vērojama arī Vācijā, Maltā, Ungārijā, Horvātijā, Kiprā un Grieķijā. Visās pārējās ES dalībvalstīs laikposmā no 2007. līdz 2017. gadam tika reģistrēta energoatkarības līmeņa pazemināšanās — straujākās izmaiņas tika reģistrētas Igaunijā, kur energoatkarības līmenis pazeminājās no 27,1 % līdz 4,1 %. Energoatkarības līmenis par vairāk nekā 10,0 procentpunktiem pazeminājās arī Īrijā, Latvijā un Bulgārijā, un to veicināja energoefektivitātes uzlabojumi un/vai pāreja uz tādu energoresursu struktūru, kas veicina primārās enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem.

4. attēls. Energoatkarības līmenis — visi produkti, 2007. un 2017. gads
(% no neto importa attiecībā pret pieejamo bruto enerģiju, pamatojoties uz naftas ekvivalenta tonnām)
Avots: Eurostat (nrg_ind_id)

Avota dati tabulām un grafikiem

Datu avoti

Enerģijas preces, kas tiešā veidā iegūtas no dabas resursiem, dēvē par “primārās enerģijas avotiem”, savukārt enerģijas preces, ko ražo transformācijas iekārtās, izmantojot primārās enerģijas avotus, dēvē par “atvasinātajiem produktiem”. Primārās enerģijas ražošana ietver valsts primārās enerģijas avotu ražošanu un notiek tad, kad tiek izmantoti dabas resursi, piemēram, ogļraktuvēs, jēlnaftas laukos, hidroelektrostacijās vai biodegvielas ražošanā. Ja patēriņš ir lielāks par primārās ražošanas apjomu, starpība jānodrošina, importējot primāros vai atvasinātos produktus.

Siltumu, kas reaktorā tiek saražots, skaldot kodolu, uzskata par primāro kodolsiltuma ražošanu, ko dēvē arī par “kodolenerģiju”. To aprēķina, ņemot vērā faktisko saražoto siltumu vai paziņoto bruto saražoto elektroenerģiju, kā arī atomelektrostacijas siltumefektivitāti. Ogļu un lignīta primāro ražošanas apjomu veido iegūtie vai saražotie kurināmā apjomi, kas aprēķināti pēc visām inertās vielas likvidēšanas darbībām.

Viena enerģijas veida pārveidošanu citā, piemēram, elektrības vai siltuma ražošanu termoelektrostacijās vai koksa ražošanu koksa krāsnīs, neuzskata par primāro ražošanu.

Neto importu aprēķina, no importa apjoma atņemot ekvivalento eksporta apjomu. Importu veido visā valsts teritorijā veiktās piegādes, izņemot tranzīta apjomus (jo īpaši pa gāzes un naftas cauruļvadiem), bet eksportu attiecīgi veido visi no valsts teritorijas eksportētie preču apjomi.

Konteksts

Vairāk nekā puse ES–28 dalībvalstu enerģijas tiek iegūta no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, un šis apjoms pēdējās desmitgadēs kopumā ir pieaudzis (tomēr ir gūti pierādījumi, kas liecina, ka pēdējos gados energoatkarības līmenis ir stabilizējies). Lielu šīs enerģijas daļu ES importē no Krievijas, kuras strīdi ar tranzīta valstīm pēdējos gados ir radījuši piegāžu pārrāvuma draudus. Bažas par piegāžu drošību no Krievijas vēl vairāk pastiprināja konflikts Ukrainā. Tika izstrādāti jauni pasākumi naftas un gāzes tirgiem, lai nodrošinātu, ka visas puses veic efektīvus pasākumus, lai novērstu un mazinātu iespējamu apgādes pārrāvumu sekas, vienlaikus sagatavojot ES dalībvalstīm paredzētus mehānismus, lai sadarbotos visu iespējamo naftas vai gāzes pārrāvumu efektīvai novēršanai, kā arī tika izveidots koordinācijas mehānisms, lai dalībvalstis ārkārtas situācijās varētu reaģēt saskaņoti un nekavējoties.

2010. gada novembrī Eiropas Komisija pieņēma iniciatīvu Enerģētika 2020 — Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģētikas stratēģija (COM(2010) 639 final). Šajā stratēģijā ir noteiktas enerģētikas jomas prioritātes 10 gadu periodam un pasākumi, kas jāveic, lai risinātu virkni problēmu, tostarp lai izveidotu tirgu ar konkurētspējīgām cenām un drošu apgādi, sekmētu tehnoloģiju līderpozīciju nodrošināšanu un īstenotu efektīvas sarunas ar starptautiskiem partneriem (piemēram, uzturētu labas attiecības ar ES ārējiem enerģijas piegādātājiem un enerģijas tranzītvalstīm). Šis darbs ir turpināts, izstrādājot stratēģiju 2030 energy strategy (angļu val.), kas nodrošina politikas satvaru klimata un enerģētikas politikas jomā laikposmā līdz 2030. gadam, un ceļvedi 2050 energy roadmap (angļu val.), kas paredz ilgtermiņa mērķi — līdz 2050. gadam par 80–95 % samazināt ES siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Ar Energy Community (angļu val.) (izveidota 2005. gada oktobrī) starpniecību ES savā iekšējā enerģijas tirgū cenšas integrēt arī kaimiņvalstis. Gan plašai energoresursu struktūrai, gan arī piegādātāju, transportēšanas ceļu un transportēšanas mehānismu daudzveidībai var būt liela nozīme energoapgādes nodrošināšanā. Piemēram, patlaban tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, lai izbūvētu gāzes cauruļvadus, kas savieno Eiropu ar kaimiņvalstīm austrumos un dienvidos. To vidū ir Nord Stream projekts (starp Krieviju un ES, šķērsojot Baltijas jūru), ko nodeva ekspluatācijā 2011. gada novembrī, un cauruļvads Adrijas jūrā (savieno Turciju ar Itāliju, šķērsojot Grieķiju un Albāniju, lai gāzi no Kaspijas jūras reģiona pārvadītu uz ES). Uzticamu partnerību veidošana ar piegādātājvalstīm, tranzītvalstīm un patērētājvalstīm tiek uzskatīta par iespēju mazināt riskus, kas saistīti ar ES energoatkarību, un 2011. gada septembrī Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām (COM(2011) 539 final).

Reaģējot uz pastāvīgajām bažām par ES atkarību no enerģijas importa, Eiropas Komisija 2014. gada maijā pieņēma Energy Security Strategy (angļu val.) (COM(2014) 330 final), kuras mērķis ir nodrošināt stabilu un bagātīgu enerģijas apgādi. Stratēģijā ne tikai tika aplūkoti īstermiņa pasākumi, kurus īstenoja, lai mazinātu ietekmi, ko radīja Krievijas gāzes importa pārtraukums vai traucējumi gāzes importam cauri Ukrainai, bet arī tika risinātas ilgtermiņa apgādes drošības problēmas un piedāvātas darbības piecās jomās, tostarp palielināt enerģijas ražošanu ES un dažādot piegādātājvalstis un maršrutus, kā arī paust vienotu nostāju attiecībā uz ārējo enerģētikas politiku. Eiropas Komisija 2015. gadā publicēja paziņojumu Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku (COM(2015) 80 final), kurā tā apgalvoja, ka būtisks elements energoapgādes (jo īpaši gāzes apgādes) drošības nodrošināšanā ir pilnīga to nolīgumu izpilde, kuri saistīti ar enerģijas iegādi no trešām valstīm. Pēc šā paziņojuma 2016. gada februārī tika izstrādāti Eiropas Komisijas priekšlikumi jauniem noteikumiem par ES gāzes apgādes drošību (COM(2016) 52 final) un jauniem noteikumiem par nolīgumiem enerģētikas jomā starp ES un trešām valstīm (COM(2016) 53 final).

Tieša piekļuve
Citi raksti
Tabulas
Datubāze
Tematiskā sadaļa
Publikācijas
Metodika
Tiesību akti
Vizualizācija
Ārējās saites






Energoresursu statistika — galvenie rādītāji (t_nrg_indic)


Energoresursu statistika — daudzumi, gada dati (nrg_quanta)
Enerģijas bilance (nrg_bal)
Piegāde, pārveidošana un patēriņš — preču bilance (nrg_cb)
Enerģētikas rādītāji (nrg_ind)
Enerģētikas infrastruktūra un jaudas (nrg_inf)
Krājumi (nrg_stk)
Tirdzniecība atbilstīgi partnervalstīm (nrg_t)